Baisais rudens 2023

Nesen noskatījos viena booktubera plānus baisajam rudenim (pazīstams arī kā spooktober) un atcerējos, ka arī šogad gribēju rudens mēnešos pievērsties šausmīgākajam grāmatu plaukta galam. Pērn, lai arī biju reālistiska, tomēr aiz borta palika krietni daudz no maniem plāniem. Arī šogad ies tāpat, tas nu ir skaidrs, tāpēc visdrošākais variants ir pusi uzreiz pārmest pāri malai, lai peld vai grimst. Pieņemšu, ka arī šogad varu izlasīt pa divām baisām grāmatām mēnesī (oktobrī un novembrī), jo vēl jau ir Grāmatu klubs, ziemas romantiskās grāmatas un viss pārējais, kam izdodas iespraukties manā grafikā. Daļēji, protams, paļaušos uz audiogrāmatām. Bet plānot ir jauki, jauki ir arī pavandīties pa saviem plauktiem, sajusties kā grāmatveikalā, kuru kāds izkūrējis tieši tavā gaumē, un atklāt varbūt nedaudz, tikai nedaudz piemirstas grāmatas. Un vienkārši sapurināties un iedvesmot sevi lasīšanai.

Pērnajā baisā rudens eksperimentā secināju, ka mani iecienītie briesmoņi ir vampīri. Un, tā kā ir pagājuši vairāk nekā 20 gadi, kopš lasīju “Drakulu”, ir pienācis laiks atkārtot. Par to domāju jau pāris gadus – kopš operā noskatījos baleta izrādi “Drakula” (ko šoziem ceru atkārtot, jo tā ir tieši tik lieliska), un to vēl pastiprināja pavasarī noskatītais “Renfīlds”, kas bija kapitāla filma – it kā komēdija, bet tai pašā laikā vietām visai brutāla, stāstam galvenokārt pievēršoties cilvēkiem, kas ir destruktīvās attiecībās un kāpēc viņi ļauj sev darīt pāri + Keidžs ir vienkārši izcils Drakula un demonstrē perfektu manipulācijas meistarklasi. Ja vēl neesat redzējuši šo filmu – ļoti iesaku. Es pati noteikti gribu to atkārtot.

Šoreiz vienkāršības (un ātruma) labad “Drakulu” ņemšu audio formātā, jāizmanto taču tās Audible bezmaksas kataloga priekšrocības. Pieņemu, ka pirmreizējo efektu atkārtot gan neizdosies. Cerams. Jo slapstīties tumšos oktobra vakaros pa dzīvokli, baidoties pavērties ārā pa logu – ja nu aiz tā plivinās kāds vampīrs, kas grib mani apmāt un nosūkt man asintiņu – nu nē, paldies. Ja jutīšos pavisam drosmīga, varbūt piemetīšu tam visam klāt kādu no klasiskajām vampīrekranizācijām.

Kindlā mani un rudeni gaida “Our Share of Night” – argentīniešu autores Marianas Enrikezas grāmata par kādas nelaiķa sievietes dēmonisko ģimenīti, ar ko nākas sastapties viņas atraitnim un dēlam. Sektas, spoki, okultisms un dzīšanās pēc nemirstības. Tā vismaz sola grāmatas apraksts. Traki daudz lappušu (ap 600) un, cerams, es nekļūšu vēl sirmāka. Bet drusciņ pabaidīties man gribas gan.

Turpinot par vampīriem, mēģināšu atgriezties pie vēl vienas klasikas – Annas Raisas “Interview with the Vampire”, ko krietni sen biju iesākusi lasīt, pat tiku pāri 2/3, bet kaut kas man tur apnika. Paskatīsimies, vai šoreiz aizraušu līdz finišam. Un vai šis nebūs tas gadījums, kad pamešana tomēr bija pareizākā izvēle. Ceru, ka tomēr ne.

Pērn man bija visai veiksmīga iepazīšanās ar Greidiju Hendriksu un viņa dienvidu dāmu grāmatu kluba sadursmi ar vampīru, tāpēc šogad esmu nolēmusi pamēģināt viņa grāmatu “We Sold Our Souls” – cik nu var saprast no grāmatas apraksta, stāsts ir par izbijušas smagā metāla grupas ģitāristi Krisu, kura uzzina, ka grupas bijušā solista spīdošo panākumu pamatā ir tas, ka viņš, iespējams, pārdevis Krisas dvēseli nelabajam. Diezgan saprotami, ka viņa nav ar to pārāk apmierināta. Redzēsim. Un, jā, arī šī grāmata no Audible b/m krājumiem.

Šoruden iznāk arī jaunākā Kormorana Straika sērijas grāmata “The Running Grave”, kuru atļaušos pievilkt tēmai, jo – kulti? Viena no baisākajām cilvēku izgudrotajām lietām. Un jā, pieņemu, ka tieši divus mēnešus man vajadzēs, lai izburtos cauri tām 960 lpp. Nu kamdēļ tā sieviete nespēj ierakstīties [izrakstīties] 500 lappusēs? Ceru, ka varbūt šoreiz arī kāda trešdaļa būs čatiņi vai kas tamlīdzīgs, kas palīdzēs tikt ātrāk uz priekšu. [Grāmatnīcā iemetu aci papīreksemplārā – nekādu čatiņu diemžēl!]

Mazliet vieglumam (un lai viss nebūtu tikai par vampīriem) piemetīšu “The Undertaking of Hart and Mercy” – šis ir romantiskais fantāzijas romāns, “enemies to lovers” stāsts. Hārts ir maršals, kas patrulē pa jokaino un maģisko Tanrijas teritoriju un ik pa laikam piegādā līķus uz Mersijas ģimenes apbedīšanas kantori. Un kaut kā jau no pirmā mirkļa viņi ir pamanījušies viens otram uzkāpt uz varžacīm. Hei, bet viņiem ir lemts atrast otrā savu dvēseles draudziņu un domubiedru, lai cik ļoti viņi tam neturētos pretī!

Nobeigumā mazliet par to, kas šo rudeni pilnīgi noteikti pavadīs nelietotā glābšanas laivā (vairāk priekš tā, lai grāmatiņas zina, ka neesmu tās aizmirsusi) + pāris vieglā gala rekomendācijas tiem 2+ cilvēkiem, kas šo lasa (lūdzu, lūdzu, nav par ko). Šogad daudz dzird runājam par grāmatu “Vampires of El Norte” – mīlestība, nodevība, vampīri uz 19. gs. Meksikas fona. Apzinos, ka šai šoreiz laika nepietiks, bet varbūt kaut kad vēlāk, kad vēl arviens būs vampīrisks noskaņojums. Visticamāk tomēr, ka citā gadā. Cerams, ka šī grāmata ir lasīšanas vērta, nevis jūtūberu modītes lieta un galīgs šitiņš. Bet nu ielikšu te, lai man tā neaizmirstas.

“On Monsters” skumst manos plauktos krietni pasen un paskums vēl kādu laiciņu. Bet es par tevi neesmu aizmirsusi, mīļā! Par tevi un taviem briesmoņiem. Nupat vīlos vienā mītisko zvēru grāmatā un ceru, ka šī varētu būt krietni saturīgāka. Tiesa, tā grāmatu pārturēšana plauktos arī reizēm beidzas nelāgi. Bet šo nupat pāršķirstīju, izskatās kārdinoša – te ir gan par iedomātiem briesmoņiem, gan reāliem. Ehh, prioritātes. Mazāk YT, vairāk lasīšanas!

Vēl manos plauktos ir glīta šausmu stāstu izlase “Vampires, Zombies, Werewolves and Ghosts” (all the good things!), bet nu – daudz lapu un mazi burti. Nogurstu no domas vien. Bet varu to nolikt redzamākā vietā un mēģināt lēnītēm palasīt pa stāstam vien. Visu garo, tumšo, drūmo rudensziemu. Teorētiski. Redzēsim.

Un tad tie pāris ieteikumi. “Sign Here” izlasīju šovasar. Tā sākas kā smieklīgs stāsts par elles klerka grūto eksistenci, bet izvēršas par visai vērīgu ģimenes drāmu ar visādiem noslēpumiem un pusaudzības sarežģījumiem. Tieši ar pusaudžiem saistītie notikumi, viņu domāšana, attieksmes, attiecības – tas viss ir tik izcili uzrakstīts! Tāpat acīmredzams ir tas, ka autore ir daudz domājusi par kultiem, mesijām un sekotājiem – kāpēc cilvēki tur nonāk un kāpēc tur paliek. Tas tā diezgan labi aizķēra.

Kopš “Mexican Gothic” izlasīšanas ir jau pagājuši pāris gadi (turpinu brīnīties, kāpēc neviens Latvijas izdevējs vēl nav šo paņēmis, manuprāt, to var pārdot ar vāku vien, turklāt Grāmatu klubā tā mums ļoti labi aizgāja, un apkārtlaistais eksemplārs tika stipri nolasīts), un tā ir lieliski atmosfēriska un tikai pavisam mazdrusciņ šausmīga grāmata, kur autorei ļoti prasmīgi izdevies realitāti un murgus savīt tā, ka viens top grūti atšķirams no otra. Galvenā varone Noemi ir smuka sabiedrības jaunkundze, kurai gan dzīvē ir tālejošāki plāni, nevis tikai izdevīgas precības. Kad tiek saņemta savāda vēstule no Noemi māsīcas, kas nesen apprecējusies un pārvākusies uz jaunās ģimenes namu kaut kur kalnos, Naomi tēvs aizsūta viņu pārliecināties, kas tur īsti notiek. Un gandrīz vienmēr miglā tītajā namā nudien notiek visādas jokainas lietas. Man gan bija neliela skepse pret autores izvēlēto noslēpuma atrisinājumu, bet tad es šovasar noskatījos vienu doķeni un sapratu, ka nemaz tik tālu no realitātes viņas fantāzija nav aizlidojusi.

Nu ko, baisu rudeni mums un jums, un novembra beigās pastāstīšu, cik baisi man ir gājis. Tikmēr varat padalīties, kas ir jūsu iecienītie briesmoņi un šausmu stāsti. Ja gribat. Ja negribat, varat paklusēt. Īzī. 🦇

“Džūlija un haizivs”

Apgādā “Jānis Roze” šovasar iznāca Kiranas Milvudas Hārgreivas grāmata “Džūlija un haizivs” ar brīnišķīgajām Toma de Frestona ilustrācijām. Par šo grāmatu booktuberi citviet jau pirms pāris gadiem lauza krēslus, un nu beidzot arī latviešu lasītāji var novērtēt, vai sajūsma ir pamatota. Sajūsmināties pilnīgi noteikti ir vērts par vizuālo noformējumu, jo šī grāmata ir vienkārši bezdievīgi skaista. Citi izdevēji var apskaust un iedvesmoties. Bērnības “es” noteikti būtu totāli ģībusi dēļ šitādas grāmatas, šodienas “es” sajūsminās un apbrīno mākslinieku talantus un moderno tehnoloģiju sniegtās iespējas.

