Category Archives: TV

Atskats uz R.I.P. XII

Standarta

Man ir draudzene, kas vienmēr kavē. Nu, gandrīz vienmēr. Turklāt parasti viņas aprēķins ir ļoti optimistisks, sakot, ka būs pēc 10, bet atnākot pēc 40 minūtēm. Un tad es viņai piekasos un saku, lai vismaz nemānās un saka ticamu ierašanās laiku, pieskaitot tam vēl vismaz 10 minūtes. 😀 Attiecībā uz lasīšanu es esmu viņa. Kaut ko optimisma pilna sadomājos, saplānoju, lai pēc tam nofeilotu. Tāpēc ar skumjām jāatzīst (atkal jau), ka rudens baisās literatūras izaicinājuma rezultāts ir tikai daļēji apmierinošs. Plānoju 4 grāmatas, izlasīju apmēram 2,75.

Tess Gerritsen – I Know a Secret. Laikam labākās Džeritsenas grāmatas jau esmu izlasījusi 😦 Varbūt jāpadodas un jāpievēršas citiem autoriem. Lai gan šī grāmata nav tik vāja kā viņas iepriekšējā, cerēto spriedzi šajā neatradu. Bet bija tāda ok, ātri un viegli lasāma. Kaut kā ļoti jūtams, kad mūsdienās autori bieži (it sevišķi šajā žanrā) raksta nevis par to, ko gribētu rakstīt, bet par to, ko viņiem liekas, ka lasītāji grib lasīt vai kas ir modē (sociopāti, neirotiķi u.tml.). Un tad beigās nav ne šis, ne tas. 3/5

 

Pretty Deadly, Volume 2. Diemžēl šeit arī drusku vilšanās, pirmais sējumiņš bija sižetiski interesantāks, lai gan, protams, ilustrācijas arī šajā ir izcilas. Vnk apskaužu cilvēkus, kas tā prot zīmēt. 3/5

Abas pārējās grāmatas (“The Whatnot” un “The North Water”) pagaidām ir iesāktas un atstātas uz citu reizīti. Lai gan tās abas ir gluži bez vainas, kaut kā nelasījās. Gan jau pa garo ziemu atnāks arī tām tieši piemērots dvēseles noskaņojums.

Lai nebūtu tā, ka galīgi nekas nav izdarīts, Helovīna vakarā savā sikspārņu apsēstajā mājā jautrā kompānijā noskatījos “The Nightmare Before Christmas”. Jāatzīst, ka kopš iepriekšējās reizes biju aizmirsusi gandrīz visu, kas tajā notiek. Atceros tikai, ka man kādu laiku bija viegls crush uz Džeku Skelingtonu. Filmas otrajā pusē gan aizrunājāmies, tāpēc droši vien būs šo jānoskatās vēlreiz un uzmanīgāk. Varbūt uz Ziemassvētkiem.

Šausmiņu noskaņā šajā sezonā beidzot noskatījos (ar draudzeni, lai man vienai nav šausmīgi) “Stranger Things”, par kuru vienā vārdā teikšu – overrated. Esmu dzimusi astoņdesmitajos, tāpēc, lai gan bērnības atmiņas lielākoties ir saules mirdzuma pielietas, man nav nekādu siltu jūtu pret to laikmetu – briesmīgas frizūras, briesmīgas drēbes, pa tv nekas normāls neiet utt. Neredzu, par ko sajūsmināties. Turklāt tā pa īstam kaut kas interesants šai seriālā sāk notikt tikai ap 6. sēriju. Ja nebūtu sarunājušas noskatīties visu, es būtu metusi mieru droši vien jau pēc kādas otrās sērijas. Nu ok, nebija jau viss slikti – sīkie aktieri ir tiešām labi, turklāt viņiem ir uzrakstīti lieliski dialogi. Protams, neiztikt bez žanra klišejas – līst tieši tai caurumā, kur mīt briesmonis, kurš tev nograuzīs galvu vai kkā tamlīdzīgi. Bet toties iztika bez pārcukurotām beigām. Vienu vērtīgu secinājumu gan es ieguvu – mani biedē tas, ko es nesaprotu. Kamēr tas briesmonis netiek rādīts vai tiek rādīts tikai mazlietiņ, uzdzenot šausmiņas un ļaujot vaļu tavai iztēlei, tikmēr tieši tas arī notiek, un vienā brīdī es jau biju totāli noraustījusies. Un tad viņu parāda visā krāšņumā, un viss – vairs nav interesanti. Un bailīgi arī nemaz. Meh. Protams, mans sajūsmas trūkums par seriālu var būt skaidrojams vienkārši ar to, ka neesmu žanra cienītāja.

Nākamgad droši vien mēģināšu vēl, tikai varbūt nospraudīšu reālistiskāku plānu 🙂 Varbūt.

Advertisements

O spring, where art thou?

Standarta

Varbūt pienācis laiks arī man beigt spārdīt šo beigto zirgu, ko pašai labpatīk saukt par mēneša apskatiem. Izskatās, ka ar rakstīšanu man galīgi neiet. Iesāktos gabalus gan jāpabeidz kā nebūt, un tad jau redzēs, kas notiksies. Lai nu kā – bija tāds mēnesis maijs, kas esot nosaukts grieķu dievietes Majas vārdā (viņa arī Hermeja māmuliņa). Arī šajā mēnesī nebija diži daudz sasniegumu, ar ko lepoties. Turpināju gaidīt pavasari, siltumiņu, kādu drusku zaļuma, kur piesiet aci, un apkures sezonas beigas. Dzīve vienmēr ievieš korekcijas tavā finanšu plānā, tas nu gan. Maijā sākās jaunā “Masterchef Australia” sezona, līdz ar to gandrīz visu brīvo skatāmlaiku veltīju tam. Un tad drudžaini metos kaut ko gatavot. Šogad pat izmēģināju pāris receptes no raidījuma, nevis tikai aplūrēju internetā, lai pasiekalotos. Turklāt izmēģināju arī uz citiem, nevis tikai uz sevi. Nesanāca, protams, tik iespaidīgi (vizuāli noteikti ne), bet priekš iesācēja ok. Ēst varēja. Un visi palika dzīvi. Iemetu vienu aci arī žurnālā “The Gentlewoman”, kuram man gribas izplēst visas reklāmas, lai paliktu tikai saturīgās lietas. Necik tālu gan ar lasīšanu netiku (tā man vienmēr ar to presi ir), bet intervija ar Laura Marling šķita gana interesanta, bet noteikti varēja būt garāka. Var teikt, ka aprāvās vietā, kurā bija vēl daudz sakāmā. Tā kā viņas vārds man bija svešs, tad pameklēju YouTube, kāda tad ir viņas mūzika. Un – viena lieta ved pie citām – izrādās, ka viņai ir, lūk, šāda dziesmiņa kopā ar Johnny Flinn, kurš savukārt spēlē seriālā “Lovesick”, par kuru rakstīju jau kaut kad iepriekš. Izrādās, viņš ir vēl arī dzejnieks. Lūk. Some have all the talents. Un vijoli viņš arī spēlē!

Grāmatas. Ir bijuši ražīgāki mēneši, bet, protams, arī 4 grāmatas nav slikti. Turklāt visas bija interesantas un patīkami lasāmas.

  1. Frēdriks Bakmans – Omce sūta sveicienus un atvainojas. 5/5. Brīnums, ne grāmata. Tik precīzi par visiem un ikvienu – kā mēs dusmojamies, nepiedodam, baidāmies. Kā neļaujam sirdīm sadzīt. Kā neprotam atkal atvērties. Cik viegli ir nosodīt citus un aizmirst, ka katram cilvēkam ir savs stāsts, savi prieki un savas bēdas, un ka reizēm ir vajadzīgs vien nedaudz cilvēcības un drauga plecs, lai kļūtu vieglāk. Bakmans ir tik meistarīgi ievijis realitāti pasakās un pasakas – realitātē, ka man reāli skauž. Jo šī ir no tām grāmatām, kuru gribētos, kaut būtu uzrakstījis pats. Grāmata, ko tiešām vērts izlasīt. Sirsnīga un iedvesmojoša. Lai dzīvo vurses un princeses!
  2. Robert Thorogood – The Killing of Polly Carter. 4/5. Vēl viens saldēdiens no “Death in Paradise” sērijas. Šī diena iesākās slikti diviem cilvēkiem – detektīva Ričarda Pūla tējā iekakāja garāmlidojošs papagailis, un supermodele Pollija Kārtere nokrita no klints. Kā noprotat, pēdējai nepaveicās vairāk. Ratiņkrēslam piesaistītā Pollijas māsa apgalvo, ka pēc abu strīda Pollija paziņojusi, ka taisīs pašnāvību un aizskrējusi, un [it kā] nolekusi no klints. Ričards tam visam īsti netic, un sākas izmeklēšana. Aizdomīgo ir daudz (māsa, vīrs, aģents, mīļākais, mīļākā sieva), un katram ir savs motīvs. Šis nav nekāds drūmais skandināvu gabals, bet saules pieliets Karību motīvs, kur gan diemžēl kāds ir arī nomiris. Principā – atslodzīte. Ja patīk seriāls, iesaku arī grāmatas, jo tajās redzama cita it kā jau labi pazīstamo personāžu puse.
  3. Sofokls – Ajants. 3/5. Grūti ir aiziet uz bibliotēku un neatstiept mājās kaudzi grāmatu. Ar sevi cīnīties es nespēju, tādēļ šobrīd bibliotēkā vandos pa plauktiem, meklējot plānas grāmatas. Un tā nejauši uzdūros antīkās pasaules darbiem. Augstskolā gan jau visus šitos lasīju (izņemot to, par kuru bija eksāmena biļete), bet neatceros neviena vārda, protams. Bija samērā interesanti, lai gan tulkotāja komentāri un skaidrojumi teju vai vēl interesantāki. Katrā ziņā senajā Grieķijā dzejas slamus ņēma ļoti nopietni. Sacensties ar Sofoklu acīmredzami nebija nekāda pastaiga parkā. Ja noņem nost to “man bi jūsu problēmas”, samērā interesants skatījums uz noteikta laikposma paražām un mentalitāti. Vispār tie grieķu varoņi ir kaut kas traks – augstprātība un lecība kaudzēm. Un tad pa vidu vēl dievi čakarē lietas. Tomēr brīdī, kad ziepes savārījušais varonis Ajants varētu mierīgi attaisnot savus briesmu darbus ar trakumu, ko viņam uzsūtījusi dieviete, viņš tā vietā nolemj mesties uz zobina, jo tā viņam šķiet vienīgā cieņpilnā izeja no situācijas. Derētu šo iedot palasīt mūsdienu politikāņiem, kas, šķiet, it neko nav dzirdējuši par atbildību. Bet no lasīšanas, protams, neviens gudrāks nav tapis.
  4. Jack Cheng – See You in the Cosmos. 4/5. Aleksam ir 11 gadi. Viņš ir uzbūvējis raķeti un plāno doties uz raķešu entuziastu saietu, kur cer palaist savu raķeti kosmosā tik tālu, lai tā sastaptos ar citplanētiešiem. Tādēļ viņš lietotā iPod ieraksta stāstus par sevi un Zemi, lai citplanētiešiem rastos sajēga, kas ir kas. Ļoti aizkustinošs, pozitīvs un reizēm neglābjami naivs stāsts par dzīvi no 11-gadnieka skatupunkta. Lai gan Alekss ir gana gudrs, lai spētu būvēt raķetes, ir lietas, ko viņš totāli necērt. Kas, protams, ir normāli. Šo un to brīžiem apšaubīju, bet vispār pārmaiņas pēc ļoti mīlīga grāmata, kur labi cilvēki satiek labus cilvēkus, un sliktās lietas ir maz, turklāt tiek draudzīgi kopīgiem spēkiem atrisinātas. Noteiktā vecumā – ļoti iedvesmojoši par nepadošanos un turpināšanu ticēt savam sapnim. Katram cilvēkam vajag savu elku!

