Problēmas? Nieki!

Standarta

Jāatzīst, ka, lasot pirmo no šiem stafetes rakstiem Diānas blogā, es mazliet smīkņāju par naivajiem jautājumiem, jo manos gados neviena no šīm problēmām nav īsti problēma, bet šis rakstiņš pēc īpaša “The Scorched Corset” kluba pieprasījuma tad nu būs mans “one for the team”. Un galu galā – ja nerakstās grāmatu apraksti, var taču vienkārši pavāvuļot par tēmu.

1. Tavā nelasīto grāmatu sarakstā ir ap 2000 grāmatām… Kā tu spēj izlemt, ko lasīt nākamo?

Ja var ticēt internetiem, tad uz 2016. gada vidu pasaulē bija publicētas aptuveni 134 021 533 grāmatas, tādējādi top skaidrs, ka manu nelasīto grāmatu sarakstā noteikti ir vairāk par 2000 vienībām. Ja pieņem, ka es gadā varētu izlasīt (bet neizlasu, protams) 100 grāmatas (es zinu, ka daudzi var vairāk, bet es neesmu galīgs no-lifer) un nodzīvotu vēl 30 gadus, tas man dotu ļoti plašu izvēles lauku – 3000 grāmatas. Domāju, ka ar to es ļoti brīvā secībā varētu nosegt plus/mīnus labākās grāmatas un klasiskos gabalus, pieķerot arī pietiekami daudz trešiņa. Par izvēli nesaspringstu, jo katrai grāmatai ir savs laiks un vieta. Dažas es vienkārši esmu jau pāraugusi, un nav jēga pat mēģināt lasīt. Ļoti daudzas automātiski atkrīt, jo ir vāji skricelējumi pakaļ modei (vampīri, kosmiskās distopijas, bada spēles, greji utt.), kuri neattaisno papīra smērēšanu, kur nu vēl stundas, kas pavadītas, tās blēņas lasot. Vēl līdz daudzām (īpaši klasikas jomā) man vēl jāpaaugas.

Manas lasīšanas prioritātes parasti nosaka tēma, kas ir izvēlēta grāmatu klubam. Un tad jau viss pārējais sastājas atbilstoši garastāvoklim, tam, kas paņemts bibliotēkā vai aizlienēts no draugiem. Vai spontāni nopirkts. Vai iznācis pavisam jauns un aktuāls, tādēļ ļoti gribas (parasti pārklājas ar iepriekšējo punktu). Vai sāk pavisam pārmetoši ar ļoti noputējušu aci skatīties uz mani no grāmatu plaukta. Pēdējā gada laikā gan plānoju, ko nākamajā mēnesī lasīšu, attiecīgi apmēram tādā secībā, kā minēju iepriekš. Apzinos, ka kaut kas nāks klāt neparedzēti un kaut kas noteikti netiks izlasīts laikā. Bet šāds saraksts ļauj turēties rāmjos un lasīt mazāk kā 10 grāmatas vienlaikus, galu galā nevienu no tām nepabeidzot.

2. Tu esi grāmatas pusē, taču jūti, ka tev tā nepatīk. Metīsi mieru vai pabeigsi līdz galam?

Pēdējos gados daudz izvēlīgāk pieeju tam, ko vispār sāku lasīt, tādēļ ļoti reti padodos pavisam. Gadās atlikt pabeigšanu uz nezināmu laiku, kad saņemšos. Vismaz pagaidām es ticu, ka tā diena pienāks. Bet vispār tieši šonedēļ vienu grāmatu norakstīju pie tām, ko nav vērts turpināt. Ideja grāmatai laba, bet rokraksts autoram ļoti samocīts, tādēļ mocījos arī es. Kādas 60 lappuses, bet vēl 300 tādām nebija spēka. Un arī vienkārši žēl laika, jo jutu, ka ieguvums no grāmatas izlasīšanas būs pārāk mazs. Noteikti nevajag sevi mocīt, ja grāmata galīgi nelasās, jo ir gana daudz labu grāmatu, no kā izvēlēties. Šis likums gan neattiecas uz mācību grāmatām vai obligāto literatūru. Ar to gan turpiniet čakli mocīties!

3. Tuvojas gada beigas un tu esi tik tuvu, bet tomēr tik tālu no sava Goodreads izaicinājuma. Vai tu mēģināsi pieveikt to un kā?

Ir bijis tā, ka gada pēdējā dienā lasu īsu, mazu grāmatiņu, lai iespiestos izaicinājumā. Bet ir bijis, kad vienkārši nesaspringstu. Dzīve ievieš savas korekcijas pat visrūpīgākajos plānos, tādēļ cerēt, ka decembrī iedzīšu 10 iztrūkstošās grāmatas, ir nereāli, jo darbā man tomēr ir jāstrādā, nevaru tur pusi dienas sēdēt un lasīt grāmatas. Un tad vēl ir draugi, kino un citas lietas, kas atņem laiku lasīšanai. Un labi, ka tā, jo dzīvē tomēr jābūt dažādībai. Un dzīviem cilvēkiem, nevis tikai izdomātiem personāžiem.

4. Grāmatu vāki sērijai, kura tev ļoti patīk, nesaskan savā starpā. Kā tu tiec ar to galā?

Ai, šis man ļoti nepatīk. Īpaši nevar paļauties uz pirkumiem internetā, kur tev vispār var atsūtīt grāmatu ar pilnīgi citu vāku, nekā bija noskatīts. Jā, pirmās pasaules problēmas – cepties par grāmatu vākiem, kas nesakrīt ar pārējiem plauktā. 😀 Bads Āfrikā un peldošais atkritumu kontinents nestāv ne tuvu. Un globālā sasilšana vispār ir fake news.

5. Visa pasaule mīl kādu grāmatu, kura tev patiesi nepatīk. Kuram būs līdzīgas izjūtas kā tev?

Katrai cibiņai savs vāciņš! Lai gan reizēm šūmējos, ka cilvēki var fanot par totāliem mēsliem, tas tomēr ir gaumes jautājums, turklāt emocionāla sasaiste ar grāmatu ir ļoti atkarīga no lasītāja individuālās dzīves pieredzes (kas nav obligāti saistīta ar nodzīvoto gadu skaitu). Pēdējos pāris gados esmu atradusi dažus cilvēkus, ar kuriem man daudzmaz sakrīt viedoklis par to, kas ir laba literatūra. Protams, arī šajos gadījumos ir zināmas atšķirības, jo nav divu cilvēku ar identisku gaumi. Tad nu mēs kopā varam pagānīties par dažādiem mēsliem, kas pārpludina pasauli. Un tieši tāpat zinu cilvēkus, kuru gaume tik radikāli atšķiras no manas, ka uz viņu vērtējumu varu pilnīgi droši paļauties – ja viņi liek 1 zvaigzni, skaidrs, ka to ir vērts pārbaudīt, ja piecas – tajā virzienā labāk neskatīties! 😀

6. Tu lasi kādu grāmatu un jūti, ka sāksi raudāt publiskā vietā. Ko tu darīsi?

Šitā nav bijis kopš skolas laika. Asarainās grāmatas publiski nelasu. Tam es izvēlos kaut ko neitrālu, nav vēlmes piesaistīt citu uzmanību ne ar kliedzošiem vākiem, ne ar savu kaukšanu. (Ne arī ar to, ka protu romantiskā/hipsterīgā/populārā [pasvītrot savu] kafejnīcā vienlaikus dzert smalku kafijas kokteili UN lasīt.) Bet ja jāraud, tad jāraud. Neko darīt. Lai skatās un skauž tie, kuri neprot!

