Grāmatveikalu tūre #2 – Brisele

Standarta

Mans pirmais mīļāko grāmatveikalu apskats tapa tik ilgi, ka pa to laiku man sanāca vēlreiz paciemoties Briselē. Šajā reizē es jau biju sagatavojusies grāmatu veikalu tūrei, tāpēc visai loģiski ir sanācis, ka par Briseli top atsevišķs rakstagals.

Brisele ir pilsēta, ko iepazīstu pamazām. Un pamazām tā manās acīs kļūst simpātiskāka. Kādā no iepriekšējām apmeklējuma reizēm atklāju, ka tajā ir kāda īpaša vieta – franču grāmatu veikals Tropismes. Oui oui, franču valoda nav mana stiprā puse, bet vai tas kādreiz man būtu traucējis skatīties uz grāmatām? Un, lai arī šajā veikalā grāmatām angļu valodā ir veltīts tikai viens neliels galdiņš un pāris plaukti, šeit noteikti bija interesantākā izlase, ko ir gadījies redzēt grāmatu veikalos (visbiežāk tomēr mēs redzam vienus un tos pašus vāciņus, ko mums grūž virsū izdevniecības ar spēcīgu mārketinga komandu).

Skats no ielas un skats uz – jā! – kasti ar grāmatām par grāmatām! Ja nesanāk iegriezties tur dzīvajā, iesaku apskatīt šo grāmatnīcu vismaz Google Maps, tur var gūt plašāku ieskatu un pat nedaudz “pastaigāties” pa veikalu.

Savā nesenākajā Briseles apciemojumā devos lietoto grāmatu veikalu reidā – jau laikus biju sagatavojusi sarakstu, saspraudusi kartē zvaigznītes un apņēmusies – šoreiz nopirkšu tikai 2 grāmatas. Protams, tas izvērtās par “Tu domāji – 2 grāmatas katrā veikalā, vai ne?”

Mana pirmā pieturvieta bija Librebook – Eiropas daudzvalodu grāmatnīca, kafejnīca un pasākumu vieta. Šeit tiešām atradīsiet grāmatas ne tikai franču un angļu, bet arī spāņu, portugāļu, itāļu, vācu u.c. valodās. Angļu grāmatu izlase arī šeit ir smalkāk kūrēta, standarta bestsellerus te nemana. Un vēl te ir vesels plaukts ar nosaukumu “ESSAYS”! No turienes arī izmakšķerēju Alberto Manguel grāmatu “Fabulous Monsters”. (Kas ir līdzīgās devās burvīga, gudra un izklaidējoša.) Vēl šai veikalā manā somā ieslīdēja izraēliešu autores Ayelet Gundar-Goshen grāmata “Liar” – tajā mēnesī Grāmatu klubā bija Tuvo Austrumu tēma, un es naivi cerēju, ka iespēšu kaut ko oriģinālāku par paļaušanos uz mītiem. Bet pagaidām šī grāmata vēl gaida manā plauktā. Šajā veikalā tiešām iesaku iegriezties, īpaši tad, ja meklējat “intelektuālo romānu” sev vai kādam gudram draugam. Šeit, iespējams, redzēsiet grāmatas, par kurām pat nebijāt dzirdējuši.

Nākamā pietura bija lietoto grāmatu veikals “Tulibris”. Šis ir kārtīgākais grāmatu humpalnieks, kādu man ir gadījies redzēt. Nevis tādā ziņā, ka pārākā humpala, bet tādā, ka grāmatas te ir ne tikai līdz riebumam rātni sakārtotas plauktos, bet tās ir arī lielākoties ļoti labā stāvoklī (tā, ka pat nebūtu kauns dāvināt). Nedaudz papļāpāju ar saimnieku, kurš atzina, ka izvēlas grāmatas“in mint condition”, un jā, atšķirība starp šo un citiem lietotu grāmatu veikaliem ir acīmredzama. Šajā veikalā atradu Nīla Geimena grāmatu “The View from the Cheap Seats” gluži kā jaunu un vēl cietajos vākos! Ņemiet vērā, ka abi šie veikali strādā ne gluži katru dienu, tāpēc pirms došanās medībās noteikti apskatieties darba laikus Google Maps.

Kā zināms, starp grāmatu veikaliem ir nepieciešama arī kafijas pauze – uzņemt jaunus spēkus, sabildēt grāmatas, atrādīt tās draugiem un svešiniekiem čatiņos un soctīklos. Klunkurējot mājās zem grāmatu kravas, piestāju mazā vietiņā nākamajā ielā no Tulibris un iesaku arī jums – Fika. Izcila kafija un neliels, kluss iekšpagalms, kur tādā silti atvasarīgā dienā kā gadījās man var netraucēti izbaudīt savu kafijas tasi un pārcilāt jaunieguvumus. Un varbūt izlasīt kādu nodaļu.

Mana nākamā pieturvieta bija lietoto grāmatu veikals “Boekhandel Nijinski” – šis jau vairāk izskatījās pēc humpalnieka – kaudzes, haosiņš, dažādi izmēri un nolietojuma pakāpes. Pārsvarā franču valoda, bet arī viens gana dāsns stūrītis ar grāmatām angļu valodā. Viens no retajiem veikaliem, kurā bija arī šis tas no zinātniskās fantastikas un fantāzijas. Īsti nesaprotu, kur pazūd šī žanra grāmatas – vai to lasītāji tās nekad neizmet, un tās nenonāk lietoto grāmatu veikalos, vai grāmatnieki neuzskata šos žanrus par ievērības cienīgiem, un šīs grāmatas nonāk izgāztuvē? 😦 Šeit manā somā iekrita Alexander McCall Smith “Dream Angus” kā nodeva manai sajūsmai par Canongate smukajiem izdevumiem.

Kvartāla attālumā uz tās pašas ielas ir arī Oxfam veikals, kurā ir gana pieklājīgs grāmatu piedāvājums angļu valodā. Man šeit gandrīz, gandrīz paslīdēja roka, bet tad es sevi nokontrolēju ar rājienu, ka man mājās stāv nelasīta tās pašas autores cita grāmata. Savaldījos, uztaisīju pāris bildes un devos tālāk.

Vēl šajā rajonā ļoti neplānoti iegriezos veikalā Bibliopolis, kas izskatās kā grāmatu Supernetto. Google Maps saka, ka šis konkrētais veikals tagad jau ir slēgts, bet šķiet, ka tāds ir arī citos Briseles rajonos. Jā, nu šī bija interesanta pieredze. Ja franču valoda būtu man saprotamāka, es te pamatīgi izklaidētos – te ir visai daudz glancēto izdevumu (māksla, ceļojumi u.c.) cietajos vākos par smiekla naudām. Jā, labi gan, ka es franciski necik. Angliski te arī bija neliels, bet visai savdabīgs plaukts ar grāmatu kokteili un Granta žurnālu The Magazine of New Writing izlasi.

Ja dodamies prom no šī rajona uz centra pusi, tad jāpiemin vēl viens lietotu grāmatu veikals, kurā vērts iegriezties – Evasions. Protams, arī tas tāpat kā lielākā daļa beļģu grāmatveikali koncentrējas uz franču valodu, tomēr šī veikala 2. stāvā ir arī daži plaukti ar visai pieklājīgu angļu grāmatu izlasi.

Un ja jau esam šeit, šis varētu būt brīdis, kad piekusušajam grāmatu medniekam sakārojas nākamo kafijas pauzi, tāpēc ieteikšu vēl vienu jauku vietu ar lielisku kafiju – Cafe Capitale. Jaukā laiciņā savu kafiju varat izbaudīt svaigā gaisā, tverot sauli. Un jā, šeit tiešām ir lieliska kafija, ar ilgošanos gaidu nākamo reizi, kad varēšu te izbaudīt savu kapučīno.

Noslēgumā, klaiņojot pa centru, varat pa manām pēdām ieklīst Standaard Boekhandel, kur par spīti nosaukumam arī ir visai nestandarta (proti – pievilcīga) angļu valodas grāmatu izlase. Un šeit (pirmajā stāvā pie kasēm) ir vienkārši superīgu grāmatzīmju stends. Tur es ielasīju sev (un dāvanām) kādu čupiņu. Jo grāmatzīmju nekad nevar būt par daudz. Īpaši tad, ja esi tāds seriālais iesācējs kā es.

Ja tu, mans mīļais lasītāj, palaidi garām manu pirmo grāmatnīcu apskatu un tagad sašutumā kliedz – “Bet kā tad ar Waterstones???” – tad zini, ka par Waterstones pastāstīju šeit. Ja tev ir vēl kādi labi Briseles grāmatu veikali, ko ieteikt, lūdzams, nekautrējies. Īpaši tad, ja zini, kur Briselē var dabūt komiksus nefranču valodā.

Gads, kurš izbija (2022)

Standarta

Vai es vēl protu uzrakstīt gada apskatu? Redzēsim.

2022. bija ražens lasīšanas gads. Pat par spīti emocionālajam stāvoklim, kādu radīja Krievijas iebrukums Ukrainā. Un tomēr tas mani nenobremzēja tik ļoti, jo savu līdz šim nopietnāko lasīšanas barjeru (Covid-19 pandēmijas radīto cepienu) biju pārvarējusi. Bet brīžos, kad domas griezās vien ap karu, mans glābiņš bija grāmatas par trollīti Muminu un saistītajām personām. Uz pāris vakariem varēju iegrimt mīlīguma mākonītī, ko radījusi Tūve Jānsone. Ir labi zināt, kas palīdz šādās reizēs.