Kino. “Una”. Salielīta šī filma bija ar vārdiem “skandalozi”, ”šokējoši” utt. Tā nu gluži nebija. Es to nesauktu arī par lielāko drāmu, kas ir redzēta, bet šī filma bija par maz apspriestu tēmu – kas tad īsti notiek pēc tam, kad pusauga meitenei ir bijušas attiecības ar pieaugušu vīrieti, un kuras, protams, beidzas ar traci un tiesu darbiem. Daudzus gadus pēc notikušā Una tā arī nav pārvārījusi, ka Rejs viņu toreiz pameta, un uzmeklē viņu. Tikai – kāpēc? Ir tik labi redzams, ka Una pati nezina, ko grib, ka cer – ieraugot Reju, visas atbildes vienkārši pašas atradīsies, viss kļūs skaidrs, un sirds nekad vairs nesāpēs. Bet mēs jau zinām, ka tā nu tas dzīvē nenotiek. Lai gan skatīšanās laikā šī filma neatstāja to spēcīgāko iespaidu, pārdomas par šo tēmu es risinu vēl arvien. Viens no jautājumiem, kas palika neatbildēts, bija – vai Una bija sačakarēta jau pirms Reja, vai arī tas, kāda viņa ir šobrīd, ir tieši šo attiecību sekas? Šaubu nav vienīgi par to, ka attiecības ir lieta, līdz kurai ir jāizaug. Un ka nepieaugušiem cilvēkiem nevajag, pat – nedrīkst, veidot pāra attiecības ar pieaugušiem cilvēkiem. Zaudētājs tur vienmēr būs tas, kurš ne sūda nesaprot no tā, kas notiek.

“Guardians of the Galaxy Vol. 2” – paredzami jautri un izklaidējoši. Bez īpašām pretenzijām uz prāta noslogošanu. Ja patika pirmā daļa, patiks arī šī. Mēģinājuši arī pieķert nopietno tēmu par Dieva kompleksu, bet izklaidei tas netraucē. Un, protams, atkal visu iemīļotā trash-panda!

“Wonder Woman”. Sliktāk jau par “Betmens pret Supermenu” jau nebūs, tā es spriedu, iedama uz kino. Un nebija jau ar. No vienas puses – filmā ir saliktas visas pareizās lietas, ir stāsts, ir action, ir joki, ir sasodīti smuka sieviete. Un tomēr man kaut kas tur pietrūka. Bet skatīties var un pat drusku pasmīnēt par ironiju, kā viena supersieviete īsā bruncī var apturēt šaušanu frontē.

Vēl sanāca noskatīties YA gabalu “The Space Between Us”, kas bija paredzami jauki, paredzami vienkārši un paredzami ok. Ne pārāk tālā nākotnē cilvēki sāk pamazām apgūt Marsu, un sanāk arī tā, ka uz Marsa piedzimst pirmais cilvēks. Gārdners izaug uz Marsa, tusējot ar arvien mainīgajiem misiju darbiniekiem. Un tad viņš iemīlas Zemes meitenē, kuru atveido foršiņā Brita Robertsone un kuras dēļ es varu skatīties ne tikai YA vien. Drusku žēl, ka stāsts bija ļoti paredzams, un arī vienīgā intriga beidzās ar ļoti klasisku atrisinājumu. Bet visumā noteikti ne tas sliktākais kino, ar ko pavadīt vakaru.

Maijā aizgāju arī uz Kugrēna un Bāliņa dubultšovu “Nē nu jā”/“Tādā ziņā viss čill”. Ar šo jauniešu daiļradi, šķiet, iepazinos kādā no Positivusiem, kad nekas jēdzīgs darāms nebija, bet programmā pusdienlaikā bija ieplānots stand-up. Nu, ok, paskatīsimies, par ko latvieši spēj pajokot. Viņi abi bija tiešām labi, ko nevar teikt par visiem cilvēkiem, kas mēģina ar šo lietu nodarboties. Pērn tai pašā vietā gribējās, kaut būtu sapuvuši tomāti, ko mest skatuves virzienā. Lai nu kā, šos divus ik pa laikam kaut kur aizeju paklausīties labam garastāvoklim. Pārāk bieži gan nevar, jo joki tik bieži tomēr nemainās. Visumā ir ļoti kvalitatīvi, vismaz no tā, kas ir Latvijā dzirdēts. Protams, ir arī neizdevušies joki. Bet tos gan jau paši izņems no repertuāra. Interesanti bija, ka abas izrādes ir pēc kārtas, un var novērtēt, cik atšķirīgs ir uzstāšanās stils un plāns. Jāpiemin arī, ka pirms tam viņus “iesildīja” laikam jau draugi, jo grūti citādāk attaisnot to sviestu kā tikai – jādod draugiem iespēja. Cerams, tiem zēniem, kas sevi sauc “jaunā pilsētas leģenda, sajūtu mednieks un romantikas maestro – Liktenīgais”, bez šīs ir arī kāda profesija, kas ienes naudu. Bet, ja redzat programmiņā šo vārdu, varu ieteikt vnk tai laikā iet uz bāru. Vai mazmājiņu.

TV. Ļoti gaidīju Netflix versiju par Annu no “Zaļajiem jumtiem”. Un tik kapitāli pievīlos! Esmu no tiem kasīgajiem faniem, kas grib visu vārds vārdā. Tāpēc arī 80. gadu versija man tā īsti neaizgāja – pirmā filma bija laba (tuvu tekstam), bet jau ar otro sākās tāds frīstails, ka secināju – šito es nevaru skatīties. Netflix versiju noskatījos līdz galam, brīžiem gan sakostiem zobiem. Es pilnīgi piekrītu viņu pieejai, ka Anna nevarēja būt baigais saulstariņš, ņemot vērā bērnību, kas pavadīta bērnunamā un ne īpaši labvēlīgās ģimenēs. Tāpēc pieņemu šo Annas personības traktējumu, bet nu viss pārējais!!! Fakinā drāma, kur vaig un kur nevaig, un beigās sačakarē vienīgo normālo personāžu visā tajā stāstā – Gilbertu! Tā nedrīkst! Gilberts ir tā ideālā miera osta, kuru nedrīkst tā vienkārši postīt! Es ceru, ka tiem scenāristiem rokas nokaltīs! Bet ja par pozitīvo – Marilla ir lieliska, vienkārši perfekta.

Tāpat es varu atvainot, ka filmā vai seriālā neieliek visus notikumus precīzi, jo visam laika nepietiek. Bet, ja noņem labas lietas un tā vietā sabāž kkādu nevajadzīgu drāmu un izdomātas stulbības, tas nu gan man netīk!

Laikam tāpēc, ka skatījos Annu, Netflix izdomāja, ka man patīk cukuraini stāsti par Kanādu. Un laikam patīk jau arī. Tāpēc piedāvātais “When Calls the Heart” kaut kā ļoti labi aizgāja par spīti čīzīgajām ainām, kad personāži bez vajadzības gari un uzkrītoši smaida vai blenž. Stāsta centrā ir turīgu vecāku meita Elizabete Tačere, kas ierodas pierobežas kalnraktuvju pilsētiņā, lai kļūtu par skolotāju. Jau no paša sākuma viņai gadās saķeršanās ar vietējo “mountie” (nezinu, kā latviskot šos kanādiešu likumpārstāvjus) Džeku Torntonu. Protams – kas ķīvējas, tas mīlējas. Tiesa, pa trīs sezonām līdz tam viņi tikuši īsti nav, jo tie ir citi laiki (pieskarties dāmai var tikai dejas laikā) un ir daudz visādu kavēkļu (jauni un veci pielūdzēji, nauda un tās trūkums, vecāki, statuss utt.). Grūti paskaidrot, kāpēc, bet kaut kā pavilkos uz šo saldo gabalu. Varbūt tāpēc, ka tur viss beigās beidzas labi – gan ogļračiem (tiem, kuri paliek dzīvi), gan skolas bērniem, gan mācītājiem. Tādus stāstus arī vajag. Izrāvu divas sezonas un teicu sev, ka nu jau ir par daudz. Tad aizbraucu uz Islandi, atgāju un biju gatava trešajai. Ir arī ceturtā, bet tās nav Netflixā, tā ka laikam drusku jāpagaida. Lai gan vēl arvien nevaru saprast, kā pat trešajā sezonā tā dāmīte turpina brist pa to dubļaino miestu gaišās kleitās. “Ariel” tad točna vēl nebija izgudrots. Lai nu kā – brīdināju jūs, ka šis ir ļoti čīzīgi! 🙂 Bet dažreiz tieši to arī vajag.

