Antarktīdas impērija

Standarta

A penguin finds no difficulty in being a penguin, it simply is. This also is possible for you. /A. L. Kennedy, ‘On Having More Sense’/

Es skaužu Gevinu Fransisu. Protams. Bet ne tik daudz par to gadu Antarktīdā (lai gan arī par to un pamatīgi), bet vairāk par, ka viņš tik agri dzīvē saprata, ko grib, un ļoti gudri izvēlējās savu profesiju. Ne tā kā es, kas aizgāja uz angļu filologiem aiz neko darīt un tā, ka anglene pietiekami labi padevās. Un jebkura cita studiju programma 18 gadu vecumā man izklausījās tikpat mazpievilcīga kā pārējās. Bet stāsts jau nav par mani.

It is said to be one of our oldest stories, embedded in humanity’s DNA, when a young man goes to a far-off land in search of a terrible or wondrous beast.

Gevins jau no bērna kājas bija ornitologs-entuziasts. Un, kad viņš zoodārzā pirmoreiz ieraudzīja pingvīnus, tā bija tūlītēja aizraušanās, kas viņā iededza sapni par Antarktīdu un iespēju satikt pingvīnus pašam personīgi. Tā nu tad, kad Gevins bija izmācījies skolās un kļuvis par ārstu, viņš pieteicās BAS (British Antarctic Survey) un ļoti veiksmīgi ieguva vietu tieši tajā Antarktīdas izpētes stacijā, kura atrodas imperatorpingvīnu kolonijas tuvumā, – Halley. Nākamajā rudenī Gevins uzkāpa uz kuģa, kuru, protams, sauc Ernest Shackleton, klāja, lai dotos garajā ceļā uz Antarktīdu. Viņš apzināti izvēlējās lēnu aklimatizācijas braucienu ar kuģi, nevis lidojumu, lai noskaņotos uz garo gadu pašā pasaules malā, vērodams putnus, jūras un pakāpenisko pāreju no ziemeļu puslodes uz dienvidu, no dienas dienā.

In the dark I would lie out on the helideck looking up into the night sky. Antarctic terns on migration would veer into the ship’s lights. The stars of Orion were upside down now, Cassiopeia had slipped away into the ocean to the north. The Pleiades were still with us, a faint smudge of light, and the Milky Way stretched into an infinity of other worlds. My mind felt calmed, eased as it faced the long silence ahead. It is good to see the scale of the universe, to feel tiny and inconsequential before it. Each night I gathered my strength from that.

Lai gan Gevins nevienā brīdī nenosauc konkrētu gadu, kad viņš ir ziemojis Antarktīdā, viņš neslēpj nedz vārdus, nedz faktus, kas ļauj izsecināt, ka tas ir bijis 2003. gads (precīzāk – no 2002. gada ziemas saulgriežiem). Gevins ir labs stāstnieks, mazliet arī dzejnieks dvēselē, turklāt acīmredzami ir sajūsmā par Antarktīdu. Tāpat viņš ir izlasījis teju visu pieejamo literatūru par Antarktīdas “iekarotājiem”. Ko viņš nav paspējis izlasīt līdz tam, to viņš izlasa Antarktīdas gada laikā, jo, lai gan katram no 14 bāzes iemītniekiem ir savi ikdienas darbi, brīvā laika ir atliektiem galiem. Kaut kādā veidā viņam ir izdevies sakausēt savu personisko pieredzi, kas, protams, nav tikai sapņaina blenšana zvaigznēs (bet ir arī tā), savu mīlestību pret Antarktīdu un pingvīniem un savu priekšgājēju stāstus un piedzīvojumus, pārlaistot to visu ar pasausā skotu humora mērci. Šī ir patiešām ļoti laba grāmata, ar ko sākt Antarktīdas iepazīšanu, jo Gevins gana daudz citē pagātnes notikumus, veiksmes un zaudējumu stāstus. Tas ir tā, it kā tev būtu viszinīgs draugs, kura pieredze ļauj tev izvairīties no garlaicīgiem foliantiem un izvēlēties labāko un saturīgāko, lai to iepazītu tuvāk. (Grāmatas beigās, protams, ir norādīta visa citētā literatūra.)

How to describe it? An empire of ice and of isolation, a limitless plain of brilliant white, a binary world of ice and sky. I could not yet fathom that it was a scene I would watch every day for a year. It was the earth as in Genesis, at the moment of ‘Let there be light’. The line between ice and sky was so distinct that I saw it suddenly as if the thin skin of our atmosphere had been peeled away. Outer space began at the ice surface, and I felt as if Starbase Halley, hanging suspended off the bottom of our world, was orbiting through it. I might as well be an astronaut, I thought to myself, though an astronaut would have found it easier to get back home.

Es no šīs grāmatas uzzināju daudz vairāk, nekā biju gaidījusi (bet jāņem vērā, ka neesmu par šo tēmu lasījusi sevišķi daudz), un diezgan daudz laika pavadīju, gūglējot putnu sugas, mākoņu tipus un Antarktīdas pirmo apceļotāju zīmētos akvareļus, lai varētu labāk iztēloties, par ko Gevins raksta. Es attālināti uzzināju, kā tas ir – izelpot varavīksnes, iepazinu bāzes ikdienas dzīvi (kas bija tiešām interesanti – šī iespēja ieskatīties pasaulē, kurā es nekad nevarēšu pabūt pati) un klausījos stāstus par putniem – ar migrāciju apsēstajiem Adeles pingvīniem, sūdu vanagiem (kaiju pasuga) un, protams, imperatorpingvīniem, un arī pilnīgi barbariskajām pingvīnu pētniecības metodēm vien gadsimtu iepriekš. Gribētos vairāk šādu stāstu, kas spēj apvienot gan piedzīvojumu garu, gan dvēseles pārmeklēšanu, gan faktus, nekļūstot sausiem un garlaicīgiem.

Sublime landscapes can teach us a lesson that we might otherwise only learn through hardships: that the universe is unimaginably vast, that we are relatively small and fragile, that we must accept our limitations, and get on with enjoying the magnificent aspects of being alive. It’s a valuable perspective to remind oneself of.

Neliels ieskats Antarktīdas dzīvē (te redzamā fancy bāze Halley VI tika oficiāli nodota ekspluatācijā tikai 2013. gadā)

For me that benefit was in the solitude it offered, a whitewashed primordial backdrop against which ideas, memories, ambitions, regrets, could be examined without distraction. To travel in the Arctic is to be part of a frontier human society. Travelling in the Antarctic, I found, is very different. There is great emptiness there, unlined by cultural history, and what you see in the landscape is all about what you carry with you.

Advertisements

Manners…

Standarta

Ak, kā laiks skrien! Pēc pirmās “Kingsman” filmas noskatīšanās bija lūpā āķītis un tik ļoti gribējās vēl! Nu ko, “vēl” ir klāt! Pagājuši tikai 2,5 gadi. Paskrējuši, drīzāk. Lai gaidīšana būtu patīkamāka, aptuveni pirms gada interneta plašumos parādījās mājiens, ka beigas nemaz nav beigas. Kā varbūt varēja secināt no pirmās filmas fināla.

Tas ļāva sirsniņai gavilēt un priecāties, ka aģents Galaheds jeb vienkārši Harijs (Kolins Fērts) atgriezīsies no aizkapa dzīves un atkal slānīs sliktos. Protams, arī šoreiz filmas centrālajā lomā ir Egzijs (Terons Edžertons), mūsu tik netipiskais superaģents, un viņiem atkal palīdz vienmēr nosvērtais Merlins (Marks Strongs). Starp citu, ar Marku Strongu pavisam nesen Guardian bija īsa, jauka saruna par raksturlomām un slavu vai tās trūkumu.

Kārtīgam superaģentu stāstam ir vajadzīgs sliktais, vēlams, ar Dieva kompleksu un vēlmi valdīt pār pasauli. Šajā reizē šo darbiņu paveikt apņēmusies Popija, latviski būtu – Magonīte (Džuliana Mūra). Un šis vārds nav izvēlēts nejauši. Lai tiktu galā ar šo nejauko dāmīti, Kingsmeniem palīdzīgu roku sniedz radniecīgā organizācija ASV – Statesman, kas savu īsto biznesu slēpj aiz viskija ražotnes (jūtami ienesīgāk par britu uzvalku šūšanas biznesu). Un tur ir daudz pazīstamu seju – piemēram, Čenings Teitems kā aģents Tekila un Pedro Paskāls (tas smukiņais no GoT 4. sezonas, kas ņēma ļoti šausmīgu galu) kā aģents Viskijs. Egzijam šoreiz ir jātiek galā arī ar ļoti personisku ienaidnieku – caurkritušo wannabe Kingsman aģentu Čārliju.