Nu ko, sausā statistika. 108 grāmatas priekš manis ir daudz pat ar to, ka bieži lasu īsas grāmatas – dzeju un komiksus. Bet galvenokārt par šādu ciparu man ir jāpateicas audiogrāmatām. Esmu satrenējusies tās klausīties ne tikai pastaigu laikā, bet arī liekot puzles, adot, gatavojot vakariņas vai uzkopjot māju. Un tā kā pērnajā gadā noklausījos 25 audiogrāmatas, var kļūdaini secināt, ka man ir milzīga mansija, ko uzkopt!


Izlasīto grāmatu skaits ir tikai cipars, vairāk priecē tas, ka pērn izdevās neiegrābties uz mēsliem. Manā vecumā jau vajadzētu savu gaumi zināt, bet kam negadās iekrist uz glītu vāciņu vai haipu. Baidos, ka manu savulaik sapirkto un tā arī neizlasīto grāmatu plauktos vēl slēpjas gana daudz zemūdens akmeņu, tā ka izvēle ir starp – izlasīt uzkrātās grāmatas, kuras pamanījušās mani kādā brīdī ievilināt savos valgos, vai turēties pie drošām izvēlēm?

Kas tad bija labākais? Apkopošu tikai otro pusgadu, jo par pirmo jau izteicos šeit.

Šogad vairāk nekā citus gadus slēpos no realitātes čiklitā. Vismaz pašai ir sajūta, ka šogad ir vairāk spiests uz šo žanru un ka varbūt Jaunajā gadā jāpievēršas nopietnākai literatūrai. Redzēsim. No īpašajiem prieciņiem bija jau pieminētie “Book Lovers”, bet atklāju sev arī jaunu autori – Carley Fortune, kuras debijas romāns “Every Summer After” trāpīja tieši manā sirsniņā ar stāstu par zaudētu (un varbūt vēl atgūstamu) pusaudžu gadu mīlestību. Ar interesi un cerībām gaidu viņas nākamo grāmatu. Bildē ar izlasi no otrā pusgada (zemāk) aizmirsu pievienot superīgo Andrew May grāmatu “Astrobiology”, kas vienkāršā un viegli izklaidējošā valodā stāsta par pavisam nopietno astrobioloģijas tēmu un prāto par to, vai mēs Visumā esam vienīgie, kādi izskatās citplanētieši un kur tos atrast, un – galu galā – vai tos meklēt vispār ir laba doma? “Hot Science” ir superīga sērija, kurai uzdūros tepat mūsu JR veikalos, un līdz šim neviena no tās grāmatām man nav likusi vilties. Mairita vasarā man ieteica Andras Manfeldes krājumu “Poēma ar mammu”, ko es arī izlasīju un no sirds varu ieteikt arī jums. Protams, laukos pie gospakaļas pavadīta bērnība, iespējams, palīdz šo grāmatu vairāk uztvert kā savu, bet lasīt mēģināt var arī pilsētas pumpuriņi. Šoruden iznāca nu jau sestā Straika sērijas grāmata – “The Ink Black Heart” – atkal tiešām lieliski uzrakstīts gabals, kurā redzami ieguldīts daudz izpētes stundu (un droši vien arī pieredze iz dzīves). Ja vien JKR spētu izlemt, vai Straikam un Robinai būt vai nebūt, un beigtu staipīt deķi…

Šoruden padevos arī tiktokistu sajūsmai un izlasīju Ali Hazelwood grāmatu “The Love Hypothesis”. Grāmata man tiešām patika, lai arī tai bija savi mīnusiņi, uz kuriem nācās pievērt acis. Žēl, ka izrādījās – autore turpmākajās grāmatās atkārtojas nepieklājīgi daudz (ne tikai ar sižetu, bet pat ar frāzēm), tāpēc vairāk kā vienu viņas grāmatu lasīt nav vērts. Bet vienu noteikti var un pat vajag! Te ir gan par sievietēm zinātnē un aizspriedumiem, ar kuriem viņām ir jāsaskaras ikdienā, gan veselīgām attiecībām, tostarp seksuālajām. Īstajā brīdī bija arī Džūlijas Šovas grāmata “Ļaunuma rašanās”, kas lika aizdomāties par ļaunuma daudzajām sejām un to, kad paši darām vai atbalstām ļaunu. Par Frenka Herberta “Kāpu” šoziem ir runāts gana daudz. Man šī ir viena no retajām grāmatām, ko ir sanācis pārlasīt. Un līdzīgi kā ar Aberkrombija triloģiju – ir interesanti atgriezties sākumā (“Kāpas” sērijā jau esmu izlasījusi trīs grāmatas) un redzēt, ka jau sākumā autors visus spēlētājus bija izkārtojis laukumā, un viss notika tā, kā tam jānotiek. Bieži tā negadās, bet šī nu reiz ir žanra klasika, kas ir labi novecojusi.


Tās retās izpārdošanas, kurās es vēl iekrītu, ir Audible. Tur šogad ieķēru Naomi Novik dark-academia sērijas pirmo grāmatu “A Deadly Education”, un pa ilgiem laikiem man bija tā, ka, pabeidzot sērijas pirmo grāmatu, es necik nešaubījos, ka šo sēriju turpināšu. Šī ir lieliska, oriģināla un visai tumša grāmata par kādu burvēnu skolu. Lai arī varoņi ir tādi visnotaļ pusaudzīgi, tēmas ir nopietnas, grāmatas valoda laba un notikumi – aizraujoši. Īpašs rudens prieciņš bija Alberto Manguel eseju krājums par dažādiem literārajiem varoņiem “Fabulous Monsters” – vērīgi un interesanti. Latviešus šogad sanāca izlasīt nepieklājīgi maz, bet tie, kurus lasīju, man gāja pie sirds, tai skaitā Gunta Bereļa apceres par rakstīšanu un nerakstīšanu – “…rakstīt…” – kaut kas svaigs latviešu literatūrā, un, galu galā – ja ir tik daudz rakstīšanas pamācību visādās mēlēs, kāpēc lai viena nebūtu arī latviešu valodā? Noteikti ieteicamā literatūra topošajiem spalvas cilātājiem. Gadu noslēdzu ar ilgi gaidīto Darynda Jones Sanšaines Vikremas sērijas trešo grāmatu “A Hard Day for a Hangover”, kura bija tieši tik perfekta kā gaidīju. Sāpina tikai autores lēmums sēriju neturpināt. Bet varbūt labi, ka tā. Pabeigt perfekti, nevis stiept garumā mūžīgi un finišēt ar pļukt. Šī ir perfekti izklaidējoša sērija, kuras vienīgais mīnuss ir sarežģītās vārdu spēles, kas to padara praktiski netulkojamu.

No TV/filmu satura ir maz, ko pieminēt. TV seriālus šobrīd tiešām mazāk skatos. Kaut ko reizēm nobindžoju Netflixā un pēc nedēļas jau aizmirstu, kas tas bija. Ilgi gaidītais “Sandman” gan man patika. Protams, tas atšķīrās no komiksa, bija nomaidzināts, īpaši tā viena sērija, un labi vien, ka tā. Bet vizuāli – končiņa! Vispār mani arvien vairāk velk uz doķenēm (vecums, zinu), tur mēģinu iztikt ar YouTube, bet apsveru iespēju varbūt izmēģināt (jā, tieši tik nekonkrēti!) kādu no šāda satura abonēšanas pakalpojumiem. YT laikam kopš C-19 ir kļuvis par manu tuvāko draugu. Bīstami sakari. Šogad tur vairāk esmu skatījusies dažādus vlogerus, kas pļāpā par grāmatiņām. Agrāk vai vēlāk viņi visi sāk atkārtoties, protams, tas ir neizbēgami, bet no viņiem var gūt dažas idejas jaunai lasāmvielai. Pērn gadījās drusku biežāk pabūt kino, tur no filmām, ko tiešām gribas izcelt, ir “Skumju trīsstūris”, par kuru visiem saku, ka to vislabāk ir skatīties, zinot par to pēc iespējas mazāk. Man pašai tā sanāca, un es sen nebiju piedzīvojusi tik daudz dažādu emociju vienas filmas laikā. Neko vairāk neteikšu.

Arvien biežāk internetos (vlogos u.c.) dzirdu viedokļus, cik Goodreads ir kaka (nu jā, viņi pārdevās Amazon, un tas IR kakaini), kā visiem jāiet prom. Kā alternatīvu visbiežāk dzirdu pieminam StoryGraph. Tā nu nolēmu Jaunajā gadā šo izmēģināt. Pagaidām necik iespaidīgi neizskatās. Ja GR kritizē par dizainu, nu nezinu, vai SG var īpaši par to slavēt. Izskatās, ka šis pakalpojums visvairāk iet pie sirds tiem, kuriem patīk pētīt statistiku un pie izlasītajām grāmatām likt dažādas atzīmes, kas norāda, kāds ir grāmatas temps, personāžu attīstība, vispārējā noskaņa, atslēgvārdi, trigger warnings utt. Tas var šķist pajocīgi, bet, šķiet, ka ievērojami uzlabo ieteikumu darbību, jo tie gan GR ir zem katras kritikas. Paskatīšos, kā man veiksies ar šo SG, varbūt izturēšu gana ilgi, lai gada beigās varētu izteikt nopietnāku vērtējumu.

