Baisais rudens – atskaite

Ir labi sevi pazīt. Un ir labi sevi iepazīt. Kā jau paredzēju – baiso grāmatu kaudze bija lielāka par manu spēju to uzvarēt. Vēl jo vairāk tāpēc, ka, protams, tajā tika arī ieviestas korekcijas. Un vēlāk plauktos ieraudzīju vēl citas grāmatas, kuras būtu varējusi pievienot šai izlasei. Nu neko, varbūt nākamgad.

Šis lasīšanas izaicinājums nebija tik daudz par šausmām, cik par briesmoņiem. Un jau pašā sākumā bija nobīde no plāna, jo kādas amerikāņu čiksas vlogā dzirdēju labu un argumentētu viedokli par Grady Hendrix grāmatu “The Southern Book Club’s Guide to Slaying Vampires”, tāpēc nolēmu to izmēģināt. Šo grāmatu biju pamanījusi jau ap tās iznākšanas laiku, bet nebiju droša, ka tā būs priekš manis. Pēc grāmatu vlogeres ieteikuma izvēlējos audio versiju, turklāt mans papīra grāmatu kalns jau tāpat ir gana augsts. Un tātad. Deviņdesmito gadu beigas, Amerikas dienvidi. Mājsaimnieces izveido grāmatu klubiņu, kurā lasa visādus trašīgus true-crime gabalus, bet vīriem stāsta, ka tas ir Bībeles studiju klubs. Grāmatas vieglais tonis ātri vien nomainās, kad galvenajai varonei sāk šķist, ka jaunais kaimiņš ir dikti aizdomīgs. Šķiet, ka katrs autors, kurš pieķeras vampīru tēmai, mēģina izgudrot jaunu vampīrriteni, tas ir, piešķirt viņiem īpašības, ar kurām šis vampīrs atšķirsies no citiem literārajiem vampīriem. Tad nu Greidijs izvēlējies tādu riktīgi brutālo ceļu, papildus piemetot rasismu un ģimeņu dinamiku, kur vīri ir gudrie un veiksmīgie maizītes pelnītāji, bet sievietes, protams, neko nedara, rullē gurķi, tikai kopj māju un audzina bērnus, nu jūs jau zināt. Tāpēc viņām ir visas tās idejas – aiz gara laika. Tieši grāmatas pagrieziens uz nopietno pusi man patika vislabāk, jo tā nu ir, ka cīņās ar briesmoņiem uzvarētāju nav. Pat ja bieži kino un literatūra mēģina mums iebarot to romantizēto versiju, kur visiem labajiem cilvēkiem viss beidzas labi.

Beidzot pieķēros arī P. Djèlí Clark “Ring Shout”, un šī nu stabili bija dīvainākā grāmata, ko pēdējā laikā esmu lasījusi. Nepietiek, ka te ir kukluksklanieši, vēl ir arī kaut kādi citrealitātes dēmoni, kas klaniešos iemiesojušies, meklējot sev naida pilnus saimniekķermeņus, caur kuriem izpausties. Paralēli tam visam – verdzības vēsture, Āfrikas tautu mitoloģija un dzīvesziņa, viss tādā ļoti intensīvā un neierastā kokteilī, kuram ir jāļaujas, ja gribi izbaudīt. Veicās man ar to kā nu kuru brīdi, bet arī šoreiz P. Djèlí Clark apliecināja savu spožo rakstnieka talantu. Uzzināju arī daudz ko jaunu par KKK, par kuru, protams, līdz šim nebiju interesējusies tieši necik.

Šajā rudenī es uzvarēju cīņā ar klasikas briesmoni – Mērijas Šellijas “Frankenšteinu”. Man pašai mājās ir glīts Zvaigznes ilustrētais izdevums, kas palīdz gūt nedaudz plašāku ieskatu grāmatas tapšanas laikā un vietā. Pašķirstījusi grāmatu, sapratu, ka saviem spēkiem galā netikšu (pārāk daudz caku), un pieaicināju palīgā Audible. Izvēlējos Dena Stīvensa lasīto versiju, un viņš bija lielisks sabiedrotais – viņa lasījums bija ļoti izjusts, ļoti emocionāls. Un tomēr arī ar viņa palīdzību krietni pacīnījos, daudz kas šajā grāmatā mani gana besīja, bet galā tikām. Protams, vērtējot grāmatu, jāņem vērā, ka tā ir sava laika produkts, bet tur bija arī tik daudz neizturamu muļķību, ka pēdējās divas stundas klausījos, ciešot un lādējoties. Vēl vienai klasikai tik drīz nesaņemšos, tas nu ir skaidrs.

Pilnīgi neplānoti manā lasāmsarakstā iespraucās K.J. Parker mazā grāmatiņa “Prosper’s Demon” – jo bija akcija Kindle versijai, un es esmu vājš cilvēks. Grāmatas galvenais varonis un stāstnieks ir eksorcists, tāds visai īpatnējs. Viņš ir diezgan paštaisns, brīžiem neticams idiots un viņa paša vārdiem – “Es jau zinu, ka jums nepatikšu.” Īpaši patīkams viņš tiešām nav, bet tas viņa izteiksmes stils ir ļoti iepriecinošs. Ja jums ir gadījies saskarties ar K.J. Parker daiļradi, tad zināt, par ko es runāju. Izsmalcināta ironija un vārdu dueļi, apsmaidīts kāds Renesanses ģēnijs – “ģēniji rada idejas, mācekļi realizē”. No šīs grāmatas uzzināju arī, kā tiek veidotas bronzas skulptūras (piekusu jau no lasīšanas vien). Un tad vēl tās eksorcista un dēmonu attiecības – “Ne jau nu atkal tu!”

