Tag Archives: monstri

Baisais rudens – atskaite

Standarta


Ir labi sevi pazīt. Un ir labi sevi iepazīt. Kā jau paredzēju – baiso grāmatu kaudze bija lielāka par manu spēju to uzvarēt. Vēl jo vairāk tāpēc, ka, protams, tajā tika arī ieviestas korekcijas. Un vēlāk plauktos ieraudzīju vēl citas grāmatas, kuras būtu varējusi pievienot šai izlasei. Nu neko, varbūt nākamgad.

Šis lasīšanas izaicinājums nebija tik daudz par šausmām, cik par briesmoņiem. Un jau pašā sākumā bija nobīde no plāna, jo kādas amerikāņu čiksas vlogā dzirdēju labu un argumentētu viedokli par Grady Hendrix grāmatu “The Southern Book Club’s Guide to Slaying Vampires”, tāpēc nolēmu to izmēģināt. Šo grāmatu biju pamanījusi jau ap tās iznākšanas laiku, bet nebiju droša, ka tā būs priekš manis. Pēc grāmatu vlogeres ieteikuma izvēlējos audio versiju, turklāt mans papīra grāmatu kalns jau tāpat ir gana augsts. Un tātad. Deviņdesmito gadu beigas, Amerikas dienvidi. Mājsaimnieces izveido grāmatu klubiņu, kurā lasa visādus trašīgus true-crime gabalus, bet vīriem stāsta, ka tas ir Bībeles studiju klubs. Grāmatas vieglais tonis ātri vien nomainās, kad galvenajai varonei sāk šķist, ka jaunais kaimiņš ir dikti aizdomīgs. Šķiet, ka katrs autors, kurš pieķeras vampīru tēmai, mēģina izgudrot jaunu vampīrriteni, tas ir, piešķirt viņiem īpašības, ar kurām šis vampīrs atšķirsies no citiem literārajiem vampīriem. Tad nu Greidijs izvēlējies tādu riktīgi brutālo ceļu, papildus piemetot rasismu un ģimeņu dinamiku, kur vīri ir gudrie un veiksmīgie maizītes pelnītāji, bet sievietes, protams, neko nedara, rullē gurķi, tikai kopj māju un audzina bērnus, nu jūs jau zināt. Tāpēc viņām ir visas tās idejas – aiz gara laika. Tieši grāmatas pagrieziens uz nopietno pusi man patika vislabāk, jo tā nu ir, ka cīņās ar briesmoņiem uzvarētāju nav. Pat ja bieži kino un literatūra mēģina mums iebarot to romantizēto versiju, kur visiem labajiem cilvēkiem viss beidzas labi.

Beidzot pieķēros arī P. Djèlí Clark “Ring Shout, un šī nu stabili bija dīvainākā grāmata, ko pēdējā laikā esmu lasījusi. Nepietiek, ka te ir kukluksklanieši, vēl ir arī kaut kādi citrealitātes dēmoni, kas klaniešos iemiesojušies, meklējot sev naida pilnus saimniekķermeņus, caur kuriem izpausties. Paralēli tam visam – verdzības vēsture, Āfrikas tautu mitoloģija un dzīvesziņa, viss tādā ļoti intensīvā un neierastā kokteilī, kuram ir jāļaujas, ja gribi izbaudīt. Veicās man ar to kā nu kuru brīdi, bet arī šoreiz P. Djèlí Clark apliecināja savu spožo rakstnieka talantu. Uzzināju arī daudz ko jaunu par KKK, par kuru, protams, līdz šim nebiju interesējusies tieši necik.

Šajā rudenī es uzvarēju cīņā ar klasikas briesmoni – Mērijas Šellijas “Frankenšteinu. Man pašai mājās ir glīts Zvaigznes ilustrētais izdevums, kas palīdz gūt nedaudz plašāku ieskatu grāmatas tapšanas laikā un vietā. Pašķirstījusi grāmatu, sapratu, ka saviem spēkiem galā netikšu (pārāk daudz caku), un pieaicināju palīgā Audible. Izvēlējos Dena Stīvensa lasīto versiju, un viņš bija lielisks sabiedrotais – viņa lasījums bija ļoti izjusts, ļoti emocionāls. Un tomēr arī ar viņa palīdzību krietni pacīnījos, daudz kas šajā grāmatā mani gana besīja, bet galā tikām. Protams, vērtējot grāmatu, jāņem vērā, ka tā ir sava laika produkts, bet tur bija arī tik daudz neizturamu muļķību, ka pēdējās divas stundas klausījos, ciešot un lādējoties. Vēl vienai klasikai tik drīz nesaņemšos, tas nu ir skaidrs.