Jaunā gada plāni? Gribētos uzkačāt lielāku grāmatas vidējā garuma ciparu, bet, zinot savu patiku uz jau minētajām dzejas un komiksu grāmatām, visa mana statistika tiks nočakarēta enīvej. Bet tā jau arī ir tikai statistika. Ne nu pirmo gadu, bet gribētos uzlabot savu/ne-savu izlasīto grāmatu attiecību, lai mazliet noplaktu uzkrāto grāmatu kaudzes. Bet vienmēr kaut kādas aizdotās grāmatas sarodas pašas no sevis, tad vēl bibliotēkas un Audible b/m katalogi… Pēdējos gados redzu tendenci – vairs vispār nekrītu uz akTcijām (kas bija būtiskas manas bibliotēkas veidošanās sākumposmā), bet kāri stiepjos uz smukām dārgāka gala bilžu un vēstures grāmatām. Un tieši šo grāmatu plauktu man ļoti gribas vēl papildināt. Nesen redzēju JR veselas 3 gab. tādas, ko man nu briesmīgi kārojas. Bet nāksies pagaidīt. Pie nākotnes plāniem pieder arī apzinīgāka sadāvināto grāmatu lasīšana, esmu uzkrājusi jau krietnu kaudzīti. Nedaudz neērti sāk palikt, tāpēc šo gadu esmu sākusi ar ķeršanos pie tām. Vēl šogad būtu forši drusku iekustināt sēriju lavīnu. Proti, es nopērku kādas (parasti – fantāzijas) sērijas pirmo grāmatu un nolieku plauktā. Kad nākamreiz esmu veikalā, man ir stipra vēlme kaut ko nopirkt. Bet pirkt otro sērijas daļu nav jēgas, ja nav izlasīta pirmā (jo ja nu nepatiks jau pirmā). Tā nu es nopērku citas sērijas pirmo grāmatu utt., utjpr. Un tad man ir iespaidīga sēriju pirmo grāmatu kolekcija. Protams.

Lai Jaunajā gadā būtu arī kāds izaicinājums, pēc gada pauzes uztaisīju jaunu lasīšanas bingo. Princips vienkāršs – kad ir aizpildīta rinda pa vertikāli, horizontāli vai diagonāli, tu esi uzvarējis! Un nelaimē tieši neko. Tikai izklaidi, meklējot nākamajam bingo lauciņam atbilstošo grāmatu savos plauktos. Ja vēl kāds grib šogad dažādot savu lasītprieku, bingo lapu var paņemt šeit.

Lai mums visiem labs lasītgads un kaudzēm lielisku grāmatu! Kaudzēm!

Baisais rudens – atskaite

Standarta


Ir labi sevi pazīt. Un ir labi sevi iepazīt. Kā jau paredzēju – baiso grāmatu kaudze bija lielāka par manu spēju to uzvarēt. Vēl jo vairāk tāpēc, ka, protams, tajā tika arī ieviestas korekcijas. Un vēlāk plauktos ieraudzīju vēl citas grāmatas, kuras būtu varējusi pievienot šai izlasei. Nu neko, varbūt nākamgad.

Šis lasīšanas izaicinājums nebija tik daudz par šausmām, cik par briesmoņiem. Un jau pašā sākumā bija nobīde no plāna, jo kādas amerikāņu čiksas vlogā dzirdēju labu un argumentētu viedokli par Grady Hendrix grāmatu “The Southern Book Club’s Guide to Slaying Vampires”, tāpēc nolēmu to izmēģināt. Šo grāmatu biju pamanījusi jau ap tās iznākšanas laiku, bet nebiju droša, ka tā būs priekš manis. Pēc grāmatu vlogeres ieteikuma izvēlējos audio versiju, turklāt mans papīra grāmatu kalns jau tāpat ir gana augsts. Un tātad. Deviņdesmito gadu beigas, Amerikas dienvidi. Mājsaimnieces izveido grāmatu klubiņu, kurā lasa visādus trašīgus true-crime gabalus, bet vīriem stāsta, ka tas ir Bībeles studiju klubs. Grāmatas vieglais tonis ātri vien nomainās, kad galvenajai varonei sāk šķist, ka jaunais kaimiņš ir dikti aizdomīgs. Šķiet, ka katrs autors, kurš pieķeras vampīru tēmai, mēģina izgudrot jaunu vampīrriteni, tas ir, piešķirt viņiem īpašības, ar kurām šis vampīrs atšķirsies no citiem literārajiem vampīriem. Tad nu Greidijs izvēlējies tādu riktīgi brutālo ceļu, papildus piemetot rasismu un ģimeņu dinamiku, kur vīri ir gudrie un veiksmīgie maizītes pelnītāji, bet sievietes, protams, neko nedara, rullē gurķi, tikai kopj māju un audzina bērnus, nu jūs jau zināt. Tāpēc viņām ir visas tās idejas – aiz gara laika. Tieši grāmatas pagrieziens uz nopietno pusi man patika vislabāk, jo tā nu ir, ka cīņās ar briesmoņiem uzvarētāju nav. Pat ja bieži kino un literatūra mēģina mums iebarot to romantizēto versiju, kur visiem labajiem cilvēkiem viss beidzas labi.

Beidzot pieķēros arī P. Djèlí Clark “Ring Shout, un šī nu stabili bija dīvainākā grāmata, ko pēdējā laikā esmu lasījusi. Nepietiek, ka te ir kukluksklanieši, vēl ir arī kaut kādi citrealitātes dēmoni, kas klaniešos iemiesojušies, meklējot sev naida pilnus saimniekķermeņus, caur kuriem izpausties. Paralēli tam visam – verdzības vēsture, Āfrikas tautu mitoloģija un dzīvesziņa, viss tādā ļoti intensīvā un neierastā kokteilī, kuram ir jāļaujas, ja gribi izbaudīt. Veicās man ar to kā nu kuru brīdi, bet arī šoreiz P. Djèlí Clark apliecināja savu spožo rakstnieka talantu. Uzzināju arī daudz ko jaunu par KKK, par kuru, protams, līdz šim nebiju interesējusies tieši necik.

Šajā rudenī es uzvarēju cīņā ar klasikas briesmoni – Mērijas Šellijas “Frankenšteinu. Man pašai mājās ir glīts Zvaigznes ilustrētais izdevums, kas palīdz gūt nedaudz plašāku ieskatu grāmatas tapšanas laikā un vietā. Pašķirstījusi grāmatu, sapratu, ka saviem spēkiem galā netikšu (pārāk daudz caku), un pieaicināju palīgā Audible. Izvēlējos Dena Stīvensa lasīto versiju, un viņš bija lielisks sabiedrotais – viņa lasījums bija ļoti izjusts, ļoti emocionāls. Un tomēr arī ar viņa palīdzību krietni pacīnījos, daudz kas šajā grāmatā mani gana besīja, bet galā tikām. Protams, vērtējot grāmatu, jāņem vērā, ka tā ir sava laika produkts, bet tur bija arī tik daudz neizturamu muļķību, ka pēdējās divas stundas klausījos, ciešot un lādējoties. Vēl vienai klasikai tik drīz nesaņemšos, tas nu ir skaidrs.

Pilnīgi neplānoti manā lasāmsarakstā iespraucās K.J. Parker mazā grāmatiņa Prosper’s Demon – jo bija akcija Kindle versijai, un es esmu vājš cilvēks. Grāmatas galvenais varonis un stāstnieks ir eksorcists, tāds visai īpatnējs. Viņš ir diezgan paštaisns, brīžiem neticams idiots un viņa paša vārdiem – “Es jau zinu, ka jums nepatikšu.” Īpaši patīkams viņš tiešām nav, bet tas viņa izteiksmes stils ir ļoti iepriecinošs. Ja jums ir gadījies saskarties ar K.J. Parker daiļradi, tad zināt, par ko es runāju. Izsmalcināta ironija un vārdu dueļi, apsmaidīts kāds Renesanses ģēnijs – “ģēniji rada idejas, mācekļi realizē”. No šīs grāmatas uzzināju arī, kā tiek veidotas bronzas skulptūras (piekusu jau no lasīšanas vien). Un tad vēl tās eksorcista un dēmonu attiecības – “Ne jau nu atkal tu!”

Līdz brīdim, kad šis blograksts tiks publicēts, man vēl būs nepabeigtas divas iesāktas grāmatas no iecerētā saraksta. Bet par abām zinu gana daudz, lai varētu izteikt vērtējumu jau tagad. Alberto Manguel “Fabulous Monsters” ir burvīga grāmata, kurā autors var pilnībā izpaust visu, ko zina, un izskatās, ka zina viņš daudz. Viņš dzīvi skata caur grāmatu prizmu, jo grāmatas bija viņa bērnības pirmā uzticamā un nemainīgā vērtība, kas vienlaikus ir skumji un arī skaisti. “One can build one’s autobiography in many ways: through the places one has lived, through the dreams one has had and still remembers, through remarkable encounters with unfading men and women, through mere chronological accounting. I have always thought of my life as the turning of the pages of many books. My readings, the ones that form my imaginary cartography, define almost every one of my intimate experiences, and I can trace back to a certain paragraph or line most everything I believe I know about the essential things.” Ne visi viņa aprakstītie literārie varoņi ir briesmoņi, lai ko solītu grāmatas nosaukums. Te ir par viņiem visiem – Alisēm un Robinsoniem, diktatoriem un māksliniekiem. Kā ikviens no viņiem ir mūsos, un mēs esam viņos. Kā literatūra dod iespēju runāt par lietām, par kurām citādi runāt neprotam vai nedrīkstam. “We never land on a desert island without longing to leave it. Anchored on the mainland, we dream of sailing beyond the horizon and arriving on a savage shore where we can build a world however see fit, where we can become a despotic ruler of a tiny private universe.”