Arī šoreiz Kingsman veidotāji nepieviļ ne ar krāsām (sākot ar Egzija koši oranžo uzvalku līdz Magonītes ne mazāk košajām un, protams, sarkanajām kleitām), ne apgriezieniem – filma sākas ar lielisku kautiņu un pakaļdzīšanās ainu, kas ir tik nereāla un smieklīgi absurda, ka prieks. Tādā garā, protams, tiek turpināts – spiegiem ir visneiedomājamākie ieroči, braucamie un palīglīdzekļi. Nopietni to visu, protams, nevar un nevajag uztvert. Cīņu horeogrāfija ir brīnišķīga un ironiska vienlaikus. Iespējams, vistrakākā aina ir ar pacēlāja vagoniņu – odziņa visam! Un arī šoreiz filmā netrūkst brutālu ainu – par daļu no tām parūpējas pilnīgi psihā Magonītes madāma, tāpēc kinoteātra ieteikums 16+ ir pilnīgi pamatots. Bet tas netraucē šo filmu ierindot lieliskas izklaides kategorijā – tā ir spraiga, smieklīga un krāšņa. Īpaši man patika Magonītes koši iekārtotā pasaule un ļoti izteiksmīgie amerikāņu superaģenti. Tāpat var priecāties sieviešu tiesību aizstāvji, jo Magonīte pierāda, ka sievietēm tiek dotas gana svarīgas un izteiksmīgas lomas! Un mums ir pamatotas cerības nākotnē redzēt arī kādu dāmu superaģenti, nevis tikai asistenti. Ak, jā, un tur ir arī Eltons Džons. In all his glory. Un vēl. Un vēl. Bet vairāk stāstīt nebūtu godīgi, jāļauj jums pašiem izbaudīt to prieku un arī pa kādam pārsteigumam. Starp citu, stāstam ir arī morāle, bet to ļaušu pamanīt jums pašiem.

Tiem, kam gribas pirms skatīšanās mazo ieskatu, te jums filmas reklāmklips bez īpaši nopietniem maitekļiem:

Bet, ja jums tāpat kā man gribas vairāk Terona un esat īsts #tarontula, tad jāskatās šis:

Kino no 22. septembra

R.I.P. XII

Standarta

Vispār manā rudens plānā bija pievērsties bērnu un jauniešu literatūrai – ir šis tas uzkrājies, turklāt tagad ir sācies jaunais mocību gads, būtu tā diezgan tematiski, ne? Bet tad parādījās Mairita ar ikgadējo R.I.P. lasāmo izaicinājumu. Un es atcerējos, ka gribēju tajā piedalīties jau pērn, tikai kkā maķenīt nokavēju. Nav labāka gadalaika par rudeni, lai nodotos tumšās un šausmīgās literatūras lasīšanai. Par to tad arī ir R.eaders I.mbibing P.eril Challenge (jeb R.I.P. Challenge) – lasīt mistēriju, spriedzes, trillerīgo, tumšās fantāzijas, gotisko, šausmu un pārdabisku lietu pilno literatūru. Atzīšos, ka neesmu tā lielākā šausmiņu fane, jo vnk esmu pārāk viegli ietekmējama. Un pēc tam miedziņš nenāk un bail naktī uz točiņu iet. Tas, kā vidusskolas laikā lasīju “Drakulu” vējainos un tumšos rudens vakaros, mūžam paliks man atmiņā. Biju tik ietramdīta, ka katrs vēja pūtiens un bērza zaru piesitiens pie balkona lika man vai gaisā lēkt. Biedējošākais bija tas, ka logam nebija aizvērti aizkari, ārā biezēja šausmeklīgāko šausmekļu pilna tumsa, bet man nebija drosmes piecelties un aizkarus aizvērt, jo – kas zina, ko es ieraudzīšu aiz loga? Varbūt pašu Drakulu karājamies un aicinām mani atvērt lodziņu un ielaist viņu istabā. Un jūs jau zināt, ar ko tas beigsies. Un tomēr tas bija sasodīti aizraujoši, un nav nemaz bijis tik daudz romānu, kas man likuši satraukumā trīcošām rokām šķirt nākamo lappusi un nervozi skatīties pār plecu.

Cik saprotu, R.I.P. idejas autors ir Carl V. Anderson, kurš šogad šī lasīšanas izaicinājuma kūrēšanu ir uzticējis Andi un Heather. Ikviens var brīvi izvēlēties, ko lasīt un skatīties no atbilstošajām tēmām, un var arī piedalīties koplasīšanā un pēc tam – apspriešanā. Galvenais ir izbaudīt lasīšanas un, iespējams, arī baidīšanās prieku.

Tā kā brīžiem es esmu neglābjama optimiste un arī manā lasīšanas plānā gluži labi iederas šīs tēmas, tad esmu apņēmusies tikt galā “Peril the First” jeb 4 grāmatām, klāt pieķerot arī “Peril on the Screen”. Tā kā laika periods ir gana dāsns – no 1. septembra līdz 31. oktobrim, problēmām nevajadzētu būt.

Ian McGuire – The North Water. Tumšs un ļauns stāsts par tumšu un ļaunu cilvēku uz vaļu medību kuģa 19. gadsimtā. Daudzsološi. Iederēsies trilleru un spriedzes kategorijā. Kvalitāti sola nominācija Bukera balvai 2016. gadā.

Tess Gerritsen – I Know a Secret. Pēdējās lasītās Džeritsenas grāmatas man ir sagādājušas vilšanos, bet viņai ir arī lieliski, spriedzes pilni gabali, piemēram, “Ķirurgs” un “The Killing Place”, kuru lasot nebija ne domas par gulēšanu, jo visu laiku bija jāsatraucas, kas notiek grāmatā, kas ir tie nezināmie ļaunie, kas vēro galvenos varoņus, un kādas šausmiņas vēl mūs sagaida. Ceru, ka šī grāmata būs kaut cik spriedzīga un Džeritsena atgūs kādas akcijas manās acīs.

Stefan Bachmann – The Whatnot. Šī ir otrā grāmata “The Peculiars” sērijā par alternatīvu realitāti, kad Anglijā ir sadūrušās cilvēku un maģisko būtņu pasaules, kur vieni ienīst otrus, kur gan vieni, gan otri ienīst jaukteņus (peculiars), kur notiek dažādas nesmukas lietas un ļaunie ir patiešām ļauni. Pirmā grāmata bija aizraujoša, lieliska un drūma vienlaikus. Lieku augstas cerības uz šo un gaidu krāšņus un nomācošus piedzīvojumus.

Pretty Deadly, Volume 2. Šī ir grafiskā novele par Nāvi, tās ģimeni un draugiem. Brīnišķīgas ilustrācijas, ceru arī uz interesantu iesāktā stāsta turpinājumu. Ja stāsts nofeilos, būs vismaz bildes.

Tā kā es neesmu īpaši veiksmīga šausmu filmu skatītāja, tad tās noteikti atkrīt. Bet ir plāns jau šajā nedēļas nogalē beidzot pieķerties “Stranger Things” – būs kompānija, lai man nav jāsatraucas vienai. Un vispār varētu būt pienācis laiks vēlreiz noskatīties “Nightmare Before Christmas”, kas pirmajā skatīšanās reizē mani vienkārši apbūra. Šausmu tur nav, bet Helovīns gan pārpārēm. Ja nu būs tā, ka radīsies pārāk daudz brīva laika, varētu uzmeklēt kaut ko no Hičkoka spriedzīgajām, bet varbūt ne pārāk bailīgajām filmām.

Vai vēl kāds piedalās šajā baidīšanās izaicinājumā?

Chick-lit vasaras raunds

Standarta

Pirms atvaļinājuma mana rociņa gluži neviļus aizstiepās pēc romantiskā romāna, kas kādu brītiņu bija svaidījies plauktā. Sāra Larka man sen jau nav sveša – savulaik izurbu viņas mākoņzemes triloģiju. Nu ok, gandrīz. Jo trešajā daļā man drusku apnika, kā viņa moka tās nabaga grāmatu varones, un es padevos. Bet laiks dziedē visas brūces. Tā nu sāku lasīt “Tūkstoš avotu salu”. Arī šeit Larka pieturas pie pārbaudītām metodēm – romantika uz vēsturiska fona. Ir mīla, ir naids, ir dramatiski pavērsieni, un tas viss – ļoti eksotiskā vidē. Ja mākoņzemes grāmatas ļāva iepazīt Jaunzēlandi un maorus, tad šoreiz stāsts risinās Jamaikā 18. gs. sākumā – cukurniedres, plantatori un vergturība.

Jaunā un naivā Nora no lietainās Londonas nonāk savā sapņu zemē Jamaikā, bet diemžēl ne ar savu ideālo vīrieti. (Šis būs vienīgais maiteklis, bet to var pat uz grāmatas vāka izlasīt, tāpēc – atļauts.) Kad Noras pirmā mīla noliek karoti no diloņa, viņai būtībā ir viss vienalga, tādēļ viņa piekrīt precībām ar cukurniedru plantatoru no Jamaikas. Tā teikt – vismaz valsts būs pareizā. Tas, ka viņas laulība ir tālu no ideālas, nav nekas salīdzinājumā ar atskurbinošo patiesību par vergturību un tās niansēm. Lai gan uzaugusi mājā ar kalpotājiem, pat Nora nespēj pieņemt vergturības standartu, tāpēc cenšas, cik iespējams, atvieglot vergu dzīvi un palīdzēt viņiem. Tomēr iet pret vispārpieņemtajām normām tajā laikā un vietā nebija ne gudri, ne izdevīgi. Un nav arī tā, ka visi vergi viņai sajūsmā kristu ap kaklu vai bučotu kājas. Lai gan šī ir romantiskā literatūra ar tipiskām klišejām – vīrs, kas pēc kāzām pārvēršas briesmonī, laulība bez mīlestības un mīlestība bez laulības, drāma, bēgšana un glābšanās, man jāatzīst, ka Larkai ir izdevies vietām parakt drusku dziļāk, pastāstot gan par Āfrikas cilšu īpatnībām, gan vergu kariem Jamaikā. Līdz šim man bija problēma ar Larku, ka viņai patīk taisīt drāmu, sak – kā vēl mēs varētu pamocīt šo nabaga sievišķi? – tādēļ šoreiz mani pārsteidza viņas piegājiens vietām paņemt to pašu dramatisko dimensiju, bet citā, ticamākā un arī nepatīkamākā griezumā. Bija arī vieta, kur mazliet šaubījos par stāsta atbilstību realitātei, bet izrādās, ka tāda aizbēgušo vergu pilsēta Nenijtauna tiešām ir bijusi, bet par pārējo autore pēcvārdā paskaidro, kāpēc savā stāstā ir izmantojusi citu notikumu risinājuma versiju. Par skaidrojumu viņai žetons. Noteikti izlasīšu arī grāmatas turpinājumu. Kad man būs nauda to iegādāties. 😉