Pilnīgi neplānoti manā lasāmsarakstā iespraucās K.J. Parker mazā grāmatiņa Prosper’s Demon – jo bija akcija Kindle versijai, un es esmu vājš cilvēks. Grāmatas galvenais varonis un stāstnieks ir eksorcists, tāds visai īpatnējs. Viņš ir diezgan paštaisns, brīžiem neticams idiots un viņa paša vārdiem – “Es jau zinu, ka jums nepatikšu.” Īpaši patīkams viņš tiešām nav, bet tas viņa izteiksmes stils ir ļoti iepriecinošs. Ja jums ir gadījies saskarties ar K.J. Parker daiļradi, tad zināt, par ko es runāju. Izsmalcināta ironija un vārdu dueļi, apsmaidīts kāds Renesanses ģēnijs – “ģēniji rada idejas, mācekļi realizē”. No šīs grāmatas uzzināju arī, kā tiek veidotas bronzas skulptūras (piekusu jau no lasīšanas vien). Un tad vēl tās eksorcista un dēmonu attiecības – “Ne jau nu atkal tu!”

Līdz brīdim, kad šis blograksts tiks publicēts, man vēl būs nepabeigtas divas iesāktas grāmatas no iecerētā saraksta. Bet par abām zinu gana daudz, lai varētu izteikt vērtējumu jau tagad. Alberto Manguel “Fabulous Monsters” ir burvīga grāmata, kurā autors var pilnībā izpaust visu, ko zina, un izskatās, ka zina viņš daudz. Viņš dzīvi skata caur grāmatu prizmu, jo grāmatas bija viņa bērnības pirmā uzticamā un nemainīgā vērtība, kas vienlaikus ir skumji un arī skaisti. “One can build one’s autobiography in many ways: through the places one has lived, through the dreams one has had and still remembers, through remarkable encounters with unfading men and women, through mere chronological accounting. I have always thought of my life as the turning of the pages of many books. My readings, the ones that form my imaginary cartography, define almost every one of my intimate experiences, and I can trace back to a certain paragraph or line most everything I believe I know about the essential things.” Ne visi viņa aprakstītie literārie varoņi ir briesmoņi, lai ko solītu grāmatas nosaukums. Te ir par viņiem visiem – Alisēm un Robinsoniem, diktatoriem un māksliniekiem. Kā ikviens no viņiem ir mūsos, un mēs esam viņos. Kā literatūra dod iespēju runāt par lietām, par kurām citādi runāt neprotam vai nedrīkstam. “We never land on a desert island without longing to leave it. Anchored on the mainland, we dream of sailing beyond the horizon and arriving on a savage shore where we can build a world however see fit, where we can become a despotic ruler of a tiny private universe.”

Otra vēl nepabeigtā grāmata ir Ashley Poston “The Dead Romantics” – mazs lubčiks par jaunu sievieti, vārdā Florense, kas darbojas kā slavenas romantisko romānu autores ghostwriter un kura pēc (hei, bez pārsteigumiem! ja neskaita, to, KĀ tas notika) bojfrenda nodevības ir zaudējusi ticību mīlestībai un attiecīgi – spēju uzrakstīt laimīgas beigas. Bet termiņi spiež! Un tad vairākas lietas notiek teju vienlaikus – nomirst viņas tēvs, Florensei nākas atgriezties dzimtajā pilsētā, kurā viņa nav spērusi kāju 10 gadus, un lai viss būtu vēl trakāk – jau pirmajā dienā mājās uz viņas sliekšņa stāv viņas jaunā redaktora (tā paša, kurš viņai neiedeva termiņa pagarinājumu) spoks. Izrādās, viņš arī ir nolicis karoti, tikai pats vēl to nav sapratis. Pašlaik viņš mēģina aprast ar savu jauno realitāti, bet šī grāmata izskatās cerīgi – uzrakstīta ļoti labā valodā, daudz vārdu spēles, un es ar interesi gaidu, kā tad Florense atgūs savu romantisko mojo. Un salabos attiecības ar ģimeni.

