Category Archives: TV

Atskats uz untumu mēnesi

Standarta

Vispirms lai iet muzikālais baudījums, jo ir taču jāsāk ar kaut ko labu! Aprīlī iznāca šī brīnišķīgā “London Grammar” dziesma, bet jaunais albums droši vien kļūs par manu jūnija saundtreku. Un nu par pārējo – kamēr valodu speciālisti nevar vienoties, kā vārds “aprīlis” ir cēlies – vai tas ir atvasināts no aperire, kas nozīmē “atvērt”, domājot par visu, kas pavasarī plaukst un veras, vai no Afrodītes vārda, es mēģināju atcerēties, kas bija īpašs šajā mēnesī. Klimats tipiski aprīlisks. Vēl mazāk pārsteigumu kā citiem gadiem, jo bez mānekļiem, ka varētu tuvoties pavasaris. Šķiet, ka problēmas ar darbiem ir ne tikai man, bet arī pavasarim. Un atkal jau mans mēneša apskats briesmīgi aizmarinēts. Tāds ieildzis nerakstāmais periods bija. Iespējams, ka atvaļinājums būs šo jautājumu drusku uzlabojis. Vai arī nē.

Grāmatas. Izlasīto grāmatu skaits aprīlī tieši atspoguļo stundas, kas tika notriektas, bindžojot seriālu “Bones”. Neko nenožēloju! Vēl, protams, atgriezies niķītis iesākt jaunas grāmatas, pirms ir pabeigtas iepriekšējās…

  1. Džila Mensela – Milijas dēka. 4/5. Nomēģināju vēl vienu Menselas romāniņu. Šis man pat patika labāk par iepriekšējo, lai gan arī šis vāks ieturēts klasiskās Kontinenta tradīcijās. Arī šeit Mensela ir savijusi vismaz 3 atsevišķas sižeta līnijas. Galvenā varone ir Milija, kas kādā jaukā dienā, būdama bojfrenda pasūtīšanas procesa vidū, uz tuvējā klinšu skatu laukumiņa ierauga dāmīti, kura izskatās pēc lēcējas. Tb pašnāvnieces. Tā nu viņa pamet savu draugu un metas šamējo glābt. Glābšana ir veiksmīga, viņas ātri kļūst par draudzenēm, turklāt dāmīte izrādās esam slavenā lubeņu autore Orla Hārta (grāmatu klubā man šai brīdī vaicāja – kāpēc viņa būtu jāglābj?). Orlai maķenīt neiet, jo pēdējā viņas grāmata ir nokritizēta ne pa jokam (pelnīti), un vēl arī viņas nejēga vīrs viņu krāpj. Bet tad viņai dzimst ideja – rakstīt par dzīvi, kāda tā ir, tā nu viņa nolemj iedvesmoties no Milijas reālās dzīves un viņas attiecībām un izmantot to par pamatu savai jaunajai grāmatai. Tā kā Milija nav īsti godīga un slēpj faktu, ka ir nedaudz saķērusies kādā jaukā atraitnī (viņam ir tikai ~30, dzīvē gadās arī tā), Orla viņai sūta virsū dažnedažādus vīrišķus. Ar dažādiem panākumiem. Beigās visi dabonas un ir laimīgi. Visumā bija jautri. Patika. Lasīšu viņu vēl.
  2. Brian K. Vaughan, Fiona Staples – Saga, Volume 2. 4/5. Kāds labs cilvēks aprīlī aiznesa savus “Saga” eksemplārus uz Robert’s Books, kur tālāk tie nokļuva pie manis. Biju ļoti priecīga un aiz tā prieka pārlasīju arī pirmo daļu. Otrā daļa man nenorāva jumtu tik izteiksmīgi kā pirmā, kur katra lappuse bija pārsteigums, tomēr stāsts turpinās tikpat interesanti un krāšņi. Ļoti, ļoti patīk Fiona Staples radītās ilustrācijas. Ir pasaulē cilvēki ar talantu.
  3. Linda Needham – The Bride Bed. 2/5. Tā kā mums grāmatu klubā bija trešiņa (trash lit) raunds, tad vajadzēja paņemt kaut ko, kas tiešām atbilst parametriem, nevis vienkārši lubeni. Un ak vai! Man tagad ilgi šito nevajadzēs. Viena lieta ir lasīt atkritumliteratūru un ierēkt, cita lieta, kad pie trīssimtās lappuses galīgi vairs nav smieklīgi, lasot jau n-to reizi tās pašas tukšās, uzpūstās frāzes. “Ciets kā klints” un tādā garā. Stāsts ir par kādu daiļu jaunavu, vārdā Talia, kuras tēvs noliek karoti, atstājot savu nelielo pili un tai pieguļošo ciematu. Tā kā diemžēl ir 11. gadsimts, viņš to neatstāj viņai – tolaik tā nebija pieņemts. Tā nu pār pili nāk precinieku/iekarotāju/vandāļu orda cita pēc citas, un dažiem gribētājiem dāmīti izdodas gandrīz aizraut līdz altārim. No pēdējā un pretīgākā kandidāta nabaga jaunavu izglābj bruņinieks Alekss, kuru pats karalis ir sūtījis beidzot ievest te kārtību. Lai gan pateicīga, Talia arī ir diezgan lecīga, un viņai šitie “precinieki” jau ir līdz lampiņai. Tā nu viņa kundziņam uzreiz paziņo, ka viņu neprecēs, lai tur vai kas. Uz ko viņš atbild, ka nemaz netaisās viņu precēt. Jo izrādās, ka Aleksam gribas līgavu ar lielāku pili un bagātīgāku pūru. Bet hormoniem neko nepadarīsi, un dzirksteles starp šiem lec jau no pirmās sastapšanās. Sākums bija ļoti jauks, un tālāk izrādījās, ka jaunkundze nav dumja un ir parūpējusies par dažādiem izdzīvošanas mehānismiem, piemēram, kopā ar saviem ciematniekiem aplaupot visus viņu teritorijas caurbraucošos ratus. Jo no kkā jau ziemā būs jāpārtiek. Bet gandrīz 400 lpp. šāda tipa grāmatai ir par daudz. Ar pēdējām 50 reāli mocījos, lai gan tur beidzot sākās juicy bits, bet pat to pamanījās sabojāt ar pārāk daudz runām. Bildē ir grāmatas pakaļējais, nevis priekšējais vāks, jo tas vnk ir visa šī žanra esence. (Priekšējais bija vnk pārāk pieklājīgs.)
  4. Villijs Sērensens – Ragnaroks. 3/5. Šo uzgāju bibliotēkā, meklējot kaut ko jauku un īsu. Šis ir tāds fiksais ieskats ziemeļnieku mitoloģijā. Mazliet pasausi un sarkastiski, sākums gan (atkal jau!) bija daudz labāks, nekā turpinājums, jo uz priekšu palika tikai arvien sausāk un mazāk smieklīgi. Diemžēl. Drusku atsita tādu kā skolas konspektu. Daudziem stāstiem prasījās garāku izklāstu, jo tie šķita potenciāli ļoti aizraujoši. Bet vispār labs variants, ar ko sākt izglītošanos tēmā. Ļoti interesanti tie skandināvu dievi, šausmīgi stulbi un cilvēciski. Tāda nemitīga savstarpēja ņemšanās, skaudība, kasīšanās un augstprātība. Lokijs tiešām tai brandžā (tāpat kā supervaroņu filmās) šķiet sakarīgākais. Būs jāpalasa arī Geimena versija. Un jāgaida, ko par šo tēmu būs sarūpējis Taika Vaititi.

Kino. Varbūt esmu kaut ko aizmirsusi, tāpat kā aizmirsu marta apskatā pieminēt filmu “Moonlight”. Un pirms tam arī Loganu. Pirmā mani diemžēl galīgi neuzrunāja. Ir draugi, kuri ir sajūsmā, bet man bija tā – nu neko jaunu te neieraudzīju, un Oskari liekas vēl jo vairāk tikai politkorekti. Bet Logans bija vnk reāli brutāls. Jā, tur bija dažas labas lietas, bet man kaut kā apnikusi tā asiņu šķiešana pa labi un pa kreisi pusi no raidlaika. Neredzu tam īsti pamatojumu. Tāpēc man šķita, ka Pīrss Brauns “Rīta zvaigznē” runā tieši par to pašu, rakstot:

Serdes pasauļu iedzīvotāji kļuvuši tik nejūtīgi pret vardarbību, ka aizmirsuši – tā jāliek lietā ar mērķi. Vardarbība ir instruments. Tā paredzēta, lai šokētu. Mainītu. Tā vietā viņi to normalizējuši un sākuši godināt. Un radījuši izmantošanas kultūru, kur tā pieraduši pie seksa un varas, ka izvelk zobenu un izrīkojas pēc sava prāta ikreiz, kad kāds tiem pasaka nē.

Savukārt Karali Artūru gan tik viegli neaizmirst. Noskatījos to īpašajā #KingForADay bezmaksas seansā, un pēcāk aizgāju vēlreiz, uz Scape zāli, kur 3D, vislielākais ekrāns, vislielākā skaņa, vislielākais Artūrs. Parasti atkārtojumi tik drīz (šajā gadījumā gan 2 ned.) reti kad sagādā cerēto baudu. Pirms tam liekas, ka gribi skatīties vēlreiz, bet patiesībā sēdi un gaidi interesantās vietas. Vismaz tā man izgāja ar fantastiskajiem bīstiem. Bet šoreiz tomēr viss bija skaļāks un lielāks, tā ka negarlaikojos. Pie vēlmes atkārtot galvenokārt bija vainīgs lieliskais izcilais filmas skaņas celiņš. Spotify plate drīz būs nodilusi.