Atskats uz untumu mēnesi

Standarta

Vispirms lai iet muzikālais baudījums, jo ir taču jāsāk ar kaut ko labu! Aprīlī iznāca šī brīnišķīgā “London Grammar” dziesma, bet jaunais albums droši vien kļūs par manu jūnija saundtreku. Un nu par pārējo – kamēr valodu speciālisti nevar vienoties, kā vārds “aprīlis” ir cēlies – vai tas ir atvasināts no aperire, kas nozīmē “atvērt”, domājot par visu, kas pavasarī plaukst un veras, vai no Afrodītes vārda, es mēģināju atcerēties, kas bija īpašs šajā mēnesī. Klimats tipiski aprīlisks. Vēl mazāk pārsteigumu kā citiem gadiem, jo bez mānekļiem, ka varētu tuvoties pavasaris. Šķiet, ka problēmas ar darbiem ir ne tikai man, bet arī pavasarim. Un atkal jau mans mēneša apskats briesmīgi aizmarinēts. Tāds ieildzis nerakstāmais periods bija. Iespējams, ka atvaļinājums būs šo jautājumu drusku uzlabojis. Vai arī nē.

Grāmatas. Izlasīto grāmatu skaits aprīlī tieši atspoguļo stundas, kas tika notriektas, bindžojot seriālu “Bones”. Neko nenožēloju! Vēl, protams, atgriezies niķītis iesākt jaunas grāmatas, pirms ir pabeigtas iepriekšējās…

  1. Džila Mensela – Milijas dēka. 4/5. Nomēģināju vēl vienu Menselas romāniņu. Šis man pat patika labāk par iepriekšējo, lai gan arī šis vāks ieturēts klasiskās Kontinenta tradīcijās. Arī šeit Mensela ir savijusi vismaz 3 atsevišķas sižeta līnijas. Galvenā varone ir Milija, kas kādā jaukā dienā, būdama bojfrenda pasūtīšanas procesa vidū, uz tuvējā klinšu skatu laukumiņa ierauga dāmīti, kura izskatās pēc lēcējas. Tb pašnāvnieces. Tā nu viņa pamet savu draugu un metas šamējo glābt. Glābšana ir veiksmīga, viņas ātri kļūst par draudzenēm, turklāt dāmīte izrādās esam slavenā lubeņu autore Orla Hārta (grāmatu klubā man šai brīdī vaicāja – kāpēc viņa būtu jāglābj?). Orlai maķenīt neiet, jo pēdējā viņas grāmata ir nokritizēta ne pa jokam (pelnīti), un vēl arī viņas nejēga vīrs viņu krāpj. Bet tad viņai dzimst ideja – rakstīt par dzīvi, kāda tā ir, tā nu viņa nolemj iedvesmoties no Milijas reālās dzīves un viņas attiecībām un izmantot to par pamatu savai jaunajai grāmatai. Tā kā Milija nav īsti godīga un slēpj faktu, ka ir nedaudz saķērusies kādā jaukā atraitnī (viņam ir tikai ~30, dzīvē gadās arī tā), Orla viņai sūta virsū dažnedažādus vīrišķus. Ar dažādiem panākumiem. Beigās visi dabonas un ir laimīgi. Visumā bija jautri. Patika. Lasīšu viņu vēl.
  2. Brian K. Vaughan, Fiona Staples – Saga, Volume 2. 4/5. Kāds labs cilvēks aprīlī aiznesa savus “Saga” eksemplārus uz Robert’s Books, kur tālāk tie nokļuva pie manis. Biju ļoti priecīga un aiz tā prieka pārlasīju arī pirmo daļu. Otrā daļa man nenorāva jumtu tik izteiksmīgi kā pirmā, kur katra lappuse bija pārsteigums, tomēr stāsts turpinās tikpat interesanti un krāšņi. Ļoti, ļoti patīk Fiona Staples radītās ilustrācijas. Ir pasaulē cilvēki ar talantu.
  3. Linda Needham – The Bride Bed. 2/5. Tā kā mums grāmatu klubā bija trešiņa (trash lit) raunds, tad vajadzēja paņemt kaut ko, kas tiešām atbilst parametriem, nevis vienkārši lubeni. Un ak vai! Man tagad ilgi šito nevajadzēs. Viena lieta ir lasīt atkritumliteratūru un ierēkt, cita lieta, kad pie trīssimtās lappuses galīgi vairs nav smieklīgi, lasot jau n-to reizi tās pašas tukšās, uzpūstās frāzes. “Ciets kā klints” un tādā garā. Stāsts ir par kādu daiļu jaunavu, vārdā Talia, kuras tēvs noliek karoti, atstājot savu nelielo pili un tai pieguļošo ciematu. Tā kā diemžēl ir 11. gadsimts, viņš to neatstāj viņai – tolaik tā nebija pieņemts. Tā nu pār pili nāk precinieku/iekarotāju/vandāļu orda cita pēc citas, un dažiem gribētājiem dāmīti izdodas gandrīz aizraut līdz altārim. No pēdējā un pretīgākā kandidāta nabaga jaunavu izglābj bruņinieks Alekss, kuru pats karalis ir sūtījis beidzot ievest te kārtību. Lai gan pateicīga, Talia arī ir diezgan lecīga, un viņai šitie “precinieki” jau ir līdz lampiņai. Tā nu viņa kundziņam uzreiz paziņo, ka viņu neprecēs, lai tur vai kas. Uz ko viņš atbild, ka nemaz netaisās viņu precēt. Jo izrādās, ka Aleksam gribas līgavu ar lielāku pili un bagātīgāku pūru. Bet hormoniem neko nepadarīsi, un dzirksteles starp šiem lec jau no pirmās sastapšanās. Sākums bija ļoti jauks, un tālāk izrādījās, ka jaunkundze nav dumja un ir parūpējusies par dažādiem izdzīvošanas mehānismiem, piemēram, kopā ar saviem ciematniekiem aplaupot visus viņu teritorijas caurbraucošos ratus. Jo no kkā jau ziemā būs jāpārtiek. Bet gandrīz 400 lpp. šāda tipa grāmatai ir par daudz. Ar pēdējām 50 reāli mocījos, lai gan tur beidzot sākās juicy bits, bet pat to pamanījās sabojāt ar pārāk daudz runām. Bildē ir grāmatas pakaļējais, nevis priekšējais vāks, jo tas vnk ir visa šī žanra esence. (Priekšējais bija vnk pārāk pieklājīgs.)
  4. Villijs Sērensens – Ragnaroks. 3/5. Šo uzgāju bibliotēkā, meklējot kaut ko jauku un īsu. Šis ir tāds fiksais ieskats ziemeļnieku mitoloģijā. Mazliet pasausi un sarkastiski, sākums gan (atkal jau!) bija daudz labāks, nekā turpinājums, jo uz priekšu palika tikai arvien sausāk un mazāk smieklīgi. Diemžēl. Drusku atsita tādu kā skolas konspektu. Daudziem stāstiem prasījās garāku izklāstu, jo tie šķita potenciāli ļoti aizraujoši. Bet vispār labs variants, ar ko sākt izglītošanos tēmā. Ļoti interesanti tie skandināvu dievi, šausmīgi stulbi un cilvēciski. Tāda nemitīga savstarpēja ņemšanās, skaudība, kasīšanās un augstprātība. Lokijs tiešām tai brandžā (tāpat kā supervaroņu filmās) šķiet sakarīgākais. Būs jāpalasa arī Geimena versija. Un jāgaida, ko par šo tēmu būs sarūpējis Taika Vaititi.

Kino. Varbūt esmu kaut ko aizmirsusi, tāpat kā aizmirsu marta apskatā pieminēt filmu “Moonlight”. Un pirms tam arī Loganu. Pirmā mani diemžēl galīgi neuzrunāja. Ir draugi, kuri ir sajūsmā, bet man bija tā – nu neko jaunu te neieraudzīju, un Oskari liekas vēl jo vairāk tikai politkorekti. Bet Logans bija vnk reāli brutāls. Jā, tur bija dažas labas lietas, bet man kaut kā apnikusi tā asiņu šķiešana pa labi un pa kreisi pusi no raidlaika. Neredzu tam īsti pamatojumu. Tāpēc man šķita, ka Pīrss Brauns “Rīta zvaigznē” runā tieši par to pašu, rakstot:

Serdes pasauļu iedzīvotāji kļuvuši tik nejūtīgi pret vardarbību, ka aizmirsuši – tā jāliek lietā ar mērķi. Vardarbība ir instruments. Tā paredzēta, lai šokētu. Mainītu. Tā vietā viņi to normalizējuši un sākuši godināt. Un radījuši izmantošanas kultūru, kur tā pieraduši pie seksa un varas, ka izvelk zobenu un izrīkojas pēc sava prāta ikreiz, kad kāds tiem pasaka nē.

Savukārt Karali Artūru gan tik viegli neaizmirst. Noskatījos to īpašajā #KingForADay bezmaksas seansā, un pēcāk aizgāju vēlreiz, uz Scape zāli, kur 3D, vislielākais ekrāns, vislielākā skaņa, vislielākais Artūrs. Parasti atkārtojumi tik drīz (šajā gadījumā gan 2 ned.) reti kad sagādā cerēto baudu. Pirms tam liekas, ka gribi skatīties vēlreiz, bet patiesībā sēdi un gaidi interesantās vietas. Vismaz tā man izgāja ar fantastiskajiem bīstiem. Bet šoreiz tomēr viss bija skaļāks un lielāks, tā ka negarlaikojos. Pie vēlmes atkārtot galvenokārt bija vainīgs lieliskais izcilais filmas skaņas celiņš. Spotify plate drīz būs nodilusi.