Līdz brīdim, kad šis blograksts tiks publicēts, man vēl būs nepabeigtas divas iesāktas grāmatas no iecerētā saraksta. Bet par abām zinu gana daudz, lai varētu izteikt vērtējumu jau tagad. Alberto Manguel “Fabulous Monsters” ir burvīga grāmata, kurā autors var pilnībā izpaust visu, ko zina, un izskatās, ka zina viņš daudz. Viņš dzīvi skata caur grāmatu prizmu, jo grāmatas bija viņa bērnības pirmā uzticamā un nemainīgā vērtība, kas vienlaikus ir skumji un arī skaisti. “One can build one’s autobiography in many ways: through the places one has lived, through the dreams one has had and still remembers, through remarkable encounters with unfading men and women, through mere chronological accounting. I have always thought of my life as the turning of the pages of many books. My readings, the ones that form my imaginary cartography, define almost every one of my intimate experiences, and I can trace back to a certain paragraph or line most everything I believe I know about the essential things.” Ne visi viņa aprakstītie literārie varoņi ir briesmoņi, lai ko solītu grāmatas nosaukums. Te ir par viņiem visiem – Alisēm un Robinsoniem, diktatoriem un māksliniekiem. Kā ikviens no viņiem ir mūsos, un mēs esam viņos. Kā literatūra dod iespēju runāt par lietām, par kurām citādi runāt neprotam vai nedrīkstam. “We never land on a desert island without longing to leave it. Anchored on the mainland, we dream of sailing beyond the horizon and arriving on a savage shore where we can build a world however see fit, where we can become a despotic ruler of a tiny private universe.”

Otra vēl nepabeigtā grāmata ir Ashley Poston “The Dead Romantics” – mazs lubčiks par jaunu sievieti, vārdā Florense, kas darbojas kā slavenas romantisko romānu autores ghostwriter un kura pēc (hei, bez pārsteigumiem! ja neskaita, to, KĀ tas notika) bojfrenda nodevības ir zaudējusi ticību mīlestībai un attiecīgi – spēju uzrakstīt laimīgas beigas. Bet termiņi spiež! Un tad vairākas lietas notiek teju vienlaikus – nomirst viņas tēvs, Florensei nākas atgriezties dzimtajā pilsētā, kurā viņa nav spērusi kāju 10 gadus, un lai viss būtu vēl trakāk – jau pirmajā dienā mājās uz viņas sliekšņa stāv viņas jaunā redaktora (tā paša, kurš viņai neiedeva termiņa pagarinājumu) spoks. Izrādās, viņš arī ir nolicis karoti, tikai pats vēl to nav sapratis. Pašlaik viņš mēģina aprast ar savu jauno realitāti, bet šī grāmata izskatās cerīgi – uzrakstīta ļoti labā valodā, daudz vārdu spēles, un es ar interesi gaidu, kā tad Florense atgūs savu romantisko mojo. Un salabos attiecības ar ģimeni.

Pārējās iecerētās grāmatas pagaidām palika aiz borta. Interesantākais šī lasīšanas izaicinājuma secinājums ir tāds, ka mani iecienītie briesmoņi ir vampīri. Kādam patīk lasīt un skatīties par zombijiem, vilkačiem vai spokiem. Manējie ir vampīri. Apsveru domu kaut kad nākamajā gadā ietilpināt laiku, lai atgrieztos pie Annas Raisas varoņiem.

Baisais rudens

Pagājis kāds laiciņš, kopš ir sanācis pievērsties rudens un šausmiņu literatūrai. Jau kuro gadu pēc kārtas taisos, taisos, bet neiztaisos. Un tad jau pēkšņi ir klāt decembris, un ir pēdējais brīdis mesties cukurainā baltu pārsliņu pasaulē. Bet varbūt šis gads būs tas gads…

Lai nu kā – uz ātru roku uzmetu nelielu grāmatu sarakstu. Pieejot tam reālistiski, es varbūt izlasīšu pa divām grāmatām katrā mēnesī – oktobrī un novembrī. Bet galvenais, ka ir varianti. Turklāt saraksts man vienmēr ir palīdzējis turēties pie kaut cik saprātīga lasīšanas plāna, nevis iesākt un pamest grāmatas pa labi un pa kreisi.

Ok, “Frankenšteins” ir tas, kurš sarakstā ir 1. vietā, jo to es tiešām sen gribu izlasīt, bet vienmēr tas rudens paiet ātri, un kurš gan lasīs šo maija ziedonī? Ne es. Papildu motivējošais faktors ir tas, ka man ir ilustrētais Zvaigznes izdevums ar visādu interesantu papildu informāciju. Un jā, es zinu, ka tas ir baismīgi, ka vēl neesmu lasījusi šo klasiku.

Frankenšteinam tematiski pievienojas mūsu pašu Bārbalas Simsones “Monstri un metaforas”, kuri arī jau labu laiku guļ plauktā un gaida savu iznācienu. Negaidu baismas, bet prātīgus apcerējumus un šausmu žanra analīzi.

Nopietnā literatūra, protams, ir jāatšķaida arī ar ko vieglāku – tam noderēs “The Dead Romantics”. Ja pareizi saprotu, tajā darbojas spoks. Ne pārāk baismīgi, bet derēs.

Viens nesmukums uz manas dvēseles ir “The North Water”, kuru biju iesākusi savā iepriekšējā mēģinājumā rudenī tematiski lasīt baismiņas. Nometu pusē grūti paskaidrojamu iemeslu dēļ. Bet pa šo laiku daudz kas ir noticis, tai skaitā – iznācis uz grāmatas motīviem balstīts seriāls (ar Kolinu Farelu). Baismas šajā grāmatā slēpjas cilvēkos, nevis neizskaidrojamās parādībās, bet tieši šādas baismas biežāk ir baisākas.

Pēdējā grāmatnīcu reidā man somā gluži neviļus iekrita “Fabulous Monsters” – cik nojaušu no anotācijas, kaut kas par literārajiem briesmoņiem. Izklausās ļoti baudāmi.

“Johannes Cabel The Necromancer” – tas droši vien nešķiet pārāk pareizi, bet par šo grāmatu jūtu, ka diez vai to izlasīšu šajā šausmiņu piegājienā. Kāpēc to likt sarakstā? Lai neaizmirstu, ka kaut kas tāds guļ manos plauktos un tiek apvīts zirnekļu tīkliem. Lai gan tēmas brīnišķīgas – nekromantija, līgums ar Sātanu, vampīri un citi dzīvie miroņi – kas gan te varētu nepatikt?

