Grāmatveikalu tūre #1

Neesmu vienīgā, kurai Covid-19 pandēmija atņēma iespēju un prieku ceļot. Tika atņemta ne tikai iespēja pamainīt ikdienas vidi, pārvērsties citā Es un ļauties piedzīvojumam, baudīt citu kultūru, citas garšas, citas izstādes un ieklausīties citās balsīs, bet arī tik ļoti mīļā nodarbe – ķemmēt citus grāmatveikalus. Nav tā, ka man nepatiktu Rīgas veikali, kur nu – es esmu pat ļoti priecīga, ka mums tie ir. Tāpat (nekad nebūtu domājusi, ka tā teikšu) priecājos par TikTok, jo tas ir sekmējis grāmatu ja ne lasīšanas, tad vismaz pirkšanas bumu. Un no tā izrietoši beidzot papildinās arī mūsu grāmatnīcu plaukti, grāmatas tiek nopirktas, to vietā nāk jaunas, un pamazām, pamazām papildinās arī citas daiļliteratūras klāsts, ne tikai YA fantasy piedāvājums.

Bet nu par tuvo un tālo zemju grāmatu veikaliem! Ir pilsētas, kurās atgriežos atkārtoti, un nu jau man tur ir savi mīļākie veikali, kuri nepieviļ.

Stokholma

Šajā pilsētā, protams, ir daudzi grāmatu veikali, bet es runāšu tikai par vienu no tiem – Science Fiction Bokhandeln jeb fantāzijas, zinātniskās fantastikas un saistīto labumu veikalu. Šī ir brīnišķīga vieta – plaši un grāmatām piekrauti plaukti (tik plaši, ka – kā jau tas pieklātos – fantāzija un zinātniskā fantastika ir atsevišķās nodaļās), komiksi, mangas, galda spēles, zižļi, krūzītes, figūriņas, suvenīri, drēbes un tamlīdzīgi nieki. Šeit es atgriežos ikreiz, kad ciemojos Stokholmā, un nekad neizeju tukšām rokām. Salīdzinot ar pirmo reizi, kad gluži nejauši ievēlos šai veikalā, un pēdējo, tad tagad es jau visai skaidri zinu, ko gribu un ko te varu atrast, jo tai pirmajā reizē es no visa tā apžilbu, ka tomēr izgāju ar neskartu maciņu. Jā, zinu. Skandalozi.

Domāju, ka šī veikala logo pasaka visu! Pārējās bildēs – glītākais Po “Melnā kaķa” vāciņš, kāds ir redzēts + mans pieticīgais guvums pēdējā apmeklējumā.

Bergena

Šajā pilsētā mani īpaši iepriecināja divi veikali, kuros arī atgriežos katrā ciemošanās reizē. Viens no tiem ir komiksu veikals Outland, kurā ir iepriecinoši bagātīgs komiksu klāsts, kā arī plašāka fantāzijas un zinātniskās fantastikas grāmatu nodaļa, nekā parastajos grāmatveikalos, bet ne gluži tik plaša kā iepriekšminētajā Stokholmas veikalā. Un vēl te ir arī galda spēles un citi nieciņi (drēbes, krūzes, zižļi).

Lai gan Bergenā ir vairāki Norli ķēdes grāmatveikali, viens no tiem, manuprāt, ir galvastiesu pārāks anglisko grāmatu izvēlē – Norli Strangaten. Te grāmatām angļu valodā ir atdots viss apakšstāvs, un ir atrodama glīta izlase gan ar jaunumiem, gan balvu nominantiem. Te nudien var pavadīt kādu laimīgu stundu, šiverējot un izvēloties.

“Outland” pazīsiet pēc Harija un Dārta, kuri sargā ieeju. Savukārt “Norli” palīdz pircējiem vieglāk pieņemt izvēli grāmatu iegādē, novērtējot satura “karstumu” ar čili pipariņu uzlīmēm.

Brisele

Ja mērķis ir doties uz plašāko veikalu angļu valodas grāmatu veikalu, tad, protams, tas būs Waterstones – divi stāvi žilbinošu vāciņu un stūrītis pie kases ar niekiem – maisiņiem, grāmatzīmēm, lasīšanas lampiņām u.c. Grāmatu klāsts te ir tiešām plašs, īpaši priecīgi var būt nedaiļās literatūras cienītāji, jo te ir patiesi patīkams vēsturisku, zinātnisku, biogrāfisku un citādi izzinošu grāmatu piedāvājums. Paši karstākie daiļliteratūras jaunumi varbūt nebūs plauktos uzreiz iznākšanas dienā (it sevišķi pēdējā laikā, jo viņiem kavējas piegādes), bet izlase ir gana laba un daudzpusīga, ņemot vērā, cik daudz grāmatu iznāk ik dienas.

Septembrī Waterstones jau bija noskaņojušies Halovīnam

Tā kā pēdējā laikā ir gadījies paciemoties vairāk nekā vienā Briseles grāmatu veikalā, tad tā nu sanāca, ka par Briseles veikaliem taps drusku plašāks apskats, kurš (cerams) tiks te publicēts jau drīzumā.