Mana mīļākā Gaja Ričija filma ir un droši vien paliks “Lock, Stock and Two Smoking Barrels”, kas ir redzēta tik daudz reižu, ka it kā jau būtu vajadzējis apnikt, bet – nē! Tomēr Artūrs pievelk ļoti tuvu, jo šeit ir visas lietas, kas man tīk – labs stāsts, labs vizuālis un laba mūzika. Varbūt ne visiem (spriežot pēc filmas finansiālajiem rādītājiem – diemžēl tādu ir daudz) piedur Ričija modernizētā versija par karali Artūru, bet šī pieeja man atgādināja Baza Lurmena “Romeo un Džuljetu”, par kuru viņš pats teica: “Gribu nocelt Šekspīru no augstā plaukta!”, kas viņam arī izdevās, jo viņš padarīja Šekspīru aktuālu, tuvu un saprotamu. Vismaz priekš manis kā 14-gadnieces tobrīd tā filma beidzot lika sajust šo materiālu kā savu. Tāpat tagad Ričijs ir radījis filmu par klasisku varoni, piešķirot personāžiem drēbes, kas ir tik modernas un izteiksmīgas, ka brīžiem šķiet pavisam mūsdienīgas, liekot viņiem bīdīt tekstus, kādos diez vai runāja 5.-6. gs., un galu galā radot aizraujošu un dinamisku stāstu. Vēl, protams, šī filma saņēma kritiku par to, ka tur pārāk maz vietas atvēlēts sievietēm. Bet šī filma arī nesaucas “Karaļa Artūra sievietes”! Un tajā, par laimi, nav aiz matiem pievilktas un nevienam nevajadzīgas romantiskās sižeta līnijas. Jā, tur ir maz sieviešu, bet stāsts ir par Artūra iekšējo cīņu – piepildīt savu likteni un dzīves uzdevumu vai turpināt izlocīties no jebkādas atbildības. Es, protams, esmu tikai par to, ka sievietēm ir jēdzīgas lomas, ko spēlēt, nevis tikai otrais un trešais plāns, bet dažās filmās tas tiešām nav nekāds iztrūkums. Bet ir jau cilvēki, kas aizies uz “FF” un pēc tam sūrosies, ka tur bija par daudz mašīnu…

Džūdam tiešām lieliski piestāv slikto lomas, viņš šeit ir ļoti izteiksmīgs Vortigerns un viņam ir tāda perfekti augstprātīga sejas izteiksme! Čārlijs Hanems ir vnk ideāls – dodiet vēl! Tāds baigi cool tipiņš, smuks un muti brūķēt arī prot. Ehh… Labi, man uz viņu šobrīd ir neliels fling, nespēju kritizēt 😀 Kad apnīk izklaide un action, var pafilozofēt par to, kā tornis simbolizē (IMHO) cilvēka augstprātību, un skaudri apzināties, ka ir jākļūst par briesmoni, lai apmierinātu savu varaskāri, ka cilvēks tik labprāt norobežojas no briesmoņa sevī, kad tas ir ērti, un ka mēs tik ļoti cenšamies neredzēt to, ko nevēlamies saskatīt. Īpaši tad, ja tādējādi būtu jāierauga briesmoņi mums līdzās.

TV. Ar trīs sezonu novēlošanos beidzot pieķēros stāstam par gangsteru ģimenīti 20. gs. sākuma Birmingemā – “Peaky Blinders”. Līdz šim bija dzirdētas dažādas slavas dziesmas, bet kā jau reizēm ir ar tiem saslavētajiem gabaliem – grūti pieķerties, jo bail vilties. Sākumā noteikti nevīlos, trešās sezonas iesākums gan tāds pašvaks. Jāatzīst, ka man šajā seriālā traucē tas, ka katra nākamā sezona sākas ar notikumiem 2 gadus vēlāk, kas mani izsit no emocionālā ritma. Lai nu kā, tagad, protams, esmu kvēla Kiliena Mērfija pielūdzēja. Viņa attēlotais Tomass Šelbijs ir tieši tāds sliktais zēns, kas patīk meitenēm – jā, slikts, jā, brutāls, bet tas viss – cēlu mērķu (ģimenes) vārdā. Un visiem viss godīgi, pēc nopelniem. Visumā tāds ļoti interesants ieskats tā laika pasaulē un savstarpējā dinamikā, arī starp policiju un bandām. Vizuāli, klausāmi un saturiski ļoti baudāms. Sems Nīls kā diezgan brutālais inspektors Česters Kempbels arī ir vnk izcils! Tāds maita, bet nav iespējams no viņa novērsties.

“Metamies cīņā!” jeb Marsa mēnesis

Standarta

Marts, kā jau droši vien daudziem zināms, ir saukts romiešu kara dieva Marsa vārdā. Nezinu, vai tas vienkārši pavasara efekts vai Marsa kareivīgums pie vainas, bet martā daļēji izdevās nopurināt ziemas murmulīgumu, un vismaz domas, ja ne darbi, tagad raisās mazliet enerģiskāk. Ha, nu blogā to gan nevar redzēt. Te iestājies tāds normāls iztukšītis. Tas tāpēc, ka gandrīz viss, ko uzrakstu, man riebjas. Un to, kas man riebjas, es nevaru publicēt. Bet tieši šodien ļoti saiedvesmojos no Jāņa Rozes Ziņneša, un radās dažas idejas, par ko rakstīt maijā. Un rakstīt ar prieku, nevis tikai atrakstīties.

Grāmatas. Marts šajā jautājumā bija diezgan ražīgs. Un arī ļoti raibs – apgrābstīju visdažādākās tēmas.

  1. Chris Hadfield – The Darkest Dark. 4/5. Ko darīt, ja tev ir bail no tumsas, bet tu sapņo kļūt par astronautu? Šī ir slavenā kanādiešu astronauta grāmata bērniem, iedvesmojoties no viņa paša bērnības, un man to vajadzēja tāpēc, ka tā bija iespēja tikt pie viņa autogrāfa. Nezinu, kur jūs ņemat savas grāmatas ar autogrāfiem, bet man ierādīja šo vietu – Blackwell’s.
  2. Ričards Rors – Ādama atgriešanās. 4/5. Šī ir grāmata, par kuru es neteikšu ne melns, ne balts. Man tā ļoti patika, bet ir cilvēki, kas iesaka to izmantot iekuram. Lai gan neesmu praktizējoša kristiete (grūta bērnība – pārāk agri mani aizstīvēja uz baznīcu, kur es neko nesapratu, garlaikojos un salu), šīs grāmatas reliģiskais piesitiens man galīgi netraucēja. Un šī nav grāmata tikai par vīriešiem, bet par mūsdienu sabiedrību kā tādu.
  3. Džila Mensela – Vajadzīga dārzniece. 4/5. Šo paķēru bibliotēkā, kad parādījās vilkme uz pavieglo literatūru. Par spīti traģiski bezgaumīgajam vākam (grūti aptvert, ka kāds nopietni taisījis šitās bildes ar mērķi ilustrēt grāmatas vāku, bet no otras puses – to visu un vēl vairāk var redzēt sociālajos tīklos), grāmatas saturs patiesībā ir ļoti labs. Stāsts ir par Nadju (viņa arī dārzniece), kas kādā ziemas dienā iebrauc ar mašīnu grāvī kaut kur ellē nekurienē. Bet viņas sargeņģelis neguļ un citā grāvī iestumj jaunu un daiļu vīrišķi. Tā nu viņi sastopas uz ceļa, dodas meklēt tuvāko apdzīvoto vietu, kur viņiem nākas pārnakšņot improvizētā viesnīcā (lasīt – pažobelē virs bāra) un dalīt vienu gultu. Ak šausmiņas! Protams, nekas nenotiek, jo Nadja ir laba meitene, kurai jau ir viens draugs. Pusgadu vēlāk viņi satiekas atkal, tikpat nejauši. Šoreiz draugs Nadju jau ir uzmetis, un daiļais gandrīz svešinieks Džejs viņai piedāvā darbu. Čīzīgs sižets, ne? Bet nav tik traki, jo šī grāmata ir dāsni pārlaistīta ar humoru, kuru nežēlo sentimentālajās situācijās nokļuvušie varoņi. Lai nebūtu garlaicīgi, ir piemesti dažādi Nadjas radinieki ar savām sirdslietām. Šo stāstu varēja būt pat mazāk, jo beigās jau tiešām bija par daudz. Bet visumā biju patīkami pārsteigta par kopējo kvalitāti.
  4. Michael Robotham – Life or Death. 4/5. Dienu pirms cietumsoda termiņa beigām Odijs Palmers izbēg no cietuma, kur pavadījis 10 gadus par bruņotu inkasācijas mašīnas aplaupīšanu. Lai gan varētu gaidīt, ka šis būs klasisks burlaku gabals ar pakaļdzīšanos un slēpšanos, Robotems vairāk runā par mums kā sabiedrību, kur katram ir sava ierādītā vieta, no kuras izrauties var arī nebūt iespējams, lai kā cilvēks necenstos. Brīžiem bija diezgan skumīgi lasīt par to, kā sabrūk sapņi. Odijs atgādināja Ūvi, jo arī te autors nolēmis uzkraut vienam varonim teju visas iespējamās nedienas. Bet, protams, ir arī šerifi, FIB detektīvi, zagļi un slepkavas, kā arī nedaudz pašaudīšanās un spraigs fināls.
  5. Agata Kristi – Slepkavība golfa laukumā. 3/5. Šī ir otrā grāmata par Erkila Puaro izmeklēšanām, un, lai gan pats noziegums bija interesanti izdomāts un izpildīts, un arī izmeklēšana bija atbilstoši interesanta, mani mēreni kaitināja Erkila asistents, kuram te ir iedalīta pamuļķa loma – ierauga smukus brunčus un zaudē jebkādu sajēgu. Šis vāks arī varētu ar labiem rezultātiem piedalīties bezgaumības konkursā.
  6. Jay Asher – Thirteen Reasons Why. 3/5. Kādu dienu Klejs Džensens saņem mīklainu kasti ar kasetēm. Izrādās, tās ir ierakstījusi Hanna – skolasbiedrene, kas nesen izdarīja pašnāvību. Savās kasetēs viņa izstāsta to, kā nonāca līdz šim lēmumam un kā ikviens, kas tās tagad klausās, tam ir tieši vai netieši pielicis roku. Grāmata par ļoti būtisku tēmu, kas diemžēl nekad nekļūs veca – apcelšanu, baumošanu un pazemošanu, kas notiek skolā. Lai gan situācija diemžēl ir pat pārāk pazīstama, kaut kā personiski līdz galam neaizķēra. Tomēr šis ir ļoti vērtīgs stāsts par to, ka visām šīm izdarībām ir ļoti nopietnas sekas. Nupat ir iznācis arī seriāls pēc šīs grāmatas motīviem.
  7. Zoji Saga – Meitene tīmeklī dodas turnejā. 4/5. Ļoti labs turpinājums pirmajai grāmatai par Peniju – meiteni tīmeklī. Šoreiz Penijai citas problēmas – kā izturēt mīļotā puiša-rokzvaigznes koncertturneju, nesajūkot prātā, jo: 1) viņu mīl miljoniem citu meiteņu; 2) viņa labākais draugs tevi ienīst; 3) viņš lauž gandrīz visus tev dotos solījumus, un dzīve ir viena vienīga vilšanās. Gudri, bet neuzbāzīgi par attiecībām un sevis meklējumiem pusaudža gados. Plašāk izteicos šeit.
  8. Tom Michell – The Penguin Lessons. 5/5. Stāsts par draudzību starp jaunu angļu puisi un Magelāna pingvīnu. Šausmīgi mīlīgi un aizkustinoši. Un pa īstam. Šī gada pirmā pieczvaigžņu grāmata, jo tas mīlīgums ietina mani kā pūkains mākonītis. Plašāk slavināju šeit.