Chick-litu var, protams, lasīt jebkurā gadalaikā, tomēr tas visnevainojamāk piestāv laiskai zvilnēšanā ļežakā jūras malā. Tā nu, uzsākot atvaļinājumu dienvidos, es turpināju izklaidēt sevi ar pavieglo literatūru. Nākamā šīs tēmas grāmata bija no jau pazīstamās Džilas Menselas – “Don’t Want to Miss a Thing” (Kontinents latviski izdevis ar nosaukumu “Mīlestība un citas spēles”). Galvenajam varonim Deksteram ir naudas kā spaļu (cik var noprast – no biržas darījumiem), vecpuiša cienīgs miteklis un ik vakaru cita meičiņa. Un tad pēkšņi nomirst viņa māsa un atstāj viņam pienākumu rūpēties par viņas vēl gadu nesasniegušo meitiņu Delfi. Un ko domājat? Seksīgais vecpuisis met kažoku uz otru pusi, atstāj Londonas uzdzīvi un draugaļas un pārvācas uz ģerevņu, lai kļūtu par hot-daddy. Tur, protams, ir jaukā kaimiņiene Mollija, kas zīmē komiksus un visādi citādi jauka. Tālāk jau viss skaidrs. Vismaz mums. Bet vēl jau, protams, Menselas stilā ir vairāki citi stāsti, no kuriem viens ir par mazāk ierastu tēmu – dubultās dzīves un dubultās ģimenes. No vienas puses man dažreiz liekas, ka ir par daudz to citu, paralēlo stāstu, no otras – labāk daudz stāstu, nekā viens un izstiepts kā pārkošļāta košļene. Visumā varbūt nedaudz klišejiski, ka beigās visiem viss ir labi un visi dabonās, bet to jau galu galā mēs gribējām no šādas literatūras, vai ne? Man turpina patikt Mensela, turpināšu lasīt vēl, jo stāsti ir ar atsvaidzinošu humoru un pietiekami labi nostrādāti.

Apskatu pabeigšu ar vilšanos. Pirms dažiem gadiem pamēģināju Reičelas Gibsones romānu, kas man ļoti patika. Pareizajās devās jautri un romantiski. Pēc tam esmu izlasījusi laikam vēl pārīti. Tāpēc īpaši nešaubījos nomēģināt vēl vienu. Varbūt, ka nevajadzēja. Un vajadzēja gan ievērot to, ka šoreiz vāks švaki noformēts un arī nosaukums totāli tizls – “Just Kiss Me”. Bet ko tik atvaļinājumā nedarīsi. Sākums bija tīri jauks, ieskrējos gandrīz līdz pusei, un tad tad pēkšņi ieraudzīju visas pareizrakstības kļūdas, visus tizlos un liekos epitetus un visu to trako atkārtošanos. Kaut kā aizvilku līdz galam, tīri principiāli, bet esmu ļoti vīlusies viņā. Ņemot vērā, ka man ir kindlā par lētuci iepirkta vēl viena viņas grāmata, gan jau izlasīšu arī to, bet gan jau, ka ne tik drīz.

Sižetiņš ļoti īsumā – Vivjena, kas kādreiz bija nekas, bet tagad – slavena Holivudas YA filmu aktrise, atgriežas Čārlstonā, jo ir nomirusi viņas māte. Lai viss nebūtu sērīgi, ir bērnībā tik ļoti nīstais Henrijs, kurš tagad izvērties par īstu skaistuli un lielisku dāmu mierinātāju. Dzirksteles lec ātri un augstu, ātri vien viņi mierina viens otru palagos. Pēc tam, protams, romantiku sabojā pāris drāmas un noslēpumi, bet beigās viss beidzas labi un cukuraini. Tas arī viss.

Un tagad pievērsīšos kam nopietnākam. Varbūt.

O spring, where art thou?

Standarta

Varbūt pienācis laiks arī man beigt spārdīt šo beigto zirgu, ko pašai labpatīk saukt par mēneša apskatiem. Izskatās, ka ar rakstīšanu man galīgi neiet. Iesāktos gabalus gan jāpabeidz kā nebūt, un tad jau redzēs, kas notiksies. Lai nu kā – bija tāds mēnesis maijs, kas esot nosaukts grieķu dievietes Majas vārdā (viņa arī Hermeja māmuliņa). Arī šajā mēnesī nebija diži daudz sasniegumu, ar ko lepoties. Turpināju gaidīt pavasari, siltumiņu, kādu drusku zaļuma, kur piesiet aci, un apkures sezonas beigas. Dzīve vienmēr ievieš korekcijas tavā finanšu plānā, tas nu gan. Maijā sākās jaunā “Masterchef Australia” sezona, līdz ar to gandrīz visu brīvo skatāmlaiku veltīju tam. Un tad drudžaini metos kaut ko gatavot. Šogad pat izmēģināju pāris receptes no raidījuma, nevis tikai aplūrēju internetā, lai pasiekalotos. Turklāt izmēģināju arī uz citiem, nevis tikai uz sevi. Nesanāca, protams, tik iespaidīgi (vizuāli noteikti ne), bet priekš iesācēja ok. Ēst varēja. Un visi palika dzīvi. Iemetu vienu aci arī žurnālā “The Gentlewoman”, kuram man gribas izplēst visas reklāmas, lai paliktu tikai saturīgās lietas. Necik tālu gan ar lasīšanu netiku (tā man vienmēr ar to presi ir), bet intervija ar Laura Marling šķita gana interesanta, bet noteikti varēja būt garāka. Var teikt, ka aprāvās vietā, kurā bija vēl daudz sakāmā. Tā kā viņas vārds man bija svešs, tad pameklēju YouTube, kāda tad ir viņas mūzika. Un – viena lieta ved pie citām – izrādās, ka viņai ir, lūk, šāda dziesmiņa kopā ar Johnny Flinn, kurš savukārt spēlē seriālā “Lovesick”, par kuru rakstīju jau kaut kad iepriekš. Izrādās, viņš ir vēl arī dzejnieks. Lūk. Some have all the talents. Un vijoli viņš arī spēlē!

Grāmatas. Ir bijuši ražīgāki mēneši, bet, protams, arī 4 grāmatas nav slikti. Turklāt visas bija interesantas un patīkami lasāmas.

  1. Frēdriks Bakmans – Omce sūta sveicienus un atvainojas. 5/5. Brīnums, ne grāmata. Tik precīzi par visiem un ikvienu – kā mēs dusmojamies, nepiedodam, baidāmies. Kā neļaujam sirdīm sadzīt. Kā neprotam atkal atvērties. Cik viegli ir nosodīt citus un aizmirst, ka katram cilvēkam ir savs stāsts, savi prieki un savas bēdas, un ka reizēm ir vajadzīgs vien nedaudz cilvēcības un drauga plecs, lai kļūtu vieglāk. Bakmans ir tik meistarīgi ievijis realitāti pasakās un pasakas – realitātē, ka man reāli skauž. Jo šī ir no tām grāmatām, kuru gribētos, kaut būtu uzrakstījis pats. Grāmata, ko tiešām vērts izlasīt. Sirsnīga un iedvesmojoša. Lai dzīvo vurses un princeses!
  2. Robert Thorogood – The Killing of Polly Carter. 4/5. Vēl viens saldēdiens no “Death in Paradise” sērijas. Šī diena iesākās slikti diviem cilvēkiem – detektīva Ričarda Pūla tējā iekakāja garāmlidojošs papagailis, un supermodele Pollija Kārtere nokrita no klints. Kā noprotat, pēdējai nepaveicās vairāk. Ratiņkrēslam piesaistītā Pollijas māsa apgalvo, ka pēc abu strīda Pollija paziņojusi, ka taisīs pašnāvību un aizskrējusi, un [it kā] nolekusi no klints. Ričards tam visam īsti netic, un sākas izmeklēšana. Aizdomīgo ir daudz (māsa, vīrs, aģents, mīļākais, mīļākā sieva), un katram ir savs motīvs. Šis nav nekāds drūmais skandināvu gabals, bet saules pieliets Karību motīvs, kur gan diemžēl kāds ir arī nomiris. Principā – atslodzīte. Ja patīk seriāls, iesaku arī grāmatas, jo tajās redzama cita it kā jau labi pazīstamo personāžu puse.
  3. Sofokls – Ajants. 3/5. Grūti ir aiziet uz bibliotēku un neatstiept mājās kaudzi grāmatu. Ar sevi cīnīties es nespēju, tādēļ šobrīd bibliotēkā vandos pa plauktiem, meklējot plānas grāmatas. Un tā nejauši uzdūros antīkās pasaules darbiem. Augstskolā gan jau visus šitos lasīju (izņemot to, par kuru bija eksāmena biļete), bet neatceros neviena vārda, protams. Bija samērā interesanti, lai gan tulkotāja komentāri un skaidrojumi teju vai vēl interesantāki. Katrā ziņā senajā Grieķijā dzejas slamus ņēma ļoti nopietni. Sacensties ar Sofoklu acīmredzami nebija nekāda pastaiga parkā. Ja noņem nost to “man bi jūsu problēmas”, samērā interesants skatījums uz noteikta laikposma paražām un mentalitāti. Vispār tie grieķu varoņi ir kaut kas traks – augstprātība un lecība kaudzēm. Un tad pa vidu vēl dievi čakarē lietas. Tomēr brīdī, kad ziepes savārījušais varonis Ajants varētu mierīgi attaisnot savus briesmu darbus ar trakumu, ko viņam uzsūtījusi dieviete, viņš tā vietā nolemj mesties uz zobina, jo tā viņam šķiet vienīgā cieņpilnā izeja no situācijas. Derētu šo iedot palasīt mūsdienu politikāņiem, kas, šķiet, it neko nav dzirdējuši par atbildību. Bet no lasīšanas, protams, neviens gudrāks nav tapis.
  4. Jack Cheng – See You in the Cosmos. 4/5. Aleksam ir 11 gadi. Viņš ir uzbūvējis raķeti un plāno doties uz raķešu entuziastu saietu, kur cer palaist savu raķeti kosmosā tik tālu, lai tā sastaptos ar citplanētiešiem. Tādēļ viņš lietotā iPod ieraksta stāstus par sevi un Zemi, lai citplanētiešiem rastos sajēga, kas ir kas. Ļoti aizkustinošs, pozitīvs un reizēm neglābjami naivs stāsts par dzīvi no 11-gadnieka skatupunkta. Lai gan Alekss ir gana gudrs, lai spētu būvēt raķetes, ir lietas, ko viņš totāli necērt. Kas, protams, ir normāli. Šo un to brīžiem apšaubīju, bet vispār pārmaiņas pēc ļoti mīlīga grāmata, kur labi cilvēki satiek labus cilvēkus, un sliktās lietas ir maz, turklāt tiek draudzīgi kopīgiem spēkiem atrisinātas. Noteiktā vecumā – ļoti iedvesmojoši par nepadošanos un turpināšanu ticēt savam sapnim. Katram cilvēkam vajag savu elku!