Pērnava

Šogad devāmies tuvajā ceļojumā iepazīt Pērnavu – pilsētu, kurai parasti izskrien cauri vai izkāpj no autobusa tikai, lai uzpildītu kafijas trauku. Es īpaši neslēpju, ka apskaužu mūsu ziemeļu kaimiņus. Patiesībā viņu grāmatu veikalos es no skaudības palieku diezgan zaļa un pie jauno tulkojumu galda man teju vai acis asaro. Pirms apciemojuma jau biju kartē atzīmējusi, kur ir viņu grāmatnīcas. Pēc tā, kas notiek Tallinā, manas cerības bija visai augstas. Un – ak vai – kā es vīlos! Pirmajā dienā pabiju divos vai trīs grāmatu veikalos un izgāju tukšām rokām. No Rahva Raamat jau nu es to negaidīju! Trakākais jau tas, ka šis veikals ir lielisks! Priekš igauņiem. Grāmatas tur ir stāvgrūdām, tāpat arī visādi citādi nieki – krūzes, paliktnīši un citas dāvanām noderīgas mantas. Aiz bēdām, ka angļu grāmatu plaukts ir pilnīgi boring, sapirkos krūžu paliktnīšus (varat nojaust, ko saņemsiet dāvanā Ziemassvētkos!). Vēl šo veikalu var izcelt ar superīgu pužļu izlasi un tematiskajiem galdiem, piemēram, viens bija par bitēm un medutiņu.

Vēl viena jauka “Rahva Raamat” īpašība, ka tam blakus ir kafejnīca, jo kas gan var būt patīkamāk kā pēc jaukas grāmatu iepirkšanas paņemt krūzi kafijas, atslīgt mīkstā krēslā un izbaudīt jaunieguvumu (un skatu uz grāmatu veikalu un vēl vairāk grāmatām)?

Otrajā dienā Pērnavā man veicās jau drusku labāk. Pēc lieliskām pusdienām gluži neviļus uztrāpījām uz gājēju ielas vai, iespējams, tikai pagaidu gājēju ielas (Supeluse), kurā mīt dažādi interesanti veikaliņi un vairākas redzami populāras ēstuves. Izskatījās, ka tādā nedēļas nogalē, kad ir pilsētas svētki vai līdzīgi pasākumi, tur noteikti nebūtu, kur adatai nokrist. Un lūk, šeit ir arī antikvariāts. Tā kā jau otrā diena gāja uz galu, bet man vēl arvien bija tukša grāmatu soma, teicu draudzenei, ka te mums noteikti jāieiet. Kā jau bija paredzams, svešvalodu grāmatu izlase te bija visai savdabīga.

Kā jau antikvariāts – riktīgs kokteilis. Gan krāmiņi, gan grāmatas. Bija arī šis tas latviski un citās tuvējās valodās.

Tāpat kā Rīgā ir banku stūris, tā Pērnavā ir lielveikalu stūris, un teju katrā lielveikalā viņiem ir pa grāmatu veikalam. Otrā diena bija mana veiksmīgā diena, jo beidzot atradu grāmatu veikalu, kurā sirsniņu var iepriecināt arī tie, kuri meklē literatūru angļu valodā – un tas bija kino/grāmatveikals Apollo. Šeit bija visplašākais grāmatu klāsts angļu valodā – gan daiļliteratūra, gan non-fic.

Pilnie plaukti un nokrautie jaunumu galdi Apollo, kā arī mans dienas guvums

Invernesa

Šī atmiņa ir no senāka ceļojuma, bet jācer, ka Invernesas lielākais lietoto grāmatu veikals nevaid miris. Maza izmeklēšana ar Google palīdzību, un izrādās, ka ar Leakey’s Bookshop viss ir kārtībā. Šeit iegriezos, ceļojot pa Skotiju, un vienīgā problēma ar šo veikalu bija tā, ka man bija pārāk maz laika tā kārtīgai izķemmēšanai. Bet varbūt arī labi, ka tā. Citādi man būtu nācies pirkt papildu bagāžas vienības atceļam. Ja viesojaties Invernesā, noteikti aizejiet uz šo veikalu, tas ir vienkārši sapnis!

Grāmatas, grāmatas un vēl grāmatas!

Šie, protams, nav vienīgie apmeklētie veikali, ir vēl un vēl, un vēl. Bet kaut kas jāatstāj arī citai reizi. Kuri ir jūsu mīļākie grāmatu veikali? Un vai izslavētie veikali ir iepriecinājuši vai tomēr likuši vilties? Padalieties ar saviem mīļākajiem veikaliem, lai arī citi zina, kur noteikti ir vērts iegriezties!

Kā apmierināt sievieti?