Bet nu par pašu stāstu. Šajā vasarā desmitgadīgā Džūlija ar vecākiem ierodas tālā Šetlendas salā, kur viņas tētim ir jāveic bākas gaismas automatizācijas darbi, bet viņas mamma ir zinātniece, jūras bioloģe, un viņa ir apņēmusies šovasar atrast noslēpumaino Grenlandes haizivi. Lai gan pieaugušajiem paredzētā saturā, īpaši seriālos vai filmās, nereti ir sastopams apsēstā zinātnieka tēls, tas bieži tiek kariķēts, padarot šo apsēstību par kaut ko komisku, un šī grāmata bija viena no retajām reizēm, kad redzu, ka tas tiek pasniegts diezgan biedējošā manierē. Vasarai ejot uz priekšu, Džūlijas mammas apsēstība ar Grenlandes haizivi kļūst arvien spēcīgāka, katra neizdošanās, katrs finansējuma atteikums ir jauns satricinājums, un Džūlijas mammas arvien asākās reakcijas nav ne smieklīgas, ne pat drusciņ komiskas. Un, lai gan Džūlija ir pieradusi, ka viņas mamma ir emocionāla – viņai vienmēr ir bijušas sajūsmas virsotnes un bēdu ielejas -, šovasar mamma kļūst biedējoši sveša.

Lai gan stāsts lielā mērā ir par Džūlijas mammu un haizivi, tas nav tikai par to un ir raibs kā pati dzīve – te ir arī par jaunām draudzībām un jaunām lietām, ko mācāmies no tiem, ko sastopam savā ceļā – varbūt ir taisnība, ka “okeānā ir vairāk noslēpumu nekā debesīs”, bet arī nakts debesīm ir savs aizraujošs skaistums un noslēpumi. Tas ir arī par mūsu individuālajām un dažādajām vientulībām un kā tiekam vai netiekam ar tām galā, īpaši bērnībā, bet visvairāk šis stāsts ir par atbildību, ko sev uzliekam pārāk agrā vecumā. Bērniem nav jāglābj pieaugušie un nav jārisina viņu problēmas, un pieaugušajiem derētu neaizmirst, ka bērni redz daudz vairāk, nekā mums liekas, bet ne visu no redzētā viņi saprot un interpretē gluži pareizi, jo tā nu ir, ka daudzu lietu izpratne nāk ar gadiem un pieredzi. Un, lai arī nopietnu jautājumu pārrunāšana ar bērniem var šķist sarežģīts uzdevums, tas ir jādara, un tas var palīdzēt izvairīties no vēl lielākiem pārpratumiem.

Paši autori sarunā ar izdevumu “Guardian” stāsta, ka grāmata tapa pandēmijas laikā, kad mums bija jātiek galā ar daudz lielāku garīgo spriedzi un bērni bieži vien zaudēja ierasto atbalsta sistēmu. Tā ir labs atgādinājums, ka jā, pat mēs, pieaugušie, reizēm netiekam galā ar savām emocijām vai visu to, ko jau nu dzīve mums pamanās uzkraut. Bet ģimenē mēs viens otru balstām, tāpēc nerunāšana par to, kas notiek, nebūs tas labākais risinājums.

Ja viss iepriekšējais jūs tomēr nepārliecina, tad pastāstīšu, ka te ir arī drosmīgākais jūrkaķis pasaulē – Nūdele. Un, kā saka Džūlija – “Nemaz nav viegli garlaikoties, kad cilvēks ir viens ar kaķi jūras vidū.” Manuprāt, kaķis ar savu kompāniju spēj uzlabot jebkuru grāmatu vai jūras braucienu.

4/5

No angļu valodas tulkojusi Renāte Punka

Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds

Grāmata no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi

Pusgada atskaite, 2023.

Laiks atskatīties uz pirmo pusgadu lasīšanas jautājumos. Lai gan pašai ir sajūta, ka neesmu lasījusi gana daudz, statistika nemelo un saka, ka ir izlasītas 46 grāmatas, kas ir pieklājīgi priekš ieplānotā GR izaicinājuma, jo pusgada plāns ir izpildīts un pat pārpildīts. Dažas pēdējās īsās grāmatas gan būs nočakarējušas manu šīgada apņemšanos – uzkačāt drusku lielāku vidējo grāmatas garumu, tas šobrīd ir ~275 lpp. Vienmēr var cerēt, ka izdosies piesēsties pie kāda garāka gabala, bet realitāte ir tāda, kāda tā ir. (Ka neizdosies.)
Vēl viena Jaunā gada apņemšanās bija lasīt uzdāvinātās grāmatas. Tā nu jau janvārī ķēros klāt pie “Piranesi”, kas bija patiešām neparasta grāmata un par kuru pirms lasīšanas labāk ir gandrīz neko nezināt. Laikā, kad teju katrs fantāzijas autors uzskata par svētu pienākumu uzrakstīt, mazākais, triloģiju, kur katra grāmata ir uz vismaz 600 lappusēm, nesērijas (standalone) grāmata zem 300 lappusēm ir kā brīnumiņš. Un Suzanna Klārka pierāda, ka spēj uzrakstīt ievelkošu, detalizētu stāstu arī īsajā formātā (ja esat lasījuši viņas Džonatanu Streindžu un misteru Norelu, sirsnīgi iesaku iepazīties ar Piranesi – tā ir grāmata, kas ilgi paliek atmiņā). Vēl no uzdāvinātajām grāmatām izlasīju Nika Hornbija “Just Like Us”, kura apliecināja, ka Hornbijs pelnīti ir viens no maniem mīļākajiem autoriem, tomēr tā atstāja mazumiņa piegaršu. Zinu, ka viņš var labāk un dziļāk.
Un tur arī mans entuziasms ar uzdāvinātajām grāmatām izbeidzās. Jeb precīzāk – lasīšana daļēji pārtapa par darbu, un kaut kā galīgi nesanāk pieķerties tām grāmatām, kuras bija plānā. Knapi tieku galā ar grāmatu kluba izaicinājumiem, pa vidu tomēr iebakstot šo no to plauktos nīkstošajiem gabaliem.

Labākā līdz šim izlasītā grāmata.
Šis bija ļoti labs lasīšanas pusgads ar tikai vienu galīgi švaku grāmatu. Un tomēr kā zvaigzne nē, kā sasodīts pilnmēness naktī pāri visām mirguļo Shelley Puhak grāmata “The Dark Queens” – galīgi neizdomāts (es vismaz tā ticu) stāstījums par divām 6. gs. Franku valsts karalienēm. Šis ir paraugs tam, cik lieliska var būt nedaiļā literatūra – vēsture mēdz būt aizraujošāka par fikciju, un cita starpā (fakti, likumi un tolaiku sadzīves īpatnības utt.) te bija arī sazvērestības, duršanas, indēšanas un citādas izrēķināšanās. Plus plūdi, dizentērija un tamlīdzīgi. Kopumā gluži kā GoT, tikai bez pūķiem. Ok, incests arī nebija. Un man reāli skauž, ka igauņi šo grāmatu ir izdevuši savējiem, bet latviešiem tā bauda atkal iet gar degunu. “The misogynistic logic of patriarchy is curiously circular: women cannot govern because they never have. But this big lie rests upon a bed of induced historical amnesia, the work of numberless erasures and omissions, collectively sending the message that the women who have ruled haven’t earned the right to be remembered.”

Labākais līdz šim izlasītais turpinājums.
Pirmajā pusgadā galīgi maz turpinājumu, pārsvarā esmu lasījusi nesēriju grāmatas, tā nu laikam šeit būs jānosauc Lī Bardugo “Blēžu karaļvalsts”, kas plauktā marinējās krietni par ilgu. “Shadow & Bone” 2. sezona pilnīgi samudžināja sižetus un laika līnijas, tāpēc, lasot šo grāmatu, es arī nedaudz mežģījos, mēģinot saprast, kā tur viss un kad saies kopā. Kopumā ļoti labi, bet nedaudz par garu manai gaumei. Patiesībā jau Bardugo te runā par daudzām nopietnām lietām, īpaši par traumatiskām pieredzēm un to, kā katrs mēģina tikt galā ar to sekām, bet aiz tā mazgadīgo bandītu un blēžu dekorējuma to var arī nepamanīt (seriāla 2. sezonā gan tas bija labāk izcelts). Šīs grāmatas pabeigšana nozīmē, ka beidzot varēšu pieķerties Grišaversa interesantākā varoņa – Koļas duoloģijai.

Nesen izdota grāmata, kuru vēl neesi izlasījis, bet gribētu.
Plauktiņā pagaidām vēl pacietīgi (bet gan jau drīz sāks kurnēt) guļ “Bitch”, tāpat jau kopš janvāra gribu izlasīt Bardugo jauno grāmatu “Hell Bent”, bet pirms tam derētu nedaudz atsvaidzināt atmiņu par pirmās grāmatas notikumiem. Uz tuvāka plauktiņa stāv “The Adventures of Amina al-Sirafi” (pirātes!) un ļoti gaida, kad beidzot tai pieķeršos. Tāpat ceru, ka šovasar izdosies mazliet iegrimt arī romantikā kopā ar Carley Fortune otro grāmatu – “Meet Me at the Lake”.

Grāmata, kuras iznākšanu otrajā pusgadā tu gaidi visvairāk.
Novembrī jāiznāk jaunai slepkabota grāmatai (“System Collapse”), tā noteikti tiks izlasīta. Tāpat negaidīti drīz, jau šoruden, gaidāma nākamā Straika sērijas grāmata – “The Running Grave”. Arī tās 912 lappuses būs kaut kā jāiespiež lasāmplānā. Jauna grāmata būs arī manai iecienītajai Natalī Heinsai – “Divine Might”, cik saprotams, kaut kas par grieķu dievietēm. Manas cerības ir ļoti augstas, jo “Pandora’s Jar” par līdzīgu tēmu bija izcila! Par Heinsu čiepstēju savā pērnā gada pirmā pusgada apskatā. Žēl, ka pie mums viņa nav pamanīta. Rudenī nākamā grāmata gaidāma arī Džosijai Silverei. Padomāšu un varbūt došu viņai vēl vienu iespēju. Viņas iepriekšējā gabalā kaut kā iestrēgu; pilnīgi iespējams, ka viņas pirmā grāmata bija viņas labākā, un to vairs neizdosies atkārtot.