Otra vēl nepabeigtā grāmata ir Ashley Poston “The Dead Romantics” – mazs lubčiks par jaunu sievieti, vārdā Florense, kas darbojas kā slavenas romantisko romānu autores ghostwriter un kura pēc (hei, bez pārsteigumiem! ja neskaita, to, KĀ tas notika) bojfrenda nodevības ir zaudējusi ticību mīlestībai un attiecīgi – spēju uzrakstīt laimīgas beigas. Bet termiņi spiež! Un tad vairākas lietas notiek teju vienlaikus – nomirst viņas tēvs, Florensei nākas atgriezties dzimtajā pilsētā, kurā viņa nav spērusi kāju 10 gadus, un lai viss būtu vēl trakāk – jau pirmajā dienā mājās uz viņas sliekšņa stāv viņas jaunā redaktora (tā paša, kurš viņai neiedeva termiņa pagarinājumu) spoks. Izrādās, viņš arī ir nolicis karoti, tikai pats vēl to nav sapratis. Pašlaik viņš mēģina aprast ar savu jauno realitāti, bet šī grāmata izskatās cerīgi – uzrakstīta ļoti labā valodā, daudz vārdu spēles, un es ar interesi gaidu, kā tad Florense atgūs savu romantisko mojo. Un salabos attiecības ar ģimeni.

Pārējās iecerētās grāmatas pagaidām palika aiz borta. Interesantākais šī lasīšanas izaicinājuma secinājums ir tāds, ka mani iecienītie briesmoņi ir vampīri. Kādam patīk lasīt un skatīties par zombijiem, vilkačiem vai spokiem. Manējie ir vampīri. Apsveru domu kaut kad nākamajā gadā ietilpināt laiku, lai atgrieztos pie Annas Raisas varoņiem.

“Ļaunuma rašanās”

Standarta


Šogad Jāņa Rozes apgāds izdeva Džūlijas Šovas darbu “Ļaunuma rašanās” – zinātnisku pētījumu par cilvēces tumšo pusi, kā to piesaka pati autore. Šajā grāmatā autore pievēršas dažādiem priekšstatiem par to, kas ir ļaunums, atsaucoties arī uz daudziem zinātniekiem pētījumiem. “Šis pētījums ir veltīts cilvēku liekulībai, ļaunuma absurdajam raksturam, parastam vājprātam un empātijai.” Tieši pēdējais faktors daudziem lasītājiem būs, iespējams, lielākā grūtība, varu pat iztēloties, kā viņiem izspiežas pieres vēna, kliedzot – jūs ko? Man būs jājūt līdzi pedofiliem, izvarotājiem un diktatoriem?

Jā, būs. Tāpēc neiekārtojieties ērti. Šī nebūs ērta grāmata.

Šī, visticamāk, nebūs pat tāda grāmata, kuru lasot, varēsiet priecīgi māt ar galvu un visam piekrist. Iespējams, jūs nepiekritīsiet daudz kam. Vai pavisam nekam. Autore izaicina mūs atbildēt uz daudziem jautājumiem, kas saistīti ar ļaunuma tēmu, un izvērtēt savus uzskatus. “Mums nepatiktu, ja ļaudis mūs nosodītu par darbiem, ko nožēlojam visvairāk. Taču paši pret citiem tā izturamies ik dienu. Savā rīcībā mēs saskatām nianses, apstākļus, grūtības. Taču attiecībā uz citiem parasti redzam tikai iznākumu.” Definēt, kas ir ļaunums, just empātiju pret tiem, kas nodara ļaunumu, galu galā – atklāti parunāt par to, kas ir ļaunums. Un saprast, kā mēs to varam mazināt.

Mēs ik dienas redzam sev apkārt ļaunumu, bet vienlaikus arī neredzam. Sliktas ziņas, ķesku filmas, pat karš – uztvere ir notrulinājusies, un agrāk vai vēlāk mēs pierodam pie teju vai visa. Arī sabiedrības attieksme palīdz veidot attieksmi par to, kas ir un kas nav nosodāms. “Mēs bieži domājam, ka nediskrimējam citu grupu pārstāvjus, taču mūsu rīcība var liecināt par to, ka īstenībā mēs atbalstām noteiktus pieņēmumus vai stereotipus. Šādi slēptie pieņēmumi, ja tos atstāj pašplūsmā, var radīt tādu kultūras vidi, kur cilvēki tiek izstumti un nostādīti pakārtotā lomā.” Mēs daudz ko pieņemam kā normu, jo tādas tās lietas dzīvē vienkārši ir. Un tas kļūst par realitāti. Protams, vieglāk ir nedomāt vai teikt – pats/-i vainīgs/-a, ka tā. Pats vainīgs, ka skolā nemācījās un tagad vergo par kapeikām. Pati vainīga, ka tumsā nāca mājās īsos svārkos. Pats, pats, pats. Tādēļ ļaunums, ko viņi piedzīvo, ir pieļaujams, bet mēs kā sabiedrība varam nevainībā nomazgāt rociņas un pat nenosodīt ļaundarus. Ērti.

Grāmatā tiek apskatītas vairākas tēmas, no kurām dažas mūs ikdienā skar vairāk, citas mazāk. Un tomēr par katru no šīm tēmām ir jārunā, vai tā ir pedofilija, ļaunais (?) mākslīgais intelekts vai mēs katrs, kurš izvēlamies neredzēt, noklusēt, piebalsot. Jo tikai gūstot lielāku sapratni, iepazīstot cits citu un citādo, mēs varam vairot empātiju, iekļaušanu un galu galā – mazināt ļaunumu un tā nodarīto kaitējumu. “Nespēja apturēt vai novērst ļaunu rīcību var būt tikpat slikta kā pati rīcība.” Arī valsts ar savām izvēlēm likumu ietvaros kaut ko sodīt vai nesodīt dod sabiedrībai signālu par to, ka viena vai otra lieta tiek vai netiek traktēta kā ļaunums, tādējādi veicinot noteiktu attieksmi.

Neteikšu, ka šī ir ideāla grāmata. Arī tai ir savi mīnusi, un daudzām lietām te tiek pārskriets pāri ļoti virspusīgi, tomēr tā ir labs sākums sarunai ar sevi. Iesaku un iesaku.

4/5

No angļu valodas tulkojis Ilmārs Zvirgzds

Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds

Grāmata no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi

Grāmatveikalu tūre #1

Standarta

Neesmu vienīgā, kurai Covid-19 pandēmija atņēma iespēju un prieku ceļot. Tika atņemta ne tikai iespēja pamainīt ikdienas vidi, pārvērsties citā Es un ļauties piedzīvojumam, baudīt citu kultūru, citas garšas, citas izstādes un ieklausīties citās balsīs, bet arī tik ļoti mīļā nodarbe – ķemmēt citus grāmatveikalus. Nav tā, ka man nepatiktu Rīgas veikali, kur nu – es esmu pat ļoti priecīga, ka mums tie ir. Tāpat (nekad nebūtu domājusi, ka tā teikšu) priecājos par TikTok, jo tas ir sekmējis grāmatu ja ne lasīšanas, tad vismaz pirkšanas bumu. Un no tā izrietoši beidzot papildinās arī mūsu grāmatnīcu plaukti, grāmatas tiek nopirktas, to vietā nāk jaunas, un pamazām, pamazām papildinās arī citas daiļliteratūras klāsts, ne tikai YA fantasy piedāvājums.

Bet nu par tuvo un tālo zemju grāmatu veikaliem! Ir pilsētas, kurās atgriežos atkārtoti, un nu jau man tur ir savi mīļākie veikali, kuri nepieviļ.

Stokholma

Šajā pilsētā, protams, ir daudzi grāmatu veikali, bet es runāšu tikai par vienu no tiem – Science Fiction Bokhandeln jeb fantāzijas, zinātniskās fantastikas un saistīto labumu veikalu. Šī ir brīnišķīga vieta – plaši un grāmatām piekrauti plaukti (tik plaši, ka – kā jau tas pieklātos – fantāzija un zinātniskā fantastika ir atsevišķās nodaļās), komiksi, mangas, galda spēles, zižļi, krūzītes, figūriņas, suvenīri, drēbes un tamlīdzīgi nieki. Šeit es atgriežos ikreiz, kad ciemojos Stokholmā, un nekad neizeju tukšām rokām. Salīdzinot ar pirmo reizi, kad gluži nejauši ievēlos šai veikalā, un pēdējo, tad tagad es jau visai skaidri zinu, ko gribu un ko te varu atrast, jo tai pirmajā reizē es no visa tā apžilbu, ka tomēr izgāju ar neskartu maciņu. Jā, zinu. Skandalozi.

Domāju, ka šī veikala logo pasaka visu! Pārējās bildēs – glītākais Po “Melnā kaķa” vāciņš, kāds ir redzēts + mans pieticīgais guvums pēdējā apmeklējumā.

Bergena

Šajā pilsētā mani īpaši iepriecināja divi veikali, kuros arī atgriežos katrā ciemošanās reizē. Viens no tiem ir komiksu veikals Outland, kurā ir iepriecinoši bagātīgs komiksu klāsts, kā arī plašāka fantāzijas un zinātniskās fantastikas grāmatu nodaļa, nekā parastajos grāmatveikalos, bet ne gluži tik plaša kā iepriekšminētajā Stokholmas veikalā. Un vēl te ir arī galda spēles un citi nieciņi (drēbes, krūzes, zižļi).

Lai gan Bergenā ir vairāki Norli ķēdes grāmatveikali, viens no tiem, manuprāt, ir galvastiesu pārāks anglisko grāmatu izvēlē – Norli Strangaten. Te grāmatām angļu valodā ir atdots viss apakšstāvs, un ir atrodama glīta izlase gan ar jaunumiem, gan balvu nominantiem. Te nudien var pavadīt kādu laimīgu stundu, šiverējot un izvēloties.