Kino. “Una”. Salielīta šī filma bija ar vārdiem “skandalozi”, ”šokējoši” utt. Tā nu gluži nebija. Es to nesauktu arī par lielāko drāmu, kas ir redzēta, bet šī filma bija par maz apspriestu tēmu – kas tad īsti notiek pēc tam, kad pusauga meitenei ir bijušas attiecības ar pieaugušu vīrieti, un kuras, protams, beidzas ar traci un tiesu darbiem. Daudzus gadus pēc notikušā Una tā arī nav pārvārījusi, ka Rejs viņu toreiz pameta, un uzmeklē viņu. Tikai – kāpēc? Ir tik labi redzams, ka Una pati nezina, ko grib, ka cer – ieraugot Reju, visas atbildes vienkārši pašas atradīsies, viss kļūs skaidrs, un sirds nekad vairs nesāpēs. Bet mēs jau zinām, ka tā nu tas dzīvē nenotiek. Lai gan skatīšanās laikā šī filma neatstāja to spēcīgāko iespaidu, pārdomas par šo tēmu es risinu vēl arvien. Viens no jautājumiem, kas palika neatbildēts, bija – vai Una bija sačakarēta jau pirms Reja, vai arī tas, kāda viņa ir šobrīd, ir tieši šo attiecību sekas? Šaubu nav vienīgi par to, ka attiecības ir lieta, līdz kurai ir jāizaug. Un ka nepieaugušiem cilvēkiem nevajag, pat – nedrīkst, veidot pāra attiecības ar pieaugušiem cilvēkiem. Zaudētājs tur vienmēr būs tas, kurš ne sūda nesaprot no tā, kas notiek.

“Guardians of the Galaxy Vol. 2” – paredzami jautri un izklaidējoši. Bez īpašām pretenzijām uz prāta noslogošanu. Ja patika pirmā daļa, patiks arī šī. Mēģinājuši arī pieķert nopietno tēmu par Dieva kompleksu, bet izklaidei tas netraucē. Un, protams, atkal visu iemīļotā trash-panda!

“Wonder Woman”. Sliktāk jau par “Betmens pret Supermenu” jau nebūs, tā es spriedu, iedama uz kino. Un nebija jau ar. No vienas puses – filmā ir saliktas visas pareizās lietas, ir stāsts, ir action, ir joki, ir sasodīti smuka sieviete. Un tomēr man kaut kas tur pietrūka. Bet skatīties var un pat drusku pasmīnēt par ironiju, kā viena supersieviete īsā bruncī var apturēt šaušanu frontē.

Vēl sanāca noskatīties YA gabalu “The Space Between Us”, kas bija paredzami jauki, paredzami vienkārši un paredzami ok. Ne pārāk tālā nākotnē cilvēki sāk pamazām apgūt Marsu, un sanāk arī tā, ka uz Marsa piedzimst pirmais cilvēks. Gārdners izaug uz Marsa, tusējot ar arvien mainīgajiem misiju darbiniekiem. Un tad viņš iemīlas Zemes meitenē, kuru atveido foršiņā Brita Robertsone un kuras dēļ es varu skatīties ne tikai YA vien. Drusku žēl, ka stāsts bija ļoti paredzams, un arī vienīgā intriga beidzās ar ļoti klasisku atrisinājumu. Bet visumā noteikti ne tas sliktākais kino, ar ko pavadīt vakaru.

Maijā aizgāju arī uz Kugrēna un Bāliņa dubultšovu “Nē nu jā”/“Tādā ziņā viss čill”. Ar šo jauniešu daiļradi, šķiet, iepazinos kādā no Positivusiem, kad nekas jēdzīgs darāms nebija, bet programmā pusdienlaikā bija ieplānots stand-up. Nu, ok, paskatīsimies, par ko latvieši spēj pajokot. Viņi abi bija tiešām labi, ko nevar teikt par visiem cilvēkiem, kas mēģina ar šo lietu nodarboties. Pērn tai pašā vietā gribējās, kaut būtu sapuvuši tomāti, ko mest skatuves virzienā. Lai nu kā, šos divus ik pa laikam kaut kur aizeju paklausīties labam garastāvoklim. Pārāk bieži gan nevar, jo joki tik bieži tomēr nemainās. Visumā ir ļoti kvalitatīvi, vismaz no tā, kas ir Latvijā dzirdēts. Protams, ir arī neizdevušies joki. Bet tos gan jau paši izņems no repertuāra. Interesanti bija, ka abas izrādes ir pēc kārtas, un var novērtēt, cik atšķirīgs ir uzstāšanās stils un plāns. Jāpiemin arī, ka pirms tam viņus “iesildīja” laikam jau draugi, jo grūti citādāk attaisnot to sviestu kā tikai – jādod draugiem iespēja. Cerams, tiem zēniem, kas sevi sauc “jaunā pilsētas leģenda, sajūtu mednieks un romantikas maestro – Liktenīgais”, bez šīs ir arī kāda profesija, kas ienes naudu. Bet, ja redzat programmiņā šo vārdu, varu ieteikt vnk tai laikā iet uz bāru. Vai mazmājiņu.

TV. Ļoti gaidīju Netflix versiju par Annu no “Zaļajiem jumtiem”. Un tik kapitāli pievīlos! Esmu no tiem kasīgajiem faniem, kas grib visu vārds vārdā. Tāpēc arī 80. gadu versija man tā īsti neaizgāja – pirmā filma bija laba (tuvu tekstam), bet jau ar otro sākās tāds frīstails, ka secināju – šito es nevaru skatīties. Netflix versiju noskatījos līdz galam, brīžiem gan sakostiem zobiem. Es pilnīgi piekrītu viņu pieejai, ka Anna nevarēja būt baigais saulstariņš, ņemot vērā bērnību, kas pavadīta bērnunamā un ne īpaši labvēlīgās ģimenēs. Tāpēc pieņemu šo Annas personības traktējumu, bet nu viss pārējais!!! Fakinā drāma, kur vaig un kur nevaig, un beigās sačakarē vienīgo normālo personāžu visā tajā stāstā – Gilbertu! Tā nedrīkst! Gilberts ir tā ideālā miera osta, kuru nedrīkst tā vienkārši postīt! Es ceru, ka tiem scenāristiem rokas nokaltīs! Bet ja par pozitīvo – Marilla ir lieliska, vienkārši perfekta.

Tāpat es varu atvainot, ka filmā vai seriālā neieliek visus notikumus precīzi, jo visam laika nepietiek. Bet, ja noņem labas lietas un tā vietā sabāž kkādu nevajadzīgu drāmu un izdomātas stulbības, tas nu gan man netīk!