Savukārt “Mrs Death Misses Death” ir grāmata par Nāvi, kura ir piekususi strādāt, un jaunu dzejnieku, kurš pieraksta viņas stāstīto. Bišķi iemetu aci šai grāmatā jau vasarā, bet laikam tad man bija pārāk saulains noskaņojums.

Jau kopš iepazinos ar P. Djèlí Clark džinu sēriju, kārojas pamēģināt arī citus viņa darbus, bet kā nesanāk, tā nesanāk. Šai sezonai labi piestāvētu viņa “Ring Shout”, kas solās būt par šausmiņām un Kukluksklanu.

Varbūt vēl kādam ir vēlme pievienoties man uz šo rudens lasīšanas maratonu? Vai vismaz padalīties ar labākajām šausmiņām, kādas lasītas?

Lasīšanas maratons. 11. dublis. “August Heat”

Augusts. Visiem atvaļinājums. Arī Vigatas policijas inspektora Salvo Montalbanes partnerim Mimi Audžello. Bet Sicīlijā ir tik karsti, ka tāpat nevienam nav enerģijas slepkavot, tāpēc Salvo paredz sev laiskas darba dienas un uzaicina savu ilggadējo draudzeni Liviu atbraukt ciemos. Atbrauc arī viņas draugi, kuriem tiek noīrēts atsevišķs vasaras nams. Un tad tajā sākas visādas nedienas, kas vainagojas ar līķa atrašanu, kas acīmredzami ir ticis nobēdzināts jau pirms laba laiciņa. Salvo ir jātiek galā ne tikai ar izmeklēšanu, bet arī ar draudzeni, kas dusmojas, ka viņš strādā tad, kad solīja nestrādāt, un vēl pamanās noīrēt viņas draugiem māju ar līķi. Un tad vēl ar viņu flirtē jauna un daiļa jaunkundze, kas ir tik jauna un daiļa, ka, viņu redzot, katram dzīvam vīrietim paaugstinās pulss. Šitādā karstumā!

Itālijā viņi dara lietas savādāk, tas nu gan. Salvo galīgi nav problēmas izmantot puslegālas darba metodes. Un viņu nepieķer! Tāpat viņš arī īpaši nesaspringst uz strādāšanu. Piemēram, kamēr kriminālistikas nodaļa vāc pierādījumus nozieguma vietā, viņš guļ terasē un dzer alu. Vai aiziet nopeldēties. Jo nav jau jācepjas saulē, ja var tai laikā darīt ko patīkamāku. Un, protams, Itālijā ne visi noziegumi ir atrisināmi – jo mafija, korupcija utt. Tādā ziņā šīs grāmatas noskaņa atgādināja Donnas Leonas grāmatu sēriju par Venēcijas detektīvinspektoru Gvido Brunetti. Bet tikai tik daudz, jo rokraksts abiem autoriem ir ļoti atšķirīgs, turklāt Donna Leona gan raksta par Itāliju, bet pati nemaz nav itāliete.

Andrea Kamileri (Camilleri) rakstības stils ir tāds, pie kura man vajadzēja kādu brīdi piešauties, bet visumā grāmata lasījās ļoti viegli un ātri. Ir grāmatas, par kurām ir uzreiz skaidrs, kāpēc tām iedots konkrētais nosaukums. Ir tādas, kuras jāizlasa teju līdz galam, lai to saprastu (“Uz kraujas rudzu laukā”). Un ir grāmatas, kuru autori (kā šajā gadījumā) cenšas ik pa laikam ļoti uzkrītoši iespraust nosaukumu grāmatai pa vidu. “August heat” te tika atkārtots kādas 4 reizes par daudz. Saprastu, ja tā izpildās iesācējs, bet Kamileri tomēr neraksta pirmo dienu. Bet nu ok, to atkārtošanos var pieciest. Kas man tiešām nepatika, bija beigas, jo situācija tika uzkurināta ne pa jokam, gaidīju jau tādu finālu, kad rociņas satraukumā trīc, bet bija – čiks! Labā lieta bija tā, ka Kamileri savās grāmatās iepin dažādas atsauces uz Sicīliju, vēsturi u.tml., un tulkotājs ir bijis tik jauks, ka pielicis zemsvītras piezīmes, jo citādi tādiem kā es tas viss papeldētu garām.

Ņemot to visu vērā, lieku grāmatai cienījamos 3/5.

Pāris vakaros tikusi galā ar grāmatu, nolēmu to ierindot pie “iespējams, izlasīšu vēl kādu no sērijas”. Pēc tam ķēros klāt gūglēšanai un pētīju seriāla jautājumu, par kuru mani apgaismoja draudzene. Acīmredzot seriāls par detektīvu Montalbano Itālijā kļuva ārkārtīgi populārs. Ja jau ir radīts vēl viens seriāls par jaunā Montalbano piedzīvojumiem – kad viņš tikko uzsāka darbu Vigatā. Nolēmu sākt ar jaunā Montalbano piedzīvojumiem. Un, ak, vai, cik viņš ir smukiņš! Ne jau ka vecais būtu diži nesmuks, bet nu… Savādāks. Skatīties pēc tam par 8 gadus vecāku Salvo Montalbano ir drusku jokaini, jo kaut kā neiet kopā matemātika un loģika, bet cenšos par tām aizmirst. Un tīri subjektīvi man vairāk patīk arī pārējie personāži no “jaunā” Montalbano – īpaši Mimī Audžello un Katarella. Daudz kolorītāki. Bet visumā gan viens, gan otrs seriāls ir labas kvalitātes detektīvs ar Itālijas rozīnīti.

Lasīšanas maratons. 10. dublis. “The Twelfth Day of July”

Jūlijā man radās nopietnas grūtības ar mēneša grāmatas izvēli – viss, ko skatījos, man nepatika. Par laimi, daudzām grāmatām Amazonē ir pieejams fragments palasīšanai, kas ļauj saprast – būs vai nebūs. Un, ja man nepatīk jau pirmās divas lappuses, tad mocīties ar vēl 400 kaut kā galīgi negribas. Tā nu es uz laiciņu padevos, cerot, ka grāmata kaut kad pati uzradīsies. Laiks skrien vēja spārniem, un pāris mēnešus vēlāk tomēr izšķīros par labu “The Twelfth Day of July”, kas ir YA žanra klasika. Spriedu – ja arī nepatiks, tā vismaz būs īsa! Šī gan ir tikai pirmā no piecu grāmatu sērijas par Kevinu un Sadie.

