“Tas ir tikai cilvēciski”

Apgādā “Jānis Roze” pavisam nesen iznācis franču autores Karīnas Tvilas romāns “Tas ir tikai cilvēciski”. Tas runā par tēmu, par kuru pēdējos gados beidzot tiek runāts vairāk. Bet ne pietiekami. Un nē, tā nav atkarība no soctīkliem vai instadzīves tēlošana, kā varbūt varētu likt domāt ļoti pievilcīgais grāmatas vāks.

Grāmatas apraksts no izdevēja mājaslapas: “Fareli ir skaisti un bagāti: viņiem ir ietekme un vara: Žans Farels ir ievērojams televīzijas žurnālists, viņa sieva Klēra ir intelektuāle un esejiste, pārliecināta feministe. Abu dēls Aleksandrs ir izskatīgs, sportisks, daiļrunīgs, studē prestižā Amerikas universitātē. Varētu šķist, ka tā ir ideāla ģimene. Taču kādu rītu pie Farelu durvīm klauvē policija – jauna sieviete iesniegusi apsūdzību par izvarošanu, un, kad nesaudzīgais tiesas mehānisms sāk apdraudēt iesaistīto karjeras un likteņus, ģimenes glancētajā sociālās dzīves fasādē parādās bīstamas plaisas.”

Stāstījums tiek uzsākts nesteidzīgi – apmēram trešdaļu grāmatas aizņem galveno varoņu dzīvesgājuma izklāsts, ieskicējot personības iezīmes un izkārtojot varoņus stāsta hierarhijā. Liela daļa šo detaļu man personīgi šķita liekas, īpaši par Ādama Vizmana ģimenes līkločiem, jo, būsim godīgi, tam grāmatas notikumos ir visai maza nozīme. Varbūt autore gribēja sabiezināt krāsas, dramatizēt gaidāmo situāciju. Gan Žans, gan Klēra Fareli ir daudz strādājuši, būvējot savas karjeras, savu tēlus sabiedrībā, un jau sākumā redzams, cik trauslas ir šīs karjeras un tēli, cik ātri mūsdienu mediju vide spēj to ja ne iznīcināt, tad nopietni sabojāt. Visa šī veiksmīgā un apskaužamā dzīve ir tikai trausla šķietamība – viens pretrunīgs komentārs, viena neapdomīga dēka var likt visam sašķobīties. Un galu galā ir vismaz viena neizbēgama lieta – vecums. Bubulis, kas biedē daudzus, īpaši tos, kuru karjera ir atkarīga no viņu jaunības un izskatīguma reitingiem.

Visnesimpātiskākais personāžs šajā stāstā ir Žans Farels, kurš (bez pārsteigumiem) beigās ir arī tas, kurš zaudē vismazāk. Kaut arī tiesas procesā viņa personība, iespējams, tiek ķidāta vēl vairāk kā Aleksandra, norādot uz Žana egocentrismu, mēģinot pataisīt viņu par grēkāzi, jo, lūk, Aleksandrs ir tāds tāpēc, ka viņa tēvs ir narciss, neiejūtīgs, vienaldzīgs. Tik ļoti koncentrējoties uz Žanu var pat aizmirst, ka Aleksandrs ir pieaudzis cilvēks ar spriestspēju. Un tomēr viņš, kā redzams, ir nespējīgs sevi kontrolēt, nespējīgs uzņemties atbildību un galu galā – nespējīgs cienīt otru cilvēku.

Lielākā zaudētāja šajā stāstā, šķiet, ir Klēra Farela, kura ir neapskaužamā situācijā – kā gan viņa kā sieviešu tiesību aizstāve var tai pašā laikā aizstāvēt izvarotāju? Bet šis izvarotājs ir viņas pašas dēls. Protams, viņa sev uzdod daudzus jautājumus, arī par to, kādas kļūdas ir pieļāvusi, audzinot Aleksandru, ja rezultātā viņš ir kļuvis par šādu cilvēku. Ko viņa ir palaidusi garām? Tieši viņas dilemma ir viscilvēciskākā, jo mums visiem tomēr ir divas mērauklas. “Viņa bija atklājusi, ka pastāv plaisa starp politiski angažētiem un humānistiskiem saukļiem un dzīves realitāti, ka nav iespējams īstenot cēlākās idejas, ja ir iesaistītas personiskās intereses, kas aptumšo skaidro saprātu un liek uz spēles visu, kas veido mūsu dzīves pamatu.”

