Category Archives: Kino

Puisis ar bibliotēku

Standarta

Pagājšnedēļ beidzot pienāca iespēja pabarot savu iekšējo romantisko zvēru, kurš lūdzas pēc jaukām pasakām ar meitenēm cakotās kleitās, daiļiem, drosmīgiem vai galīgi nelietīgiem prinčiem, pūķiem un briesmoņiem, pilīm un būdiņām. Īsi sakot – iznāca jaunā “Skaistule un briesmonis” ekranizācija. Jāatzīst, man bērnībā šī pasaka bija kaut kā paslīdējusi garām. Pa ausu galam dzirdēts stāsts (patiesas mīlas skūpsts atrisina visas problēmas?), bet lasījusi nebiju. Animācijas filmu arī noskatījos tikai pirms kāda pusgada. Bet tā kā visi citi droši vien zina šo stāstu, neizplūdīšu ar sižeta izklāstu, bet labāk parunāšu par jauno versiju.

Ja neskaita dažas (labas) sižeta piedevas un jaunlaiku datorgrafikas dāvātās iespējas, filmu papildina arī visnotaļ krāšņa aktieru buķete – Emma Vatsone jaukās meitenes Bellas lomā, Dens Stīvens – kā princis/tagad šaušalīgais briesmonis. Tiem, kas nespēj atcerēties, kas tas par aktieri, parasti saku – tas no Dauntonas abatijas. Bet man pašai viņš tā pa īstam iepatikās, kad izlasīju sarunu ar viņu žurnālā “The Happy Reader”, jo tā viņa diezgan glītajam ģīmim pievienoja interesantu un daudzpusīgu personību, par kuru līdz tam man nebija ne jausmas. Vatsones un Stīvensa duets šajā filmā gan mani īpaši nepārliecināja, bet tas nekas, jo visu kompensēja Gastons! Ja multenē šis personāžs ir ļoti, ļoti pārspīlēts gan vizuāli, gan saturiski, tad filmas versija šķita reālistiskāka. Un jāsaka, ka Lūks Evanss ir tik izteiksmīgs, ka labāku Gastonu vienkārši nevar vēlēties. Šis Gastons ir ļoti pilnasinīgs, bet, protams, arī totāls kretīns un narcisists, turklāt ar nopietnām agresijas problēmām. Bet tik un tā es uz viņu (Evansa nopelns) varētu skatīties augu dienu. Tāpēc šeit jāieliek arī viņa dziesma (kas pilnā garumā, protams, ir vēl labāka).

Vēl šajā ievērojamo seju pulciņā ir Emma Tompsone, Jūens Makgregors (kura franču akcents izklausās diezgan samocīts) un Īens Makkelens, kas ir šarmanti katrs savā, jau pazīstamajā veidā. Jāsaka, ka visā šajā stāstā fascinējošākais ir ņemšanās ap faktu, ka šajā filmā ir homoseksuāls personāžs (nez vai tā pati cepšanās notiek, jo vismaz divi no aktieriem ir geji?). Es tiešām ļoti rūpīgi skatījos un nevaru teikt, ka šī varoņa manierismi būtu bijuši tik ļoti kliedzoši, lai filmu nedrīkstētu rādīt bērniem. Filmu un multeņu pasaulē nudien ir vairāki citi gadījumi, kas robežojas jau ar drag-queen tipiem, un šis ir pilnīgi nekaitīgi, vairāk tāda bromance. Un man šķiet, ka teju katrs savā dzīvē ir piedzīvojis situāciju, kad pat ļoti heteroseksuāli puiši kādā ballītē paši no sava brīva prāta izdomā, ka viņiem vajag aizlienēt no meitenēm svārkus un uzdejot gulbīšu deju. Un neviens no tā par geju nav palicis. Un pat ja paliktu – liela muiža! Un ja jau šajā pasakas ekranizācijā ir pievienoti arī tumšādaini personāži, jo ir taču jāiet līdzi laikam, tad tiešām – varbūt beidzot vajadzētu kļūt nedaudz tolerantākiem un beigt satraukties, ar ko kurš guļ, kamēr vien iesaistītās puses dara to no brīva prāta. Un es ļoti šaubos, vai bērni šeit pamanīs kādus zemtekstus un apcerēs morāli.

Visumā – ļoti skaista un pozitīva jaunlaiku versija par veco, labo stāstu par to, ka skaistais var būt neglīts, un otrādi. Ka ir grūti būt jaukam, ja izskaties kā briesmonis un visi no tevi bēg, šausmās spiegdami, un ka ikviens sapņo atrast kādu, kas viņu pieņems tādu kā viņš vai viņa ir – briesmīgu vai feministi. Izņemot, protams, Gastonu, kurš vienkārši meklē kaut ko savam daiļumam atbilstošu 😀 Filma visu vecumu meitenēm.

Kino no 17. marta

Attīrīšanās mēnesis

Standarta

Runā, ka romiešiem februāris bijis par attīrīšanos (februum). Pati īpaši ar šo lietu februārī nenodarbojos, dušiņā gan gāju, bet tas jau nav nekas tāds, ko mūsdienās tā īpaši atzīmēt. Iekšķīgā un mājas attīrīšana arī īpaši nesanāca, vien līku muguru aizstiepu kaudzīti glancēto žurnālu uz “Otro elpu”, kur gan jau paķers kāda priekš kolāžiņām. Maku gan nedaudz attīrīju, dodoties uz Latvijas Grāmatu izstādi. Nākamgad iešu vēl, gatavošos rūpīgāk, varbūt pat aiziešu uz kādu no prezentācijām, šoreiz iespējas nesakrita ar piedāvājumu. Februārī iznāca man ļoti mīļās grupas “Elbow” jaunais albums, no kura manā sirdī iešāvās šī dziesma.

Grāmatas. Februāra apņemšanās bija lasīt mazgrāmatiņas un krimiķus. Visu ieplānoto gan neuzspēju, bet tāda jau tā dzīve ir. Ar burtiski 50 lpp. aiz februāra borta palika Michael Robotham “Life or Death”, bet par to tad būs atsevišķi un garāk. Februārī pēc mēneša pārtraukuma atkal aizklīdu uz bibliotēku. Un ar to parasti ir tā – vai nu nav nekā, ko paņemt, vai nevar vien izvēlēties – gribas visu. Šoreiz bija pēdējais variants. Nācās sevi nopietni ierobežot.

