Tag Archives: jānis roze

“Vakariņas”

Standarta

Nedēļā, kad visus grāmatmīļus priecēja gada lielākais naudas tērēšanas pasākums jeb Grāmatu izstāde Ķīpsalā, Rīgā viesojās arī nīderlandiešu autors Hermans Kohs (Herman Koch), kura grāmata “Vakariņas” veikalu plauktos vēl bija īsts jaunums un svaigums. Lai arī Hermans Kohs ir no tiem ļoti aktīvajiem cilvēkiem, kas darbojas dažādās profesijās — gan kā aktieris, gan producents, gan autors, ārpus Nīderlandes viņš ir zināms tieši ar romānu “Vakariņas”, kas ir izpelnījies plašu atzinību un tulkojumus vairāk nekā 50 valodās. Ieguvums no tikšanās ar autoru, protams, bija ne tikai autogrāfs grāmatā, bet arī viņa komentārs par grāmatas kontekstu, piemēram, nīderlandiešu un francūžu attiecībām, kā arī tiem šausmīgajiem Nīderlandes restorāniem. Grāmatā minētais restorāns ir balstīts uz reālu vietu, un zinātājiem neesot grūti to uzminēt. Bet — antireklāma arī ir reklāma, un autoram nav nācies ciest no restorāna īpašnieku vai darbinieku puses; tomēr, ejot tam garām, viņš pieliekot soli.

Par ko tad ir šis romāns? Tik tiešām – par kādām vakariņām, uz kurām satiekas divi brāļi ar savām sievām. Tikšanās ir norunāta kādā smalkā un dārgā restorānā, kur rezervāciju ir jāpiesaka vairākus mēnešus iepriekš un kur ēdiens ir izcili nebaudāms. Tomēr šīs tikšanās iemesls nav vienkārši saviesīgs ģimenes vakars, un stāstnieks Pauls pamazām vien atklāj lasītājam to, kas viņam būtu jāzina par galvenajiem varoņiem un notikumiem, kuru rezultātā mēs visi šovakar satiekamies pie galda.

Un viņi iespītējas tāpat, kā spītējas šoferis, kurš uzskata, ka lieliski tiks galā ar stūres ratu — un tā iespītējas arī viesis, kas dzimšanas dienas svinībās paliek līdz pēdējam, paķer vēl beigās alu (“vienu ceļakāju”) un septīto reizi stāsta vienu un to pašu notikumu.

Es pieturēšos pie tā, ka nekas vairāk lasītājam sākumā nemaz nav jāzina, jo šīs grāmatas baudījums lielā mērā slēpjas tajā, kas ir nezināms, kas atklājas pamazām, neļaujot lasītājam sagatavoties un sevi jau iepriekš noskaņot uz noteiktu reakciju vai tās trūkumu. Man ļoti netīk mūsdienu tendence grāmatas pārlieku slavināt, solot, ka tās jūs “pārsteigs”, “šokēs” vai vēl ko līdzīgu. Lūdzu, nebrīdiniet mani gatavoties šokam. Ar to jūs nozogat jebkādu iespēju mani šokēt. Vai vēl ļaunāk – nepieviliet mani. Gaidīt, gaidīt un nesagaidīt — nu žēl taču! Vislabāk neko nesoliet, un es nebūšu vīlusies. Lai gan pasākumā ar autoru diemžēl pāris maitekļus uzzināju, tie nebija tik būtiski, lai atņemtu lasītprieku. Un es tiešām nevaru teikt, ka šī grāmata mani šokēja (jo neba nu pirmoreiz lasu par strīdīgām tēmām), bet tā man lika daudz domāt un izsvērt pašai savā morāles kompasā. Un šis stāsts bija pārsteidzoši ticams un atklāts ieskats kāda cilvēka prātā.

Romāna valoda ir viegla un raita, lappuses tā vien skrien. Ja nemēģina sevi piebremzēt, tad šo grāmatu var viegli izlasīt vienā brīvdienā vai pāris vakaros. Jāuzliela arī tulkotāja (un redaktora, ja tāds bijis) paveiktais, jo, ja neskaita dažus pareizrakstības tizlumus, valoda ir patiesi groda un acij nav, kur piesieties. Ja nu vienīgi mulsināja, kāpēc Amsterdamas Schiphol lidosta nav transliterēta uz latvisko un gana bieži dzirdēto Šipoli, bet pārvērsta par vēl kaut kādu “Shipholas lidostu”.