Kino. Martā aizgāju uz vienu kinofestivāla “Spektrs” seansu – filmu “Lost City of Z”. Pirms trīs gadiem izlasīju tāda paša nosaukuma grāmatu, kas gari un plaši izklāstīja Persija Foseta dzīves sāgu ar zudušās pilsētas Z meklējumiem Dienvidamerikas džungļos (un pēc tam – viņa paša meklējumiem), tomēr savā izteiksmē bija visai pasausa. To lasot apcerēju, cik žēl, ka tik aizraujošu dzīvesstāstu izstāsta tik garlaicīgi, un ka filmas formāts tam varētu būt piemērotāks. Par laimi, tā domāju ne tikai es. Filma principā arī ir tāda, kā to iztēlojos, turklāt ļoti jāuzteic Čārlija Hanema veikums – tiešām lieliska loma. Galīgi nav, kur piekasīties. (Maiteklis – Artūrs ir vēl labāks!) Kino no 28. aprīļa.

Vēl bija dokumentālā filma “Viesuļvētra. Vēja odiseja”, kas izseko vētru no tās piedzimšanas Āfrikā, tās postošo ceļu pāri Karībiem un tālāk uz Ameriku. Vizuāli ļoti iespaidīga (bija vērts skatīties 3D versiju) ar spēcīgu klātbūtnes sajūtu. Un, protams, ļāva nopriecāties par to, cik garlaicīgā (lasīt – mērenā) klimatiskajā joslā mēs mītam. Tā ir par cilvēkiem – gan trakajiem meteorologiem, kas lido vētras centrā, lai mestu tur zondes un nodrošinātu prognozes, gan tiem, kas vēro pasauli no SKS, un arī tiem, kas gaida uz zemes un rāmi saloka savus flamingus un nostiprina mēbeles pie griestiem, lai tās nesamirkst plūdos. Govīm, kas prot atrast vienīgo neapplūdušo lieveni, zemūdens radījumiem, kam arī šī vētra neiet secen, un vēju, ar kuru nemaz negribētos sastapties. Un vēl tas nabaga jenots…

Ārpus kinoteātra repertuāra noskatījos “Hidden Figures”, kas bija brīnišķīga – stāsts par melnādainajām NASA darbiniecēm 60.tajos gados, par “space race” augstajām likmēm un tobrīd vēl ļoti izteikto segregāciju ikvienā dzīves sfērā. Rasisms bija dzīvs pat tik novatoriskā darbavietā kā NASA. Ja tu esi ne tikai sieviete, bet vēl arī melnādainā sieviete, tad nav nozīmes tam, cik gudra tu esi, jo tev tiks likti visi iespējamie šķēršļi. Par laimi, ne visi baltie vīrieši ir vienlīdz traki rasisti. Lieliskas aktrises, kuras lika noticēt šim stāstam un ļaut pievērt acis uz pāris neticami cukurainām vietām.

TV. Pēc draudzenes ieteikuma iemetu aci “Big Little Lies”, kas ir tapis pēc Laienas Moriartijas tāda paša nosaukuma romāna un tā centrā ir trīs dažādu sieviešu ģimenes, problēmas un noslēpumi. Ak šīs perfektās (iedomātās) dzīves! Arī aktieru buķete te ir nolasīta visai koša (Kidmena, Skārsgards, Viterspūna, Lorensa). Ļoti saistošs stāstījuma formāts, pirmā sērija šķita “baigi labais!!!”, bet ap ceturto man jau šķita, ka nekas jauns nenotiek, un veselu sēriju tiek apmuļļāti jau sen zināmie fakti. Tipa – materiāla pietiek 4 sērijām, bet sarunātas 8, nu tad ar kko laiks jāaizpilda. Kaut kad saņemšos un noskatīšos līdz galam. Jo fināls esot labs.

Kādu brīdi pasēroju par seriāla “Bones” izbeigšanos, bet tad atcerējos, ka patiesībā tā pirmās sezonas nemaz neesmu redzējusi vai esmu redzējusi tikai daļēji, tāpēc ķēros pie atkārtošanas. Pamatīgi nobindžoju, un ir skaidrs, ka pirmās divas sezonas nebiju redzējusi vispār. Secināju, ka sākumā visi ir bērnuģīmji un tievuļi, un ar pašvaku aktiermākslu. 2. sezonā Emīlija Dešanela turklāt ir piesavinājusies ļoti posh runasveidu, un brīžiem, kad es neskatījos ekrānā (jo es bieži vien skatos seriālus tik ar pusaci), nevarēju saprast, kam pieder tā balstiņa. Pēc bindža maratona sapratu, ka šis tiešām bija viens no maniem mīļākajiem seriāliem. Bet visas labās lietas reiz beidzas.

Par aprīļa plāniem tagad jau smieklīgi runāt, pāriešu vien uzreiz uz maiju – tajos ietilpst noskatīties otro sezonu seriālam “Versailles”, tur laikam kāds vīkends jārezervē, jo gan jau būs atkal grūti atlīmēties no tām galma intrigām. Un aprīļa beigās atgriezās Dareli. More fun! Un kur nu vēl Australian Masterchef, kas sāksies 1. maijā! Trīs vakari nedēļā būs tikai un vienīgi par ēšanu un gatavošanu. Ņammī! (Ja ir interese par šo šovu, iesaku tieši austrāļu versiju, kas tiešām ir par ēst gatavošanu, nevis kaut kādām seklām intrigām.) Un vēl maijā Netflix ieradīsies Anna no “Zaļajiem jumtiem”. Jā, zinu, ka tā ir jau pieejama citos kanālos, bet es pagaidīšu līdz legit versijai un tad bindžošu. Un man, protams, gribas pārlasīt grāmatas. Tikai kur lai tam visam atrod laiku?

Attīrīšanās mēnesis

Standarta

Runā, ka romiešiem februāris bijis par attīrīšanos (februum). Pati īpaši ar šo lietu februārī nenodarbojos, dušiņā gan gāju, bet tas jau nav nekas tāds, ko mūsdienās tā īpaši atzīmēt. Iekšķīgā un mājas attīrīšana arī īpaši nesanāca, vien līku muguru aizstiepu kaudzīti glancēto žurnālu uz “Otro elpu”, kur gan jau paķers kāda priekš kolāžiņām. Maku gan nedaudz attīrīju, dodoties uz Latvijas Grāmatu izstādi. Nākamgad iešu vēl, gatavošos rūpīgāk, varbūt pat aiziešu uz kādu no prezentācijām, šoreiz iespējas nesakrita ar piedāvājumu. Februārī iznāca man ļoti mīļās grupas “Elbow” jaunais albums, no kura manā sirdī iešāvās šī dziesma.

Grāmatas. Februāra apņemšanās bija lasīt mazgrāmatiņas un krimiķus. Visu ieplānoto gan neuzspēju, bet tāda jau tā dzīve ir. Ar burtiski 50 lpp. aiz februāra borta palika Michael Robotham “Life or Death”, bet par to tad būs atsevišķi un garāk. Februārī pēc mēneša pārtraukuma atkal aizklīdu uz bibliotēku. Un ar to parasti ir tā – vai nu nav nekā, ko paņemt, vai nevar vien izvēlēties – gribas visu. Šoreiz bija pēdējais variants. Nācās sevi nopietni ierobežot.