“Outland” pazīsiet pēc Harija un Dārta, kuri sargā ieeju. Savukārt “Norli” palīdz pircējiem vieglāk pieņemt izvēli grāmatu iegādē, novērtējot satura “karstumu” ar čili pipariņu uzlīmēm.

Brisele

Ja mērķis ir doties uz plašāko veikalu angļu valodas grāmatu veikalu, tad, protams, tas būs Waterstones – divi stāvi žilbinošu vāciņu un stūrītis pie kases ar niekiem – maisiņiem, grāmatzīmēm, lasīšanas lampiņām u.c. Grāmatu klāsts te ir tiešām plašs, īpaši priecīgi var būt nedaiļās literatūras cienītāji, jo te ir patiesi patīkams vēsturisku, zinātnisku, biogrāfisku un citādi izzinošu grāmatu piedāvājums. Paši karstākie daiļliteratūras jaunumi varbūt nebūs plauktos uzreiz iznākšanas dienā (it sevišķi pēdējā laikā, jo viņiem kavējas piegādes), bet izlase ir gana laba un daudzpusīga, ņemot vērā, cik daudz grāmatu iznāk ik dienas.

Septembrī Waterstones jau bija noskaņojušies Halovīnam

Tā kā pēdējā laikā ir gadījies paciemoties vairāk nekā vienā Briseles grāmatu veikalā, tad tā nu sanāca, ka par Briseles veikaliem taps drusku plašāks apskats, kurš (cerams) tiks te publicēts jau drīzumā.

Pērnava

Šogad devāmies tuvajā ceļojumā iepazīt Pērnavu – pilsētu, kurai parasti izskrien cauri vai izkāpj no autobusa tikai, lai uzpildītu kafijas trauku. Es īpaši neslēpju, ka apskaužu mūsu ziemeļu kaimiņus. Patiesībā viņu grāmatu veikalos es no skaudības palieku diezgan zaļa un pie jauno tulkojumu galda man teju vai acis asaro. Pirms apciemojuma jau biju kartē atzīmējusi, kur ir viņu grāmatnīcas. Pēc tā, kas notiek Tallinā, manas cerības bija visai augstas. Un – ak vai – kā es vīlos! Pirmajā dienā pabiju divos vai trīs grāmatu veikalos un izgāju tukšām rokām. No Rahva Raamat jau nu es to negaidīju! Trakākais jau tas, ka šis veikals ir lielisks! Priekš igauņiem. Grāmatas tur ir stāvgrūdām, tāpat arī visādi citādi nieki – krūzes, paliktnīši un citas dāvanām noderīgas mantas. Aiz bēdām, ka angļu grāmatu plaukts ir pilnīgi boring, sapirkos krūžu paliktnīšus (varat nojaust, ko saņemsiet dāvanā Ziemassvētkos!). Vēl šo veikalu var izcelt ar superīgu pužļu izlasi un tematiskajiem galdiem, piemēram, viens bija par bitēm un medutiņu.

Vēl viena jauka “Rahva Raamat” īpašība, ka tam blakus ir kafejnīca, jo kas gan var būt patīkamāk kā pēc jaukas grāmatu iepirkšanas paņemt krūzi kafijas, atslīgt mīkstā krēslā un izbaudīt jaunieguvumu (un skatu uz grāmatu veikalu un vēl vairāk grāmatām)?

Otrajā dienā Pērnavā man veicās jau drusku labāk. Pēc lieliskām pusdienām gluži neviļus uztrāpījām uz gājēju ielas vai, iespējams, tikai pagaidu gājēju ielas (Supeluse), kurā mīt dažādi interesanti veikaliņi un vairākas redzami populāras ēstuves. Izskatījās, ka tādā nedēļas nogalē, kad ir pilsētas svētki vai līdzīgi pasākumi, tur noteikti nebūtu, kur adatai nokrist. Un lūk, šeit ir arī antikvariāts. Tā kā jau otrā diena gāja uz galu, bet man vēl arvien bija tukša grāmatu soma, teicu draudzenei, ka te mums noteikti jāieiet. Kā jau bija paredzams, svešvalodu grāmatu izlase te bija visai savdabīga.

Kā jau antikvariāts – riktīgs kokteilis. Gan krāmiņi, gan grāmatas. Bija arī šis tas latviski un citās tuvējās valodās.

Tāpat kā Rīgā ir banku stūris, tā Pērnavā ir lielveikalu stūris, un teju katrā lielveikalā viņiem ir pa grāmatu veikalam. Otrā diena bija mana veiksmīgā diena, jo beidzot atradu grāmatu veikalu, kurā sirsniņu var iepriecināt arī tie, kuri meklē literatūru angļu valodā – un tas bija kino/grāmatveikals Apollo. Šeit bija visplašākais grāmatu klāsts angļu valodā – gan daiļliteratūra, gan non-fic.

Pilnie plaukti un nokrautie jaunumu galdi Apollo, kā arī mans dienas guvums

Invernesa

Šī atmiņa ir no senāka ceļojuma, bet jācer, ka Invernesas lielākais lietoto grāmatu veikals nevaid miris. Maza izmeklēšana ar Google palīdzību, un izrādās, ka ar Leakey’s Bookshop viss ir kārtībā. Šeit iegriezos, ceļojot pa Skotiju, un vienīgā problēma ar šo veikalu bija tā, ka man bija pārāk maz laika tā kārtīgai izķemmēšanai. Bet varbūt arī labi, ka tā. Citādi man būtu nācies pirkt papildu bagāžas vienības atceļam. Ja viesojaties Invernesā, noteikti aizejiet uz šo veikalu, tas ir vienkārši sapnis!

Grāmatas, grāmatas un vēl grāmatas!

Šie, protams, nav vienīgie apmeklētie veikali, ir vēl un vēl, un vēl. Bet kaut kas jāatstāj arī citai reizi. Kuri ir jūsu mīļākie grāmatu veikali? Un vai izslavētie veikali ir iepriecinājuši vai tomēr likuši vilties? Padalieties ar saviem mīļākajiem veikaliem, lai arī citi zina, kur noteikti ir vērts iegriezties!

“Skat, kā viņi bēg”

Standarta


Ja jums iet pie sirds klasiskie detektīvi (“whodunnit”), ja arī jūs par sevi sakāt – “I love a good murder”, tad šis ir kaut kas tieši jums – 50. gadi, Londona. Vestendā ar lieliem panākumiem tiek izrādīta luga “Peļu slazds”. Taču vakarā, kad trupa svin 100. izrādi, tiek nogalināts šīs pašas lugas topošās ekranizācijas režisors. Uuu, kurš gan to izdarīja? Iemesli bija daudziem, un minētais režisors bija uzkāpis uz daudzām varžacīm. Pie izmeklēšanas ķeras pieredzējušais inspektors Stopards un viņam pierīkotā konsteble Stokere (kuras uzvārds “Stalker” latviešu tulkojumā zaudē savu burvību).

Jo vairāk es domāju par šo filmu, jo vairāk tā man patīk – Šorša Ronana ir burvīga savā ļoti entuziastiskas un nedaudz pārcentīgas jaunās policistes lomā, Sems Rokvels izstaro rezignāciju kā kara un dzīves likstu sistais inspektors, šarmantais Adriens Brodijs iet uz pilnu banku kā nejaukais, bet nenoliedzami talantīgais amerikāņu režisors. Viņu spēli papildina ne mazāk krāšņa un izteiksmīga trupa, kur ikviens ir daudzpusīgs personāžs ar saviem noslēpumiem. Tas viss ir ielikts atbilstoši krāšņā teātra spozmes ietvarā – tā ir tīra bauda acīm, sākot ar tērpiem, beidzot ar interjeriem (mani ļoti sajūsmināja jūtīgā dramaturga dzīvoklis), kur nu vēl brīnišķīgā spēle ar žanra standartiem (vai klišejām – sauciet, kā vēlaties), humors un dažādas sīkas stila un žanra atsauču pērles, kas izkaisītas dāsni, bet ar apdomu. Taisnības labad jāsaka, ka es uz šo filmu gāju bez dižām gaidām un nebiju pat reklāmas rullīti redzējusi, cerēju tikai uz gana labu izklaidi, tāpēc es gribētu jums šo nepārsolīt, bet nespēju! Man šī bija īstā filma īstajā brīdī, ceru, ka jums ar’! (Ja neiesiet uz kino, ierakstiet blociņā, lai atrastu un noskatītos kādā omulīgā sniegotā vakarā no personīgā dīvāna ērtībām. Bet labāk ejiet uz kino, un pēc tam omulīgā sniegotā vakarā atkārtojiet no personīgā dīvāna ērtībām.)

Kino no 30. septembra
Kā žanra fans lieku 8/10

Baisais rudens

Standarta

Pagājis kāds laiciņš, kopš ir sanācis pievērsties rudens un šausmiņu literatūrai. Jau kuro gadu pēc kārtas taisos, taisos, bet neiztaisos. Un tad jau pēkšņi ir klāt decembris, un ir pēdējais brīdis mesties cukurainā baltu pārsliņu pasaulē. Bet varbūt šis gads būs tas gads…

Lai nu kā – uz ātru roku uzmetu nelielu grāmatu sarakstu. Pieejot tam reālistiski, es varbūt izlasīšu pa divām grāmatām katrā mēnesī – oktobrī un novembrī. Bet galvenais, ka ir varianti. Turklāt saraksts man vienmēr ir palīdzējis turēties pie kaut cik saprātīga lasīšanas plāna, nevis iesākt un pamest grāmatas pa labi un pa kreisi.