Grāmata ir ļoti viegli lasāma un uzrakstīta vienkāršā, gandrīz bērnišķīgā valodā (ja neskaita īru žargonu, kas prasīja vārdnīcu iesaistīšanu). Arī notikumi ir ikdienišķi un pat iepriekšparedzami. Daudzviet šī grāmata man šķita drusku par vienkāršu, bet es jau arī neesmu īstā mērķauditorija. Ja būtu lasījusi to pusaudža gados, tā, iespējams, kļūtu man par īstu hītu. Tomēr tā pietiekami izteiksmīgi ilustrē tā laika pasauli un notikumus, un ļoti trāpīgi raksturo atsevišķas personības, lai to varētu lasīt un izbaudīt arī vēlākos gados.

Belfāsta, 60-tie gadi. Divas pilsētas vienā – protestanti un katoļi. Ir jūlijs, tuvojas 12. datums, un protestanti gatavojas saviem svētkiem, ko sauc arī par Orangemen’s Day (vai arī vienkārši par Divpadsmito) un kad ar parādēm tiek atzīmēta Oranžas Viljama uzvara pār katoļu karali Džeimsu II Boinas kaujā 1690.gadā. Grāmata parāda atsevišķu īru ģimeņu ikdienu vienā un otrā pusē, savstarpējos aizspriedumus, gatavošanos svētkiem un pusaudžu vēlmi provocēt pretējo pusi, brīžiem neaprēķinot iespējamās sekas. Tāpat tā lieliski atsedz to, kā aizspriedumi un uzskati veidojas ģimenēs – tu mīli vai ienīsti to, ko mīl vai ienīst tava ģimene. Un tad satiekas katoļu puisis Kevins, kuram nav bail izaicināt sasodītos protestantus, nakts vidū ar krāsu apķēzot Viljama bisti, un temperamentīgais protestantu meitēns Sadie, kas arī nav ar pliku roku ņemama un gatava atlīdzināt ar to pašu. Nospoilošu, ka beigās te dzimst neparasta draudzība. Piemestu varoņiem vēl 10 gadus klāt, un varētu uztaisīt reālu drāmu, kas, iespējams, arī ir nākamajās grāmatās. Bet, visticamāk, es par to neuzzināšu. Visumā – lai gan ne gluži tas, ko es normāli izvēlētos lasīt, tomēr pietiekami interesanti, turklāt uzvedināja papētīt Ziemeļīrijas vēstures jautājumus.

3/5

Lasīšanas maratons. 9. dublis. “Murder on a Midsummer Night”

Ar jūnija grāmatu sanāca drusku šmaukšanās. Nolēmu izmantot pasviesto ideju un lasīt Kerry Greenwood 17. grāmatu par jauko privātdetektīvi Frainiju Fišeri – “Murder on a Midsummer Night” ar domu – jūnijs, Līgosvētki, viss čotka. Izņemot to, ka aizmirsu – grāmata ta ir no Austrālijas – tur lejā, kur cilvēki visu dara otrādi, arī staigā ar kājām gaisā… Un vasaras saulgrieži viņiem ir decembrī, nevis jūnijā. Nu neko… Būs jāiztiek ar šo nošmaukto versiju.

Ļoti priecājos, ka pirms šīs grāmatas biju skatījusies seriālu, jo nezinu, kā man pretējā gadījumā būtu veicies ar iztēlošanos. Iespējams, ka pašvaki. Bet tagad viss gatavs – zinu, kā izskatās Frainija, viņas daudzās kleitas un cepures, viņas māja un kalpotāji. Grāmatā gan daudz kas ir savādāk – piemēram, Frainijas māsa ir dzīva, pašai Frainijai ir mazāk gadu, nekā izskatās filmā, sulainim misteram Batleram ir sieva, Frainijai ir kaķis un viņa vēl arvien salaiž ar to ķīniešu džeku. Lielākoties tie ir sīkumi, pie kuriem var ātri pielāgoties. Tas, kas man pietrūkst, ir Džeks Robinsons. Pirmoreiz viņš tiek pieminēts, kad grāmata ir pusē. Un arī pārējā grāmatā viņš parādās vien pāris epizodēs, lai veiktu informācijas apmaiņu ar Frainiju un papusdienotu pie viņas dāsni klātā galda. Jā, visi tie ēdienu apraksti ir tīrākā izvirtība. Neēdušam šito labāk nelasīt.

Autores izteiksmes veids gan ir nedaudz īpatnējs, varbūt ar to viņa vienkārši mēģina uzsvērt to laiku paražas. Tas daļēji strādā, bet arī daļēji mulsina. Ok, ja par sižetu. Kāda jauna cilvēka māte lūdz Frainiju izmeklēt viņas dēla nāvi, kas tikusi atzīta par pašnāvību. Jo vairāk Frainija uzzina par mirušo jaunekli Augustīnu, kas ir bijis visai veiksmīgs un talantīgs antīku lietiņu tirgotājs un pazinējs, jo ticamāks kļūst apgalvojums, ka viņam nebija iemeslu padarīt sev galu. Izmeklēšanas laikā viņa saskaras ar dažādiem interesantiem indivīdiem (kā jau parasti Frainijai), tai skaitā visai aizdomīgu dīkdieņu kompāniju, kas pīpē zāli, sauc garus un trallina vecāku naudu. Bet vai viņi arī slepkavo savus draugus, tāds, lūk, ir jautājums.

Paralēli Frainija risina vēl vienu lietu, kur viņai lūdz atrast kādas dāmas ārlaulības bērnu, jo tas ir iekļauts viņas testamentā. Abas izmeklēšanas rit nesaistīti un beigās tiek atrisinātas Frainijai ierastajā elegantajā manierē. Visumā interesants ieskats tā laika sabiedrībā un paražās, viegla un patīkama atslodzes literatūra tieši šādam jaukam un vasarīgam laiciņam. Pārējās sērijas grāmatas gan šaubos, vai lasīšu – seriāls tomēr foršāks, un ceru, ka tam piefilmēs vēl kādu sezonu.