  1. Terry Pratchett – Mort. 4/5. Šo izvēlējos lasīt Grāmatu kluba tematiskajā uzdevumā – nāvīte. Stāsts risinās tajā pašā jaukajā un dīvainajā Discworld, tikai šoreiz tas ir par Nāvi, kurai uznāk tāda kā eksistenciālā krīze (funny, no?), un tā nu Nāve izdomā, ka derētu pieņemt mācekli, lai ir kas strādā, kamēr Nāve pamēģinās, vai šai pasaulē ir vēl kas tai baudāms un interesants. Morts, būdams nepieredzējis šajās lietās, pamanās darbā iejaukt jūtas, un – problēma ir radīta! Bet realitātei ir savi paņēmieni, kā lietas sakārtot. Mani tiešām valdzina tas, ar kādu vieglumu Pračets rakstīja pilnīgi par jebko un kaut vai totālākās blēņas.
  2. Agata Kristi – Austrumu ekspresis. 4/5. Šī grāmata īsti nebija plānā, bet ceļā gadījās bibliotēka. Nolēmu – ja nu galīgi noslinkošu ar nākamā mēneša Grāmatu kluba uzdevumu (grāmatas -> kino), tad būs izlasīta vismaz šī. Mesjē Puaro sagadīšanās pēc (lai gan nav tādas lietas kā sagadīšanās) iegadās braukt ar Austrumu Ekspresi tieši tajā reizē, kad kāds no pasažierim tiek nogalināts. Kajīte ir aizslēgta no iekšpuses, vilciens ir apstājies, jo sliedes ir aizputinātas, slepkava it kā aizbēdzis pa logu? Vai tomēr ir uzkavējies tepat vilcienā? Viss bija labi un aizraujoši līdz brīdim, kad tika aprakstīts nelaiķa nogalināšanas veids. Tad es diemžēl atcerējos, ka šo grāmatu esmu lasījusi, un, lai gan neatceros visas detaļas, svarīgāko – kurš ir slepkava, es zinu gan. Pārlasīju visu grāmatu, bet diemžēl mana sajūsma bija piezemēta. Dusmīga uz savu atmiņu!
  3. Ales Kot – Secret Avengers, Volume 2: The Labyrinth. 3/5. Slepeno atriebēju piedzīvojumus paņēmu izlasīt tikai tāpēc, ka uz vāciņa Deadpool. Viņš bija jauks. Viss pārējais – nu nekas ļoti īpašs. Ir labāki un interesantāki komiksi par šo. Bet tas bija īsi, tāpēc nav pamata garām sūdzībām.
  4. Robert Thorogood – Meditation on Murder. 4/5. Šī ir mana mēneša končiņa. Esmu liela seriāla “Death in Paradise” fane, tāpēc mani ļoti iepriecēja šis atsevišķais stāsts no jau pazīstamo varoņu dzīves. Arī šeit notikusi slepkavība aiz slēgtām durvīm – meditācijas namiņā sesijas laikā tiek nogalināts sirmais guru Aslans. Slēgtas durvis nozīmē, ka slepkava var būt tikai viens no pārējiem pieciem cilvēkiem, kas atradās šajā namiņā. Turklāt viens no tiem jau ir atzinies slepkavībā. Bet vai šis cilvēks tiešām ir slepkava? Šis bija tiešām jauks gabals, kas parādīja jau pazīstamos varoņus no citas puses, turklāt viss interesantākais nebija uzreiz uzminams. Lasīšu arī nākamās grāmatas.
  5. Luīze Pastore – Pēdējais ķēniņš. 4/5. Svaigākais gabals “Mākslas detektīvu” sērijā, kur šoreiz stāstīts to, kā Teo uz ielas atrod Rīgas pēdējā ķēniņa dienasgrāmatu un pēc tam, protams, dodas viņu meklēt. Sirsnīgs Ziemassvētku noskaņas stāsts, kas lasītājus iepazīstina ar mākslinieku Voldemāru Irbi jeb Irbīti. Lai gan šajā grāmatā man bija nopietna problēma ar CAPSLOCK lietojumu, stāsts pats bija labs, un par Elīnas Brasliņas ilustrācijām vienkārši nevaru beigt sajūsmināties.
  6. Werner Herzog – Of Walking in Ice. 4/5. Šo grāmatu saņēmu kā blogeru Ziemassvētku dāvanu no Lasītājas. Nosaukums dzirdēts, bet diez vai būtu pati kādreiz sataisījusies to izlasīt. 1974. gada novembrī Verners Hercogs saņem ziņu, ka smagi saslimusi un, iespējams, mirst viņa mentore Lote Aisnere. Viņš ieņem galvā, ka viņa nemirs, ja vien viņš pie viņas ies kājām, un dodas 3 nedēļu gājienā no Minhenes līdz Parīzei. Un šī ir viņa dienasgrāmata, kur viņš pieraksta faktus, novērojumus un pārdomas. Nedaudz īpatnējs izteiksmes veids, bet, kolīdz ielasās, ir ok. Ļoti atgādināja pašas pārdomas (drīzāk veidu, nekā saturu), kad pirms dažiem gadiem ar riteni minos pa Igauniju – pārsteidzoši, cik maz mēs pamanām, braucot ar mašīnu! Un cik daudz domas var izdomāt, tā minoties! Un jā, maiteklis [jāiezīmē teksts tālāk, lai skatītu] – Lote nomira 9 gadus vēlāk. Arī novembrī.

Kino. Februārī noskatījos ļoti aizkustinošo un jauko stāstu par mazo indiešu puisēnu, kas pazaudēja un atkal atrada savu ģimeni – “Lauva”. Parasti cenšos izvairīties no vispārināšanas – tomēr, ja šī filma jūs nespēj aizkustināt, varbūt ir vērts apmeklēt kardiologu un pārliecināties, vai jūsu sirds nav pārvērtusies akmenī? Plašāk par filmu izteicos šeit. Tad vēl es pamanījos ielekt pēdējā vilcienā (lasīt – seansā) un uz lielā ekrāna noskatījos filmu “Pasažieri”, kas ir tāda mīlīga romantiska kosmiskā odiseja. Neko vairāk par izklaidi no tās negaidīju, tādēļ arī nevīlos. Smuki cilvēki, smukas ainavas, spacewalking un vientulība uz milzu kosmiskā kuģa, kad esi pamodināts kļūdas pēc un tavs vienīgais sarunbiedrs ir androīds. Jāatzīst, ka skatoties, cik klišejiski vīrietis tiek atveidots, kad viņš ir zaudējis cerību – viņš vnk pārtrauc skūties un guļ turpat, kur ēd, aizdomājos – kā tad šajā situācijā uzvestos sieviete? Pārtrauktu skūt kājas, vai? Smuka filmiņa, kas gan tikai garāmejot pieskaras nopietnām tēmām par morāli un to, ka cilvēks tomēr ir un paliek bara dzīvnieks.

Bet Oskaru naktī Forumcinemas mums uzdāvināja ļoti labo un krāšņo (vizuāli ļoti labi nostrādāts darbiņš) “Vilcienvakti 2”. Uzzinot, ko skatīsimies, biju nedaudz vīlusies, jo – biju plānojusi vispirms noskatīties pirmo filmu. Jā, jā, zinu. Bet es esmu lasījusi grāmatu, ok? Un tad, lai gan viens draugs man pat ir iedevis filmas DVD, es nevarēju nekādi saņemties skatīties filmu par tiem skotu narikiem. Bet, lai gan man ir robi izglītībā, es nevaru noliegt, ka turpinājumā ir izdevies ļoti pat labs stāsts par “tūristiem pašiem savā jaunībā” – ir sakarīgs, ticams sižets, pāris labi monologi, ir draudzība un nodevība, kautiņi un sāpes, drāma un smiekli. Rekomendēju pat tiem, kas nav pirmās filmas/grāmatas fani.

TV. Turpināju būt uzticīga/apsēsta ar “Gilmore Girls”. Vēl arvien uzskatu, ka lielisks seriāls. Protams, tam ir savas paviršības, piemēram, priekš cilvēka, kas vada viesnīcu, Lorelai pārāk daudz laika pavada, valkājoties viskautkur apkārt. Vai arī diezgan bieži viņiem ir ļoti brīva izpratne par to, vai notikumi turpinās šajā vai nākamajā dienā, un cikos. Bet piedodu to visu, jo seriālā nav pārspīlēti labu vai sliktu tēlu, katram savas īpatnības. Vislielākais īpatnis ir Kērks, kura dēļ vien ir vērts šito skatīties. Beigas gan izskatījās pēc varianta, kad scenāristi ir ieplānojuši vēl 2 sezonas, bet tad viņiem pasaka – nē, seriāls atcelts, veram ciet šo bodīti! Bet ir atlikušas 2 sērijas. Un tā viņi to pabeidz – burtiski pēdējās 10 minūtēs. Nepatika. Drusku paskatījos jauno turpinājumu (tipa pēc 10 gadiem), bet biju pārāk piekasīga, nespēju pieņemt aktieru vizuālās un personāžu raksturu izmaiņas. Atgriezīšos pie tā, kad atmiņas būs pabalējušas.