Tas varbūt izklausīsies jocīgi, bet šī grāmata man atgādināja par filmu “Bride Wars”; tādā kontekstā, ka nav svarīgi, cik bičīga tu esi – ja tev ir tavs cilvēks, kas tevi pieņem un saprot tādu, kāda tu esi, pārējam nav nozīmes. Un stipri grūtāka eksistence ir tiem cilvēkiem, kas grib radīt par sevi tikai labu iespaidu, bet āža kājas slēpšana tomēr paņem ļoti daudz enerģijas, un agrāk vai vēlāk tā noteikti izlīdīs ārā. Un gan jau, ka vismazāk piemērotajā brīdī. Bet, ja tu nekaunies un nevairies no savas sliktās puses, tad ir mazāk uztraukumu un dzīve mierīgāka. Ar to es nesaku, ka vajag kultivēt negatīvās īpašības un ar tām baigi lepoties, vai visu attaisnot ar vārdiem: “Tāds es esmu!” Bet aktīvi censties atrast to līdzsvaru starp instadzīvi un reālo dzīvi, starp paimeitiņu un maitu.

Tā reizēm vakaros zvilnēju dzīvojamās istabas dīvānā un pārdomāju visas šīs lietas. Tad es sev atgādināju, ka jābeidz domāt par tādām lietām, ka, galvenais, nevajadzētu pārāk iedziļināties. Taču tas nekad neizdevās, es vienmēr visu pārdomāju līdz pašām beigām, līdz galējai robežai. Visur ir cilvēki, es domāju, viņi zviln dīvānos līdzīgās istabās kā šī. Vēlāk liksies gultās, mazliet pagrozīsies no vieniem sāniem uz otriem, pateiks viens otram ko jauku, vai arī stūrgalvīgi klusēs, jo tikko ir sastrīdējušies un neviens nevēlas piekāpties. Tad gaisma izdzisīs. Es domāju par laiku, par to, kā laiks paiet, patiesībā par to, cik plaša un bezgalīga, cik tumša, gara un tukša var būt viena vienīga stunda. Tam, kurš tā domā, gaismas gadi šķiet biedējoši.

4/5

No angļu valodas tulkojis Ilmārs Zvirgzds.

Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds

Grāmata no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi

“Plūstošās smiltis”

Standarta

Pagājušā mēnesī man sanāca tāds neliels fantāzijas grāmatu maratons, un, tā kā ikdienā parasti nelasu tik daudz šī žanra grāmatu, mans katliņš bija pamatīgi uzvārījies — pārāk daudz notikumu, personāžu un pārdomu. Brīvajos brīžos, lai pārslēgtos, kāri metos citos žanros, vai tas būtu čik-lits vai krimiķi. Tādēļ piedāvājums iepazīties ar nupat iznākušo zviedru autores Mālinas Pēšsones Džolito grāmatu “Plūstošās smiltis” bija tieši laikā. Vēl jo vairāk tādēļ, ka tas solījās būt kaut kas atšķirīgs no nu jau pārāk ierastā un, ja godīgi — nedaudz apnikušā nordic-noir ar detektīvu-drūmo-alkoholiķi galvenajā lomā.

Tā kā šī grāmata ļoti veiksmīgi iekrita arī kategorijā, kuru šomēnes lasām grāmatu klubā — “apbalvotās grāmatas” — tad pastāstīšu nedaudz arī par tai piešķirtajām balvām. Uz grāmatas vāka ir lepni ziņots, ka tā ir saņēmusi Francijas balvu Le prix le point du polar européen — šī balva (angliski saukta — European Crime Fiction Prize) katru gadu tiek piešķirta labākajam franču valodā sarakstītam vai tulkotam Eiropas autora kriminālromānam vai trillerim. Romāns “Plūstošās smiltis” ir saņēmis arī apbalvojumu “Glass Key”, kas katru gadu tiek piešķirts Ziemeļvalstu kriminālromānam. No latviešu lasītājam pazīstamajiem autoriem šo apbalvojumu ir saņēmuši Jū Nesbē (“Sikspārnis”), Jussi Adlers-Olsens (“Vēstule pudelē”), Stīgs Lārsons (“Meitene, kas izpostīja sirseņu pūzni”) un Arnalds Indridasons (“Purvs”).