3/5

Lasīšanas maratons. 8. dublis. “Maijvaboles dara to visilgāk”

Jūnijs un Jāņu laiks šķita lieliski piemērots, lai palasītu kaut ko par dabiskajām dziņām. Andreasa Kīlinga vārds dažiem lasītājiem varētu būt pazīstams no izdevniecības AGB 1999. gadā izdotās grāmatas “Teiksma par Jukonu”. Dokumentālo filmu par dabu un dzīvniekiem veidotājs Kīlings savas dzīves laikā ir vandījies teju pa visu pasauli, dzīvojis Aļaskā, tusējis ar inuītiem, gadu dzīvojis Ķīnā utt. Jau kopš bērna kājas ir interesējies par dzīvo dabu, sākot izpēti ar vieglāk pieejamajiem objektiem – abiniekiem, tāpēc par tiem viņš spēj stāstīt daudz un detalizēti. Grāmatā vispār jūtams, kuras tēmas Kīlingam ir tuvākas, bet kurās viņam ir maz, ko teikt, tāpēc tiek vāvuļots riņķī un apkārt par daudz ko citu, bet mazāk – par dzīvniekiem, kuriem veltīta attiecīgā nodaļa. Visumā jau es neiebilstu par papildinformāciju, bet šai grāmatai trūka organiska stāstījuma plūduma. Brīžiem pat kaitinoši. Īpaši, kad viņš pārcenšas ar personiskās informācijas izklāstīšanu. Piemēram, mani galīgi neinteresē viņa attiecības ar inuītu dāmām un to, ka tur nekas nesanāca, jo uz darīšanu, nevis gribēšanu vien, tādā aukstumā diemžēl spējīgi ir tikai paši inuīti, bet no dienvidiem nākušie stādiņi – galīgi nemaz. Tāpat arī nodaļa par upes delfīniem bija kaut kāda jocīga, lai neteiktu, ka garlaicīga.

Bet nu to daļēji spēja atsvērt stāsti par briežiem, zaķiem un mūsu tuvākajiem radiniekiem – gorillām, šimpanzēm un bonobo. Tie bonobo vispār tādi jautri radījumi, kuri ir teju vienīgie, kas, šķiet, ar seksu nodarbojas prieka pēc, nevis tikai dzimtas turpināšanas nolūkos. Un tā kā viņi to dara aizrautīgi un bieži, tad nav piemēroti eksponēšanai zoodārzos. Dzīvnieku pasaulē tikšana pie dāmas lielākoties ir saistīta ar tik lielu enerģijas patēriņu, ka nav nekāds brīnums, ka nabaga kungs ir tā pārmocījies, ka pēc mērķa sasniegšanas noliek karoti. Vai arī – kas tur pārsteidzošs, ka pandām ir gandrīz neesoša seksa dzīve – tās līdz pat 14 stundas dienā patērē ēšanai. Jo viņu iecienītais bambuss ir kalorijām ne tas bagātākais pārtikas produkts. Tad pa kuru laiku lai vēl paspēj veidot ģimeni un audzināt bērnus? Ir taču jācīnās par savu paša izdzīvošanu.

Manuprāt, šimpanzes iemieso sevī tieši to, kas mēs – vismaz modernie cilvēki noteikti – esam: mēs esam agresīvi, nežēlīgi, egoistiski, trokšņaini.

Visumā grāmata saņem no manis viduvēju vērtējumu, jo foršie stāsti mijās ar nesaistītiem viņa ceļojumu aprakstiem un pārāk daudz detaļām brīžiem jau pat beztēmā. Tas, protams, dziļi subjektīvi, bet viņš uz mani neatstāja talantīga stāstnieka iespaidu. Arī tulkojums nešķita tas veiksmīgākais – pārāk daudz neveiklu teikumu konstrukciju. Un runājot par maijvabolēm… Šķiet, ka tām ir pasaulē neapskaužamākais sekss, kura laikā mātīte tā sagarlaikojas, ka izvēlas paralēli tam nedaudz paēst.

3/5

Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds

Lasīšanas maratons. 7. dublis. “April Queen”

Aprīlis sanāca totāls feileris. Vispirms iesāku Lindsey Davis grāmatu “The Ides of April”, kuras notikumi risinās Senajā Romā un kuras galvenā varone Flāvija ir tāds kā senlaiku privātdetektīvs. Problēma bija tajā, ka nespēju noticēt nevienam vārdam, tā nu šo garadarbu pametu un ķēros pie nākamā varianta – Douglas Boyd “Eleanor: April Queen Of Aquitaine” – par leģendāru 12. gs. personību – Akvitānijas Eleonoru, kas pusaudzes gados pēc tēva nāves mantoja bezmaz pusi Francijas, tādēļ ātri vien tika apprecināta ar neko mazāk kā pašu Francijas karali Luiju VII. Augusi dienvidu pusē starp trubadūriem un dziesminiekiem, Eleonora tā laika Parīzei un arī savam vīram, kas bija cerējis uz mūka karjeru (ko sabojāja brālis, kas nolika karoti), bija stipri par brīvdomīgu. Par visiem viņas trakajiem piedzīvojumiem krusta karos un karaļu gultās es vēl neesmu lietas kursā, jo, lai gan grāmatas apraksts ir visai kārdinošs, valoda ir pasausa, un grāmata ir piebārstīta ar miljons faktiem un paralēlu, it kā būtisku apstākļu un personu aprakstiem, kas mani brīžiem sagarlaiko līdz tam, ka es vnk šito pametu un paņemu lasīt kko citu. Un tā kā jau ir jūnija beigas… Tad atzīstu šo par pagaidu sakāvi.

Lasīšanas maratons. 6. dublis. “March Violets”

Marta izvēle bija tāda īpatnēja – vai nu romantiskais romāns vai nacisti. Uzvarēja tā, kurai mazāk lappuses. Sākotnēji izvēlētā grāmata šķita labāka, nekā cerēts, jo tie pēdējie nav gluži mana iecienītākā tēma.