Martam īpašu plānu nav, varētu vienīgi mēģināt iespringt un izlasīt kādu non-fiction gabalu, citādi man sāk šķist, ka es par daudz uz pavieglo galu esmu metusies 🙂

“Lauva”

Standarta

Aww-right. Saru ir tikai 5 gadi, kad viņš tuvējās pilsētas dzelzceļa stacijā pazaudē vecāko brāli, un vairākas stundas vēlāk pamostas vilcienā, kas dodas nezināmā virzienā. Šķērsojis pusvalsti un nonācis miljonu pilsētā Kolkatā, Saru ir pavisam viens. Viņš nezina savu uzvārdu, nezina, no kura apgabala nāk, var pateikt tikai sava mazā miestiņa nosaukumu, kuru neviens neatpazīst. Viņš pat nerunā vietējā – bengāļu valodā. Viņa izredzes atgriezties mājās nav visai spīdošas. Nezinu, kā, bet Saru izdodas saglabāt optimismu, turklāt viņš ir ļoti apsviedīgs, bet tādam jau laikam cilvēkam Indijā jābūt. Tiesa, arī viņa laimes zvaigzne spīd gana spoži, un Saru izdodas izbēgt dažādiem ļoti nepatīkamiem likteņiem. Un tad viņu adoptē austrāliešu pāris, un viņš nokļūst Tasmānijā, izaugot labi situētā vidusšķiras ģimenē. 25 gadus vēlāk Saru sāk meklēt savas saknes, mēģinot apvienot savas bērnības atmiņas ar to, ko spēj Google Earth. Pamazām tas pārvēršas apsēstībā, kas draud izpostīt viņa attiecības gan ar draudzeni, gan adoptētajiem vecākiem. Un tad ir tās beigas, kad neslēpti šņaukājas pat stiprais dzimums.

Trīs Saru

Trīs Saru

Filma ir tapusi pēc Saroo Brierley autobiogrāfiskās grāmatas motīviem, un tā ir kapitāls raudināmais gabals. Ne gluži tā, kā “Pirms atkal tiksimies”, drīzāk tā, ka asaras teju nemanāmi, bet neizbēgami krājas acu kaktiņos un sūknējas prom pa vaigiem. Visumā es to nesauktu par gada drāmu, tā drīzāk ir ļoti aizkustinošs stāsts par ģimeni, mīlestību un cerību. Tā arī visai atklāti parāda mūsu vienaldzību – jo kam gan rūp vēl viens noklīdis, noskrandis bērns, kad apkārt tādu ir tūkstošiem? Un vēl citiem šie bērni ir tikai bezvārda izmantojami radījumi, savācami no ielām vai bērnunamiem. Šis ir arī stāsts par izdzīvotāja/veiksminieka vainas apziņu, par ilgām, par dzīvēm, kas tiek aplauztas jau pašā pumpurā. Par to, cik svarīga bērnam ir mātes mīlestība, un šī saikne nezūd arī, esot tālu vienam no otra. Par cilvēkiem, kurus nevar izglābt pašus no sevis, lai kā gribētos. Lai gan Oskara nomināciju ir izpelnījies tieši Devs Patels (ko gan jau visi atceras no “Graustu miljonāra”), man vairāk gribas pieminēt mazā Sanija Pavara veikumu – viņa atveidotais spulgacis Saru varbūt nezina īpaši daudz vārdu, bet viņš ir ļoti izteiksmīgs, un tās acis…

Iesaku, bet brīdinu, ka var būt emocionāli plūdi, īpaši tiem, kuriem ir pašiem savi bērni.

Kino no 17. februāra

Durvju mēnesis

Standarta

Ja var ticēt kaut vienam vārdam, kas ir rakstīts Vikipēdijā, tad vārds “janvāris” ir cēlies no latīņu valodas vārda ianua, kas nozīmē – durvis, tādējādi apzīmējot durvis uz Jauno gadu. Arī šogad durvis tur vaļā čupiņa ar lasāmajām grāmatām. Janvāra plāns bija tikt galā ar dažiem iesāktajiem gabaliem, kas arī vairāk vai mazāk izdevās. Un tad es saķēru kaut kādu pretīgu saaukstēšanos, kuras dēļ pāris dienas lasīšana bija mans spēju maksimums, bet arī ne vienmēr. Vēl janvārī bija pāris dienas vējainajā un ziemīgajā Stokholmā ar šopinga un kultūras programmu, tēju, vīnu un personisko vārnu. Divus vakarus pabiju arī JRT, kas vēl arvien nepieviļ. Labi iesākts gads. Ja neskaita tos piešņauktos kabatlakatus.

Grāmatas. 