Lielākā vilšanās.
Haim Shapira “Gladiators, Pirates and Games of Trust”. Pabeidzu aiz tīrās spītības. Sen nebija gadījusies tik garlaicīga grāmata non-fic žanrā. Parasti pat no švakākajām šī žanra grāmatām kaut ko var izlobīt. Bet šis nav tas gadījums. Mans vienīgais secinājums no šīs ir – ja vienreiz pameti grāmatu pusceļā, tad tam bija iemesls.
Otra vilšanās bija Mišels Bisī. Jau ar pirmo viņa grāmatu man bija tādas dalītas jūtas, bet šo (“Melnās ūdensrozes”) man burtiski iegrūda rokās Grāmatu klubā (ne velti es atsakos veidot acu kontaktu ar Ivetu brīžos, kad viņa grib iesolīt grāmatu, ko pašai slinkums nest mājās), “tā ir par Živernī, tev taču interesē”. Nu skuju tur bija par Živernī. Un man ļoti nepatīk detektīvromāni, kur lasītāju tīšuprāt vazā aiz deguna. Nav tā, ka grāmata ir galīgi slikta, man vienkārši nepatīk šī autora stils. Un es to zināju jau pēc pirmās grāmatas! Nu ko, pati vainīga, ka nav prāta atteikt.

Lielākais pārsteigums.
Tas, ka Čajka ierunā pats savas audiogrāmatas. Nopietni. Noklausījos vienu viņa īso gabalu (“Walking to Aldebaran”), kurš bija visai rēcīgs, un izrādījās, ka Adrians Čajkovskis ne tikai uzraksta vismaz trīs jaunas grāmatas gadā, bet vēl spēj atrast laiku pa kādai arī ierunāt. Turklāt viņam gluži labi sanāk. Nē, nu dažiem ir vairāk talantu nekā citiem. Daudz vairāk.

Jauns mīļākais autors (debitants vai jaunums tev).
Laikam šeit likšu Shelley Puhak, kuras grāmata “The Dark Queens” patiesi ir mana pirmā pusgada favorīte. Ceru, ka Šellija uzrakstīs vēl kādu rūpīgi izpētītu vēstures grāmatu, tāpēc būs jāpaseko viņas darbiem.

Jauns mīļākais personāžs.
Kaut kā mazliet negaidīti man iepatikās John Maddox Roberts SPQR sērijas otrā plāna varonis – gladiatoru ārsts Asklepiodes. Pat tik ļoti, ka otrajā grāmatā pirms laika satraucos, ka ar viņu varētu notikt kas nāvīgi slikts. Par laimi, viss beidzās labi, un ceru viņu sastapt turpmākajās sērijas grāmatās, kad jau nu sanāks tās turpināt (lasi – kad vēl kāda būs Audible b/m katalogā).

Grāmata, kura tevi saraudināja.
Viena grāmata mani teju saraudināja aiz garlaicības (tā pati, ko te pirmiņ jau piesaucu). Bet no aizkustinājuma – pagaidām neviena. Nu, varbūt vēl gadīsies. Cerams, visas manas jūtas vēl nav atmirušas. [Kamēr tapa šīs rindas, izlasīju Donna Leon – “Beastly Things”, un ļoti negaidīti mani saraudināja bēru aina grāmatas beigās. Tas bija ļoti izjusti.] Ideālajā pasaulē (kurā es visu varu paspēt) es šogad pārlasīšu “Vējiem līdzi”, un man šķiet, ka tā grāmata gan spēs mani saraudināt. Bet par to es domāšu tad, kad līdz tai tikšu. Bet atceros, ka jaunībā uz filmas finālu slēdzu ārā teļļuku, jo negribēju gaudot. Ja es to neredzu, es varu par to nedomāt, vai ne?

Grāmata, kura darīja tevi priecīgu.
Ashley Poston – “Geekerella”. Pirms tam biju izlasījusi vienu Ešlijas romantisko romānu, kurš man ļoti labi gāja pie sirds, tāpēc ieraugot Audible bezmaksas katalogā citas viņas grāmatas, nolēmu pamēģināt, lai gan YA žanru lasu arvien retāk. Šī bija ekstra jauka grāmata, kas ir mīlestības vēstule fanošanai – kad tu zini seriālu no galvas, šuj tērpus un dodies uz Comic con pasākumiem un esi gatavs mesties virtuālās cīņās internetā, lai aizstāvētu savus mīļotos varoņus. Tas viss + mūsdienīgs Pelnrušķītes stāsts = ļoti sirsnīgi un iedvesmojoši.

Visskaistākā grāmata, ko šogad esi iegādājies (vai saņēmis dāvanā).
Jā, nu vēlmes dažreiz piepildās. Tiku pie pāris dāvanu kartēm un iemainīju tās pret grāmatām, ko sen jau biju uzkārojusi (un pieminēju savā pērnā gada apskatā) – Edward Brooke-Hitching grāmatas “The Devil’s Atlas” un “The Madman’s Library” – daudz bildes ar visādiem sātaniņiem un tamlīdzīgi. Izskatās daudzsološi!

Kuras grāmatas tev ir jāizlasa līdz gada beigām?
Esmu seriālais grāmatu iesācējs, un man puse mājas ir piesvaidīta ar iesāktām grāmatām. Bet vismaz Kindlā es cenšos sevi turēt grožos un lasīt vienu grāmatu. Problēma ir tad, kad es tai vienā grāmatā iestrēgstu. Kā man sanāca ar “The Justice of Kings”, kas galīgi nav slikta grāmata, tā ir pat ļoti laba – lieliska valoda, interesanta ideja. Bet nu kāpēc vajag šitik daudz teikt priekšā? Man ļoti netīk maitekļošana, vēl jo vairāk tad, ja to dara pats autors – šitais man pilnīgi nosit interesi turpināt. “O, bet ja mēs būtu tad zinājuši, kas mūs sagaida! Ak, kā es visu dzīvi nožēloju, ka es neizdarīju tā un šitā! O, bet kā būtu, ja tu, autora kungs, aizvērtos un vienkārši turpinātu rakstīt?” Esmu pie 60%, es to varu, es pabeigšu. Un tad metīšos Dienvidamerikas šausmenītē. Redzēs, vai mani nerviņi to turēs. Varbūt būs jāpāriet uz dubulto Nervostrong devu un gulēšanu pie ieslēgtas gaismas.
Ā, un pilnīgi obligāti jāpabeidz pašas ierosinātā read-along grāmata “The Bone Shard Daughter”, kuru es vienīgā neesmu pabeigusi lasīt. Kauns, kauns utt. Protams, vienmēr var un vajag gribēt izlasīt aizlienētās grāmatas. Un uzdāvinātās grāmatas. Un tās, kuras sen jau kārojas izlasīt, bet nav sanācis. Un iesāktās! Jā, tās obligāti. Lasāmplāni, kā vienmēr, ir nebeidzami. Vismaz par kaut ko cilvēks var dzīvē būt drošs. Ka grāmatu nepietrūks.

“Tas ir tikai cilvēciski”

Apgādā “Jānis Roze” pavisam nesen iznācis franču autores Karīnas Tvilas romāns “Tas ir tikai cilvēciski”. Tas runā par tēmu, par kuru pēdējos gados beidzot tiek runāts vairāk. Bet ne pietiekami. Un nē, tā nav atkarība no soctīkliem vai instadzīves tēlošana, kā varbūt varētu likt domāt ļoti pievilcīgais grāmatas vāks.

Grāmatas apraksts no izdevēja mājaslapas: “Fareli ir skaisti un bagāti: viņiem ir ietekme un vara: Žans Farels ir ievērojams televīzijas žurnālists, viņa sieva Klēra ir intelektuāle un esejiste, pārliecināta feministe. Abu dēls Aleksandrs ir izskatīgs, sportisks, daiļrunīgs, studē prestižā Amerikas universitātē. Varētu šķist, ka tā ir ideāla ģimene. Taču kādu rītu pie Farelu durvīm klauvē policija – jauna sieviete iesniegusi apsūdzību par izvarošanu, un, kad nesaudzīgais tiesas mehānisms sāk apdraudēt iesaistīto karjeras un likteņus, ģimenes glancētajā sociālās dzīves fasādē parādās bīstamas plaisas.”

Stāstījums tiek uzsākts nesteidzīgi – apmēram trešdaļu grāmatas aizņem galveno varoņu dzīvesgājuma izklāsts, ieskicējot personības iezīmes un izkārtojot varoņus stāsta hierarhijā. Liela daļa šo detaļu man personīgi šķita liekas, īpaši par Ādama Vizmana ģimenes līkločiem, jo, būsim godīgi, tam grāmatas notikumos ir visai maza nozīme. Varbūt autore gribēja sabiezināt krāsas, dramatizēt gaidāmo situāciju. Gan Žans, gan Klēra Fareli ir daudz strādājuši, būvējot savas karjeras, savu tēlus sabiedrībā, un jau sākumā redzams, cik trauslas ir šīs karjeras un tēli, cik ātri mūsdienu mediju vide spēj to ja ne iznīcināt, tad nopietni sabojāt. Visa šī veiksmīgā un apskaužamā dzīve ir tikai trausla šķietamība – viens pretrunīgs komentārs, viena neapdomīga dēka var likt visam sašķobīties. Un galu galā ir vismaz viena neizbēgama lieta – vecums. Bubulis, kas biedē daudzus, īpaši tos, kuru karjera ir atkarīga no viņu jaunības un izskatīguma reitingiem.

Visnesimpātiskākais personāžs šajā stāstā ir Žans Farels, kurš (bez pārsteigumiem) beigās ir arī tas, kurš zaudē vismazāk. Kaut arī tiesas procesā viņa personība, iespējams, tiek ķidāta vēl vairāk kā Aleksandra, norādot uz Žana egocentrismu, mēģinot pataisīt viņu par grēkāzi, jo, lūk, Aleksandrs ir tāds tāpēc, ka viņa tēvs ir narciss, neiejūtīgs, vienaldzīgs. Tik ļoti koncentrējoties uz Žanu var pat aizmirst, ka Aleksandrs ir pieaudzis cilvēks ar spriestspēju. Un tomēr viņš, kā redzams, ir nespējīgs sevi kontrolēt, nespējīgs uzņemties atbildību un galu galā – nespējīgs cienīt otru cilvēku.