Tā nu sanāca, ka man FC kontā mētājās pēdējais kuponiņš, kurš ar steigu bija jāiztērē. Un, protams, bija tā, ka nav, uz ko aiziet. Vienīgā filma, kas atlika, bija – Kā apmierināt sievieti (How to Please a Woman). Miglaini atcerējos esam redzējusi filmas reklāmas rullīti, kas bija gluži neslikts, un tomēr… Tas nosaukums. Un tas plakāts. Bet nu labi, kuponu nemetīs zemē. Dzīva nauda tomēr. Un sliktāk par Netflix Ziemassvētku filmām jau nebūs. Vai ne? Vai ne??

Brīdinu, ka reklāmas rullītis, protams, satur maitekļus!

Beidzas reklāmas, nodziest gaismas. Un sākas pārsteigumi. Izrādās, šī ir austrāļu filma. Reklāmas rullītī to vai nu nebiju pamanījusi vai veiksmīgi (drīzāk) aizmirsusi. Un jau no pirmajiem kadriem ar okeānu bija skaidrs – šis būs kaut kas pavisam cits. Noteikti ne tas, līdz kam es biju nolaidusi savas ekspektācijas. Jo ziniet, viņi tur, “down under”, lietas dara drusku savādāk.

Mēs varam teikt, ka filma ir par Džīnu – sievieti “dzīves lapkritī”, kura tiek atlaista no darba un dažādu apstākļu sakritības rezultātā nolemj pārveidot ne īpaši veiksmīgu pārvadājumu kompāniju par mājas uzkopšanas / intīmpakalpojumu sniegšanas servisu. Jo, lūk, ir brīva niša – ja iedodam sievietei vīrieti uz divām stundām, un viņš ir ar mieru darīt pilnīgi visu, pilnīgi pilnīgi visu, ko vēlēsies sieviete, kas būs tas, ko viņa vēlēsies? Var būt tā, ka viņa ir nogurusi no ikdienas un tiešām vēlēsies, lai glīts vīrietis tikai iztīra māju viņas vietā. Varbūt viņa pārāk ilgi ir jutusies vientuļa un vēlēsies uzmanību. Varbūt viņa vēlēsies seksu. Labu seksu.

Filmas scenārija autore un režisore ir Renē Vebstere (Renée Webster), un filma gluži loģiski galvenokārt ir par sievietēm. Garām un īsām, resnām un tievām, skaistām un interesantām. Tā ir par stipru un skaistu sieviešu draudzību. Par to, kā dažas lietas nepāriet tikai tāpēc, ka kļūstam vecākas. Mēs nekļūstam par aseksuālām būtnēm tikai tāpēc, ka sasniedzam noteiktu gadu slieksni. Mēs neesam roboti un nezaudējam vēlmi sajust pieskārienu, tikt apskautas un mīlētas. Ieraudzītas. Apmierinātas.

Hayley McElhinney as HAYLEY, Tasma Walton as MONIQUE, Sally Phillips as GINA & Caroline Brazier as SANDRA, How To Please A Woman – Photograph by David Dare Parker

Filma, protams, ir arī par vīriešiem. Gariem un īsiem, resniem un tieviem, pieredzējušiem un mazāk pieredzējušiem. Arī katram no viņiem ir savs ceļš ejams, savas grūtības pārvaramas, savas izvēles veicamas. Ne visi no viņiem ir tik gatavi karjeras virziena maiņai kā Toms, kurš paralēli pārvadājumu darbam piepelnījās par striptīza dejotāju un ar kuru tas viss sākās.

Ryan Johnson as ANTHONY, Josh Thomson as BEN, Alex England as TOM & Erik Thomson as STEVE, How To Please A Woman – Photograph by David Dare Parker

Es ticu, ka šī filma nav visiem, un varbūt 20 gadu vecumā ir grūti iejusties 50-gadnieku domāšanā, saprast viņu jūtas un pieredzi. Bet kopumā jau stāsts ir par to, ka mēs ikviens (un īpaši – ikviena) drīkstam saņemt to, ko vēlamies. Un drīkstam pateikt, kas ir tas, ko vēlamies. Un netikt kritizēti, apsmaidīti vai citādi atraidīti.

Īpašs sveiciens tulkotājai Laumai J, kura, es ceru, tomēr zina, ko nozīmē “going down on someone”, un ka tas ir labāk, nekā tas, ko viņa piedāvāja kā tulkojumu 🙂

Sausums (“The Dry”)

Visam pienāk pirmā reize. Un tagad es atkārtoti izlieku šo rakstu, jo šī foršā un spriedzīgā grāmata nupat ir izdota latviski. Lasiet! Iesaku un iesaku. Ļoti piestāvēs vīkenda karstuma vilnim 🙂

