Category Archives: Uncategorized

Gada pārskats (2016)

Standarta

Well, well, well… Vai sākt ar to, ko izdarīju, vai to, ko neizdarīju? Labi, vispirms par pareģojumiem, izteiktiem pirms gada. Plānoju izlasīt 55 grāmatas, izlasīju 75. Yay! Prognozei piegāju ļoti reālistiski, bet sanāca tā, ka šogad mainījās gan grāmatu lasīšanas paradumi, gan arī kaut kā vairāk koncentrējos tieši uz grāmatām, nevis seriāliem un filmām. Lai gan cipars ir glīts, drusku cemmīgi ir tas, ka neuzspēju gada beigās pabeigt plānotās grāmatas, sagāzās virsū darbi un pasākumi, tā ka visam tomēr nepietika enerģijas un laika. Bet labākais šajā gadā bija nevis lappušu daudzums, bet tas, ka lielākoties izdevās izvēlēties tādas grāmatas, kas sagādā prieku, nevis liek nožēlot iztērēto laiku.

No latviešu literatūras biju apņēmusies izlasīt divas grāmatas – “Jelgava 94” un “101. kilometrs”. Līdz otrajai netiku, bet pavisam 2016. gadā izlasīju 12 latviešu autoru grāmatas, kas priekš manis ir apbrīnojams cipars. Jāatzīst, ka ar latviešu literatūru nav tik slikti, kā es kādreiz domāju. Ļoti patika Ingas Pizānes dzejas krājums “Tu neesi sniegs”, kas turklāt arī atgādināja, ka man taču tīri labi patīk dzeja. “Jelgava”, protams, bija izcila, un tādas man šķiet arī “Mākslas detektīvu” sērijas grāmatas. Ko nākamgad šajā jautājumā? Mēģināšu tikt galā ar to kilometru grāmatu un izlasīšu arī “Kājāmgājējs karā” turpinājumu. Un tad jau redzēs, kas tur vēl pa ceļam gadīsies. Jūtos gana drosmīga pamēģināt vēl šo to no latviešu garadarbiem.

Vispār 2017. gada lasīšanas plāns ir tikt galā ar dažiem foliantiem, kas stāv plauktā un baida mani. Tādēļ arī Goodreads Reading Challenge ieliku 60 grāmatas, nevis vairāk. Ja galīgi netikšu galā, būs līdzsvaram jāpalasa bilžu romāni aka komiksi. Gribētos, protams, izlasīt vairāk, jo jaunas un potenciāli aizraujošas grāmatas ar katru gadu nāk tikai klāt. Un kaudzes tikai krājas.

Kā tad gāja ar rakstīšanu? 2016. gadā esmu uzcakojusi 49 ierakstus, kas ir tikai mazliet vairāk, nekā iepriekšējā gadā. Biju domājusi būt čaklāka, bet kaut kā atkal noslinkoju un reizēm ilgstoši mocījos ar iedvesmu. Varbūt šogad būšu apzinīgāka, spēšu sevi savākt arī nerakstīšanas brīžos utt. Visumā man ir iepaticies mēneša apskatu formāts, jo ļauj īsi izteikties arī par tām grāmatām un filmām, par kurām nesanāk uzrakstīt plašāk. Un jūtu, ka 2017. gadā man būs vēl citi tematiskie raundi, līdzīgi nupat aizgājušam Ziemassvētku literatūras mēnesim.

Populārākais bloga ieraksts 2016. gadā bija “Meitene tīmeklī”. Šī tendence bija redzama jau diezgan agri, un sākumā biju nedaudz pārsteigta. Tad pieleca, ka laikam jau blogus vairāk lasa jauni cilvēki, tādēļ nav nekāds brīnums, ka starp biežāk lasītajiem ierakstiem ir arī citi par YA filmām vai grāmatām. Bloga apmeklētāji visbiežāk ieklīst no manis caur Facebook, WP Reader vai Mairitas blogu. Draugi kārtībsargi gan pie manis reti iegriežas, laikam neesmu pietiekami interesanta. Kas labi. Apmeklētāju karte vēl arvien izskatās raiba kā dzeņa vēders, un es pamazām aprodu ar domu, ka manu blogu lasa arī cilvēki, ko nepazīstu, nevis tikai daži uzticamie draugi un blogeri/kolēģi. Skatījumu un lasītāju skaits, salīdzinot ar iepriekšējo gadu, ir dubultojies. Un tas pats ir noticis ar abonentu skaitu, kuri šobrīd ir veseli 36! Kas lēni nāk, tas labi nāk! Bet vispār prieks, ja kādam ir sanācis palīdzēt izvēlēties kādu labu grāmatu vai filmu. Vismaz kāda piedeva savam lietderības koeficientam.