Lielākā zaudētāja šajā stāstā, šķiet, ir Klēra Farela, kura ir neapskaužamā situācijā – kā gan viņa kā sieviešu tiesību aizstāve var tai pašā laikā aizstāvēt izvarotāju? Bet šis izvarotājs ir viņas pašas dēls. Protams, viņa sev uzdod daudzus jautājumus, arī par to, kādas kļūdas ir pieļāvusi, audzinot Aleksandru, ja rezultātā viņš ir kļuvis par šādu cilvēku. Ko viņa ir palaidusi garām? Tieši viņas dilemma ir viscilvēciskākā, jo mums visiem tomēr ir divas mērauklas. “Viņa bija atklājusi, ka pastāv plaisa starp politiski angažētiem un humānistiskiem saukļiem un dzīves realitāti, ka nav iespējams īstenot cēlākās idejas, ja ir iesaistītas personiskās intereses, kas aptumšo skaidro saprātu un liek uz spēles visu, kas veido mūsu dzīves pamatu.”

Man attiecībā uz šo grāmatu bija nedaudz konfliktējošas sajūtas, jo brīžiem nevarēju saprast, ko tieši autore ir gribējusi ar to pateikt un kurā pusē viņa nostājas (īpaši kaitinoša ir fināla nodaļa). Lai gan viņa nedaudz pieskaras tam, kādas sekas ir šim noziegumam attiecībā uz sievieti, pārsvarā stāsts koncentrējas ap Aleksandru un viņa ģimeni. Un tad kādā brīdī tiesas laikā, šķiet, Aleksandra advokāts ir tas, kurš izsaka zīmīgo frāzi, ka šī tiesas prāva nav par Milu, par viņas pārdzīvoto, par sekām, kas ir radušās viņai, bet par Aleksandru – tiesāts tiek viņš, izvērtēta tiek viņa rīcība, viņa motīvi, viņa personība, lai lemtu – viņš ir izdarījis noziegumu vai nav un kāds sods viņam būs jāsaņem. Pieļauju, ka no tiesiskā viedokļa tas ir pareizi, tomēr, protams, tāpat kā daudzi citi vai – precīzāk – daudzas citas, es šajā stāstā nespēju distancēties no cietušās sievietes perspektīvas.

Varbūt autores mērķis bija veidot diskusiju un vērst uzmanību uz to, ka izvarošana IR noziegums, sodāms noziegums. Tā nav, Žana Farela vārdiem sakot, “divdesmit minūšu ilga darbība”, kuras dēļ nevajadzētu “sabojāt gudra, godīga un mīloša jaunieša dzīvi, tāda jaunieša dzīvi, kuram līdz šim viss ir veicies”. Bet tas ir tiesas darbs – lemt par to, vai un kāds sods par to pienākas. Mēs kā sabiedrība esam tik nekonsekventi – bieži ignorējam vardarbību, uzliekot spilvenu uz galvas, lai nedzirdētu, kā kaimiņš sit sievu, bet tikpat bieži turpinām sodīt citus ik dienu un visa mūža garumā, vēl ilgi pēc tam, kad tiesas piespriestais sods ir saņemts un izpildīts. Mēs spriežam savas tvitertiesas, ar saviem viedokļiem cerot ietekmēt tos, kas pieņems faktiskos lēmumus. Jo atbildība ir jāprasa. Es kā sieviete pārāk bieži redzu, ka noziegumi pret sievietēm netiek uzskatīti par vērā ņemamiem, par tiem nepienākas sods vai tie vispār tiek ignorēti, ka mēs netiekam sadzirdētas, netiekam uztvertas nopietni vai vienlīdzīgas vīriešiem. Un ja sistēma, kurai būtu mūs jāsargā, mūs pieviļ, tad mums neatliek nekas cits kā cīnīties ar tām metodēm, kādas ir pieejamas.

Mēs lepojamies, ka esam moderna sabiedrība, atvērti, inteliģenti, komunikabli un kādi tik vēl ne. Bet emocionālā inteliģence mums vēl arvien ir bērnu autiņos, ja vēl arvien nespējam izturēties pret citiem ar cieņu. Tieši tik elementāri. Protams, Aleksandrs ir neba nu nejauši izvēlēts kā konkrēta sabiedrības slāņa piemērs – inteliģents, centīgs un mērķtiecīgs jauns cilvēks, kurš ir audzis visai privileģētos apstākļos, kas, acīmredzot, ļauj viņam domāt, ka viņam ir vairāk tiesību nekā citiem, ka viņš ir pārāks par citiem. Tas viss kombinācijā ar gadsimtiem ilgi kultivētu attieksmi, ka dzimumnoziegumi nav gana nopietni ņemami noziegumi, turpina stiprināt atsevišķu vīriešu pārliecību, ka viss taču ir ok, neviens tak nav nomiris, pilnībā ignorējot to, kādas emocionālās sekas šie noziegumi rada upurim.

Nobeigumā gribu pievienot vienu video, kas lieliski skaidro piekrišanu, salīdzinot seksu ar tējas dzeršanu. Tāpēc – ja jums kādreiz grūti saprast, vai viņa (vai viņš) piekrita vai nepiekrita, atcerieties par tēju.

Šo grāmatu noteikti iesaku izlasīt, jo tā aicina uz diskusiju par vairākiem svarīgiem jautājumiem un rūpīgu ielūkošanos sevī.

4/5

No franču valodas tulkojusi Inta Šmite

Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds

Grāmata no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi

Grāmatveikalu tūre #2 – Brisele

Mans pirmais mīļāko grāmatveikalu apskats tapa tik ilgi, ka pa to laiku man sanāca vēlreiz paciemoties Briselē. Šajā reizē es jau biju sagatavojusies grāmatu veikalu tūrei, tāpēc visai loģiski ir sanācis, ka par Briseli top atsevišķs rakstagals.

Brisele ir pilsēta, ko iepazīstu pamazām. Un pamazām tā manās acīs kļūst simpātiskāka. Kādā no iepriekšējām apmeklējuma reizēm atklāju, ka tajā ir kāda īpaša vieta – franču grāmatu veikals Tropismes. Oui oui, franču valoda nav mana stiprā puse, bet vai tas kādreiz man būtu traucējis skatīties uz grāmatām? Un, lai arī šajā veikalā grāmatām angļu valodā ir veltīts tikai viens neliels galdiņš un pāris plaukti, šeit noteikti bija interesantākā izlase, ko ir gadījies redzēt grāmatu veikalos (visbiežāk tomēr mēs redzam vienus un tos pašus vāciņus, ko mums grūž virsū izdevniecības ar spēcīgu mārketinga komandu).

Skats no ielas un skats uz – jā! – kasti ar grāmatām par grāmatām! Ja nesanāk iegriezties tur dzīvajā, iesaku apskatīt šo grāmatnīcu vismaz Google Maps, tur var gūt plašāku ieskatu un pat nedaudz “pastaigāties” pa veikalu.

Savā nesenākajā Briseles apciemojumā devos lietoto grāmatu veikalu reidā – jau laikus biju sagatavojusi sarakstu, saspraudusi kartē zvaigznītes un apņēmusies – šoreiz nopirkšu tikai 2 grāmatas. Protams, tas izvērtās par “Tu domāji – 2 grāmatas katrā veikalā, vai ne?”

Mana pirmā pieturvieta bija Librebook – Eiropas daudzvalodu grāmatnīca, kafejnīca un pasākumu vieta. Šeit tiešām atradīsiet grāmatas ne tikai franču un angļu, bet arī spāņu, portugāļu, itāļu, vācu u.c. valodās. Angļu grāmatu izlase arī šeit ir smalkāk kūrēta, standarta bestsellerus te nemana. Un vēl te ir vesels plaukts ar nosaukumu “ESSAYS”! No turienes arī izmakšķerēju Alberto Manguel grāmatu “Fabulous Monsters”. (Kas ir līdzīgās devās burvīga, gudra un izklaidējoša.) Vēl šai veikalā manā somā ieslīdēja izraēliešu autores Ayelet Gundar-Goshen grāmata “Liar” – tajā mēnesī Grāmatu klubā bija Tuvo Austrumu tēma, un es naivi cerēju, ka iespēšu kaut ko oriģinālāku par paļaušanos uz mītiem. Bet pagaidām šī grāmata vēl gaida manā plauktā. Šajā veikalā tiešām iesaku iegriezties, īpaši tad, ja meklējat “intelektuālo romānu” sev vai kādam gudram draugam. Šeit, iespējams, redzēsiet grāmatas, par kurām pat nebijāt dzirdējuši.

Nākamā pietura bija lietoto grāmatu veikals “Tulibris”. Šis ir kārtīgākais grāmatu humpalnieks, kādu man ir gadījies redzēt. Nevis tādā ziņā, ka pārākā humpala, bet tādā, ka grāmatas te ir ne tikai līdz riebumam rātni sakārtotas plauktos, bet tās ir arī lielākoties ļoti labā stāvoklī (tā, ka pat nebūtu kauns dāvināt). Nedaudz papļāpāju ar saimnieku, kurš atzina, ka izvēlas grāmatas“in mint condition”, un jā, atšķirība starp šo un citiem lietotu grāmatu veikaliem ir acīmredzama. Šajā veikalā atradu Nīla Geimena grāmatu “The View from the Cheap Seats” gluži kā jaunu un vēl cietajos vākos! Ņemiet vērā, ka abi šie veikali strādā ne gluži katru dienu, tāpēc pirms došanās medībās noteikti apskatieties darba laikus Google Maps.

Kā zināms, starp grāmatu veikaliem ir nepieciešama arī kafijas pauze – uzņemt jaunus spēkus, sabildēt grāmatas, atrādīt tās draugiem un svešiniekiem čatiņos un soctīklos. Klunkurējot mājās zem grāmatu kravas, piestāju mazā vietiņā nākamajā ielā no Tulibris un iesaku arī jums – Fika. Izcila kafija un neliels, kluss iekšpagalms, kur tādā silti atvasarīgā dienā kā gadījās man var netraucēti izbaudīt savu kafijas tasi un pārcilāt jaunieguvumus. Un varbūt izlasīt kādu nodaļu.