7. Grāmatas, kuru tu mīli, turpinājums tikko iznāca, taču tu esi aizmirsis, kas notiek iepriekšējā grāmatā. Vai tu pārlasīsi iepriekšējo? Izlaidīsi turpinājuma lasīšanu? Mēģināsi atrast anotāciju Goodreads? Raudāsi izmisumā?

Šitā man reiz bija. Grāmata kindlā, slinkums visu pāršķirstīt (te nu elektroniskās grāmatas man nešķiet tik ērtas), meklēju kādu kopsavilkumu internetā, bet neveiksmīgi. Tad nu bija tā, ka, lasot otro, bija grūtības saprast kaut kādas attiecības un notikumus, jo vairs neatceros priekšvēsturi. Diezgan tizli. Bet pārlasīt visu iepriekšējo grāmatu arī šķita laika šķiešana. Jo tik ļoti to grāmatu tomēr nemīlēju. Pārlasīšanu pirms katras jaunās grāmatas izpildīju tikai ar Potera sāgu.

8. Tu negribi nevienam aizdot savas grāmatas. Kā tu laipni atteiksi cilvēkiem, kad viņi jautās?

Man patīk, ka cilvēki lasa, tāpēc es ļoti labprāt aizdodu savas grāmatas. Bet tikai tiem, ko labi pazīstu. Kas ir gana laba atruna pārējiem, kas varētu uzdrīkstēties prasīt man grāmatas. Un, ja man atdod grāmatu, kas izskatās sliktāk kā pēc 5 gadiem gadiem publiskajā bibliotēkā – nu, tur ir tikai viens variants – atklāti pateikt, ka manas grāmatas tu vairs neredzēsi kā savas ausis. Un aizej nokaunies, sušķi! (Patiesībā domājot – “Tu degsi grāmatu ellē!!!”)

9. Tu esi iesākusi un pametusi novārtā 5 grāmatas pēdējā mēneša laikā. Kā tu tiksi galā ar šo negribēšanu lasīt?

Man gan ir indeve iesākt vienlaikus daudzas grāmatas, tāpēc gluži dabiski vismaz puse no tām ilgstoši svaidās apkārt nepabeigtas. Bet es to neuzskatu par problēmu – katram savas īpatnības, turklāt man tiešām patīk lasīt dažādu literatūru un pēc iegribas pārslēgties starp krimiķiem, lubenēm, drāmām vai populārzinātnisku literatūru. Bet tā, ka es visas grāmatas pamestu, tā gan nav. Drīzāk var uzrasties viena favorīte kā šobrīd, kad neviena cita grāmata tai līdzās nestāv. Ilgstoša negribēšana lasīt man nav bijusi gadiem. Ja vispār.

10. Drīzumā iznāks tik daudz jaunu grāmatu, kuras tu ļoti gribi izlasīt. Cik no tām tu patiesi nopirksi?

Skatoties uz neizlasīto grāmatu čupām, esmu sākusi sevi piebremzēt ar iepirkšanos. Pirkšanas mānija gan vēl arvien ir dzīva, tomēr biežāk apstājos pie domas – ai, šito aizlienēšu no draugiem, šito izņemšu bibliotēkā. Pat Rīgā var atrast bibliotēkas, kurās ir mazāk lasītāju, un nav jāstāv pusgadu garā rindā pēc jaunajām grāmatām. Tā kā latviešu izdevēji drīzāk slēpj, nekā reklamē gaidāmās grāmatas, tad tur ir grūti sacerēties. Šogad gaidu, ka Zvaigzne izdos Bjerlindu 4. grāmatu, bet šķiet, ka nekas cits tāds prātā nenāk. No ārzemēs izdotajām gaidu Benjamin Alire Saenz jauno grāmatu, bet pagaidām man nepatīk hardback cena. Un, protams, Roberta Galbraita aka JKR jaunāko gabalu par Kormoranu Straiku. Bet šīm trim noteikti nāks klāt daudzi nejaušie pirkumi.

11. Pēc tam, kad esi nopircis jaunas grāmatas, kurām tu ar nepacietību gribi ķerties klāt, cik ilgi tās stāv plauktā, līdz tu patiešām sāc tās lasīt?

Parasti es vismaz ieglūnu katrā svaigi pirktajā grāmatā uz kādām 20 lappusēm. Dažas aiziet līdz laimīgajam finišam, bet vairākums – smuki izskatīties plauktā līdz dienai, kad būšu tām gatava. Tieši šī iemesla dēļ pēdējā laikā vairs tik ļoti neraujos nopirkt visu, ko ieraugu (un kas uz akciju), jo zinu, ka tāpat nesanāks to uzreiz izlasīt, tāpēc arī var nogaidīt ar pirkšanu.

Madara, tagad tava kārta!

Puisis ar bibliotēku

Standarta

Pagājšnedēļ beidzot pienāca iespēja pabarot savu iekšējo romantisko zvēru, kurš lūdzas pēc jaukām pasakām ar meitenēm cakotās kleitās, daiļiem, drosmīgiem vai galīgi nelietīgiem prinčiem, pūķiem un briesmoņiem, pilīm un būdiņām. Īsi sakot – iznāca jaunā “Skaistule un briesmonis” ekranizācija. Jāatzīst, man bērnībā šī pasaka bija kaut kā paslīdējusi garām. Pa ausu galam dzirdēts stāsts (patiesas mīlas skūpsts atrisina visas problēmas?), bet lasījusi nebiju. Animācijas filmu arī noskatījos tikai pirms kāda pusgada. Bet tā kā visi citi droši vien zina šo stāstu, neizplūdīšu ar sižeta izklāstu, bet labāk parunāšu par jauno versiju.

Ja neskaita dažas (labas) sižeta piedevas un jaunlaiku datorgrafikas dāvātās iespējas, filmu papildina arī visnotaļ krāšņa aktieru buķete – Emma Vatsone jaukās meitenes Bellas lomā, Dens Stīvens – kā princis/tagad šaušalīgais briesmonis. Tiem, kas nespēj atcerēties, kas tas par aktieri, parasti saku – tas no Dauntonas abatijas. Bet man pašai viņš tā pa īstam iepatikās, kad izlasīju sarunu ar viņu žurnālā “The Happy Reader”, jo tā viņa diezgan glītajam ģīmim pievienoja interesantu un daudzpusīgu personību, par kuru līdz tam man nebija ne jausmas. Vatsones un Stīvensa duets šajā filmā gan mani īpaši nepārliecināja, bet tas nekas, jo visu kompensēja Gastons! Ja multenē šis personāžs ir ļoti, ļoti pārspīlēts gan vizuāli, gan saturiski, tad filmas versija šķita reālistiskāka. Un jāsaka, ka Lūks Evanss ir tik izteiksmīgs, ka labāku Gastonu vienkārši nevar vēlēties. Šis Gastons ir ļoti pilnasinīgs, bet, protams, arī totāls kretīns un narcisists, turklāt ar nopietnām agresijas problēmām. Bet tik un tā es uz viņu (Evansa nopelns) varētu skatīties augu dienu. Tāpēc šeit jāieliek arī viņa dziesma (kas pilnā garumā, protams, ir vēl labāka).