Filmu statistika ir kaut kur ap 60, īsti precīzi nezinu, brīžiem aizmirsu piefiksēt noskatīto, un kurš tad pēc tam to visu var atcerēties… Bija gan lieliskas filmas, gan totālas vilšanās, bet tas jau viss piederas pie lietas. Šajā gadā atklāju sev vesternu žanru. Protams, bija daži redzēti jau agrāk, bet šķiet, ka tieši tagad pa īstam spēju novērtēt veco vesternu pievilcību. Skaistais plāns tikt galā ar “Star Trek” īsti neizpildījās, gan jau kādā citā brīdī uznāks iekāriens un noskatīšos. Toties noskatījos gandrīz visu seriālu “Friends” un “True Blood”, kas bija gandrīz vai jautrāks par to pirmo. Un tur bija Skarsgārds. (Yay!) Nākamajam gadam neko neplānoju, gaidu un vienlaikus negaidu pēdējo “Bones” sezonu. Ko pēc tam skatīšos, lai to kompensētu, tiešām nezinu. Janvāris gan, protams, kompensēs daudz ko – būs jaunā Šerloka sezona, kā arī “Death in Paradise”, tā ka kādu laiciņu būs, ko skatīties.

Šis bija labs un interesants gads ar foršiem draugiem, ar kuriem var apspriest interesantās un šausmīgās grāmatas un filmas. Paldies citiem blogeriem un lasītājiem par blograkstiem, kompāniju un komentāriem! Cerams, mums priekšā vēl viens gads, pilns lielisku grāmatu!

Advertisements

Ar dziesmu par dzīvi – blogeru versija

Standarta

Gads kratās uz galu, un jānodod viens no parādiem, jo Santa mani jau pasen aicināja piedalīties šai atrakcijā, ko iesāka Dainis. Labi, kāda tur atrakcija. Muzikālā gaume manā izpratnē ir kaut kas ļoti personisks, pat intīms, jo mūzika uzrunā kaut ko ļoti īpašu mūsos pašos. Ir mūzika, kas uzrunā tikai kājas un gurnus, bet ir arī tāda, kas iezogas pavisam dziļi, pašā dvēselē. Man tiešām ir bijusi tāda diezgan dīvaina pieredze, kad mūzika ielien nekomfortabli dziļi, un es te nerunāju par jaunības hiperemocionālajiem laikiem, kad visi kauc pie Radiohead “Creep”. Gāju cauri pašreizējiem mūzikas sarakstiem un ieskatījos arī dažos vecākos, jo gaume jau ar gadiem mainās, dažas dziesmas apnīk, dažas piemirstas, bet jāatzīst, ka lielāko daļu no tā, ko klausījos pirms 10 gadiem, spēju klausīties un labprāt klausos arī tagad. Protams, daudzas no ļoti mīļām dziesmām neatbilst šīs izlases parametriem, tāpēc paliks aiz kadra.

Tev tīkama dziesma, kuras nosaukumā ir krāsa. Te varētu minēt Amy Winehouse – Back to Black vai Razorlight – Golden Touch, tomēr sākšu šo pasākumu ar brīvsoli un Counting Crows – Colorblind


Tev tīkama dziesma, kuras nosaukumā ir cipars. Vienkārši, bet burvīgi. Proclaimers – I’m Gonna Be (500 Miles)


Dziesma, kas atgādina tev par vasaru. Te varbūt vajadzētu būt latviešu šlāgeriem, bet labāk kko, kas neasociējas ar negatīvām emocijām, tāpēc Stereophonics – Dakota, lai gan arī viņu koncertā vīlos, tādi augstprātīgi tipiņi likās. Nedaudz salauza man sirdi ar attieksmi.