Grāmata sākas ar tiesu, kuras priekšā nu ir jāstājas 18 gadus vecajai Majai, kas pēdējos deviņus mēnešus pavadījusi pirmstiesas izmeklēšanas cietumā. Viņa tiek apsūdzēta līdzdalībā masu slepkavībā Jūšholmas vidusskolā, kur tika nogalināts arī viņas puisis Sebastians un labākā draudzene, kūdīšanā uz slepkavību un arī slepkavības veikšanā. Lai gan šī grāmata tiek pieteikta kā “tiesu romāns”, tas nav gluži precīzi. Šis nav grišemīgs gabals ar prokurores un advokāta milžu cīņu, dažādu slepenu notikumu vilkšanu gaismā un pierādījumu un liecību staipīšanu šurpu turpu. Jā, tur notiek tiesa un ir arī tiesu runas, bet to ir salīdzinoši nedaudz, un uzsvars ir vairāk uz visu to, kas noticis līdz tam. Par to, kāpēc viss notika tā, kā notika.

Cilvēkus neinteresē, ko citi saka vai domā, ko viņi pārcietuši, pie kādiem secinājumiem nonākuši. Cilvēkus interesē tikai tas, ko viņi jau domājas zinām.

Šī grāmata, protams, ir gana neparasta ar izvēlēto motīvu — lai gan masveida šaudīšanās ar mājsaimniecībā vai veikalā gana brīvi pieejamajiem ieročiem šur tur ir kļuvusi par teju vai ikdienišķu parādību, pie mums, par laimi, par šo problēmu sanāk domāt mazāk. (Ne jau tāpēc, ka latvieši būtu daudz jaukāki – mēs vienkārši piedzeramies un vicināmies ar lētiem, bet asiem galda piederumiem.) Līdz šim nebiju lasījusi nevienu literāru interpretāciju par šo tēmu un nezināju, ko īsti gaidīt. Un Pēšsone Džolito nav koncentrējusies uz šaudīšanos vien — te ir paķerts krietni daudz tēmu, tomēr tās visas ļoti organiski sader kopā. Te ir “biezo” priekšpilsētas vidusskola, kur mācās izredzētie baltie un bagātie zviedru bērniņi un pāris tumšādaini labdarības projekti – Samirs, teicamnieks, un Deniss, narkotiku tirgonis. Te ir biezo bērnu ballītes, jahtas, visatļautība un augstprātība, un kājas līdz ceļiem alkoholā un narkotikās. Te ir balto cilvēku nicinājums attiecībā uz pabirām no Āfrikas, kas augstāk par apkopēja vai taksista amatu nekad netiks, un te ir tikpat kvēls imigrantu nicinājums pret visu to zviedru ņemšanos ar integrāciju un līdztiesību, kas nedarbojas, ja nu vienīgi varbūt noder sirdsapziņas apklusināšanai, jo “viens nožēlojams sasvīdis zviedru sekstūrists ir vērts divtik daudz nekā četri simti indonēziešu”.

Romānam savu īpašo balsi piešķir Maja – savos novērojumos brīžiem jauneklīgi kategoriska un tieša, tomēr vienlaikus tik nopietna. Sākotnēji man šķita, ka te nāksies vairāk minēt, kurš izdarīja ko un cik liela vai maza ir Majas vaina visā notikušajā, tomēr intriga netiek uzturēta pārāk ilgi – Maja izstāsta visu. Un pamazām atklājas kopaina, kur viena lieta ved pie citām. Līdz ir jau par vēlu kaut ko glābt. Autore ir uzzīmējusi tiešām izteiksmīgus cilvēku portretus, un ne tikai Maju, bet arī Sebastianu, Amandu, Klāsu, Samiru.