  1. Pīrss Brauns – Zelta dēls. 4/5. Lai gan, sākot lasīt šo grāmatu, es sajūsminājos, ka autors ne tikai sasodīti labi izskatās, bet arī labi raksta, tomēr šo gabalu muļļāju visu decembri un nekādi nespēju pabeigt. Ne jau tāpēc, ka grāmata būtu slikta, vienkārši man tā kaut kā uz vidus totāli nelasījās. Bakstīju pa vienai nodaļai uz priekšu un šausminājos, ka visi termiņi bibliotēkā sakavēti. Visumā tā ir ļoti veiksmīgs un kvalitatīvs turpinājums pirmajai daļai “Sarkanā sacelšanās” (un labi turpinājumi ir diezgan reta parādība), bet kaut kas man pietrūka dinamikas ziņā. Bet tas ir dziļi subjektīvi, jo ir cilvēki, kas sajūsmā lauž krēslus. Vēl joprojām uzskatu, ka jēdzīgākā no šī tipa (distopiskās fantāzijas) grāmatu sērijām, kas ir lasītas.
  2. Margaret Atwood – Angel Catbird, Volume 1. 2/5. Klasiķe Mārgareta Atvuda iemēģina roku pie komiksa, kurā neko nenojautošs datoriķis kļūst par kaķputncilvēku ar ienaidnieku žurkcilvēka izskatā un draudzenīti-kaķenīti. Mjau. Ideja diezgan laba, vizuālais izpildījums arī, bet sižets un dialogi – tīrās šausmiņas! Tā, it kā to būtu sagudrojusi pamatskolniece. Vāji. Neiesaku tērēt laiku. Īpaši Atvudas faniem, jo tad tā vilšanās varētu būt sāpīgāka.
  3. Andžejs Sapkovskis – Pēdējā vēlēšanās. 4/5. Brīnišķīgi lieliska grāmata, lai gan sāku to lasīt ar lielu skepsi. Ļoti oriģināla un asprātīga pieeja senajām, labajām pasakām un dažādiem mītiskiem personāžiem – stāsti, kuros galvenais varonis raganis (kuru arī es visu laiku lasīju kā “ragainis”) nodarbojas ar dažādu nelādzīgu radījumu likvidēšanu. Tur nav tikai visiem pazīstamie velni un lietuvēni, bet arī daudz eksotiskāki radījumi, piemēram, strigas. Mans mīļākais personāžs bija briesmonis Nivellens (no pasakas par skaistuli un briesmoni), riktīgi rēcīgs tips, bet arī velns tālu neatpalika. Ļoti gribētos, lai šī nav kārtējā sērija, kuru iesāk izdot un tad pamet. Protams, var meklēt tulkojumus uz angļu vai krievu valodu, bet kāpēc gribēt lasīt svešvalodā, ja ir iespējams tik labs latviešu tulkojums.
  4. Amy Kaufman, Jay Kristoff – Gemina. 3/5. Otrā “Illuminae Files” kosmiskās sāgas grāmata. Notikumi šoreiz risinās kosmiskajā stacijā Heimdall, kurā ierodas sliktie (tie paši, kas pirmajā grāmatā), lai pabeigtu iesākto darbiņu, un visi gali būtu ūdenī. Arī šoreiz glābšanas/pretošanās misiju uzkrīt veikt pārītim pusaudžu. Mazliet drūmi, vietām smieklīgi, bet, protams, atkal ļoti stilīgā vizuālajā noformējumā. Šoreiz iztikām bez zombijiem, kas bija priecējoši. Ar interesi gaidu noslēdzošo daļu. Šķiet, ka tā būs vēl garāka. Cerams, tiks izdomāts oriģināls atrisinājums un netiks kopēts pirmo divu grāmatu formāts (nu jau es zinu, kurā vietā gaidīt negaidīto). 
  5. Elizabete Strauta – Mani sauc Lūsija Bārtone. 4/5. Īsa, bet piesātināta grāmata par to, kā katrs notikums un katrs cilvēks, ko satiekam, mūs ietekmē un veido. Par rētām, kas nedzīst, par sāpēm, kas nepazūd, par saknēm un to, kas tā arī paliek nepateikts. Ļoti labi un spēcīgi. Grāmata, kas jāizlasa.
  6. Arnalds Indridasons – Purvs. 4/5. Šis ir lielisks detektīvs, ar ko sākt gadu – cilvēcisks, skaudrs un arī sasodīti aizraujošs. Slepkavība, kas izskatās pēc sadzīviska strīda stulba atrisinājuma, aizved izmeklētājus daudz dziļāk sāpīgā pagātnē, nekā gaidīts. Ļoti labi uzrakstīta un ļoti labi iztulkota grāmata, ko noteikti vērts izlasīt žanra cienītājiem. Plašāk šeit.
  7. Murder Under the Christmas Tree. 4/5. Šī bija vēl viena no manām Ziemassvētku grāmatām – 10 krimināli stāsti. Lai gan sākums sagādāja nelielu vilšanos, grāmata pamazām uzņēma apgriezienus un kļuva interesantāka. Vai arī es pārslēdzos uz tai piemērotāko noskaņojumu. Īsi, ātri un labi. Laba izvēle ziemīgiem vakariem, kad nav iekāriens lasīt 400+ gabalus.
  8. Lisa Dickenson – The Twelve Dates of Christmas. 1/5. Ļoti, ļoti slikts romantiskais Ziemassvētku romāns par kādu jaunkundzīti, kas šķiras un atkal mīl Ziemassvētku mēnesī. Pavirši uzrakstīta grāmata, nepievēršot uzmanību detaļu saskaņošanai, kur nu vēl parūpējoties, lai varoņi uzvestos vecumam vai profesijai atbilstoši. Ideja faktiski ir diezgan laba, vaina izpildījumā, kad autore cenšas vienā grāmatā sabāzt pārāk daudz, turklāt arī izteiksmes veids ir tāds pats pārcentīgs. Par divām pēdējām plašāk izteicos šeit.

Kino. Šis bija vēl slinkāks mēnesis par decembri, jo noskatījos tikai divas filmas. Vācu filma “Toni Erdmann”, kas ir nominēta arī Oskaram, ir stāsts par kādu tēvu, kas cenšas atjaunot attiecības ar atsvešinājušos meitu. Inese (Sandra Hüller) ir tipiska centīte, kas vergo kaut kādā konsultāciju uzņēmumā. Visi tur viens par otru svarīgāki, un viņai kā sievietei ir reāli jāiespringst, lai viņu vispār ņemtu par pilnu. Viņa praktiski visu filmu arī ir tāda konkrēti uzskrūvējusies, un, redzot to viņas darba vidi, es nemaz nebrīnos. Viņas tēvs Vinfrīds (Peter Simonischek) mīl praktiskus jokus. Redzot, ka kontakts ar meitu tradicionālajā veidā nav atdzīvināms, viņš uzliek parūku, nosauc sevi par Toniju Erdmanu un uzrodas meitas tuvumā visnegaidītākajos brīžos, izliekoties te par vēstnieku, te par biznesa konsultantu vai multimiljonāru. Filmas mīnuss ir tas, ka tā ir tiešām gara, jo te tiek veltīts ļoti daudz laika korporatīvās ikdienas detaļu attēlošanai. Diezgan īpatnējs gabals, kas parāda visnotaļ skumju eksistenci, uz kuru paši vien tiecamies.

Pēc tam beidzot noskatījos Star Wars filmu “Rogue One”, kas bija principā gandrīz viss, ko no tās gaidīju. Stāsts ir par sacelšanās alianses varoņiem, kas ir gatavi veikt neiespējamo misiju, lai iegūtu Death Star konstrukcijas plānus, un šis stāsts bija ļoti paredzams, tāpat kā tas, ka šiem varoņiem nevajag pārāk sirsnīgi pieķerties. Tomēr bija arī daži interesanti sižeta elementi, veselīgs humors un droīdu jociņi. Es tīri vai apskaužu robotus un līdzīgos, jo viņi var mirt bez baiļu, zinot, ka viņu eksistence var turpināties jebkurā citā ierīcē, kurā pārstāda tavu “cieto disku”. Diez vai viņiem saprast cilvēku sišanos par viņu pliko dzīvību līdz pēdējam mirklim. Protams, var diskutēt, vai šī filma ir ļoti vajadzīga visā Star Wars sērijā, ja jau līdz šim gluži labi iztika bez tās. Tomēr stāsts ir pietiekami interesants un specefektiem dāsns, lai to varētu skatīties bez īpašām sūdzībām. Un nauda nāk!

TV. Sava iecienītā krimiķu žurnāla iespaidā noskatījos zviedru/britu kopražojumu “Modus”, kas ir tapis pēc norvēģu autores Anne Holt grāmatu sižeta. Stāsta centrā ir psiholoģe Ingera, kas nesen ir atgriezusies mājās no darba FIB, un viņas meita kļūst par liecinieci slepkavībai, tā nu Ingera atkal tiek ievilkta šitajā padarīšanā, lai gan bija apņēmusies vairs izmeklēšanās neiesaistīties. Līķu kaudze pamazām krājas, un top skaidrs, ka šie noziegumi ir saistīti ar homofobiju. Lai gan šis nav pats aizraujošākais detektīvseriāls, ko esmu skatījusies, bet kaut kā tomēr obligāti bija jānoskatās viss un tempā. Visumā kvalitatīvi un ne pārāk depresīvi.

Un tad es nobriedu beidzot pamēģināt seriālu “Gilmore Girls”… Un tas man pārsteidzoši labi patīk. Jā, ok, es nespēju noticēt, ka pusaudži varētu spēt tik sakarīgi runāt un uzvesties, it sevišķi ilgtermiņā. Sižets pamatā ir balstīts uz mātes un meitas attiecībām – Lorelai ir bagātu vecāku atvase, kas ir visu nočakarējusi, 16 gadu vecumā paliekot stāvoklī, apkaunojot vecākus un sabojājot savas nākotnes izredzes. Stāsts gan risinās 17 gadus vēlāk, kad viņas meita Rorija ir ceļā uz Hārvardu, un Lorelai ir jānorij lepnums un jālūdz vecākiem finansiāli atbalstīt šo mērķi. Šis ir ļoti mīlīgs seriāls par dzīvi Ņujorkas piepilsētā, kas pilns ar visdažādākajiem īpatņiem, viņu attiecībām, svētkiem un pasākumiem, smiekliem un cilvēcību. Tiešām jauks gabals, turklāt viss tajā ir visnotaļ labi sabalansētās devās.