Dziesma, kas tev asociējas ar tev netīkamu cilvēku. Kanje Vests, īpaši kombinācijā ar KK, ir vēl kaitinošāks par Trampu. Bet arī viņam ir ģeniāla dziesma. Gold Digger, protams. Tiesa, tā man iepatikās tieši kādā no kaverversijām, bet arī oriģināls ir labs.


Dziesma, kuru vienmēr klausies ļoti skaļi. Incubus dziesma Megalomaniac ir dziesma, ko klausos patiešām skaļi, kad esmu pārstrādājusies un nespēju padomāt, bet ir jāturpina virpot. Ar to es kaut kādā dīvainā veidā attīru savas smadzenes.


Dziesma, kura liek tev vēlēties dejot. Džezs! Regejs! Tā ir mūzika ne priekš sēdēšanas. Bet no plaša patēriņa mūzikas kopš jaunības laikiem nezūdoša vērtība ir Santana – Smooth ft. Rob Thomas


Dziesma, kuru klausīties, vadot automašīnu. Roadtripa dziesma, protams, ir RHCP – Scar Tissue


Tev tīkama dziesma par narkotikām vai alkoholu. Pirmā laikam prātā nāk Placebo – Special K, bet šoreiz izvēlēšos kaut ko mazāk populāru The Streets – The Irony Of It All. Žēl, ka tas puisis izšāva praktiski visu pulveri vienā albumā 😦

Dziesma, kas tev liek justies laimīgam. Šis ir ļoti mainīgi. Kādu laiku biju uzsēdusies uz Maroon 5 – Sugar, bet šogad tā laikam ir Džastina Timberleika lipīgā “Can’t Stop The Feeling”


Dziesma, kas tev liek justies bēdīgam. Keane – Bedshaped


Dziesma, kas tev nekad neapnīk. Tās ir daudz un dažādas, bet noteikti un ļoti The Killers ar viņu Mr. Brightside. Un es zinu, ka neesmu vienīgā tāda!


Dziesma, kas tev patika, kad biji pusaudzis. Totāli neesmu krievu mūzikas fane, ar vienu izņēmumu (Bratja Grimm), bet jāatzīst, ka videnes laikos biju ļoti liela Andreja Gubina pielūdzēja 😀


Tava mīļākā dziesma no astoņdesmitajiem. Lai gan izvēle te ir plašu plašā, vismaz vienreiz pa vidu šai izlasei būtu jāparādās Queen, vai ne? Who Wants To Live Forever, protams.


Dziesma, kuru tu vēlētos, lai spēlē tavās kāzās. Gandrīz visi blogeri, par kuriem lasīju, mēģināja izlocīties no šī jautājuma. Es arī nedomāju par precībām, lai gan kādreiz sapņoju par to visnotaļ daudz, un tad man bija izdomātas pāris dziesmas. Bet tas bija sen, un vairs nav taisnība. Bet ja nu kādreiz nonākšu līdz precībām, es gribētu, lai ir tā, kā šajā Lianne La Havas dziesmā What You Don’t Do – kad nav vajadzīgi pierādījumi un žesti, lai apliecinātu to, ko es jau zinu un jūtu.


Tev tīkama dziesmas kaverversija. Marks Ronsons man vispār ļoti patīk, sasodīti talantīgs jauns cilvēks. Un te viņš no Britnijas dziesmas Toxic uztaisīja kaut ko galīgi citu.