Mana mīļākā Gaja Ričija filma ir un droši vien paliks “Lock, Stock and Two Smoking Barrels”, kas ir redzēta tik daudz reižu, ka it kā jau būtu vajadzējis apnikt, bet – nē! Tomēr Artūrs pievelk ļoti tuvu, jo šeit ir visas lietas, kas man tīk – labs stāsts, labs vizuālis un laba mūzika. Varbūt ne visiem (spriežot pēc filmas finansiālajiem rādītājiem – diemžēl tādu ir daudz) piedur Ričija modernizētā versija par karali Artūru, bet šī pieeja man atgādināja Baza Lurmena “Romeo un Džuljetu”, par kuru viņš pats teica: “Gribu nocelt Šekspīru no augstā plaukta!”, kas viņam arī izdevās, jo viņš padarīja Šekspīru aktuālu, tuvu un saprotamu. Vismaz priekš manis kā 14-gadnieces tobrīd tā filma beidzot lika sajust šo materiālu kā savu. Tāpat tagad Ričijs ir radījis filmu par klasisku varoni, piešķirot personāžiem drēbes, kas ir tik modernas un izteiksmīgas, ka brīžiem šķiet pavisam mūsdienīgas, liekot viņiem bīdīt tekstus, kādos diez vai runāja 5.-6. gs., un galu galā radot aizraujošu un dinamisku stāstu. Vēl, protams, šī filma saņēma kritiku par to, ka tur pārāk maz vietas atvēlēts sievietēm. Bet šī filma arī nesaucas “Karaļa Artūra sievietes”! Un tajā, par laimi, nav aiz matiem pievilktas un nevienam nevajadzīgas romantiskās sižeta līnijas. Jā, tur ir maz sieviešu, bet stāsts ir par Artūra iekšējo cīņu – piepildīt savu likteni un dzīves uzdevumu vai turpināt izlocīties no jebkādas atbildības. Es, protams, esmu tikai par to, ka sievietēm ir jēdzīgas lomas, ko spēlēt, nevis tikai otrais un trešais plāns, bet dažās filmās tas tiešām nav nekāds iztrūkums. Bet ir jau cilvēki, kas aizies uz “FF” un pēc tam sūrosies, ka tur bija par daudz mašīnu…

Džūdam tiešām lieliski piestāv slikto lomas, viņš šeit ir ļoti izteiksmīgs Vortigerns un viņam ir tāda perfekti augstprātīga sejas izteiksme! Čārlijs Hanems ir vnk ideāls – dodiet vēl! Tāds baigi cool tipiņš, smuks un muti brūķēt arī prot. Ehh… Labi, man uz viņu šobrīd ir neliels fling, nespēju kritizēt 😀 Kad apnīk izklaide un action, var pafilozofēt par to, kā tornis simbolizē (IMHO) cilvēka augstprātību, un skaudri apzināties, ka ir jākļūst par briesmoni, lai apmierinātu savu varaskāri, ka cilvēks tik labprāt norobežojas no briesmoņa sevī, kad tas ir ērti, un ka mēs tik ļoti cenšamies neredzēt to, ko nevēlamies saskatīt. Īpaši tad, ja tādējādi būtu jāierauga briesmoņi mums līdzās.

TV. Ar trīs sezonu novēlošanos beidzot pieķēros stāstam par gangsteru ģimenīti 20. gs. sākuma Birmingemā – “Peaky Blinders”. Līdz šim bija dzirdētas dažādas slavas dziesmas, bet kā jau reizēm ir ar tiem saslavētajiem gabaliem – grūti pieķerties, jo bail vilties. Sākumā noteikti nevīlos, trešās sezonas iesākums gan tāds pašvaks. Jāatzīst, ka man šajā seriālā traucē tas, ka katra nākamā sezona sākas ar notikumiem 2 gadus vēlāk, kas mani izsit no emocionālā ritma. Lai nu kā, tagad, protams, esmu kvēla Kiliena Mērfija pielūdzēja. Viņa attēlotais Tomass Šelbijs ir tieši tāds sliktais zēns, kas patīk meitenēm – jā, slikts, jā, brutāls, bet tas viss – cēlu mērķu (ģimenes) vārdā. Un visiem viss godīgi, pēc nopelniem. Visumā tāds ļoti interesants ieskats tā laika pasaulē un savstarpējā dinamikā, arī starp policiju un bandām. Vizuāli, klausāmi un saturiski ļoti baudāms. Sems Nīls kā diezgan brutālais inspektors Česters Kempbels arī ir vnk izcils! Tāds maita, bet nav iespējams no viņa novērsties.

“Metamies cīņā!” jeb Marsa mēnesis

Standarta

Marts, kā jau droši vien daudziem zināms, ir saukts romiešu kara dieva Marsa vārdā. Nezinu, vai tas vienkārši pavasara efekts vai Marsa kareivīgums pie vainas, bet martā daļēji izdevās nopurināt ziemas murmulīgumu, un vismaz domas, ja ne darbi, tagad raisās mazliet enerģiskāk. Ha, nu blogā to gan nevar redzēt. Te iestājies tāds normāls iztukšītis. Tas tāpēc, ka gandrīz viss, ko uzrakstu, man riebjas. Un to, kas man riebjas, es nevaru publicēt. Bet tieši šodien ļoti saiedvesmojos no Jāņa Rozes Ziņneša, un radās dažas idejas, par ko rakstīt maijā. Un rakstīt ar prieku, nevis tikai atrakstīties.

Grāmatas. Marts šajā jautājumā bija diezgan ražīgs. Un arī ļoti raibs – apgrābstīju visdažādākās tēmas.

  1. Chris Hadfield – The Darkest Dark. 4/5. Ko darīt, ja tev ir bail no tumsas, bet tu sapņo kļūt par astronautu? Šī ir slavenā kanādiešu astronauta grāmata bērniem, iedvesmojoties no viņa paša bērnības, un man to vajadzēja tāpēc, ka tā bija iespēja tikt pie viņa autogrāfa. Nezinu, kur jūs ņemat savas grāmatas ar autogrāfiem, bet man ierādīja šo vietu – Blackwell’s.
  2. Ričards Rors – Ādama atgriešanās. 4/5. Šī ir grāmata, par kuru es neteikšu ne melns, ne balts. Man tā ļoti patika, bet ir cilvēki, kas iesaka to izmantot iekuram. Lai gan neesmu praktizējoša kristiete (grūta bērnība – pārāk agri mani aizstīvēja uz baznīcu, kur es neko nesapratu, garlaikojos un salu), šīs grāmatas reliģiskais piesitiens man galīgi netraucēja. Un šī nav grāmata tikai par vīriešiem, bet par mūsdienu sabiedrību kā tādu.
  3. Džila Mensela – Vajadzīga dārzniece. 4/5. Šo paķēru bibliotēkā, kad parādījās vilkme uz pavieglo literatūru. Par spīti traģiski bezgaumīgajam vākam (grūti aptvert, ka kāds nopietni taisījis šitās bildes ar mērķi ilustrēt grāmatas vāku, bet no otras puses – to visu un vēl vairāk var redzēt sociālajos tīklos), grāmatas saturs patiesībā ir ļoti labs. Stāsts ir par Nadju (viņa arī dārzniece), kas kādā ziemas dienā iebrauc ar mašīnu grāvī kaut kur ellē nekurienē. Bet viņas sargeņģelis neguļ un citā grāvī iestumj jaunu un daiļu vīrišķi. Tā nu viņi sastopas uz ceļa, dodas meklēt tuvāko apdzīvoto vietu, kur viņiem nākas pārnakšņot improvizētā viesnīcā (lasīt – pažobelē virs bāra) un dalīt vienu gultu. Ak šausmiņas! Protams, nekas nenotiek, jo Nadja ir laba meitene, kurai jau ir viens draugs. Pusgadu vēlāk viņi satiekas atkal, tikpat nejauši. Šoreiz draugs Nadju jau ir uzmetis, un daiļais gandrīz svešinieks Džejs viņai piedāvā darbu. Čīzīgs sižets, ne? Bet nav tik traki, jo šī grāmata ir dāsni pārlaistīta ar humoru, kuru nežēlo sentimentālajās situācijās nokļuvušie varoņi. Lai nebūtu garlaicīgi, ir piemesti dažādi Nadjas radinieki ar savām sirdslietām. Šo stāstu varēja būt pat mazāk, jo beigās jau tiešām bija par daudz. Bet visumā biju patīkami pārsteigta par kopējo kvalitāti.
  4. Michael Robotham – Life or Death. 4/5. Dienu pirms cietumsoda termiņa beigām Odijs Palmers izbēg no cietuma, kur pavadījis 10 gadus par bruņotu inkasācijas mašīnas aplaupīšanu. Lai gan varētu gaidīt, ka šis būs klasisks burlaku gabals ar pakaļdzīšanos un slēpšanos, Robotems vairāk runā par mums kā sabiedrību, kur katram ir sava ierādītā vieta, no kuras izrauties var arī nebūt iespējams, lai kā cilvēks necenstos. Brīžiem bija diezgan skumīgi lasīt par to, kā sabrūk sapņi. Odijs atgādināja Ūvi, jo arī te autors nolēmis uzkraut vienam varonim teju visas iespējamās nedienas. Bet, protams, ir arī šerifi, FIB detektīvi, zagļi un slepkavas, kā arī nedaudz pašaudīšanās un spraigs fināls.
  5. Agata Kristi – Slepkavība golfa laukumā. 3/5. Šī ir otrā grāmata par Erkila Puaro izmeklēšanām, un, lai gan pats noziegums bija interesanti izdomāts un izpildīts, un arī izmeklēšana bija atbilstoši interesanta, mani mēreni kaitināja Erkila asistents, kuram te ir iedalīta pamuļķa loma – ierauga smukus brunčus un zaudē jebkādu sajēgu. Šis vāks arī varētu ar labiem rezultātiem piedalīties bezgaumības konkursā.
  6. Jay Asher – Thirteen Reasons Why. 3/5. Kādu dienu Klejs Džensens saņem mīklainu kasti ar kasetēm. Izrādās, tās ir ierakstījusi Hanna – skolasbiedrene, kas nesen izdarīja pašnāvību. Savās kasetēs viņa izstāsta to, kā nonāca līdz šim lēmumam un kā ikviens, kas tās tagad klausās, tam ir tieši vai netieši pielicis roku. Grāmata par ļoti būtisku tēmu, kas diemžēl nekad nekļūs veca – apcelšanu, baumošanu un pazemošanu, kas notiek skolā. Lai gan situācija diemžēl ir pat pārāk pazīstama, kaut kā personiski līdz galam neaizķēra. Tomēr šis ir ļoti vērtīgs stāsts par to, ka visām šīm izdarībām ir ļoti nopietnas sekas. Nupat ir iznācis arī seriāls pēc šīs grāmatas motīviem.
  7. Zoji Saga – Meitene tīmeklī dodas turnejā. 4/5. Ļoti labs turpinājums pirmajai grāmatai par Peniju – meiteni tīmeklī. Šoreiz Penijai citas problēmas – kā izturēt mīļotā puiša-rokzvaigznes koncertturneju, nesajūkot prātā, jo: 1) viņu mīl miljoniem citu meiteņu; 2) viņa labākais draugs tevi ienīst; 3) viņš lauž gandrīz visus tev dotos solījumus, un dzīve ir viena vienīga vilšanās. Gudri, bet neuzbāzīgi par attiecībām un sevis meklējumiem pusaudža gados. Plašāk izteicos šeit.
  8. Tom Michell – The Penguin Lessons. 5/5. Stāsts par draudzību starp jaunu angļu puisi un Magelāna pingvīnu. Šausmīgi mīlīgi un aizkustinoši. Un pa īstam. Šī gada pirmā pieczvaigžņu grāmata, jo tas mīlīgums ietina mani kā pūkains mākonītis. Plašāk slavināju šeit.

