Category Archives: Kino

Atskats uz R.I.P. XII

Standarta

Man ir draudzene, kas vienmēr kavē. Nu, gandrīz vienmēr. Turklāt parasti viņas aprēķins ir ļoti optimistisks, sakot, ka būs pēc 10, bet atnākot pēc 40 minūtēm. Un tad es viņai piekasos un saku, lai vismaz nemānās un saka ticamu ierašanās laiku, pieskaitot tam vēl vismaz 10 minūtes. 😀 Attiecībā uz lasīšanu es esmu viņa. Kaut ko optimisma pilna sadomājos, saplānoju, lai pēc tam nofeilotu. Tāpēc ar skumjām jāatzīst (atkal jau), ka rudens baisās literatūras izaicinājuma rezultāts ir tikai daļēji apmierinošs. Plānoju 4 grāmatas, izlasīju apmēram 2,75.

Tess Gerritsen – I Know a Secret. Laikam labākās Džeritsenas grāmatas jau esmu izlasījusi 😦 Varbūt jāpadodas un jāpievēršas citiem autoriem. Lai gan šī grāmata nav tik vāja kā viņas iepriekšējā, cerēto spriedzi šajā neatradu. Bet bija tāda ok, ātri un viegli lasāma. Kaut kā ļoti jūtams, kad mūsdienās autori bieži (it sevišķi šajā žanrā) raksta nevis par to, ko gribētu rakstīt, bet par to, ko viņiem liekas, ka lasītāji grib lasīt vai kas ir modē (sociopāti, neirotiķi u.tml.). Un tad beigās nav ne šis, ne tas. 3/5

 

Pretty Deadly, Volume 2. Diemžēl šeit arī drusku vilšanās, pirmais sējumiņš bija sižetiski interesantāks, lai gan, protams, ilustrācijas arī šajā ir izcilas. Vnk apskaužu cilvēkus, kas tā prot zīmēt. 3/5

Abas pārējās grāmatas (“The Whatnot” un “The North Water”) pagaidām ir iesāktas un atstātas uz citu reizīti. Lai gan tās abas ir gluži bez vainas, kaut kā nelasījās. Gan jau pa garo ziemu atnāks arī tām tieši piemērots dvēseles noskaņojums.

Lai nebūtu tā, ka galīgi nekas nav izdarīts, Helovīna vakarā savā sikspārņu apsēstajā mājā jautrā kompānijā noskatījos “The Nightmare Before Christmas”. Jāatzīst, ka kopš iepriekšējās reizes biju aizmirsusi gandrīz visu, kas tajā notiek. Atceros tikai, ka man kādu laiku bija viegls crush uz Džeku Skelingtonu. Filmas otrajā pusē gan aizrunājāmies, tāpēc droši vien būs šo jānoskatās vēlreiz un uzmanīgāk. Varbūt uz Ziemassvētkiem.

Šausmiņu noskaņā šajā sezonā beidzot noskatījos (ar draudzeni, lai man vienai nav šausmīgi) “Stranger Things”, par kuru vienā vārdā teikšu – overrated. Esmu dzimusi astoņdesmitajos, tāpēc, lai gan bērnības atmiņas lielākoties ir saules mirdzuma pielietas, man nav nekādu siltu jūtu pret to laikmetu – briesmīgas frizūras, briesmīgas drēbes, pa tv nekas normāls neiet utt. Neredzu, par ko sajūsmināties. Turklāt tā pa īstam kaut kas interesants šai seriālā sāk notikt tikai ap 6. sēriju. Ja nebūtu sarunājušas noskatīties visu, es būtu metusi mieru droši vien jau pēc kādas otrās sērijas. Nu ok, nebija jau viss slikti – sīkie aktieri ir tiešām labi, turklāt viņiem ir uzrakstīti lieliski dialogi. Protams, neiztikt bez žanra klišejas – līst tieši tai caurumā, kur mīt briesmonis, kurš tev nograuzīs galvu vai kkā tamlīdzīgi. Bet toties iztika bez pārcukurotām beigām. Vienu vērtīgu secinājumu gan es ieguvu – mani biedē tas, ko es nesaprotu. Kamēr tas briesmonis netiek rādīts vai tiek rādīts tikai mazlietiņ, uzdzenot šausmiņas un ļaujot vaļu tavai iztēlei, tikmēr tieši tas arī notiek, un vienā brīdī es jau biju totāli noraustījusies. Un tad viņu parāda visā krāšņumā, un viss – vairs nav interesanti. Un bailīgi arī nemaz. Meh. Protams, mans sajūsmas trūkums par seriālu var būt skaidrojams vienkārši ar to, ka neesmu žanra cienītāja.