oysternotes

Tādu viņu var noķert tepat Globusa grāmatnīcā

Džeinas Hārperes (Jane Harper) romānam “The Dry” (Sausums) uzklīdu kaut kur interneta ārēs, nospriedu, ka varētu būt lasāms, ieliku savā Goodreads lasāmlistē, un tur tas būtu palicis vēl kādus gadus, ja ne pāris lietas vienlaikus – Goodreads bija ielikuši Hārperes jauno romānu “Force of Nature” savos jaunumu e-pastos un draudzene man pajautāja, kādiem ārzemju blogiem es sekoju. Es nesekoju nevienam, jo neesmu speciāli pētījusi šo jautājumu, bet nejauši neesmu uzklīdusi nevienam blogam, pie kura man īpaši gribētos atgriezties – pārsvarā uzduros ļoti glīti noformētiem blogiem, kur nekā daudz vairāk par smukām bildītēm nav, jo pārdomas diemžēl ir tādā pamatskolnieka līmenī. Todien sanāca pievērsties blogpētniecības jautājumam, un kādā (tīri pieņemamā) blogā izlasīju Hārperes otrās grāmatas vērtējumu, pakašājos savā jau minētajā Goodreads listē un nolēmu – ok, ir laiks! (Starp citu, drīkst man ieteikt labus, angliski rakstošus grāmatu blogerus, kuri lasa arī ko citu bez…

Skatīt ziņu 602 more words

Gada pārskats (2016)

Well, well, well… Vai sākt ar to, ko izdarīju, vai to, ko neizdarīju? Labi, vispirms par pareģojumiem, izteiktiem pirms gada. Plānoju izlasīt 55 grāmatas, izlasīju 75. Yay! Prognozei piegāju ļoti reālistiski, bet sanāca tā, ka šogad mainījās gan grāmatu lasīšanas paradumi, gan arī kaut kā vairāk koncentrējos tieši uz grāmatām, nevis seriāliem un filmām. Lai gan cipars ir glīts, drusku cemmīgi ir tas, ka neuzspēju gada beigās pabeigt plānotās grāmatas, sagāzās virsū darbi un pasākumi, tā ka visam tomēr nepietika enerģijas un laika. Bet labākais šajā gadā bija nevis lappušu daudzums, bet tas, ka lielākoties izdevās izvēlēties tādas grāmatas, kas sagādā prieku, nevis liek nožēlot iztērēto laiku.

No latviešu literatūras biju apņēmusies izlasīt divas grāmatas – “Jelgava 94” un “101. kilometrs”. Līdz otrajai netiku, bet pavisam 2016. gadā izlasīju 12 latviešu autoru grāmatas, kas priekš manis ir apbrīnojams cipars. Jāatzīst, ka ar latviešu literatūru nav tik slikti, kā es kādreiz domāju. Ļoti patika Ingas Pizānes dzejas krājums “Tu neesi sniegs”, kas turklāt arī atgādināja, ka man taču tīri labi patīk dzeja. “Jelgava”, protams, bija izcila, un tādas man šķiet arī “Mākslas detektīvu” sērijas grāmatas. Ko nākamgad šajā jautājumā? Mēģināšu tikt galā ar to kilometru grāmatu un izlasīšu arī “Kājāmgājējs karā” turpinājumu. Un tad jau redzēs, kas tur vēl pa ceļam gadīsies. Jūtos gana drosmīga pamēģināt vēl šo to no latviešu garadarbiem.

Vispār 2017. gada lasīšanas plāns ir tikt galā ar dažiem foliantiem, kas stāv plauktā un baida mani. Tādēļ arī Goodreads Reading Challenge ieliku 60 grāmatas, nevis vairāk. Ja galīgi netikšu galā, būs līdzsvaram jāpalasa bilžu romāni aka komiksi. Gribētos, protams, izlasīt vairāk, jo jaunas un potenciāli aizraujošas grāmatas ar katru gadu nāk tikai klāt. Un kaudzes tikai krājas.

Kā tad gāja ar rakstīšanu? 2016. gadā esmu uzcakojusi 49 ierakstus, kas ir tikai mazliet vairāk, nekā iepriekšējā gadā. Biju domājusi būt čaklāka, bet kaut kā atkal noslinkoju un reizēm ilgstoši mocījos ar iedvesmu. Varbūt šogad būšu apzinīgāka, spēšu sevi savākt arī nerakstīšanas brīžos utt. Visumā man ir iepaticies mēneša apskatu formāts, jo ļauj īsi izteikties arī par tām grāmatām un filmām, par kurām nesanāk uzrakstīt plašāk. Un jūtu, ka 2017. gadā man būs vēl citi tematiskie raundi, līdzīgi nupat aizgājušam Ziemassvētku literatūras mēnesim.

Populārākais bloga ieraksts 2016. gadā bija “Meitene tīmeklī”. Šī tendence bija redzama jau diezgan agri, un sākumā biju nedaudz pārsteigta. Tad pieleca, ka laikam jau blogus vairāk lasa jauni cilvēki, tādēļ nav nekāds brīnums, ka starp biežāk lasītajiem ierakstiem ir arī citi par YA filmām vai grāmatām. Bloga apmeklētāji visbiežāk ieklīst no manis caur Facebook, WP Reader vai Mairitas blogu. Draugi kārtībsargi gan pie manis reti iegriežas, laikam neesmu pietiekami interesanta. Kas labi. Apmeklētāju karte vēl arvien izskatās raiba kā dzeņa vēders, un es pamazām aprodu ar domu, ka manu blogu lasa arī cilvēki, ko nepazīstu, nevis tikai daži uzticamie draugi un blogeri/kolēģi. Skatījumu un lasītāju skaits, salīdzinot ar iepriekšējo gadu, ir dubultojies. Un tas pats ir noticis ar abonentu skaitu, kuri šobrīd ir veseli 36! Kas lēni nāk, tas labi nāk! Bet vispār prieks, ja kādam ir sanācis palīdzēt izvēlēties kādu labu grāmatu vai filmu. Vismaz kāda piedeva savam lietderības koeficientam.

