Category Archives: TV

Durvju mēnesis

Standarta redaktors

Ja var ticēt kaut vienam vārdam, kas ir rakstīts Vikipēdijā, tad vārds “janvāris” ir cēlies no latīņu valodas vārda ianua, kas nozīmē – durvis, tādējādi apzīmējot durvis uz Jauno gadu. Arī šogad durvis tur vaļā čupiņa ar lasāmajām grāmatām. Janvāra plāns bija tikt galā ar dažiem iesāktajiem gabaliem, kas arī vairāk vai mazāk izdevās. Un tad es saķēru kaut kādu pretīgu saaukstēšanos, kuras dēļ pāris dienas lasīšana bija mans spēju maksimums, bet arī ne vienmēr. Vēl janvārī bija pāris dienas vējainajā un ziemīgajā Stokholmā ar šopinga un kultūras programmu, tēju, vīnu un personisko vārnu. Divus vakarus pabiju arī JRT, kas vēl arvien nepieviļ. Labi iesākts gads. Ja neskaita tos piešņauktos kabatlakatus.

Grāmatas. 

  1. Pīrss Brauns – Zelta dēls. 4/5. Lai gan, sākot lasīt šo grāmatu, es sajūsminājos, ka autors ne tikai sasodīti labi izskatās, bet arī labi raksta, tomēr šo gabalu muļļāju visu decembri un nekādi nespēju pabeigt. Ne jau tāpēc, ka grāmata būtu slikta, vienkārši man tā kaut kā uz vidus totāli nelasījās. Bakstīju pa vienai nodaļai uz priekšu un šausminājos, ka visi termiņi bibliotēkā sakavēti. Visumā tā ir ļoti veiksmīgs un kvalitatīvs turpinājums pirmajai daļai “Sarkanā sacelšanās” (un labi turpinājumi ir diezgan reta parādība), bet kaut kas man pietrūka dinamikas ziņā. Bet tas ir dziļi subjektīvi, jo ir cilvēki, kas sajūsmā lauž krēslus. Vēl joprojām uzskatu, ka jēdzīgākā no šī tipa (distopiskās fantāzijas) grāmatu sērijām, kas ir lasītas.
  2. Margaret Atwood – Angel Catbird, Volume 1. 2/5. Klasiķe Mārgareta Atvuda iemēģina roku pie komiksa, kurā neko nenojautošs datoriķis kļūst par kaķputncilvēku ar ienaidnieku žurkcilvēka izskatā un draudzenīti-kaķenīti. Mjau. Ideja diezgan laba, vizuālais izpildījums arī, bet sižets un dialogi – tīrās šausmiņas! Tā, it kā to būtu sagudrojusi pamatskolniece. Vāji. Neiesaku tērēt laiku. Īpaši Atvudas faniem, jo tad tā vilšanās varētu būt sāpīgāka.
  3. Andžejs Sapkovskis – Pēdējā vēlēšanās. 4/5. Brīnišķīgi lieliska grāmata, lai gan sāku to lasīt ar lielu skepsi. Ļoti oriģināla un asprātīga pieeja senajām, labajām pasakām un dažādiem mītiskiem personāžiem – stāsti, kuros galvenais varonis raganis (kuru arī es visu laiku lasīju kā “ragainis”) nodarbojas ar dažādu nelādzīgu radījumu likvidēšanu. Tur nav tikai visiem pazīstamie velni un lietuvēni, bet arī daudz eksotiskāki radījumi, piemēram, strigas. Mans mīļākais personāžs bija briesmonis Nivellens (no pasakas par skaistuli un briesmoni), riktīgi rēcīgs tips, bet arī velns tālu neatpalika. Ļoti gribētos, lai šī nav kārtējā sērija, kuru iesāk izdot un tad pamet. Protams, var meklēt tulkojumus uz angļu vai krievu valodu, bet kāpēc gribēt lasīt svešvalodā, ja ir iespējams tik labs latviešu tulkojums.
  4. Amy Kaufman, Jay Kristoff – Gemina. 3/5. Otrā “Illuminae Files” kosmiskās sāgas grāmata. Notikumi šoreiz risinās kosmiskajā stacijā Heimdall, kurā ierodas sliktie (tie paši, kas pirmajā grāmatā), lai pabeigtu iesākto darbiņu, un visi gali būtu ūdenī. Arī šoreiz glābšanas/pretošanās misiju uzkrīt veikt pārītim pusaudžu. Mazliet drūmi, vietām smieklīgi, bet, protams, atkal ļoti stilīgā vizuālajā noformējumā. Šoreiz iztikām bez zombijiem, kas bija priecējoši. Ar interesi gaidu noslēdzošo daļu. Šķiet, ka tā būs vēl garāka. Cerams, tiks izdomāts oriģināls atrisinājums un netiks kopēts pirmo divu grāmatu formāts (nu jau es zinu, kurā vietā gaidīt negaidīto). 
  5. Elizabete Strauta – Mani sauc Lūsija Bārtone. 4/5. Īsa, bet piesātināta grāmata par to, kā katrs notikums un katrs cilvēks, ko satiekam, mūs ietekmē un veido. Par rētām, kas nedzīst, par sāpēm, kas nepazūd, par saknēm un to, kas tā arī paliek nepateikts. Ļoti labi un spēcīgi. Grāmata, kas jāizlasa.
  6. Arnalds Indridasons – Purvs. 4/5. Šis ir lielisks detektīvs, ar ko sākt gadu – cilvēcisks, skaudrs un arī sasodīti aizraujošs. Slepkavība, kas izskatās pēc sadzīviska strīda stulba atrisinājuma, aizved izmeklētājus daudz dziļāk sāpīgā pagātnē, nekā gaidīts. Ļoti labi uzrakstīta un ļoti labi iztulkota grāmata, ko noteikti vērts izlasīt žanra cienītājiem. Plašāk šeit.
  7. Murder Under the Christmas Tree. 4/5. Šī bija vēl viena no manām Ziemassvētku grāmatām – 10 krimināli stāsti. Lai gan sākums sagādāja nelielu vilšanos, grāmata pamazām uzņēma apgriezienus un kļuva interesantāka. Vai arī es pārslēdzos uz tai piemērotāko noskaņojumu. Īsi, ātri un labi. Laba izvēle ziemīgiem vakariem, kad nav iekāriens lasīt 400+ gabalus.
  8. Lisa Dickenson – The Twelve Dates of Christmas. 1/5. Ļoti, ļoti slikts romantiskais Ziemassvētku romāns par kādu jaunkundzīti, kas šķiras un atkal mīl Ziemassvētku mēnesī. Pavirši uzrakstīta grāmata, nepievēršot uzmanību detaļu saskaņošanai, kur nu vēl parūpējoties, lai varoņi uzvestos vecumam vai profesijai atbilstoši. Ideja faktiski ir diezgan laba, vaina izpildījumā, kad autore cenšas vienā grāmatā sabāzt pārāk daudz, turklāt arī izteiksmes veids ir tāds pats pārcentīgs. Par divām pēdējām plašāk izteicos šeit.

Kino. Šis bija vēl slinkāks mēnesis par decembri, jo noskatījos tikai divas filmas. Vācu filma “Toni Erdmann”, kas ir nominēta arī Oskaram, ir stāsts par kādu tēvu, kas cenšas atjaunot attiecības ar atsvešinājušos meitu. Inese (Sandra Hüller) ir tipiska centīte, kas vergo kaut kādā konsultāciju uzņēmumā. Visi tur viens par otru svarīgāki, un viņai kā sievietei ir reāli jāiespringst, lai viņu vispār ņemtu par pilnu. Viņa praktiski visu filmu arī ir tāda konkrēti uzskrūvējusies, un, redzot to viņas darba vidi, es nemaz nebrīnos. Viņas tēvs Vinfrīds (Peter Simonischek) mīl praktiskus jokus. Redzot, ka kontakts ar meitu tradicionālajā veidā nav atdzīvināms, viņš uzliek parūku, nosauc sevi par Toniju Erdmanu un uzrodas meitas tuvumā visnegaidītākajos brīžos, izliekoties te par vēstnieku, te par biznesa konsultantu vai multimiljonāru. Filmas mīnuss ir tas, ka tā ir tiešām gara, jo te tiek veltīts ļoti daudz laika korporatīvās ikdienas detaļu attēlošanai. Diezgan īpatnējs gabals, kas parāda visnotaļ skumju eksistenci, uz kuru paši vien tiecamies.

Pēc tam beidzot noskatījos Star Wars filmu “Rogue One”, kas bija principā gandrīz viss, ko no tās gaidīju. Stāsts ir par sacelšanās alianses varoņiem, kas ir gatavi veikt neiespējamo misiju, lai iegūtu Death Star konstrukcijas plānus, un šis stāsts bija ļoti paredzams, tāpat kā tas, ka šiem varoņiem nevajag pārāk sirsnīgi pieķerties. Tomēr bija arī daži interesanti sižeta elementi, veselīgs humors un droīdu jociņi. Es tīri vai apskaužu robotus un līdzīgos, jo viņi var mirt bez baiļu, zinot, ka viņu eksistence var turpināties jebkurā citā ierīcē, kurā pārstāda tavu “cieto disku”. Diez vai viņiem saprast cilvēku sišanos par viņu pliko dzīvību līdz pēdējam mirklim. Protams, var diskutēt, vai šī filma ir ļoti vajadzīga visā Star Wars sērijā, ja jau līdz šim gluži labi iztika bez tās. Tomēr stāsts ir pietiekami interesants un specefektiem dāsns, lai to varētu skatīties bez īpašām sūdzībām. Un nauda nāk!