Teātris. Jep, jauna rubrika. Decembrī uznāca kāre iepirkt teātra biļetes, tā nu janvāris bija kulturāls. Iesākumā bija Hermaņa un Velbeka “Pakļaušanās”, kura, visticamāk, neatstāj vienaldzīgos. Manuprāt, mūsu šī brīža politiskajai situācijai ļoti aktuāla, jo mēs īpaši neatšķiramies no francūžiem – sēžam un gudri runājam, neko nedarām un problēmas risinām, vienkārši skatoties pretējā virzienā un gaidot, kad tās pašas aizies prom. Jo aizies, vai ne? Ja ir vēlme nedaudz padomāt, tad iesaku šo noskatīties.

Otra izrāde bija “Ilgu tramvajs”, kur uzspēju uz pēdējo “seansu”. Šis ir vēl viens stāsts par salauztām dzīvēm. Blanša ierodas ciemos pie savas māsas Stellas. Ne viss Blanšas dzīvē ir gluži tāds, kā viņa to iztēlo, un, ja Stella to spēj pieņemt, tad viņas vīrs Stenlijs pavisam nemaz, un attiecības visai ātri kļūst saspīlētas. Elita Kļaviņa Blanšas lomā ir teju ģeniāla, tik patiesa un neirotiska. Šajā izrādē bija tik daudz pazīstamu sajūtu – tie, kam ir brāļi vai māsas, zina, ka ģimenes sviestu pieņemt ir samērā viegli, jo pie tā gadu gaitā ir pierasts. Sarežģītāk, ka vienādojumā tiek iesaistītas citas personas. Tāpat tikpat daudz bija brīžu, kad priecājos – labi, ka man tā nav. Ja gadījumā šai izrādei ir TV ieraksts, kas tiks kaut kur rādīts, ļoti rekomendēju.

Februāra mēneša plāni – kā jau mīlestības mēnesī – krimiķi. Jo kas tik netiek sadarīts kaislību vārdā! Un – kā jau īsajā mēnesī – īsās grāmatas. Ir dažas uzkrājušās. Izskatīsies labi statistikā. Nu ok, Biki-bukus es tur neskaitīšu.

Last of the gang jeb decembra pārskats

Standarta

Mans naivums reizēm pārsteidz mani pašu. Decembrim biju sarūpējusi plānus kā Napoleonam. Un tad viss ņēma un sagāzās. Rēķinājos, ka decembris darbā būs patukšs mēnesis, tāpēc būšu nepārstrādājusies un ar vairāk brīva laika. Ka tik ne tā! Nebija brīva ne minūte. Un tad vēl visi tie pasākumi… Pat Prāta spēļu rīkotāji izdomā tādu tupizmu kā rīkot finālu Ziemassvētku nedēļā! It kā pēdējā nedēļā pirms svētkiem cilvēkiem darāmā trūktu. Protams, vienmēr var nekur neiet, tikai sēdēt mājā uz dīvāna un atrunāties, ka nekur netiec, jo… Labprātāk lasītu grāmatiņu, nekā burzītos ar cilvēkiem. Vecumdienās, ja līdz tādām novilkšu, noteikti būšu īgnā kaķu tante, kas uz visiem burkšķ un sit ar spieķi pa radiatoru caurulēm. Es jau tagad ienīstu visus kaimiņus, kuru tusiņu plāni nesakrīt ar maniem gulēšanas.

Grāmatas. Tātad man bija Ziemassvētku literatūras mēnesis, ja kāds vēl nezina. Šis tas, protams, palika nepabeigts un tiek pārvilkts uz janvāri, kamēr vēl aiz loga ziema. Vēl viena grāmata (un pārītis kindlā) neiesākta palika uz, visticamāk, nākamo Ziemassvētku sezonu. Vēlme palasīt sniegotas un/vai romantiskas grāmatas man vienmēr likusies sezonāli iederīga, bet atrast kaut ko jēdzīgu ir visai pagrūti. Gribēju šito projektu mēģināt jau pērn, bet neizdevās atrast lasāmvielu, jo piegāju ļoti piekasīgi. Šogad nolaidu standartu, un kas no tā iznāca? Tas, ka pagaidām neatradu neko izcilu no Ziemassvētku romantiskajiem romāniem, bet pietiekami labi izklaidējos, turklāt pašķaidot tos ar citiem gabaliem, sajūta nav tik salkana.

  1. Rainbow Rowell – Attachments. 4/5. Ļoti kvalitatīvs romantiskais romāns par mīlestību digitālā laikmeta sākumā. Rekomendēju! (Tur gan Ziemassvētki ir pa vidu, bet par tiem tikpat kā netiek runāts.)
  2. Debbie Macomber – Starry Night. 2/5. Stipri mazāk kvalitatīvs romantiskais romāns par mīlestību Ziemassvētku sezonā. Plusi – Aļaska, ziema un aurora borealis, kurai, kā izrādās, ir arī skaņa. Plašāk par šīm divām izteicos šeit.
  3. Andris Rubenis – Viduslaiku izglītība, antropoloģija un ētika. 4/5. Dažreiz es nopērku grāmatas vnk tāpēc, ka tās met pakaļ. Vai tāpēc, ka tās ir par tēmu, ko es it kā kaut kad gribētu paurbt. Un urbšana tā bija! Skaidrs, ka mans prāts nav radīts arī filozofijai, ne tikai astrofizikai. Brīžiem gāja ļoti grūti, bet vienlaikus sakārtoju savā juceklīgajā prātā daudzus neskaidrus faktus un nodarbināju šūniņas, par kuru eksistenci pat nezināju. Tagad viņas prasa vēl.
  4. Mark Forsyth – A Christmas Cornucopia. The Hidden Stories Behind Our Yuletide Traditions. 5/5. A must read! Šī bija lieliska, brīnišķīga, jautra un faktiem bagāta grāmata par Ziemassvētkiem – tradīcijas, mīti un patiesības druskas. Nopirkta kā mirkļa iegriba, bet viena no superīgākajām grāmatām, kas šajā gadā lasītas.
  5. Scarlett Bailey – Just for Christmas. 3/5. Vēl viens Ziemassvētku romantiskais gabals. Drusku labāks un ticamāks par iepriekšējo, bet tik un tā varētu labāk. Ticu, ka kaut kur ir mans ideālais piparkūku un eglīšu romāns. Bet tikmēr izteicos par pēdējām divām šeit.

Kino. Ļoti mierīgs mēnesis. Mēģinājām iet uz “La La Land”, bet trāpījām uz seansu ar galīgi sačakarētu skaņu, kas beidzās ar to, ka pirmo reizi dzīvē izgāju no filmas seansa. Līdz ar to man nav īsti viedokļa par šo gabalu. Tad pa Ziemīšiem Netflixā noskatījos vienu tematisko filmu “The Spirit of Christmas”, kur kāda dāmīte svētku sezonā iemīlas spokā, jo ar dzīviem džekiem viņai kkā neveiksmīgi veidojas attiecības. Skatīties varēja, bet nu garlaicīga ideja, garlaicīgi dialogi, garlaicīgas klišejas. Laikam jau neiesaku. Tiešām, tad jau labāk 20. reizi noskatīties “Love Actually”.

Gads gan bija jāpabeidz ar kādu ķinīti, tāpēc aizdevos uz “Assassin’s Creed”, kas tapusi pēc videospēļu motīviem, kurā spēlē daiļais Fasītis un kuru ļoti gaidīju. Nedēļā pirms Latvijas pirmizrādes jau parādījās pirmie filmas vērtējumi, un tie bija – tikai vidēji laba. Tagad varu viņiem piekrist – lai gan Fasīti redzēt bija prieks, filma tiešām ir tikai vidēji laba. Tā nav slikta, bet nav arī nekas tāds, par ko sajūsmā baigi lēkāt.