Nākamgad droši vien mēģināšu vēl, tikai varbūt nospraudīšu reālistiskāku plānu 🙂 Varbūt.

Advertisements

Manners…

Standarta

Ak, kā laiks skrien! Pēc pirmās “Kingsman” filmas noskatīšanās bija lūpā āķītis un tik ļoti gribējās vēl! Nu ko, “vēl” ir klāt! Pagājuši tikai 2,5 gadi. Paskrējuši, drīzāk. Lai gaidīšana būtu patīkamāka, aptuveni pirms gada interneta plašumos parādījās mājiens, ka beigas nemaz nav beigas. Kā varbūt varēja secināt no pirmās filmas fināla.

Tas ļāva sirsniņai gavilēt un priecāties, ka aģents Galaheds jeb vienkārši Harijs (Kolins Fērts) atgriezīsies no aizkapa dzīves un atkal slānīs sliktos. Protams, arī šoreiz filmas centrālajā lomā ir Egzijs (Terons Edžertons), mūsu tik netipiskais superaģents, un viņiem atkal palīdz vienmēr nosvērtais Merlins (Marks Strongs). Starp citu, ar Marku Strongu pavisam nesen Guardian bija īsa, jauka saruna par raksturlomām un slavu vai tās trūkumu.

Kārtīgam superaģentu stāstam ir vajadzīgs sliktais, vēlams, ar Dieva kompleksu un vēlmi valdīt pār pasauli. Šajā reizē šo darbiņu paveikt apņēmusies Popija, latviski būtu – Magonīte (Džuliana Mūra). Un šis vārds nav izvēlēts nejauši. Lai tiktu galā ar šo nejauko dāmīti, Kingsmeniem palīdzīgu roku sniedz radniecīgā organizācija ASV – Statesman, kas savu īsto biznesu slēpj aiz viskija ražotnes (jūtami ienesīgāk par britu uzvalku šūšanas biznesu). Un tur ir daudz pazīstamu seju – piemēram, Čenings Teitems kā aģents Tekila un Pedro Paskāls (tas smukiņais no GoT 4. sezonas, kas ņēma ļoti šausmīgu galu) kā aģents Viskijs. Egzijam šoreiz ir jātiek galā arī ar ļoti personisku ienaidnieku – caurkritušo wannabe Kingsman aģentu Čārliju.

Arī šoreiz Kingsman veidotāji nepieviļ ne ar krāsām (sākot ar Egzija koši oranžo uzvalku līdz Magonītes ne mazāk košajām un, protams, sarkanajām kleitām), ne apgriezieniem – filma sākas ar lielisku kautiņu un pakaļdzīšanās ainu, kas ir tik nereāla un smieklīgi absurda, ka prieks. Tādā garā, protams, tiek turpināts – spiegiem ir visneiedomājamākie ieroči, braucamie un palīglīdzekļi. Nopietni to visu, protams, nevar un nevajag uztvert. Cīņu horeogrāfija ir brīnišķīga un ironiska vienlaikus. Iespējams, vistrakākā aina ir ar pacēlāja vagoniņu – odziņa visam! Un arī šoreiz filmā netrūkst brutālu ainu – par daļu no tām parūpējas pilnīgi psihā Magonītes madāma, tāpēc kinoteātra ieteikums 16+ ir pilnīgi pamatots. Bet tas netraucē šo filmu ierindot lieliskas izklaides kategorijā – tā ir spraiga, smieklīga un krāšņa. Īpaši man patika Magonītes koši iekārtotā pasaule un ļoti izteiksmīgie amerikāņu superaģenti. Tāpat var priecāties sieviešu tiesību aizstāvji, jo Magonīte pierāda, ka sievietēm tiek dotas gana svarīgas un izteiksmīgas lomas! Un mums ir pamatotas cerības nākotnē redzēt arī kādu dāmu superaģenti, nevis tikai asistenti. Ak, jā, un tur ir arī Eltons Džons. In all his glory. Un vēl. Un vēl. Bet vairāk stāstīt nebūtu godīgi, jāļauj jums pašiem izbaudīt to prieku un arī pa kādam pārsteigumam. Starp citu, stāstam ir arī morāle, bet to ļaušu pamanīt jums pašiem.