Tava mīļākā klasiskā dziesma. Vai klasiskā ir veca dziesma vai no operām? Ja no tām otrām, tad noteikti “Zobenu deja” no Arama Hačaturjana baleta “Gajanē”. A citādīgi tieši nupat skatījos asasinus un atcerējos par šo jauko, veco dziesmu – Patsy Cline – Crazy


Dziesma, kuru tu labprāt dziedātu karaoke bārā. Ha ha ha! Es, protams, labprāt gribētu spēt nodziedāt “Bohemian Rapsody”, bet šo talantu Dievs man nav devis, tādēļ vienīgais gabals, ko es varētu atļauties, kompensējot muzikālos trūkumus ar teatrālajiem, būtu Merilinas Monro “I Wanna Be Loved By You”


Tev tīkama dziesma no gada, kurā tu piedzimi. Dexys Midnight Runners – Come on Eileen


Dziesma, kas tev liek domāt par dzīvi. Kura gan dziesma tāda nav? Ā, nu ok, Kelvina Harisa popsa nav gluži priekš domāšanas, ja ņem vērā vārdu skaitu un domas dziļumu. Šoreiz kaut ko no pusvieglā gala, bet par to, kā nevajag sevi dzīt zemē – Jess Glynne “Don’t Be So Hard On Yourself”


Tev tīkama dziesma, kuras nosaukumā ir cilvēka vārds. Alt-J (∆) – Matilda. Vispār viņi baigi patīk, tāpēc gribas arī ieteikt dziesmu Tessellate, kuras videoklipa motīvam ir izmantots Rafaēla darbs “Atēnu skola”.


Dziesma, kas tevi vienmēr motivē un spēcina. Nevaru iedomāties vienu tādu dziesmu, bet ir albums, kas mani iedvesmo kaut ko darīt, un tas ir London Grammar “If You Wait”, kura tituldziesma, lai arī skumīga, mani ļoti uzrunā.


Dziesma, kura būtu jānoklausās visiem. Jauns puisis ar veca vīra balsi – Paolo Nutini – Iron Sky. Un jā, Coldplay nebija pirmie, kas izmantoja citātu no “The Great Dictator”. “You, the people, have the power to make this life free and beautiful, to make this life a wonderful adventure!” Patiesība, ko pārāk bieži aizmirstam.


Tev tīkama dziesma no grupas, kura vairs nav kopā, bet tu vēlētos, lai tā būtu kopā. Man pietrūkst Pendulum, bet šobrīd klīst runas par atkalapvienošanos, nevis tikai pāris kopīgiem koncertiem zem vecā vārda, tāpēc šoreiz viņu Watercolour


Tev tīkama dziesma, kuras izpildītājs ir miris. Izlaižot citus standarta sarakstā esošos – par Eimiju Vainhausu man tiešām bija žēl, ka šī pasaule viņu iznīcināja, tāpēc lai iet “Love Is A Losing Game”


Dziesma, kas tev liek iemīlēties. Vēl viena mīlas dziesma? Mana reputācija jau tāpat ir iznīcināta. Neviens tagad vairs neticēs, ka es atslodzei no popsas klausos Daniel Carter Rock Show. Ok, fuck the rules! Jaunībā reiz sanāca kļūda – aizbraukt uz rokfestivālu un neko nezināt par RATM. Pāris gadus vēlāk plēsu matus, ka neaizgāju uz viņu koncertu. Jo tad, kad sāku viņus klausīties, iemīlējos uz vietas. Starp citu, ideāla skrienamā mūzika.


Dziesma, kas liek tavai sirdij lūzt. Šis ir tāds garais stāsts par Sūzenu Boilu. Gan jau jūs arī to zināt – par to, kā viņa nonāca “Britain’s Got Talent” un visu pēc tam. Šis atlases video tiešām lauž manu sirdi ar visu to mūsu cinismu, viņas vientiesīgo naivumu un to fenomenālo balsi. Un to sapni. Un tiem dziesmas vārdiem. “Then I was young and unafraid / And dreams were made and used and wasted…”


Dziesma, kuras izpildītāja balss tev ļoti patīk. Protams, praktiski par visiem izpildītājiem, kas man patīk, es varu teikt, ka man patīk viņu balsis. Citādi taču neklausītos. Bet Benu Hovardu es mīlu no pirmajām notīm, ko dzirdēju. Atceros pat, kur un kā tas notika. Un uzreiz zināju, ka man vajag zināt, kas viņš ir un ko vēl viņš ir sadziedājis. Un jā, viņš ir tas, kas vienīgais pa īstam aizlien aiz manas ādas.