Šī ir visai bēdīga grāmata, jo mēs esam tāds skumju radījumu bariņš — tiecamies pēc iedomāti vērtīgu cilvēku atzinības un draudzības, pieveram acis uz to, par ko domāt ir apgrūtinoši, piedāvājam savu atbalstu citiem tikai tādēļ, ka zinām — to nepieņems un nekādas liekas pūles mums nebūs jāpieliek. Un — kamēr tavs bērns nav aizgājis uz skolu un apšāvis pusi klases, tikmēr taču ar viņu viss ir kārtībā, vai ne? Viņš taču ne par ko nesūdzas, varbūt ir drusku paslinks. Es brīžiem biju ļoti dusmīga, jo mani tiešām sanikno cilvēki, kuri rada bērnus un pēc tam paši atsakās kļūt pieauguši, dusmojas, ka bērni ir bērnišķīgi, kliedz, spiedz un nav ģēniji jau 2 gadu vecumā. Un man bija patiešām ļoti žēl par notikušo (lai gan šis ir izdomāts stāsts), un tāpat kā Majai gribējās kaut ko vēl mēģināt saglābt. Gribējās, kaut mēs spētu pamanīt, kad bērns aug pie despotiskiem vecākiem, un būt gana drosmīgi kaut ko mainīt un piedāvāt palīdzību. Gribējās, kaut mēs prastu palūgt palīdzību tad, kad tā ir nepieciešama. Gribējās, kaut es brīžiem nebūtu šajā grāmatā ieraudzījusi pati sevi.

Meitenes nekad nedrīkst smieties pašas par saviem jokiem. Nekad nedrīkst runāt ātri, vai, vēl trakāk – skaļi. Meitene, kura pārāk skaļi runā par lietām, par kurām tikusi skaidrībā pašas spēkiem, tikpat labi var sākt publiski čurāt vai pie parlamenta rādīt pupus.

4/5

Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds

Grāmata no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi

Lasīšanas maratons. 8. dublis. “Maijvaboles dara to visilgāk”

Standarta

Jūnijs un Jāņu laiks šķita lieliski piemērots, lai palasītu kaut ko par dabiskajām dziņām. Andreasa Kīlinga vārds dažiem lasītājiem varētu būt pazīstams no izdevniecības AGB 1999. gadā izdotās grāmatas “Teiksma par Jukonu”. Dokumentālo filmu par dabu un dzīvniekiem veidotājs Kīlings savas dzīves laikā ir vandījies teju pa visu pasauli, dzīvojis Aļaskā, tusējis ar inuītiem, gadu dzīvojis Ķīnā utt. Jau kopš bērna kājas ir interesējies par dzīvo dabu, sākot izpēti ar vieglāk pieejamajiem objektiem – abiniekiem, tāpēc par tiem viņš spēj stāstīt daudz un detalizēti. Grāmatā vispār jūtams, kuras tēmas Kīlingam ir tuvākas, bet kurās viņam ir maz, ko teikt, tāpēc tiek vāvuļots riņķī un apkārt par daudz ko citu, bet mazāk – par dzīvniekiem, kuriem veltīta attiecīgā nodaļa. Visumā jau es neiebilstu par papildinformāciju, bet šai grāmatai trūka organiska stāstījuma plūduma. Brīžiem pat kaitinoši. Īpaši, kad viņš pārcenšas ar personiskās informācijas izklāstīšanu. Piemēram, mani galīgi neinteresē viņa attiecības ar inuītu dāmām un to, ka tur nekas nesanāca, jo uz darīšanu, nevis gribēšanu vien, tādā aukstumā diemžēl spējīgi ir tikai paši inuīti, bet no dienvidiem nākušie stādiņi – galīgi nemaz. Tāpat arī nodaļa par upes delfīniem bija kaut kāda jocīga, lai neteiktu, ka garlaicīga.

Bet nu to daļēji spēja atsvērt stāsti par briežiem, zaķiem un mūsu tuvākajiem radiniekiem – gorillām, šimpanzēm un bonobo. Tie bonobo vispār tādi jautri radījumi, kuri ir teju vienīgie, kas, šķiet, ar seksu nodarbojas prieka pēc, nevis tikai dzimtas turpināšanas nolūkos. Un tā kā viņi to dara aizrautīgi un bieži, tad nav piemēroti eksponēšanai zoodārzos. Dzīvnieku pasaulē tikšana pie dāmas lielākoties ir saistīta ar tik lielu enerģijas patēriņu, ka nav nekāds brīnums, ka nabaga kungs ir tā pārmocījies, ka pēc mērķa sasniegšanas noliek karoti. Vai arī – kas tur pārsteidzošs, ka pandām ir gandrīz neesoša seksa dzīve – tās līdz pat 14 stundas dienā patērē ēšanai. Jo viņu iecienītais bambuss ir kalorijām ne tas bagātākais pārtikas produkts. Tad pa kuru laiku lai vēl paspēj veidot ģimeni un audzināt bērnus? Ir taču jācīnās par savu paša izdzīvošanu.