Kino. Martā aizgāju uz vienu kinofestivāla “Spektrs” seansu – filmu “Lost City of Z”. Pirms trīs gadiem izlasīju tāda paša nosaukuma grāmatu, kas gari un plaši izklāstīja Persija Foseta dzīves sāgu ar zudušās pilsētas Z meklējumiem Dienvidamerikas džungļos (un pēc tam – viņa paša meklējumiem), tomēr savā izteiksmē bija visai pasausa. To lasot apcerēju, cik žēl, ka tik aizraujošu dzīvesstāstu izstāsta tik garlaicīgi, un ka filmas formāts tam varētu būt piemērotāks. Par laimi, tā domāju ne tikai es. Filma principā arī ir tāda, kā to iztēlojos, turklāt ļoti jāuzteic Čārlija Hanema veikums – tiešām lieliska loma. Galīgi nav, kur piekasīties. (Maiteklis – Artūrs ir vēl labāks!) Kino no 28. aprīļa.

Vēl bija dokumentālā filma “Viesuļvētra. Vēja odiseja”, kas izseko vētru no tās piedzimšanas Āfrikā, tās postošo ceļu pāri Karībiem un tālāk uz Ameriku. Vizuāli ļoti iespaidīga (bija vērts skatīties 3D versiju) ar spēcīgu klātbūtnes sajūtu. Un, protams, ļāva nopriecāties par to, cik garlaicīgā (lasīt – mērenā) klimatiskajā joslā mēs mītam. Tā ir par cilvēkiem – gan trakajiem meteorologiem, kas lido vētras centrā, lai mestu tur zondes un nodrošinātu prognozes, gan tiem, kas vēro pasauli no SKS, un arī tiem, kas gaida uz zemes un rāmi saloka savus flamingus un nostiprina mēbeles pie griestiem, lai tās nesamirkst plūdos. Govīm, kas prot atrast vienīgo neapplūdušo lieveni, zemūdens radījumiem, kam arī šī vētra neiet secen, un vēju, ar kuru nemaz negribētos sastapties. Un vēl tas nabaga jenots…

Ārpus kinoteātra repertuāra noskatījos “Hidden Figures”, kas bija brīnišķīga – stāsts par melnādainajām NASA darbiniecēm 60.tajos gados, par “space race” augstajām likmēm un tobrīd vēl ļoti izteikto segregāciju ikvienā dzīves sfērā. Rasisms bija dzīvs pat tik novatoriskā darbavietā kā NASA. Ja tu esi ne tikai sieviete, bet vēl arī melnādainā sieviete, tad nav nozīmes tam, cik gudra tu esi, jo tev tiks likti visi iespējamie šķēršļi. Par laimi, ne visi baltie vīrieši ir vienlīdz traki rasisti. Lieliskas aktrises, kuras lika noticēt šim stāstam un ļaut pievērt acis uz pāris neticami cukurainām vietām.

TV. Pēc draudzenes ieteikuma iemetu aci “Big Little Lies”, kas ir tapis pēc Laienas Moriartijas tāda paša nosaukuma romāna un tā centrā ir trīs dažādu sieviešu ģimenes, problēmas un noslēpumi. Ak šīs perfektās (iedomātās) dzīves! Arī aktieru buķete te ir nolasīta visai koša (Kidmena, Skārsgards, Viterspūna, Lorensa). Ļoti saistošs stāstījuma formāts, pirmā sērija šķita “baigi labais!!!”, bet ap ceturto man jau šķita, ka nekas jauns nenotiek, un veselu sēriju tiek apmuļļāti jau sen zināmie fakti. Tipa – materiāla pietiek 4 sērijām, bet sarunātas 8, nu tad ar kko laiks jāaizpilda. Kaut kad saņemšos un noskatīšos līdz galam. Jo fināls esot labs.

Kādu brīdi pasēroju par seriāla “Bones” izbeigšanos, bet tad atcerējos, ka patiesībā tā pirmās sezonas nemaz neesmu redzējusi vai esmu redzējusi tikai daļēji, tāpēc ķēros pie atkārtošanas. Pamatīgi nobindžoju, un ir skaidrs, ka pirmās divas sezonas nebiju redzējusi vispār. Secināju, ka sākumā visi ir bērnuģīmji un tievuļi, un ar pašvaku aktiermākslu. 2. sezonā Emīlija Dešanela turklāt ir piesavinājusies ļoti posh runasveidu, un brīžiem, kad es neskatījos ekrānā (jo es bieži vien skatos seriālus tik ar pusaci), nevarēju saprast, kam pieder tā balstiņa. Pēc bindža maratona sapratu, ka šis tiešām bija viens no maniem mīļākajiem seriāliem. Bet visas labās lietas reiz beidzas.

Par aprīļa plāniem tagad jau smieklīgi runāt, pāriešu vien uzreiz uz maiju – tajos ietilpst noskatīties otro sezonu seriālam “Versailles”, tur laikam kāds vīkends jārezervē, jo gan jau būs atkal grūti atlīmēties no tām galma intrigām. Un aprīļa beigās atgriezās Dareli. More fun! Un kur nu vēl Australian Masterchef, kas sāksies 1. maijā! Trīs vakari nedēļā būs tikai un vienīgi par ēšanu un gatavošanu. Ņammī! (Ja ir interese par šo šovu, iesaku tieši austrāļu versiju, kas tiešām ir par ēst gatavošanu, nevis kaut kādām seklām intrigām.) Un vēl maijā Netflix ieradīsies Anna no “Zaļajiem jumtiem”. Jā, zinu, ka tā ir jau pieejama citos kanālos, bet es pagaidīšu līdz legit versijai un tad bindžošu. Un man, protams, gribas pārlasīt grāmatas. Tikai kur lai tam visam atrod laiku?

Attīrīšanās mēnesis

Standarta

Runā, ka romiešiem februāris bijis par attīrīšanos (februum). Pati īpaši ar šo lietu februārī nenodarbojos, dušiņā gan gāju, bet tas jau nav nekas tāds, ko mūsdienās tā īpaši atzīmēt. Iekšķīgā un mājas attīrīšana arī īpaši nesanāca, vien līku muguru aizstiepu kaudzīti glancēto žurnālu uz “Otro elpu”, kur gan jau paķers kāda priekš kolāžiņām. Maku gan nedaudz attīrīju, dodoties uz Latvijas Grāmatu izstādi. Nākamgad iešu vēl, gatavošos rūpīgāk, varbūt pat aiziešu uz kādu no prezentācijām, šoreiz iespējas nesakrita ar piedāvājumu. Februārī iznāca man ļoti mīļās grupas “Elbow” jaunais albums, no kura manā sirdī iešāvās šī dziesma.

Grāmatas. Februāra apņemšanās bija lasīt mazgrāmatiņas un krimiķus. Visu ieplānoto gan neuzspēju, bet tāda jau tā dzīve ir. Ar burtiski 50 lpp. aiz februāra borta palika Michael Robotham “Life or Death”, bet par to tad būs atsevišķi un garāk. Februārī pēc mēneša pārtraukuma atkal aizklīdu uz bibliotēku. Un ar to parasti ir tā – vai nu nav nekā, ko paņemt, vai nevar vien izvēlēties – gribas visu. Šoreiz bija pēdējais variants. Nācās sevi nopietni ierobežot.

  1. Terry Pratchett – Mort. 4/5. Šo izvēlējos lasīt Grāmatu kluba tematiskajā uzdevumā – nāvīte. Stāsts risinās tajā pašā jaukajā un dīvainajā Discworld, tikai šoreiz tas ir par Nāvi, kurai uznāk tāda kā eksistenciālā krīze (funny, no?), un tā nu Nāve izdomā, ka derētu pieņemt mācekli, lai ir kas strādā, kamēr Nāve pamēģinās, vai šai pasaulē ir vēl kas tai baudāms un interesants. Morts, būdams nepieredzējis šajās lietās, pamanās darbā iejaukt jūtas, un – problēma ir radīta! Bet realitātei ir savi paņēmieni, kā lietas sakārtot. Mani tiešām valdzina tas, ar kādu vieglumu Pračets rakstīja pilnīgi par jebko un kaut vai totālākās blēņas.
  2. Agata Kristi – Austrumu ekspresis. 4/5. Šī grāmata īsti nebija plānā, bet ceļā gadījās bibliotēka. Nolēmu – ja nu galīgi noslinkošu ar nākamā mēneša Grāmatu kluba uzdevumu (grāmatas -> kino), tad būs izlasīta vismaz šī. Mesjē Puaro sagadīšanās pēc (lai gan nav tādas lietas kā sagadīšanās) iegadās braukt ar Austrumu Ekspresi tieši tajā reizē, kad kāds no pasažierim tiek nogalināts. Kajīte ir aizslēgta no iekšpuses, vilciens ir apstājies, jo sliedes ir aizputinātas, slepkava it kā aizbēdzis pa logu? Vai tomēr ir uzkavējies tepat vilcienā? Viss bija labi un aizraujoši līdz brīdim, kad tika aprakstīts nelaiķa nogalināšanas veids. Tad es diemžēl atcerējos, ka šo grāmatu esmu lasījusi, un, lai gan neatceros visas detaļas, svarīgāko – kurš ir slepkava, es zinu gan. Pārlasīju visu grāmatu, bet diemžēl mana sajūsma bija piezemēta. Dusmīga uz savu atmiņu!
  3. Ales Kot – Secret Avengers, Volume 2: The Labyrinth. 3/5. Slepeno atriebēju piedzīvojumus paņēmu izlasīt tikai tāpēc, ka uz vāciņa Deadpool. Viņš bija jauks. Viss pārējais – nu nekas ļoti īpašs. Ir labāki un interesantāki komiksi par šo. Bet tas bija īsi, tāpēc nav pamata garām sūdzībām.
  4. Robert Thorogood – Meditation on Murder. 4/5. Šī ir mana mēneša končiņa. Esmu liela seriāla “Death in Paradise” fane, tāpēc mani ļoti iepriecēja šis atsevišķais stāsts no jau pazīstamo varoņu dzīves. Arī šeit notikusi slepkavība aiz slēgtām durvīm – meditācijas namiņā sesijas laikā tiek nogalināts sirmais guru Aslans. Slēgtas durvis nozīmē, ka slepkava var būt tikai viens no pārējiem pieciem cilvēkiem, kas atradās šajā namiņā. Turklāt viens no tiem jau ir atzinies slepkavībā. Bet vai šis cilvēks tiešām ir slepkava? Šis bija tiešām jauks gabals, kas parādīja jau pazīstamos varoņus no citas puses, turklāt viss interesantākais nebija uzreiz uzminams. Lasīšu arī nākamās grāmatas.
  5. Luīze Pastore – Pēdējais ķēniņš. 4/5. Svaigākais gabals “Mākslas detektīvu” sērijā, kur šoreiz stāstīts to, kā Teo uz ielas atrod Rīgas pēdējā ķēniņa dienasgrāmatu un pēc tam, protams, dodas viņu meklēt. Sirsnīgs Ziemassvētku noskaņas stāsts, kas lasītājus iepazīstina ar mākslinieku Voldemāru Irbi jeb Irbīti. Lai gan šajā grāmatā man bija nopietna problēma ar CAPSLOCK lietojumu, stāsts pats bija labs, un par Elīnas Brasliņas ilustrācijām vienkārši nevaru beigt sajūsmināties.
  6. Werner Herzog – Of Walking in Ice. 4/5. Šo grāmatu saņēmu kā blogeru Ziemassvētku dāvanu no Lasītājas. Nosaukums dzirdēts, bet diez vai būtu pati kādreiz sataisījusies to izlasīt. 1974. gada novembrī Verners Hercogs saņem ziņu, ka smagi saslimusi un, iespējams, mirst viņa mentore Lote Aisnere. Viņš ieņem galvā, ka viņa nemirs, ja vien viņš pie viņas ies kājām, un dodas 3 nedēļu gājienā no Minhenes līdz Parīzei. Un šī ir viņa dienasgrāmata, kur viņš pieraksta faktus, novērojumus un pārdomas. Nedaudz īpatnējs izteiksmes veids, bet, kolīdz ielasās, ir ok. Ļoti atgādināja pašas pārdomas (drīzāk veidu, nekā saturu), kad pirms dažiem gadiem ar riteni minos pa Igauniju – pārsteidzoši, cik maz mēs pamanām, braucot ar mašīnu! Un cik daudz domas var izdomāt, tā minoties! Un jā, maiteklis [jāiezīmē teksts tālāk, lai skatītu] – Lote nomira 9 gadus vēlāk. Arī novembrī.