  1. Terry Pratchett – Mort. 4/5. Šo izvēlējos lasīt Grāmatu kluba tematiskajā uzdevumā – nāvīte. Stāsts risinās tajā pašā jaukajā un dīvainajā Discworld, tikai šoreiz tas ir par Nāvi, kurai uznāk tāda kā eksistenciālā krīze (funny, no?), un tā nu Nāve izdomā, ka derētu pieņemt mācekli, lai ir kas strādā, kamēr Nāve pamēģinās, vai šai pasaulē ir vēl kas tai baudāms un interesants. Morts, būdams nepieredzējis šajās lietās, pamanās darbā iejaukt jūtas, un – problēma ir radīta! Bet realitātei ir savi paņēmieni, kā lietas sakārtot. Mani tiešām valdzina tas, ar kādu vieglumu Pračets rakstīja pilnīgi par jebko un kaut vai totālākās blēņas.
  2. Agata Kristi – Austrumu ekspresis. 4/5. Šī grāmata īsti nebija plānā, bet ceļā gadījās bibliotēka. Nolēmu – ja nu galīgi noslinkošu ar nākamā mēneša Grāmatu kluba uzdevumu (grāmatas -> kino), tad būs izlasīta vismaz šī. Mesjē Puaro sagadīšanās pēc (lai gan nav tādas lietas kā sagadīšanās) iegadās braukt ar Austrumu Ekspresi tieši tajā reizē, kad kāds no pasažierim tiek nogalināts. Kajīte ir aizslēgta no iekšpuses, vilciens ir apstājies, jo sliedes ir aizputinātas, slepkava it kā aizbēdzis pa logu? Vai tomēr ir uzkavējies tepat vilcienā? Viss bija labi un aizraujoši līdz brīdim, kad tika aprakstīts nelaiķa nogalināšanas veids. Tad es diemžēl atcerējos, ka šo grāmatu esmu lasījusi, un, lai gan neatceros visas detaļas, svarīgāko – kurš ir slepkava, es zinu gan. Pārlasīju visu grāmatu, bet diemžēl mana sajūsma bija piezemēta. Dusmīga uz savu atmiņu!
  3. Ales Kot – Secret Avengers, Volume 2: The Labyrinth. 3/5. Slepeno atriebēju piedzīvojumus paņēmu izlasīt tikai tāpēc, ka uz vāciņa Deadpool. Viņš bija jauks. Viss pārējais – nu nekas ļoti īpašs. Ir labāki un interesantāki komiksi par šo. Bet tas bija īsi, tāpēc nav pamata garām sūdzībām.
  4. Robert Thorogood – Meditation on Murder. 4/5. Šī ir mana mēneša končiņa. Esmu liela seriāla “Death in Paradise” fane, tāpēc mani ļoti iepriecēja šis atsevišķais stāsts no jau pazīstamo varoņu dzīves. Arī šeit notikusi slepkavība aiz slēgtām durvīm – meditācijas namiņā sesijas laikā tiek nogalināts sirmais guru Aslans. Slēgtas durvis nozīmē, ka slepkava var būt tikai viens no pārējiem pieciem cilvēkiem, kas atradās šajā namiņā. Turklāt viens no tiem jau ir atzinies slepkavībā. Bet vai šis cilvēks tiešām ir slepkava? Šis bija tiešām jauks gabals, kas parādīja jau pazīstamos varoņus no citas puses, turklāt viss interesantākais nebija uzreiz uzminams. Lasīšu arī nākamās grāmatas.
  5. Luīze Pastore – Pēdējais ķēniņš. 4/5. Svaigākais gabals “Mākslas detektīvu” sērijā, kur šoreiz stāstīts to, kā Teo uz ielas atrod Rīgas pēdējā ķēniņa dienasgrāmatu un pēc tam, protams, dodas viņu meklēt. Sirsnīgs Ziemassvētku noskaņas stāsts, kas lasītājus iepazīstina ar mākslinieku Voldemāru Irbi jeb Irbīti. Lai gan šajā grāmatā man bija nopietna problēma ar CAPSLOCK lietojumu, stāsts pats bija labs, un par Elīnas Brasliņas ilustrācijām vienkārši nevaru beigt sajūsmināties.
  6. Werner Herzog – Of Walking in Ice. 4/5. Šo grāmatu saņēmu kā blogeru Ziemassvētku dāvanu no Lasītājas. Nosaukums dzirdēts, bet diez vai būtu pati kādreiz sataisījusies to izlasīt. 1974. gada novembrī Verners Hercogs saņem ziņu, ka smagi saslimusi un, iespējams, mirst viņa mentore Lote Aisnere. Viņš ieņem galvā, ka viņa nemirs, ja vien viņš pie viņas ies kājām, un dodas 3 nedēļu gājienā no Minhenes līdz Parīzei. Un šī ir viņa dienasgrāmata, kur viņš pieraksta faktus, novērojumus un pārdomas. Nedaudz īpatnējs izteiksmes veids, bet, kolīdz ielasās, ir ok. Ļoti atgādināja pašas pārdomas (drīzāk veidu, nekā saturu), kad pirms dažiem gadiem ar riteni minos pa Igauniju – pārsteidzoši, cik maz mēs pamanām, braucot ar mašīnu! Un cik daudz domas var izdomāt, tā minoties! Un jā, maiteklis [jāiezīmē teksts tālāk, lai skatītu] – Lote nomira 9 gadus vēlāk. Arī novembrī.

Kino. Februārī noskatījos ļoti aizkustinošo un jauko stāstu par mazo indiešu puisēnu, kas pazaudēja un atkal atrada savu ģimeni – “Lauva”. Parasti cenšos izvairīties no vispārināšanas – tomēr, ja šī filma jūs nespēj aizkustināt, varbūt ir vērts apmeklēt kardiologu un pārliecināties, vai jūsu sirds nav pārvērtusies akmenī? Plašāk par filmu izteicos šeit. Tad vēl es pamanījos ielekt pēdējā vilcienā (lasīt – seansā) un uz lielā ekrāna noskatījos filmu “Pasažieri”, kas ir tāda mīlīga romantiska kosmiskā odiseja. Neko vairāk par izklaidi no tās negaidīju, tādēļ arī nevīlos. Smuki cilvēki, smukas ainavas, spacewalking un vientulība uz milzu kosmiskā kuģa, kad esi pamodināts kļūdas pēc un tavs vienīgais sarunbiedrs ir androīds. Jāatzīst, ka skatoties, cik klišejiski vīrietis tiek atveidots, kad viņš ir zaudējis cerību – viņš vnk pārtrauc skūties un guļ turpat, kur ēd, aizdomājos – kā tad šajā situācijā uzvestos sieviete? Pārtrauktu skūt kājas, vai? Smuka filmiņa, kas gan tikai garāmejot pieskaras nopietnām tēmām par morāli un to, ka cilvēks tomēr ir un paliek bara dzīvnieks.

Bet Oskaru naktī Forumcinemas mums uzdāvināja ļoti labo un krāšņo (vizuāli ļoti labi nostrādāts darbiņš) “Vilcienvakti 2”. Uzzinot, ko skatīsimies, biju nedaudz vīlusies, jo – biju plānojusi vispirms noskatīties pirmo filmu. Jā, jā, zinu. Bet es esmu lasījusi grāmatu, ok? Un tad, lai gan viens draugs man pat ir iedevis filmas DVD, es nevarēju nekādi saņemties skatīties filmu par tiem skotu narikiem. Bet, lai gan man ir robi izglītībā, es nevaru noliegt, ka turpinājumā ir izdevies ļoti pat labs stāsts par “tūristiem pašiem savā jaunībā” – ir sakarīgs, ticams sižets, pāris labi monologi, ir draudzība un nodevība, kautiņi un sāpes, drāma un smiekli. Rekomendēju pat tiem, kas nav pirmās filmas/grāmatas fani.

TV. Turpināju būt uzticīga/apsēsta ar “Gilmore Girls”. Vēl arvien uzskatu, ka lielisks seriāls. Protams, tam ir savas paviršības, piemēram, priekš cilvēka, kas vada viesnīcu, Lorelai pārāk daudz laika pavada, valkājoties viskautkur apkārt. Vai arī diezgan bieži viņiem ir ļoti brīva izpratne par to, vai notikumi turpinās šajā vai nākamajā dienā, un cikos. Bet piedodu to visu, jo seriālā nav pārspīlēti labu vai sliktu tēlu, katram savas īpatnības. Vislielākais īpatnis ir Kērks, kura dēļ vien ir vērts šito skatīties. Beigas gan izskatījās pēc varianta, kad scenāristi ir ieplānojuši vēl 2 sezonas, bet tad viņiem pasaka – nē, seriāls atcelts, veram ciet šo bodīti! Bet ir atlikušas 2 sērijas. Un tā viņi to pabeidz – burtiski pēdējās 10 minūtēs. Nepatika. Drusku paskatījos jauno turpinājumu (tipa pēc 10 gadiem), bet biju pārāk piekasīga, nespēju pieņemt aktieru vizuālās un personāžu raksturu izmaiņas. Atgriezīšos pie tā, kad atmiņas būs pabalējušas.

Martam īpašu plānu nav, varētu vienīgi mēģināt iespringt un izlasīt kādu non-fiction gabalu, citādi man sāk šķist, ka es par daudz uz pavieglo galu esmu metusies 🙂

Durvju mēnesis

Standarta

Ja var ticēt kaut vienam vārdam, kas ir rakstīts Vikipēdijā, tad vārds “janvāris” ir cēlies no latīņu valodas vārda ianua, kas nozīmē – durvis, tādējādi apzīmējot durvis uz Jauno gadu. Arī šogad durvis tur vaļā čupiņa ar lasāmajām grāmatām. Janvāra plāns bija tikt galā ar dažiem iesāktajiem gabaliem, kas arī vairāk vai mazāk izdevās. Un tad es saķēru kaut kādu pretīgu saaukstēšanos, kuras dēļ pāris dienas lasīšana bija mans spēju maksimums, bet arī ne vienmēr. Vēl janvārī bija pāris dienas vējainajā un ziemīgajā Stokholmā ar šopinga un kultūras programmu, tēju, vīnu un personisko vārnu. Divus vakarus pabiju arī JRT, kas vēl arvien nepieviļ. Labi iesākts gads. Ja neskaita tos piešņauktos kabatlakatus.

Grāmatas. 