Manuprāt, šimpanzes iemieso sevī tieši to, kas mēs – vismaz modernie cilvēki noteikti – esam: mēs esam agresīvi, nežēlīgi, egoistiski, trokšņaini.

Visumā grāmata saņem no manis viduvēju vērtējumu, jo foršie stāsti mijās ar nesaistītiem viņa ceļojumu aprakstiem un pārāk daudz detaļām brīžiem jau pat beztēmā. Tas, protams, dziļi subjektīvi, bet viņš uz mani neatstāja talantīga stāstnieka iespaidu. Arī tulkojums nešķita tas veiksmīgākais – pārāk daudz neveiklu teikumu konstrukciju. Un runājot par maijvabolēm… Šķiet, ka tām ir pasaulē neapskaužamākais sekss, kura laikā mātīte tā sagarlaikojas, ka izvēlas paralēli tam nedaudz paēst.

3/5

Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds

Izbraukumā ar ladu

Standarta

čiks

“Čiks” – Volfgangs Herndorfs

Katrai sezonai ir savas grāmatas – ir baisulīgās šaušalas tumšiem oktobra un novembra vakariem, kad logā grabinās lietus, koku zari un miroņu pirksti. Ir omulīgās ziemas pasakas, ko lasīt zem segas ar silta dzēriena krūzi rokā. Un ir vasaras pielietie piedzīvojumi dīkām dienām saulē. Un šī ir perfekta vasaras grāmata visiem vecumiem. Esmu pārliecināta, ka ar šo grāmatu varētu pavilkt pat nelasošo jaunatni. Tā ir labi, svaigi un ticami uzrakstīta. (Un lieliski iztulkota.) Un pavilkties var arī pārējie, jo kurš (kurš tiešām?) gan nav sapņojis par kādu traku piedzīvojumu? Karāties no klints MI stilā. Gāzt pāri Amerikai kabrioletā, matiem plīvojot vējā (tos pēc tam nāksies nogriezt). Medīt krokodilus Gaujā un dresēt ķengurus Austrālijā. Ir tādi, kas izdara to visu un vēl. Ir tādi, kas vienmēr gaida īsto brīdi mesties piedzīvojumā, bet tas nekad nepienāk. Un ir tie, kam ir pa kādam piedzīvojumam, ko atcerēties ar klusu smīnu vai pārstāstīt draugiem un likt viņiem smieklos vārtīties.

Var teikt, ka vasaras brīvlaiks Maikam ir iesācies pilnīgi sakaini. Galvenokārt tāpēc, ka viņš ir bezmaz vienīgais lūzers, kas nav uzaicināts uz Tatjanas dzimšanas dienas ballīti. Lieki teikt, ka Tatjana viņam ļoti, ļoti patīk. Bet viņš ir Maiks Neievērojamais, tā nu… Atliek tusēt pa māju, zvilnēt vienam pie baseina ar grāmatu un laistīt zālienu, jo draugu viņam īsti arī nav, bet senči – viens ārstējas no alkoholisma klīnikā, otrs ar mīļāko ārstējas “komandējumā”. Līdz brīdim, kad uzrodas Maika klasesbiedrs Čiks. Krievs no sazinkurienes, kuram draugu ir vēl mazāk un kurš it kā ir saistīts ar krievu mafiju. Tāds tādu atrod. “Ja kādam nav iesaukas, tam var būt divi iemesli. Vai nu viņš ir plānprātā garlaicīgs un tādēļ nedabū iesauku, vai arī viņam nav draugu. Ja man vajadzētu izvēlēties vienu no šīm abām iespējām, godīgi sakot, es labāk gribētu, lai man nav draugu, nevis būt plānprātā garlaicīgs. Jo, ja cilvēks ir garlaicīgs, viņam automātiski nav draugu, vai ir tikai tādi, kas ir vēl garlaicīgāki par viņu pašu.” Es pati sevi arī uzskatu par plānprātā garlaicīgu. Mana standarta izklaide ir lasīt grāmatu. Vai palūrēt kādu filmu vai seriālu. Vai Masterchef. Vispār nesaprotu, kādā sakarā man ir izdevies salasīt gana pieklājīgu skaitu draugu. Lai gan es lielu daļu no viņiem atstāju novārtā. Jo esmu aizrāvusies ar grāmatām un citiem iepriekšminētajiem. Daži no draugiem apvainojas. Pārējie paliek. Un daži vēl joprojām uzcītīgi mēģina mani pierunāt uz krokodilu medībām. Dažreiz es arī piekrītu. Pati sev par pārsteigumu.