Kino. Februārī noskatījos ļoti aizkustinošo un jauko stāstu par mazo indiešu puisēnu, kas pazaudēja un atkal atrada savu ģimeni – “Lauva”. Parasti cenšos izvairīties no vispārināšanas – tomēr, ja šī filma jūs nespēj aizkustināt, varbūt ir vērts apmeklēt kardiologu un pārliecināties, vai jūsu sirds nav pārvērtusies akmenī? Plašāk par filmu izteicos šeit. Tad vēl es pamanījos ielekt pēdējā vilcienā (lasīt – seansā) un uz lielā ekrāna noskatījos filmu “Pasažieri”, kas ir tāda mīlīga romantiska kosmiskā odiseja. Neko vairāk par izklaidi no tās negaidīju, tādēļ arī nevīlos. Smuki cilvēki, smukas ainavas, spacewalking un vientulība uz milzu kosmiskā kuģa, kad esi pamodināts kļūdas pēc un tavs vienīgais sarunbiedrs ir androīds. Jāatzīst, ka skatoties, cik klišejiski vīrietis tiek atveidots, kad viņš ir zaudējis cerību – viņš vnk pārtrauc skūties un guļ turpat, kur ēd, aizdomājos – kā tad šajā situācijā uzvestos sieviete? Pārtrauktu skūt kājas, vai? Smuka filmiņa, kas gan tikai garāmejot pieskaras nopietnām tēmām par morāli un to, ka cilvēks tomēr ir un paliek bara dzīvnieks.

Bet Oskaru naktī Forumcinemas mums uzdāvināja ļoti labo un krāšņo (vizuāli ļoti labi nostrādāts darbiņš) “Vilcienvakti 2”. Uzzinot, ko skatīsimies, biju nedaudz vīlusies, jo – biju plānojusi vispirms noskatīties pirmo filmu. Jā, jā, zinu. Bet es esmu lasījusi grāmatu, ok? Un tad, lai gan viens draugs man pat ir iedevis filmas DVD, es nevarēju nekādi saņemties skatīties filmu par tiem skotu narikiem. Bet, lai gan man ir robi izglītībā, es nevaru noliegt, ka turpinājumā ir izdevies ļoti pat labs stāsts par “tūristiem pašiem savā jaunībā” – ir sakarīgs, ticams sižets, pāris labi monologi, ir draudzība un nodevība, kautiņi un sāpes, drāma un smiekli. Rekomendēju pat tiem, kas nav pirmās filmas/grāmatas fani.

TV. Turpināju būt uzticīga/apsēsta ar “Gilmore Girls”. Vēl arvien uzskatu, ka lielisks seriāls. Protams, tam ir savas paviršības, piemēram, priekš cilvēka, kas vada viesnīcu, Lorelai pārāk daudz laika pavada, valkājoties viskautkur apkārt. Vai arī diezgan bieži viņiem ir ļoti brīva izpratne par to, vai notikumi turpinās šajā vai nākamajā dienā, un cikos. Bet piedodu to visu, jo seriālā nav pārspīlēti labu vai sliktu tēlu, katram savas īpatnības. Vislielākais īpatnis ir Kērks, kura dēļ vien ir vērts šito skatīties. Beigas gan izskatījās pēc varianta, kad scenāristi ir ieplānojuši vēl 2 sezonas, bet tad viņiem pasaka – nē, seriāls atcelts, veram ciet šo bodīti! Bet ir atlikušas 2 sērijas. Un tā viņi to pabeidz – burtiski pēdējās 10 minūtēs. Nepatika. Drusku paskatījos jauno turpinājumu (tipa pēc 10 gadiem), bet biju pārāk piekasīga, nespēju pieņemt aktieru vizuālās un personāžu raksturu izmaiņas. Atgriezīšos pie tā, kad atmiņas būs pabalējušas.

Martam īpašu plānu nav, varētu vienīgi mēģināt iespringt un izlasīt kādu non-fiction gabalu, citādi man sāk šķist, ka es par daudz uz pavieglo galu esmu metusies 🙂

Durvju mēnesis

Standarta

Ja var ticēt kaut vienam vārdam, kas ir rakstīts Vikipēdijā, tad vārds “janvāris” ir cēlies no latīņu valodas vārda ianua, kas nozīmē – durvis, tādējādi apzīmējot durvis uz Jauno gadu. Arī šogad durvis tur vaļā čupiņa ar lasāmajām grāmatām. Janvāra plāns bija tikt galā ar dažiem iesāktajiem gabaliem, kas arī vairāk vai mazāk izdevās. Un tad es saķēru kaut kādu pretīgu saaukstēšanos, kuras dēļ pāris dienas lasīšana bija mans spēju maksimums, bet arī ne vienmēr. Vēl janvārī bija pāris dienas vējainajā un ziemīgajā Stokholmā ar šopinga un kultūras programmu, tēju, vīnu un personisko vārnu. Divus vakarus pabiju arī JRT, kas vēl arvien nepieviļ. Labi iesākts gads. Ja neskaita tos piešņauktos kabatlakatus.

Grāmatas. 

  1. Pīrss Brauns – Zelta dēls. 4/5. Lai gan, sākot lasīt šo grāmatu, es sajūsminājos, ka autors ne tikai sasodīti labi izskatās, bet arī labi raksta, tomēr šo gabalu muļļāju visu decembri un nekādi nespēju pabeigt. Ne jau tāpēc, ka grāmata būtu slikta, vienkārši man tā kaut kā uz vidus totāli nelasījās. Bakstīju pa vienai nodaļai uz priekšu un šausminājos, ka visi termiņi bibliotēkā sakavēti. Visumā tā ir ļoti veiksmīgs un kvalitatīvs turpinājums pirmajai daļai “Sarkanā sacelšanās” (un labi turpinājumi ir diezgan reta parādība), bet kaut kas man pietrūka dinamikas ziņā. Bet tas ir dziļi subjektīvi, jo ir cilvēki, kas sajūsmā lauž krēslus. Vēl joprojām uzskatu, ka jēdzīgākā no šī tipa (distopiskās fantāzijas) grāmatu sērijām, kas ir lasītas.
  2. Margaret Atwood – Angel Catbird, Volume 1. 2/5. Klasiķe Mārgareta Atvuda iemēģina roku pie komiksa, kurā neko nenojautošs datoriķis kļūst par kaķputncilvēku ar ienaidnieku žurkcilvēka izskatā un draudzenīti-kaķenīti. Mjau. Ideja diezgan laba, vizuālais izpildījums arī, bet sižets un dialogi – tīrās šausmiņas! Tā, it kā to būtu sagudrojusi pamatskolniece. Vāji. Neiesaku tērēt laiku. Īpaši Atvudas faniem, jo tad tā vilšanās varētu būt sāpīgāka.
  3. Andžejs Sapkovskis – Pēdējā vēlēšanās. 4/5. Brīnišķīgi lieliska grāmata, lai gan sāku to lasīt ar lielu skepsi. Ļoti oriģināla un asprātīga pieeja senajām, labajām pasakām un dažādiem mītiskiem personāžiem – stāsti, kuros galvenais varonis raganis (kuru arī es visu laiku lasīju kā “ragainis”) nodarbojas ar dažādu nelādzīgu radījumu likvidēšanu. Tur nav tikai visiem pazīstamie velni un lietuvēni, bet arī daudz eksotiskāki radījumi, piemēram, strigas. Mans mīļākais personāžs bija briesmonis Nivellens (no pasakas par skaistuli un briesmoni), riktīgi rēcīgs tips, bet arī velns tālu neatpalika. Ļoti gribētos, lai šī nav kārtējā sērija, kuru iesāk izdot un tad pamet. Protams, var meklēt tulkojumus uz angļu vai krievu valodu, bet kāpēc gribēt lasīt svešvalodā, ja ir iespējams tik labs latviešu tulkojums.
  4. Amy Kaufman, Jay Kristoff – Gemina. 3/5. Otrā “Illuminae Files” kosmiskās sāgas grāmata. Notikumi šoreiz risinās kosmiskajā stacijā Heimdall, kurā ierodas sliktie (tie paši, kas pirmajā grāmatā), lai pabeigtu iesākto darbiņu, un visi gali būtu ūdenī. Arī šoreiz glābšanas/pretošanās misiju uzkrīt veikt pārītim pusaudžu. Mazliet drūmi, vietām smieklīgi, bet, protams, atkal ļoti stilīgā vizuālajā noformējumā. Šoreiz iztikām bez zombijiem, kas bija priecējoši. Ar interesi gaidu noslēdzošo daļu. Šķiet, ka tā būs vēl garāka. Cerams, tiks izdomāts oriģināls atrisinājums un netiks kopēts pirmo divu grāmatu formāts (nu jau es zinu, kurā vietā gaidīt negaidīto). 
  5. Elizabete Strauta – Mani sauc Lūsija Bārtone. 4/5. Īsa, bet piesātināta grāmata par to, kā katrs notikums un katrs cilvēks, ko satiekam, mūs ietekmē un veido. Par rētām, kas nedzīst, par sāpēm, kas nepazūd, par saknēm un to, kas tā arī paliek nepateikts. Ļoti labi un spēcīgi. Grāmata, kas jāizlasa.
  6. Arnalds Indridasons – Purvs. 4/5. Šis ir lielisks detektīvs, ar ko sākt gadu – cilvēcisks, skaudrs un arī sasodīti aizraujošs. Slepkavība, kas izskatās pēc sadzīviska strīda stulba atrisinājuma, aizved izmeklētājus daudz dziļāk sāpīgā pagātnē, nekā gaidīts. Ļoti labi uzrakstīta un ļoti labi iztulkota grāmata, ko noteikti vērts izlasīt žanra cienītājiem. Plašāk šeit.
  7. Murder Under the Christmas Tree. 4/5. Šī bija vēl viena no manām Ziemassvētku grāmatām – 10 krimināli stāsti. Lai gan sākums sagādāja nelielu vilšanos, grāmata pamazām uzņēma apgriezienus un kļuva interesantāka. Vai arī es pārslēdzos uz tai piemērotāko noskaņojumu. Īsi, ātri un labi. Laba izvēle ziemīgiem vakariem, kad nav iekāriens lasīt 400+ gabalus.
  8. Lisa Dickenson – The Twelve Dates of Christmas. 1/5. Ļoti, ļoti slikts romantiskais Ziemassvētku romāns par kādu jaunkundzīti, kas šķiras un atkal mīl Ziemassvētku mēnesī. Pavirši uzrakstīta grāmata, nepievēršot uzmanību detaļu saskaņošanai, kur nu vēl parūpējoties, lai varoņi uzvestos vecumam vai profesijai atbilstoši. Ideja faktiski ir diezgan laba, vaina izpildījumā, kad autore cenšas vienā grāmatā sabāzt pārāk daudz, turklāt arī izteiksmes veids ir tāds pats pārcentīgs. Par divām pēdējām plašāk izteicos šeit.