Filmu statistika ir kaut kur ap 60, īsti precīzi nezinu, brīžiem aizmirsu piefiksēt noskatīto, un kurš tad pēc tam to visu var atcerēties… Bija gan lieliskas filmas, gan totālas vilšanās, bet tas jau viss piederas pie lietas. Šajā gadā atklāju sev vesternu žanru. Protams, bija daži redzēti jau agrāk, bet šķiet, ka tieši tagad pa īstam spēju novērtēt veco vesternu pievilcību. Skaistais plāns tikt galā ar “Star Trek” īsti neizpildījās, gan jau kādā citā brīdī uznāks iekāriens un noskatīšos. Toties noskatījos gandrīz visu seriālu “Friends” un “True Blood”, kas bija gandrīz vai jautrāks par to pirmo. Un tur bija Skarsgārds. (Yay!) Nākamajam gadam neko neplānoju, gaidu un vienlaikus negaidu pēdējo “Bones” sezonu. Ko pēc tam skatīšos, lai to kompensētu, tiešām nezinu. Janvāris gan, protams, kompensēs daudz ko – būs jaunā Šerloka sezona, kā arī “Death in Paradise”, tā ka kādu laiciņu būs, ko skatīties.

Šis bija labs un interesants gads ar foršiem draugiem, ar kuriem var apspriest interesantās un šausmīgās grāmatas un filmas. Paldies citiem blogeriem un lasītājiem par blograkstiem, kompāniju un komentāriem! Cerams, mums priekšā vēl viens gads, pilns lielisku grāmatu!

Ar dziesmu par dzīvi – blogeru versija

Gads kratās uz galu, un jānodod viens no parādiem, jo Santa mani jau pasen aicināja piedalīties šai atrakcijā, ko iesāka Dainis. Labi, kāda tur atrakcija. Muzikālā gaume manā izpratnē ir kaut kas ļoti personisks, pat intīms, jo mūzika uzrunā kaut ko ļoti īpašu mūsos pašos. Ir mūzika, kas uzrunā tikai kājas un gurnus, bet ir arī tāda, kas iezogas pavisam dziļi, pašā dvēselē. Man tiešām ir bijusi tāda diezgan dīvaina pieredze, kad mūzika ielien nekomfortabli dziļi, un es te nerunāju par jaunības hiperemocionālajiem laikiem, kad visi kauc pie Radiohead “Creep”. Gāju cauri pašreizējiem mūzikas sarakstiem un ieskatījos arī dažos vecākos, jo gaume jau ar gadiem mainās, dažas dziesmas apnīk, dažas piemirstas, bet jāatzīst, ka lielāko daļu no tā, ko klausījos pirms 10 gadiem, spēju klausīties un labprāt klausos arī tagad. Protams, daudzas no ļoti mīļām dziesmām neatbilst šīs izlases parametriem, tāpēc paliks aiz kadra.

Tev tīkama dziesma, kuras nosaukumā ir krāsa. Te varētu minēt Amy Winehouse – Back to Black vai Razorlight – Golden Touch, tomēr sākšu šo pasākumu ar brīvsoli un Counting Crows – Colorblind

Tev tīkama dziesma, kuras nosaukumā ir cipars. Vienkārši, bet burvīgi. Proclaimers – I’m Gonna Be (500 Miles)

Dziesma, kas atgādina tev par vasaru. Te varbūt vajadzētu būt latviešu šlāgeriem, bet labāk kko, kas neasociējas ar negatīvām emocijām, tāpēc Stereophonics – Dakota, lai gan arī viņu koncertā vīlos, tādi augstprātīgi tipiņi likās. Nedaudz salauza man sirdi ar attieksmi.

Dziesma, kas tev asociējas ar tev netīkamu cilvēku. Kanje Vests, īpaši kombinācijā ar KK, ir vēl kaitinošāks par Trampu. Bet arī viņam ir ģeniāla dziesma. Gold Digger, protams. Tiesa, tā man iepatikās tieši kādā no kaverversijām, bet arī oriģināls ir labs.

Dziesma, kuru vienmēr klausies ļoti skaļi. Incubus dziesma Megalomaniac ir dziesma, ko klausos patiešām skaļi, kad esmu pārstrādājusies un nespēju padomāt, bet ir jāturpina virpot. Ar to es kaut kādā dīvainā veidā attīru savas smadzenes.