1936. gads, Berlīne. Detektīvs Bērnijs Gunters, izbijis policists, pārsvarā nodarbojas ar pazudušu cilvēku meklēšanu, nu jūs jau saprotiet – tai laikā tādu netrūka. Īpaši ebreju. Un tad viņu noalgo kāds magnāts, lai Bērnijs sadzen pēdas dārgai kaklarotai, kas nolaupīta no viņa meitas mājas seifa. Tas, ka meita ar vīru ir nogalināti un sadedzināti ar visu māju, ir sekundāri fakti, kas nav jāizmeklē.

Tā nu Bērnijs ķeras pie lietas, izmantojot dažādus oficiālus un mazāk oficiālus kanālus, jo sakaru un apsviedības viņam netrūkst, un, tā kā klients ir maksātspējīgs – līdzekļu arī ne. Viņš bāž degunu, kur vajag un lielākoties – kur nevajag. Notikumi sākumā risinās visai spraigi – pāris dienas vēlāk viņš jau ir visai labprātīgi ievilkts kādas ietekmīgas dāmas gultā, vēl dienu vēlāk vakara stundā uz viņa paklāja guļ tās pašas dāmas cita mīļākā līķis. Tā nu paralēli izmeklēšanai viņam sanāk nodarboties ar dažādiem jautājumiem. Un varētu domāt, ka nepatikšanu viņam pietiek, lai neprasītos uz citām.

Tas bija galvenais, kas man traucēja grāmatā – jau pēc pāris nodaļām es sāku ilgoties, lai kāds, prasti sakot, beidzot iedod Bērnijam pa muti, jo viņš vienkārši visu laiku prasās. Pat runājot ar gestapo džekiem. Vienvārdsakot, ar galvu viņš īsti nedraudzējas. Bet kas ir vēl ļaunāk – autora radītais Bērnija izteiksmes veids ir tāds, ka es pati gribēju viņu sist. Ziniet kā ir, kad bērni apgūst jaunus vārdus un tad nevar beigt tos atkārtot? Šeit bija tā, it kā autors pirmoreiz dzīvē būtu ticis pie idiomu vārdnīcas un – wuhuuuu! – uzzinājis, ka ir TIK DAUDZ izteicienu! Un ziniet ko? Tos vajadzētu izmantot pēc iespējas vairāk. Teiksim, katrā otrajā teikumā būtu labi. Nebiju ne pusē grāmatas, kad jau gribēju nožņaugt autoru. Bet fakts ir tāds, ka patiesībā cilvēks ir talantīgs, jo viens Bērnija pārdomājums, kas bija tiešām izcili (un idiomām neizskaistināti) uzrakstīts, to apliecināja. Bet pārējā laikā – nu stipri pārspīlēti.

Tiem, kam mīļa Berlīne, droši vien patiktu tas, cik daudz autors apraksta, kur un pa kādām ielām tieši Bērnijs pārvietojas. Man tas īpaši neuzrunāja, pat šķita drīzāk traucējoši. Atkal tas pats, kas ar idiomām – drusku būtu ok, bet Herr Kerr diemžēl nejūt mēru. Sižetiski sākums bija visai aizraujošs un saistošs, bet beigās sagāja normālā mudžeklī, lai neteiktu – sviestā, tā ka pabeidzu grāmatu bez īpašas sajūsmas. It kā ļoti advancēts mēģinājums savīt kopā dažādas sižetiskās līnijas un personāžus, kas sākotnēji darbojas labi, jo pamazām atklājas visādi noslēpumiņi, fakti un indivīdu patiesās intereses, bet beigās tā visa ir atkal par daudz, un sanāk tikai kaut kāds kiš-miš.

Labās lietas bija tā laika Vācijas attēlojums, visas tās sarežģītās attiecības sabiedrībā, politikā un savstarpējās attiecībās. Lika aizdomāties par parasto cilvēku, kas ir tam visam pa vidu, un viņam kaut kā ir jāmēģina izdzīvot, nenonākot nevienas kontrolējošās iestādes vai stukaču redzeslokā. Līdzīgi kā “Svina garšā”, tikai ar to atšķirību, ka Bērziņa grāmata ir šedevrs. Otrs ieguvums – uzzināju, ka par “marta vijolītēm” tajos laikos sauca tos, kas nacistiem pieslējās vēlāk, faktiski tad, kad bija skaidrs, no kuras puses vēji pūš un turpinās pūst, un ka ir pēdējais laiks izrādīt savu lojalitāti režīmam. Ticu, ka autors spēj rakstīt labāk par šo, bet – dzīve ir īsa, grāmatu – daudz, tā ka nemeklēšu apstiprinājumu šai pārliecībai.

2/5

Lasīšanas maratons. 5. dublis. “Summer in February”

Un tad ir tās grāmatas, kas pielavās nemanot, nežilbina ar spožiem vākiem un skaļiem saukļiem un tad tikpat nemanāmi ņem un salauž tev sirdi. Taisnības labad jāsaka, ka viens sauklis šai bija uz vāka gan. “Summer in February” nopirku kā kompromisa variantu, jo izvēle ar mēnešu nosaukumiem nav nemaz tik plaša. Vērtējums Goodreads bija ok, bet ne baigi sajūsminošs, un pēc grāmatas tapušajai filmai tas bija vēl švakāks. Un tad es saņēmu grāmatu pa pastu, un tā izskatījās kā nodrukāta 80.-tajos gados ar vienīgo tad zināmo fontu uz visbriesmīgākā papīra, kāds bijis pieejams. Jau noskaņojos uz vilšanos. Ha!