Vēl šajā ievērojamo seju pulciņā ir Emma Tompsone, Jūens Makgregors (kura franču akcents izklausās diezgan samocīts) un Īens Makkelens, kas ir šarmanti katrs savā, jau pazīstamajā veidā. Jāsaka, ka visā šajā stāstā fascinējošākais ir ņemšanās ap faktu, ka šajā filmā ir homoseksuāls personāžs (nez vai tā pati cepšanās notiek, jo vismaz divi no aktieriem ir geji?). Es tiešām ļoti rūpīgi skatījos un nevaru teikt, ka šī varoņa manierismi būtu bijuši tik ļoti kliedzoši, lai filmu nedrīkstētu rādīt bērniem. Filmu un multeņu pasaulē nudien ir vairāki citi gadījumi, kas robežojas jau ar drag-queen tipiem, un šis ir pilnīgi nekaitīgi, vairāk tāda bromance. Un man šķiet, ka teju katrs savā dzīvē ir piedzīvojis situāciju, kad pat ļoti heteroseksuāli puiši kādā ballītē paši no sava brīva prāta izdomā, ka viņiem vajag aizlienēt no meitenēm svārkus un uzdejot gulbīšu deju. Un neviens no tā par geju nav palicis. Un pat ja paliktu – liela muiža! Un ja jau šajā pasakas ekranizācijā ir pievienoti arī tumšādaini personāži, jo ir taču jāiet līdzi laikam, tad tiešām – varbūt beidzot vajadzētu kļūt nedaudz tolerantākiem un beigt satraukties, ar ko kurš guļ, kamēr vien iesaistītās puses dara to no brīva prāta. Un es ļoti šaubos, vai bērni šeit pamanīs kādus zemtekstus un apcerēs morāli.

Visumā – ļoti skaista un pozitīva jaunlaiku versija par veco, labo stāstu par to, ka skaistais var būt neglīts, un otrādi. Ka ir grūti būt jaukam, ja izskaties kā briesmonis un visi no tevi bēg, šausmās spiegdami, un ka ikviens sapņo atrast kādu, kas viņu pieņems tādu kā viņš vai viņa ir – briesmīgu vai feministi. Izņemot, protams, Gastonu, kurš vienkārši meklē kaut ko savam daiļumam atbilstošu 😀 Filma visu vecumu meitenēm.

Kino no 17. marta

Attīrīšanās mēnesis

Standarta

Runā, ka romiešiem februāris bijis par attīrīšanos (februum). Pati īpaši ar šo lietu februārī nenodarbojos, dušiņā gan gāju, bet tas jau nav nekas tāds, ko mūsdienās tā īpaši atzīmēt. Iekšķīgā un mājas attīrīšana arī īpaši nesanāca, vien līku muguru aizstiepu kaudzīti glancēto žurnālu uz “Otro elpu”, kur gan jau paķers kāda priekš kolāžiņām. Maku gan nedaudz attīrīju, dodoties uz Latvijas Grāmatu izstādi. Nākamgad iešu vēl, gatavošos rūpīgāk, varbūt pat aiziešu uz kādu no prezentācijām, šoreiz iespējas nesakrita ar piedāvājumu. Februārī iznāca man ļoti mīļās grupas “Elbow” jaunais albums, no kura manā sirdī iešāvās šī dziesma.

Grāmatas. Februāra apņemšanās bija lasīt mazgrāmatiņas un krimiķus. Visu ieplānoto gan neuzspēju, bet tāda jau tā dzīve ir. Ar burtiski 50 lpp. aiz februāra borta palika Michael Robotham “Life or Death”, bet par to tad būs atsevišķi un garāk. Februārī pēc mēneša pārtraukuma atkal aizklīdu uz bibliotēku. Un ar to parasti ir tā – vai nu nav nekā, ko paņemt, vai nevar vien izvēlēties – gribas visu. Šoreiz bija pēdējais variants. Nācās sevi nopietni ierobežot.