Kalums Linčs (Fasbenders) ir senas slepkavu (assassins) apvienības dalībnieku pēctecis, kurš gan šajā realitātē ar to visu galīgi nav saistīts līdz brīdim, kad viņu savāc kāda nedaudz aizdomīga kompānija, lai izmantotu viņa smadzenes un ģenētisko kodu un izsekotu viņa senča gaitas 15. gs. Spānijā (un noskaidrotu, kur viņš ir paslēpis kādu ļoti vērtīgu mantiņu). Un tad senā cīņa starp slepkavu brālību un templiešu ordeni turpinās 21. gadsimtā. Tas apmēram svarīgākais.

Labās lietas te ir senā un šodienas stāsta un personāžu mijiedarbība, vizuālis, efekti, triki (visu cieņu kaskadieriem, kas ar šito nodarbojas) un mūzika. Sliktās – izskatās, ka veidotāji baigi aizrāvās ar lielo vārdu piesaisti filmai, bet aizmirsa par saturu. Piemēram, Kotijāras loma ir šausmīgi garlaicīga, tur varēja paņemt jebkuru jaunu topošo aktrīzi, un būtu tikpat labi. Turklāt mani līdz galam nepārliecināja tā ģenētiskā projekta ideja un izpildījums. Tāpat skatītājam bija jānodarbojas ar minēšanu attiecībā uz to, kas ir visi tie pārējie cilvēki, kas tiek izmantoti šajā pašā eksperimentā. Līdz ar to finālam pietrūka emocionālā dziļuma. Bet skatīties var, gana aizraujoša izklaide. Video tālāk ir slavas dziesma kaskadierim.

Otra filma bija nodeva mūžīgajai bērnībai jeb animācijas filma “Sing”, kuru es ļoti gaidīju un kura man arī ļoti patika. Kaut kā muļķīgi trāpījos nesen kino uz vēl vienu reklāmas rullīti, kas man parādīja vairāk, nekā es gribēju zināt pirms skatīšanās. Nu – kad tev nomaitekļo pārāk daudz, un vairs nav interesanti. Par laimi izrādījās, ka maitekļi bija tikai no multenes pirmās puses, un viss pārējais bija pārsteigums. Šoreiz man ir jāuzteic “Forumcinemas” un/vai izplatītāji, ka filmai ir vairāk seansu angļu valodā un tie ir ielikti normālā laikā, nevis darbdienā plkst. 12, kad strādājošs cilvēks tos nevar apmeklēt.

Stāsta galvenais varonis ir koala Basters Mūns (Metjū Makonehijs), kurš izsludina talantu konkursu, cerībā izglābt savu teātri no bankrota. Sarodas vesela virkne visdažādāko zvēru, un katram ir savs stāsts/problēmas. Un talants, protams. Šī bija ļoti mīlīga filmiņa, kas mani brīžiem pārsteidza, lika skaļi smieties un ļāva baudīt sirdij tuvu dziesmu interpretācijas. Protams, tur bija stāsts arī par stereotipiem, sapņiem un uzdrīkstēšanos. Ļoti pozitīvs un labs skatāmais!

TV. Šis bija mierīgais mēnesis arī TV laukā, pirms sākas janvāris un visas seriālu sezonas uzreiz. Un tad Netflixā parādījās “Dirk Gently’s Holistic Detective Agency”. Kaut kur (gan jau, ka FB) ar vienas acs kaktiņu biju manījusi kkādus tekstus par to, tāpēc nolēmu pamēģināt, neko daudz nezinot. Respektīvi es atkal nebiju redzējusi reklāmas rullīti un neko nelasīju, lai nesavāktu maitekļus. Šis seriāls ir tapis pēc Duglasa Adamsa darbiem. Protams, es gadiem zināju par “Galaktikas ceļvedi stopētājiem”, bet, kad beidzot nobriedu skatīties tā paša nosaukuma filmu, sapratu, kāpēc to kritizē – jo pat man kā nelasītājai bija skaidrs, ka tas ir bijis potenciāli lielisks materiāls, kas ir kapitāli izčakarēts. Bet Dirka Džentlija gabalā brīnumainā kārtā nekas nav izčakarēts – tas ir caur un cauri idijāls! Un es to domāju nopietni, jo taisos skatīties pa otram lāgam – lūk, cik ļoti man tas patika!

Sākumā (dēļ tās nezināšanas) domāju, ka tur būs kkāda tipa X-failu izmeklēšana – katru sēriju citas kosmiskas īpatnības, gariņi, ekstrasensi vai tamlīdzīgi. Patiesībā visas 8 sērijas iet viena un tā pati lieta. Es labprātāk neko vairāk nemaitekļotu, jo – ja jums tīk Duglass Adamss, tad patiks arī Dirks Džentlijs. Un stāsts, kur ir daudz sakritību un kur viss ir saistīts. Pat kaķēni, haizivis un laika mašīnas. Tas ir dīvains, absurds, smieklīgs un loģisks vienlaikus. Un es vienkārši mīlu abus galvenos varoņus – Dirku (Samuel Barnett) un Todu (Elijah Wood). Un vēl dažus citus. Ja jums tomēr tīk maiteklīši, tad tālāk reklāmas rullītis, kas apmēram atspoguļo visus tos trakumus, kas tur notiek:

Janvārī centīšos pabeigt to, ko man neļāva decembris, iešu uz divām teātra izrādēm un apmeklēšu Stokholmu, kur esmu noskatījusi virkni dažādu izstāžu, tai skaitā – par karaliskajiem precību tērpiem, Tūvi Jānsoni, renesanses modi no papīra un fotoizstādi par sapņiem. Vēl jau manīs, ko no tā paspēšu. Varbūt, ka visu!

Novembris ir balts no abiem galiem

Standarta

Tiešām neatceros, kad pēdējoreiz pieredzēju baltu novembri. Varbūt bērnībā? Laukos jau arī tas sniegs netiek tā sabojāts kā pilsētā, bet pēdējos gados jau nemaz nav, ko sabojāt, ir tikai lietus, migla un vējš. Vēl novembris iesākās diezgan muzikāli, jo apmeklēju “Mumford & Sons” koncertfilmu ķinītī. Un tas bija sasodīti lieliski! Tiešām nevainojams koncerts arī ierakstā. Viņu enerģija un entuziasms bija spēcīgi sajūtami arī šādi. Tagad, protams, vēl vairāk gribas kādreiz klausīties viņus dzīvajā. Bet, ja reiz pie mums beidzot būs pat RHCP un FF, varbūt kādudien būs arī mamfordiņi… Tiem, kas apšauba koncertu jēgu ķinītī, varu teikt, ka ir baudāmi! Katrā ziņā stipri labāk par DVD skatīšanos mājas TV.

Grāmatas. Novembrī kaplēju ne pa jokam. Bet tas galvenokārt tāpēc, ka seriāli šobrīd kaut kā galīgi nespēj uzrunāt, skatos tikai kārtējo “Survivor” sezonu un Shamy piedzīvojumus.