Grāmata sākas 1949. gadā ar glaunu banketu Karaliskajā Akadēmijā, tās prezidentam seram Alfrēdam Maningam sakot atvadu runu, kurā viņš sev ierastā aizrautībā nogāna moderno mākslu. Viņš mazliet izplūst un sarunā to, par ko ir klusēts daudzus gadus, tādējādi sašūpojot vienu otru emocionālo laiviņu. Pēc tam mēs tiekam aizvesti uz laiku un vietu, kur viss pa īstam sākās – 1911. gadu un Kornvolu, ko kā savu bāzes vietu tolaik bija izvēlējušies daudzi angļu gleznotāji. Protams, viņi ne tikai gleznoja portretus, jūru, viļņus, akmeņus un simts pelēkā nokrāsas, bet arī ballējās. Un neviens neballējās pārliecinošāk kā A. Dž. Manings – dzirnavnieka dēls, kas visu savu naudu un enerģiju bija ieguldījis tajā, lai kļūtu par mākslinieku. Ļoti talantīgs un ļoti temperamentīgs.

Alfrēds Manings, domājams, Harolda Naita radītajā gleznā

Un tad bija labais zēns – Gilberts Evanss, kas, nupat atgriezies no dienesta Āfrikā, cenšas aizmirst par karu gleznainajā Kornvolā starp mākslinieciskajiem draugiem, strādājot par tādu kā pārvaldnieku pulkveža Paintera plašajiem īpašumiem, aprūpējot rentniekus un tamlīdzīgi. Un, ir protams, arī liktenīgā sieviete. Florence Kārtere-Vuda. Ierodas kā zibens spēriens un sajauc prātus ne vienam vien jaunam kungam. Nē, viņa nav koķete, viņa vienkārši ir daiļa kā Botičelli Venēra. Visi grib viņu gleznot, visi grib ar viņu draudzēties.

A. Maninga glezna “The Morning Ride” ar liktenīgo Florenci

Un, lūk, mums ir klasisks mīlas trijstūris, kurā viens klusi pielūdz un neuzdrošinās paust savas jūtas pilnīgi atklāti, savukārt otrs skaļi deklarē, kā bez viņas nevar gleznot, ka viņa ir viņa mūza utt. Kā jūs domājat – kuru viņa no šiem diviem apprec? Un kuru viņa mīl? Lai gan daudziem šķiet, ka Florence un Alfrēds ir reti nesaderīgs pāris – klusa un maiga būtne kopā ar bļaustekli un uzdzīvotāju, lai arī patiesi talantīgu? Šķiet, tas drīz top skaidrs arī pašai Florencei, bet viņa no sava solījuma neatkāpjas un apprec Alfrēdu. Lai tūlīt pēc kāzām mēģinātu noindēties. Pēc notikušā abi atgriežas Kornvolā un apmetas tieši blakus Gilbertam (it kā viņam tā jau nebūtu gana). Manings dodas nedēļām ilgos gleznošanas svētceļojumos, pametot savu jauno sievu vienu ar viņas pašas gleznošanas priekiem. Un Gilbertu, kurš, kādu laiciņu pamocījies, nolemj, ka tas nav to vērts un ka vieglāk ir doties atpakaļ uz Āfriku karot. Un tikai tad, kad viņš ir pieņēmis šo lēmumu aizceļot, starp viņu un Florenci beidzot uzplaukst īsa, bet intensīva dēka.

Šis ir romāns par reāliem cilvēkiem un reāliem notikumiem. Protams, tā nav oficiāla biogrāfija, tomēr tapusi ar Gilberta Evansa jaunākā dēla svētību, un autors varēja piekļūt Evansa dienasgrāmatām. Pats Manings (un ne tikai viņš) savos biogrāfiskajos stāstos vienmēr ir izvairījies no šī laika posma pieminēšanas vispār. No vienas puses – ļoti saprotami. No otras – tā sanāk tāda patiesības rediģēšana. Pat nezinu, kāpēc šis stāsts mani tik ļoti aizķēra, varbūt tāpēc, ka tas ir par reāliem cilvēkiem, ne izdomātiem. Grāmata lasījās tik raiti un viegli, ka lappuses lidoja nemanot. Pēc izlasīšanas ilgu laiku pavadīju pārdomās par to, kāpēc labi situēta sieviete, kurai nav jāprecas naudas vai statusa dēļ (respektīvi – viņa var visai brīvi izvēlēties), nespēj būt gana drosmīga, lai atsauktu savu piekrišanu, ja reiz šaubās? Tas, protams, nebūtu pieklājīgi, jā. Jā, cilvēki runātu. Kādu laiku. Bet ne tik ilgi un ne tik daudz kā tad, kad tev ir romāns, esot precētai. Vai kad tu noindējies. Nu jā, bet tad jau tev ir vienalga. Nezinu, man kkā apsāpējās sirds par Florenci un visām citām sievietēm, kas ir pieņēmušas visu dzīvi ietekmējošus lēmumus tāpēc, ka tā jādara. Vai kāda nu bija viņu motivācija. Skumji, un žēl. Un kaut kā ļoti pa īstam.

In the land of the blind the one-eyed man is king.

Too many people, I have found, have no sympathy with or fellow feeling for failure and weakness. You see, I dream of great success, I dream of fame, I dream of being a name on everyone’s lips.

4/5

Lasīšanas maratons. 4. dublis. “Atraitne janvārī”

Pārmaiņas pēc lasīšanas grafiks nav iekavēts (Yay!!!). Domājot par janvāra mēnesi, sāku meklēt grāmatas arī starp latviski izdotajiem darbiem, un uzdūros tieši šim. Un pēc tam man to ierekomendēja arī bloglasītājs “fledis”. Latviešu detektīvu pēdējo reizi lasīju, mācoties pamatskolā, un jau tad biju skeptiski noskaņota. Toreiz gan nevīlos, bet ņemsim vērā, ka tad biju mazāk prasīgs lasītājs.