TV. Sava iecienītā krimiķu žurnāla iespaidā noskatījos zviedru/britu kopražojumu “Modus”, kas ir tapis pēc norvēģu autores Anne Holt grāmatu sižeta. Stāsta centrā ir psiholoģe Ingera, kas nesen ir atgriezusies mājās no darba FIB, un viņas meita kļūst par liecinieci slepkavībai, tā nu Ingera atkal tiek ievilkta šitajā padarīšanā, lai gan bija apņēmusies vairs izmeklēšanās neiesaistīties. Līķu kaudze pamazām krājas, un top skaidrs, ka šie noziegumi ir saistīti ar homofobiju. Lai gan šis nav pats aizraujošākais detektīvseriāls, ko esmu skatījusies, bet kaut kā tomēr obligāti bija jānoskatās viss un tempā. Visumā kvalitatīvi un ne pārāk depresīvi.

Un tad es nobriedu beidzot pamēģināt seriālu “Gilmore Girls”… Un tas man pārsteidzoši labi patīk. Jā, ok, es nespēju noticēt, ka pusaudži varētu spēt tik sakarīgi runāt un uzvesties, it sevišķi ilgtermiņā. Sižets pamatā ir balstīts uz mātes un meitas attiecībām – Lorelai ir bagātu vecāku atvase, kas ir visu nočakarējusi, 16 gadu vecumā paliekot stāvoklī, apkaunojot vecākus un sabojājot savas nākotnes izredzes. Stāsts gan risinās 17 gadus vēlāk, kad viņas meita Rorija ir ceļā uz Hārvardu, un Lorelai ir jānorij lepnums un jālūdz vecākiem finansiāli atbalstīt šo mērķi. Šis ir ļoti mīlīgs seriāls par dzīvi Ņujorkas piepilsētā, kas pilns ar visdažādākajiem īpatņiem, viņu attiecībām, svētkiem un pasākumiem, smiekliem un cilvēcību. Tiešām jauks gabals, turklāt viss tajā ir visnotaļ labi sabalansētās devās.

Teātris. Jep, jauna rubrika. Decembrī uznāca kāre iepirkt teātra biļetes, tā nu janvāris bija kulturāls. Iesākumā bija Hermaņa un Velbeka “Pakļaušanās”, kura, visticamāk, neatstāj vienaldzīgos. Manuprāt, mūsu šī brīža politiskajai situācijai ļoti aktuāla, jo mēs īpaši neatšķiramies no francūžiem – sēžam un gudri runājam, neko nedarām un problēmas risinām, vienkārši skatoties pretējā virzienā un gaidot, kad tās pašas aizies prom. Jo aizies, vai ne? Ja ir vēlme nedaudz padomāt, tad iesaku šo noskatīties.

Otra izrāde bija “Ilgu tramvajs”, kur uzspēju uz pēdējo “seansu”. Šis ir vēl viens stāsts par salauztām dzīvēm. Blanša ierodas ciemos pie savas māsas Stellas. Ne viss Blanšas dzīvē ir gluži tāds, kā viņa to iztēlo, un, ja Stella to spēj pieņemt, tad viņas vīrs Stenlijs pavisam nemaz, un attiecības visai ātri kļūst saspīlētas. Elita Kļaviņa Blanšas lomā ir teju ģeniāla, tik patiesa un neirotiska. Šajā izrādē bija tik daudz pazīstamu sajūtu – tie, kam ir brāļi vai māsas, zina, ka ģimenes sviestu pieņemt ir samērā viegli, jo pie tā gadu gaitā ir pierasts. Sarežģītāk, ka vienādojumā tiek iesaistītas citas personas. Tāpat tikpat daudz bija brīžu, kad priecājos – labi, ka man tā nav. Ja gadījumā šai izrādei ir TV ieraksts, kas tiks kaut kur rādīts, ļoti rekomendēju.

Februāra mēneša plāni – kā jau mīlestības mēnesī – krimiķi. Jo kas tik netiek sadarīts kaislību vārdā! Un – kā jau īsajā mēnesī – īsās grāmatas. Ir dažas uzkrājušās. Izskatīsies labi statistikā. Nu ok, Biki-bukus es tur neskaitīšu.

Last of the gang jeb decembra pārskats

Standarta redaktors

Mans naivums reizēm pārsteidz mani pašu. Decembrim biju sarūpējusi plānus kā Napoleonam. Un tad viss ņēma un sagāzās. Rēķinājos, ka decembris darbā būs patukšs mēnesis, tāpēc būšu nepārstrādājusies un ar vairāk brīva laika. Ka tik ne tā! Nebija brīva ne minūte. Un tad vēl visi tie pasākumi… Pat Prāta spēļu rīkotāji izdomā tādu tupizmu kā rīkot finālu Ziemassvētku nedēļā! It kā pēdējā nedēļā pirms svētkiem cilvēkiem darāmā trūktu. Protams, vienmēr var nekur neiet, tikai sēdēt mājā uz dīvāna un atrunāties, ka nekur netiec, jo… Labprātāk lasītu grāmatiņu, nekā burzītos ar cilvēkiem. Vecumdienās, ja līdz tādām novilkšu, noteikti būšu īgnā kaķu tante, kas uz visiem burkšķ un sit ar spieķi pa radiatoru caurulēm. Es jau tagad ienīstu visus kaimiņus, kuru tusiņu plāni nesakrīt ar maniem gulēšanas.

Grāmatas. Tātad man bija Ziemassvētku literatūras mēnesis, ja kāds vēl nezina. Šis tas, protams, palika nepabeigts un tiek pārvilkts uz janvāri, kamēr vēl aiz loga ziema. Vēl viena grāmata (un pārītis kindlā) neiesākta palika uz, visticamāk, nākamo Ziemassvētku sezonu. Vēlme palasīt sniegotas un/vai romantiskas grāmatas man vienmēr likusies sezonāli iederīga, bet atrast kaut ko jēdzīgu ir visai pagrūti. Gribēju šito projektu mēģināt jau pērn, bet neizdevās atrast lasāmvielu, jo piegāju ļoti piekasīgi. Šogad nolaidu standartu, un kas no tā iznāca? Tas, ka pagaidām neatradu neko izcilu no Ziemassvētku romantiskajiem romāniem, bet pietiekami labi izklaidējos, turklāt pašķaidot tos ar citiem gabaliem, sajūta nav tik salkana.

  1. Rainbow Rowell – Attachments. 4/5. Ļoti kvalitatīvs romantiskais romāns par mīlestību digitālā laikmeta sākumā. Rekomendēju! (Tur gan Ziemassvētki ir pa vidu, bet par tiem tikpat kā netiek runāts.)
  2. Debbie Macomber – Starry Night. 2/5. Stipri mazāk kvalitatīvs romantiskais romāns par mīlestību Ziemassvētku sezonā. Plusi – Aļaska, ziema un aurora borealis, kurai, kā izrādās, ir arī skaņa. Plašāk par šīm divām izteicos šeit.
  3. Andris Rubenis – Viduslaiku izglītība, antropoloģija un ētika. 4/5. Dažreiz es nopērku grāmatas vnk tāpēc, ka tās met pakaļ. Vai tāpēc, ka tās ir par tēmu, ko es it kā kaut kad gribētu paurbt. Un urbšana tā bija! Skaidrs, ka mans prāts nav radīts arī filozofijai, ne tikai astrofizikai. Brīžiem gāja ļoti grūti, bet vienlaikus sakārtoju savā juceklīgajā prātā daudzus neskaidrus faktus un nodarbināju šūniņas, par kuru eksistenci pat nezināju. Tagad viņas prasa vēl.
  4. Mark Forsyth – A Christmas Cornucopia. The Hidden Stories Behind Our Yuletide Traditions. 5/5. A must read! Šī bija lieliska, brīnišķīga, jautra un faktiem bagāta grāmata par Ziemassvētkiem – tradīcijas, mīti un patiesības druskas. Nopirkta kā mirkļa iegriba, bet viena no superīgākajām grāmatām, kas šajā gadā lasītas.
  5. Scarlett Bailey – Just for Christmas. 3/5. Vēl viens Ziemassvētku romantiskais gabals. Drusku labāks un ticamāks par iepriekšējo, bet tik un tā varētu labāk. Ticu, ka kaut kur ir mans ideālais piparkūku un eglīšu romāns. Bet tikmēr izteicos par pēdējām divām šeit.

Kino. Ļoti mierīgs mēnesis. Mēģinājām iet uz “La La Land”, bet trāpījām uz seansu ar galīgi sačakarētu skaņu, kas beidzās ar to, ka pirmo reizi dzīvē izgāju no filmas seansa. Līdz ar to man nav īsti viedokļa par šo gabalu. Tad pa Ziemīšiem Netflixā noskatījos vienu tematisko filmu “The Spirit of Christmas”, kur kāda dāmīte svētku sezonā iemīlas spokā, jo ar dzīviem džekiem viņai kkā neveiksmīgi veidojas attiecības. Skatīties varēja, bet nu garlaicīga ideja, garlaicīgi dialogi, garlaicīgas klišejas. Laikam jau neiesaku. Tiešām, tad jau labāk 20. reizi noskatīties “Love Actually”.