  1. Terry Pratchett – Mort. 4/5. Šo izvēlējos lasīt Grāmatu kluba tematiskajā uzdevumā – nāvīte. Stāsts risinās tajā pašā jaukajā un dīvainajā Discworld, tikai šoreiz tas ir par Nāvi, kurai uznāk tāda kā eksistenciālā krīze (funny, no?), un tā nu Nāve izdomā, ka derētu pieņemt mācekli, lai ir kas strādā, kamēr Nāve pamēģinās, vai šai pasaulē ir vēl kas tai baudāms un interesants. Morts, būdams nepieredzējis šajās lietās, pamanās darbā iejaukt jūtas, un – problēma ir radīta! Bet realitātei ir savi paņēmieni, kā lietas sakārtot. Mani tiešām valdzina tas, ar kādu vieglumu Pračets rakstīja pilnīgi par jebko un kaut vai totālākās blēņas.
  2. Agata Kristi – Austrumu ekspresis. 4/5. Šī grāmata īsti nebija plānā, bet ceļā gadījās bibliotēka. Nolēmu – ja nu galīgi noslinkošu ar nākamā mēneša Grāmatu kluba uzdevumu (grāmatas -> kino), tad būs izlasīta vismaz šī. Mesjē Puaro sagadīšanās pēc (lai gan nav tādas lietas kā sagadīšanās) iegadās braukt ar Austrumu Ekspresi tieši tajā reizē, kad kāds no pasažierim tiek nogalināts. Kajīte ir aizslēgta no iekšpuses, vilciens ir apstājies, jo sliedes ir aizputinātas, slepkava it kā aizbēdzis pa logu? Vai tomēr ir uzkavējies tepat vilcienā? Viss bija labi un aizraujoši līdz brīdim, kad tika aprakstīts nelaiķa nogalināšanas veids. Tad es diemžēl atcerējos, ka šo grāmatu esmu lasījusi, un, lai gan neatceros visas detaļas, svarīgāko – kurš ir slepkava, es zinu gan. Pārlasīju visu grāmatu, bet diemžēl mana sajūsma bija piezemēta. Dusmīga uz savu atmiņu!
  3. Ales Kot – Secret Avengers, Volume 2: The Labyrinth. 3/5. Slepeno atriebēju piedzīvojumus paņēmu izlasīt tikai tāpēc, ka uz vāciņa Deadpool. Viņš bija jauks. Viss pārējais – nu nekas ļoti īpašs. Ir labāki un interesantāki komiksi par šo. Bet tas bija īsi, tāpēc nav pamata garām sūdzībām.
  4. Robert Thorogood – Meditation on Murder. 4/5. Šī ir mana mēneša končiņa. Esmu liela seriāla “Death in Paradise” fane, tāpēc mani ļoti iepriecēja šis atsevišķais stāsts no jau pazīstamo varoņu dzīves. Arī šeit notikusi slepkavība aiz slēgtām durvīm – meditācijas namiņā sesijas laikā tiek nogalināts sirmais guru Aslans. Slēgtas durvis nozīmē, ka slepkava var būt tikai viens no pārējiem pieciem cilvēkiem, kas atradās šajā namiņā. Turklāt viens no tiem jau ir atzinies slepkavībā. Bet vai šis cilvēks tiešām ir slepkava? Šis bija tiešām jauks gabals, kas parādīja jau pazīstamos varoņus no citas puses, turklāt viss interesantākais nebija uzreiz uzminams. Lasīšu arī nākamās grāmatas.
  5. Luīze Pastore – Pēdējais ķēniņš. 4/5. Svaigākais gabals “Mākslas detektīvu” sērijā, kur šoreiz stāstīts to, kā Teo uz ielas atrod Rīgas pēdējā ķēniņa dienasgrāmatu un pēc tam, protams, dodas viņu meklēt. Sirsnīgs Ziemassvētku noskaņas stāsts, kas lasītājus iepazīstina ar mākslinieku Voldemāru Irbi jeb Irbīti. Lai gan šajā grāmatā man bija nopietna problēma ar CAPSLOCK lietojumu, stāsts pats bija labs, un par Elīnas Brasliņas ilustrācijām vienkārši nevaru beigt sajūsmināties.
  6. Werner Herzog – Of Walking in Ice. 4/5. Šo grāmatu saņēmu kā blogeru Ziemassvētku dāvanu no Lasītājas. Nosaukums dzirdēts, bet diez vai būtu pati kādreiz sataisījusies to izlasīt. 1974. gada novembrī Verners Hercogs saņem ziņu, ka smagi saslimusi un, iespējams, mirst viņa mentore Lote Aisnere. Viņš ieņem galvā, ka viņa nemirs, ja vien viņš pie viņas ies kājām, un dodas 3 nedēļu gājienā no Minhenes līdz Parīzei. Un šī ir viņa dienasgrāmata, kur viņš pieraksta faktus, novērojumus un pārdomas. Nedaudz īpatnējs izteiksmes veids, bet, kolīdz ielasās, ir ok. Ļoti atgādināja pašas pārdomas (drīzāk veidu, nekā saturu), kad pirms dažiem gadiem ar riteni minos pa Igauniju – pārsteidzoši, cik maz mēs pamanām, braucot ar mašīnu! Un cik daudz domas var izdomāt, tā minoties! Un jā, maiteklis [jāiezīmē teksts tālāk, lai skatītu] – Lote nomira 9 gadus vēlāk. Arī novembrī.

Kino. Februārī noskatījos ļoti aizkustinošo un jauko stāstu par mazo indiešu puisēnu, kas pazaudēja un atkal atrada savu ģimeni – “Lauva”. Parasti cenšos izvairīties no vispārināšanas – tomēr, ja šī filma jūs nespēj aizkustināt, varbūt ir vērts apmeklēt kardiologu un pārliecināties, vai jūsu sirds nav pārvērtusies akmenī? Plašāk par filmu izteicos šeit. Tad vēl es pamanījos ielekt pēdējā vilcienā (lasīt – seansā) un uz lielā ekrāna noskatījos filmu “Pasažieri”, kas ir tāda mīlīga romantiska kosmiskā odiseja. Neko vairāk par izklaidi no tās negaidīju, tādēļ arī nevīlos. Smuki cilvēki, smukas ainavas, spacewalking un vientulība uz milzu kosmiskā kuģa, kad esi pamodināts kļūdas pēc un tavs vienīgais sarunbiedrs ir androīds. Jāatzīst, ka skatoties, cik klišejiski vīrietis tiek atveidots, kad viņš ir zaudējis cerību – viņš vnk pārtrauc skūties un guļ turpat, kur ēd, aizdomājos – kā tad šajā situācijā uzvestos sieviete? Pārtrauktu skūt kājas, vai? Smuka filmiņa, kas gan tikai garāmejot pieskaras nopietnām tēmām par morāli un to, ka cilvēks tomēr ir un paliek bara dzīvnieks.

Bet Oskaru naktī Forumcinemas mums uzdāvināja ļoti labo un krāšņo (vizuāli ļoti labi nostrādāts darbiņš) “Vilcienvakti 2”. Uzzinot, ko skatīsimies, biju nedaudz vīlusies, jo – biju plānojusi vispirms noskatīties pirmo filmu. Jā, jā, zinu. Bet es esmu lasījusi grāmatu, ok? Un tad, lai gan viens draugs man pat ir iedevis filmas DVD, es nevarēju nekādi saņemties skatīties filmu par tiem skotu narikiem. Bet, lai gan man ir robi izglītībā, es nevaru noliegt, ka turpinājumā ir izdevies ļoti pat labs stāsts par “tūristiem pašiem savā jaunībā” – ir sakarīgs, ticams sižets, pāris labi monologi, ir draudzība un nodevība, kautiņi un sāpes, drāma un smiekli. Rekomendēju pat tiem, kas nav pirmās filmas/grāmatas fani.

TV. Turpināju būt uzticīga/apsēsta ar “Gilmore Girls”. Vēl arvien uzskatu, ka lielisks seriāls. Protams, tam ir savas paviršības, piemēram, priekš cilvēka, kas vada viesnīcu, Lorelai pārāk daudz laika pavada, valkājoties viskautkur apkārt. Vai arī diezgan bieži viņiem ir ļoti brīva izpratne par to, vai notikumi turpinās šajā vai nākamajā dienā, un cikos. Bet piedodu to visu, jo seriālā nav pārspīlēti labu vai sliktu tēlu, katram savas īpatnības. Vislielākais īpatnis ir Kērks, kura dēļ vien ir vērts šito skatīties. Beigas gan izskatījās pēc varianta, kad scenāristi ir ieplānojuši vēl 2 sezonas, bet tad viņiem pasaka – nē, seriāls atcelts, veram ciet šo bodīti! Bet ir atlikušas 2 sērijas. Un tā viņi to pabeidz – burtiski pēdējās 10 minūtēs. Nepatika. Drusku paskatījos jauno turpinājumu (tipa pēc 10 gadiem), bet biju pārāk piekasīga, nespēju pieņemt aktieru vizuālās un personāžu raksturu izmaiņas. Atgriezīšos pie tā, kad atmiņas būs pabalējušas.

Martam īpašu plānu nav, varētu vienīgi mēģināt iespringt un izlasīt kādu non-fiction gabalu, citādi man sāk šķist, ka es par daudz uz pavieglo galu esmu metusies 🙂

The Wildest Party

Standarta
Ķēriens!

Ķēriens!