  1. Pīrss Brauns – Zelta dēls. 4/5. Lai gan, sākot lasīt šo grāmatu, es sajūsminājos, ka autors ne tikai sasodīti labi izskatās, bet arī labi raksta, tomēr šo gabalu muļļāju visu decembri un nekādi nespēju pabeigt. Ne jau tāpēc, ka grāmata būtu slikta, vienkārši man tā kaut kā uz vidus totāli nelasījās. Bakstīju pa vienai nodaļai uz priekšu un šausminājos, ka visi termiņi bibliotēkā sakavēti. Visumā tā ir ļoti veiksmīgs un kvalitatīvs turpinājums pirmajai daļai “Sarkanā sacelšanās” (un labi turpinājumi ir diezgan reta parādība), bet kaut kas man pietrūka dinamikas ziņā. Bet tas ir dziļi subjektīvi, jo ir cilvēki, kas sajūsmā lauž krēslus. Vēl joprojām uzskatu, ka jēdzīgākā no šī tipa (distopiskās fantāzijas) grāmatu sērijām, kas ir lasītas.
  2. Margaret Atwood – Angel Catbird, Volume 1. 2/5. Klasiķe Mārgareta Atvuda iemēģina roku pie komiksa, kurā neko nenojautošs datoriķis kļūst par kaķputncilvēku ar ienaidnieku žurkcilvēka izskatā un draudzenīti-kaķenīti. Mjau. Ideja diezgan laba, vizuālais izpildījums arī, bet sižets un dialogi – tīrās šausmiņas! Tā, it kā to būtu sagudrojusi pamatskolniece. Vāji. Neiesaku tērēt laiku. Īpaši Atvudas faniem, jo tad tā vilšanās varētu būt sāpīgāka.
  3. Andžejs Sapkovskis – Pēdējā vēlēšanās. 4/5. Brīnišķīgi lieliska grāmata, lai gan sāku to lasīt ar lielu skepsi. Ļoti oriģināla un asprātīga pieeja senajām, labajām pasakām un dažādiem mītiskiem personāžiem – stāsti, kuros galvenais varonis raganis (kuru arī es visu laiku lasīju kā “ragainis”) nodarbojas ar dažādu nelādzīgu radījumu likvidēšanu. Tur nav tikai visiem pazīstamie velni un lietuvēni, bet arī daudz eksotiskāki radījumi, piemēram, strigas. Mans mīļākais personāžs bija briesmonis Nivellens (no pasakas par skaistuli un briesmoni), riktīgi rēcīgs tips, bet arī velns tālu neatpalika. Ļoti gribētos, lai šī nav kārtējā sērija, kuru iesāk izdot un tad pamet. Protams, var meklēt tulkojumus uz angļu vai krievu valodu, bet kāpēc gribēt lasīt svešvalodā, ja ir iespējams tik labs latviešu tulkojums.
  4. Amy Kaufman, Jay Kristoff – Gemina. 3/5. Otrā “Illuminae Files” kosmiskās sāgas grāmata. Notikumi šoreiz risinās kosmiskajā stacijā Heimdall, kurā ierodas sliktie (tie paši, kas pirmajā grāmatā), lai pabeigtu iesākto darbiņu, un visi gali būtu ūdenī. Arī šoreiz glābšanas/pretošanās misiju uzkrīt veikt pārītim pusaudžu. Mazliet drūmi, vietām smieklīgi, bet, protams, atkal ļoti stilīgā vizuālajā noformējumā. Šoreiz iztikām bez zombijiem, kas bija priecējoši. Ar interesi gaidu noslēdzošo daļu. Šķiet, ka tā būs vēl garāka. Cerams, tiks izdomāts oriģināls atrisinājums un netiks kopēts pirmo divu grāmatu formāts (nu jau es zinu, kurā vietā gaidīt negaidīto). 
  5. Elizabete Strauta – Mani sauc Lūsija Bārtone. 4/5. Īsa, bet piesātināta grāmata par to, kā katrs notikums un katrs cilvēks, ko satiekam, mūs ietekmē un veido. Par rētām, kas nedzīst, par sāpēm, kas nepazūd, par saknēm un to, kas tā arī paliek nepateikts. Ļoti labi un spēcīgi. Grāmata, kas jāizlasa.
  6. Arnalds Indridasons – Purvs. 4/5. Šis ir lielisks detektīvs, ar ko sākt gadu – cilvēcisks, skaudrs un arī sasodīti aizraujošs. Slepkavība, kas izskatās pēc sadzīviska strīda stulba atrisinājuma, aizved izmeklētājus daudz dziļāk sāpīgā pagātnē, nekā gaidīts. Ļoti labi uzrakstīta un ļoti labi iztulkota grāmata, ko noteikti vērts izlasīt žanra cienītājiem. Plašāk šeit.
  7. Murder Under the Christmas Tree. 4/5. Šī bija vēl viena no manām Ziemassvētku grāmatām – 10 krimināli stāsti. Lai gan sākums sagādāja nelielu vilšanos, grāmata pamazām uzņēma apgriezienus un kļuva interesantāka. Vai arī es pārslēdzos uz tai piemērotāko noskaņojumu. Īsi, ātri un labi. Laba izvēle ziemīgiem vakariem, kad nav iekāriens lasīt 400+ gabalus.
  8. Lisa Dickenson – The Twelve Dates of Christmas. 1/5. Ļoti, ļoti slikts romantiskais Ziemassvētku romāns par kādu jaunkundzīti, kas šķiras un atkal mīl Ziemassvētku mēnesī. Pavirši uzrakstīta grāmata, nepievēršot uzmanību detaļu saskaņošanai, kur nu vēl parūpējoties, lai varoņi uzvestos vecumam vai profesijai atbilstoši. Ideja faktiski ir diezgan laba, vaina izpildījumā, kad autore cenšas vienā grāmatā sabāzt pārāk daudz, turklāt arī izteiksmes veids ir tāds pats pārcentīgs. Par divām pēdējām plašāk izteicos šeit.

Kino. Šis bija vēl slinkāks mēnesis par decembri, jo noskatījos tikai divas filmas. Vācu filma “Toni Erdmann”, kas ir nominēta arī Oskaram, ir stāsts par kādu tēvu, kas cenšas atjaunot attiecības ar atsvešinājušos meitu. Inese (Sandra Hüller) ir tipiska centīte, kas vergo kaut kādā konsultāciju uzņēmumā. Visi tur viens par otru svarīgāki, un viņai kā sievietei ir reāli jāiespringst, lai viņu vispār ņemtu par pilnu. Viņa praktiski visu filmu arī ir tāda konkrēti uzskrūvējusies, un, redzot to viņas darba vidi, es nemaz nebrīnos. Viņas tēvs Vinfrīds (Peter Simonischek) mīl praktiskus jokus. Redzot, ka kontakts ar meitu tradicionālajā veidā nav atdzīvināms, viņš uzliek parūku, nosauc sevi par Toniju Erdmanu un uzrodas meitas tuvumā visnegaidītākajos brīžos, izliekoties te par vēstnieku, te par biznesa konsultantu vai multimiljonāru. Filmas mīnuss ir tas, ka tā ir tiešām gara, jo te tiek veltīts ļoti daudz laika korporatīvās ikdienas detaļu attēlošanai. Diezgan īpatnējs gabals, kas parāda visnotaļ skumju eksistenci, uz kuru paši vien tiecamies.

Pēc tam beidzot noskatījos Star Wars filmu “Rogue One”, kas bija principā gandrīz viss, ko no tās gaidīju. Stāsts ir par sacelšanās alianses varoņiem, kas ir gatavi veikt neiespējamo misiju, lai iegūtu Death Star konstrukcijas plānus, un šis stāsts bija ļoti paredzams, tāpat kā tas, ka šiem varoņiem nevajag pārāk sirsnīgi pieķerties. Tomēr bija arī daži interesanti sižeta elementi, veselīgs humors un droīdu jociņi. Es tīri vai apskaužu robotus un līdzīgos, jo viņi var mirt bez baiļu, zinot, ka viņu eksistence var turpināties jebkurā citā ierīcē, kurā pārstāda tavu “cieto disku”. Diez vai viņiem saprast cilvēku sišanos par viņu pliko dzīvību līdz pēdējam mirklim. Protams, var diskutēt, vai šī filma ir ļoti vajadzīga visā Star Wars sērijā, ja jau līdz šim gluži labi iztika bez tās. Tomēr stāsts ir pietiekami interesants un specefektiem dāsns, lai to varētu skatīties bez īpašām sūdzībām. Un nauda nāk!

TV. Sava iecienītā krimiķu žurnāla iespaidā noskatījos zviedru/britu kopražojumu “Modus”, kas ir tapis pēc norvēģu autores Anne Holt grāmatu sižeta. Stāsta centrā ir psiholoģe Ingera, kas nesen ir atgriezusies mājās no darba FIB, un viņas meita kļūst par liecinieci slepkavībai, tā nu Ingera atkal tiek ievilkta šitajā padarīšanā, lai gan bija apņēmusies vairs izmeklēšanās neiesaistīties. Līķu kaudze pamazām krājas, un top skaidrs, ka šie noziegumi ir saistīti ar homofobiju. Lai gan šis nav pats aizraujošākais detektīvseriāls, ko esmu skatījusies, bet kaut kā tomēr obligāti bija jānoskatās viss un tempā. Visumā kvalitatīvi un ne pārāk depresīvi.

Un tad es nobriedu beidzot pamēģināt seriālu “Gilmore Girls”… Un tas man pārsteidzoši labi patīk. Jā, ok, es nespēju noticēt, ka pusaudži varētu spēt tik sakarīgi runāt un uzvesties, it sevišķi ilgtermiņā. Sižets pamatā ir balstīts uz mātes un meitas attiecībām – Lorelai ir bagātu vecāku atvase, kas ir visu nočakarējusi, 16 gadu vecumā paliekot stāvoklī, apkaunojot vecākus un sabojājot savas nākotnes izredzes. Stāsts gan risinās 17 gadus vēlāk, kad viņas meita Rorija ir ceļā uz Hārvardu, un Lorelai ir jānorij lepnums un jālūdz vecākiem finansiāli atbalstīt šo mērķi. Šis ir ļoti mīlīgs seriāls par dzīvi Ņujorkas piepilsētā, kas pilns ar visdažādākajiem īpatņiem, viņu attiecībām, svētkiem un pasākumiem, smiekliem un cilvēcību. Tiešām jauks gabals, turklāt viss tajā ir visnotaļ labi sabalansētās devās.