Gads gan bija jāpabeidz ar kādu ķinīti, tāpēc aizdevos uz “Assassin’s Creed”, kas tapusi pēc videospēļu motīviem, kurā spēlē daiļais Fasītis un kuru ļoti gaidīju. Nedēļā pirms Latvijas pirmizrādes jau parādījās pirmie filmas vērtējumi, un tie bija – tikai vidēji laba. Tagad varu viņiem piekrist – lai gan Fasīti redzēt bija prieks, filma tiešām ir tikai vidēji laba. Tā nav slikta, bet nav arī nekas tāds, par ko sajūsmā baigi lēkāt.

Kalums Linčs (Fasbenders) ir senas slepkavu (assassins) apvienības dalībnieku pēctecis, kurš gan šajā realitātē ar to visu galīgi nav saistīts līdz brīdim, kad viņu savāc kāda nedaudz aizdomīga kompānija, lai izmantotu viņa smadzenes un ģenētisko kodu un izsekotu viņa senča gaitas 15. gs. Spānijā (un noskaidrotu, kur viņš ir paslēpis kādu ļoti vērtīgu mantiņu). Un tad senā cīņa starp slepkavu brālību un templiešu ordeni turpinās 21. gadsimtā. Tas apmēram svarīgākais.

Labās lietas te ir senā un šodienas stāsta un personāžu mijiedarbība, vizuālis, efekti, triki (visu cieņu kaskadieriem, kas ar šito nodarbojas) un mūzika. Sliktās – izskatās, ka veidotāji baigi aizrāvās ar lielo vārdu piesaisti filmai, bet aizmirsa par saturu. Piemēram, Kotijāras loma ir šausmīgi garlaicīga, tur varēja paņemt jebkuru jaunu topošo aktrīzi, un būtu tikpat labi. Turklāt mani līdz galam nepārliecināja tā ģenētiskā projekta ideja un izpildījums. Tāpat skatītājam bija jānodarbojas ar minēšanu attiecībā uz to, kas ir visi tie pārējie cilvēki, kas tiek izmantoti šajā pašā eksperimentā. Līdz ar to finālam pietrūka emocionālā dziļuma. Bet skatīties var, gana aizraujoša izklaide. Video tālāk ir slavas dziesma kaskadierim.

Otra filma bija nodeva mūžīgajai bērnībai jeb animācijas filma “Sing”, kuru es ļoti gaidīju un kura man arī ļoti patika. Kaut kā muļķīgi trāpījos nesen kino uz vēl vienu reklāmas rullīti, kas man parādīja vairāk, nekā es gribēju zināt pirms skatīšanās. Nu – kad tev nomaitekļo pārāk daudz, un vairs nav interesanti. Par laimi izrādījās, ka maitekļi bija tikai no multenes pirmās puses, un viss pārējais bija pārsteigums. Šoreiz man ir jāuzteic “Forumcinemas” un/vai izplatītāji, ka filmai ir vairāk seansu angļu valodā un tie ir ielikti normālā laikā, nevis darbdienā plkst. 12, kad strādājošs cilvēks tos nevar apmeklēt.

Stāsta galvenais varonis ir koala Basters Mūns (Metjū Makonehijs), kurš izsludina talantu konkursu, cerībā izglābt savu teātri no bankrota. Sarodas vesela virkne visdažādāko zvēru, un katram ir savs stāsts/problēmas. Un talants, protams. Šī bija ļoti mīlīga filmiņa, kas mani brīžiem pārsteidza, lika skaļi smieties un ļāva baudīt sirdij tuvu dziesmu interpretācijas. Protams, tur bija stāsts arī par stereotipiem, sapņiem un uzdrīkstēšanos. Ļoti pozitīvs un labs skatāmais!

TV. Šis bija mierīgais mēnesis arī TV laukā, pirms sākas janvāris un visas seriālu sezonas uzreiz. Un tad Netflixā parādījās “Dirk Gently’s Holistic Detective Agency”. Kaut kur (gan jau, ka FB) ar vienas acs kaktiņu biju manījusi kkādus tekstus par to, tāpēc nolēmu pamēģināt, neko daudz nezinot. Respektīvi es atkal nebiju redzējusi reklāmas rullīti un neko nelasīju, lai nesavāktu maitekļus. Šis seriāls ir tapis pēc Duglasa Adamsa darbiem. Protams, es gadiem zināju par “Galaktikas ceļvedi stopētājiem”, bet, kad beidzot nobriedu skatīties tā paša nosaukuma filmu, sapratu, kāpēc to kritizē – jo pat man kā nelasītājai bija skaidrs, ka tas ir bijis potenciāli lielisks materiāls, kas ir kapitāli izčakarēts. Bet Dirka Džentlija gabalā brīnumainā kārtā nekas nav izčakarēts – tas ir caur un cauri idijāls! Un es to domāju nopietni, jo taisos skatīties pa otram lāgam – lūk, cik ļoti man tas patika!

Sākumā (dēļ tās nezināšanas) domāju, ka tur būs kkāda tipa X-failu izmeklēšana – katru sēriju citas kosmiskas īpatnības, gariņi, ekstrasensi vai tamlīdzīgi. Patiesībā visas 8 sērijas iet viena un tā pati lieta. Es labprātāk neko vairāk nemaitekļotu, jo – ja jums tīk Duglass Adamss, tad patiks arī Dirks Džentlijs. Un stāsts, kur ir daudz sakritību un kur viss ir saistīts. Pat kaķēni, haizivis un laika mašīnas. Tas ir dīvains, absurds, smieklīgs un loģisks vienlaikus. Un es vienkārši mīlu abus galvenos varoņus – Dirku (Samuel Barnett) un Todu (Elijah Wood). Un vēl dažus citus. Ja jums tomēr tīk maiteklīši, tad tālāk reklāmas rullītis, kas apmēram atspoguļo visus tos trakumus, kas tur notiek:

Janvārī centīšos pabeigt to, ko man neļāva decembris, iešu uz divām teātra izrādēm un apmeklēšu Stokholmu, kur esmu noskatījusi virkni dažādu izstāžu, tai skaitā – par karaliskajiem precību tērpiem, Tūvi Jānsoni, renesanses modi no papīra un fotoizstādi par sapņiem. Vēl jau manīs, ko no tā paspēšu. Varbūt, ka visu!

Novembris ir balts no abiem galiem

Standarta redaktors

Tiešām neatceros, kad pēdējoreiz pieredzēju baltu novembri. Varbūt bērnībā? Laukos jau arī tas sniegs netiek tā sabojāts kā pilsētā, bet pēdējos gados jau nemaz nav, ko sabojāt, ir tikai lietus, migla un vējš. Vēl novembris iesākās diezgan muzikāli, jo apmeklēju “Mumford & Sons” koncertfilmu ķinītī. Un tas bija sasodīti lieliski! Tiešām nevainojams koncerts arī ierakstā. Viņu enerģija un entuziasms bija spēcīgi sajūtami arī šādi. Tagad, protams, vēl vairāk gribas kādreiz klausīties viņus dzīvajā. Bet, ja reiz pie mums beidzot būs pat RHCP un FF, varbūt kādudien būs arī mamfordiņi… Tiem, kas apšauba koncertu jēgu ķinītī, varu teikt, ka ir baudāmi! Katrā ziņā stipri labāk par DVD skatīšanos mājas TV.

Grāmatas. Novembrī kaplēju ne pa jokam. Bet tas galvenokārt tāpēc, ka seriāli šobrīd kaut kā galīgi nespēj uzrunāt, skatos tikai kārtējo “Survivor” sezonu un Shamy piedzīvojumus.

 