Tiem, kam gribas pirms skatīšanās mazo ieskatu, te jums filmas reklāmklips bez īpaši nopietniem maitekļiem:

Bet, ja jums tāpat kā man gribas vairāk Terona un esat īsts #tarontula, tad jāskatās šis:

Kino no 22. septembra

R.I.P. XII

Standarta

Vispār manā rudens plānā bija pievērsties bērnu un jauniešu literatūrai – ir šis tas uzkrājies, turklāt tagad ir sācies jaunais mocību gads, būtu tā diezgan tematiski, ne? Bet tad parādījās Mairita ar ikgadējo R.I.P. lasāmo izaicinājumu. Un es atcerējos, ka gribēju tajā piedalīties jau pērn, tikai kkā maķenīt nokavēju. Nav labāka gadalaika par rudeni, lai nodotos tumšās un šausmīgās literatūras lasīšanai. Par to tad arī ir R.eaders I.mbibing P.eril Challenge (jeb R.I.P. Challenge) – lasīt mistēriju, spriedzes, trillerīgo, tumšās fantāzijas, gotisko, šausmu un pārdabisku lietu pilno literatūru. Atzīšos, ka neesmu tā lielākā šausmiņu fane, jo vnk esmu pārāk viegli ietekmējama. Un pēc tam miedziņš nenāk un bail naktī uz točiņu iet. Tas, kā vidusskolas laikā lasīju “Drakulu” vējainos un tumšos rudens vakaros, mūžam paliks man atmiņā. Biju tik ietramdīta, ka katrs vēja pūtiens un bērza zaru piesitiens pie balkona lika man vai gaisā lēkt. Biedējošākais bija tas, ka logam nebija aizvērti aizkari, ārā biezēja šausmeklīgāko šausmekļu pilna tumsa, bet man nebija drosmes piecelties un aizkarus aizvērt, jo – kas zina, ko es ieraudzīšu aiz loga? Varbūt pašu Drakulu karājamies un aicinām mani atvērt lodziņu un ielaist viņu istabā. Un jūs jau zināt, ar ko tas beigsies. Un tomēr tas bija sasodīti aizraujoši, un nav nemaz bijis tik daudz romānu, kas man likuši satraukumā trīcošām rokām šķirt nākamo lappusi un nervozi skatīties pār plecu.

Cik saprotu, R.I.P. idejas autors ir Carl V. Anderson, kurš šogad šī lasīšanas izaicinājuma kūrēšanu ir uzticējis Andi un Heather. Ikviens var brīvi izvēlēties, ko lasīt un skatīties no atbilstošajām tēmām, un var arī piedalīties koplasīšanā un pēc tam – apspriešanā. Galvenais ir izbaudīt lasīšanas un, iespējams, arī baidīšanās prieku.

Tā kā brīžiem es esmu neglābjama optimiste un arī manā lasīšanas plānā gluži labi iederas šīs tēmas, tad esmu apņēmusies tikt galā “Peril the First” jeb 4 grāmatām, klāt pieķerot arī “Peril on the Screen”. Tā kā laika periods ir gana dāsns – no 1. septembra līdz 31. oktobrim, problēmām nevajadzētu būt.

Ian McGuire – The North Water. Tumšs un ļauns stāsts par tumšu un ļaunu cilvēku uz vaļu medību kuģa 19. gadsimtā. Daudzsološi. Iederēsies trilleru un spriedzes kategorijā. Kvalitāti sola nominācija Bukera balvai 2016. gadā.

Tess Gerritsen – I Know a Secret. Pēdējās lasītās Džeritsenas grāmatas man ir sagādājušas vilšanos, bet viņai ir arī lieliski, spriedzes pilni gabali, piemēram, “Ķirurgs” un “The Killing Place”, kuru lasot nebija ne domas par gulēšanu, jo visu laiku bija jāsatraucas, kas notiek grāmatā, kas ir tie nezināmie ļaunie, kas vēro galvenos varoņus, un kādas šausmiņas vēl mūs sagaida. Ceru, ka šī grāmata būs kaut cik spriedzīga un Džeritsena atgūs kādas akcijas manās acīs.

Stefan Bachmann – The Whatnot. Šī ir otrā grāmata “The Peculiars” sērijā par alternatīvu realitāti, kad Anglijā ir sadūrušās cilvēku un maģisko būtņu pasaules, kur vieni ienīst otrus, kur gan vieni, gan otri ienīst jaukteņus (peculiars), kur notiek dažādas nesmukas lietas un ļaunie ir patiešām ļauni. Pirmā grāmata bija aizraujoša, lieliska un drūma vienlaikus. Lieku augstas cerības uz šo un gaidu krāšņus un nomācošus piedzīvojumus.

Pretty Deadly, Volume 2. Šī ir grafiskā novele par Nāvi, tās ģimeni un draugiem. Brīnišķīgas ilustrācijas, ceru arī uz interesantu iesāktā stāsta turpinājumu. Ja stāsts nofeilos, būs vismaz bildes.