Man attiecībā uz šo grāmatu bija nedaudz konfliktējošas sajūtas, jo brīžiem nevarēju saprast, ko tieši autore ir gribējusi ar to pateikt un kurā pusē viņa nostājas (īpaši kaitinoša ir fināla nodaļa). Lai gan viņa nedaudz pieskaras tam, kādas sekas ir šim noziegumam attiecībā uz sievieti, pārsvarā stāsts koncentrējas ap Aleksandru un viņa ģimeni. Un tad kādā brīdī tiesas laikā, šķiet, Aleksandra advokāts ir tas, kurš izsaka zīmīgo frāzi, ka šī tiesas prāva nav par Milu, par viņas pārdzīvoto, par sekām, kas ir radušās viņai, bet par Aleksandru – tiesāts tiek viņš, izvērtēta tiek viņa rīcība, viņa motīvi, viņa personība, lai lemtu – viņš ir izdarījis noziegumu vai nav un kāds sods viņam būs jāsaņem. Pieļauju, ka no tiesiskā viedokļa tas ir pareizi, tomēr, protams, tāpat kā daudzi citi vai – precīzāk – daudzas citas, es šajā stāstā nespēju distancēties no cietušās sievietes perspektīvas.

Varbūt autores mērķis bija veidot diskusiju un vērst uzmanību uz to, ka izvarošana IR noziegums, sodāms noziegums. Tā nav, Žana Farela vārdiem sakot, “divdesmit minūšu ilga darbība”, kuras dēļ nevajadzētu “sabojāt gudra, godīga un mīloša jaunieša dzīvi, tāda jaunieša dzīvi, kuram līdz šim viss ir veicies”. Bet tas ir tiesas darbs – lemt par to, vai un kāds sods par to pienākas. Mēs kā sabiedrība esam tik nekonsekventi – bieži ignorējam vardarbību, uzliekot spilvenu uz galvas, lai nedzirdētu, kā kaimiņš sit sievu, bet tikpat bieži turpinām sodīt citus ik dienu un visa mūža garumā, vēl ilgi pēc tam, kad tiesas piespriestais sods ir saņemts un izpildīts. Mēs spriežam savas tvitertiesas, ar saviem viedokļiem cerot ietekmēt tos, kas pieņems faktiskos lēmumus. Jo atbildība ir jāprasa. Es kā sieviete pārāk bieži redzu, ka noziegumi pret sievietēm netiek uzskatīti par vērā ņemamiem, par tiem nepienākas sods vai tie vispār tiek ignorēti, ka mēs netiekam sadzirdētas, netiekam uztvertas nopietni vai vienlīdzīgas vīriešiem. Un ja sistēma, kurai būtu mūs jāsargā, mūs pieviļ, tad mums neatliek nekas cits kā cīnīties ar tām metodēm, kādas ir pieejamas.

Mēs lepojamies, ka esam moderna sabiedrība, atvērti, inteliģenti, komunikabli un kādi tik vēl ne. Bet emocionālā inteliģence mums vēl arvien ir bērnu autiņos, ja vēl arvien nespējam izturēties pret citiem ar cieņu. Tieši tik elementāri. Protams, Aleksandrs ir neba nu nejauši izvēlēts kā konkrēta sabiedrības slāņa piemērs – inteliģents, centīgs un mērķtiecīgs jauns cilvēks, kurš ir audzis visai privileģētos apstākļos, kas, acīmredzot, ļauj viņam domāt, ka viņam ir vairāk tiesību nekā citiem, ka viņš ir pārāks par citiem. Tas viss kombinācijā ar gadsimtiem ilgi kultivētu attieksmi, ka dzimumnoziegumi nav gana nopietni ņemami noziegumi, turpina stiprināt atsevišķu vīriešu pārliecību, ka viss taču ir ok, neviens tak nav nomiris, pilnībā ignorējot to, kādas emocionālās sekas šie noziegumi rada upurim.

Nobeigumā gribu pievienot vienu video, kas lieliski skaidro piekrišanu, salīdzinot seksu ar tējas dzeršanu. Tāpēc – ja jums kādreiz grūti saprast, vai viņa (vai viņš) piekrita vai nepiekrita, atcerieties par tēju.