Dziesma, kura liek tev vēlēties dejot. Džezs! Regejs! Tā ir mūzika ne priekš sēdēšanas. Bet no plaša patēriņa mūzikas kopš jaunības laikiem nezūdoša vērtība ir Santana – Smooth ft. Rob Thomas

Dziesma, kuru klausīties, vadot automašīnu. Roadtripa dziesma, protams, ir RHCP – Scar Tissue

Tev tīkama dziesma par narkotikām vai alkoholu. Pirmā laikam prātā nāk Placebo – Special K, bet šoreiz izvēlēšos kaut ko mazāk populāru The Streets – The Irony Of It All. Žēl, ka tas puisis izšāva praktiski visu pulveri vienā albumā 😦

Dziesma, kas tev liek justies laimīgam. Šis ir ļoti mainīgi. Kādu laiku biju uzsēdusies uz Maroon 5 – Sugar, bet šogad tā laikam ir Džastina Timberleika lipīgā “Can’t Stop The Feeling”

Dziesma, kas tev liek justies bēdīgam. Keane – Bedshaped

Dziesma, kas tev nekad neapnīk. Tās ir daudz un dažādas, bet noteikti un ļoti The Killers ar viņu Mr. Brightside. Un es zinu, ka neesmu vienīgā tāda!

Dziesma, kas tev patika, kad biji pusaudzis. Totāli neesmu krievu mūzikas fane, ar vienu izņēmumu (Bratja Grimm), bet jāatzīst, ka videnes laikos biju ļoti liela Andreja Gubina pielūdzēja 😀

Tava mīļākā dziesma no astoņdesmitajiem. Lai gan izvēle te ir plašu plašā, vismaz vienreiz pa vidu šai izlasei būtu jāparādās Queen, vai ne? Who Wants To Live Forever, protams.

Dziesma, kuru tu vēlētos, lai spēlē tavās kāzās. Gandrīz visi blogeri, par kuriem lasīju, mēģināja izlocīties no šī jautājuma. Es arī nedomāju par precībām, lai gan kādreiz sapņoju par to visnotaļ daudz, un tad man bija izdomātas pāris dziesmas. Bet tas bija sen, un vairs nav taisnība. Bet ja nu kādreiz nonākšu līdz precībām, es gribētu, lai ir tā, kā šajā Lianne La Havas dziesmā What You Don’t Do – kad nav vajadzīgi pierādījumi un žesti, lai apliecinātu to, ko es jau zinu un jūtu.

Tev tīkama dziesmas kaverversija. Marks Ronsons man vispār ļoti patīk, sasodīti talantīgs jauns cilvēks. Un te viņš no Britnijas dziesmas Toxic uztaisīja kaut ko galīgi citu.

Tava mīļākā klasiskā dziesma. Vai klasiskā ir veca dziesma vai no operām? Ja no tām otrām, tad noteikti “Zobenu deja” no Arama Hačaturjana baleta “Gajanē”. A citādīgi tieši nupat skatījos asasinus un atcerējos par šo jauko, veco dziesmu – Patsy Cline – Crazy

Dziesma, kuru tu labprāt dziedātu karaoke bārā. Ha ha ha! Es, protams, labprāt gribētu spēt nodziedāt “Bohemian Rapsody”, bet šo talantu Dievs man nav devis, tādēļ vienīgais gabals, ko es varētu atļauties, kompensējot muzikālos trūkumus ar teatrālajiem, būtu Merilinas Monro “I Wanna Be Loved By You”

Tev tīkama dziesma no gada, kurā tu piedzimi. Dexys Midnight Runners – Come on Eileen

Dziesma, kas tev liek domāt par dzīvi. Kura gan dziesma tāda nav? Ā, nu ok, Kelvina Harisa popsa nav gluži priekš domāšanas, ja ņem vērā vārdu skaitu un domas dziļumu. Šoreiz kaut ko no pusvieglā gala, bet par to, kā nevajag sevi dzīt zemē – Jess Glynne “Don’t Be So Hard On Yourself”

Tev tīkama dziesma, kuras nosaukumā ir cilvēka vārds. Alt-J (∆) – Matilda. Vispār viņi baigi patīk, tāpēc gribas arī ieteikt dziesmu Tessellate, kuras videoklipa motīvam ir izmantots Rafaēla darbs “Atēnu skola”.

Dziesma, kas tevi vienmēr motivē un spēcina. Nevaru iedomāties vienu tādu dziesmu, bet ir albums, kas mani iedvesmo kaut ko darīt, un tas ir London Grammar “If You Wait”, kura tituldziesma, lai arī skumīga, mani ļoti uzrunā.

Dziesma, kura būtu jānoklausās visiem. Jauns puisis ar veca vīra balsi – Paolo Nutini – Iron Sky. Un jā, Coldplay nebija pirmie, kas izmantoja citātu no “The Great Dictator”. “You, the people, have the power to make this life free and beautiful, to make this life a wonderful adventure!” Patiesība, ko pārāk bieži aizmirstam.