Ok, “Frankenšteins” ir tas, kurš sarakstā ir 1. vietā, jo to es tiešām sen gribu izlasīt, bet vienmēr tas rudens paiet ātri, un kurš gan lasīs šo maija ziedonī? Ne es. Papildu motivējošais faktors ir tas, ka man ir ilustrētais Zvaigznes izdevums ar visādu interesantu papildu informāciju. Un jā, es zinu, ka tas ir baismīgi, ka vēl neesmu lasījusi šo klasiku.

Frankenšteinam tematiski pievienojas mūsu pašu Bārbalas Simsones “Monstri un metaforas”, kuri arī jau labu laiku guļ plauktā un gaida savu iznācienu. Negaidu baismas, bet prātīgus apcerējumus un šausmu žanra analīzi.

Nopietnā literatūra, protams, ir jāatšķaida arī ar ko vieglāku – tam noderēs “The Dead Romantics”. Ja pareizi saprotu, tajā darbojas spoks. Ne pārāk baismīgi, bet derēs.

Viens nesmukums uz manas dvēseles ir “The North Water”, kuru biju iesākusi savā iepriekšējā mēģinājumā rudenī tematiski lasīt baismiņas. Nometu pusē grūti paskaidrojamu iemeslu dēļ. Bet pa šo laiku daudz kas ir noticis, tai skaitā – iznācis uz grāmatas motīviem balstīts seriāls (ar Kolinu Farelu). Baismas šajā grāmatā slēpjas cilvēkos, nevis neizskaidrojamās parādībās, bet tieši šādas baismas biežāk ir baisākas.


Pēdējā grāmatnīcu reidā man somā gluži neviļus iekrita “Fabulous Monsters” – cik nojaušu no anotācijas, kaut kas par literārajiem briesmoņiem. Izklausās ļoti baudāmi.

“Johannes Cabel The Necromancer” – tas droši vien nešķiet pārāk pareizi, bet par šo grāmatu jūtu, ka diez vai to izlasīšu šajā šausmiņu piegājienā. Kāpēc to likt sarakstā? Lai neaizmirstu, ka kaut kas tāds guļ manos plauktos un tiek apvīts zirnekļu tīkliem. Lai gan tēmas brīnišķīgas – nekromantija, līgums ar Sātanu, vampīri un citi dzīvie miroņi – kas gan te varētu nepatikt?

Savukārt “Mrs Death Misses Death” ir grāmata par Nāvi, kura ir piekususi strādāt, un jaunu dzejnieku, kurš pieraksta viņas stāstīto. Bišķi iemetu aci šai grāmatā jau vasarā, bet laikam tad man bija pārāk saulains noskaņojums.

Jau kopš iepazinos ar P. Djèlí Clark džinu sēriju, kārojas pamēģināt arī citus viņa darbus, bet kā nesanāk, tā nesanāk. Šai sezonai labi piestāvētu viņa “Ring Shout”, kas solās būt par šausmiņām un Kukluksklanu.

Varbūt vēl kādam ir vēlme pievienoties man uz šo rudens lasīšanas maratonu? Vai vismaz padalīties ar labākajām šausmiņām, kādas lasītas?

Vasaras romantika #1

Standarta

Šovasar nolēmu, ka esmu pelnījusi romantiskās literatūras periodu – nevis vienu romantisku grāmatu ik pa dažiem mēnešiem, bet tā, ka daudzas pēc kārtas. Pēc divām Covid ziemām nudien gribējās kaut ko vieglu, nesarežģītu un laimīgu. Mani panākumi ideālās romantiskās grāmatas meklējumos ir mainīgi, bet vai tādēļ es padošos? Nu nē. Pozitīvā tendence ir tā, ka tirgū ir ienākusi jauno rakstnieču paaudze, kuru romāni manai gaumei atbilst labāk par Kontinenta dažām standarta autorēm, ar kurām pilni bibliotēku plaukti. Ar to es nesaku, ka visas Kontinenta autores būtu sliktas; esmu droša, ka katrai lasītājai ir sava iecienītā foršā autore, tāpat kā man tā kādreiz bija Džila Mansela (laba humora izjūta, tēli iz dzīves), bet pāris pēdējās viņas grāmatās diezgan stipri vīlos, un šķiet, ka mans un viņas draudzības posms ir noslēdzies.

Šopavasar iznāca manas jaunās mīļākās romantisko romānu autores Emily Henry trešā grāmata – Book Lovers. Manas ekspektācijas bija visai augstas, tāpēc bija dubultpatīkami, ka šī grāmata bija perfekcija it visā. Jau nosaukums pats par sevi ir tik daudzsološs – iedomājieties – Book. Lovers! Zinot autori, jutu, ka šis stāsts nudien būs par grāmatu mīlētājiem. Un tā arī bija. Galvenā varone Nora ir literārā aģente, viņa dzīvo un elpo grāmatas un cenšas, lai viņas autori sasniegtu savus augstumus. Čārlijs ir redaktors, no tiem labākajiem. Viņu pirmā tikšanās ir riktīgs feils, viņš atsakās strādāt ar viņas autori, ir kašķīgs, vārds pa vārdam, un te nu nekāda draudzība vai profesionālā sadarbība vis nesanāks. Pāris gadus vēlāk Noras māsa uzstāj, ka viņām abām ir vajadzīgs vasaras atvaļinājums prom no drudžainās Ņujorkas. Un, protams, ka tai nekurienē, kurā viņas izlēmušas pavadīt savas brīvdienas, priekšā ir Čārlijs. Un tā kā viņi abi ir grāmatu cilvēki, nay, grāmatu mīlētāji, tad viņu dialogi ir vnk spridzinoši (neapskaužu tulkotājus, kuriem jāmēģina pārnest šīs vārdu spēles). Tomēr stāsts nav tikai par to, vai Nora un Čārlijs atradīs kopīgu valodu, khm, khm, bet arī par māsu attiecībām, par bagāžu, ko saviem bērniem uzdāvina vecāki, par to, kā nu kurš to bagāžu nes. Lieliska valoda, superīgs vārdu pingpongs, un stāsts, kuram noticēju. Šī ir arī grāmata par grāmatām un mūsu nepiesātināmo mīlestību uz tām, turklāt autore nekautrīgi ir piesaukusi un apsmaidījusi visas romantiskā žanra klišejas, kas ir brīnišķīga odziņa uz šīs grāmatkūkas.
5/5

Vasarā viesojoties Pērnavā, izķemmēju teju visus viņu grāmatu veikalus, cerībā atrast kaut ko savai sirsniņai un pāri plūstošajiem grāmatu plauktiem. Pēc pilnīgi neveiksmīgas pirmās dienas otrajā mani centieni tika atalgoti ar kanādiešu autores Carley Fortune grāmatu Every Summer After – mani pievilināja vasarīgais un enerģiskais vāks, un pēc īsas apspriedes ar Goodreads nolēmu riskēt. Stāsts ir par Persiju (Persefoni) un Semu, kuri satiekas 13 gadu vecumā, kad Persijas vecāki iegādājas vasaras māju pie ezera. Draudzība rodas ātri, ir cieša un nostiprinās ar katru vasaru, līdz 18 gadu vecumā notiek lielā šķiršanās. Grāmatā pamīšus mijas pagātnes un tagadnes nodaļas, mēs izsekojam tam, kā aug un attīstās Persijas un Sema attiecības. Lai gan nav grūti uzminēt, kā tad viņu laimīgais vilciens nogāja no sliedēm, viņu attiecību attēlojums mani pārliecināja – visvairāk tieši tas pusaudžu emocionālais stāvoklis, kad daudzas problēmas un pārpratumi varētu izpalikt, ja cilvēki nedzīvotu tik ļoti savā galvā, bet ir tā, kā ir, un attiecīgi dažas situācijas tiek ļoti sakāpinātas, un viena lieta ved pie citām… Un kā tad ir 12 gadus vēlāk? Vai Persijai ar Semu ir cerības uz otro iespēju? Jūtas ir viena lieta, tomēr neviens no viņiem vairs nav gluži tas cilvēks, kas bija toreiz (fakts, ko dažreiz autori mēdz apiet, lai ātrāk nokļūtu pie vēlamā rezultāta). Iespējams, ka jaunības mīlestības / one who got away tēma ir mana vājība, bet es tiešām noticēju šim stāstam, viss bija tik ļoti pa īstam.
5/5


Someone once told me that anxiety lives in the unknown future, depression lives in the unforgettable past, and peace lives in acceptance of the present moment.