Laikam tāpēc, ka skatījos Annu, Netflix izdomāja, ka man patīk cukuraini stāsti par Kanādu. Un laikam patīk jau arī. Tāpēc piedāvātais “When Calls the Heart” kaut kā ļoti labi aizgāja par spīti čīzīgajām ainām, kad personāži bez vajadzības gari un uzkrītoši smaida vai blenž. Stāsta centrā ir turīgu vecāku meita Elizabete Tačere, kas ierodas pierobežas kalnraktuvju pilsētiņā, lai kļūtu par skolotāju. Jau no paša sākuma viņai gadās saķeršanās ar vietējo “mountie” (nezinu, kā latviskot šos kanādiešu likumpārstāvjus) Džeku Torntonu. Protams – kas ķīvējas, tas mīlējas. Tiesa, pa trīs sezonām līdz tam viņi tikuši īsti nav, jo tie ir citi laiki (pieskarties dāmai var tikai dejas laikā) un ir daudz visādu kavēkļu (jauni un veci pielūdzēji, nauda un tās trūkums, vecāki, statuss utt.). Grūti paskaidrot, kāpēc, bet kaut kā pavilkos uz šo saldo gabalu. Varbūt tāpēc, ka tur viss beigās beidzas labi – gan ogļračiem (tiem, kuri paliek dzīvi), gan skolas bērniem, gan mācītājiem. Tādus stāstus arī vajag. Izrāvu divas sezonas un teicu sev, ka nu jau ir par daudz. Tad aizbraucu uz Islandi, atgāju un biju gatava trešajai. Ir arī ceturtā, bet tās nav Netflixā, tā ka laikam drusku jāpagaida. Lai gan vēl arvien nevaru saprast, kā pat trešajā sezonā tā dāmīte turpina brist pa to dubļaino miestu gaišās kleitās. “Ariel” tad točna vēl nebija izgudrots. Lai nu kā – brīdināju jūs, ka šis ir ļoti čīzīgi! 🙂 Bet dažreiz tieši to arī vajag.

100 ways to die in Iceland

Standarta

Skógá upes smukumi

Mani pārsteidz, ka islandiešiem ir tik maz krimiķu. Varbūt tas ir izskaidrojams ar samērā nelielo populāciju. Vai arī ar to, ka Islandē ir tik daudz radošu veidu, kā nogalināt, lai tas izskatītos pēc nelaimes gadījuma – palīdzēt izvārīties karstajā avotā, viegli pagrūst uz kalnu takas, atstāt nosalt uz ledāja, aicināt pozēt pārāk tuvu okeānam vai vulkāna krāterim – iespēju stāvēt pie Paradīzes vārtiem un sveicināties ar Pēteri ir simtiem. Var, protams, nomirt arī no skaistuma pārdozēšanas un acu izsprāgšanas no pieres. Bet tas vairāk priekš tūristiem.

Islande nekad nav bijis mans sapņu ceļojuma galamērķis. Bet tā jau es saku par teju katru savu ceļojumu. Jā, mani interesē tā vispārīgi, bet sapņu galamērķis ir tikai viens. Antarktīda. Tiesa, tur varētu iziet tāpat kā tiem Madagaskaras pingvīniem. Nu labi, ir vēl pāris citas iekārojamas vietas. Un pirms Antarktīdas laikam vajadzētu nomēģināt Grenlandi.

Lai nu kā – Islandē jau kādu laiciņu dzīvo mana draudzene, kura tieši šovasar pošas no turienes prom, tāpēc bija pēdējais brīdis paciemoties ziemeļos, mēģinot ietaupīt uz dzīvošanas izmaksām. Lidojumi no Latvijas pagaidām dārgi, bet vienmēr jau ir Lietuva. Tā cenu starpība mani kaut kā mulsina, jo laikam dikti daudzi pakalpojumu sniedzēji uzskata, ka mēs te, Latvijā, esam kkādi buržuji, tāpēc no mums var kāst teju divreiz vairāk. Lai nu kā, šādi sanāca pie reizes mazliet paciemoties kaimiņzemē un iztērēt turpceļam veselu dienu. (Avio bilance sanāca ~190 ēras.) Plānojot atvaļinājumu, avioreisu (ne)pieejamība noteica brīvdienu garumu – 7 dienas vai 3,5. Izvēlējos īsāko versiju, jo biju sabaidīta ar cenām. Tagad varu ieteikt ņemt garāko. Palika neapskatīti ledāji un to alas, aisbergi, ziemeļi un vaļi. Un ziemeļblāzmas (tās gan ziemas sezonā). Arī Reikjavīku apskatījām vien mazlietiņ. Šoreiz nekādu muzeju un kultūras. Bet, ak, Dievs, cik garš būtu šis rakstagals, ja es būtu pabijusi Islandē nedēļu! 😀

Kad dodies ceļojumā, neesot pārāk sasapņojies, pastāv arī mazāka iespēja vilties. Protams, es biju redzējusi Islandes bildes. Zināju, ka tur ir ledāji, vulkāni, klintis un ūdenskritumi. Nezināju, ka viņiem ir tik švaki ar kokiem. Bet tas diezgan ātri lec acīs – ainava plešas kilometriem tālu (izņemot, ja atduras pret kalniem), un tu saproti – kaut kas pietrūkst, bet kas? Ā, koki! Vispār jau koki viņiem ir, bet lielākoties tādi nīkulīgi. Tur ir vairumā pļavas un cirsmas paskata audzes. Un lavas lauki. Kas ir skumīgs skats. Īpaši tad, ja esi tikko ieradies, līst lietus, viss ir pelēks, izņemot tos lavas laukus, kas ir drūmi melni. Un tā tu brauc bezdievīgi dārgā lidostas transfēra autobusā un domā, ka varbūt šī nebija nemaz tik laba atvaļinājuma ideja. Un tad izkāp Reikjavīkas pievārtē un skats tur tas pats + smird pēc sēra. Nav tas cerīgākais sākums. Pēc tam gan izrādījās, ka Islandē IR krāsas – vajag tikai ieslēgt sauli!

Jep, arī tā bija.

Ja godīgi, es nesaprotu, kāpēc es turpinu atvaļinājumu saukt par atvaļinājumu, ja tā laikā es vispār neizguļos un katru rītu dabonu slieties augšā agrāk, nekā normālā darbdienā. Vai tad atvaļinājums nav par gulēšanu un nekā nedarīšanu? Nē, tā vietā ir padjoms septiņos vai vēl agrāk, kāpšana kalnos un trepēs, slāšana un elšana. Bet tā jau tā “Miljons dolāru ainavu aģentūra” darbojas – lai tiktu pie baudīšanas, nākas drusku piepūlēties. Par brīvu ir tikai skats uz Grīziņkalna vienmēr sagurušajiem pamatiedzīvotājiem un hipsteriem, kas pidžamās defilē pa Avotu ielu.

Pirmajā dienā, kuras rīts atausa cerīgi sauss, devāmies grupas ekskursijā pa Zelta loku. To visu var darīt arī uz savu roku, piemēram, iznomājot automašīnu. Nezinu, vai tas atmaksājas, braucot divatā, jo arī degviela Islandē nav lēta. Tā kā ne man, ne ceļabiedrenei nav autovadītāja apliecības, tad atkrita variants aizlienēt draudzenes auto. Es gan jokoju, ka Islandē visi ir tik godīgi, ka gan jau policija nemaz nepieķertu mūs gāžam bez tiesībām, tomēr izlēmām to nepārbaudīt. Standarta ekskursiju cenas – sākot no 80 eiro. Tevi savāc no viesnīcas vai citas dzīvesvietas, piegādā turpat atpakaļ, ved pa svarīgākajām vietām, pa vidu izklaidējot ar faktiem par zirgu krāsām un 600 sūnu sugām. Sūnas islandiešiem ir ļoti svarīgas. Un zirgi arī. Nekādā gadījumā nesauciet tos par ponijiem! Ekskursantus izlaiž svarīgajos apskates punktos, ļaujot stundiņu izskrieties, safočēties un sapirkties pārmērīgi dārgus suvenīrus. Parasti es uz suvenīru pirkšanu neesmu īpaši naska – kādu pastkartīti nopērku un tā. Bet tagad visur priekšā un pakaļā bija tuklīši. Tā nu es gribēju visu – magnētus, piekariņus, zeķes, krūzītes, paliktnīšus un zīmulīšus. Ir pat sniega bumbas ar tuklīšiem. Un kalendāri. Un krekli. Utt. Bet nekur citur naudu Islandē nav kur tērēt – tikai paēšanai un suvenīriem, jo šmotkas tur ir vnk pasakainās cenās. Atbrauc mājās un jūties kā tādā peniju veikalā. Ceļojumu aprakstos lasītais arguments, ka braukšana ar savu auto ļauj pavadīt ilgāku laiku katrā vietā vai stāties pie katra ceļa staba, īsti neiztur kritiku, jo laiks apskatei tiek dots pietiekami, un nekas diži aizraujošs pa ceļam netiek palaists garām.

Gullfoss lec kanjonā

Zelta loka ekskursiju (un tai līdzīgās) piedāvā dažādi pakalpojumu sniedzēji, mēs +/- pēc nejaušības principa izvēlējāmies Gray Line. Ekskursijas standarts ietver Þingvellir nacionālo parku, Gullfoss ūdenskritumu un geizeru ģeotermālo apvidu. Þingvellir nacionālais parks ir UNESCO pasaules mantojuma vieta, kas var lepoties ar Islandes lielāko dabisko ezeru (smuks) un Ziemeļamerikas un Eirāzijas tektonisko plātņu šķiršanās/tikšanās vietu (neko nepajutu). Tā ir arī vieta, kur Islandē daudzkas noticis pirmoreiz – pirmā baznīca, pirmā valdība u.tml. izklaides.

Tālāk laidām uz Gullfoss ūdenskritumu. Ja Þingvellir nacionālais parks ir tikai tāda iesildīšanās, tad Gullfoss beidzot bija tā vieta, kur var dvest: “Oooooo!” Nu ok, pa ceļam jau arī bija smuki, tā ka bildēšana pa autobusa logu gāja vaļā uz nebēdu. Bet ko tu padarīsi tūristiem, īpaši tiem, kas atbraukuši no plakanzemes. Nez islandieši ārzemēs tikpat aizrautīgi fočē kokus? Lai nu kā – Gulfoss ir tiešām iespaidīgs ūdenskritums, kad atrodas uz Hvita upes un ļoti skaļi un strauji gāž savus ūdeņus pa kaskādēm iekšā kanjonā. Ūdenskritumi man vienmēr licies tāds jautrs ūdens, kas ar lielu prieku metas mutuļot un lēkt no klintīm, spiedzot un šļakstinoties – wuhuuuu! Iespējams, kādā no iepriekšējām dzīvēm esmu bijis tieši tāds trakulīgs ūdens. Tā teikt – izdauzījos jau toreiz, tagad padzīvosim tā rāmi un mietpilsoniski. Yawn.