Un tā aiz neko darīt Čiks pierunā garlaicīgo Maiku nevis turpināt ņaudēt par Tatjanu, kas viņu neievēro, bet laist piedzīvojumā kā tikai tādos gados to var. Bez plāna, bez kartes un bez bažām. Piemēram, jautājums par to, ko viņi darīs, kad beigsies bendža, man radās ātrāk nekā viņiem pašiem. Bet nu man arī vairs nav 14. Šis ir tas piedzīvojums, par kuru varbūt netaisīs filmu. Un arī visiem draugiem tu par to nestāstīsi. Nekas jau īpašs nebija – nospērām vecu ladu, izbraukājām labības lauku, pašiverējām pa izgāztuvi un kaut kādu episku karjeru, uzkāpām kalnā, bēgām no mentiem un divreiz avarējām. Un tā otrā reize toč nebija mūsu vaina, ja.

Teikšu atklāti, ka šo grāmatu nekad i netaisījos lasīt. Tās iznākšanu pērn piefiksēju, bet mani neuzrunāja ne nosaukums, ne apraksts. Bet grāmatu klubs un arī šis gadījums ar Pieci mēneša grāmatas izvēli man būs iemācījis, ka ir vērts atkāpties no savas iedomātās gaumes un stereotipiem un izlasīt kaut ko pilnīgi neplānotu. Un pārsteigt sevi ar kaut ko lieliski izklaidējošu. Es tiešām biju pārliecināta, ka kaut kā jau šito gariem zobiem nomocīšu. Bet patiesībā otru grāmatas pusi nolauzu vienā vakarā. Jo bija aizraujoši. Un gudri. Un patiesi. Man šķiet, ka ikvienam no mums neatkarīgi no vecuma ik pa laikam ir vajadzīgs kāds sapurinošs piedzīvojums, kas izved ārpus mūsu komforta zonas, kas iepazīstina ar jauniem un citādiem cilvēkiem, kas parāda svešo dzīves daļu, kas liek izdarīt ko jaunu, ko drosmīgu, ko kapitāli stulbu. Par ko arī ir šī grāmata.

Labākā pērle bija šī:

“Čiks sēdēja ar muguru pret autobusa pieturu, bet man visu laiku vajadzēja skatīties uz pensionāriem, kuri gāzās laukā no tiem autobusiem. Jo tur bija tikai pensionāri. Viņiem visiem bija tumši brūnas vai bēšas drēbes un smieklīgas cepurītes, un, nākdami mums garām, bet jāiet bija drusku pret kalnu, viņi elsa, it kā būtu noskrējuši maratonu. Es neparko nespēju iztēloties, ka arī es reiz varētu būt tāds bēšs pensionārs. Bet visi vecie vīrieši, kurus pazinu, bija bēši pensionāri. Un pensionāres bija tādas pašas. Visi bija bēši. Man bija baisi grūti iedomāties, ka šīs vecās sievietes reiz arī ir bijušas jaunas. Ka reiz viņām ir bijis tikpat daudz gadu, cik Tatjanai, un viņas vakaros uzcirtušās un gājušas uz deju klubiem, kur viņas droši vien dēvēja par dūdiņām vai kaut kā tamlīdzīgi, pirms piecdesmit vai simt gadiem. Ne jau visas, dabīgi. Dažas jau toreiz bija garlaicīgas un baigas. Bet pat garlaicīgās un baigās laikam taču savā dzīvē uz kaut ko cerēja, viņām taču noteikti bija nākotnes plāni. Un arī tām pilnīgi normālajām bija nākotnes plāni, un ja nu šajos plānos kaut kā uz galvošanu nebija, tad tur nebija pārvēršanās par bēšām pensionārēm. Jo ilgāk es domāju par šiem vecīšiem, kuri kāpa ārā no autobusiem, jo bēdīgāk man bija ap dūšu. Visvairāk mani nomāca doma, ka šo pensionāru vidū noteikti bija arī tās, kuras savā jaunībā nebija ne apnicīgas, ne garlaicīgas. Kuras bija skaistas, visskaistākās no savas paaudzes, tās, kurās visi bija iemīlējušies un pirms septiņdesmit gadiem kāds sēdēja sava indiāņu torņa galā un satraucās no tā vien, ka viņas istabā iedegas gaisma. Arī šīs meitenes tagad bija bēšas pensionāres, bet no citām bēšajām pensionārēm viņas vairs nebija iespējams atšķirt. Visām bija vienādi pelēka āda, resni deguni un ausis, un tas mani nomāca tā, ka gandrīz sametās slikti.”