Teātris. Jep, jauna rubrika. Decembrī uznāca kāre iepirkt teātra biļetes, tā nu janvāris bija kulturāls. Iesākumā bija Hermaņa un Velbeka “Pakļaušanās”, kura, visticamāk, neatstāj vienaldzīgos. Manuprāt, mūsu šī brīža politiskajai situācijai ļoti aktuāla, jo mēs īpaši neatšķiramies no francūžiem – sēžam un gudri runājam, neko nedarām un problēmas risinām, vienkārši skatoties pretējā virzienā un gaidot, kad tās pašas aizies prom. Jo aizies, vai ne? Ja ir vēlme nedaudz padomāt, tad iesaku šo noskatīties.

Otra izrāde bija “Ilgu tramvajs”, kur uzspēju uz pēdējo “seansu”. Šis ir vēl viens stāsts par salauztām dzīvēm. Blanša ierodas ciemos pie savas māsas Stellas. Ne viss Blanšas dzīvē ir gluži tāds, kā viņa to iztēlo, un, ja Stella to spēj pieņemt, tad viņas vīrs Stenlijs pavisam nemaz, un attiecības visai ātri kļūst saspīlētas. Elita Kļaviņa Blanšas lomā ir teju ģeniāla, tik patiesa un neirotiska. Šajā izrādē bija tik daudz pazīstamu sajūtu – tie, kam ir brāļi vai māsas, zina, ka ģimenes sviestu pieņemt ir samērā viegli, jo pie tā gadu gaitā ir pierasts. Sarežģītāk, ka vienādojumā tiek iesaistītas citas personas. Tāpat tikpat daudz bija brīžu, kad priecājos – labi, ka man tā nav. Ja gadījumā šai izrādei ir TV ieraksts, kas tiks kaut kur rādīts, ļoti rekomendēju.

Februāra mēneša plāni – kā jau mīlestības mēnesī – krimiķi. Jo kas tik netiek sadarīts kaislību vārdā! Un – kā jau īsajā mēnesī – īsās grāmatas. Ir dažas uzkrājušās. Izskatīsies labi statistikā. Nu ok, Biki-bukus es tur neskaitīšu.

Last of the gang jeb decembra pārskats

Standarta

Mans naivums reizēm pārsteidz mani pašu. Decembrim biju sarūpējusi plānus kā Napoleonam. Un tad viss ņēma un sagāzās. Rēķinājos, ka decembris darbā būs patukšs mēnesis, tāpēc būšu nepārstrādājusies un ar vairāk brīva laika. Ka tik ne tā! Nebija brīva ne minūte. Un tad vēl visi tie pasākumi… Pat Prāta spēļu rīkotāji izdomā tādu tupizmu kā rīkot finālu Ziemassvētku nedēļā! It kā pēdējā nedēļā pirms svētkiem cilvēkiem darāmā trūktu. Protams, vienmēr var nekur neiet, tikai sēdēt mājā uz dīvāna un atrunāties, ka nekur netiec, jo… Labprātāk lasītu grāmatiņu, nekā burzītos ar cilvēkiem. Vecumdienās, ja līdz tādām novilkšu, noteikti būšu īgnā kaķu tante, kas uz visiem burkšķ un sit ar spieķi pa radiatoru caurulēm. Es jau tagad ienīstu visus kaimiņus, kuru tusiņu plāni nesakrīt ar maniem gulēšanas.

Grāmatas. Tātad man bija Ziemassvētku literatūras mēnesis, ja kāds vēl nezina. Šis tas, protams, palika nepabeigts un tiek pārvilkts uz janvāri, kamēr vēl aiz loga ziema. Vēl viena grāmata (un pārītis kindlā) neiesākta palika uz, visticamāk, nākamo Ziemassvētku sezonu. Vēlme palasīt sniegotas un/vai romantiskas grāmatas man vienmēr likusies sezonāli iederīga, bet atrast kaut ko jēdzīgu ir visai pagrūti. Gribēju šito projektu mēģināt jau pērn, bet neizdevās atrast lasāmvielu, jo piegāju ļoti piekasīgi. Šogad nolaidu standartu, un kas no tā iznāca? Tas, ka pagaidām neatradu neko izcilu no Ziemassvētku romantiskajiem romāniem, bet pietiekami labi izklaidējos, turklāt pašķaidot tos ar citiem gabaliem, sajūta nav tik salkana.

  1. Rainbow Rowell – Attachments. 4/5. Ļoti kvalitatīvs romantiskais romāns par mīlestību digitālā laikmeta sākumā. Rekomendēju! (Tur gan Ziemassvētki ir pa vidu, bet par tiem tikpat kā netiek runāts.)
  2. Debbie Macomber – Starry Night. 2/5. Stipri mazāk kvalitatīvs romantiskais romāns par mīlestību Ziemassvētku sezonā. Plusi – Aļaska, ziema un aurora borealis, kurai, kā izrādās, ir arī skaņa. Plašāk par šīm divām izteicos šeit.
  3. Andris Rubenis – Viduslaiku izglītība, antropoloģija un ētika. 4/5. Dažreiz es nopērku grāmatas vnk tāpēc, ka tās met pakaļ. Vai tāpēc, ka tās ir par tēmu, ko es it kā kaut kad gribētu paurbt. Un urbšana tā bija! Skaidrs, ka mans prāts nav radīts arī filozofijai, ne tikai astrofizikai. Brīžiem gāja ļoti grūti, bet vienlaikus sakārtoju savā juceklīgajā prātā daudzus neskaidrus faktus un nodarbināju šūniņas, par kuru eksistenci pat nezināju. Tagad viņas prasa vēl.
  4. Mark Forsyth – A Christmas Cornucopia. The Hidden Stories Behind Our Yuletide Traditions. 5/5. A must read! Šī bija lieliska, brīnišķīga, jautra un faktiem bagāta grāmata par Ziemassvētkiem – tradīcijas, mīti un patiesības druskas. Nopirkta kā mirkļa iegriba, bet viena no superīgākajām grāmatām, kas šajā gadā lasītas.
  5. Scarlett Bailey – Just for Christmas. 3/5. Vēl viens Ziemassvētku romantiskais gabals. Drusku labāks un ticamāks par iepriekšējo, bet tik un tā varētu labāk. Ticu, ka kaut kur ir mans ideālais piparkūku un eglīšu romāns. Bet tikmēr izteicos par pēdējām divām šeit.

Kino. Ļoti mierīgs mēnesis. Mēģinājām iet uz “La La Land”, bet trāpījām uz seansu ar galīgi sačakarētu skaņu, kas beidzās ar to, ka pirmo reizi dzīvē izgāju no filmas seansa. Līdz ar to man nav īsti viedokļa par šo gabalu. Tad pa Ziemīšiem Netflixā noskatījos vienu tematisko filmu “The Spirit of Christmas”, kur kāda dāmīte svētku sezonā iemīlas spokā, jo ar dzīviem džekiem viņai kkā neveiksmīgi veidojas attiecības. Skatīties varēja, bet nu garlaicīga ideja, garlaicīgi dialogi, garlaicīgas klišejas. Laikam jau neiesaku. Tiešām, tad jau labāk 20. reizi noskatīties “Love Actually”.

Gads gan bija jāpabeidz ar kādu ķinīti, tāpēc aizdevos uz “Assassin’s Creed”, kas tapusi pēc videospēļu motīviem, kurā spēlē daiļais Fasītis un kuru ļoti gaidīju. Nedēļā pirms Latvijas pirmizrādes jau parādījās pirmie filmas vērtējumi, un tie bija – tikai vidēji laba. Tagad varu viņiem piekrist – lai gan Fasīti redzēt bija prieks, filma tiešām ir tikai vidēji laba. Tā nav slikta, bet nav arī nekas tāds, par ko sajūsmā baigi lēkāt.

Kalums Linčs (Fasbenders) ir senas slepkavu (assassins) apvienības dalībnieku pēctecis, kurš gan šajā realitātē ar to visu galīgi nav saistīts līdz brīdim, kad viņu savāc kāda nedaudz aizdomīga kompānija, lai izmantotu viņa smadzenes un ģenētisko kodu un izsekotu viņa senča gaitas 15. gs. Spānijā (un noskaidrotu, kur viņš ir paslēpis kādu ļoti vērtīgu mantiņu). Un tad senā cīņa starp slepkavu brālību un templiešu ordeni turpinās 21. gadsimtā. Tas apmēram svarīgākais.

Labās lietas te ir senā un šodienas stāsta un personāžu mijiedarbība, vizuālis, efekti, triki (visu cieņu kaskadieriem, kas ar šito nodarbojas) un mūzika. Sliktās – izskatās, ka veidotāji baigi aizrāvās ar lielo vārdu piesaisti filmai, bet aizmirsa par saturu. Piemēram, Kotijāras loma ir šausmīgi garlaicīga, tur varēja paņemt jebkuru jaunu topošo aktrīzi, un būtu tikpat labi. Turklāt mani līdz galam nepārliecināja tā ģenētiskā projekta ideja un izpildījums. Tāpat skatītājam bija jānodarbojas ar minēšanu attiecībā uz to, kas ir visi tie pārējie cilvēki, kas tiek izmantoti šajā pašā eksperimentā. Līdz ar to finālam pietrūka emocionālā dziļuma. Bet skatīties var, gana aizraujoša izklaide. Video tālāk ir slavas dziesma kaskadierim.

Otra filma bija nodeva mūžīgajai bērnībai jeb animācijas filma “Sing”, kuru es ļoti gaidīju un kura man arī ļoti patika. Kaut kā muļķīgi trāpījos nesen kino uz vēl vienu reklāmas rullīti, kas man parādīja vairāk, nekā es gribēju zināt pirms skatīšanās. Nu – kad tev nomaitekļo pārāk daudz, un vairs nav interesanti. Par laimi izrādījās, ka maitekļi bija tikai no multenes pirmās puses, un viss pārējais bija pārsteigums. Šoreiz man ir jāuzteic “Forumcinemas” un/vai izplatītāji, ka filmai ir vairāk seansu angļu valodā un tie ir ielikti normālā laikā, nevis darbdienā plkst. 12, kad strādājošs cilvēks tos nevar apmeklēt.