Kino. Šis bija vēl slinkāks mēnesis par decembri, jo noskatījos tikai divas filmas. Vācu filma “Toni Erdmann”, kas ir nominēta arī Oskaram, ir stāsts par kādu tēvu, kas cenšas atjaunot attiecības ar atsvešinājušos meitu. Inese (Sandra Hüller) ir tipiska centīte, kas vergo kaut kādā konsultāciju uzņēmumā. Visi tur viens par otru svarīgāki, un viņai kā sievietei ir reāli jāiespringst, lai viņu vispār ņemtu par pilnu. Viņa praktiski visu filmu arī ir tāda konkrēti uzskrūvējusies, un, redzot to viņas darba vidi, es nemaz nebrīnos. Viņas tēvs Vinfrīds (Peter Simonischek) mīl praktiskus jokus. Redzot, ka kontakts ar meitu tradicionālajā veidā nav atdzīvināms, viņš uzliek parūku, nosauc sevi par Toniju Erdmanu un uzrodas meitas tuvumā visnegaidītākajos brīžos, izliekoties te par vēstnieku, te par biznesa konsultantu vai multimiljonāru. Filmas mīnuss ir tas, ka tā ir tiešām gara, jo te tiek veltīts ļoti daudz laika korporatīvās ikdienas detaļu attēlošanai. Diezgan īpatnējs gabals, kas parāda visnotaļ skumju eksistenci, uz kuru paši vien tiecamies.

Pēc tam beidzot noskatījos Star Wars filmu “Rogue One”, kas bija principā gandrīz viss, ko no tās gaidīju. Stāsts ir par sacelšanās alianses varoņiem, kas ir gatavi veikt neiespējamo misiju, lai iegūtu Death Star konstrukcijas plānus, un šis stāsts bija ļoti paredzams, tāpat kā tas, ka šiem varoņiem nevajag pārāk sirsnīgi pieķerties. Tomēr bija arī daži interesanti sižeta elementi, veselīgs humors un droīdu jociņi. Es tīri vai apskaužu robotus un līdzīgos, jo viņi var mirt bez baiļu, zinot, ka viņu eksistence var turpināties jebkurā citā ierīcē, kurā pārstāda tavu “cieto disku”. Diez vai viņiem saprast cilvēku sišanos par viņu pliko dzīvību līdz pēdējam mirklim. Protams, var diskutēt, vai šī filma ir ļoti vajadzīga visā Star Wars sērijā, ja jau līdz šim gluži labi iztika bez tās. Tomēr stāsts ir pietiekami interesants un specefektiem dāsns, lai to varētu skatīties bez īpašām sūdzībām. Un nauda nāk!

TV. Sava iecienītā krimiķu žurnāla iespaidā noskatījos zviedru/britu kopražojumu “Modus”, kas ir tapis pēc norvēģu autores Anne Holt grāmatu sižeta. Stāsta centrā ir psiholoģe Ingera, kas nesen ir atgriezusies mājās no darba FIB, un viņas meita kļūst par liecinieci slepkavībai, tā nu Ingera atkal tiek ievilkta šitajā padarīšanā, lai gan bija apņēmusies vairs izmeklēšanās neiesaistīties. Līķu kaudze pamazām krājas, un top skaidrs, ka šie noziegumi ir saistīti ar homofobiju. Lai gan šis nav pats aizraujošākais detektīvseriāls, ko esmu skatījusies, bet kaut kā tomēr obligāti bija jānoskatās viss un tempā. Visumā kvalitatīvi un ne pārāk depresīvi.

Un tad es nobriedu beidzot pamēģināt seriālu “Gilmore Girls”… Un tas man pārsteidzoši labi patīk. Jā, ok, es nespēju noticēt, ka pusaudži varētu spēt tik sakarīgi runāt un uzvesties, it sevišķi ilgtermiņā. Sižets pamatā ir balstīts uz mātes un meitas attiecībām – Lorelai ir bagātu vecāku atvase, kas ir visu nočakarējusi, 16 gadu vecumā paliekot stāvoklī, apkaunojot vecākus un sabojājot savas nākotnes izredzes. Stāsts gan risinās 17 gadus vēlāk, kad viņas meita Rorija ir ceļā uz Hārvardu, un Lorelai ir jānorij lepnums un jālūdz vecākiem finansiāli atbalstīt šo mērķi. Šis ir ļoti mīlīgs seriāls par dzīvi Ņujorkas piepilsētā, kas pilns ar visdažādākajiem īpatņiem, viņu attiecībām, svētkiem un pasākumiem, smiekliem un cilvēcību. Tiešām jauks gabals, turklāt viss tajā ir visnotaļ labi sabalansētās devās.

Teātris. Jep, jauna rubrika. Decembrī uznāca kāre iepirkt teātra biļetes, tā nu janvāris bija kulturāls. Iesākumā bija Hermaņa un Velbeka “Pakļaušanās”, kura, visticamāk, neatstāj vienaldzīgos. Manuprāt, mūsu šī brīža politiskajai situācijai ļoti aktuāla, jo mēs īpaši neatšķiramies no francūžiem – sēžam un gudri runājam, neko nedarām un problēmas risinām, vienkārši skatoties pretējā virzienā un gaidot, kad tās pašas aizies prom. Jo aizies, vai ne? Ja ir vēlme nedaudz padomāt, tad iesaku šo noskatīties.

Otra izrāde bija “Ilgu tramvajs”, kur uzspēju uz pēdējo “seansu”. Šis ir vēl viens stāsts par salauztām dzīvēm. Blanša ierodas ciemos pie savas māsas Stellas. Ne viss Blanšas dzīvē ir gluži tāds, kā viņa to iztēlo, un, ja Stella to spēj pieņemt, tad viņas vīrs Stenlijs pavisam nemaz, un attiecības visai ātri kļūst saspīlētas. Elita Kļaviņa Blanšas lomā ir teju ģeniāla, tik patiesa un neirotiska. Šajā izrādē bija tik daudz pazīstamu sajūtu – tie, kam ir brāļi vai māsas, zina, ka ģimenes sviestu pieņemt ir samērā viegli, jo pie tā gadu gaitā ir pierasts. Sarežģītāk, ka vienādojumā tiek iesaistītas citas personas. Tāpat tikpat daudz bija brīžu, kad priecājos – labi, ka man tā nav. Ja gadījumā šai izrādei ir TV ieraksts, kas tiks kaut kur rādīts, ļoti rekomendēju.

Februāra mēneša plāni – kā jau mīlestības mēnesī – krimiķi. Jo kas tik netiek sadarīts kaislību vārdā! Un – kā jau īsajā mēnesī – īsās grāmatas. Ir dažas uzkrājušās. Izskatīsies labi statistikā. Nu ok, Biki-bukus es tur neskaitīšu.

Last of the gang jeb decembra pārskats

Standarta

Mans naivums reizēm pārsteidz mani pašu. Decembrim biju sarūpējusi plānus kā Napoleonam. Un tad viss ņēma un sagāzās. Rēķinājos, ka decembris darbā būs patukšs mēnesis, tāpēc būšu nepārstrādājusies un ar vairāk brīva laika. Ka tik ne tā! Nebija brīva ne minūte. Un tad vēl visi tie pasākumi… Pat Prāta spēļu rīkotāji izdomā tādu tupizmu kā rīkot finālu Ziemassvētku nedēļā! It kā pēdējā nedēļā pirms svētkiem cilvēkiem darāmā trūktu. Protams, vienmēr var nekur neiet, tikai sēdēt mājā uz dīvāna un atrunāties, ka nekur netiec, jo… Labprātāk lasītu grāmatiņu, nekā burzītos ar cilvēkiem. Vecumdienās, ja līdz tādām novilkšu, noteikti būšu īgnā kaķu tante, kas uz visiem burkšķ un sit ar spieķi pa radiatoru caurulēm. Es jau tagad ienīstu visus kaimiņus, kuru tusiņu plāni nesakrīt ar maniem gulēšanas.