 

Citas pērles no šīs grāmatas:

“Es esmu tik pārguris un kaut kā laimīgi piekusis, no iekšpuses it kā izpolsterēts ar laimi, ka atkal aizmiegu, neteikdams ne vārda. Laimi, vēlāk noskaidrojas, sauc valiums. To izdala ar lielām šļircēm.”

“Pēkšņi biju tādā sajūsmā, ka varu darīt, ko gribu, ka taisni no tās milzu sajūsmas nedarīju vispār neko.” (Es, piemēram, regulāri aiz tādas laimes izniekoju savas brīvdienas.)

“Čigāns nav reliģija. Ebrejs ir reliģija. Čigāns ir tas, kuram nav dzīvokļa.”

“Tēvs man kopš bērnības ir dzinis galvā, ka pasaule ir slikta. Pasaule ir slikta, un arī cilvēki ir slikti. Nevienam neuzticies, neej līdzi svešiem cilvēkiem, un tādā garā. To man iegalvoja vecāki, to man iegalvoja skolotāji, to iegalvoja arī televīzija. Paskaties ziņās: cilvēki ir slikti. Paskaties Spiegel TV: cilvēki ir slikti. Un var jau būt, ka tā tiešām ir un cilvēki par 99 procentiem ir slikti. Taču dīvainākais ir tas, ka mēs ar Čiku šajā ceļojumā sastapāmies gandrīz tikai ar to vienu procentu, kuri nebija slikti.”

“Skolā vienmēr klāsta, ka vardarbība nav risinājums. Kā tad, nav risinājums. Kad tu vienreiz šitā noraujies ar pilnu gaitu pa ļecku, uzreiz zini, ka ir gan risinājums, un vēl kāds.”

4/5

Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds

Vīrs, vārdā Ūve

Standarta

 

fredriks_bakmans_-_virs_varda_uve

 

Ūvem ir 59 gadi. Darba devējs nolemj Ūvi laist pensijā. Lai gan Ūve to nemaz negrib. “Viņš neizprot cilvēkus, kuri saka, ka ilgojas pēc pensijas gadiem. Kā gan visu dzīvi var tā vienkārši ilgoties pēc laikiem, kad kļūsti lieks? Būt tikai sabiedrībai par apgrūtinājumu, kas tie par cilvēkiem, kas tā domā?” Varbūt tas būtu savādāk, ja Ūvi mājās gaidītu kas vairāk par četrām sienām. Ūves sieva Sonja nomira pirms pusgada. Un šo pusgadu viņš ir turējies tikai pieklājības pēc, jo nebūtu smuki pakārties tā uzreiz nākamajā nedēļā. Bet nešaubieties – Ūves plāns ir tieši tāds. Izbeigt to visu šeit un tagad, nevis sēdēt vēl 20 gadus lepnā vientulībā. Vai cik nu tur atvēlēts.

Un tad sākas visādas likstas, kas viņam neļauj pabeigt pēdējo darbu uz šīs pasaules. Vispirms tie jaunie kaimiņi, kur ģimenes galva nejēdz braukt atpakaļgaitā ar piekabi (kas tas par vīrieti?), tad blondīne ar velteni un kaķagalva, tad vēl kādam tas, tad vēl kādam šitas. Nopietni, cilvēks mūsdienās pat mierīgi pakārties vairs nevar. “Šī bija pasaule, kurā cilvēku izdzēsa no datu bāzes, pirms viņš vēl bija nolietojies. Visa valsts slējās kājās un veltīja aplausus faktam, ka neviens vairs neko nespēj paveikt kārtīgi. Bezierunu slavinājums viduvējībai. Neviena paša, kas spētu apmainīt riepas. Iebūvēt slēdzi. Izlikt flīzes. Nošpaktelēt sienu. Atmuguriski iebraukt piekabi. Aizpildīt savu ienākumu deklarāciju. Visas šīs zināšanas mūsdienās bija zaudējušas savu nozīmību.”