Stāsta galvenais varonis ir koala Basters Mūns (Metjū Makonehijs), kurš izsludina talantu konkursu, cerībā izglābt savu teātri no bankrota. Sarodas vesela virkne visdažādāko zvēru, un katram ir savs stāsts/problēmas. Un talants, protams. Šī bija ļoti mīlīga filmiņa, kas mani brīžiem pārsteidza, lika skaļi smieties un ļāva baudīt sirdij tuvu dziesmu interpretācijas. Protams, tur bija stāsts arī par stereotipiem, sapņiem un uzdrīkstēšanos. Ļoti pozitīvs un labs skatāmais!

TV. Šis bija mierīgais mēnesis arī TV laukā, pirms sākas janvāris un visas seriālu sezonas uzreiz. Un tad Netflixā parādījās “Dirk Gently’s Holistic Detective Agency”. Kaut kur (gan jau, ka FB) ar vienas acs kaktiņu biju manījusi kkādus tekstus par to, tāpēc nolēmu pamēģināt, neko daudz nezinot. Respektīvi es atkal nebiju redzējusi reklāmas rullīti un neko nelasīju, lai nesavāktu maitekļus. Šis seriāls ir tapis pēc Duglasa Adamsa darbiem. Protams, es gadiem zināju par “Galaktikas ceļvedi stopētājiem”, bet, kad beidzot nobriedu skatīties tā paša nosaukuma filmu, sapratu, kāpēc to kritizē – jo pat man kā nelasītājai bija skaidrs, ka tas ir bijis potenciāli lielisks materiāls, kas ir kapitāli izčakarēts. Bet Dirka Džentlija gabalā brīnumainā kārtā nekas nav izčakarēts – tas ir caur un cauri idijāls! Un es to domāju nopietni, jo taisos skatīties pa otram lāgam – lūk, cik ļoti man tas patika!

Sākumā (dēļ tās nezināšanas) domāju, ka tur būs kkāda tipa X-failu izmeklēšana – katru sēriju citas kosmiskas īpatnības, gariņi, ekstrasensi vai tamlīdzīgi. Patiesībā visas 8 sērijas iet viena un tā pati lieta. Es labprātāk neko vairāk nemaitekļotu, jo – ja jums tīk Duglass Adamss, tad patiks arī Dirks Džentlijs. Un stāsts, kur ir daudz sakritību un kur viss ir saistīts. Pat kaķēni, haizivis un laika mašīnas. Tas ir dīvains, absurds, smieklīgs un loģisks vienlaikus. Un es vienkārši mīlu abus galvenos varoņus – Dirku (Samuel Barnett) un Todu (Elijah Wood). Un vēl dažus citus. Ja jums tomēr tīk maiteklīši, tad tālāk reklāmas rullītis, kas apmēram atspoguļo visus tos trakumus, kas tur notiek:

Janvārī centīšos pabeigt to, ko man neļāva decembris, iešu uz divām teātra izrādēm un apmeklēšu Stokholmu, kur esmu noskatījusi virkni dažādu izstāžu, tai skaitā – par karaliskajiem precību tērpiem, Tūvi Jānsoni, renesanses modi no papīra un fotoizstādi par sapņiem. Vēl jau manīs, ko no tā paspēšu. Varbūt, ka visu!

Novembris ir balts no abiem galiem

Standarta

Tiešām neatceros, kad pēdējoreiz pieredzēju baltu novembri. Varbūt bērnībā? Laukos jau arī tas sniegs netiek tā sabojāts kā pilsētā, bet pēdējos gados jau nemaz nav, ko sabojāt, ir tikai lietus, migla un vējš. Vēl novembris iesākās diezgan muzikāli, jo apmeklēju “Mumford & Sons” koncertfilmu ķinītī. Un tas bija sasodīti lieliski! Tiešām nevainojams koncerts arī ierakstā. Viņu enerģija un entuziasms bija spēcīgi sajūtami arī šādi. Tagad, protams, vēl vairāk gribas kādreiz klausīties viņus dzīvajā. Bet, ja reiz pie mums beidzot būs pat RHCP un FF, varbūt kādudien būs arī mamfordiņi… Tiem, kas apšauba koncertu jēgu ķinītī, varu teikt, ka ir baudāmi! Katrā ziņā stipri labāk par DVD skatīšanos mājas TV.

Grāmatas. Novembrī kaplēju ne pa jokam. Bet tas galvenokārt tāpēc, ka seriāli šobrīd kaut kā galīgi nespēj uzrunāt, skatos tikai kārtējo “Survivor” sezonu un Shamy piedzīvojumus.

 

  1. Pīrss Brauns – Sarkanā sacelšanās. 4/5. Bibliotēkā uzdūros šim gabalam, un tā kā visi blogeri to slavē, nolēmu beidzot izlasīt. Kaut kā man personiski nepatīk tas vāka noformējums, tāpēc nekādi nespēju to nopirkt, neskatoties uz labajām atsauksmēm par saturu. Lai gan grāmata ir uzrakstīta pārdomāti un labā valodā, pa īstam mani tā sāka aizraut tikai ap vidu. Bet tad tiešām pa īstam! Garāku atsauksmi par šo nerakstīju, jo sapratu, ka diez vai man sanāks bez maitekļiem. Bet pašai lielākais prieks bija lasīt, gandrīz neko nezinot. Ja patīk distopiskās fantāzijas par šķiru cīņām, tad šī grāmata ir lieliska izvēle – gudra, asiņaina un krietni pārāka par savām žanra konkurentēm.
  2. Kārlis Vērdiņš – Pieaugušie. 4/5. Kad dzejas dienas garām, bibliotēkā pamazām atgriežas arī citu autoru krājumi. Nolēmu papildināt savas zināšanas par latviešu dzeju un nevīlos – man patika šie sevis un apkārtējās pasaules vērojumi. Saprotami, ironiski un atklāti.
  3. Joan Lingard – The Twelfth Day of July. 3/5. Krietni iekavētā jūlija grāmata par jauniem cilvēkiem 60. gadu Belfāstā, kas sašķelta protestantos un katoļos. Samērā kolorīti, bet ne tā, ka ļoti aizrāva, droši vien tāpēc, ka neesmu īstā mērķauditorija. Plašāk izteicos šeit.
  4. Luīze Pastore – Operācija “Maska”. 5/5. Man patīk visas “Mākslas detektīvu” sērijas grāmatas, lai gan arī šai sērijai es noteikti neesmu īstā mērķauditorija. Bet man tas netraucē, un tieši “Operācija “Maska”” šķiet pagaidām visforšākā šajā sērijā – aizraujošs stāsts, lieliska valoda, nekā lieka, bet nav arī tā, ka par maz. Un ilustrācijas! Krāšņas un detalizētas. Un ļoti, ļoti skaistas.
  5. J.K. Rowling – Harry Potter and the Chamber of Secrets. 3/5. Turpinu HP sāgas pārlasīšanu. Šī daļa mani kaut kā baigi sagarlaikoja. Vienīgais mierinājums, ka īsa. Jo nekādi nevarēju sagaidīt, kad sāksies interesantie notikumi.
  6. Lezlija Voltone – Eivas Lavenderas savādās un skaistās skumjas. 5/5. Skaista ne tikai ārīgi, bet arī iekšķīgi. Maģisks stāsts par trīs paaudžu sievietēm, katru ar savu īpašo talantu un tik trauslo sirdi. Brīnišķīga valoda, turklāt Lezlija Voltone pierāda, ka labam un detaļām bagātam stāstam nav obligāti jābūt uz 700 lappusēm.
  7. Andrea Camilleri – August Heat. 3/5. Kolorīts detektīvstāsts no Sicīlijas. Tā kā augusta tveicē nevienam nav spēka slepkavot, tad var vismaz atrast dažus gadus vecu līķi, lai izmeklētājam būtu darbs. Visumā bija interesanti, ļoti atšķirīgi (protams) no skandināvu drūmās noskaņas ar detektīvu-alkoholiķi un viegli lasāmi. Kā tāda chick-lit. Plašāk izrunājos šeit.
  8. Sanita Reinsone – Meža meitas. 4/5. Šis nebija viegli, bet noderīgi. Sākumā vietām drusku paraudāju aiz skumjām par izpostītām dzīvēm. Pēc tam visi šie stāsti sāka šķist ļoti līdzīgi. Bet visumā diezgan biedējoša apjausma par to, cik vienkārši ir pakļaut veselu nāciju, cik daudz ir to, kas dažādu iemeslu dēļ ir gatavi nodot citus, un cik ļoti latvieši paļaujas uz to, ka nāks kāds lielais un labais draugs, kas viņus izglābs. Varēja just, ka ļoti daudz šajos stāstos palika nepateikts, ka pēc dzīves, kas nodzīvota režīmā, kurā tu nevienam nevari uzticēties, nav iespējams atklāties un izstāstīt visu patiesību pat vistuvākajiem.
  9. The Happy Reader – Issue 8. 4/5. Svaigākais lasītprieka žurnāls, kur man gribējās, lai sarunā ar Kristīnu Skotu Tomasu būtu bijis vairāk runas par grāmatām, bet otrā daļa par Ameriku bija tiešām interesanta, uzzināju visādas jaunas lietas.
  10. Anne Fadiman – Ex Libris. 5/5. My precious! Superīgas esejas par lasīšanu, grāmatām un visādām laikam gan tikai grāmattārpiem saprotamām lietām – svešvārdiem, piekasīšanos pie pareizrakstības, īpašo grāmatu plauktiem, bibliotēku saprecināšanām un citām šausmīgi interesantām (vai nūģiskām) tēmām.

Kino. Novembris bija diezgan dāsns ar labām filmām. Protams, ja būtu aizgājusi uz visām Spektra filmiņām, tas būtu vēl dāsnāks. Bet nevajag jau arī pārdozēt.