Šovasar iznāca vēl vienas jau pārbaudītas autores jaunā grāmata – Abbi Waxman “Adult Assembly Required. Man ļoti, ļoti patika viņas iepriekšējais darbs The Bookish Life of Nina Hill, tāpēc tikpat ļoti nopriecājos, ieraugot jauno grāmatu tepat Rīgas veikalos. Sagrābu ķepiņās un metos lasīt. Sākums bija lielisks, raksta šī autore patiešām labi un trāpīgi, ar ironisku humoru un vārdu spēlēm. Viņas grāmatas nav tikai par “viņš un viņa satikās”. Lai gan šeit ir arī tas, pamattēma ir attiecības ģimenē, par to, kā reizēm ģimenes uzliek savējiem noteiktas prasības vai vecāki paredz, ka bērni sekos viņu pēdās un nespēj respektēt atšķirīgu dzīves un karjeras izvēli.
Šī ir tāda ļoti slow burn grāmata, dinamiski ļoti lēna. Ap vidu mani sāka kaitināt tas, ka nu tiešām nekas nenotiek, un es to uz pāris nedēļām noliku malā. Lai arī šī ir tiešām ļoti sirsnīga grāmata (95% varoņu ir superjauki) un runā par svarīgām tēmām – cilvēka vajadzību pašrealizēties atbilstoši savām vēlmēm, kā arī fizisku un garīgu traumu pārvarēšanu, tā ir arī pārāk izplūdusi. Autore ir krietni pārcentusies ar personāžu un blakus sižeta līniju skaitu, kas novērš uzmanību no galvenās tēmas un varoņiem.
3/5

Nobeigumā kaut kas mazliet cits – Mia P. Manansala Arsenic and Adobo – kulinārais cozy detective. Pēc drauga nodevības un sāpīgas šķiršanās Lila atgriežas dzimtajā pilsētā, lai palīdzētu ģimenes biznesā – filipīniešu restorānā. Bet arī šeit viņai neizdodas gūt atelpu, jo cits viņas bijušais draugs, tagad – naidnieks, kurš publicē iznīcinošus (un nepatiesus) viņu restorāna vērtējumus vietējā avīzē, vārda vistiešākajā nozīmē noliek karoti pie pusdienām tai pašā viņu restorānā un beidz dzīvi ar seju šķīvī. Tam seko izmeklēšana, pierādījumu falsificēšana, vēl līķi, huligāniskas izdarības, dažādas ģimeņu un tradīciju peripetijas, jauni draugi un jauni potenciāli vairāk nekā draugi. Negaidīti daudz notikumu, biju gaidījusi rāmāku sižetu šāda tipa grāmatai. Jāpaslavē arī tas, ka autore nav vairījusies vērst uzmanību uz imigrantu diskrimināciju tās dažādajās formās. Man ļoti žēl, ka nespēju īsti izbaudīt šīs grāmatas kulināro pusi, jo ar filipīniešu virtuvi neesmu pazīstama, līdz ar to daudzie ēdienu apraksti nelika man siekaloties, iedomājoties vien par šiem gardumiem. Kāpēc šī grāmata iekritusi manā romantikas izlasē? Jo visiem līķiem un nedienām pa vidu autore pamanās ievīt arī romantisko līniju, un ja vēl tev ir ģimenīte, kur visi ir vairāk nekā ieinteresēti, kas tad notiek vai nenotiek tavā privātajā dzīvē un ātri vien mēģina tev pielaulāt katru kaut attāli derīgo vīrišķi, nu jā… Ir interesanti!
3/5

Kā apmierināt sievieti?

Standarta

Tā nu sanāca, ka man FC kontā mētājās pēdējais kuponiņš, kurš ar steigu bija jāiztērē. Un, protams, bija tā, ka nav, uz ko aiziet. Vienīgā filma, kas atlika, bija – Kā apmierināt sievieti (How to Please a Woman). Miglaini atcerējos esam redzējusi filmas reklāmas rullīti, kas bija gluži neslikts, un tomēr… Tas nosaukums. Un tas plakāts. Bet nu labi, kuponu nemetīs zemē. Dzīva nauda tomēr. Un sliktāk par Netflix Ziemassvētku filmām jau nebūs. Vai ne? Vai ne??

Brīdinu, ka reklāmas rullītis, protams, satur maitekļus!

Beidzas reklāmas, nodziest gaismas. Un sākas pārsteigumi. Izrādās, šī ir austrāļu filma. Reklāmas rullītī to vai nu nebiju pamanījusi vai veiksmīgi (drīzāk) aizmirsusi. Un jau no pirmajiem kadriem ar okeānu bija skaidrs – šis būs kaut kas pavisam cits. Noteikti ne tas, līdz kam es biju nolaidusi savas ekspektācijas. Jo ziniet, viņi tur, “down under”, lietas dara drusku savādāk.

Mēs varam teikt, ka filma ir par Džīnu – sievieti “dzīves lapkritī”, kura tiek atlaista no darba un dažādu apstākļu sakritības rezultātā nolemj pārveidot ne īpaši veiksmīgu pārvadājumu kompāniju par mājas uzkopšanas / intīmpakalpojumu sniegšanas servisu. Jo, lūk, ir brīva niša – ja iedodam sievietei vīrieti uz divām stundām, un viņš ir ar mieru darīt pilnīgi visu, pilnīgi pilnīgi visu, ko vēlēsies sieviete, kas būs tas, ko viņa vēlēsies? Var būt tā, ka viņa ir nogurusi no ikdienas un tiešām vēlēsies, lai glīts vīrietis tikai iztīra māju viņas vietā. Varbūt viņa pārāk ilgi ir jutusies vientuļa un vēlēsies uzmanību. Varbūt viņa vēlēsies seksu. Labu seksu.

Filmas scenārija autore un režisore ir Renē Vebstere (Renée Webster), un filma gluži loģiski galvenokārt ir par sievietēm. Garām un īsām, resnām un tievām, skaistām un interesantām. Tā ir par stipru un skaistu sieviešu draudzību. Par to, kā dažas lietas nepāriet tikai tāpēc, ka kļūstam vecākas. Mēs nekļūstam par aseksuālām būtnēm tikai tāpēc, ka sasniedzam noteiktu gadu slieksni. Mēs neesam roboti un nezaudējam vēlmi sajust pieskārienu, tikt apskautas un mīlētas. Ieraudzītas. Apmierinātas.

Hayley McElhinney as HAYLEY, Tasma Walton as MONIQUE, Sally Phillips as GINA & Caroline Brazier as SANDRA, How To Please A Woman – Photograph by David Dare Parker

Filma, protams, ir arī par vīriešiem. Gariem un īsiem, resniem un tieviem, pieredzējušiem un mazāk pieredzējušiem. Arī katram no viņiem ir savs ceļš ejams, savas grūtības pārvaramas, savas izvēles veicamas. Ne visi no viņiem ir tik gatavi karjeras virziena maiņai kā Toms, kurš paralēli pārvadājumu darbam piepelnījās par striptīza dejotāju un ar kuru tas viss sākās.

Ryan Johnson as ANTHONY, Josh Thomson as BEN, Alex England as TOM & Erik Thomson as STEVE, How To Please A Woman – Photograph by David Dare Parker

Es ticu, ka šī filma nav visiem, un varbūt 20 gadu vecumā ir grūti iejusties 50-gadnieku domāšanā, saprast viņu jūtas un pieredzi. Bet kopumā jau stāsts ir par to, ka mēs ikviens (un īpaši – ikviena) drīkstam saņemt to, ko vēlamies. Un drīkstam pateikt, kas ir tas, ko vēlamies. Un netikt kritizēti, apsmaidīti vai citādi atraidīti.

Īpašs sveiciens tulkotājai Laumai J, kura, es ceru, tomēr zina, ko nozīmē “going down on someone”, un ka tas ir labāk, nekā tas, ko viņa piedāvāja kā tulkojumu 🙂

Pusgada atskaite, 2022.

Standarta

Lai YT nosistais laiks nebūtu tikai pa tukšo, šajā pusgadā esmu sākusi skatīties booktuberus (tā viņus sauc?). Svarīgākais priekšnosacījums nav gaumju sakrišanas attiecība, bet tas, ka kāds ar mani runā par grāmatām un ka šim kādam nav kaitinoša balss. Un šobrīd šiem runājošajiem cilvēkiem ir tēma – pusgada grāmatu satrauciens (Mid Year Freak Out Book Tag). Par ko viņi satraucas, īsti nav skaidrs. Varbūt par visām grāmatām, kas tā arī paliks neizlasītas. Ok, par to nedomāsim. Negribu satraukt savus pilnos plauktus.

Labākā līdz šim izlasītā grāmata.
Pirmais pusgads bija labs pusgads. Vai arī es beidzot esmu iemācījusies izvēlēties grāmatas atbilstoši tam, kas man patīk. Dzejas kategorijā uzvar igauņu dzejnieces Kristīnas Ehinas izlase Mēness man asinīs – tik brīnišķīga, tik trāpīga, tik pazīstama. Un aizkustinoša. Daiļliteratūras laukā ļoti gaidīju savas iecienītās autores Emily Henry grāmatu Book Lovers, tāpēc biju ļoti priecīga, ka grāmata ir izdevusies lieliska – lai arī tā iekrīt romantiskās literatūras plauktā (kura standarti bieži ir visnotaļ viduvēji), autore atkal parādīja, ka viņa rok dziļāk, prot apsmaidīt visas žanra klišejas un radīt stāstu, kas nav tikai par to, vai viņi dabūsies un kad. Šeit vairāk bija par māsu attiecībām, par to, kā vecāki sekmīgi norullē atbildības uz vecākajiem bērniem, kuri pēc tam visu dzīvi neprot pārtraukt rūpēties. Un arī to, cik dažādi cilvēki izaug vienā ģimenē – mēs bijām turpat, redzējām un piedzīvojām to pašu, un tomēr beigās mums katram ir atšķirīgs redzējums un secinājumi.

Ļoti daudz pārdomu radās arī pēc Audre Lorde eseju krājuma When I Dare to Be Powerful izlasīšanas – gan ne īpaši patīkamā apjauta, ka esmu ne tikai aprobežota, bet arī rasiste. Varu tikai mēģināt mācīties, vairāk ieklausīties un mazāk mērīt pēc savas baltās mērauklas. Lai arī ļoti nopietna grāmata, tā nav pārmetoša, bet drīzāk aicina mūs būt iekļaujošākiem, neiesaistīties sīkos ietekmes dalīšanas ķīviņos, bet iedvesmot un celt blakusesošos, jo tikai tā mēs varam kopā tikt uz augšu.

The fear that we cannot grow beyond whatever distortions we may find within ourselves keeps us docile and loyal and obedient, externally defined, and leads us to accept many facets of our oppression as women.”