Ja izlasa tikai anotāciju uz grāmatas aizmugurējā vāka, var domāt, ka šī grāmata būs satīra par vecu kašķīgu onkuli, kas uzskaita modernās pasaules sliktumus. Taču tā ir tik daudz kas vairāk. Jo – “Ikviena vīrieša dzīvē reiz pienāk brīdis, kad viņš izlemj, kāda tipa vīrietis būs. Ja nezini šā vīrieša stāstu, tad nepazīsti arī pašu vīrieti.” Un stāsts par Ūvi ir stāsts arī par ikvienu no mums. Jo katram no mums ir stāsts. Arī vecajam onkam ar suni, ko no rītiem satieku, ejot uz darbu, ir bijusi jaunība. Un, spriežot pēc acīm, visai laba. Arī viņš ir dejojis, dziedājis, smējies un nedomājis, ka reiz pienāks diena, kad viņš būs vecs, vientuļš un nevajadzīgs apkārtējai sabiedrībai. Bet vai tādēļ viņa dzīve ir par matu sliktāka par tiem, kas vēl tusē uz riņķi? 20 gados tas varbūt ir dzīves kvalitātes mērs. Šī grāmata man sasaucās ar filmu “Man Up”, kur galvenā varone vienā ainā neiztur un uzbrēc jauniem zaķiem: “Es esmu jūsu nākotne!” Jā, lūdzu, nevajag iedomāties, ka 30gadnieki ir fosilijas un jūs šis vecums neskars. Skars un kā vēl. Un 40 arī. Un visi pārējie pēc tiem. Ja godīgi, daudzās lietās es ļoti sapratos ar Ūvi, lai gan esmu aptuveni divreiz jaunāka par viņu.

Nedaudz, protams, šī grāmata man asociējās ar simtgadnieku, kas izkāpa pa logu, tomēr šis stāsts, lai arī humora pilns, ir tik ļoti pa īstam (bez blēņām un diktatoriem), ka aizkustināja līdz sirds dziļumiem. Lai uzzinātu, kāpēc Ūve brauc tikai ar Saab, ir jāizlasa visa grāmata, kas stāsta par kādas īpašas personības veidošanos, par priekiem un bēdām, mīlestību, draudzību un vienkārši to, cik jauki ir, kad tevi saprot un pieņem. Arī tad, ja tu esi ne īpaši runīgs, bet īpaši principiāls vīrs vai kaķis bez astes.

Starp citu, iespējams, ka Ūve jaunībā izskatījās tieši šitik seksīgs!

Starp citu, iespējams, ka Ūve jaunībā izskatījās tieši šitik seksīgs!

“Mīlēt kādu ir gluži kā ievākties jaunā mājā,” Sonja mēdza teikt. “Sākumā iemīlas visā jaunajā, brīnās ik rītu, ka tā ir paša māja, un jūtas mazliet noraizējies, ka tik kāds pēkšņi nemetas iekšā pa durvīm un nesāk pierādīt, ka notikusi rupja kļūda un ka šāda te jauka dzīvošana nemaz nebija paredzēta. Bet, gadiem ritot, fasāde noplūk, koks šur tur ieplaisā, un māju mīl ne vairs dēļ visa, kas tajā perfekts, bet gan dēļ tā, kas tāds nav. Pamazām iepazīst katru kaktiņu, katru stūrīti. Zina, kas darāms, lai atslēga neiestrēgtu slēdzenē, kad laukā ir piesalis. Zina, kuri grīdas dēļi nedaudz ieliecas, kad uz tiem uzkāpj, un māk atvērt drēbju skapja durvis, lai tās nečīkstētu. Tieši šie visi mazie noslēpumi māju padara par mājokli.”

Manās acīs vienu zvaigzni grāmata zaudē tāpēc, ka tajā ir divas nepiedodamas lietas – autors nevar vien beigt mocīt savas grāmatas galveno varoni, turpinot uzkraut viņam (īpaši iecienīts šis stils ir lubenēs) bezgala daudz ķibeles, neveiksmes, slimības un zaudējumus. Brīnums, kā tas nabaga varonis vēl uz priekšu vispār kust. Otra problēma ir beigās. Nu nepatīk man, kad veselu nodaļu velta tam, lai savilktu visus galus kopā un stāstītu, ko nu kurš ar ko pēc tam laimīgi līdz mūža galam darīja. Bet tās tādas subjektīvas prasības, kas neliedz man šo sirsnīgo grāmatu ieteikt pilnīgi visiem.

4/5