Nesen noskatījos viena booktubera plānus baisajam rudenim (pazīstams arī kā spooktober) un atcerējos, ka arī šogad gribēju rudens mēnešos pievērsties šausmīgākajam grāmatu plaukta galam. Pērn, lai arī biju reālistiska, tomēr aiz borta palika krietni daudz no maniem plāniem. Arī šogad ies tāpat, tas nu ir skaidrs, tāpēc visdrošākais variants ir pusi uzreiz pārmest pāri malai, lai peld vai grimst. Pieņemšu, ka arī šogad varu izlasīt pa divām baisām grāmatām mēnesī (oktobrī un novembrī), jo vēl jau ir Grāmatu klubs, ziemas romantiskās grāmatas un viss pārējais, kam izdodas iespraukties manā grafikā. Daļēji, protams, paļaušos uz audiogrāmatām. Bet plānot ir jauki, jauki ir arī pavandīties pa saviem plauktiem, sajusties kā grāmatveikalā, kuru kāds izkūrējis tieši tavā gaumē, un atklāt varbūt nedaudz, tikai nedaudz piemirstas grāmatas. Un vienkārši sapurināties un iedvesmot sevi lasīšanai.
Pērnajā baisā rudens eksperimentā secināju, ka mani iecienītie briesmoņi ir vampīri. Un, tā kā ir pagājuši vairāk nekā 20 gadi, kopš lasīju “Drakulu”, ir pienācis laiks atkārtot. Par to domāju jau pāris gadus – kopš operā noskatījos baleta izrādi “Drakula” (ko šoziem ceru atkārtot, jo tā ir tieši tik lieliska), un to vēl pastiprināja pavasarī noskatītais “Renfīlds”, kas bija kapitāla filma – it kā komēdija, bet tai pašā laikā vietām visai brutāla, stāstam galvenokārt pievēršoties cilvēkiem, kas ir destruktīvās attiecībās un kāpēc viņi ļauj sev darīt pāri + Keidžs ir vienkārši izcils Drakula un demonstrē perfektu manipulācijas meistarklasi. Ja vēl neesat redzējuši šo filmu – ļoti iesaku. Es pati noteikti gribu to atkārtot.
Šoreiz vienkāršības (un ātruma) labad “Drakulu” ņemšu audio formātā, jāizmanto taču tās Audible bezmaksas kataloga priekšrocības. Pieņemu, ka pirmreizējo efektu atkārtot gan neizdosies. Cerams. Jo slapstīties tumšos oktobra vakaros pa dzīvokli, baidoties pavērties ārā pa logu – ja nu aiz tā plivinās kāds vampīrs, kas grib mani apmāt un nosūkt man asintiņu – nu nē, paldies. Ja jutīšos pavisam drosmīga, varbūt piemetīšu tam visam klāt kādu no klasiskajām vampīrekranizācijām.
Kindlā mani un rudeni gaida “Our Share of Night” – argentīniešu autores Marianas Enrikezas grāmata par kādas nelaiķa sievietes dēmonisko ģimenīti, ar ko nākas sastapties viņas atraitnim un dēlam. Sektas, spoki, okultisms un dzīšanās pēc nemirstības. Tā vismaz sola grāmatas apraksts. Traki daudz lappušu (ap 600) un, cerams, es nekļūšu vēl sirmāka. Bet drusciņ pabaidīties man gribas gan.
Turpinot par vampīriem, mēģināšu atgriezties pie vēl vienas klasikas – Annas Raisas “Interview with the Vampire”, ko krietni sen biju iesākusi lasīt, pat tiku pāri 2/3, bet kaut kas man tur apnika. Paskatīsimies, vai šoreiz aizraušu līdz finišam. Un vai šis nebūs tas gadījums, kad pamešana tomēr bija pareizākā izvēle. Ceru, ka tomēr ne.
Pērn man bija visai veiksmīga iepazīšanās ar Greidiju Hendriksu un viņa dienvidu dāmu grāmatu kluba sadursmi ar vampīru, tāpēc šogad esmu nolēmusi pamēģināt viņa grāmatu “We Sold Our Souls” – cik nu var saprast no grāmatas apraksta, stāsts ir par izbijušas smagā metāla grupas ģitāristi Krisu, kura uzzina, ka grupas bijušā solista spīdošo panākumu pamatā ir tas, ka viņš, iespējams, pārdevis Krisas dvēseli nelabajam. Diezgan saprotami, ka viņa nav ar to pārāk apmierināta. Redzēsim. Un, jā, arī šī grāmata no Audible b/m krājumiem.
Šoruden iznāk arī jaunākā Kormorana Straika sērijas grāmata “The Running Grave”, kuru atļaušos pievilkt tēmai, jo – kulti? Viena no baisākajām cilvēku izgudrotajām lietām. Un jā, pieņemu, ka tieši divus mēnešus man vajadzēs, lai izburtos cauri tām 960 lpp. Nu kamdēļ tā sieviete nespēj ierakstīties [izrakstīties] 500 lappusēs? Ceru, ka varbūt šoreiz arī kāda trešdaļa būs čatiņi vai kas tamlīdzīgs, kas palīdzēs tikt ātrāk uz priekšu. [Grāmatnīcā iemetu aci papīreksemplārā – nekādu čatiņu diemžēl!]