Nav te nekā, ko redzēt

Nākamais svarīgais pieturas punkts bija geizeri. Kur atkal dvest “uh” un “ah” (“wow” un “OMG”, ja darāt to angļu mēlē). Šī vieta ņudz no dažādiem karstiem baseiniņiem un avotiņiem, no kuriem daži burbuļo, daži – nē. Daži ir koši debeszili un kārdinoši. Daži šaudās ar dubļiem. Un visiem blakus brīdinājumi nebāzt tur savus pirkstus un nelīst pārāk tuvu. Un tad tur ir visu geizeru geizers, no kura vispār cēlies šis apzīmējums. Tiesa, tas šobrīd nav pārāk aktīvs. Tādēļ to kompensē mazais brālis Stokkur, kurš ar savu šovu izklaidē tūristus ik pēc ~10 minūtēm, bliežot līdz pat 30 metru augstumam. Kas ir visai cienījami, un vismaz pirmās dažas reizes rada skatītājos visnotaļ lielu sajūsmu. Nenoliegšu, ka arī es sajūsmā dvesu. Un varbūt arī mazlietiņ spiedzu. Bildes neko nepasaka –  dzīvē tas tiešām ir iespaidīgāk, jo klātbūtnes efekts dara savu.

Dienu noslēdzām ar došanos uz publiskajām islandiešu karstā ūdens vannām/baseiniem. Es diezgan ilgi lauzos, jo man diez kā nepiedur publiska atkailināšanās, bet islandieši dušošanos pirms baseiniem ņem ļoti nopietni un pat pieskata, vai tas tiek darīts gana uzcītīgi. Bet nu kkā to visu pārcietu, dzīva paliku, neviens uz mani ar pirkstu nerādīja, un sēdēšana karstajos baseinos zem klajas debess bija patiešām patīkama. Varu tikai iedomāties cik kruti tas ir ziemā, kad apkārt sniegs! Te varēja arī pavērot vietējos vikingus ar rudām bizēm un tā. True story! Vakaru noslēdzām ar ārprātīgi dārgu alu bārā, kur es izbesīju smuko bārmeni, brāķējot vienu alu pēc otra. Bet ko lai dara, ka viņam tie visi smeķē pēc pašdarināta Carlsberga? Viņš man prasa, lai aprakstu, kas man garšo. Es sāku aprakstīt Labieša “Mežu”. Tikai dažas dienas vēlāk sapratu, ka mēģināju izstāstīt, kā garšo meža pļava cilvēkam, kura zemē meža nav. Nu, kam tagad viegli. Pēc pirmā alus man gribējās otro. Kādu brīdi apcerēju potenciālās izmaksas, bet tad teicu sev: “YOLO!” un aizgāju tomēr pēc otra, kuru bārmenis man bija īpaši piemeklējis (tiešām garšīgs) un lūdza, lai es dzerot prātīgi, jo tam esot 9%. “Dzert prātīgi” ir ļoti pretrunīga frāze. Bet biju gan prātīga, par spīti faktam, ka šitādu naudu bārā neatceros atstājusi pat laikos, kad ar draudzenēm ļoti bijām iecienījušas ruma kokteiļus. Kad brālis prasīja konkrētāku salīdzinājumu, teicu, ka pie mūsu cenām man būtu jābūt pārpālī. Bet patiesībā es vnk nevaru izdzert tik daudz alus vienā vakarā, lai noplītētu tādu summu. Protams, ir vietas arī Rīgā, kur ir citas cenas, bet es tomēr godīgi salīdzinu craft beer vietas, nevis fancy-shmancy zeltraču bārus.

Islandiešu īpaši dārgais

Otrā dienā nedaudz paklīdām pa Reikjavīku. Nedaudz, jo laiks bija pretīgs – bija traki vējains un līņāja. Nekā no vakardienas cukurainās burvīgi zilo debesu un tikpat burvīgi zaļo pļavu ainavas. No ostas mola mūs gandrīz nopūta nost. Bet gandrīz neskaitās. Lielāko daļu rīta nositām grāmatveikalā, dzerot kafiju. Grāmatas Islandē ir vienkārši kriminālās cenās. Principā zem 20 eiro nekas neatdodas. Islandiešu darbu tulkojumi (pat tādi, kam 100 lpp.) maksā vismaz 25 eiro un uz augšu. Sky is the limit! Viņu algām tas droši vien skaitās ok, bet mēs tik tā palūrējām un safočējām vākus, lai zinātu, ko pēcāk pasūtīt internetveikalos. Nopirku gan vienu grāmatu no viņu slavenākā klasiķa un Nobela laureāta Halldór Laxness bibliogrāfijas. Padoms – lidostā grāmatas ir lētākas, jo izrādās, ka Islandē nav tāpat kā visur citur. Ar kafijas cenām tā pati problēma – piečuks par kafiju, kuras izmērs tikai drusku pārspēj espresso. Un tad ir tā, ka pie pirmās izdevības tu sāc kafiju zagt. Bet toties lidostā bez maksas var uzpildīt ūdens pudeles! Šajā dienā apmeklējām arī Reikjavīkas smalko koncertzāli Harpa – tai tiešām bijis ļoti viltīgs arhitekts. It kā neesmu ģībēja un ļimēja, bet tur tas viss stikls un leņķi mazliet jauca man prātu un lika zvanīt brīdinājuma zvaniem – “Nokritīsi! Nokritīsi!” Nenokritu, bet stāvēt pārāk tuvu stikla margām nebija patīkami. Bet tā jau pa smuko.

Pēcpusdienā nu jau vienu Islandes gadu pārcietusī draudzene veda mūs uz brīvdabas karsto upi. Viss bija forši līdz brīdim, kad es sapratu, ka būs jākāpj kalnā. Un tad vēl vienā. Un vēl mazliet. (Daudz.) Un tā vairāk kā stundu (manā prātā – vismaz trīs), kamēr aizkūlāmies līdz tai upei. Un tad bija forši. Sēdi vannas karstuma (un arī dziļuma) upē un sildies. Kad paliek par siltu, iedzer aukstu alu. Apkārt kalni, pļavas un mākoņi. Peredais. Līdz brīdim, kad nolēmām doties mājup. Un lietus nolēma, ka sen nav lijis. Pātagoja mūs visu garo atpakaļceļu, kas gan bija īsāks, jo veda lejā no kalna. Pie mašīnas nonācām laimīgas, bet cauri slapjas. Un tie skati kalnos! Ehh… Viss tas zaļums un smukums, kas taisni vai liek acīm iztecēt. Un visi trakie, kūpošie un burbuļojošie avoti! Un tās taciņas gar kraujām, kur viens solis un – attā! Pilnībā saprotu, kāpēc filmēt filmas, videoklipus un seriālus Islandē ir modes lieta. Un kūpošu kalnu ainava tur ir bezmaz standarts.

Kūp, burbuļo un smird

Trešajā dienā devāmies uz dienvidiem, Vīkas virzienā. Pirmais mūsu galamērķis bija prāmis, kas ved uz Vestmannaeyjar arhipelāgu un salu, kurā mīt tuklīši. Bez putniem viņiem tur ir arī lidlauks, golfa laukums un pāris vulkāniņi, no kuriem Eldfells izvirda samērā nesen – 1973. gadā, mēģinot nopostīt nīcīgo cilvēku celto pilsētu. Saliņu vulkāniskā izcelsme ir manāma uzreiz un ļoti atgādina “Someone To Lava”. Uz pāris šādām salām cilvēki pat ir pacentušies uzcelt pa namiņam. Skats ir diezgan sirreāls, kad šķietami klinšainās un vientuļās salas otrā pusē paveras mirdzoši zaļa nogāze ar baltu namiņu tās vidū. Ekskluzīvs miteklis cilvēku nīdējiem. Vai vienkārši bezdievīgi bagātajiem.

Lai nu kā – Vestmannaeyjar lielākā sala Heimaey ir brīnumaini skaista – vienlaikus maza un plaša, koši zaļi kalni, koši zils okeāns, melnas smiltis un ciku cakām izmargotas klintis. Ar tuklīšiem mums totāli nenoveicās, dažus gan redzējām, bet pa lielu gabalu. Bildes miglainas. Man personiski bija ĻOTI liela bēda. Ko lai saka – mēģinājām nepareizās vietas. Lai viss nebūtu skumji un bēdīgi, tomēr devāmies uz vietējo akvāriju un dabas vēstures muzeju. Jāsaka, ka tas dzīvajā izskatās daudz labāk, nekā fotogrāfijās (kurās tas izskatās pēc riktīgi noplukuša kantora) – viņiem ir diezgan daudzi akvāriji, kurus apdzīvo plašs skaits interesantu iemītnieku, sākot ar krabjiem un garnelēm, beidzot ar anemonēm un jūras zvaigznēm. Bet galvenais, protams, ir tas, ka šajā mājā dzīvo tuklītis Toti, kurš ir visnotaļ sabiedrisks, kā arī profesionāls pozētājs. Cuteness overload. Kā Toti nonāca muzejā? Lūk, iemesls putnu mīļotājiem braukt uz Islandi augustā – šajā mēnesī mazie tuklīši pamet alas un dodas izlūkot pasauli. Tā kā viņi vēl īsti labi nelido, mazie, mīļie ekstrēmisti metas lejā no savas klints un ļauj vējam nest sevi uz okeānu. Bet pilsēta ar savām gaismiņām ir tik vilinoša! Tā nu viņi vasaras naktīs nonāk pilsētas ielās, kur jaukie islandieši viņus salasa, lai tie netiktu sabraukti vai citādi nomaitāti, un nākamajā dienā nes palaist okeānā. Toti tika atrasts tieši tādā veidā, bet bija pārāk jauns un nepieaudzis, lai izdzīvotu okeānā viens pats, tā nu viņš tika adoptēts un dzīvojas pa muzeju, kur viņam esot savs baseins un citas ekstras. Un katru dienu jauni, spiedzoši tūristi, ko izklaidēt.