Mana nākamā pieturvieta bija lietoto grāmatu veikals “Boekhandel Nijinski” – šis jau vairāk izskatījās pēc humpalnieka – kaudzes, haosiņš, dažādi izmēri un nolietojuma pakāpes. Pārsvarā franču valoda, bet arī viens gana dāsns stūrītis ar grāmatām angļu valodā. Viens no retajiem veikaliem, kurā bija arī šis tas no zinātniskās fantastikas un fantāzijas. Īsti nesaprotu, kur pazūd šī žanra grāmatas – vai to lasītāji tās nekad neizmet, un tās nenonāk lietoto grāmatu veikalos, vai grāmatnieki neuzskata šos žanrus par ievērības cienīgiem, un šīs grāmatas nonāk izgāztuvē? 😦 Šeit manā somā iekrita Alexander McCall Smith “Dream Angus” kā nodeva manai sajūsmai par Canongate smukajiem izdevumiem.

Kvartāla attālumā uz tās pašas ielas ir arī Oxfam veikals, kurā ir gana pieklājīgs grāmatu piedāvājums angļu valodā. Man šeit gandrīz, gandrīz paslīdēja roka, bet tad es sevi nokontrolēju ar rājienu, ka man mājās stāv nelasīta tās pašas autores cita grāmata. Savaldījos, uztaisīju pāris bildes un devos tālāk.

Vēl šajā rajonā ļoti neplānoti iegriezos veikalā Bibliopolis, kas izskatās kā grāmatu Supernetto. Google Maps saka, ka šis konkrētais veikals tagad jau ir slēgts, bet šķiet, ka tāds ir arī citos Briseles rajonos. Jā, nu šī bija interesanta pieredze. Ja franču valoda būtu man saprotamāka, es te pamatīgi izklaidētos – te ir visai daudz glancēto izdevumu (māksla, ceļojumi u.c.) cietajos vākos par smiekla naudām. Jā, labi gan, ka es franciski necik. Angliski te arī bija neliels, bet visai savdabīgs plaukts ar grāmatu kokteili un Granta žurnālu The Magazine of New Writing izlasi.

Ja dodamies prom no šī rajona uz centra pusi, tad jāpiemin vēl viens lietotu grāmatu veikals, kurā vērts iegriezties – Evasions. Protams, arī tas tāpat kā lielākā daļa beļģu grāmatveikali koncentrējas uz franču valodu, tomēr šī veikala 2. stāvā ir arī daži plaukti ar visai pieklājīgu angļu grāmatu izlasi.

Un ja jau esam šeit, šis varētu būt brīdis, kad piekusušajam grāmatu medniekam sakārojas nākamo kafijas pauzi, tāpēc ieteikšu vēl vienu jauku vietu ar lielisku kafiju – Cafe Capitale. Jaukā laiciņā savu kafiju varat izbaudīt svaigā gaisā, tverot sauli. Un jā, šeit tiešām ir lieliska kafija, ar ilgošanos gaidu nākamo reizi, kad varēšu te izbaudīt savu kapučīno.

Noslēgumā, klaiņojot pa centru, varat pa manām pēdām ieklīst Standaard Boekhandel, kur par spīti nosaukumam arī ir visai nestandarta (proti – pievilcīga) angļu valodas grāmatu izlase. Un šeit (pirmajā stāvā pie kasēm) ir vienkārši superīgu grāmatzīmju stends. Tur es ielasīju sev (un dāvanām) kādu čupiņu. Jo grāmatzīmju nekad nevar būt par daudz. Īpaši tad, ja esi tāds seriālais iesācējs kā es.

Ja tu, mans mīļais lasītāj, palaidi garām manu pirmo grāmatnīcu apskatu un tagad sašutumā kliedz – “Bet kā tad ar Waterstones???” – tad zini, ka par Waterstones pastāstīju šeit. Ja tev ir vēl kādi labi Briseles grāmatu veikali, ko ieteikt, lūdzams, nekautrējies. Īpaši tad, ja zini, kur Briselē var dabūt komiksus nefranču valodā.

Gads, kurš izbija (2022)

Vai es vēl protu uzrakstīt gada apskatu? Redzēsim.

2022. bija ražens lasīšanas gads. Pat par spīti emocionālajam stāvoklim, kādu radīja Krievijas iebrukums Ukrainā. Un tomēr tas mani nenobremzēja tik ļoti, jo savu līdz šim nopietnāko lasīšanas barjeru (Covid-19 pandēmijas radīto cepienu) biju pārvarējusi. Bet brīžos, kad domas griezās vien ap karu, mans glābiņš bija grāmatas par trollīti Muminu un saistītajām personām. Uz pāris vakariem varēju iegrimt mīlīguma mākonītī, ko radījusi Tūve Jānsone. Ir labi zināt, kas palīdz šādās reizēs.

Nu ko, sausā statistika. 108 grāmatas priekš manis ir daudz pat ar to, ka bieži lasu īsas grāmatas – dzeju un komiksus. Bet galvenokārt par šādu ciparu man ir jāpateicas audiogrāmatām. Esmu satrenējusies tās klausīties ne tikai pastaigu laikā, bet arī liekot puzles, adot, gatavojot vakariņas vai uzkopjot māju. Un tā kā pērnajā gadā noklausījos 25 audiogrāmatas, var kļūdaini secināt, ka man ir milzīga mansija, ko uzkopt!

Izlasīto grāmatu skaits ir tikai cipars, vairāk priecē tas, ka pērn izdevās neiegrābties uz mēsliem. Manā vecumā jau vajadzētu savu gaumi zināt, bet kam negadās iekrist uz glītu vāciņu vai haipu. Baidos, ka manu savulaik sapirkto un tā arī neizlasīto grāmatu plauktos vēl slēpjas gana daudz zemūdens akmeņu, tā ka izvēle ir starp – izlasīt uzkrātās grāmatas, kuras pamanījušās mani kādā brīdī ievilināt savos valgos, vai turēties pie drošām izvēlēm?

Kas tad bija labākais? Apkopošu tikai otro pusgadu, jo par pirmo jau izteicos šeit.

Šogad vairāk nekā citus gadus slēpos no realitātes čiklitā. Vismaz pašai ir sajūta, ka šogad ir vairāk spiests uz šo žanru un ka varbūt Jaunajā gadā jāpievēršas nopietnākai literatūrai. Redzēsim. No īpašajiem prieciņiem bija jau pieminētie “Book Lovers”, bet atklāju sev arī jaunu autori – Carley Fortune, kuras debijas romāns “Every Summer After” trāpīja tieši manā sirsniņā ar stāstu par zaudētu (un varbūt vēl atgūstamu) pusaudžu gadu mīlestību. Ar interesi un cerībām gaidu viņas nākamo grāmatu. Bildē ar izlasi no otrā pusgada (zemāk) aizmirsu pievienot superīgo Andrew May grāmatu “Astrobiology”, kas vienkāršā un viegli izklaidējošā valodā stāsta par pavisam nopietno astrobioloģijas tēmu un prāto par to, vai mēs Visumā esam vienīgie, kādi izskatās citplanētieši un kur tos atrast, un – galu galā – vai tos meklēt vispār ir laba doma? “Hot Science” ir superīga sērija, kurai uzdūros tepat mūsu JR veikalos, un līdz šim neviena no tās grāmatām man nav likusi vilties. Mairita vasarā man ieteica Andras Manfeldes krājumu “Poēma ar mammu”, ko es arī izlasīju un no sirds varu ieteikt arī jums. Protams, laukos pie gospakaļas pavadīta bērnība, iespējams, palīdz šo grāmatu vairāk uztvert kā savu, bet lasīt mēģināt var arī pilsētas pumpuriņi. Šoruden iznāca nu jau sestā Straika sērijas grāmata – “The Ink Black Heart” – atkal tiešām lieliski uzrakstīts gabals, kurā redzami ieguldīts daudz izpētes stundu (un droši vien arī pieredze iz dzīves). Ja vien JKR spētu izlemt, vai Straikam un Robinai būt vai nebūt, un beigtu staipīt deķi…

Šoruden padevos arī tiktokistu sajūsmai un izlasīju Ali Hazelwood grāmatu “The Love Hypothesis”. Grāmata man tiešām patika, lai arī tai bija savi mīnusiņi, uz kuriem nācās pievērt acis. Žēl, ka izrādījās – autore turpmākajās grāmatās atkārtojas nepieklājīgi daudz (ne tikai ar sižetu, bet pat ar frāzēm), tāpēc vairāk kā vienu viņas grāmatu lasīt nav vērts. Bet vienu noteikti var un pat vajag! Te ir gan par sievietēm zinātnē un aizspriedumiem, ar kuriem viņām ir jāsaskaras ikdienā, gan veselīgām attiecībām, tostarp seksuālajām. Īstajā brīdī bija arī Džūlijas Šovas grāmata “Ļaunuma rašanās”, kas lika aizdomāties par ļaunuma daudzajām sejām un to, kad paši darām vai atbalstām ļaunu. Par Frenka Herberta “Kāpu” šoziem ir runāts gana daudz. Man šī ir viena no retajām grāmatām, ko ir sanācis pārlasīt. Un līdzīgi kā ar Aberkrombija triloģiju – ir interesanti atgriezties sākumā (“Kāpas” sērijā jau esmu izlasījusi trīs grāmatas) un redzēt, ka jau sākumā autors visus spēlētājus bija izkārtojis laukumā, un viss notika tā, kā tam jānotiek. Bieži tā negadās, bet šī nu reiz ir žanra klasika, kas ir labi novecojusi.

Tās retās izpārdošanas, kurās es vēl iekrītu, ir Audible. Tur šogad ieķēru Naomi Novik dark-academia sērijas pirmo grāmatu “A Deadly Education”, un pa ilgiem laikiem man bija tā, ka, pabeidzot sērijas pirmo grāmatu, es necik nešaubījos, ka šo sēriju turpināšu. Šī ir lieliska, oriģināla un visai tumša grāmata par kādu burvēnu skolu. Lai arī varoņi ir tādi visnotaļ pusaudzīgi, tēmas ir nopietnas, grāmatas valoda laba un notikumi – aizraujoši. Īpašs rudens prieciņš bija Alberto Manguel eseju krājums par dažādiem literārajiem varoņiem “Fabulous Monsters” – vērīgi un interesanti. Latviešus šogad sanāca izlasīt nepieklājīgi maz, bet tie, kurus lasīju, man gāja pie sirds, tai skaitā Gunta Bereļa apceres par rakstīšanu un nerakstīšanu – “…rakstīt…” – kaut kas svaigs latviešu literatūrā, un, galu galā – ja ir tik daudz rakstīšanas pamācību visādās mēlēs, kāpēc lai viena nebūtu arī latviešu valodā? Noteikti ieteicamā literatūra topošajiem spalvas cilātājiem. Gadu noslēdzu ar ilgi gaidīto Darynda Jones Sanšaines Vikremas sērijas trešo grāmatu “A Hard Day for a Hangover”, kura bija tieši tik perfekta kā gaidīju. Sāpina tikai autores lēmums sēriju neturpināt. Bet varbūt labi, ka tā. Pabeigt perfekti, nevis stiept garumā mūžīgi un finišēt ar pļukt. Šī ir perfekti izklaidējoša sērija, kuras vienīgais mīnuss ir sarežģītās vārdu spēles, kas to padara praktiski netulkojamu.