  1. Pīrss Brauns – Sarkanā sacelšanās. 4/5. Bibliotēkā uzdūros šim gabalam, un tā kā visi blogeri to slavē, nolēmu beidzot izlasīt. Kaut kā man personiski nepatīk tas vāka noformējums, tāpēc nekādi nespēju to nopirkt, neskatoties uz labajām atsauksmēm par saturu. Lai gan grāmata ir uzrakstīta pārdomāti un labā valodā, pa īstam mani tā sāka aizraut tikai ap vidu. Bet tad tiešām pa īstam! Garāku atsauksmi par šo nerakstīju, jo sapratu, ka diez vai man sanāks bez maitekļiem. Bet pašai lielākais prieks bija lasīt, gandrīz neko nezinot. Ja patīk distopiskās fantāzijas par šķiru cīņām, tad šī grāmata ir lieliska izvēle – gudra, asiņaina un krietni pārāka par savām žanra konkurentēm.
  2. Kārlis Vērdiņš – Pieaugušie. 4/5. Kad dzejas dienas garām, bibliotēkā pamazām atgriežas arī citu autoru krājumi. Nolēmu papildināt savas zināšanas par latviešu dzeju un nevīlos – man patika šie sevis un apkārtējās pasaules vērojumi. Saprotami, ironiski un atklāti.
  3. Joan Lingard – The Twelfth Day of July. 3/5. Krietni iekavētā jūlija grāmata par jauniem cilvēkiem 60. gadu Belfāstā, kas sašķelta protestantos un katoļos. Samērā kolorīti, bet ne tā, ka ļoti aizrāva, droši vien tāpēc, ka neesmu īstā mērķauditorija. Plašāk izteicos šeit.
  4. Luīze Pastore – Operācija “Maska”. 5/5. Man patīk visas “Mākslas detektīvu” sērijas grāmatas, lai gan arī šai sērijai es noteikti neesmu īstā mērķauditorija. Bet man tas netraucē, un tieši “Operācija “Maska”” šķiet pagaidām visforšākā šajā sērijā – aizraujošs stāsts, lieliska valoda, nekā lieka, bet nav arī tā, ka par maz. Un ilustrācijas! Krāšņas un detalizētas. Un ļoti, ļoti skaistas.
  5. J.K. Rowling – Harry Potter and the Chamber of Secrets. 3/5. Turpinu HP sāgas pārlasīšanu. Šī daļa mani kaut kā baigi sagarlaikoja. Vienīgais mierinājums, ka īsa. Jo nekādi nevarēju sagaidīt, kad sāksies interesantie notikumi.
  6. Lezlija Voltone – Eivas Lavenderas savādās un skaistās skumjas. 5/5. Skaista ne tikai ārīgi, bet arī iekšķīgi. Maģisks stāsts par trīs paaudžu sievietēm, katru ar savu īpašo talantu un tik trauslo sirdi. Brīnišķīga valoda, turklāt Lezlija Voltone pierāda, ka labam un detaļām bagātam stāstam nav obligāti jābūt uz 700 lappusēm.
  7. Andrea Camilleri – August Heat. 3/5. Kolorīts detektīvstāsts no Sicīlijas. Tā kā augusta tveicē nevienam nav spēka slepkavot, tad var vismaz atrast dažus gadus vecu līķi, lai izmeklētājam būtu darbs. Visumā bija interesanti, ļoti atšķirīgi (protams) no skandināvu drūmās noskaņas ar detektīvu-alkoholiķi un viegli lasāmi. Kā tāda chick-lit. Plašāk izrunājos šeit.
  8. Sanita Reinsone – Meža meitas. 4/5. Šis nebija viegli, bet noderīgi. Sākumā vietām drusku paraudāju aiz skumjām par izpostītām dzīvēm. Pēc tam visi šie stāsti sāka šķist ļoti līdzīgi. Bet visumā diezgan biedējoša apjausma par to, cik vienkārši ir pakļaut veselu nāciju, cik daudz ir to, kas dažādu iemeslu dēļ ir gatavi nodot citus, un cik ļoti latvieši paļaujas uz to, ka nāks kāds lielais un labais draugs, kas viņus izglābs. Varēja just, ka ļoti daudz šajos stāstos palika nepateikts, ka pēc dzīves, kas nodzīvota režīmā, kurā tu nevienam nevari uzticēties, nav iespējams atklāties un izstāstīt visu patiesību pat vistuvākajiem.
  9. The Happy Reader – Issue 8. 4/5. Svaigākais lasītprieka žurnāls, kur man gribējās, lai sarunā ar Kristīnu Skotu Tomasu būtu bijis vairāk runas par grāmatām, bet otrā daļa par Ameriku bija tiešām interesanta, uzzināju visādas jaunas lietas.
  10. Anne Fadiman – Ex Libris. 5/5. My precious! Superīgas esejas par lasīšanu, grāmatām un visādām laikam gan tikai grāmattārpiem saprotamām lietām – svešvārdiem, piekasīšanos pie pareizrakstības, īpašo grāmatu plauktiem, bibliotēku saprecināšanām un citām šausmīgi interesantām (vai nūģiskām) tēmām.

Kino. Novembris bija diezgan dāsns ar labām filmām. Protams, ja būtu aizgājusi uz visām Spektra filmiņām, tas būtu vēl dāsnāks. Bet nevajag jau arī pārdozēt.

“Troļļi”. Man patīk animācijas filmas (varbūt tāpēc, ka manā bērnībā nebija tik foršu multeņu, bija labākajā gadījumā Kurmītis), un šo es gribēju redzēt, kopš Džastins Timberleiks izlaida to sasodīti lipīgo dziesmu. Paspēt uz anglisko seansu gan nav viegli, jo to ir maz. Bet pēc latviskā reklāmas rullīša noskatīšanās bija skaidrs, ka tik kokainā dublāžā es šo multeni noteikti neskatīšos (lai gan “Zootropoli” skatījos ierunātu latviski, un par to man sūdzību nebija). Ja par troļļiem – ļoti košs (tā, it kā veidotāji būtu uz LSD vai kā tml.) un mīlīgs stāsts par to, ka laimi nevar gūt, kaut ko apēdot, ka tā nenāk no ārpuses, no citiem cilvēkiem, kūkām vai troļļiem. Tā ir jāmeklē pašam sevī. Īpaši laba un sūri ironiska bija drūmā bergenu pilsēta, kur viss ir slikti, viss ir pelēks, nav nekāda prieka, ja nu vienīgi apēst kādu trollīti, bet arī tas prieks bergeniem ir atņemts, tāpēc atliek vien pašam sev izrakt kapu, iegulties tur un gaidīt nāvi. Un Timberleika dziesma te nav vienīgā labā – daudz foršu kaverversiju sen mīlētām dziesmām.

Pēc tam bija nu jau kārtējā komiksa ekranizācija – “Doktors Streindžs” ar Kamberbaču galvenajā lomā, kuram tagad esmu kvēla fane. Patika! Bija krāšņi un interesanti, un interesantiem efektiem dāsni. Jumtu gan nenorāva. Ja nu vienīgi viņa superīgais apmetnis. I want one of those!

Tad Spektriņā bija “Hunt for the Wilderpeople” un “Manchester by the Sea”, no kurām pirmā ir pieejama pat YouTube, bet otro sāks atkal rādīt kino februāra sākumā. Šausmīgi iesaku abas, bet jokainā kārtā pašai vairāk velk noskatīties vēlreiz to otro, lai gan tā ir tā nopietnā, nevis tā jautrā. Vairāk par abām izrunājos šeit.

Vēl novembrī bija “Arrival” un “Fantastic Beasts”. No pirmās es īsti nezināju, ko gaidīt, jo reklāmas rullītis bija gana noslēpumains. Es katrā ziņā negaidīju to, ko saņēmu, un tas mani atstāja diezgan apmulsinātu. Es labi uzņemu tīru patiesību vai tīru fantāziju, bet visai švaki man iet ar lietām, kas ir pa vidu. Gan no “Interstellar”, gan no šīs izgāju ar pamatīgi samežģītu prātu. Kas tur ir taisnība? Kas nē? Kas no tā ir iespējams? Kas nē? Vai tāpēc, ka es to nesaprotu, tas nav iespējams? Ar bīstiem bija daudz vienkāršāk, jo bija saprotami un lieliski. Īsts saldēdiens HP un Roulingas faniem. Viens no retajiem gadījumiem, kad tiešām iesaku 3D, jo efektu detaļas ir daudz baudāmākas. Plašāk izplūdu šeit.

TV mani pēdējā laikā maz pievilina. Sākumā ar lielu interesi noskatījos četras “The Young Pope” sērijas (jo Parīzes metro bija ļoti intriģējoši megaplakāti ar Džūdu), lai pēc tam atkal pamestu līdz nākamajai reizei, kad būs noskaņojums pasēdēt pie zilā ekrāna. Ja neskaita, ka tur ir kardināls Ozoliņš (kaut kas tai seriālu industrijai ir uznācis ar Latvijas pieminēšanu), tad šeit Džūdam Lovam ir vienkārši ekselenta loma uzrakstīta. Nevaru iedomāties piemērotāku aktieri. Pats seriāls – nu tas vnk ir jāpaskatās, lai saprastu, vai patīk, bet tas viennozīmīgi ir ļoti savdabīgs. Drosmīgs pat.

Iemetu aci Sāras Džesikas Pārkeres jaunumā “Divorce”. Tālāk par divām sērijām gan netiku, kaut kā nepavilkos. Vēl viens pilnīgi tukšs numurs bija “Black Mirror”, kur izturēju pusotru sēriju. Stāsti par to, kā mūs kontrolē vai ar mums manipulē tehnoloģijas, mediji vai cilvēki, man nešķiet nekas jauns vai pārsteidzošs. Samērā interesants bija vēsturiskais miniseriāls “Tutankhamun” par Tutanhamona kapeņu atrašanu, lai gan beigas šķita tādas sasteigtas. Bet vienmēr var paskatīties uz Džeremija Aironsa glīto dēlu Maksu, kam te galvenā loma un dumjas ūsas. Un tad vēl, protams, bija pāris dienas binge-watching ar Salvo Montalbano jaunības dienu piedzīvojumiem seriālā “The Young Montalbano”. Uztrenējos adīt, neskatoties uz rokām, jo bija jālasa titri. Un jālūr uz dikti daiļo Salvo. Noskatījos arī četras sērijas no “Westworld”, par ko visi reivo, bet īstu sajūsmu tā arī neizjutu. Ļoti centos, bet nesanāca 🙂

Lasīšanas maratons. 11. dublis. “August Heat”

Standarta redaktors

Augusts. Visiem atvaļinājums. Arī Vigatas policijas inspektora Salvo Montalbanes partnerim Mimi Audžello. Bet Sicīlijā ir tik karsti, ka tāpat nevienam nav enerģijas slepkavot, tāpēc Salvo paredz sev laiskas darba dienas un uzaicina savu ilggadējo draudzeni Liviu atbraukt ciemos. Atbrauc arī viņas draugi, kuriem tiek noīrēts atsevišķs vasaras nams. Un tad tajā sākas visādas nedienas, kas vainagojas ar līķa atrašanu, kas acīmredzami ir ticis nobēdzināts jau pirms laba laiciņa. Salvo ir jātiek galā ne tikai ar izmeklēšanu, bet arī ar draudzeni, kas dusmojas, ka viņš strādā tad, kad solīja nestrādāt, un vēl pamanās noīrēt viņas draugiem māju ar līķi. Un tad vēl ar viņu flirtē jauna un daiļa jaunkundze, kas ir tik jauna un daiļa, ka, viņu redzot, katram dzīvam vīrietim paaugstinās pulss. Šitādā karstumā!