Supermīlīgais Toti

Pēc atgriešanās uz cietzemes turpinājām ceļu, mazliet piestājot Eijafjadlajegidla aka iespējams, slavenākā Islandes vulkāna pakājē un uzņemot dažas bildes ar skatu uz vietu, kur tas dus, tinies mākoņos. Pēc tam bija kārta Skógafoss – vienam no lielākajiem un iespaidīgākajiem Islandes ūdenskritumiem, kura izmēri ir visnotaļ vērā ņemami – 15 m platumā un 60 m augstumā. Kad esat uztusnījis šos 60 m pa trepēm tā sānos, varat aiztipināt un apskatīt tālāk vēl pāris ūdenskritumus uz Skógá upes. Un turpināt dvest par sirreāli brīnišķīgajām ainavām. Pēc tam devāmies uz Reynisfjara – melno smilšu pludmali, kur ik pa laikam neveikli tūristi veic neplānotu upurēšanos okeāna dieviem. Vēl tur ir patiešām krāšņas klintis, kuru musturu var tikai apbrīnot. Un vēl arī diezgan slavenie bazalta stabi jūrā – Reynisdrangar. Kuru dēļ vedu svētceļojumā Yrsas detektīvromānu. Žēl, bet par to nevaru teikt tikpat labus vārdus kā par Islandi. Atceļā draudzene mūs uzveda tuvumā esošajā skatu punktā – Dyrhólaey, kur var baudīt vēju un skatu gan uz melno pludmali, gan otru pusi. Un vēl var ātri atcerēties visus pātarus, ko bērnībā esi apguvis, jo tas ceļš augšā un lejā man šķita tik ekstrēms, ka apsvēru domu labāk iet kājām. Tas jau par kaut ko liecina. Bet man tiešām likās, ka mēs todien mirsim.

Un pēc tam bija pēdējā pieturvieta, kas ļoti prātīgi tika pataupīta beigām – kā odziņa visam. Un tie bija divi gandrīz blakus esoši ūdenskritumi. Piestājām pie tiem arī turpceļā, bet nolēmām, ka slapināšanās dēļ jāatstāj tos finišam. Šis ir brīdis, kad jūs gribat, lai jums līdzi ir arī ūdensizturīgas bikses, ne tikai jaka (kas Islandes apmeklējumam ir obligātais virsdrēbju minimums). Seljalandsfoss no abiem draugiem noteikti ir slavenākais, jo gana iespaidīgs, un tam var aiziet aizmugurē un bezgalīgi ilgi (vai atkarībā no drēbju ūdensizturības) skatīties uz līstošo ūdeni. Taču mazu gabaliņu tālāk ir Gljúfrabúi, kuram var piekļūt, izlaipojot cauri nelielai aizai. Un tad!!! Tad bija – wait for it! –  brīnumaini! Nekad nebūtu domājusi, ka tuvs kontakts ar ūdenskritumu var radīt tik maģisku absolūtas brīvības sajūtu! Tās dēļ vien būtu gatava atgriezties.

Bet vēl ir vērts atgriezties tā eksotiskā, krāšņā un nepieradinātā skaistuma dēļ. Tā svaigā gaisa (kad nesmird pēc sēra) un spirgtā vēja dēļ. To plašumu dēļ. To sprigano pavasara jēru dēļ, kas izraibina zaļās pļavas ar saviem apaļajiem dupšiem. To balto nakšu dēļ. Un man līdz šim likās, ka ap vasaras saulgriežiem pie mums ir gaišas naktis! Smieklīgi. Islandē jūnija sākumā saule knapi uz pāris stundām aizkrīt aiz horizonta, lai atkal nepacietīgi raustos augšā jaunai dienai. Es laikam mazliet iemīlējos šai vietā. Ir tik patīkami atklāt, ka vēl ir kaut kas, kas spēj sajūsmināt un pārsteigt. Rekomendēju nomēģināt.

 

Atskats uz untumu mēnesi

Standarta

Vispirms lai iet muzikālais baudījums, jo ir taču jāsāk ar kaut ko labu! Aprīlī iznāca šī brīnišķīgā “London Grammar” dziesma, bet jaunais albums droši vien kļūs par manu jūnija saundtreku. Un nu par pārējo – kamēr valodu speciālisti nevar vienoties, kā vārds “aprīlis” ir cēlies – vai tas ir atvasināts no aperire, kas nozīmē “atvērt”, domājot par visu, kas pavasarī plaukst un veras, vai no Afrodītes vārda, es mēģināju atcerēties, kas bija īpašs šajā mēnesī. Klimats tipiski aprīlisks. Vēl mazāk pārsteigumu kā citiem gadiem, jo bez mānekļiem, ka varētu tuvoties pavasaris. Šķiet, ka problēmas ar darbiem ir ne tikai man, bet arī pavasarim. Un atkal jau mans mēneša apskats briesmīgi aizmarinēts. Tāds ieildzis nerakstāmais periods bija. Iespējams, ka atvaļinājums būs šo jautājumu drusku uzlabojis. Vai arī nē.

Grāmatas. Izlasīto grāmatu skaits aprīlī tieši atspoguļo stundas, kas tika notriektas, bindžojot seriālu “Bones”. Neko nenožēloju! Vēl, protams, atgriezies niķītis iesākt jaunas grāmatas, pirms ir pabeigtas iepriekšējās…

  1. Džila Mensela – Milijas dēka. 4/5. Nomēģināju vēl vienu Menselas romāniņu. Šis man pat patika labāk par iepriekšējo, lai gan arī šis vāks ieturēts klasiskās Kontinenta tradīcijās. Arī šeit Mensela ir savijusi vismaz 3 atsevišķas sižeta līnijas. Galvenā varone ir Milija, kas kādā jaukā dienā, būdama bojfrenda pasūtīšanas procesa vidū, uz tuvējā klinšu skatu laukumiņa ierauga dāmīti, kura izskatās pēc lēcējas. Tb pašnāvnieces. Tā nu viņa pamet savu draugu un metas šamējo glābt. Glābšana ir veiksmīga, viņas ātri kļūst par draudzenēm, turklāt dāmīte izrādās esam slavenā lubeņu autore Orla Hārta (grāmatu klubā man šai brīdī vaicāja – kāpēc viņa būtu jāglābj?). Orlai maķenīt neiet, jo pēdējā viņas grāmata ir nokritizēta ne pa jokam (pelnīti), un vēl arī viņas nejēga vīrs viņu krāpj. Bet tad viņai dzimst ideja – rakstīt par dzīvi, kāda tā ir, tā nu viņa nolemj iedvesmoties no Milijas reālās dzīves un viņas attiecībām un izmantot to par pamatu savai jaunajai grāmatai. Tā kā Milija nav īsti godīga un slēpj faktu, ka ir nedaudz saķērusies kādā jaukā atraitnī (viņam ir tikai ~30, dzīvē gadās arī tā), Orla viņai sūta virsū dažnedažādus vīrišķus. Ar dažādiem panākumiem. Beigās visi dabonas un ir laimīgi. Visumā bija jautri. Patika. Lasīšu viņu vēl.
  2. Brian K. Vaughan, Fiona Staples – Saga, Volume 2. 4/5. Kāds labs cilvēks aprīlī aiznesa savus “Saga” eksemplārus uz Robert’s Books, kur tālāk tie nokļuva pie manis. Biju ļoti priecīga un aiz tā prieka pārlasīju arī pirmo daļu. Otrā daļa man nenorāva jumtu tik izteiksmīgi kā pirmā, kur katra lappuse bija pārsteigums, tomēr stāsts turpinās tikpat interesanti un krāšņi. Ļoti, ļoti patīk Fiona Staples radītās ilustrācijas. Ir pasaulē cilvēki ar talantu.
  3. Linda Needham – The Bride Bed. 2/5. Tā kā mums grāmatu klubā bija trešiņa (trash lit) raunds, tad vajadzēja paņemt kaut ko, kas tiešām atbilst parametriem, nevis vienkārši lubeni. Un ak vai! Man tagad ilgi šito nevajadzēs. Viena lieta ir lasīt atkritumliteratūru un ierēkt, cita lieta, kad pie trīssimtās lappuses galīgi vairs nav smieklīgi, lasot jau n-to reizi tās pašas tukšās, uzpūstās frāzes. “Ciets kā klints” un tādā garā. Stāsts ir par kādu daiļu jaunavu, vārdā Talia, kuras tēvs noliek karoti, atstājot savu nelielo pili un tai pieguļošo ciematu. Tā kā diemžēl ir 11. gadsimts, viņš to neatstāj viņai – tolaik tā nebija pieņemts. Tā nu pār pili nāk precinieku/iekarotāju/vandāļu orda cita pēc citas, un dažiem gribētājiem dāmīti izdodas gandrīz aizraut līdz altārim. No pēdējā un pretīgākā kandidāta nabaga jaunavu izglābj bruņinieks Alekss, kuru pats karalis ir sūtījis beidzot ievest te kārtību. Lai gan pateicīga, Talia arī ir diezgan lecīga, un viņai šitie “precinieki” jau ir līdz lampiņai. Tā nu viņa kundziņam uzreiz paziņo, ka viņu neprecēs, lai tur vai kas. Uz ko viņš atbild, ka nemaz netaisās viņu precēt. Jo izrādās, ka Aleksam gribas līgavu ar lielāku pili un bagātīgāku pūru. Bet hormoniem neko nepadarīsi, un dzirksteles starp šiem lec jau no pirmās sastapšanās. Sākums bija ļoti jauks, un tālāk izrādījās, ka jaunkundze nav dumja un ir parūpējusies par dažādiem izdzīvošanas mehānismiem, piemēram, kopā ar saviem ciematniekiem aplaupot visus viņu teritorijas caurbraucošos ratus. Jo no kkā jau ziemā būs jāpārtiek. Bet gandrīz 400 lpp. šāda tipa grāmatai ir par daudz. Ar pēdējām 50 reāli mocījos, lai gan tur beidzot sākās juicy bits, bet pat to pamanījās sabojāt ar pārāk daudz runām. Bildē ir grāmatas pakaļējais, nevis priekšējais vāks, jo tas vnk ir visa šī žanra esence. (Priekšējais bija vnk pārāk pieklājīgs.)
  4. Villijs Sērensens – Ragnaroks. 3/5. Šo uzgāju bibliotēkā, meklējot kaut ko jauku un īsu. Šis ir tāds fiksais ieskats ziemeļnieku mitoloģijā. Mazliet pasausi un sarkastiski, sākums gan (atkal jau!) bija daudz labāks, nekā turpinājums, jo uz priekšu palika tikai arvien sausāk un mazāk smieklīgi. Diemžēl. Drusku atsita tādu kā skolas konspektu. Daudziem stāstiem prasījās garāku izklāstu, jo tie šķita potenciāli ļoti aizraujoši. Bet vispār labs variants, ar ko sākt izglītošanos tēmā. Ļoti interesanti tie skandināvu dievi, šausmīgi stulbi un cilvēciski. Tāda nemitīga savstarpēja ņemšanās, skaudība, kasīšanās un augstprātība. Lokijs tiešām tai brandžā (tāpat kā supervaroņu filmās) šķiet sakarīgākais. Būs jāpalasa arī Geimena versija. Un jāgaida, ko par šo tēmu būs sarūpējis Taika Vaititi.