Dziesma, kuru tu atceries no bērnības. Tur vai nu latviešu kino klasika, estrāde vai Edgars Liepiņš ar iedzērušas publikas fonu. Kā gan savādāk. Šu-šu-šu.


Tev tīkama dziesma, kas tev asociējas pašam ar sevi. Varētu būt pēdējā jautājumā aplam neoriģināla un zagt ideju no Aristoteļa un vēl miljoniem cilvēku, par kuriem dzied U2. Bet, lai būtu kkas cits, ir arī Elbow dziesma Some Riot

Kaut kā kopumā baigi saldi sanāca. Varbūt vajadzēja piemest līdzsvaram ko stiprāku, bet nebija piedāvājumi – instrumentālie gabali, dziesmas par čūsku midzeņiem vai to, kā man nav tavs telefonnumurs (teenage drama). Varbūt tomēr esmu saldāka, nekā izliekos 😀

Preses apskats

Standarta

Ar žurnāliem man ir tā, ka es mēdzu aizmirst, ka tos reti kad izlasu līdz pusei, kur nu vēl līdz galam, un atkal jau ļaujos glancētā papīra un košo bilžu kārdinājumam. Tā nu gadās aizrauties un sapirkties, lai pēc laiciņa atkal konstatētu, ka izlasīti ta nav. Galvenais bija iztērēt naudu un atstiept mājās, lai krautu čupās. Bet ir divi izņēmumi. Un tie ir tik forši, ka par tiem prasīt prasās pastāstīt.

“The Happy Reader”

Pirmo šī “Bookish Quarterly” (kā viņi sevi dēvē) numuru nejauši uzgāju “Globusa” grāmatnīcā. Kad iegriezos tur nākamo numuru meklējumos, pārdevējas teicās pirmoreiz dzirdam tādu nosaukumu. Tā nu es pārmetos uz zinošāku vietu un sāku pasūtīt to no Bookdepository. Šo izdevumu, protams, var pasūtīt arī no izdevējiem Penguin. (Bet tas mēdz tomēr arī atkal parādīties “Globusā”.)

Pirmajā “The Happy Reader” pusē ir garāka saruna ar kādu populāru personību – aktieri, mūziķi u.tml. Pārsvarā par grāmatām. Līdzīgi kā varbūt es vai jūs sarunājaties ar saviem draugiem, iesakāt viens otram lasām- un skatāmvielu. Tikai varbūt nedaudz inteliģentāk, bet tas jau atkal atkarīgs no jums un jūsu draugiem. Šeit esmu lasījusi vienas no interesantākajām sarunām. Un ir tik atsvaidzinoši iepazīt šīs personības no citas puses. Tās, par kuru neraksta dzeltenā prese. Mani patiešām neinteresē, ar ko guļ Dens Stīvens, jo daudz aizraujošāks šķiet fakts, ka laikā, kad viņš filmējās “Dauntonas abatijā”, viņš darbojās arī Bukera balvas žūrijā un visur staipīja līdzi kindlu, un brīvajā laikā lasīja nominētās grāmatas. Tāpat man ir vienalga, kur atvaļinājumā dodas Ītans Hauks, ja es tā vietā varu uzzināt, ko viņš pēdējo lasīja, kas bija grāmatas, kas veidoja viņa dzīves uztveri. Ja godīgi, tieši ar Hauka interviju man bija tā, ka es to nespēju nolikt, kamēr nebiju izlasījusi visu. Un pie atsevišķām vietām atgriezos, lai pārlasītu vēlreiz. Fantastiska saruna! Vislielākais prieks par to, ka es tapu pilnīgi pārsteigta. Jo parasti jau mēs redzam tikai to aktieru vizuālo tēlu, vērtējam viņus pēc viņu lomām, aizmirstot, ka pirmkārt jau tie ir cilvēki, kas arī skatās filmas, lasa grāmatas, nevis augām dienām guļ pie baseina ar martini rokā un ballējas ar blondīnēm.