No TV/filmu satura ir maz, ko pieminēt. TV seriālus šobrīd tiešām mazāk skatos. Kaut ko reizēm nobindžoju Netflixā un pēc nedēļas jau aizmirstu, kas tas bija. Ilgi gaidītais “Sandman” gan man patika. Protams, tas atšķīrās no komiksa, bija nomaidzināts, īpaši tā viena sērija, un labi vien, ka tā. Bet vizuāli – končiņa! Vispār mani arvien vairāk velk uz doķenēm (vecums, zinu), tur mēģinu iztikt ar YouTube, bet apsveru iespēju varbūt izmēģināt (jā, tieši tik nekonkrēti!) kādu no šāda satura abonēšanas pakalpojumiem. YT laikam kopš C-19 ir kļuvis par manu tuvāko draugu. Bīstami sakari. Šogad tur vairāk esmu skatījusies dažādus vlogerus, kas pļāpā par grāmatiņām. Agrāk vai vēlāk viņi visi sāk atkārtoties, protams, tas ir neizbēgami, bet no viņiem var gūt dažas idejas jaunai lasāmvielai. Pērn gadījās drusku biežāk pabūt kino, tur no filmām, ko tiešām gribas izcelt, ir “Skumju trīsstūris”, par kuru visiem saku, ka to vislabāk ir skatīties, zinot par to pēc iespējas mazāk. Man pašai tā sanāca, un es sen nebiju piedzīvojusi tik daudz dažādu emociju vienas filmas laikā. Neko vairāk neteikšu.

Arvien biežāk internetos (vlogos u.c.) dzirdu viedokļus, cik Goodreads ir kaka (nu jā, viņi pārdevās Amazon, un tas IR kakaini), kā visiem jāiet prom. Kā alternatīvu visbiežāk dzirdu pieminam StoryGraph. Tā nu nolēmu Jaunajā gadā šo izmēģināt. Pagaidām necik iespaidīgi neizskatās. Ja GR kritizē par dizainu, nu nezinu, vai SG var īpaši par to slavēt. Izskatās, ka šis pakalpojums visvairāk iet pie sirds tiem, kuriem patīk pētīt statistiku un pie izlasītajām grāmatām likt dažādas atzīmes, kas norāda, kāds ir grāmatas temps, personāžu attīstība, vispārējā noskaņa, atslēgvārdi, trigger warnings utt. Tas var šķist pajocīgi, bet, šķiet, ka ievērojami uzlabo ieteikumu darbību, jo tie gan GR ir zem katras kritikas. Paskatīšos, kā man veiksies ar šo SG, varbūt izturēšu gana ilgi, lai gada beigās varētu izteikt nopietnāku vērtējumu.

Jaunā gada plāni? Gribētos uzkačāt lielāku grāmatas vidējā garuma ciparu, bet, zinot savu patiku uz jau minētajām dzejas un komiksu grāmatām, visa mana statistika tiks nočakarēta enīvej. Bet tā jau arī ir tikai statistika. Ne nu pirmo gadu, bet gribētos uzlabot savu/ne-savu izlasīto grāmatu attiecību, lai mazliet noplaktu uzkrāto grāmatu kaudzes. Bet vienmēr kaut kādas aizdotās grāmatas sarodas pašas no sevis, tad vēl bibliotēkas un Audible b/m katalogi… Pēdējos gados redzu tendenci – vairs vispār nekrītu uz akTcijām (kas bija būtiskas manas bibliotēkas veidošanās sākumposmā), bet kāri stiepjos uz smukām dārgāka gala bilžu un vēstures grāmatām. Un tieši šo grāmatu plauktu man ļoti gribas vēl papildināt. Nesen redzēju JR veselas 3 gab. tādas, ko man nu briesmīgi kārojas. Bet nāksies pagaidīt. Pie nākotnes plāniem pieder arī apzinīgāka sadāvināto grāmatu lasīšana, esmu uzkrājusi jau krietnu kaudzīti. Nedaudz neērti sāk palikt, tāpēc šo gadu esmu sākusi ar ķeršanos pie tām. Vēl šogad būtu forši drusku iekustināt sēriju lavīnu. Proti, es nopērku kādas (parasti – fantāzijas) sērijas pirmo grāmatu un nolieku plauktā. Kad nākamreiz esmu veikalā, man ir stipra vēlme kaut ko nopirkt. Bet pirkt otro sērijas daļu nav jēgas, ja nav izlasīta pirmā (jo ja nu nepatiks jau pirmā). Tā nu es nopērku citas sērijas pirmo grāmatu utt., utjpr. Un tad man ir iespaidīga sēriju pirmo grāmatu kolekcija. Protams.

Lai Jaunajā gadā būtu arī kāds izaicinājums, pēc gada pauzes uztaisīju jaunu lasīšanas bingo. Princips vienkāršs – kad ir aizpildīta rinda pa vertikāli, horizontāli vai diagonāli, tu esi uzvarējis! Un nelaimē tieši neko. Tikai izklaidi, meklējot nākamajam bingo lauciņam atbilstošo grāmatu savos plauktos. Ja vēl kāds grib šogad dažādot savu lasītprieku, bingo lapu var paņemt šeit.

Lai mums visiem labs lasītgads un kaudzēm lielisku grāmatu! Kaudzēm!

Baisais rudens – atskaite

Ir labi sevi pazīt. Un ir labi sevi iepazīt. Kā jau paredzēju – baiso grāmatu kaudze bija lielāka par manu spēju to uzvarēt. Vēl jo vairāk tāpēc, ka, protams, tajā tika arī ieviestas korekcijas. Un vēlāk plauktos ieraudzīju vēl citas grāmatas, kuras būtu varējusi pievienot šai izlasei. Nu neko, varbūt nākamgad.

Šis lasīšanas izaicinājums nebija tik daudz par šausmām, cik par briesmoņiem. Un jau pašā sākumā bija nobīde no plāna, jo kādas amerikāņu čiksas vlogā dzirdēju labu un argumentētu viedokli par Grady Hendrix grāmatu “The Southern Book Club’s Guide to Slaying Vampires”, tāpēc nolēmu to izmēģināt. Šo grāmatu biju pamanījusi jau ap tās iznākšanas laiku, bet nebiju droša, ka tā būs priekš manis. Pēc grāmatu vlogeres ieteikuma izvēlējos audio versiju, turklāt mans papīra grāmatu kalns jau tāpat ir gana augsts. Un tātad. Deviņdesmito gadu beigas, Amerikas dienvidi. Mājsaimnieces izveido grāmatu klubiņu, kurā lasa visādus trašīgus true-crime gabalus, bet vīriem stāsta, ka tas ir Bībeles studiju klubs. Grāmatas vieglais tonis ātri vien nomainās, kad galvenajai varonei sāk šķist, ka jaunais kaimiņš ir dikti aizdomīgs. Šķiet, ka katrs autors, kurš pieķeras vampīru tēmai, mēģina izgudrot jaunu vampīrriteni, tas ir, piešķirt viņiem īpašības, ar kurām šis vampīrs atšķirsies no citiem literārajiem vampīriem. Tad nu Greidijs izvēlējies tādu riktīgi brutālo ceļu, papildus piemetot rasismu un ģimeņu dinamiku, kur vīri ir gudrie un veiksmīgie maizītes pelnītāji, bet sievietes, protams, neko nedara, rullē gurķi, tikai kopj māju un audzina bērnus, nu jūs jau zināt. Tāpēc viņām ir visas tās idejas – aiz gara laika. Tieši grāmatas pagrieziens uz nopietno pusi man patika vislabāk, jo tā nu ir, ka cīņās ar briesmoņiem uzvarētāju nav. Pat ja bieži kino un literatūra mēģina mums iebarot to romantizēto versiju, kur visiem labajiem cilvēkiem viss beidzas labi.

Beidzot pieķēros arī P. Djèlí Clark “Ring Shout”, un šī nu stabili bija dīvainākā grāmata, ko pēdējā laikā esmu lasījusi. Nepietiek, ka te ir kukluksklanieši, vēl ir arī kaut kādi citrealitātes dēmoni, kas klaniešos iemiesojušies, meklējot sev naida pilnus saimniekķermeņus, caur kuriem izpausties. Paralēli tam visam – verdzības vēsture, Āfrikas tautu mitoloģija un dzīvesziņa, viss tādā ļoti intensīvā un neierastā kokteilī, kuram ir jāļaujas, ja gribi izbaudīt. Veicās man ar to kā nu kuru brīdi, bet arī šoreiz P. Djèlí Clark apliecināja savu spožo rakstnieka talantu. Uzzināju arī daudz ko jaunu par KKK, par kuru, protams, līdz šim nebiju interesējusies tieši necik.

Šajā rudenī es uzvarēju cīņā ar klasikas briesmoni – Mērijas Šellijas “Frankenšteinu”. Man pašai mājās ir glīts Zvaigznes ilustrētais izdevums, kas palīdz gūt nedaudz plašāku ieskatu grāmatas tapšanas laikā un vietā. Pašķirstījusi grāmatu, sapratu, ka saviem spēkiem galā netikšu (pārāk daudz caku), un pieaicināju palīgā Audible. Izvēlējos Dena Stīvensa lasīto versiju, un viņš bija lielisks sabiedrotais – viņa lasījums bija ļoti izjusts, ļoti emocionāls. Un tomēr arī ar viņa palīdzību krietni pacīnījos, daudz kas šajā grāmatā mani gana besīja, bet galā tikām. Protams, vērtējot grāmatu, jāņem vērā, ka tā ir sava laika produkts, bet tur bija arī tik daudz neizturamu muļķību, ka pēdējās divas stundas klausījos, ciešot un lādējoties. Vēl vienai klasikai tik drīz nesaņemšos, tas nu ir skaidrs.

