“Ļaunuma rašanās”

Standarta


Šogad Jāņa Rozes apgāds izdeva Džūlijas Šovas darbu “Ļaunuma rašanās” – zinātnisku pētījumu par cilvēces tumšo pusi, kā to piesaka pati autore. Šajā grāmatā autore pievēršas dažādiem priekšstatiem par to, kas ir ļaunums, atsaucoties arī uz daudziem zinātniekiem pētījumiem. “Šis pētījums ir veltīts cilvēku liekulībai, ļaunuma absurdajam raksturam, parastam vājprātam un empātijai.” Tieši pēdējais faktors daudziem lasītājiem būs, iespējams, lielākā grūtība, varu pat iztēloties, kā viņiem izspiežas pieres vēna, kliedzot – jūs ko? Man būs jājūt līdzi pedofiliem, izvarotājiem un diktatoriem?

Jā, būs. Tāpēc neiekārtojieties ērti. Šī nebūs ērta grāmata.

Šī, visticamāk, nebūs pat tāda grāmata, kuru lasot, varēsiet priecīgi māt ar galvu un visam piekrist. Iespējams, jūs nepiekritīsiet daudz kam. Vai pavisam nekam. Autore izaicina mūs atbildēt uz daudziem jautājumiem, kas saistīti ar ļaunuma tēmu, un izvērtēt savus uzskatus. “Mums nepatiktu, ja ļaudis mūs nosodītu par darbiem, ko nožēlojam visvairāk. Taču paši pret citiem tā izturamies ik dienu. Savā rīcībā mēs saskatām nianses, apstākļus, grūtības. Taču attiecībā uz citiem parasti redzam tikai iznākumu.” Definēt, kas ir ļaunums, just empātiju pret tiem, kas nodara ļaunumu, galu galā – atklāti parunāt par to, kas ir ļaunums. Un saprast, kā mēs to varam mazināt.

Mēs ik dienas redzam sev apkārt ļaunumu, bet vienlaikus arī neredzam. Sliktas ziņas, ķesku filmas, pat karš – uztvere ir notrulinājusies, un agrāk vai vēlāk mēs pierodam pie teju vai visa. Arī sabiedrības attieksme palīdz veidot attieksmi par to, kas ir un kas nav nosodāms. “Mēs bieži domājam, ka nediskrimējam citu grupu pārstāvjus, taču mūsu rīcība var liecināt par to, ka īstenībā mēs atbalstām noteiktus pieņēmumus vai stereotipus. Šādi slēptie pieņēmumi, ja tos atstāj pašplūsmā, var radīt tādu kultūras vidi, kur cilvēki tiek izstumti un nostādīti pakārtotā lomā.” Mēs daudz ko pieņemam kā normu, jo tādas tās lietas dzīvē vienkārši ir. Un tas kļūst par realitāti. Protams, vieglāk ir nedomāt vai teikt – pats/-i vainīgs/-a, ka tā. Pats vainīgs, ka skolā nemācījās un tagad vergo par kapeikām. Pati vainīga, ka tumsā nāca mājās īsos svārkos. Pats, pats, pats. Tādēļ ļaunums, ko viņi piedzīvo, ir pieļaujams, bet mēs kā sabiedrība varam nevainībā nomazgāt rociņas un pat nenosodīt ļaundarus. Ērti.

Grāmatā tiek apskatītas vairākas tēmas, no kurām dažas mūs ikdienā skar vairāk, citas mazāk. Un tomēr par katru no šīm tēmām ir jārunā, vai tā ir pedofilija, ļaunais (?) mākslīgais intelekts vai mēs katrs, kurš izvēlamies neredzēt, noklusēt, piebalsot. Jo tikai gūstot lielāku sapratni, iepazīstot cits citu un citādo, mēs varam vairot empātiju, iekļaušanu un galu galā – mazināt ļaunumu un tā nodarīto kaitējumu. “Nespēja apturēt vai novērst ļaunu rīcību var būt tikpat slikta kā pati rīcība.” Arī valsts ar savām izvēlēm likumu ietvaros kaut ko sodīt vai nesodīt dod sabiedrībai signālu par to, ka viena vai otra lieta tiek vai netiek traktēta kā ļaunums, tādējādi veicinot noteiktu attieksmi.

Neteikšu, ka šī ir ideāla grāmata. Arī tai ir savi mīnusi, un daudzām lietām te tiek pārskriets pāri ļoti virspusīgi, tomēr tā ir labs sākums sarunai ar sevi. Iesaku un iesaku.

4/5

No angļu valodas tulkojis Ilmārs Zvirgzds

Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds

Grāmata no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.