Izpaudīšos, kamēr vēl esmu “book-high”. Pērn, apmeklējot Grāmatu izstādi Ķīpsalā, sapratu, ka es to lietu pārāk nenopietni ņemu – iet tur svētdienā nozīmē cerēt uz atliekām. Protams, grāmatas par pilno cenu vēl arvien ir, bet īpaši izdevīgie piedāvājumi sen jau ir nosmelti. Tāpat iet ar pirmsalgas iztukšīti nav moderni. Tā nu šogad mēģinājām saplānot citu apmeklējuma dienu, kas nozīmēja nedaudz pakārtot darbu. Otrs uzdevums bija atlikt pasākumam normālu žūksnīti, lai nav jāņaud, ka ņau ņau naudiņas, bet gribas ta visu. Vispār jau pirms izstādes es nedaudz bažījos, ka īsti nav noskaņojums, un vai man būs, ko pirkt? Jo plānā bija kādas 2-3 grāmatas (no kurām atcerējos nopirkt tikai vienu).

Ierodoties hallē, uzņēmām zemo startu uz Jāņa Rozes veikalu, jo bija jau zināms, ka jāmetas virsū īpašo piedāvājumu kastēm. Un tur patiešām bija, ko izvēlēties! Bija pat sevi jābremzē un jāmēģina pārliecināt, ka nav obligāti jāgrābj visas grāmatas tikai tāpēc, ka tās ir par 1 eiro. Īpašs prieks bija par Nika Hornbija (viens no maniem mīļākajiem autoriem) “Funny Girl” un Diānas Seterfīldas “Bellman & Black” (viņas spalvai pieder arī ļoti foršais “Trīspadsmitais stāsts”). Arī JR jauno un svaigo anglisko grāmatu plaukti nelika vilties – var redzēt, ka ir piestrādāts pie pasūtījumiem, jo ir papilnam visādu jaunu un aktuālu gabalu. Tā es tiku pie Yrsa Sigurdardottir “Why Did You Lie?” – nebūs vairs jādomā, ar kuru viņas grāmatu sākt. Un ja līdz šim Katie Khan “Hold Back The Stars” manā to-read listē iekļuva tikai dēļ smuka vāka, tad somā tā nokļuva, jo dzīvajā tas vāks ir vēl smukāks! Jā, esmu sekla būtne. Un Kontinentam gāju garām gaisā paceltu snīpi. Protams, JR bija arī plauktu plaukti ar žurnālgaldiņu un krāsojamām grāmatām. Bet tur es pārāk ilgi neuzkavējos. Lai gan ilustrētais Šekspīrs bija ļoti vilinošs!

Pēc tam metāmies uz grāmatmaiņas punktu cerībā, ka tur kkas atradīsies. Nu, bija kā parasti – kaut kāds nejauši izvēlēts mikslis. Gandrīz jau domāju, ka nāksies nest mājās līdzpaņemtās grāmatas, jo izlase atkal ir kā no Otrās Elpas bezmaksas plauktiem, bet tad ieraudzīju Tarzānu – un, hei! – protams, ka es gribu klasisku trašiņu! Tad es uzkūlos “Gargantijai un Pantagrielam”, kurā bija ierakstīts tik jauks vēlējums, ka tādēļ vien jāņem. Un tad vēl paķērās Vilkija Kolinsa “Mēness akmens” – mēģināšu vēlreiz palasīt šo viktoriāņu klasiķi, jo “Sieviete baltā” mani drusku nokausēja. Bet kaut kam tur taču ir jābūt!

20170224_211832

Neputnā ieķēru svaigāko no Mākslas detektīviem, bet stundu vēlāk pie Pētergaiļa secināju, ka esmu gatava lasīt jebkuru grāmatu, ja vien to ir ilustrējusi Elīna Brasliņa. Vēl tur man iekrita kārajā acī “Pagrīdes ieceļotāji”, jo tas vāks! Būs vispirms man, pēc tam jaunajai paaudzei.

Pie Prometeja nolēmu pamēģināt Asinszāles triptihu. Cerams, patiks. Vispār jau tas daļēji bija no sērijas – paskatījos makā – Hei, es neesmu iztērējusi pat pusi no sava budžeta, ok, ņemsim visu sēriju, ko tur niekoties! Ja tikai tas viss pēc tam nebūtu jānes… Zvaigznes stendā es vairāk nodarbojos ar pārdošanu, nekā pirkšanu. Madara gan nebija īpaši jāpārliecina, ka viņai vajag “Sniegavīru”, bet kādai dāmai es piedziedāju pilnas ausis par Berjlindiem un liku lasīt secīgi, lai nesanāk maiteklis. Un tas, ka Berjlindus met pakaļ pa 7 eiro, ir vnk trakums. Pati it kā gribēju 1Q84 2. daļu, bet kā jau kārtīgam grāmatu frīkam, man gribas, lai visas vienas sērijas grāmatas man ir vienādos iesējumos, bet šī tagad ir pieejama tikai mīkstajos vākos. Paķēru tikai Pepes un Milles jaunākās grāmatas māsasmeitai. Varētu domāt, ka šitās grāmatas raksta zviedru autore, jo kamēr Mille sauļojas bīčā, Pepe – kā jau vīrietis – gatavo pusdienas.

Uzvara par smukāko stendu stabili pienākas BaibaBooks. Nav pat konkurences viņiem. Viņām? Tiem, kas vēl nav izlasījuši lielisko grāmatu par Lūsiju Bārtoni, šī ir lieliska iespēja to paķert par ļoti draudzīgu cenu. Vispār izstāde šogad ir līmenī – daudz labumu! Var redzēt, ka izdevēji pūlas ne pa jokam, daži laikam pat izdošanas datumus pielāgo pasākumam, jo ir visādi neredzēti jaunumi. Nu forši, tiešām prieks bija apmeklēt un izvēlēties sirdij tīkamo. ❤

“Lauva”

Standarta

Aww-right. Saru ir tikai 5 gadi, kad viņš tuvējās pilsētas dzelzceļa stacijā pazaudē vecāko brāli, un vairākas stundas vēlāk pamostas vilcienā, kas dodas nezināmā virzienā. Šķērsojis pusvalsti un nonācis miljonu pilsētā Kolkatā, Saru ir pavisam viens. Viņš nezina savu uzvārdu, nezina, no kura apgabala nāk, var pateikt tikai sava mazā miestiņa nosaukumu, kuru neviens neatpazīst. Viņš pat nerunā vietējā – bengāļu valodā. Viņa izredzes atgriezties mājās nav visai spīdošas. Nezinu, kā, bet Saru izdodas saglabāt optimismu, turklāt viņš ir ļoti apsviedīgs, bet tādam jau laikam cilvēkam Indijā jābūt. Tiesa, arī viņa laimes zvaigzne spīd gana spoži, un Saru izdodas izbēgt dažādiem ļoti nepatīkamiem likteņiem. Un tad viņu adoptē austrāliešu pāris, un viņš nokļūst Tasmānijā, izaugot labi situētā vidusšķiras ģimenē. 25 gadus vēlāk Saru sāk meklēt savas saknes, mēģinot apvienot savas bērnības atmiņas ar to, ko spēj Google Earth. Pamazām tas pārvēršas apsēstībā, kas draud izpostīt viņa attiecības gan ar draudzeni, gan adoptētajiem vecākiem. Un tad ir tās beigas, kad neslēpti šņaukājas pat stiprais dzimums.