Pārējās iecerētās grāmatas pagaidām palika aiz borta. Interesantākais šī lasīšanas izaicinājuma secinājums ir tāds, ka mani iecienītie briesmoņi ir vampīri. Kādam patīk lasīt un skatīties par zombijiem, vilkačiem vai spokiem. Manējie ir vampīri. Apsveru domu kaut kad nākamajā gadā ietilpināt laiku, lai atgrieztos pie Annas Raisas varoņiem.

Baisais rudens

Standarta

Pagājis kāds laiciņš, kopš ir sanācis pievērsties rudens un šausmiņu literatūrai. Jau kuro gadu pēc kārtas taisos, taisos, bet neiztaisos. Un tad jau pēkšņi ir klāt decembris, un ir pēdējais brīdis mesties cukurainā baltu pārsliņu pasaulē. Bet varbūt šis gads būs tas gads…

Lai nu kā – uz ātru roku uzmetu nelielu grāmatu sarakstu. Pieejot tam reālistiski, es varbūt izlasīšu pa divām grāmatām katrā mēnesī – oktobrī un novembrī. Bet galvenais, ka ir varianti. Turklāt saraksts man vienmēr ir palīdzējis turēties pie kaut cik saprātīga lasīšanas plāna, nevis iesākt un pamest grāmatas pa labi un pa kreisi.

Ok, “Frankenšteins” ir tas, kurš sarakstā ir 1. vietā, jo to es tiešām sen gribu izlasīt, bet vienmēr tas rudens paiet ātri, un kurš gan lasīs šo maija ziedonī? Ne es. Papildu motivējošais faktors ir tas, ka man ir ilustrētais Zvaigznes izdevums ar visādu interesantu papildu informāciju. Un jā, es zinu, ka tas ir baismīgi, ka vēl neesmu lasījusi šo klasiku.

Frankenšteinam tematiski pievienojas mūsu pašu Bārbalas Simsones “Monstri un metaforas”, kuri arī jau labu laiku guļ plauktā un gaida savu iznācienu. Negaidu baismas, bet prātīgus apcerējumus un šausmu žanra analīzi.

Nopietnā literatūra, protams, ir jāatšķaida arī ar ko vieglāku – tam noderēs “The Dead Romantics”. Ja pareizi saprotu, tajā darbojas spoks. Ne pārāk baismīgi, bet derēs.

Viens nesmukums uz manas dvēseles ir “The North Water”, kuru biju iesākusi savā iepriekšējā mēģinājumā rudenī tematiski lasīt baismiņas. Nometu pusē grūti paskaidrojamu iemeslu dēļ. Bet pa šo laiku daudz kas ir noticis, tai skaitā – iznācis uz grāmatas motīviem balstīts seriāls (ar Kolinu Farelu). Baismas šajā grāmatā slēpjas cilvēkos, nevis neizskaidrojamās parādībās, bet tieši šādas baismas biežāk ir baisākas.


Pēdējā grāmatnīcu reidā man somā gluži neviļus iekrita “Fabulous Monsters” – cik nojaušu no anotācijas, kaut kas par literārajiem briesmoņiem. Izklausās ļoti baudāmi.

“Johannes Cabel The Necromancer” – tas droši vien nešķiet pārāk pareizi, bet par šo grāmatu jūtu, ka diez vai to izlasīšu šajā šausmiņu piegājienā. Kāpēc to likt sarakstā? Lai neaizmirstu, ka kaut kas tāds guļ manos plauktos un tiek apvīts zirnekļu tīkliem. Lai gan tēmas brīnišķīgas – nekromantija, līgums ar Sātanu, vampīri un citi dzīvie miroņi – kas gan te varētu nepatikt?

Savukārt “Mrs Death Misses Death” ir grāmata par Nāvi, kura ir piekususi strādāt, un jaunu dzejnieku, kurš pieraksta viņas stāstīto. Bišķi iemetu aci šai grāmatā jau vasarā, bet laikam tad man bija pārāk saulains noskaņojums.

Jau kopš iepazinos ar P. Djèlí Clark džinu sēriju, kārojas pamēģināt arī citus viņa darbus, bet kā nesanāk, tā nesanāk. Šai sezonai labi piestāvētu viņa “Ring Shout”, kas solās būt par šausmiņām un Kukluksklanu.

Varbūt vēl kādam ir vēlme pievienoties man uz šo rudens lasīšanas maratonu? Vai vismaz padalīties ar labākajām šausmiņām, kādas lasītas?