Mazliet vieglumam (un lai viss nebūtu tikai par vampīriem) piemetīšu “The Undertaking of Hart and Mercy” – šis ir romantiskais fantāzijas romāns, “enemies to lovers” stāsts. Hārts ir maršals, kas patrulē pa jokaino un maģisko Tanrijas teritoriju un ik pa laikam piegādā līķus uz Mersijas ģimenes apbedīšanas kantori. Un kaut kā jau no pirmā mirkļa viņi ir pamanījušies viens otram uzkāpt uz varžacīm. Hei, bet viņiem ir lemts atrast otrā savu dvēseles draudziņu un domubiedru, lai cik ļoti viņi tam neturētos pretī!
Nobeigumā mazliet par to, kas šo rudeni pilnīgi noteikti pavadīs nelietotā glābšanas laivā (vairāk priekš tā, lai grāmatiņas zina, ka neesmu tās aizmirsusi) + pāris vieglā gala rekomendācijas tiem 2+ cilvēkiem, kas šo lasa (lūdzu, lūdzu, nav par ko). Šogad daudz dzird runājam par grāmatu “Vampires of El Norte” – mīlestība, nodevība, vampīri uz 19. gs. Meksikas fona. Apzinos, ka šai šoreiz laika nepietiks, bet varbūt kaut kad vēlāk, kad vēl arviens būs vampīrisks noskaņojums. Visticamāk tomēr, ka citā gadā. Cerams, ka šī grāmata ir lasīšanas vērta, nevis jūtūberu modītes lieta un galīgs šitiņš. Bet nu ielikšu te, lai man tā neaizmirstas.
“On Monsters” skumst manos plauktos krietni pasen un paskums vēl kādu laiciņu. Bet es par tevi neesmu aizmirsusi, mīļā! Par tevi un taviem briesmoņiem. Nupat vīlos vienā mītisko zvēru grāmatā un ceru, ka šī varētu būt krietni saturīgāka. Tiesa, tā grāmatu pārturēšana plauktos arī reizēm beidzas nelāgi. Bet šo nupat pāršķirstīju, izskatās kārdinoša – te ir gan par iedomātiem briesmoņiem, gan reāliem. Ehh, prioritātes. Mazāk YT, vairāk lasīšanas!
Vēl manos plauktos ir glīta šausmu stāstu izlase “Vampires, Zombies, Werewolves and Ghosts” (all the good things!), bet nu – daudz lapu un mazi burti. Nogurstu no domas vien. Bet varu to nolikt redzamākā vietā un mēģināt lēnītēm palasīt pa stāstam vien. Visu garo, tumšo, drūmo rudensziemu. Teorētiski. Redzēsim.
Un tad tie pāris ieteikumi. “Sign Here” izlasīju šovasar. Tā sākas kā smieklīgs stāsts par elles klerka grūto eksistenci, bet izvēršas par visai vērīgu ģimenes drāmu ar visādiem noslēpumiem un pusaudzības sarežģījumiem. Tieši ar pusaudžiem saistītie notikumi, viņu domāšana, attieksmes, attiecības – tas viss ir tik izcili uzrakstīts! Tāpat acīmredzams ir tas, ka autore ir daudz domājusi par kultiem, mesijām un sekotājiem – kāpēc cilvēki tur nonāk un kāpēc tur paliek. Tas tā diezgan labi aizķēra.
Kopš “Mexican Gothic” izlasīšanas ir jau pagājuši pāris gadi (turpinu brīnīties, kāpēc neviens Latvijas izdevējs vēl nav šo paņēmis, manuprāt, to var pārdot ar vāku vien, turklāt Grāmatu klubā tā mums ļoti labi aizgāja, un apkārtlaistais eksemplārs tika stipri nolasīts), un tā ir lieliski atmosfēriska un tikai pavisam mazdrusciņ šausmīga grāmata, kur autorei ļoti prasmīgi izdevies realitāti un murgus savīt tā, ka viens top grūti atšķirams no otra. Galvenā varone Noemi ir smuka sabiedrības jaunkundze, kurai gan dzīvē ir tālejošāki plāni, nevis tikai izdevīgas precības. Kad tiek saņemta savāda vēstule no Noemi māsīcas, kas nesen apprecējusies un pārvākusies uz jaunās ģimenes namu kaut kur kalnos, Naomi tēvs aizsūta viņu pārliecināties, kas tur īsti notiek. Un gandrīz vienmēr miglā tītajā namā nudien notiek visādas jokainas lietas. Man gan bija neliela skepse pret autores izvēlēto noslēpuma atrisinājumu, bet tad es šovasar noskatījos vienu doķeni un sapratu, ka nemaz tik tālu no realitātes viņas fantāzija nav aizlidojusi.
Nu ko, baisu rudeni mums un jums, un novembra beigās pastāstīšu, cik baisi man ir gājis. Tikmēr varat padalīties, kas ir jūsu iecienītie briesmoņi un šausmu stāsti. Ja gribat. Ja negribat, varat paklusēt. Īzī. 🦇
oysternotes 