Pilnīgi neplānoti manā lasāmsarakstā iespraucās K.J. Parker mazā grāmatiņa “Prosper’s Demon” – jo bija akcija Kindle versijai, un es esmu vājš cilvēks. Grāmatas galvenais varonis un stāstnieks ir eksorcists, tāds visai īpatnējs. Viņš ir diezgan paštaisns, brīžiem neticams idiots un viņa paša vārdiem – “Es jau zinu, ka jums nepatikšu.” Īpaši patīkams viņš tiešām nav, bet tas viņa izteiksmes stils ir ļoti iepriecinošs. Ja jums ir gadījies saskarties ar K.J. Parker daiļradi, tad zināt, par ko es runāju. Izsmalcināta ironija un vārdu dueļi, apsmaidīts kāds Renesanses ģēnijs – “ģēniji rada idejas, mācekļi realizē”. No šīs grāmatas uzzināju arī, kā tiek veidotas bronzas skulptūras (piekusu jau no lasīšanas vien). Un tad vēl tās eksorcista un dēmonu attiecības – “Ne jau nu atkal tu!”

Līdz brīdim, kad šis blograksts tiks publicēts, man vēl būs nepabeigtas divas iesāktas grāmatas no iecerētā saraksta. Bet par abām zinu gana daudz, lai varētu izteikt vērtējumu jau tagad. Alberto Manguel “Fabulous Monsters” ir burvīga grāmata, kurā autors var pilnībā izpaust visu, ko zina, un izskatās, ka zina viņš daudz. Viņš dzīvi skata caur grāmatu prizmu, jo grāmatas bija viņa bērnības pirmā uzticamā un nemainīgā vērtība, kas vienlaikus ir skumji un arī skaisti. “One can build one’s autobiography in many ways: through the places one has lived, through the dreams one has had and still remembers, through remarkable encounters with unfading men and women, through mere chronological accounting. I have always thought of my life as the turning of the pages of many books. My readings, the ones that form my imaginary cartography, define almost every one of my intimate experiences, and I can trace back to a certain paragraph or line most everything I believe I know about the essential things.” Ne visi viņa aprakstītie literārie varoņi ir briesmoņi, lai ko solītu grāmatas nosaukums. Te ir par viņiem visiem – Alisēm un Robinsoniem, diktatoriem un māksliniekiem. Kā ikviens no viņiem ir mūsos, un mēs esam viņos. Kā literatūra dod iespēju runāt par lietām, par kurām citādi runāt neprotam vai nedrīkstam. “We never land on a desert island without longing to leave it. Anchored on the mainland, we dream of sailing beyond the horizon and arriving on a savage shore where we can build a world however see fit, where we can become a despotic ruler of a tiny private universe.”

Otra vēl nepabeigtā grāmata ir Ashley Poston “The Dead Romantics” – mazs lubčiks par jaunu sievieti, vārdā Florense, kas darbojas kā slavenas romantisko romānu autores ghostwriter un kura pēc (hei, bez pārsteigumiem! ja neskaita, to, KĀ tas notika) bojfrenda nodevības ir zaudējusi ticību mīlestībai un attiecīgi – spēju uzrakstīt laimīgas beigas. Bet termiņi spiež! Un tad vairākas lietas notiek teju vienlaikus – nomirst viņas tēvs, Florensei nākas atgriezties dzimtajā pilsētā, kurā viņa nav spērusi kāju 10 gadus, un lai viss būtu vēl trakāk – jau pirmajā dienā mājās uz viņas sliekšņa stāv viņas jaunā redaktora (tā paša, kurš viņai neiedeva termiņa pagarinājumu) spoks. Izrādās, viņš arī ir nolicis karoti, tikai pats vēl to nav sapratis. Pašlaik viņš mēģina aprast ar savu jauno realitāti, bet šī grāmata izskatās cerīgi – uzrakstīta ļoti labā valodā, daudz vārdu spēles, un es ar interesi gaidu, kā tad Florense atgūs savu romantisko mojo. Un salabos attiecības ar ģimeni.

Pārējās iecerētās grāmatas pagaidām palika aiz borta. Interesantākais šī lasīšanas izaicinājuma secinājums ir tāds, ka mani iecienītie briesmoņi ir vampīri. Kādam patīk lasīt un skatīties par zombijiem, vilkačiem vai spokiem. Manējie ir vampīri. Apsveru domu kaut kad nākamajā gadā ietilpināt laiku, lai atgrieztos pie Annas Raisas varoņiem.

“Ļaunuma rašanās”

Šogad Jāņa Rozes apgāds izdeva Džūlijas Šovas darbu “Ļaunuma rašanās” – zinātnisku pētījumu par cilvēces tumšo pusi, kā to piesaka pati autore. Šajā grāmatā autore pievēršas dažādiem priekšstatiem par to, kas ir ļaunums, atsaucoties arī uz daudziem zinātniekiem pētījumiem. “Šis pētījums ir veltīts cilvēku liekulībai, ļaunuma absurdajam raksturam, parastam vājprātam un empātijai.” Tieši pēdējais faktors daudziem lasītājiem būs, iespējams, lielākā grūtība, varu pat iztēloties, kā viņiem izspiežas pieres vēna, kliedzot – jūs ko? Man būs jājūt līdzi pedofiliem, izvarotājiem un diktatoriem?

Jā, būs. Tāpēc neiekārtojieties ērti. Šī nebūs ērta grāmata.

Šī, visticamāk, nebūs pat tāda grāmata, kuru lasot, varēsiet priecīgi māt ar galvu un visam piekrist. Iespējams, jūs nepiekritīsiet daudz kam. Vai pavisam nekam. Autore izaicina mūs atbildēt uz daudziem jautājumiem, kas saistīti ar ļaunuma tēmu, un izvērtēt savus uzskatus. “Mums nepatiktu, ja ļaudis mūs nosodītu par darbiem, ko nožēlojam visvairāk. Taču paši pret citiem tā izturamies ik dienu. Savā rīcībā mēs saskatām nianses, apstākļus, grūtības. Taču attiecībā uz citiem parasti redzam tikai iznākumu.” Definēt, kas ir ļaunums, just empātiju pret tiem, kas nodara ļaunumu, galu galā – atklāti parunāt par to, kas ir ļaunums. Un saprast, kā mēs to varam mazināt.

Mēs ik dienas redzam sev apkārt ļaunumu, bet vienlaikus arī neredzam. Sliktas ziņas, ķesku filmas, pat karš – uztvere ir notrulinājusies, un agrāk vai vēlāk mēs pierodam pie teju vai visa. Arī sabiedrības attieksme palīdz veidot attieksmi par to, kas ir un kas nav nosodāms. “Mēs bieži domājam, ka nediskrimējam citu grupu pārstāvjus, taču mūsu rīcība var liecināt par to, ka īstenībā mēs atbalstām noteiktus pieņēmumus vai stereotipus. Šādi slēptie pieņēmumi, ja tos atstāj pašplūsmā, var radīt tādu kultūras vidi, kur cilvēki tiek izstumti un nostādīti pakārtotā lomā.” Mēs daudz ko pieņemam kā normu, jo tādas tās lietas dzīvē vienkārši ir. Un tas kļūst par realitāti. Protams, vieglāk ir nedomāt vai teikt – pats/-i vainīgs/-a, ka tā. Pats vainīgs, ka skolā nemācījās un tagad vergo par kapeikām. Pati vainīga, ka tumsā nāca mājās īsos svārkos. Pats, pats, pats. Tādēļ ļaunums, ko viņi piedzīvo, ir pieļaujams, bet mēs kā sabiedrība varam nevainībā nomazgāt rociņas un pat nenosodīt ļaundarus. Ērti.

Grāmatā tiek apskatītas vairākas tēmas, no kurām dažas mūs ikdienā skar vairāk, citas mazāk. Un tomēr par katru no šīm tēmām ir jārunā, vai tā ir pedofilija, ļaunais (?) mākslīgais intelekts vai mēs katrs, kurš izvēlamies neredzēt, noklusēt, piebalsot. Jo tikai gūstot lielāku sapratni, iepazīstot cits citu un citādo, mēs varam vairot empātiju, iekļaušanu un galu galā – mazināt ļaunumu un tā nodarīto kaitējumu. “Nespēja apturēt vai novērst ļaunu rīcību var būt tikpat slikta kā pati rīcība.” Arī valsts ar savām izvēlēm likumu ietvaros kaut ko sodīt vai nesodīt dod sabiedrībai signālu par to, ka viena vai otra lieta tiek vai netiek traktēta kā ļaunums, tādējādi veicinot noteiktu attieksmi.

Neteikšu, ka šī ir ideāla grāmata. Arī tai ir savi mīnusi, un daudzām lietām te tiek pārskriets pāri ļoti virspusīgi, tomēr tā ir labs sākums sarunai ar sevi. Iesaku un iesaku.

4/5

No angļu valodas tulkojis Ilmārs Zvirgzds

Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds

Grāmata no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi

Grāmatveikalu tūre #1

Neesmu vienīgā, kurai Covid-19 pandēmija atņēma iespēju un prieku ceļot. Tika atņemta ne tikai iespēja pamainīt ikdienas vidi, pārvērsties citā Es un ļauties piedzīvojumam, baudīt citu kultūru, citas garšas, citas izstādes un ieklausīties citās balsīs, bet arī tik ļoti mīļā nodarbe – ķemmēt citus grāmatveikalus. Nav tā, ka man nepatiktu Rīgas veikali, kur nu – es esmu pat ļoti priecīga, ka mums tie ir. Tāpat (nekad nebūtu domājusi, ka tā teikšu) priecājos par TikTok, jo tas ir sekmējis grāmatu ja ne lasīšanas, tad vismaz pirkšanas bumu. Un no tā izrietoši beidzot papildinās arī mūsu grāmatnīcu plaukti, grāmatas tiek nopirktas, to vietā nāk jaunas, un pamazām, pamazām papildinās arī citas daiļliteratūras klāsts, ne tikai YA fantasy piedāvājums.

Bet nu par tuvo un tālo zemju grāmatu veikaliem! Ir pilsētas, kurās atgriežos atkārtoti, un nu jau man tur ir savi mīļākie veikali, kuri nepieviļ.