Labākais līdz šim izlasītais turpinājums.
Nezinu, vai tie īsti skaitās turpinājumi mūsdienu sēriju izpratnē, bet visvairāk prieka man šogad ir sagādājušas Muminu grāmatas, kuras vienīgās spēja nomierināt manu Ukrainas kara kontekstā pārcepto prātu. No bērnības šīs grāmatas atceros diezgan miglaini, bet tagad lasu un izbaudu no jauna, meklējot pazīstamas sejas un raksturiņus, gūstot sirdsmieru šo stāstu mīlīgumā un viedumā. Draugus un paziņas saklasificēt nav grūti, bet vai tu zini, kurš no visiem Muminielejas iedzīvotājiem esi tu pats?
Vēl beidzot paturpināju Sandman sēriju, un, lai arī tur brīžiem lietas iet ļoti tumši un traki, nevar noliegt, ka Nīls Geimens ir viens no izcilākajiem stāstniekiem, kas mums pasaulē ir gadījušies. Gaidu seriālu un kaut kad jau paturpināšu arī komiksus.

Nesen izdota grāmata, kuru vēl neesi izlasījis, bet gribētu.
Tā kā man, protams, ir pilni plaukti ar grāmatām, kas skatās uz mani ar vieglu pārmetumu un čaukstina lapiņas, tad šeit tiešām ir spēcīga konkurence. Šoreiz izcelšu divas, kas tika sarūpētas un arī iznākušas šajā pavasarī, bet, skat, jau vasaras vidus, bet es vēl arvien tikai skatos uz tām.
Vienu es iekāroju tīri vāka un nosaukuma dēļ, jo reti kad grāmatās tiek minēti vai darbojas lingvisti, savukārt otra ir par man mīļās Antarktīdas tēmu. Turklāt nav labāka brīža, kad lasīt atvēsinošas grāmatas par pingvīniem, lediem un saltu tumsu, kā karstuma vilnī [šīs rindas tapa pie +30, jums varbūt šobrīd daži grādi jāpiedomā klāt].

Grāmata, kuras iznākšanu otrajā pusgadā tu gaidi visvairāk.
Te pirmajā vietā bez variantiem ir A Hard Day for a Hangover – pirmās divas šīs sērijas grāmatas ir manas absolūtās favorītes, mīlu katru pēdējo burtiņu tajās un galīgi neiebilstu, ja autore šo sēriju turpinātu rakstīt mūžīgi.
Ļoti gaidu arī Džeinas Hārperes jaunāko grāmatu Exiles un Roberta Toroguda Mārlovas slepkavību klubiņa otro uzlējumu – Death Comes to Marlow. Ļoti gaidu arī Natalī Hainsas (par viņu vairāk drusku tālāk) jauno grāmatu Stone Blind. Tagad zinu, ka Natalī neliks vilties un iedos Medūzai balsi, un izstāstīs viņas stāstu kā pienākas.

Lielākā vilšanās.
Šī laikam būs islandiešu autora Ragnara Jonassona detektīvsērija Dark Iceland, ko izlēmu paturpināt pēc ilgākas pauzes, un vispirms besījos par autora ļoti aprauto rakstības stilu, tad par tulkotāja paviršībām un visbeidzot – par to, cik visi varoņi ir kaitinoši un stulbi, un vispār, kaut viņi visi cits citu un vēl arī ātri nozūmētu. Nezinu, kas notiks ar vēl vienu sērijas grāmatu, kas ir manā plauktā. Laikam nekas diži labs.

Lielākais pārsteigums.
Šarls Bodlērs. Protams, neko daudz par viņu nezināju, jo kopš vidusskolas ar viņa daiļradi nebiju saskārusies. Bet kaut kāds zīmogs paliek. Un tagad tas ir noņemts. Bodlēram ir tik lielisks rokraksts, ir gan plašums, gan dziļums. Lūk. Nav tikai tā, ka skandalozi. Ha, lai arī lasīju grāmatu par substancēm – Mākslīgās paradīzes. Citējot no Neputna lapas – “Šis nav vēstījums, ko narkomāns veltījis narkomāniem, bet grāmata, ko sarakstījis dzejnieks visiem tiem, kuri uzskata, ka vienīgā narkotika, absolūtā narkotika ir Dzeja,” tā par Šarla Bodlēra “Mākslīgajām paradīzēm” reiz izteicies franču literatūrzinātnieks un dzejnieka daiļrades pētnieks Klods Pišuā.
Piekritīšu Klodam un turpināšu priecāties, ka ir vismaz Neputns, kas izdod kaut ko šādu.

Jauns mīļākais autors (debitants vai jaunums tev).
Daudziem Natalī Heinsa (Natalie Haynes) varbūt nav nekāds jaunums, bet es par viņu uzzināju vienā YT video, kur tika ieteiktas daiļliteratūras grāmatas, kas apspēlē grieķu mītus. Ok, es noteikti biju dzirdējusi par šo autori, tāpēc nesen biju noriskējusi iegādāties viņas A Thousand Ships, bet vēl nespēju saņemties vēl lasīt, jo – ja nu tas būs kaks? (Kā, piemēram, ar The Wolf Den). Tai pašā video uzzināju, ka Natalī ir arī stand-up komiķe un viņai ir podkāsts Natalie Haynes Stands Up for the Classics, kur viņa runā gan par reālām, gan mītiskām klasiskā laikmeta personībām, gan faktiem, gan izdomājumiem, pārlaistot visu ar ironisku humoriņu. Atzīšos, ka reizēm viņas humora kļuva par daudz, tāpēc centos dozēt pa 1-2 sērijām. Tā visa iespaidā Audible iepirku un noklausījos viņas grāmatu Pandora’s Jar, kas, manuprāt, ir vienkārši lieliska – tik ļoti svarīgs un vajadzīgs svaigs skatījums uz sievietēm grieķu mītos. Tā ir arī piezemētāka, nekā podkāsts, joku te ir visai maz. Tāpēc es to pamanījos nobindžot vienā vīkendā.
Te saite uz podkāstu Spotify, ja nu vēl kādam gribas paklausīties.

Jauns mīļākais personāžs.
Sākumā šķita, ka te nav īsti, ko izcelt. Laikam šogad neesmu lasījusi gana iespaidīgas fantāzijas sāgas, kur papilnam varoņu un antivaroņu. Tā lieta ar steigu būs jālabo! Bet lai jautājums nepaliktu neatbildēts, likšu šeit Īviju Kormaku no Maikla Robotema jaunākās trillersērijas par Sairusu Heivenu – autoram patīk smagas tēmas un arī Īvijai viņš ir iedalījis skarbu likteni, bet vismaz uzrakstījis viņu ļoti foršu, ļoti dzīvu, un man ļoti gribas viņu izglābt no visām bēdām. Un tas bieži negadās, ka es tik ļoti pieķeros grāmatu varoņiem.

Grāmata, kura tevi saraudināja.
Mana sirds ir kļuvusi visai cieta, tā ka šogad mani neviena grāmata nav spējusi saraudināt. Nu, varbūt mazu asariņu kāda ir izspiedusi, bet tas bija sen un vairs nav taisnība. Dažas grāmatas, protams, ir aizkustinājušas, īpaši Viktora Freiberga Kinomāna slimības vēsture. Ā, atcerējos, ka mani saraudināja Kristīnas Ehinas dzejolis “Manas dzimtas sievietes”.

Grāmata, kura darīja tevi priecīgu.
Ir vairākas grāmatas, kas to pašu cieto sirdi ir darījušas līksmu, dažādos brīžos dažādu iemeslu dēļ. Bet laikam vispriecīgākā bija atkalsatikšanās ar Tupsi un Vipsi. No visiem Muminielejas personāžiem es viņus atcerējos visspilgtāk, tomēr biju aizmirsusi, cik ļoti mīlīgi viņi abi ir. Visburvīgākais grāmatas moments ir, kad viņi abi mēģina iepriecināt trollīti Muminu un vaicā: “Vai tu paliksi priecīgāksis, ja noglāstīsis Tupša purniņsis?” Tā nu brīžos, kad esmu kā trollītis Mumins pēc Susuriņa došanās prom rudens piedzīvojumos, es sev uzdodu šo pašu jautājumu. Tā kā neviens Tupsis nav pa rokai, noglāstu pati savu purniņsis un palieku jūtami priecīgāksis.

Visskaistākā grāmata, ko šogad esi iegādājies (vai saņēmis dāvanā).
Tehniski tās abas ir dāvanas – vienu uzdāvināja, otru iegādājos par dāvanu karti. Tā kā man pēdējos gados arvien vairāk interesē renesanse, tad izvēlējos vienu ļoti glītu ķieģeli par Florenci, kas ir viena ļoti glīta vieta – The Heart of the Renaissance. Otra ir ne mazāk glīta vārdu grāmata – The Lost Words. Varbūt kādreiz kāds uzrakstīs skaistu grāmatu ne tikai par izzūdošiem vārdiem, bet arī izzūdošiem komatiem.

Kuras grāmatas tev ir jāizlasa līdz gada beigām?
Jāizlasa ir spēcīgi teikts, bet gribētos izlasīt vismaz kādu daļu no laika gaitā sadāvinātajām grāmatām, lai neskumst ne tās, ne dāvinātāji. Un tad vēl tās, kas aizlienētas… Ai, ai. Pārējām nāksies vien uzcītīgi turpināt gaidīt savu iznācienu. Bet, lai būtu interesantāk pašai, uzmetu nelielu TBR izlasi.

Nu ko, rakstīšanas muskulis ir nedaudz iekustināts. Ja te nevaid miris vēl kāds grāmatblogeris, varbūt grib pārņemt stafetes kociņu? Vai varbūt visi jau stafeti ir veikuši, kamēr es dzīvojos savā YT realitātē? Būs jāiet pārbaudīt.