Trīs Saru

Trīs Saru

Filma ir tapusi pēc Saroo Brierley autobiogrāfiskās grāmatas motīviem, un tā ir kapitāls raudināmais gabals. Ne gluži tā, kā “Pirms atkal tiksimies”, drīzāk tā, ka asaras teju nemanāmi, bet neizbēgami krājas acu kaktiņos un sūknējas prom pa vaigiem. Visumā es to nesauktu par gada drāmu, tā drīzāk ir ļoti aizkustinošs stāsts par ģimeni, mīlestību un cerību. Tā arī visai atklāti parāda mūsu vienaldzību – jo kam gan rūp vēl viens noklīdis, noskrandis bērns, kad apkārt tādu ir tūkstošiem? Un vēl citiem šie bērni ir tikai bezvārda izmantojami radījumi, savācami no ielām vai bērnunamiem. Šis ir arī stāsts par izdzīvotāja/veiksminieka vainas apziņu, par ilgām, par dzīvēm, kas tiek aplauztas jau pašā pumpurā. Par to, cik svarīga bērnam ir mātes mīlestība, un šī saikne nezūd arī, esot tālu vienam no otra. Par cilvēkiem, kurus nevar izglābt pašus no sevis, lai kā gribētos. Lai gan Oskara nomināciju ir izpelnījies tieši Devs Patels (ko gan jau visi atceras no “Graustu miljonāra”), man vairāk gribas pieminēt mazā Sanija Pavara veikumu – viņa atveidotais spulgacis Saru varbūt nezina īpaši daudz vārdu, bet viņš ir ļoti izteiksmīgs, un tās acis…

Iesaku, bet brīdinu, ka var būt emocionāli plūdi, īpaši tiem, kuriem ir pašiem savi bērni.

Kino no 17. februāra

Durvju mēnesis

Standarta

Ja var ticēt kaut vienam vārdam, kas ir rakstīts Vikipēdijā, tad vārds “janvāris” ir cēlies no latīņu valodas vārda ianua, kas nozīmē – durvis, tādējādi apzīmējot durvis uz Jauno gadu. Arī šogad durvis tur vaļā čupiņa ar lasāmajām grāmatām. Janvāra plāns bija tikt galā ar dažiem iesāktajiem gabaliem, kas arī vairāk vai mazāk izdevās. Un tad es saķēru kaut kādu pretīgu saaukstēšanos, kuras dēļ pāris dienas lasīšana bija mans spēju maksimums, bet arī ne vienmēr. Vēl janvārī bija pāris dienas vējainajā un ziemīgajā Stokholmā ar šopinga un kultūras programmu, tēju, vīnu un personisko vārnu. Divus vakarus pabiju arī JRT, kas vēl arvien nepieviļ. Labi iesākts gads. Ja neskaita tos piešņauktos kabatlakatus.

Grāmatas. 

  1. Pīrss Brauns – Zelta dēls. 4/5. Lai gan, sākot lasīt šo grāmatu, es sajūsminājos, ka autors ne tikai sasodīti labi izskatās, bet arī labi raksta, tomēr šo gabalu muļļāju visu decembri un nekādi nespēju pabeigt. Ne jau tāpēc, ka grāmata būtu slikta, vienkārši man tā kaut kā uz vidus totāli nelasījās. Bakstīju pa vienai nodaļai uz priekšu un šausminājos, ka visi termiņi bibliotēkā sakavēti. Visumā tā ir ļoti veiksmīgs un kvalitatīvs turpinājums pirmajai daļai “Sarkanā sacelšanās” (un labi turpinājumi ir diezgan reta parādība), bet kaut kas man pietrūka dinamikas ziņā. Bet tas ir dziļi subjektīvi, jo ir cilvēki, kas sajūsmā lauž krēslus. Vēl joprojām uzskatu, ka jēdzīgākā no šī tipa (distopiskās fantāzijas) grāmatu sērijām, kas ir lasītas.
  2. Margaret Atwood – Angel Catbird, Volume 1. 2/5. Klasiķe Mārgareta Atvuda iemēģina roku pie komiksa, kurā neko nenojautošs datoriķis kļūst par kaķputncilvēku ar ienaidnieku žurkcilvēka izskatā un draudzenīti-kaķenīti. Mjau. Ideja diezgan laba, vizuālais izpildījums arī, bet sižets un dialogi – tīrās šausmiņas! Tā, it kā to būtu sagudrojusi pamatskolniece. Vāji. Neiesaku tērēt laiku. Īpaši Atvudas faniem, jo tad tā vilšanās varētu būt sāpīgāka.
  3. Andžejs Sapkovskis – Pēdējā vēlēšanās. 4/5. Brīnišķīgi lieliska grāmata, lai gan sāku to lasīt ar lielu skepsi. Ļoti oriģināla un asprātīga pieeja senajām, labajām pasakām un dažādiem mītiskiem personāžiem – stāsti, kuros galvenais varonis raganis (kuru arī es visu laiku lasīju kā “ragainis”) nodarbojas ar dažādu nelādzīgu radījumu likvidēšanu. Tur nav tikai visiem pazīstamie velni un lietuvēni, bet arī daudz eksotiskāki radījumi, piemēram, strigas. Mans mīļākais personāžs bija briesmonis Nivellens (no pasakas par skaistuli un briesmoni), riktīgi rēcīgs tips, bet arī velns tālu neatpalika. Ļoti gribētos, lai šī nav kārtējā sērija, kuru iesāk izdot un tad pamet. Protams, var meklēt tulkojumus uz angļu vai krievu valodu, bet kāpēc gribēt lasīt svešvalodā, ja ir iespējams tik labs latviešu tulkojums.
  4. Amy Kaufman, Jay Kristoff – Gemina. 3/5. Otrā “Illuminae Files” kosmiskās sāgas grāmata. Notikumi šoreiz risinās kosmiskajā stacijā Heimdall, kurā ierodas sliktie (tie paši, kas pirmajā grāmatā), lai pabeigtu iesākto darbiņu, un visi gali būtu ūdenī. Arī šoreiz glābšanas/pretošanās misiju uzkrīt veikt pārītim pusaudžu. Mazliet drūmi, vietām smieklīgi, bet, protams, atkal ļoti stilīgā vizuālajā noformējumā. Šoreiz iztikām bez zombijiem, kas bija priecējoši. Ar interesi gaidu noslēdzošo daļu. Šķiet, ka tā būs vēl garāka. Cerams, tiks izdomāts oriģināls atrisinājums un netiks kopēts pirmo divu grāmatu formāts (nu jau es zinu, kurā vietā gaidīt negaidīto). 
  5. Elizabete Strauta – Mani sauc Lūsija Bārtone. 4/5. Īsa, bet piesātināta grāmata par to, kā katrs notikums un katrs cilvēks, ko satiekam, mūs ietekmē un veido. Par rētām, kas nedzīst, par sāpēm, kas nepazūd, par saknēm un to, kas tā arī paliek nepateikts. Ļoti labi un spēcīgi. Grāmata, kas jāizlasa.
  6. Arnalds Indridasons – Purvs. 4/5. Šis ir lielisks detektīvs, ar ko sākt gadu – cilvēcisks, skaudrs un arī sasodīti aizraujošs. Slepkavība, kas izskatās pēc sadzīviska strīda stulba atrisinājuma, aizved izmeklētājus daudz dziļāk sāpīgā pagātnē, nekā gaidīts. Ļoti labi uzrakstīta un ļoti labi iztulkota grāmata, ko noteikti vērts izlasīt žanra cienītājiem. Plašāk šeit.
  7. Murder Under the Christmas Tree. 4/5. Šī bija vēl viena no manām Ziemassvētku grāmatām – 10 krimināli stāsti. Lai gan sākums sagādāja nelielu vilšanos, grāmata pamazām uzņēma apgriezienus un kļuva interesantāka. Vai arī es pārslēdzos uz tai piemērotāko noskaņojumu. Īsi, ātri un labi. Laba izvēle ziemīgiem vakariem, kad nav iekāriens lasīt 400+ gabalus.
  8. Lisa Dickenson – The Twelve Dates of Christmas. 1/5. Ļoti, ļoti slikts romantiskais Ziemassvētku romāns par kādu jaunkundzīti, kas šķiras un atkal mīl Ziemassvētku mēnesī. Pavirši uzrakstīta grāmata, nepievēršot uzmanību detaļu saskaņošanai, kur nu vēl parūpējoties, lai varoņi uzvestos vecumam vai profesijai atbilstoši. Ideja faktiski ir diezgan laba, vaina izpildījumā, kad autore cenšas vienā grāmatā sabāzt pārāk daudz, turklāt arī izteiksmes veids ir tāds pats pārcentīgs. Par divām pēdējām plašāk izteicos šeit.