Kino. Varbūt esmu kaut ko aizmirsusi, tāpat kā aizmirsu marta apskatā pieminēt filmu “Moonlight”. Un pirms tam arī Loganu. Pirmā mani diemžēl galīgi neuzrunāja. Ir draugi, kuri ir sajūsmā, bet man bija tā – nu neko jaunu te neieraudzīju, un Oskari liekas vēl jo vairāk tikai politkorekti. Bet Logans bija vnk reāli brutāls. Jā, tur bija dažas labas lietas, bet man kaut kā apnikusi tā asiņu šķiešana pa labi un pa kreisi pusi no raidlaika. Neredzu tam īsti pamatojumu. Tāpēc man šķita, ka Pīrss Brauns “Rīta zvaigznē” runā tieši par to pašu, rakstot:

Serdes pasauļu iedzīvotāji kļuvuši tik nejūtīgi pret vardarbību, ka aizmirsuši – tā jāliek lietā ar mērķi. Vardarbība ir instruments. Tā paredzēta, lai šokētu. Mainītu. Tā vietā viņi to normalizējuši un sākuši godināt. Un radījuši izmantošanas kultūru, kur tā pieraduši pie seksa un varas, ka izvelk zobenu un izrīkojas pēc sava prāta ikreiz, kad kāds tiem pasaka nē.

Savukārt Karali Artūru gan tik viegli neaizmirst. Noskatījos to īpašajā #KingForADay bezmaksas seansā, un pēcāk aizgāju vēlreiz, uz Scape zāli, kur 3D, vislielākais ekrāns, vislielākā skaņa, vislielākais Artūrs. Parasti atkārtojumi tik drīz (šajā gadījumā gan 2 ned.) reti kad sagādā cerēto baudu. Pirms tam liekas, ka gribi skatīties vēlreiz, bet patiesībā sēdi un gaidi interesantās vietas. Vismaz tā man izgāja ar fantastiskajiem bīstiem. Bet šoreiz tomēr viss bija skaļāks un lielāks, tā ka negarlaikojos. Pie vēlmes atkārtot galvenokārt bija vainīgs lieliskais izcilais filmas skaņas celiņš. Spotify plate drīz būs nodilusi.

Mana mīļākā Gaja Ričija filma ir un droši vien paliks “Lock, Stock and Two Smoking Barrels”, kas ir redzēta tik daudz reižu, ka it kā jau būtu vajadzējis apnikt, bet – nē! Tomēr Artūrs pievelk ļoti tuvu, jo šeit ir visas lietas, kas man tīk – labs stāsts, labs vizuālis un laba mūzika. Varbūt ne visiem (spriežot pēc filmas finansiālajiem rādītājiem – diemžēl tādu ir daudz) piedur Ričija modernizētā versija par karali Artūru, bet šī pieeja man atgādināja Baza Lurmena “Romeo un Džuljetu”, par kuru viņš pats teica: “Gribu nocelt Šekspīru no augstā plaukta!”, kas viņam arī izdevās, jo viņš padarīja Šekspīru aktuālu, tuvu un saprotamu. Vismaz priekš manis kā 14-gadnieces tobrīd tā filma beidzot lika sajust šo materiālu kā savu. Tāpat tagad Ričijs ir radījis filmu par klasisku varoni, piešķirot personāžiem drēbes, kas ir tik modernas un izteiksmīgas, ka brīžiem šķiet pavisam mūsdienīgas, liekot viņiem bīdīt tekstus, kādos diez vai runāja 5.-6. gs., un galu galā radot aizraujošu un dinamisku stāstu. Vēl, protams, šī filma saņēma kritiku par to, ka tur pārāk maz vietas atvēlēts sievietēm. Bet šī filma arī nesaucas “Karaļa Artūra sievietes”! Un tajā, par laimi, nav aiz matiem pievilktas un nevienam nevajadzīgas romantiskās sižeta līnijas. Jā, tur ir maz sieviešu, bet stāsts ir par Artūra iekšējo cīņu – piepildīt savu likteni un dzīves uzdevumu vai turpināt izlocīties no jebkādas atbildības. Es, protams, esmu tikai par to, ka sievietēm ir jēdzīgas lomas, ko spēlēt, nevis tikai otrais un trešais plāns, bet dažās filmās tas tiešām nav nekāds iztrūkums. Bet ir jau cilvēki, kas aizies uz “FF” un pēc tam sūrosies, ka tur bija par daudz mašīnu…

Džūdam tiešām lieliski piestāv slikto lomas, viņš šeit ir ļoti izteiksmīgs Vortigerns un viņam ir tāda perfekti augstprātīga sejas izteiksme! Čārlijs Hanems ir vnk ideāls – dodiet vēl! Tāds baigi cool tipiņš, smuks un muti brūķēt arī prot. Ehh… Labi, man uz viņu šobrīd ir neliels fling, nespēju kritizēt 😀 Kad apnīk izklaide un action, var pafilozofēt par to, kā tornis simbolizē (IMHO) cilvēka augstprātību, un skaudri apzināties, ka ir jākļūst par briesmoni, lai apmierinātu savu varaskāri, ka cilvēks tik labprāt norobežojas no briesmoņa sevī, kad tas ir ērti, un ka mēs tik ļoti cenšamies neredzēt to, ko nevēlamies saskatīt. Īpaši tad, ja tādējādi būtu jāierauga briesmoņi mums līdzās.

TV. Ar trīs sezonu novēlošanos beidzot pieķēros stāstam par gangsteru ģimenīti 20. gs. sākuma Birmingemā – “Peaky Blinders”. Līdz šim bija dzirdētas dažādas slavas dziesmas, bet kā jau reizēm ir ar tiem saslavētajiem gabaliem – grūti pieķerties, jo bail vilties. Sākumā noteikti nevīlos, trešās sezonas iesākums gan tāds pašvaks. Jāatzīst, ka man šajā seriālā traucē tas, ka katra nākamā sezona sākas ar notikumiem 2 gadus vēlāk, kas mani izsit no emocionālā ritma. Lai nu kā, tagad, protams, esmu kvēla Kiliena Mērfija pielūdzēja. Viņa attēlotais Tomass Šelbijs ir tieši tāds sliktais zēns, kas patīk meitenēm – jā, slikts, jā, brutāls, bet tas viss – cēlu mērķu (ģimenes) vārdā. Un visiem viss godīgi, pēc nopelniem. Visumā tāds ļoti interesants ieskats tā laika pasaulē un savstarpējā dinamikā, arī starp policiju un bandām. Vizuāli, klausāmi un saturiski ļoti baudāms. Sems Nīls kā diezgan brutālais inspektors Česters Kempbels arī ir vnk izcils! Tāds maita, bet nav iespējams no viņa novērsties.