Itālijā viņi dara lietas savādāk, tas nu gan. Salvo galīgi nav problēmas izmantot puslegālas darba metodes. Un viņu nepieķer! Tāpat viņš arī īpaši nesaspringst uz strādāšanu. Piemēram, kamēr kriminālistikas nodaļa vāc pierādījumus nozieguma vietā, viņš guļ terasē un dzer alu. Vai aiziet nopeldēties. Jo nav jau jācepjas saulē, ja var tai laikā darīt ko patīkamāku. Un, protams, Itālijā ne visi noziegumi ir atrisināmi – jo mafija, korupcija utt. Tādā ziņā šīs grāmatas noskaņa atgādināja Donnas Leonas grāmatu sēriju par Venēcijas detektīvinspektoru Gvido Brunetti. Bet tikai tik daudz, jo rokraksts abiem autoriem ir ļoti atšķirīgs, turklāt Donna Leona gan raksta par Itāliju, bet pati nemaz nav itāliete.

Andrea Kamileri (Camilleri) rakstības stils ir tāds, pie kura man vajadzēja kādu brīdi piešauties, bet visumā grāmata lasījās ļoti viegli un ātri. Ir grāmatas, par kurām ir uzreiz skaidrs, kāpēc tām iedots konkrētais nosaukums. Ir tādas, kuras jāizlasa teju līdz galam, lai to saprastu (“Uz kraujas rudzu laukā”). Un ir grāmatas, kuru autori (kā šajā gadījumā) cenšas ik pa laikam ļoti uzkrītoši iespraust nosaukumu grāmatai pa vidu. “August heat” te tika atkārtots kādas 4 reizes par daudz. Saprastu, ja tā izpildās iesācējs, bet Kamileri tomēr neraksta pirmo dienu. Bet nu ok, to atkārtošanos var pieciest. Kas man tiešām nepatika, bija beigas, jo situācija tika uzkurināta ne pa jokam, gaidīju jau tādu finālu, kad rociņas satraukumā trīc, bet bija – čiks! Labā lieta bija tā, ka Kamileri savās grāmatās iepin dažādas atsauces uz Sicīliju, vēsturi u.tml., un tulkotājs ir bijis tik jauks, ka pielicis zemsvītras piezīmes, jo citādi tādiem kā es tas viss papeldētu garām.

Ņemot to visu vērā, lieku grāmatai cienījamos 3/5.

Pāris vakaros tikusi galā ar grāmatu, nolēmu to ierindot pie “iespējams, izlasīšu vēl kādu no sērijas”. Pēc tam ķēros klāt gūglēšanai un pētīju seriāla jautājumu, par kuru mani apgaismoja draudzene. Acīmredzot seriāls par detektīvu Montalbano Itālijā kļuva ārkārtīgi populārs. Ja jau ir radīts vēl viens seriāls par jaunā Montalbano piedzīvojumiem – kad viņš tikko uzsāka darbu Vigatā. Nolēmu sākt ar jaunā Montalbano piedzīvojumiem. Un, ak, vai, cik viņš ir smukiņš! Ne jau ka vecais būtu diži nesmuks, bet nu… Savādāks. Skatīties pēc tam par 8 gadus vecāku Salvo Montalbano ir drusku jokaini, jo kaut kā neiet kopā matemātika un loģika, bet cenšos par tām aizmirst. Un tīri subjektīvi man vairāk patīk arī pārējie personāži no “jaunā” Montalbano – īpaši Mimī Audžello un Katarella. Daudz kolorītāki. Bet visumā gan viens, gan otrs seriāls ir labas kvalitātes detektīvs ar Itālijas rozīnīti.

Septembra pārskats

Standarta redaktors

Nezinu, kur palika septembris. Liekas, ka nupat vēl bija datums, kas lika atvieglojumā nopūsties, ka man vairs nav jāiet skolā. Un nu jau ir oktobris. Uz vecumu gadi tiešām sāk skriet kā stirnas, nemaz nerunājot par mēnešiem, nedēļām vai dienām.

Grāmatas. Septembrī izlasīts pavisam maz. No sākuma domāju, ka pie vainas tā viena kara grāmata, ko marinēju tiešām ilgi, bet nē, patiesībā galvenais laika zaglis bija seriāls “Friends”, bet par to nedaudz tālāk.

  1. Vera Kacena – Kājāmgājējs karā. 3/5. Šis ir dīvains gads, jo no brīva prāta lasīju grāmatu, kas ietilpst divās manās nemīļākajās kategorijās – karš un latviešu literatūra. Šis ir tāds kā biogrāfisks romāns par latviešiem Padomju armijas sastāvā Otrajā Pasaules karā, par viņu motivācijām, piedzīvoto, par aizraušanos ar komunisma ideoloģiju un dažu ilūziju sagrāvi. Vera Kacena šo grāmatu uzrakstīja, apzinoties, ka tā, iespējams, nekad netiks publicēta. Aprakstītie notikumi ir reāli, bet darbojošās personas ir pārdēvētas un samiksētas, līdz ar to – kas patiešām notika ar kuru, uz to spētu atbildēt tikai tie, kas bija šo notikumu dalībnieki. Visumā grāmata ir ļoti laba un informatīva, tomēr pāris mīnusi ir – tajā ik pa laikam mainās stāstītājs, līdz ar to ikreiz tiku izsista no ritma. Dažreiz pie šiem personāžiem stāsts vēl atgriežas, bet lielākoties – nē. Otrs mīnuss bija, ka šai grāmatai prasījās redaktoru, jo dažas rindkopas bija gluži kā skolas referāts – viens un tas pats teksts atkārtoti, tikai citiem vārdiem. Un vispār redaktors ir brīnišķīgs radījums, kas nāk par labu visiem. Bet ļoti noderīgi bija visas pievienotās zemsvītras piezīmes, kas palīdz labāk izprast apstākļus, vietas, notikumus tiem, kas nav tēmas eksperti. Ieteicamā literatūra, ja interesē šis laikposms, notikumi un iesaistīto personu motivācija.
  2. Patrīcija Olmera – Tas ir Magrits. 4/5. Man ir ļoti iepatikušās šīs nelielās grāmatas par māksliniekiem, kas sniedz pietiekami plašu ieskatu personas dzīvē un daiļradē, lai lasītājs varētu saprast – grib viņš uzzināt vairāk vai negrib. Un Magritu es tagad labi atcerēšos, jo tieši pie viņa darba “Gaismas impērija” piesējās mana acs Pegijas Gugemheimas muzejā Venēcijā – uz mirkli šķita, ka tas ir fotoattēls, nevis glezna. Turklāt tajā bija mulsinošs kontrasts starp gaišām dienas laika debesīm un vakara tumsu lejā uz ielas. Pēc tam suvenīru veikalā nopirku pastkarti ar šo gleznu. Un pēc tam, protams, pilnīgi aizmirsu tās radītāja vārdu.
  3. The Happy Reader – Issue 7. 3/5. Pirmajā daļā burvīga un prātu stimulējoša saruna ar Hans-Ulrich Obrist. Bet otrā daļa, kas parasti ir interesants ieskats tēmās, kas saistītas ar noteiktu literāru darbu, vai kuras tas ir ietekmējis, šoreiz bija ļoti garlaicīga! Tā reāli izbaudīju tikai Maikla Kaningema eseju par to, kā, lasot “Dolovejas kundzi”, viņš atklāja, ka ir grāmatas, kurās svarīgākais varbūt nav tas, par ko tās ir, bet valoda, kādā tās ir uzrakstītas.

Vēl septembris bija dzejas mēnesis, arī grāmatu klubā. Pagramstījos gan šur, gan tur, bet beigās nonācu pie Čaka. Un, ak vai, cik viņš ir brīnišķīgs! Tāds Rīgas, sieviešu un skumju apdzejotājs! Protams, dzejas patikšana un nepatikšana ir dziļi personīga, tāpēc atrast kaut ko, kas uzrunā, ir īpaši brīnišķīgi. Tad šķiet, it kā dzejnieks runā ar tavu dvēseli.

Ne jaunkundzēm es savas rindas rakstu,
No katra nieka kas aiz laimes trīc.
Tad labāk es ar nazi galdu bakstu
Un klausos, istabā kā mušas sīc.

Par sāpēm tām un dziļo maldīšanos
Ne nopūtas, ne skūpsta vēlos es;
Kad skumji man, es kaut kur nobēgt manos
Un lasu vecu vecās vēstules.

Uz galda priekšā kūp man tēja glāzē,
Un liegi smaržo šķīvī pīrāgs svaigs.
Pie sienas, lampā iemirdzoties, gāze
Plūst mierīgi un vienādi kā laiks.