 

  1. Pīrss Brauns – Sarkanā sacelšanās. 4/5. Bibliotēkā uzdūros šim gabalam, un tā kā visi blogeri to slavē, nolēmu beidzot izlasīt. Kaut kā man personiski nepatīk tas vāka noformējums, tāpēc nekādi nespēju to nopirkt, neskatoties uz labajām atsauksmēm par saturu. Lai gan grāmata ir uzrakstīta pārdomāti un labā valodā, pa īstam mani tā sāka aizraut tikai ap vidu. Bet tad tiešām pa īstam! Garāku atsauksmi par šo nerakstīju, jo sapratu, ka diez vai man sanāks bez maitekļiem. Bet pašai lielākais prieks bija lasīt, gandrīz neko nezinot. Ja patīk distopiskās fantāzijas par šķiru cīņām, tad šī grāmata ir lieliska izvēle – gudra, asiņaina un krietni pārāka par savām žanra konkurentēm.
  2. Kārlis Vērdiņš – Pieaugušie. 4/5. Kad dzejas dienas garām, bibliotēkā pamazām atgriežas arī citu autoru krājumi. Nolēmu papildināt savas zināšanas par latviešu dzeju un nevīlos – man patika šie sevis un apkārtējās pasaules vērojumi. Saprotami, ironiski un atklāti.
  3. Joan Lingard – The Twelfth Day of July. 3/5. Krietni iekavētā jūlija grāmata par jauniem cilvēkiem 60. gadu Belfāstā, kas sašķelta protestantos un katoļos. Samērā kolorīti, bet ne tā, ka ļoti aizrāva, droši vien tāpēc, ka neesmu īstā mērķauditorija. Plašāk izteicos šeit.
  4. Luīze Pastore – Operācija “Maska”. 5/5. Man patīk visas “Mākslas detektīvu” sērijas grāmatas, lai gan arī šai sērijai es noteikti neesmu īstā mērķauditorija. Bet man tas netraucē, un tieši “Operācija “Maska”” šķiet pagaidām visforšākā šajā sērijā – aizraujošs stāsts, lieliska valoda, nekā lieka, bet nav arī tā, ka par maz. Un ilustrācijas! Krāšņas un detalizētas. Un ļoti, ļoti skaistas.
  5. J.K. Rowling – Harry Potter and the Chamber of Secrets. 3/5. Turpinu HP sāgas pārlasīšanu. Šī daļa mani kaut kā baigi sagarlaikoja. Vienīgais mierinājums, ka īsa. Jo nekādi nevarēju sagaidīt, kad sāksies interesantie notikumi.
  6. Lezlija Voltone – Eivas Lavenderas savādās un skaistās skumjas. 5/5. Skaista ne tikai ārīgi, bet arī iekšķīgi. Maģisks stāsts par trīs paaudžu sievietēm, katru ar savu īpašo talantu un tik trauslo sirdi. Brīnišķīga valoda, turklāt Lezlija Voltone pierāda, ka labam un detaļām bagātam stāstam nav obligāti jābūt uz 700 lappusēm.
  7. Andrea Camilleri – August Heat. 3/5. Kolorīts detektīvstāsts no Sicīlijas. Tā kā augusta tveicē nevienam nav spēka slepkavot, tad var vismaz atrast dažus gadus vecu līķi, lai izmeklētājam būtu darbs. Visumā bija interesanti, ļoti atšķirīgi (protams) no skandināvu drūmās noskaņas ar detektīvu-alkoholiķi un viegli lasāmi. Kā tāda chick-lit. Plašāk izrunājos šeit.
  8. Sanita Reinsone – Meža meitas. 4/5. Šis nebija viegli, bet noderīgi. Sākumā vietām drusku paraudāju aiz skumjām par izpostītām dzīvēm. Pēc tam visi šie stāsti sāka šķist ļoti līdzīgi. Bet visumā diezgan biedējoša apjausma par to, cik vienkārši ir pakļaut veselu nāciju, cik daudz ir to, kas dažādu iemeslu dēļ ir gatavi nodot citus, un cik ļoti latvieši paļaujas uz to, ka nāks kāds lielais un labais draugs, kas viņus izglābs. Varēja just, ka ļoti daudz šajos stāstos palika nepateikts, ka pēc dzīves, kas nodzīvota režīmā, kurā tu nevienam nevari uzticēties, nav iespējams atklāties un izstāstīt visu patiesību pat vistuvākajiem.
  9. The Happy Reader – Issue 8. 4/5. Svaigākais lasītprieka žurnāls, kur man gribējās, lai sarunā ar Kristīnu Skotu Tomasu būtu bijis vairāk runas par grāmatām, bet otrā daļa par Ameriku bija tiešām interesanta, uzzināju visādas jaunas lietas.
  10. Anne Fadiman – Ex Libris. 5/5. My precious! Superīgas esejas par lasīšanu, grāmatām un visādām laikam gan tikai grāmattārpiem saprotamām lietām – svešvārdiem, piekasīšanos pie pareizrakstības, īpašo grāmatu plauktiem, bibliotēku saprecināšanām un citām šausmīgi interesantām (vai nūģiskām) tēmām.

Kino. Novembris bija diezgan dāsns ar labām filmām. Protams, ja būtu aizgājusi uz visām Spektra filmiņām, tas būtu vēl dāsnāks. Bet nevajag jau arī pārdozēt.

“Troļļi”. Man patīk animācijas filmas (varbūt tāpēc, ka manā bērnībā nebija tik foršu multeņu, bija labākajā gadījumā Kurmītis), un šo es gribēju redzēt, kopš Džastins Timberleiks izlaida to sasodīti lipīgo dziesmu. Paspēt uz anglisko seansu gan nav viegli, jo to ir maz. Bet pēc latviskā reklāmas rullīša noskatīšanās bija skaidrs, ka tik kokainā dublāžā es šo multeni noteikti neskatīšos (lai gan “Zootropoli” skatījos ierunātu latviski, un par to man sūdzību nebija). Ja par troļļiem – ļoti košs (tā, it kā veidotāji būtu uz LSD vai kā tml.) un mīlīgs stāsts par to, ka laimi nevar gūt, kaut ko apēdot, ka tā nenāk no ārpuses, no citiem cilvēkiem, kūkām vai troļļiem. Tā ir jāmeklē pašam sevī. Īpaši laba un sūri ironiska bija drūmā bergenu pilsēta, kur viss ir slikti, viss ir pelēks, nav nekāda prieka, ja nu vienīgi apēst kādu trollīti, bet arī tas prieks bergeniem ir atņemts, tāpēc atliek vien pašam sev izrakt kapu, iegulties tur un gaidīt nāvi. Un Timberleika dziesma te nav vienīgā labā – daudz foršu kaverversiju sen mīlētām dziesmām.

Pēc tam bija nu jau kārtējā komiksa ekranizācija – “Doktors Streindžs” ar Kamberbaču galvenajā lomā, kuram tagad esmu kvēla fane. Patika! Bija krāšņi un interesanti, un interesantiem efektiem dāsni. Jumtu gan nenorāva. Ja nu vienīgi viņa superīgais apmetnis. I want one of those!

Tad Spektriņā bija “Hunt for the Wilderpeople” un “Manchester by the Sea”, no kurām pirmā ir pieejama pat YouTube, bet otro sāks atkal rādīt kino februāra sākumā. Šausmīgi iesaku abas, bet jokainā kārtā pašai vairāk velk noskatīties vēlreiz to otro, lai gan tā ir tā nopietnā, nevis tā jautrā. Vairāk par abām izrunājos šeit.