Kino. Šis bija vēl slinkāks mēnesis par decembri, jo noskatījos tikai divas filmas. Vācu filma “Toni Erdmann”, kas ir nominēta arī Oskaram, ir stāsts par kādu tēvu, kas cenšas atjaunot attiecības ar atsvešinājušos meitu. Inese (Sandra Hüller) ir tipiska centīte, kas vergo kaut kādā konsultāciju uzņēmumā. Visi tur viens par otru svarīgāki, un viņai kā sievietei ir reāli jāiespringst, lai viņu vispār ņemtu par pilnu. Viņa praktiski visu filmu arī ir tāda konkrēti uzskrūvējusies, un, redzot to viņas darba vidi, es nemaz nebrīnos. Viņas tēvs Vinfrīds (Peter Simonischek) mīl praktiskus jokus. Redzot, ka kontakts ar meitu tradicionālajā veidā nav atdzīvināms, viņš uzliek parūku, nosauc sevi par Toniju Erdmanu un uzrodas meitas tuvumā visnegaidītākajos brīžos, izliekoties te par vēstnieku, te par biznesa konsultantu vai multimiljonāru. Filmas mīnuss ir tas, ka tā ir tiešām gara, jo te tiek veltīts ļoti daudz laika korporatīvās ikdienas detaļu attēlošanai. Diezgan īpatnējs gabals, kas parāda visnotaļ skumju eksistenci, uz kuru paši vien tiecamies.

Pēc tam beidzot noskatījos Star Wars filmu “Rogue One”, kas bija principā gandrīz viss, ko no tās gaidīju. Stāsts ir par sacelšanās alianses varoņiem, kas ir gatavi veikt neiespējamo misiju, lai iegūtu Death Star konstrukcijas plānus, un šis stāsts bija ļoti paredzams, tāpat kā tas, ka šiem varoņiem nevajag pārāk sirsnīgi pieķerties. Tomēr bija arī daži interesanti sižeta elementi, veselīgs humors un droīdu jociņi. Es tīri vai apskaužu robotus un līdzīgos, jo viņi var mirt bez baiļu, zinot, ka viņu eksistence var turpināties jebkurā citā ierīcē, kurā pārstāda tavu “cieto disku”. Diez vai viņiem saprast cilvēku sišanos par viņu pliko dzīvību līdz pēdējam mirklim. Protams, var diskutēt, vai šī filma ir ļoti vajadzīga visā Star Wars sērijā, ja jau līdz šim gluži labi iztika bez tās. Tomēr stāsts ir pietiekami interesants un specefektiem dāsns, lai to varētu skatīties bez īpašām sūdzībām. Un nauda nāk!

TV. Sava iecienītā krimiķu žurnāla iespaidā noskatījos zviedru/britu kopražojumu “Modus”, kas ir tapis pēc norvēģu autores Anne Holt grāmatu sižeta. Stāsta centrā ir psiholoģe Ingera, kas nesen ir atgriezusies mājās no darba FIB, un viņas meita kļūst par liecinieci slepkavībai, tā nu Ingera atkal tiek ievilkta šitajā padarīšanā, lai gan bija apņēmusies vairs izmeklēšanās neiesaistīties. Līķu kaudze pamazām krājas, un top skaidrs, ka šie noziegumi ir saistīti ar homofobiju. Lai gan šis nav pats aizraujošākais detektīvseriāls, ko esmu skatījusies, bet kaut kā tomēr obligāti bija jānoskatās viss un tempā. Visumā kvalitatīvi un ne pārāk depresīvi.

Un tad es nobriedu beidzot pamēģināt seriālu “Gilmore Girls”… Un tas man pārsteidzoši labi patīk. Jā, ok, es nespēju noticēt, ka pusaudži varētu spēt tik sakarīgi runāt un uzvesties, it sevišķi ilgtermiņā. Sižets pamatā ir balstīts uz mātes un meitas attiecībām – Lorelai ir bagātu vecāku atvase, kas ir visu nočakarējusi, 16 gadu vecumā paliekot stāvoklī, apkaunojot vecākus un sabojājot savas nākotnes izredzes. Stāsts gan risinās 17 gadus vēlāk, kad viņas meita Rorija ir ceļā uz Hārvardu, un Lorelai ir jānorij lepnums un jālūdz vecākiem finansiāli atbalstīt šo mērķi. Šis ir ļoti mīlīgs seriāls par dzīvi Ņujorkas piepilsētā, kas pilns ar visdažādākajiem īpatņiem, viņu attiecībām, svētkiem un pasākumiem, smiekliem un cilvēcību. Tiešām jauks gabals, turklāt viss tajā ir visnotaļ labi sabalansētās devās.

Teātris. Jep, jauna rubrika. Decembrī uznāca kāre iepirkt teātra biļetes, tā nu janvāris bija kulturāls. Iesākumā bija Hermaņa un Velbeka “Pakļaušanās”, kura, visticamāk, neatstāj vienaldzīgos. Manuprāt, mūsu šī brīža politiskajai situācijai ļoti aktuāla, jo mēs īpaši neatšķiramies no francūžiem – sēžam un gudri runājam, neko nedarām un problēmas risinām, vienkārši skatoties pretējā virzienā un gaidot, kad tās pašas aizies prom. Jo aizies, vai ne? Ja ir vēlme nedaudz padomāt, tad iesaku šo noskatīties.