/A. Čaks/

Kino. Vispār septembris bija totāls vesternu mēnesis. Un atklāju sev, ka šī tēma man ir visai patīkama. Nemaz nerunājot par Klintu Brīnumdaiļo Īstvudu. Ja neskaita vesternus (un tur bezmaz jāraksta atsevišķs stāsts), tad kino noskatījos divas filmas – “Bridžitas Džounsas mazulis” un “Snoudens”. Pirmā bija apmēram tas, ko varētu sagaidīt no Bridžitas Džounsas – gana daudz neveiklību, sirsnības un joku. Tomēr tai pietrūka vienmērīga plūduma. Notikumi un emocionālais fons iet tādiem kā pārlēcieniem. Lai gan man subjektīvi nepatika Bridžitas izvēle beigās, nevaru noliegt, ka viņa ir vienmēr forša, un ir jauki redzēt viņu uzliekam pofigu 40-nieku atzīmei un feileriem, kas viņai vienmēr gadās. Tiesa, Renē Zelvēgere ir tik nopietni krāmējusies ar skalpeli, ka to tiešām ir grūti ignorēt. Ka Bridžita neizskatās pēc Bridžitas. Kopumā tā ap 6/10. Par “Snoudenu” garāk izteicos šeit, bet īsumā – labs, bet izstiepts stāsts bez kino tik vajadzīgās dinamikas par to, kā lielākais ASV patriots nonāca līdz savas valsts melu nopludināšanai. Gandrīz vai jēdzīgāk ir lasīt grāmatu, lai gan arī tā ir tālu no ideāla. 7/10.

Ja neraksta atsevišķu stāstu par vesterniem, jo nekādi nevar sataisīties, tad īsi jāpiemin viens no svaigākajiem izdevumiem – “Lieliskais septiņnieks” (The Magnificent Seven), kas bija visai jestrs gabals ar krāšņiem personāžiem un pietiekami interesantiem notikumiem, un 2/3 no filmas aizlidoja vēja spārniem, bet beigas diemžēl kaut kā izčākstēja bez gandarījuma sajūtas. Bet bija viena aina, kurā radās sajūta – katram aktierim vajadzētu uzspēlēt vesternā, jo OMG, cik viņi tur izskatās vīrišķīgi! Tīrs testosterons vnk gāžas ārā pa visām malām. Un var manīt, ka paši arī jūtas sasodīti cool. 7/10.

TV. Jā, septembris un daļēji arī oktobris aizgāja zem “Friends” zīmes. Biju nolēmusi, ka beidzot jānoskatās šis gabals, par kuru bieži iegadās jautājumi dažādās prāta spēlēs. Un tad mani paaicināja piedalīties “Friends” viktorīnā, tā ka šis kļuva prioritārs pasākums. Jāatzīst, ka 1. sezona bija knapi izturama, bet tālāk kļuva ievērojami labāk. Līdz es iestrēgu 8. Garlaicīgi. Kopš Monika un Čandlers apprecējās, viņi ir kļuvuši nebaudāmi – viņa tikai kontrolē, viņš tikai klausa. Šķiet, ka pat sarkasms to nav izturējis un nomiris. Bet citādi ir diezgan jautri, un mans iecienītākais personāžs ir/bija Čandlers tieši sava sarkasma dēļ. Vēl ceru, ka pēdējās divās sezonās viņš kaut cik atžirgs. Vēl man patīk tas, kā Fībija iziet no sarežģītām situācijām vai jautājumiem, atbildot kaut ko vienkārši pilnīgā bezsakarā. Un visi to akceptē kā normālu, jo tā taču ir Fībija!

Kad man bija apnikuši “Friends”, drusku paskatījos Netflixā “Don’t Trust the B**** in Apartment 23”, kas mani diezgan labi aizrāva uz dienu vai divām līdz es atkārtoti sastapos (diemžēl tikai kino) ar Aleksandru Skarsgārdu un pārmetos uz viņa jaunības dienu daiļradi (“True Blood”), par kuru, iespējams, izteikšos plašāk citā reizē. Vispār diez vai spēšu atturēties no izteikšanās. Bet iepriekšminētais stāsts ir tāda viegla komēdija par jaunas meitenes dzīvi lielpilsētā, kur viņai par dzīvokļa biedreni pagadās nosaukumā minētā b****, kas gan ilgtermiņā izrādās esam ne tik ļauna. Viņu ļoti kolorīti iemieso Krysten Ritter, kas šobrīd spēlē titullomu ļoti aktuālajā seriālā “Jessica Jones”. Un viņa ir tik smuka, ka varētu droši vien vilkt galvā kaut vai maisu, un tāpat izskatītos labi. Vēl tur ir James Van Der Beek, kas tēlo pats sevi ar visām no tā izrietošajām (aktiera dzīves) problēmām.

Vēl iemetu aci jaunajā TV ekranizācijā “Victoria”, kas, protams, ir par karalieni Viktoriju. Tā kā samērā nesen skatījos pilnmetrāžas filmu, tad nekas sevišķi jauns te neatklājas. Protams, daži notikumi ir plašāk izklāstīti. Nedaudz kaitina ekrāna pasaules tendence izskaistināt personāžus, izvēloties aktierus, kas varbūt ne ļoti līdzinās atveidojamajai personai, bet galvenais, ka ir smuki. Nenoliedzams pluss gan ir, ka, lai gan Viktorijas atveidotājai Jenna Coleman ir jau 30, dažās ainās viņa tiešām izskatās kā pusaudze. Un, ja skatītājiem neiet pie sirds viņas mīļotais Alberts, tad pie lorda Melburna gan var labi piesiet aci. Un turklāt viņš ir tāds džentlmenis! Ehhh…

Koncerts. Jā, biju uz virtuālo koncertu Forumcinemas. Un tas bija tiešām forši! Ne jau tikai tāpēc, ka tas bija saldais un jaukais Michael Bublé, kurš man patīk labi sen (laikam kopš tās augšminētās dziesmas), bet tādēļ, ka šī bija patiesi pozitīva un jautra koncertfilma, kurā Maikls vēlējās, lai uzsvars netiktu likts tikai uz viņu, bet tiktu stāstīts par viņa otro ģimeni – cilvēkiem, ar kuriem viņš kopā ceļo, strādā un dzīvo. Izgāju no kino ļoti uzlādējusies! Tagad ar nepacietību gaidu nākamo kino koncertu novembrī ar “Mumford & Sons”, kuri nekādi neprotas pie mums atbraukt paši.

Sunny side up jeb jūlija apskats

Standarta redaktors

Jūlijā izpildīju vairāk kā gadu vecu apņemšanos – apskatīt Kolku. Jā, nekad nebiju tur bijusi, jo galīgi ne pa ceļam. Secinājumi – lieliska vieta, kur izbaudīt mieru un izvēdināt galvu. Un jā, saulrieta bildes arī labas sanāk. Ja spīd saule un divdesmit citi saulrieta pielūdzēji nelien kadrā. Vēl runā, ka tur varot netraucēti baudīt intīmas sarunas, bet neredzēju īpaši daudz kungu uzvalkos, kas mēģinātu darīt tieši to. Un vēl tur ir arī putni, kurus nevar satikt Rīgā. Kormorāni un citi reti zvēri. Sīkums, bet patīkami. Laikam būs jāuztaisa kāda smuka galerija citiem putnu cienītājiem (saka cilvēks, kas sapņo par baložu, kas dzīvo stāvu augstāk, apšaušanu). Vēl jūlijā bija Positivus, kurš priekš 10 gadu jubilejas bija tāds “nothing special”, bet Ronsons gan bija jauks. Un viņam bija konfeti lielgabals!

Lasīšanas ziņā jūlijs patiešām kļuva par garo gabalu (precīzāk – viena garā gabala) mēnesi, jo lielu daļu mana laika aizņēma Kolīnas Makkalovas Romas valdnieku sērijas pirmais ķieģelis, kuru tā arī vēl neesmu pabeigusi, tā ka par to – citā reizē. Ja būšu gana apņēmīga – tad nākamajā. Par visu pārējo – pēc kārtas.

  1. Andrēass Kīlings – Maijvaboles dara to visilgāk. 3/5. Nedaudz izklaidējoša un nedaudz izglītojoša grāmata par to, kā dzīvnieki dara TO. Samērā interesanti, bet ne tas aizraujošākais gabals par dzīvnieku pasauli. Katrā ziņā – pēc Darela liekas visai pliekani. Plašāk izteicos šeit.
  2. Luīze Pastore – Svešinieka atnākšana. 4/5. Beidzot izlasīju “Mākslas detektīvu” trešo grāmatu. Pirmās divas man kkā gan saturiski, gan ilustrāciju stila ziņā labāk gāja pie sirds, bet beigās ielasījos arī šajā un uzzināju, no kurienes tad latviešu valodā (it kā) ir ieradies “Čau!” kā sveiciena vārds. Bet visumā ļoti forši attēlotas Rīgas ainiņas no pērnā gadsimta 20-to gadu beigām. Un uz Mākslas muzeju tagad eju ar zināšanu bagāžu!
  3. Jānis Joņevs – Jelgava 94. 5/5. Ak, ak, ak! Par šo noteikti pienāktos parunāt plašāk. Bet ja ir tikai laiks mazumiņam, tad teikšu, ka ļoti jauka pārmaiņa starp visiem tiem kara/pēckara/starpkaru stāstiem, kas šobrīd pārpludina latviešu literatūras lauku. Ļoti dzīvīgs, ticams un aizraujošs stāsts ar krietnu devu pašironijas par pieaugšanu 90-tajos gados, vienlaikus esot metālistam. Ieteicamā obligātā literatūra!
  4. Kerry Greenwood – Murder on a Midsummer Night. 3/5. Šī grāmata bija kā cepumiņš pie pēcpusdienas kafijas – mazliet grēcīgi, jauki un patīkami. Viegls detektīvstāsts par daudzpusīgo mis Frainiju Fišeri, viņas veikto kārtējo izmeklēšanu (pat divām) un dažādiem gastronomiskiem aprakstiem. Tiesa gan, daudz jāskatās vārdnīcā aussie žargona dēļ. Mazliet plašāk izteicos šeit.
  5. J.K. Rowling, Jack Thorne – Harry Potter and the Cursed Child. 1/5. Droši vien, ka mana gada vilšanās. Farss slikta fan-fiction līmenī.