Šī grāmata pirmoreiz ir izdota 80.-to gadu sākumā, un ir visnotaļ izteiksmīgs sava laikmeta attēlojums. Jāatzīst, ka sākumā es riktīgi aizrāvos un jau pirmajā vakarā izlasīju trešdaļu grāmatas. Jocīgi varbūt izklausās, bet padomju ikdienas attēlojums literatūrā man laikam ir tāds “guilty pleasure”. Pie visa vainīga Zenta Ērgle. Šajā romānā netrūka visādu interesantu detaļu, pie kurām pakavēties. Piemēram, te ir stāstīts par “slēpotāju vilcienu”. Gūglis man nupat pastāstīja, ka kaut kas tāds tiešām ir eksistējis, un pirms dažiem gadiem to ir mēģināts atdzīvināt, bet acīmredzot ne visai sekmīgi. Bet tas izklausās tik romantiski (lai gan es nemaz neslēpoju) – braukt slēpotāju vilcienā no Rīgas uz Ērgļiem (kur tas kādreiz ir gājis), lai izslēpotos, pēc tam nakti pārlaižot vilcienā, jo tas ir ar guļamkupejām. Jei! Lai nu kā, tieši ar slēpotāju vilcienu sākas mūsu stāsts, kur diezgan iedomīgais inženieris Gvido Lieknis kļūst par upuri dabai. Jeb – skaistai sievietei.

Pati šaurākā vieta pasaulē ir slēpotāju vilciena gaiteņi trīs minūtes pirms atiešanas.

Lai gan grāmatā paralēli vijas divi stāsti, kas tikai uz beigām saplūst viens otrā, ir diezgan skaidrs, par ko ir runa, lai gan autors nez kādu iemeslu dēļ atsakās saukt visus īstajos vārdos. Varbūt mēģina izlikties noslēpumains un sarežģīts, bet tas īsti nenāk par labu. Tāpat jau ir uzminēts, kas ir kurš – kāpēc gan vēl liegties? Norakstu to uz pirmās grāmatas radīšanas kļūdu (tā ir ar tām beta versijām). Tas pats pieredzes trūkums laikam ir vainīgs pie reizēm pārliecīgās cenšanās sabāzt vienā grāmatā visu, ko zina, jo – ja nu nebūs citas iespējas?

Šis tikai daļēji ir detektīvstāsts, lai gan man jāuzteic rakstnieks par izdomu, ko viņš ir piešķīris nozieguma plānotājiem. Es pat biju pārsteigta par dažām detaļām. Īpaši tam, kā tiek apčakarēts jau minētais gailis Lieknis. Viena no galvenajām sižeta līnijām ir par fabrikas meiteni Margitu no Pārdaugavas. Kura sapņo nebūt fabrikas meitene, bet gan valkāt smalkas drēbes, staigāt pa restorāniem un dejām, nevis dirnēt savā rajončikā un knapināties, lai dabūtu kaut jel cik normālus ziemas zābakus. Protams, tādai dzīvei ir sava cena.

Tantīte, pie kuras Margita pārvācās, nebija ne ļauna, ne sevišķi aizspriedumaina, taču, kā jebkurš cilvēks, visu dzīvi bija krājusi ieradumus – un nu, vecumā, tai šķita, ka tie ir viņas lielākā bagātība.

Cits detalizēts stāsts ir par zagtu mantu uzpircējiem, kas savos dzīvokļos un garāžās vāc krājumus, ko uzpērk no dažādiem zaglēniem vai vienkārši sīņiem, mazliet uzlabo, pamaina un pārdod tālāk. Lai gan mani tiešām interesēja visi stāsti par fabrikas darbu un dzīvi, par blēžiem, neliešiem un izbijušiem cietumniekiem, par blatošanu un savu plašo sakaru veiksmīgiem izmantotājiem, kā jau teicu – vienai mazai grāmatiņai tas man šķita par daudz. Diemžēl beigas arī ne visai izdevušās. Bet visumā ļoti labi izklaidējos. Un lielāku vērtību piešķiru tieši tam padomju dzīves attēlojumam, nekā grāmatas sižetam, kas uz visa tā informācijas fona ir gandrīz pat mazsvarīgs. Iespējams, kādreiz ieskatīšos vēl kādā Kolberga garadarbā.

Viņas dzīvoklis jau atgādināja Jaungada eglītes spožo, bārkstaino konfekti, kuras saturs pilnībā neatbilst noformējumam.

Nav tāda talanta, ko nevar nodzert, nav tādas nejaušības, kura nevarētu aizķert.

Inženierim Lieknim bija trīsdesmit gadu, taču viņš jau bija paspējis tikt pie vecpuiša kompleksiem. Tādiem liekas, ka visas pazīstamās sievietes par to vien domā, kā viņam uzbāzt galvā laulības iemauktus. Tie nav skaistā dzimuma ienaidnieki, taču vienmēr iebiedēti un uzmanīgi kā mustangi mežonīgā prērijā, kur tos bieži vajā kovboji ar metienam gatavu laso. Viņu mīlas romāni ir īsi, taču tajos nekad nav vieglprātības, kas piedod to neatkārtojamo skaistumu, kā dēļ tādus atceras līdz sirmam vecumam, jo nekas kaislībai tā netraucē kā prāta līdzdalība. Viņi baidās sev pielaist tuvumā mīlestību, jo dzīvo pārliecībā, ka par to tūlīt piedzīs alimentus kopā ar tiesas izdevumiem, bet, būdami zaglīgi kā vecas lapsas, tie nekad nepalaiž garām izdevību pakampt no bara atšķīlušos pērno cālēnu. Viņi meklē sievietes bez pretenzijām un bez ilūzijām, bet pēc tam paši brīnās, ka attiecībās kaut kā pietrūkst. Lai gan no laulības neko lielu iegūt necer, vēlāk viņi tomēr apprecas, jo vīriešiem nav cita ceļa kā tikt pie bērniem. Un stāsta, ka tie esot visideālākie vīri un gādīgākie tēvi, kas no darba vienmēr laikā pārrodas mājās, lai priekšnamā uzvilktu siltas čības un, vakariņas gaidot, izlasītu vismaz trīs avīzes. Ja pēc tam, brieduma gados, viņiem arī gadās pa dēkai – bet ārkārtīgi retai un ārkārtīgi maznozīmīgai -, tad tikai tāpēc, lai viņi paši sev pierādītu, ka ir vēl jauni un spējīgi iekarot. Patiesībā vispuritāniskākā ģimenes dzīve ir šo vīriešu aicinājums, vienīgi paiet diezgan ilgs laiks, kamēr viņi to apzinās.

3/5

Izdevējs: Dienas grāmata