Vēl novembrī bija “Arrival” un “Fantastic Beasts”. No pirmās es īsti nezināju, ko gaidīt, jo reklāmas rullītis bija gana noslēpumains. Es katrā ziņā negaidīju to, ko saņēmu, un tas mani atstāja diezgan apmulsinātu. Es labi uzņemu tīru patiesību vai tīru fantāziju, bet visai švaki man iet ar lietām, kas ir pa vidu. Gan no “Interstellar”, gan no šīs izgāju ar pamatīgi samežģītu prātu. Kas tur ir taisnība? Kas nē? Kas no tā ir iespējams? Kas nē? Vai tāpēc, ka es to nesaprotu, tas nav iespējams? Ar bīstiem bija daudz vienkāršāk, jo bija saprotami un lieliski. Īsts saldēdiens HP un Roulingas faniem. Viens no retajiem gadījumiem, kad tiešām iesaku 3D, jo efektu detaļas ir daudz baudāmākas. Plašāk izplūdu šeit.

TV mani pēdējā laikā maz pievilina. Sākumā ar lielu interesi noskatījos četras “The Young Pope” sērijas (jo Parīzes metro bija ļoti intriģējoši megaplakāti ar Džūdu), lai pēc tam atkal pamestu līdz nākamajai reizei, kad būs noskaņojums pasēdēt pie zilā ekrāna. Ja neskaita, ka tur ir kardināls Ozoliņš (kaut kas tai seriālu industrijai ir uznācis ar Latvijas pieminēšanu), tad šeit Džūdam Lovam ir vienkārši ekselenta loma uzrakstīta. Nevaru iedomāties piemērotāku aktieri. Pats seriāls – nu tas vnk ir jāpaskatās, lai saprastu, vai patīk, bet tas viennozīmīgi ir ļoti savdabīgs. Drosmīgs pat.

Iemetu aci Sāras Džesikas Pārkeres jaunumā “Divorce”. Tālāk par divām sērijām gan netiku, kaut kā nepavilkos. Vēl viens pilnīgi tukšs numurs bija “Black Mirror”, kur izturēju pusotru sēriju. Stāsti par to, kā mūs kontrolē vai ar mums manipulē tehnoloģijas, mediji vai cilvēki, man nešķiet nekas jauns vai pārsteidzošs. Samērā interesants bija vēsturiskais miniseriāls “Tutankhamun” par Tutanhamona kapeņu atrašanu, lai gan beigas šķita tādas sasteigtas. Bet vienmēr var paskatīties uz Džeremija Aironsa glīto dēlu Maksu, kam te galvenā loma un dumjas ūsas. Un tad vēl, protams, bija pāris dienas binge-watching ar Salvo Montalbano jaunības dienu piedzīvojumiem seriālā “The Young Montalbano”. Uztrenējos adīt, neskatoties uz rokām, jo bija jālasa titri. Un jālūr uz dikti daiļo Salvo. Noskatījos arī četras sērijas no “Westworld”, par ko visi reivo, bet īstu sajūsmu tā arī neizjutu. Ļoti centos, bet nesanāca 🙂

Fantastiski foršās būtnes jeb kā es piedevu JKR

Standarta

Uz šo filmu gāju, pilna cerību. Internets mani it kā atbalstīja. Bet arī “Cursed Child” gāju pirkt, pilna cerību. Un tas īpaši labi nebeidzās. Šis gan nav CC. Paldies visiem dieviem! “Fantastiskās būtnes – un kur tās meklēt” (Fantastic Beasts and Where to Find Them) ir viss tas, kā dēļ es vispār iemīlēju JKR un Harija Potera burvju pasauli. Stāsts ir pārdomāts, ar atsaucēm un mājieniem, tas ir vizuāli satriecošs (tas gan pateicoties mājas elfu, kas zīmē specefektus, čaklajām rociņām), saturiski bagātīgs un jautrs! Un sirsnīgs. Un tumšs! Ehhh… Īstie fani elsa un pūta katrā ainā, kas atsaucās uz nākotnes notikumiem, simboliem vai personāžiem. Un skaidrs, ka neviens personāžs šai filmā nav nejaušs. Mēs jau nu zinām!

Un visi tie maģiskie radījumi! AAAAAAAAAAAAAAAA! Man jau no paša sākuma HP sērijā ļoti patika stāsti par maģiskajām būtnēm, to apraksti un īpašās īpašības. Un šitā filma ir vnk konfekte priekš manis. Jo te viņu ir papilnam, viņi ir pirmajā vietā, daudz, krāšņi un izteiksmīgi. Viņi nav tikai nosaukumā vai tikai fona dekors cilvēkiem un viņu svarīgajām darīšanām. Te ir pilna filma ar visburvīgākajiem un bīstamākajiem radījumiem. Un viņi ir tik skaisti! JKR uzrakstītā it kā Ņūta Skamandera grāmata man savulaik sagādāja diezgan lielu vilšanos, jo tā bija smieklīgi plāna. Šī filma man to kompensē! Beidzot!

Video tālāk ir maziņš maiteklis, jo ietver filmas ainu ar Niffler, kas uz spīguļiem un zeltiem ir trakāks par žagatu! Un veiklāks! Un mīlīgāks! Var skatīties un var neskatīties. Bet pēc šīs filmas daudzi iet mājās un sapņo par tādu nebēdnīgu niffleri (neatceros, kā viņš bija latviskots).

Otra labākā lieta te ir tā, ka šis stāsts ir pilnīgi jauns un nezināms. Nedaudz riskanti (atkal atceroties vasaru), bet aizraujoši, jo neko iepriekš nevar īsti paredzēt. Tā, tagad es mazliet nomierināšos un savākšu domas.

Notikumi risinās Amerikā, Zelta laikmetā. Ņujorkā ierodas Ņūts Skamanders, un viņam ir līdzi čemodāns, kurā ir šis tas paslēpts. Hermiones apburtā rokassomiņa ir tikai bērna šļupsti, salīdzinot ar šo koferīti. Protams, gadās nejaušības un neveiklības, un no tā koferīša ar kāda vientieša palīdzību pasprūk daži maģiski radījumi, ko Ņūts mēģina sadzīt rokā, pa ceļam iekuļoties darīšanās ar MACUSA (Magical Congress of the United States of America). Tas nosaukums mani reāli sasmīdināja, jo rīmējas ar “yakuza”. Un, lai gan Amerikā dzīve ir kā ballīte, šie ir laiki, kad attiecības starp vientiešiem un burvjiem ir ļoti saspīlētas, vajadzīga vien dzirkstele, lai izceltos karš. Burvji tiek mudināti slēpties vai pat apspiest savas spējas. Un šī tumšā sižeta līnija ir viena no galvenajām. Otra, protams, ir maģiskie radījumi, kurus Ņūts ļoti mīl un aprūpē, un viņa vēlme ir parādīt pārējiem burvjiem, ka no šiem brīnišķīgajiem, košajiem un maģiskajiem zvēriem nav jābaidās. Visumā filmā ir labi noturēts līdzsvars, tā ir gan tumša, gan krāšņa, jautra un sāpīga. Šeit vairāk nekā HP sērijā var redzēt sadzīvisko pusi, kā burvji gandrīz neko nedara bez maģijas palīdzības – vai tā ir ēst gatavošana vai ģērbšanās.

Šī ir tā filma, kurai es tiešām varu tīru sirdi ieteikt izvēlēties 3D versiju – efekti ir tiešām iespaidīgi. Bauda acīm un fantāzijai. Stāsts pats ir ļoti labs un aizraujošs. Aktierdarbs – izcils! Un ne tikai no Edija Redmeina puses. Domāju, ka gandrīz visi ļoti iemīļos to nabaga vientiesi 🙂

Reti gadās, kad cerības sakrīt ar realitāti, tāpēc vērtējums – 9/10 (vienu zvaigzni noņemu dēļ garlaicīgajiem ASV birokrātiem, kuri stāstam neko neiedod, un par vienu personāžu, kura motivācija un tālāka eksistence palika nedaudz neskaidra, bet tas varbūt (ļoti cerams) precizēsies nākamajā filmā)