Tev tīkama dziesma no grupas, kura vairs nav kopā, bet tu vēlētos, lai tā būtu kopā. Man pietrūkst Pendulum, bet šobrīd klīst runas par atkalapvienošanos, nevis tikai pāris kopīgiem koncertiem zem vecā vārda, tāpēc šoreiz viņu Watercolour

Tev tīkama dziesma, kuras izpildītājs ir miris. Izlaižot citus standarta sarakstā esošos – par Eimiju Vainhausu man tiešām bija žēl, ka šī pasaule viņu iznīcināja, tāpēc lai iet “Love Is A Losing Game”

Dziesma, kas tev liek iemīlēties. Vēl viena mīlas dziesma? Mana reputācija jau tāpat ir iznīcināta. Neviens tagad vairs neticēs, ka es atslodzei no popsas klausos Daniel Carter Rock Show. Ok, fuck the rules! Jaunībā reiz sanāca kļūda – aizbraukt uz rokfestivālu un neko nezināt par RATM. Pāris gadus vēlāk plēsu matus, ka neaizgāju uz viņu koncertu. Jo tad, kad sāku viņus klausīties, iemīlējos uz vietas. Starp citu, ideāla skrienamā mūzika.

Dziesma, kas liek tavai sirdij lūzt. Šis ir tāds garais stāsts par Sūzenu Boilu. Gan jau jūs arī to zināt – par to, kā viņa nonāca “Britain’s Got Talent” un visu pēc tam. Šis atlases video tiešām lauž manu sirdi ar visu to mūsu cinismu, viņas vientiesīgo naivumu un to fenomenālo balsi. Un to sapni. Un tiem dziesmas vārdiem. “Then I was young and unafraid / And dreams were made and used and wasted…”

Dziesma, kuras izpildītāja balss tev ļoti patīk. Protams, praktiski par visiem izpildītājiem, kas man patīk, es varu teikt, ka man patīk viņu balsis. Citādi taču neklausītos. Bet Benu Hovardu es mīlu no pirmajām notīm, ko dzirdēju. Atceros pat, kur un kā tas notika. Un uzreiz zināju, ka man vajag zināt, kas viņš ir un ko vēl viņš ir sadziedājis. Un jā, viņš ir tas, kas vienīgais pa īstam aizlien aiz manas ādas.

Dziesma, kuru tu atceries no bērnības. Tur vai nu latviešu kino klasika, estrāde vai Edgars Liepiņš ar iedzērušas publikas fonu. Kā gan savādāk. Šu-šu-šu.

Tev tīkama dziesma, kas tev asociējas pašam ar sevi. Varētu būt pēdējā jautājumā aplam neoriģināla un zagt ideju no Aristoteļa un vēl miljoniem cilvēku, par kuriem dzied U2. Bet, lai būtu kkas cits, ir arī Elbow dziesma Some Riot

Kaut kā kopumā baigi saldi sanāca. Varbūt vajadzēja piemest līdzsvaram ko stiprāku, bet nebija piedāvājumi – instrumentālie gabali, dziesmas par čūsku midzeņiem vai to, kā man nav tavs telefonnumurs (teenage drama). Varbūt tomēr esmu saldāka, nekā izliekos 😀

Preses apskats

Ar žurnāliem man ir tā, ka es mēdzu aizmirst, ka tos reti kad izlasu līdz pusei, kur nu vēl līdz galam, un atkal jau ļaujos glancētā papīra un košo bilžu kārdinājumam. Tā nu gadās aizrauties un sapirkties, lai pēc laiciņa atkal konstatētu, ka izlasīti ta nav. Galvenais bija iztērēt naudu un atstiept mājās, lai krautu čupās. Bet ir divi izņēmumi. Un tie ir tik forši, ka par tiem prasīt prasās pastāstīt.

“The Happy Reader”

Pirmo šī “Bookish Quarterly” (kā viņi sevi dēvē) numuru nejauši uzgāju “Globusa” grāmatnīcā. Kad iegriezos tur nākamo numuru meklējumos, pārdevējas teicās pirmoreiz dzirdam tādu nosaukumu. Tā nu es pārmetos uz zinošāku vietu un sāku pasūtīt to no Bookdepository. Šo izdevumu, protams, var pasūtīt arī no izdevējiem Penguin. (Bet tas mēdz tomēr arī atkal parādīties “Globusā”.)