“Troļļi”. Man patīk animācijas filmas (varbūt tāpēc, ka manā bērnībā nebija tik foršu multeņu, bija labākajā gadījumā Kurmītis), un šo es gribēju redzēt, kopš Džastins Timberleiks izlaida to sasodīti lipīgo dziesmu. Paspēt uz anglisko seansu gan nav viegli, jo to ir maz. Bet pēc latviskā reklāmas rullīša noskatīšanās bija skaidrs, ka tik kokainā dublāžā es šo multeni noteikti neskatīšos (lai gan “Zootropoli” skatījos ierunātu latviski, un par to man sūdzību nebija). Ja par troļļiem – ļoti košs (tā, it kā veidotāji būtu uz LSD vai kā tml.) un mīlīgs stāsts par to, ka laimi nevar gūt, kaut ko apēdot, ka tā nenāk no ārpuses, no citiem cilvēkiem, kūkām vai troļļiem. Tā ir jāmeklē pašam sevī. Īpaši laba un sūri ironiska bija drūmā bergenu pilsēta, kur viss ir slikti, viss ir pelēks, nav nekāda prieka, ja nu vienīgi apēst kādu trollīti, bet arī tas prieks bergeniem ir atņemts, tāpēc atliek vien pašam sev izrakt kapu, iegulties tur un gaidīt nāvi. Un Timberleika dziesma te nav vienīgā labā – daudz foršu kaverversiju sen mīlētām dziesmām.

Pēc tam bija nu jau kārtējā komiksa ekranizācija – “Doktors Streindžs” ar Kamberbaču galvenajā lomā, kuram tagad esmu kvēla fane. Patika! Bija krāšņi un interesanti, un interesantiem efektiem dāsni. Jumtu gan nenorāva. Ja nu vienīgi viņa superīgais apmetnis. I want one of those!

Tad Spektriņā bija “Hunt for the Wilderpeople” un “Manchester by the Sea”, no kurām pirmā ir pieejama pat YouTube, bet otro sāks atkal rādīt kino februāra sākumā. Šausmīgi iesaku abas, bet jokainā kārtā pašai vairāk velk noskatīties vēlreiz to otro, lai gan tā ir tā nopietnā, nevis tā jautrā. Vairāk par abām izrunājos šeit.

Vēl novembrī bija “Arrival” un “Fantastic Beasts”. No pirmās es īsti nezināju, ko gaidīt, jo reklāmas rullītis bija gana noslēpumains. Es katrā ziņā negaidīju to, ko saņēmu, un tas mani atstāja diezgan apmulsinātu. Es labi uzņemu tīru patiesību vai tīru fantāziju, bet visai švaki man iet ar lietām, kas ir pa vidu. Gan no “Interstellar”, gan no šīs izgāju ar pamatīgi samežģītu prātu. Kas tur ir taisnība? Kas nē? Kas no tā ir iespējams? Kas nē? Vai tāpēc, ka es to nesaprotu, tas nav iespējams? Ar bīstiem bija daudz vienkāršāk, jo bija saprotami un lieliski. Īsts saldēdiens HP un Roulingas faniem. Viens no retajiem gadījumiem, kad tiešām iesaku 3D, jo efektu detaļas ir daudz baudāmākas. Plašāk izplūdu šeit.

TV mani pēdējā laikā maz pievilina. Sākumā ar lielu interesi noskatījos četras “The Young Pope” sērijas (jo Parīzes metro bija ļoti intriģējoši megaplakāti ar Džūdu), lai pēc tam atkal pamestu līdz nākamajai reizei, kad būs noskaņojums pasēdēt pie zilā ekrāna. Ja neskaita, ka tur ir kardināls Ozoliņš (kaut kas tai seriālu industrijai ir uznācis ar Latvijas pieminēšanu), tad šeit Džūdam Lovam ir vienkārši ekselenta loma uzrakstīta. Nevaru iedomāties piemērotāku aktieri. Pats seriāls – nu tas vnk ir jāpaskatās, lai saprastu, vai patīk, bet tas viennozīmīgi ir ļoti savdabīgs. Drosmīgs pat.

Iemetu aci Sāras Džesikas Pārkeres jaunumā “Divorce”. Tālāk par divām sērijām gan netiku, kaut kā nepavilkos. Vēl viens pilnīgi tukšs numurs bija “Black Mirror”, kur izturēju pusotru sēriju. Stāsti par to, kā mūs kontrolē vai ar mums manipulē tehnoloģijas, mediji vai cilvēki, man nešķiet nekas jauns vai pārsteidzošs. Samērā interesants bija vēsturiskais miniseriāls “Tutankhamun” par Tutanhamona kapeņu atrašanu, lai gan beigas šķita tādas sasteigtas. Bet vienmēr var paskatīties uz Džeremija Aironsa glīto dēlu Maksu, kam te galvenā loma un dumjas ūsas. Un tad vēl, protams, bija pāris dienas binge-watching ar Salvo Montalbano jaunības dienu piedzīvojumiem seriālā “The Young Montalbano”. Uztrenējos adīt, neskatoties uz rokām, jo bija jālasa titri. Un jālūr uz dikti daiļo Salvo. Noskatījos arī četras sērijas no “Westworld”, par ko visi reivo, bet īstu sajūsmu tā arī neizjutu. Ļoti centos, bet nesanāca 🙂

Lasīšanas maratons. 11. dublis. “August Heat”

Standarta

Augusts. Visiem atvaļinājums. Arī Vigatas policijas inspektora Salvo Montalbanes partnerim Mimi Audžello. Bet Sicīlijā ir tik karsti, ka tāpat nevienam nav enerģijas slepkavot, tāpēc Salvo paredz sev laiskas darba dienas un uzaicina savu ilggadējo draudzeni Liviu atbraukt ciemos. Atbrauc arī viņas draugi, kuriem tiek noīrēts atsevišķs vasaras nams. Un tad tajā sākas visādas nedienas, kas vainagojas ar līķa atrašanu, kas acīmredzami ir ticis nobēdzināts jau pirms laba laiciņa. Salvo ir jātiek galā ne tikai ar izmeklēšanu, bet arī ar draudzeni, kas dusmojas, ka viņš strādā tad, kad solīja nestrādāt, un vēl pamanās noīrēt viņas draugiem māju ar līķi. Un tad vēl ar viņu flirtē jauna un daiļa jaunkundze, kas ir tik jauna un daiļa, ka, viņu redzot, katram dzīvam vīrietim paaugstinās pulss. Šitādā karstumā!

Itālijā viņi dara lietas savādāk, tas nu gan. Salvo galīgi nav problēmas izmantot puslegālas darba metodes. Un viņu nepieķer! Tāpat viņš arī īpaši nesaspringst uz strādāšanu. Piemēram, kamēr kriminālistikas nodaļa vāc pierādījumus nozieguma vietā, viņš guļ terasē un dzer alu. Vai aiziet nopeldēties. Jo nav jau jācepjas saulē, ja var tai laikā darīt ko patīkamāku. Un, protams, Itālijā ne visi noziegumi ir atrisināmi – jo mafija, korupcija utt. Tādā ziņā šīs grāmatas noskaņa atgādināja Donnas Leonas grāmatu sēriju par Venēcijas detektīvinspektoru Gvido Brunetti. Bet tikai tik daudz, jo rokraksts abiem autoriem ir ļoti atšķirīgs, turklāt Donna Leona gan raksta par Itāliju, bet pati nemaz nav itāliete.

Andrea Kamileri (Camilleri) rakstības stils ir tāds, pie kura man vajadzēja kādu brīdi piešauties, bet visumā grāmata lasījās ļoti viegli un ātri. Ir grāmatas, par kurām ir uzreiz skaidrs, kāpēc tām iedots konkrētais nosaukums. Ir tādas, kuras jāizlasa teju līdz galam, lai to saprastu (“Uz kraujas rudzu laukā”). Un ir grāmatas, kuru autori (kā šajā gadījumā) cenšas ik pa laikam ļoti uzkrītoši iespraust nosaukumu grāmatai pa vidu. “August heat” te tika atkārtots kādas 4 reizes par daudz. Saprastu, ja tā izpildās iesācējs, bet Kamileri tomēr neraksta pirmo dienu. Bet nu ok, to atkārtošanos var pieciest. Kas man tiešām nepatika, bija beigas, jo situācija tika uzkurināta ne pa jokam, gaidīju jau tādu finālu, kad rociņas satraukumā trīc, bet bija – čiks! Labā lieta bija tā, ka Kamileri savās grāmatās iepin dažādas atsauces uz Sicīliju, vēsturi u.tml., un tulkotājs ir bijis tik jauks, ka pielicis zemsvītras piezīmes, jo citādi tādiem kā es tas viss papeldētu garām.

Ņemot to visu vērā, lieku grāmatai cienījamos 3/5.

Pāris vakaros tikusi galā ar grāmatu, nolēmu to ierindot pie “iespējams, izlasīšu vēl kādu no sērijas”. Pēc tam ķēros klāt gūglēšanai un pētīju seriāla jautājumu, par kuru mani apgaismoja draudzene. Acīmredzot seriāls par detektīvu Montalbano Itālijā kļuva ārkārtīgi populārs. Ja jau ir radīts vēl viens seriāls par jaunā Montalbano piedzīvojumiem – kad viņš tikko uzsāka darbu Vigatā. Nolēmu sākt ar jaunā Montalbano piedzīvojumiem. Un, ak, vai, cik viņš ir smukiņš! Ne jau ka vecais būtu diži nesmuks, bet nu… Savādāks. Skatīties pēc tam par 8 gadus vecāku Salvo Montalbano ir drusku jokaini, jo kaut kā neiet kopā matemātika un loģika, bet cenšos par tām aizmirst. Un tīri subjektīvi man vairāk patīk arī pārējie personāži no “jaunā” Montalbano – īpaši Mimī Audžello un Katarella. Daudz kolorītāki. Bet visumā gan viens, gan otrs seriāls ir labas kvalitātes detektīvs ar Itālijas rozīnīti.