Otra izrāde bija “Ilgu tramvajs”, kur uzspēju uz pēdējo “seansu”. Šis ir vēl viens stāsts par salauztām dzīvēm. Blanša ierodas ciemos pie savas māsas Stellas. Ne viss Blanšas dzīvē ir gluži tāds, kā viņa to iztēlo, un, ja Stella to spēj pieņemt, tad viņas vīrs Stenlijs pavisam nemaz, un attiecības visai ātri kļūst saspīlētas. Elita Kļaviņa Blanšas lomā ir teju ģeniāla, tik patiesa un neirotiska. Šajā izrādē bija tik daudz pazīstamu sajūtu – tie, kam ir brāļi vai māsas, zina, ka ģimenes sviestu pieņemt ir samērā viegli, jo pie tā gadu gaitā ir pierasts. Sarežģītāk, ka vienādojumā tiek iesaistītas citas personas. Tāpat tikpat daudz bija brīžu, kad priecājos – labi, ka man tā nav. Ja gadījumā šai izrādei ir TV ieraksts, kas tiks kaut kur rādīts, ļoti rekomendēju.

Februāra mēneša plāni – kā jau mīlestības mēnesī – krimiķi. Jo kas tik netiek sadarīts kaislību vārdā! Un – kā jau īsajā mēnesī – īsās grāmatas. Ir dažas uzkrājušās. Izskatīsies labi statistikā. Nu ok, Biki-bukus es tur neskaitīšu.

Decembra romantika #3

Standarta

Jā, jā, zinu – pienākusi janvāra pēdējā diena, kāds tur decembris? Bet, tā kā pamatīgi biju pārrēķinājusies ar Ziemassvētku lasīšanas plāniem, svētku grāmatas ievilkās janvārī. Šoreiz par pēdējām divām, un tad gan šo tēmu atlikšu līdz gada beigām.

Sākšu ar sliktāko, lai varu noslēgt uz pozitīvās nots ar labāko. Ar Lisa Dickenson grāmatu “The Twelve Dates of Christmas” es pamatīgi appirkos. Šī ir no tām grāmatām, kurām būtu vajadzējis apputēt aizmirstībā “autores” mīļajā dienasgrāmatā. Tiešām, tā ir tāds samocīts savārstījums, ka bail.

Neilgi pirms Ziemassvētkiem Klaudija izšķiras ar savu ilggadējo draugu. Bet, pateicoties labākajiem draugiem Penijai un Nikam, viņai nav gluži jāvada savas dienas skumjā vientulībā ar kabatlakatiem. Penija viņai organizē aklos randiņus, bet Niks – vienkārši randiņus. Tiktāl viss jauki. Tad atklājas, ka Klaudija, protams, mīl Niku jau kopš pamatskolas. Protams. Niks, protams, viņu arī, un to vien gaidīja, kad viņa izšķirsies. Protams. Te nu varētu būt saldās beigas, visi laimīgi utt. Bet nē, grāmata tikai pusē! Vajadzīgs sarežģījums! Darīsim tā – Penija arī mīl Niku! Kas var būt labāks par mīlas trijstūri? Mīlas trijstūris starp labākajiem draugiem! Šī ir tikai viena no apnicīgajām klišejām, ar ko ir piebāzta šī grāmata. Šķiet, ka mēra izjūtas šai autorei tiešām nav, jo viņa mēģina sastumt vienā grāmatā visas iespējamās un sen jau dzirdētās versijas par tēmu, pārlaistot to ar dāsnu sniega un karstvīna mērci. Galvenās varones uzvedība ir apmēram kā padsmitgadniecei, kura ir regulāri par kaut ko sasapņojusies, tai skaitā balerīnas karjeru, lai gan pēdējo 10 gadu laikā nav bijusi ne uz vienu deju stundu. Tāpat viņai iet ar vīriešiem. Un tad vēl pati autore, kura aizmirst, ka nedēļā ir 2 brīvdienas un 5 darbadienas, nevis otrādi, un regulāri aizmirst Klaudiju aizsūtīt uz darbu, tā vietā sūtot viņu pa veikaliem, tirdziņiem, kafejnīcām un randiņiem skaidrā dienas laikā. Un tad vēl viņa nespēj nekādi atcerēties, vai Klaudija bija uz randiņu vakar vai šodien. Vai varbūt aizvakar. Nu katrā ziņā vienmēr var teikt “šodien”, un tas būs gandrīz taisnība, ne?

Vienvārdsakot, nesakarīgs un vājš gabals, kuru gan noteiktā dvēseles stāvoklī (kad vajag vispārīgus savārstījuma tipa ieteikumus par jaunas dzīves sākšanu un Ziemassvētku noskaņas baudīšanu) varbūt pat var nosaukt par labu. Man gan nebija tāds dvēseles stāvoklis. Pabeidzu grāmatu tikai principa pēc – “one for the team” jeb – lai jums tas nav jādara 😀 Nelasiet šo grāmatu. Noteikti nē!

Kategorija: Ziemassvētku romantiskais

Vērtējums: 1/5

 

Pārejot pie labākām lietām – grāmata “Murder Under the Christmas Tree” mani iekārdināja gan ar nosaukumu, gan vāciņu un par spīti faktam, ka stāsti ir tā daiļliteratūras kategorija, kas man kaut kā galīgi neiet. Tomēr ik pa laikam es atkal pamēģinu – varbūt kas ir mainījies? Šoreiz cerības liku uz tematiku, jo šajā grāmatā ir apkopoti desmit stāsti par dažādām kriminālām izdarībām svētku sezonā. Jāatzīst, ka pirmie pāris stāsti man sagādāja diezgan pamatīgu vilšanos, un es jau sāku apcerēt, ka šitais būs vēl viens aplauziens. Bet tad īstajā brīdī situāciju izglāba A. Konana-Doila stāsts par zilo karbunkuli. Tas mani ļoti iepriecināja un sapurināja, un tālāk lasīju jau ar līksmāku un, iespējams, arī mazāk piekasīgu prātu. Stāsti aptver visdažādākos laikmetus un personāžus. Var just, ka daži ir tapuši laikos, kad bija pieņemts katru grāmatas nodaļu sākt ar maitekļiem jeb īsu satura izklāstu. Vai vismaz nosaukt grāmatu vai stāstu tā, lai visiem uzreiz viss ir saprotams. Piemēram, tāds ir stāsts “The Invisible Man”. Pat čaiņikam skaidrs, kurš te ir slepkava.

Visumā, ja neskaita to sākumu, esmu ar šo grāmatu ļoti apmierināta un varu ieteikt kā sezonālu izvēli (vai dāvanu) kriminālstāstu un/vai Ziemassvētku cienītājiem.

Kategorija: Ziemassvētku kriminālais

Vērtējums: 4/5