Kino. Pirmais no jūlija kinopriekiem bija “Leģenda par Tarzānu” (jeb vīru bez krekla). Filma sanākusi stipri labāka nekā varētu gaidīt, ņemot vērā izejmateriālu. Ir skaisti skati (gan Tarzāna, gan Kongo) un arī visai nopietns stāsts par kolonizāciju un sliktajiem baltajiem cilvēkiem. Izklaide ar pievienoto vērtību. 7/10. Plašāk izteicos šeit. Un vispār mani laikam ilgi vajās tas skats ar lietussargu džungļos…

Pēc tam metos atkārtot vai apgūt dažādas filmas, kurām tagad gaidāmi turpinājumi. Ghostbusters – vecās filmas ir jautras, bet ar šausmīgiem specefektiem – varētu domāt, ka taisīti ar Paintbrush, un visi tur tik jauni, tik jauni! Star Trek – mana šī gada apņemšanās izņemt Star Trek daiļradi necik tālu nebija izkustējusies, kad jau bija klāt jaunā filma. Seriāls, ar ko viss sākās, par spīti antīkai izcelsmei ir visnotaļ kvalitatīvs. Stāsts ir labs, un nav grūti pievērt acis, ka “akmens” konstrukcijas filmēšanas laukumā gāžas apkārt, kolīdz tām pieduras, un ka specefekti ir atbilstoši antīkā līmenī. Kad nu filma bija pavisam klāt, sapratu, ka nespīd man noskatīties visu un secīgi, tāpēc paķēru tikai divas svaigākās filmas, lai vismaz aptuveni nojaustu, kas ir kas. Abas patika vairāk, nekā biju cerējusi. Vēl uzzināju, ka man patīk Kamberbačs! Biju pārliecināta, ka riebjas. Un tad, protams, Džeisona Borna sāga, kurai atkārtoju pirmo daļu, šausmīgi vīlos un nolēmu neturpināt atkārtošanu. Bet, ja par šo sēriju papildinājumiem…

“Spoku mednieki” vai precīzāk – mednieces, bija filma, kas raksturo labu izklaidi. It kā rimeiks, bet mainītas dzimumu lomas, piesviežot jaunas lietas, sieviešu aktualitātes un svaigus jokus. Tiešām kvalitatīvi. Vērts redzēt. Vienīgais, kas man nedaudz bojāja prieku – nespēju pilnībā izbaudīt smuko, bet dumjo sekretāru Kevinu. Jo viena lieta ir skatīties uz tādu filmā (smieklīgi), cita – izturēt tādu katru dienu ofisā (galīgi nesmieklīgi, saku no pieredzes). Visumā 7-8/10. Plašāk šeit.

Jāatzīst, ka “Star Trek Beyond” sagādāja nelielu vilšanos, varbūt tāpēc, ka no šīs filmas jau apmēram zināju, ko gribēt. Bet šis stāsts likās ļoti neoriģināls (USS Enterprise komanda dodas it kā palīdzēt nelaimē nonākušam kosmosa kuģim, bet iekrīt lamatās, avarē un atlikušo filmu mēģina atrast iespēju atgriezties bāzē un pie reizes tikt galā ar slikto, kas viņus tur ievilka). Bet ir skaisti specefekti un episka lielās kaujas aina (kur nu vēl to pavadošā mūzika – tās ainas dēļ vien ir vērts noskatīties filmu!), kā arī labs humors un tēli (īpaši krāšņa un kā personāžs lieliska – Džeila), tomēr kaut kas man tajā visā pietrūka. 7/10.

Savukārt “Džeisons Borns” raksturoja mūsdienu izklaides kanonu – galvenais ir izcilas pakaļdzīšanās un cīņu ainas, un pakāst par sižetu. Jo sižeta oriģinalitāte un interesantums te ir nulle. Pilnīga nulle. Bet, ja jūs zināt Džeisonu Bornu, tad jūs zināt, par ko stāsts. To “wow” sajūtu, ko reiz dabūju no pirmās grāmatas, protams, šeit neatkārtot. Bet action ainas ir tiešām iespaidīgas pat, ja pilnīgi bez jēgas. 7/10 (dēļ action, bet ne satura)

TV. Lasot nopietnas grāmatas un skatoties nopietnus seriālus, piemēram, “Bloodline”, var iedzīvoties akūtā jautrības trūkumā. Tā gadījās ar mani. Pienāca brīdis, kad mēģināju atrast kko, kas mani uzjautrinātu un pacilātu, nevis iegruzītu, bet nekādi neveicās. Pēc trīs dienu lūgšanām Netflixā pēkšņi parādījās “Lovesick”. Iesāku un sapriecājos. Lai drīz vien konstatētu, ka ir tikai 6 sērijas!!! Sasodītie briti. Ienīstu, kad viņi tā dara – uztaisa kko labu un asprātīgu un tad 6 sērijas pa 20 minūtēm sauc par “sezonu”. Kā tad, ka sezona! Būtu pamācījušies no amīšiem, kā sezonas taisa – 20 sērijas kā minimums.

Metos meklēt, vai ir vēl turpinājums. Un atklāju, ka sākotnēji šis seriāls ir saucies “Scrotal Recall”, un turpinājuma tam vēl arvien nav. Ehh… Nu varbūt kādreiz. Bet tikmēr var pavadīt stundiņas trīs ļoti, ļoti labi izklaidējoties. Bet pēc tam var būt cemmīgi, ka tik vien ir tā prieka. Sižetu sk. reklāmas rullītī! Viņiem ir arī lielisks skaņu celiņš, btw.

Starp citu, beidzot piegrābu klāt mazliet kultūras. Bija atbraukuši draugi no aizjūrām un prasīja – kas jums Rīgā jauns? No sākuma nekas nenāca prātā un gribēju jau teikt, ka nekas, bet tad atcerējos – Mākslas muzejs! Biju bijusi tur pēc remonta, kad varēja par brīvu apskatīt baltas sienas. Tagad iečekojām ar bilžām. Muzejs tagad mums ir tiešām FANCY! Nu tā kā ārzemēs – ar tādām plastikāta kartēm ar papildinformāciju, ko var paņemt un pastaipīt līdzi, un lieliem interaktīviem displejiem, kur var palasīt papildinfo. Turklāt mums par laimi nav pārāk daudz mākslas, tāpēc ar to var iepazīties, nenogurstot – nav tā, ka tu ej jau ceturto stundu un ir pilnīgi vienalga, kas tur attēlots un kurš to ir pindzelējis. Un modernās mākslas (ko es diemžēl nesaprotu) sadaļa ir nesāpīgi maza. Jāatzīst, ka izgāju no tās smiedamās gandrīz balsī. Dēļ šīs košās Ginta Gabrāna instalācijas:

Pēc tam devos uz Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeju, kur ir redzama ļoti, ļoti, ļoti skaista izstāde ar 18.-21. gs. kleitām – “Pieradinātā daba”. Bija arī daudz un dažādas cepures un citi aksesuāri. Iekšējais romantiķis saldi murrāja un mēģināja fočēt visu pēc kārtas, pārējā laikā bāžot degunu cieši klāt pie izšuvumiem un pētot tehniku.

 


 

Caur ērkšķiem uz papardēm jeb jūnija apskats

Standarta redaktors

Nu ko, katrs gads ar kaut ko pārsteidz. Šķiet, aizpagājušais gads bija tas, par kuru pirmoreiz varēju teikt, ka ir lijis katrā mēnesī, pat februārī. Šogad Laika vecis nedaudz pasteidzās ar Jāņu lietavām, atnesot tās 2 nedēļas par agru un – ko domājies – Līgo svētki aizgāja zem tveices zīmes (un aizgāja arī mans pareģojums par pufaikām pie grila). Ja par tiem ērkšķiem… Patiesība jau vienmēr ir mazāk aizraujoša – pa ērkšķiem bridu, jo neizskaidrojamu iemeslu dēļ man obligāti vajadzēja vainagu un tātad arī puķes. Un ziniet, Abavas piekrastes pļavas no upes puses ir diezgan grūti pieejamas. Bet pati Abava ir skaista – tas zaļums, tās ūdensrozes… Un ir arī Abavas ozoli, bet ne uzreiz. Prieks, ka atļāvos pierunāties laivu braucienam, bet vienlaikus tāds sērīgums bija, airējot un skatoties – cik ilgi nez šis skaistums vēl saglabāsies? Un tad apcerēju domas par to, ka vajadzētu likt pie laivas kameru un filmēt, lai kādā postapokaliptiskā pasaulē cilvēki varētu to vērot un nožēlot visu, kas izpostīts. Jo man nez kāpēc ir sajūta, ka tas netiks saglabāts gana ilgi. Bet nu pietiks par skumjo! Pāriesim pie padarītā.