Pirmajā “The Happy Reader” pusē ir garāka saruna ar kādu populāru personību – aktieri, mūziķi u.tml. Pārsvarā par grāmatām. Līdzīgi kā varbūt es vai jūs sarunājaties ar saviem draugiem, iesakāt viens otram lasām- un skatāmvielu. Tikai varbūt nedaudz inteliģentāk, bet tas jau atkal atkarīgs no jums un jūsu draugiem. Šeit esmu lasījusi vienas no interesantākajām sarunām. Un ir tik atsvaidzinoši iepazīt šīs personības no citas puses. Tās, par kuru neraksta dzeltenā prese. Mani patiešām neinteresē, ar ko guļ Dens Stīvens, jo daudz aizraujošāks šķiet fakts, ka laikā, kad viņš filmējās “Dauntonas abatijā”, viņš darbojās arī Bukera balvas žūrijā un visur staipīja līdzi kindlu, un brīvajā laikā lasīja nominētās grāmatas. Tāpat man ir vienalga, kur atvaļinājumā dodas Ītans Hauks, ja es tā vietā varu uzzināt, ko viņš pēdējo lasīja, kas bija grāmatas, kas veidoja viņa dzīves uztveri. Ja godīgi, tieši ar Hauka interviju man bija tā, ka es to nespēju nolikt, kamēr nebiju izlasījusi visu. Un pie atsevišķām vietām atgriezos, lai pārlasītu vēlreiz. Fantastiska saruna! Vislielākais prieks par to, ka es tapu pilnīgi pārsteigta. Jo parasti jau mēs redzam tikai to aktieru vizuālo tēlu, vērtējam viņus pēc viņu lomām, aizmirstot, ka pirmkārt jau tie ir cilvēki, kas arī skatās filmas, lasa grāmatas, nevis augām dienām guļ pie baseina ar martini rokā un ballējas ar blondīnēm.

Otra žurnāla daļa parasti stāsta par kādu klasisku grāmatu. Vispirms nedaudz par pašu grāmatu un pēc tam par visādām saistītām lietām. Pirmajā numurā bija stāsts par Vilkija Kolinsa “Sieviete baltā”. Un par Londonu tajā laikmetā, par gotisko stilu, par šausmu stāstiņiem un vēl citām lietām, ko šis darbs ietekmējis. No “The Happy Reader” esmu uzzinājusi arī par apokalipses krāsu (purpura), Korsikas sieriem, Zviedrijas alkohola tirdzniecības monopolu un vilku bara paradumiem. Aizraujoši daudzpusīgi. Turklāt tas pamazām uzlabo manas pavēsās attiecības ar literatūras klasiku.

Sirsnīgi un varbūt nedaudz uzstājīgi aicinu jūs arī iepazīties ar šo žurnālu, kura cena ir ļoti draudzīga, ņemot vērā satura lieliskumu – ap 4 eiro. Tiesa, šī izdevuma iespaidā atkal brutāli pieaug jau tā nepārredzamais lasāmo grāmatu saraksts. Yay!

 

“Crime Scene”

Šis ir saldākais no maniem saldēdieniem. Kad šķirstināju pirmo numuru (gan par nožēlu – virtuāli), aiz laimes gandrīz miru, ka kaut kas tāds arī ir izgudrots. Arī nākamie divi numuri nav sagādājuši vilšanos nekādā mērā. Arī šis izdevums iznāk reizi ceturksnī, un tā 130 košās lappuses ir pilnas ar visgaršīgāko informāciju (un dažām reklāmām, ko var ātri pāršķirt). Tematika – detektīvi, izmeklēšanas, noziegumi – seriāli, filmas, grāmatas. Viss, kas labs un nomēģināms šajā sfērā.

Lai gan lielāko daļu žurnāla aizņem stāsti par seriāliem un filmām, tajā ir arī ievērojamas 20 lappuses ar jaunāko tematisko grāmatu apskatiem (un godīgiem apskatiem, nevis tikai apmaksātām slavas dziesmām). Ir arī garākas sarunas ar autoriem, kuru grāmatas ir plaši pazīstamas un pat pārtapušas kustīgajās bildēs. Vai arī stāsts par to, kāda ir Po saistība ar šī žanra pirmsākumiem. Un tad vēl visādi ieteikumi, piemēram, krekli žanra faniem, spēles u.c. Vai arī – varat izvēlēties savu krimiķi par kādu no meitenēm.

Piedāvājums no žurnāla un dažas no manām tematiskajām “meitenēm”

Šis ir tiešām superīgi lieliski krāsains un glaudāms žurnāls, kas pilns ideju tiem, kas fano par detektīvžanru, jo te ir ideju idejas gan par to, ko skatīties, gan lasīt. Un ir acīmredzams, ka to veido īsti žanra fani, kas ar aizrautību raksta gan par grāmatām, gan seriāliem, kas jau ir kļuvuši par žanra klasiku, gan pilnīgiem jaunumiem.

Diemžēl, diemžēl, diemžēl pie mums tas nopērkams nav. Bet var sūtīt pa pastu no izdevēja/izplatītāja vai ņemt virtuālo versiju, bet tas jau nav tas! Žurnāls taču tāpēc ir spīdīgs un bildēm bagāts, lai to varētu šķirstināt un pa reizei noglāstīt, nevis skrollēt planšetes ekrānā un tad bakstīties, mēģinot kko salasīt. Turklāt tas ir nodrukāts uz patīkami bieza papīra, kas varētu izturēt ilgstošu apčamdīšanu un apjūsmošanu. Šo žurnālu, protams, iesaku galvenokārt žanra faniem, kas meklē ko jaunu.

Jā, jā, žurnāls ir tik pārbagāts, ka man bija jāsaliek tieši tik daudz bildes!