Stokholma

Šajā pilsētā, protams, ir daudzi grāmatu veikali, bet es runāšu tikai par vienu no tiem – Science Fiction Bokhandeln jeb fantāzijas, zinātniskās fantastikas un saistīto labumu veikalu. Šī ir brīnišķīga vieta – plaši un grāmatām piekrauti plaukti (tik plaši, ka – kā jau tas pieklātos – fantāzija un zinātniskā fantastika ir atsevišķās nodaļās), komiksi, mangas, galda spēles, zižļi, krūzītes, figūriņas, suvenīri, drēbes un tamlīdzīgi nieki. Šeit es atgriežos ikreiz, kad ciemojos Stokholmā, un nekad neizeju tukšām rokām. Salīdzinot ar pirmo reizi, kad gluži nejauši ievēlos šai veikalā, un pēdējo, tad tagad es jau visai skaidri zinu, ko gribu un ko te varu atrast, jo tai pirmajā reizē es no visa tā apžilbu, ka tomēr izgāju ar neskartu maciņu. Jā, zinu. Skandalozi.

Domāju, ka šī veikala logo pasaka visu! Pārējās bildēs – glītākais Po “Melnā kaķa” vāciņš, kāds ir redzēts + mans pieticīgais guvums pēdējā apmeklējumā.

Bergena

Šajā pilsētā mani īpaši iepriecināja divi veikali, kuros arī atgriežos katrā ciemošanās reizē. Viens no tiem ir komiksu veikals Outland, kurā ir iepriecinoši bagātīgs komiksu klāsts, kā arī plašāka fantāzijas un zinātniskās fantastikas grāmatu nodaļa, nekā parastajos grāmatveikalos, bet ne gluži tik plaša kā iepriekšminētajā Stokholmas veikalā. Un vēl te ir arī galda spēles un citi nieciņi (drēbes, krūzes, zižļi).

Lai gan Bergenā ir vairāki Norli ķēdes grāmatveikali, viens no tiem, manuprāt, ir galvastiesu pārāks anglisko grāmatu izvēlē – Norli Strangaten. Te grāmatām angļu valodā ir atdots viss apakšstāvs, un ir atrodama glīta izlase gan ar jaunumiem, gan balvu nominantiem. Te nudien var pavadīt kādu laimīgu stundu, šiverējot un izvēloties.

“Outland” pazīsiet pēc Harija un Dārta, kuri sargā ieeju. Savukārt “Norli” palīdz pircējiem vieglāk pieņemt izvēli grāmatu iegādē, novērtējot satura “karstumu” ar čili pipariņu uzlīmēm.

Brisele

Ja mērķis ir doties uz plašāko veikalu angļu valodas grāmatu veikalu, tad, protams, tas būs Waterstones – divi stāvi žilbinošu vāciņu un stūrītis pie kases ar niekiem – maisiņiem, grāmatzīmēm, lasīšanas lampiņām u.c. Grāmatu klāsts te ir tiešām plašs, īpaši priecīgi var būt nedaiļās literatūras cienītāji, jo te ir patiesi patīkams vēsturisku, zinātnisku, biogrāfisku un citādi izzinošu grāmatu piedāvājums. Paši karstākie daiļliteratūras jaunumi varbūt nebūs plauktos uzreiz iznākšanas dienā (it sevišķi pēdējā laikā, jo viņiem kavējas piegādes), bet izlase ir gana laba un daudzpusīga, ņemot vērā, cik daudz grāmatu iznāk ik dienas.

Septembrī Waterstones jau bija noskaņojušies Halovīnam

Tā kā pēdējā laikā ir gadījies paciemoties vairāk nekā vienā Briseles grāmatu veikalā, tad tā nu sanāca, ka par Briseles veikaliem taps drusku plašāks apskats, kurš (cerams) tiks te publicēts jau drīzumā.

Pērnava

Šogad devāmies tuvajā ceļojumā iepazīt Pērnavu – pilsētu, kurai parasti izskrien cauri vai izkāpj no autobusa tikai, lai uzpildītu kafijas trauku. Es īpaši neslēpju, ka apskaužu mūsu ziemeļu kaimiņus. Patiesībā viņu grāmatu veikalos es no skaudības palieku diezgan zaļa un pie jauno tulkojumu galda man teju vai acis asaro. Pirms apciemojuma jau biju kartē atzīmējusi, kur ir viņu grāmatnīcas. Pēc tā, kas notiek Tallinā, manas cerības bija visai augstas. Un – ak vai – kā es vīlos! Pirmajā dienā pabiju divos vai trīs grāmatu veikalos un izgāju tukšām rokām. No Rahva Raamat jau nu es to negaidīju! Trakākais jau tas, ka šis veikals ir lielisks! Priekš igauņiem. Grāmatas tur ir stāvgrūdām, tāpat arī visādi citādi nieki – krūzes, paliktnīši un citas dāvanām noderīgas mantas. Aiz bēdām, ka angļu grāmatu plaukts ir pilnīgi boring, sapirkos krūžu paliktnīšus (varat nojaust, ko saņemsiet dāvanā Ziemassvētkos!). Vēl šo veikalu var izcelt ar superīgu pužļu izlasi un tematiskajiem galdiem, piemēram, viens bija par bitēm un medutiņu.

Vēl viena jauka “Rahva Raamat” īpašība, ka tam blakus ir kafejnīca, jo kas gan var būt patīkamāk kā pēc jaukas grāmatu iepirkšanas paņemt krūzi kafijas, atslīgt mīkstā krēslā un izbaudīt jaunieguvumu (un skatu uz grāmatu veikalu un vēl vairāk grāmatām)?

Otrajā dienā Pērnavā man veicās jau drusku labāk. Pēc lieliskām pusdienām gluži neviļus uztrāpījām uz gājēju ielas vai, iespējams, tikai pagaidu gājēju ielas (Supeluse), kurā mīt dažādi interesanti veikaliņi un vairākas redzami populāras ēstuves. Izskatījās, ka tādā nedēļas nogalē, kad ir pilsētas svētki vai līdzīgi pasākumi, tur noteikti nebūtu, kur adatai nokrist. Un lūk, šeit ir arī antikvariāts. Tā kā jau otrā diena gāja uz galu, bet man vēl arvien bija tukša grāmatu soma, teicu draudzenei, ka te mums noteikti jāieiet. Kā jau bija paredzams, svešvalodu grāmatu izlase te bija visai savdabīga.

Kā jau antikvariāts – riktīgs kokteilis. Gan krāmiņi, gan grāmatas. Bija arī šis tas latviski un citās tuvējās valodās.

Tāpat kā Rīgā ir banku stūris, tā Pērnavā ir lielveikalu stūris, un teju katrā lielveikalā viņiem ir pa grāmatu veikalam. Otrā diena bija mana veiksmīgā diena, jo beidzot atradu grāmatu veikalu, kurā sirsniņu var iepriecināt arī tie, kuri meklē literatūru angļu valodā – un tas bija kino/grāmatveikals Apollo. Šeit bija visplašākais grāmatu klāsts angļu valodā – gan daiļliteratūra, gan non-fic.

Pilnie plaukti un nokrautie jaunumu galdi Apollo, kā arī mans dienas guvums

Invernesa

Šī atmiņa ir no senāka ceļojuma, bet jācer, ka Invernesas lielākais lietoto grāmatu veikals nevaid miris. Maza izmeklēšana ar Google palīdzību, un izrādās, ka ar Leakey’s Bookshop viss ir kārtībā. Šeit iegriezos, ceļojot pa Skotiju, un vienīgā problēma ar šo veikalu bija tā, ka man bija pārāk maz laika tā kārtīgai izķemmēšanai. Bet varbūt arī labi, ka tā. Citādi man būtu nācies pirkt papildu bagāžas vienības atceļam. Ja viesojaties Invernesā, noteikti aizejiet uz šo veikalu, tas ir vienkārši sapnis!

Grāmatas, grāmatas un vēl grāmatas!

Šie, protams, nav vienīgie apmeklētie veikali, ir vēl un vēl, un vēl. Bet kaut kas jāatstāj arī citai reizi. Kuri ir jūsu mīļākie grāmatu veikali? Un vai izslavētie veikali ir iepriecinājuši vai tomēr likuši vilties? Padalieties ar saviem mīļākajiem veikaliem, lai arī citi zina, kur noteikti ir vērts iegriezties!

“Skat, kā viņi bēg”

Ja jums iet pie sirds klasiskie detektīvi (“whodunnit”), ja arī jūs par sevi sakāt – “I love a good murder”, tad šis ir kaut kas tieši jums – 50. gadi, Londona. Vestendā ar lieliem panākumiem tiek izrādīta luga “Peļu slazds”. Taču vakarā, kad trupa svin 100. izrādi, tiek nogalināts šīs pašas lugas topošās ekranizācijas režisors. Uuu, kurš gan to izdarīja? Iemesli bija daudziem, un minētais režisors bija uzkāpis uz daudzām varžacīm. Pie izmeklēšanas ķeras pieredzējušais inspektors Stopards un viņam pierīkotā konsteble Stokere (kuras uzvārds “Stalker” latviešu tulkojumā zaudē savu burvību).

Jo vairāk es domāju par šo filmu, jo vairāk tā man patīk – Šorša Ronana ir burvīga savā ļoti entuziastiskas un nedaudz pārcentīgas jaunās policistes lomā, Sems Rokvels izstaro rezignāciju kā kara un dzīves likstu sistais inspektors, šarmantais Adriens Brodijs iet uz pilnu banku kā nejaukais, bet nenoliedzami talantīgais amerikāņu režisors. Viņu spēli papildina ne mazāk krāšņa un izteiksmīga trupa, kur ikviens ir daudzpusīgs personāžs ar saviem noslēpumiem. Tas viss ir ielikts atbilstoši krāšņā teātra spozmes ietvarā – tā ir tīra bauda acīm, sākot ar tērpiem, beidzot ar interjeriem (mani ļoti sajūsmināja jūtīgā dramaturga dzīvoklis), kur nu vēl brīnišķīgā spēle ar žanra standartiem (vai klišejām – sauciet, kā vēlaties), humors un dažādas sīkas stila un žanra atsauču pērles, kas izkaisītas dāsni, bet ar apdomu. Taisnības labad jāsaka, ka es uz šo filmu gāju bez dižām gaidām un nebiju pat reklāmas rullīti redzējusi, cerēju tikai uz gana labu izklaidi, tāpēc es gribētu jums šo nepārsolīt, bet nespēju! Man šī bija īstā filma īstajā brīdī, ceru, ka jums ar’! (Ja neiesiet uz kino, ierakstiet blociņā, lai atrastu un noskatītos kādā omulīgā sniegotā vakarā no personīgā dīvāna ērtībām. Bet labāk ejiet uz kino, un pēc tam omulīgā sniegotā vakarā atkārtojiet no personīgā dīvāna ērtībām.)

Kino no 30. septembra
Kā žanra fans lieku 8/10