Roberts Džeksons Benets – Kāpņu pilsēta. 5/5. Viena no manām šīgada pieczvaigžņu klubiņa grāmatām. Fantāzijas pasaulē ietērpts stāsts par kariem, pakļaušanu, naidu, politiku, reliģiju, fanātismu. Un arī par piedošanu, par cilvēcību, to, kā visi maināmies un augam. Pilnīgi sapratu Šaras sajūsmu kā vēsturniecei, jo izcili izdomāta pasaule! Plašāk izteicos šeit.

DSCF6942

Žils Verns – Astoņdesmit dienās ap zemeslodi. 3/5. Piedzīvojumu klasika, par kuru zināju tikai tik, cik no bērnības multenes atceros (Есть ли у вас план, мистер Фикс?). Nopirku Zvaigznes izdoto lielo un ilustrēto versiju, kas ir tiešām skaista – vairāk grāmatu vajadzētu izdot tik skaistos iesējumos. Labi atceros vecumu, kad grāmatu vērtēju pēc ilustrāciju skaita. Tās, kur bija tikai teksts un nekādu bilžu, punktus pie manis neguva. Šeit bildes lieliski kompensē to, ka stāsts tiešām ir tāds pārskrējiens pasaulei 80 dienās, nekur daudz neapstājoties un neiegrimstot apskatēs un aprakstos. A žēl.

 

Džeralds Darels – Ai-ai un es. 4/5. Stāsts par Darela & Co ceļojumu uz Madagaskaru saķert dažus retus zvēreļus – pārsvarā lemūrus. Tā kā reizēm esmu visnotaļ ignoranta, tad tikai lasot šo grāmatu, man pieleca, kāpēc multenē “Madagaskara” bija visi tie lemūri 🙂 Nu ko lai saka, neesmu ne ģeogrāfs, ne biologs. Tagad gan šo to esmu uzzinājusi, arī par bēdīgajām lietām, kas notiek Madagaskarā (tāpat kā daudzās citās vietās), kur tiek piekopta viendienīšu izdzīvošanas politika gan attiecībā uz mežiem, gan tajos mītošajiem. Tāda drusku drūmas nolemtības sajūta dveš no šīs grāmatas par spīti arī jautrajiem stāstiem.

gos

Heli Lāksonena – Kad gos smei. 3/5. Šajā grāmatā apkopoti vairāki somu dzejnieces Heli dzejoļu krājumi, kurus vienkārši izcili ir atdzejojis Guntars Godiņš. Manuprāt, atdzejošana vispār ir augstākais tulkošanas līmenis, bet vēl dialektā… Heli dzejoļi ir par dzīvi, bet vairāk tādu lauku dzīvi, kur ir gos un lauks, un tā. Nevis mans kaffe lat no rīt ar to instagram. Tiesa, ne visi dzejoļi man bija vienādi tuvi, tāpēc kopvērtējums uz 3. Bet bija daži, kas tieši sirdī. Piemēram:

Laiks

Brīžam es nekustiks guļ sava vieta
un pūlas būt pavisam klus,
lai laiks man nepaman
un nesāk akkal man dzīt uz prekš,
pespest satrouktes lidz ar viņ.

Vakar no rīt man tas izdevas;
es skatijas tik no segapakš
un bi tik kluss,
laiks nospred, ka es vēl nou parnācs māja,
es smējas,
kad tas bi tik šoudiks,
rāv vaļa man šūplād,
vēr vaļa man skap,
pīpei
un gribei nosist laik.

Beigas šis man tomer tur atrad,
kam i duk uz mūž palikt gulta.

Žils Ēriks Seralini – Ģenētiski modificēti organismi, kas maina pasauli. 1/5. Gribēju izlasīt kaut ko gudru, bet paķēru krietni par augstu plauktu. Varētu domāt, ka šī tāda populārzinātniska grāmatiņa masām par to, kas ir ĢMO, kā tie rodas, kas labs un kas slikts. Pirmo daļu kaut kā nomocīju principa pēc. Jo nesapratu pat pusi. Bet nu beigās jau viss kkā nosēžas, apmēram tagad saprotu principus un iemeslus. Lielākais ļaunums, kas rodas no ĢMO, ir tas, ka tie tiek laisti tirgū (sēti laukos), bet netiek pienācīgi testēti. Laboratoriju testi attiecībā uz ietekmi ir vai nu minimāli vai neesoši vispār. Un nevienu neinteresē, kur nonāk vai uzkrājas tie pesticīdi vai herbicīdi. Arī šajā sfērā roka roku mazgā, tāpēc žēl, ka šī nebūs tā grāmata, kas vairos plašas sabiedrības izpratni par to, kas ir ĢMO un kurā brīdī mums tiem ir jāpasaka strikts “Nē”, jo simts gudrās galvas to, visticamāk, neizdarīs.

The Happy Reader – Issue 2. 3/5. Kā jau esmu teikusi, esmu žurnālu pircēja, bet ne vienmēr – lasītāja. Šis bija pamatīgi iekavējies. Ļoti, ļoti patika saruna ar Kimu Gordoni, bija bauda lasīt un mazliet ieskatīties viņas domās, tāpēc saruna pat likās par īsu. Diemžēl žurnāla otrā daļa par grāmatu “The Book of Tea” un visādām ar tēju saistītajām lietiņām tik ļoti neuzrunāja.

Kino. Jā, jūnijs bija īsts kino pļaujas laiks. Tā nu bija sakritis, ka ienākušās daudz skatāmas filmas, ko tad arī ņēmu un noskatījos. Vislielāko sajūsmu nedaudz pārsteidzošā kārtā manī radīja “Warcraft” (nešaubījos, ka patiks, bet gaidīju no tās tikai specefektus un ņigu-ņegu, nevis filozofiju par labo un ļauno, par principiem un tādā garā), burvīgā komēdija “Foršie džeki” (īpaši ņemot vērā faktu, ka man diez kā neiet pie sirds Rasels Krovs) un raudamgabals “Pirms atkal tiksimies”, par kuru savukārt bažījos, ka grāmatas materiāls būs galīgi sacūkots (bet nebija). Par romantiskajām jūnija filmām plašāk izteicos šeit, un par pārējām – šeit. Vēl no vizuālā repertuāra beidzot noskatījos “Frozen” – OMG, cik pārvērtēta! Kāda uzticama (pieaugusi) draudzene to ļoti slavēja par māsu attiecību atveidojumu, bet es tur galīgi nesaslēdzos un tā garlaikojos, ka knapi spēju šito gabalu izturēt līdz beigām. Nelīdzēja pat Olafs. Lieku 6/10, bet arī tas ir dāsni.

TV. Jūnijā pārsvarā apgramstīju šo un to, no pieminēšanas vērtajiem ir “Versailles” – par Francijas karaļa Luija XIV visnotaļ interesanto dzīvi, par viņa grandiozajiem plāniem būvēt Versaļas pili un citām saistītajām lietām (galms, intrigas, mīļākās, spiegošana utt.). Ļoti noderīgi ir pirms tam noskatīties BBC dokumentālo filmu “The Real Versailles” (var atrast arī YouTube), kas gan satur maitekļus no pirmās sērijas, tomēr lieliski izskaidro tā brīža politisko fonu un sniedz arī citu noderīgu informāciju, lai šis seriāls nepaskrietu gar acīm tikai kā koša bildīte ar daudz plikumiem, krāšņām kleitām un interjeriem. Reklāmas rullītis, kas ir tālāk, ir īsais, kas nesatur pārāk daudz maitekļu.

Otrs mans prieciņš bija “New Blood”, arī no BBC piedāvājuma. Par šo uzzināju no sava mīļummīļā žurnāla “Crime Scene”. Scenārija autors ir arī latviešiem pazīstamais Entonijs Horovics, kurš ļoti ražīgi darbojas gan TV scenāriju, gan grāmatu rakstīšanas laukā (es gribētu dabūt to, ko viņš lieto, nopietni – jūs esat redzējuši viņa darbu sarakstu? Episki!). Seriāla galvenie varoņi ir divi iesācēji policisti, turklāt viens no viņiem ir pa pusei polis, bet otrs – pa pusei irānis. Tā ka ir pieķerta arī imigrantu tēma. Stāsts ir daļēji par to, cik grūta dzīve rūkijam – neviens tevi neņem par pilnu, tāpēc, lūdzams, nelecies. Kas ne īpaši sanāk Rašam, kura priekšnieks redz, ka puisis ir jaudīgs, tāpēc necieš viņu vēl jo vairāk. Savukārt Stefans darbojas Serious Fraud Office (tiešām nezinu, kā to pareizi latviskot), kur spēlē pārģērbšanos izmeklēšanas nolūkos. Protams, abu izmeklētās lietas agrāk vai vēlāk pārklājas, un rodas jauka bromance. Abi puiši ir jauni, karstasinīgi un ambiciozi, lai arī talantīgi, tādēļ ātri vien iekuļas arī bīstamās situācijās. Visumā spraigi, jautri un par komplicētu, mūsdienīgu noziegumu izmeklēšanu (tādām politiskām lielbudžeta shēmošanām, kas, protams, ietver arī pa kādam līķītim).