Grāmatas. Tātad man bija Ziemassvētku literatūras mēnesis, ja kāds vēl nezina. Šis tas, protams, palika nepabeigts un tiek pārvilkts uz janvāri, kamēr vēl aiz loga ziema. Vēl viena grāmata (un pārītis kindlā) neiesākta palika uz, visticamāk, nākamo Ziemassvētku sezonu. Vēlme palasīt sniegotas un/vai romantiskas grāmatas man vienmēr likusies sezonāli iederīga, bet atrast kaut ko jēdzīgu ir visai pagrūti. Gribēju šito projektu mēģināt jau pērn, bet neizdevās atrast lasāmvielu, jo piegāju ļoti piekasīgi. Šogad nolaidu standartu, un kas no tā iznāca? Tas, ka pagaidām neatradu neko izcilu no Ziemassvētku romantiskajiem romāniem, bet pietiekami labi izklaidējos, turklāt pašķaidot tos ar citiem gabaliem, sajūta nav tik salkana.

  1. Rainbow Rowell – Attachments. 4/5. Ļoti kvalitatīvs romantiskais romāns par mīlestību digitālā laikmeta sākumā. Rekomendēju! (Tur gan Ziemassvētki ir pa vidu, bet par tiem tikpat kā netiek runāts.)
  2. Debbie Macomber – Starry Night. 2/5. Stipri mazāk kvalitatīvs romantiskais romāns par mīlestību Ziemassvētku sezonā. Plusi – Aļaska, ziema un aurora borealis, kurai, kā izrādās, ir arī skaņa. Plašāk par šīm divām izteicos šeit.
  3. Andris Rubenis – Viduslaiku izglītība, antropoloģija un ētika. 4/5. Dažreiz es nopērku grāmatas vnk tāpēc, ka tās met pakaļ. Vai tāpēc, ka tās ir par tēmu, ko es it kā kaut kad gribētu paurbt. Un urbšana tā bija! Skaidrs, ka mans prāts nav radīts arī filozofijai, ne tikai astrofizikai. Brīžiem gāja ļoti grūti, bet vienlaikus sakārtoju savā juceklīgajā prātā daudzus neskaidrus faktus un nodarbināju šūniņas, par kuru eksistenci pat nezināju. Tagad viņas prasa vēl.
  4. Mark Forsyth – A Christmas Cornucopia. The Hidden Stories Behind Our Yuletide Traditions. 5/5. A must read! Šī bija lieliska, brīnišķīga, jautra un faktiem bagāta grāmata par Ziemassvētkiem – tradīcijas, mīti un patiesības druskas. Nopirkta kā mirkļa iegriba, bet viena no superīgākajām grāmatām, kas šajā gadā lasītas.
  5. Scarlett Bailey – Just for Christmas. 3/5. Vēl viens Ziemassvētku romantiskais gabals. Drusku labāks un ticamāks par iepriekšējo, bet tik un tā varētu labāk. Ticu, ka kaut kur ir mans ideālais piparkūku un eglīšu romāns. Bet tikmēr izteicos par pēdējām divām šeit.

Kino. Ļoti mierīgs mēnesis. Mēģinājām iet uz “La La Land”, bet trāpījām uz seansu ar galīgi sačakarētu skaņu, kas beidzās ar to, ka pirmo reizi dzīvē izgāju no filmas seansa. Līdz ar to man nav īsti viedokļa par šo gabalu. Tad pa Ziemīšiem Netflixā noskatījos vienu tematisko filmu “The Spirit of Christmas”, kur kāda dāmīte svētku sezonā iemīlas spokā, jo ar dzīviem džekiem viņai kkā neveiksmīgi veidojas attiecības. Skatīties varēja, bet nu garlaicīga ideja, garlaicīgi dialogi, garlaicīgas klišejas. Laikam jau neiesaku. Tiešām, tad jau labāk 20. reizi noskatīties “Love Actually”.

Gads gan bija jāpabeidz ar kādu ķinīti, tāpēc aizdevos uz “Assassin’s Creed”, kas tapusi pēc videospēļu motīviem, kurā spēlē daiļais Fasītis un kuru ļoti gaidīju. Nedēļā pirms Latvijas pirmizrādes jau parādījās pirmie filmas vērtējumi, un tie bija – tikai vidēji laba. Tagad varu viņiem piekrist – lai gan Fasīti redzēt bija prieks, filma tiešām ir tikai vidēji laba. Tā nav slikta, bet nav arī nekas tāds, par ko sajūsmā baigi lēkāt.

Kalums Linčs (Fasbenders) ir senas slepkavu (assassins) apvienības dalībnieku pēctecis, kurš gan šajā realitātē ar to visu galīgi nav saistīts līdz brīdim, kad viņu savāc kāda nedaudz aizdomīga kompānija, lai izmantotu viņa smadzenes un ģenētisko kodu un izsekotu viņa senča gaitas 15. gs. Spānijā (un noskaidrotu, kur viņš ir paslēpis kādu ļoti vērtīgu mantiņu). Un tad senā cīņa starp slepkavu brālību un templiešu ordeni turpinās 21. gadsimtā. Tas apmēram svarīgākais.

Labās lietas te ir senā un šodienas stāsta un personāžu mijiedarbība, vizuālis, efekti, triki (visu cieņu kaskadieriem, kas ar šito nodarbojas) un mūzika. Sliktās – izskatās, ka veidotāji baigi aizrāvās ar lielo vārdu piesaisti filmai, bet aizmirsa par saturu. Piemēram, Kotijāras loma ir šausmīgi garlaicīga, tur varēja paņemt jebkuru jaunu topošo aktrīzi, un būtu tikpat labi. Turklāt mani līdz galam nepārliecināja tā ģenētiskā projekta ideja un izpildījums. Tāpat skatītājam bija jānodarbojas ar minēšanu attiecībā uz to, kas ir visi tie pārējie cilvēki, kas tiek izmantoti šajā pašā eksperimentā. Līdz ar to finālam pietrūka emocionālā dziļuma. Bet skatīties var, gana aizraujoša izklaide. Video tālāk ir slavas dziesma kaskadierim.

Otra filma bija nodeva mūžīgajai bērnībai jeb animācijas filma “Sing”, kuru es ļoti gaidīju un kura man arī ļoti patika. Kaut kā muļķīgi trāpījos nesen kino uz vēl vienu reklāmas rullīti, kas man parādīja vairāk, nekā es gribēju zināt pirms skatīšanās. Nu – kad tev nomaitekļo pārāk daudz, un vairs nav interesanti. Par laimi izrādījās, ka maitekļi bija tikai no multenes pirmās puses, un viss pārējais bija pārsteigums. Šoreiz man ir jāuzteic “Forumcinemas” un/vai izplatītāji, ka filmai ir vairāk seansu angļu valodā un tie ir ielikti normālā laikā, nevis darbdienā plkst. 12, kad strādājošs cilvēks tos nevar apmeklēt.

Stāsta galvenais varonis ir koala Basters Mūns (Metjū Makonehijs), kurš izsludina talantu konkursu, cerībā izglābt savu teātri no bankrota. Sarodas vesela virkne visdažādāko zvēru, un katram ir savs stāsts/problēmas. Un talants, protams. Šī bija ļoti mīlīga filmiņa, kas mani brīžiem pārsteidza, lika skaļi smieties un ļāva baudīt sirdij tuvu dziesmu interpretācijas. Protams, tur bija stāsts arī par stereotipiem, sapņiem un uzdrīkstēšanos. Ļoti pozitīvs un labs skatāmais!

TV. Šis bija mierīgais mēnesis arī TV laukā, pirms sākas janvāris un visas seriālu sezonas uzreiz. Un tad Netflixā parādījās “Dirk Gently’s Holistic Detective Agency”. Kaut kur (gan jau, ka FB) ar vienas acs kaktiņu biju manījusi kkādus tekstus par to, tāpēc nolēmu pamēģināt, neko daudz nezinot. Respektīvi es atkal nebiju redzējusi reklāmas rullīti un neko nelasīju, lai nesavāktu maitekļus. Šis seriāls ir tapis pēc Duglasa Adamsa darbiem. Protams, es gadiem zināju par “Galaktikas ceļvedi stopētājiem”, bet, kad beidzot nobriedu skatīties tā paša nosaukuma filmu, sapratu, kāpēc to kritizē – jo pat man kā nelasītājai bija skaidrs, ka tas ir bijis potenciāli lielisks materiāls, kas ir kapitāli izčakarēts. Bet Dirka Džentlija gabalā brīnumainā kārtā nekas nav izčakarēts – tas ir caur un cauri idijāls! Un es to domāju nopietni, jo taisos skatīties pa otram lāgam – lūk, cik ļoti man tas patika!

Sākumā (dēļ tās nezināšanas) domāju, ka tur būs kkāda tipa X-failu izmeklēšana – katru sēriju citas kosmiskas īpatnības, gariņi, ekstrasensi vai tamlīdzīgi. Patiesībā visas 8 sērijas iet viena un tā pati lieta. Es labprātāk neko vairāk nemaitekļotu, jo – ja jums tīk Duglass Adamss, tad patiks arī Dirks Džentlijs. Un stāsts, kur ir daudz sakritību un kur viss ir saistīts. Pat kaķēni, haizivis un laika mašīnas. Tas ir dīvains, absurds, smieklīgs un loģisks vienlaikus. Un es vienkārši mīlu abus galvenos varoņus – Dirku (Samuel Barnett) un Todu (Elijah Wood). Un vēl dažus citus. Ja jums tomēr tīk maiteklīši, tad tālāk reklāmas rullītis, kas apmēram atspoguļo visus tos trakumus, kas tur notiek:

Janvārī centīšos pabeigt to, ko man neļāva decembris, iešu uz divām teātra izrādēm un apmeklēšu Stokholmu, kur esmu noskatījusi virkni dažādu izstāžu, tai skaitā – par karaliskajiem precību tērpiem, Tūvi Jānsoni, renesanses modi no papīra un fotoizstādi par sapņiem. Vēl jau manīs, ko no tā paspēšu. Varbūt, ka visu!