Otra žurnāla daļa parasti stāsta par kādu klasisku grāmatu. Vispirms nedaudz par pašu grāmatu un pēc tam par visādām saistītām lietām. Pirmajā numurā bija stāsts par Vilkija Kolinsa “Sieviete baltā”. Un par Londonu tajā laikmetā, par gotisko stilu, par šausmu stāstiņiem un vēl citām lietām, ko šis darbs ietekmējis. No “The Happy Reader” esmu uzzinājusi arī par apokalipses krāsu (purpura), Korsikas sieriem, Zviedrijas alkohola tirdzniecības monopolu un vilku bara paradumiem. Aizraujoši daudzpusīgi. Turklāt tas pamazām uzlabo manas pavēsās attiecības ar literatūras klasiku.

Sirsnīgi un varbūt nedaudz uzstājīgi aicinu jūs arī iepazīties ar šo žurnālu, kura cena ir ļoti draudzīga, ņemot vērā satura lieliskumu – ap 4 eiro. Tiesa, šī izdevuma iespaidā atkal brutāli pieaug jau tā nepārredzamais lasāmo grāmatu saraksts. Yay!

 

“Crime Scene”

Šis ir saldākais no maniem saldēdieniem. Kad šķirstināju pirmo numuru (gan par nožēlu – virtuāli), aiz laimes gandrīz miru, ka kaut kas tāds arī ir izgudrots. Arī nākamie divi numuri nav sagādājuši vilšanos nekādā mērā. Arī šis izdevums iznāk reizi ceturksnī, un tā 130 košās lappuses ir pilnas ar visgaršīgāko informāciju (un dažām reklāmām, ko var ātri pāršķirt). Tematika – detektīvi, izmeklēšanas, noziegumi – seriāli, filmas, grāmatas. Viss, kas labs un nomēģināms šajā sfērā.

Lai gan lielāko daļu žurnāla aizņem stāsti par seriāliem un filmām, tajā ir arī ievērojamas 20 lappuses ar jaunāko tematisko grāmatu apskatiem (un godīgiem apskatiem, nevis tikai apmaksātām slavas dziesmām). Ir arī garākas sarunas ar autoriem, kuru grāmatas ir plaši pazīstamas un pat pārtapušas kustīgajās bildēs. Vai arī stāsts par to, kāda ir Po saistība ar šī žanra pirmsākumiem. Un tad vēl visādi ieteikumi, piemēram, krekli žanra faniem, spēles u.c. Vai arī – varat izvēlēties savu krimiķi par kādu no meitenēm.

Piedāvājums no žurnāla un dažas no manām tematiskajām "meitenēm"

Piedāvājums no žurnāla un dažas no manām tematiskajām “meitenēm”

Šis ir tiešām superīgi lieliski krāsains un glaudāms žurnāls, kas pilns ideju tiem, kas fano par detektīvžanru, jo te ir ideju idejas gan par to, ko skatīties, gan lasīt. Un ir acīmredzams, ka to veido īsti žanra fani, kas ar aizrautību raksta gan par grāmatām, gan seriāliem, kas jau ir kļuvuši par žanra klasiku, gan pilnīgiem jaunumiem.

Diemžēl, diemžēl, diemžēl pie mums tas nopērkams nav. Bet var sūtīt pa pastu no izdevēja/izplatītāja vai ņemt virtuālo versiju, bet tas jau nav tas! Žurnāls taču tāpēc ir spīdīgs un bildēm bagāts, lai to varētu šķirstināt un pa reizei noglāstīt, nevis skrollēt planšetes ekrānā un tad bakstīties, mēģinot kko salasīt. Turklāt tas ir nodrukāts uz patīkami bieza papīra, kas varētu izturēt ilgstošu apčamdīšanu un apjūsmošanu. Šo žurnālu, protams, iesaku galvenokārt žanra faniem, kas meklē ko jaunu.

Jā, jā, žurnāls ir tik pārbagāts, ka man bija jāsaliek tieši tik daudz bildes!

Jā, jā, žurnāls ir tik pārbagāts, ka man bija jāsaliek tieši tik daudz bildes!