Tā kā es neesmu īpaši veiksmīga šausmu filmu skatītāja, tad tās noteikti atkrīt. Bet ir plāns jau šajā nedēļas nogalē beidzot pieķerties “Stranger Things” – būs kompānija, lai man nav jāsatraucas vienai. Un vispār varētu būt pienācis laiks vēlreiz noskatīties “Nightmare Before Christmas”, kas pirmajā skatīšanās reizē mani vienkārši apbūra. Šausmu tur nav, bet Helovīns gan pārpārēm. Ja nu būs tā, ka radīsies pārāk daudz brīva laika, varētu uzmeklēt kaut ko no Hičkoka spriedzīgajām, bet varbūt ne pārāk bailīgajām filmām.

Vai vēl kāds piedalās šajā baidīšanās izaicinājumā?

O spring, where art thou?

Standarta

Varbūt pienācis laiks arī man beigt spārdīt šo beigto zirgu, ko pašai labpatīk saukt par mēneša apskatiem. Izskatās, ka ar rakstīšanu man galīgi neiet. Iesāktos gabalus gan jāpabeidz kā nebūt, un tad jau redzēs, kas notiksies. Lai nu kā – bija tāds mēnesis maijs, kas esot nosaukts grieķu dievietes Majas vārdā (viņa arī Hermeja māmuliņa). Arī šajā mēnesī nebija diži daudz sasniegumu, ar ko lepoties. Turpināju gaidīt pavasari, siltumiņu, kādu drusku zaļuma, kur piesiet aci, un apkures sezonas beigas. Dzīve vienmēr ievieš korekcijas tavā finanšu plānā, tas nu gan. Maijā sākās jaunā “Masterchef Australia” sezona, līdz ar to gandrīz visu brīvo skatāmlaiku veltīju tam. Un tad drudžaini metos kaut ko gatavot. Šogad pat izmēģināju pāris receptes no raidījuma, nevis tikai aplūrēju internetā, lai pasiekalotos. Turklāt izmēģināju arī uz citiem, nevis tikai uz sevi. Nesanāca, protams, tik iespaidīgi (vizuāli noteikti ne), bet priekš iesācēja ok. Ēst varēja. Un visi palika dzīvi. Iemetu vienu aci arī žurnālā “The Gentlewoman”, kuram man gribas izplēst visas reklāmas, lai paliktu tikai saturīgās lietas. Necik tālu gan ar lasīšanu netiku (tā man vienmēr ar to presi ir), bet intervija ar Laura Marling šķita gana interesanta, bet noteikti varēja būt garāka. Var teikt, ka aprāvās vietā, kurā bija vēl daudz sakāmā. Tā kā viņas vārds man bija svešs, tad pameklēju YouTube, kāda tad ir viņas mūzika. Un – viena lieta ved pie citām – izrādās, ka viņai ir, lūk, šāda dziesmiņa kopā ar Johnny Flinn, kurš savukārt spēlē seriālā “Lovesick”, par kuru rakstīju jau kaut kad iepriekš. Izrādās, viņš ir vēl arī dzejnieks. Lūk. Some have all the talents. Un vijoli viņš arī spēlē!

Grāmatas. Ir bijuši ražīgāki mēneši, bet, protams, arī 4 grāmatas nav slikti. Turklāt visas bija interesantas un patīkami lasāmas.

  1. Frēdriks Bakmans – Omce sūta sveicienus un atvainojas. 5/5. Brīnums, ne grāmata. Tik precīzi par visiem un ikvienu – kā mēs dusmojamies, nepiedodam, baidāmies. Kā neļaujam sirdīm sadzīt. Kā neprotam atkal atvērties. Cik viegli ir nosodīt citus un aizmirst, ka katram cilvēkam ir savs stāsts, savi prieki un savas bēdas, un ka reizēm ir vajadzīgs vien nedaudz cilvēcības un drauga plecs, lai kļūtu vieglāk. Bakmans ir tik meistarīgi ievijis realitāti pasakās un pasakas – realitātē, ka man reāli skauž. Jo šī ir no tām grāmatām, kuru gribētos, kaut būtu uzrakstījis pats. Grāmata, ko tiešām vērts izlasīt. Sirsnīga un iedvesmojoša. Lai dzīvo vurses un princeses!
  2. Robert Thorogood – The Killing of Polly Carter. 4/5. Vēl viens saldēdiens no “Death in Paradise” sērijas. Šī diena iesākās slikti diviem cilvēkiem – detektīva Ričarda Pūla tējā iekakāja garāmlidojošs papagailis, un supermodele Pollija Kārtere nokrita no klints. Kā noprotat, pēdējai nepaveicās vairāk. Ratiņkrēslam piesaistītā Pollijas māsa apgalvo, ka pēc abu strīda Pollija paziņojusi, ka taisīs pašnāvību un aizskrējusi, un [it kā] nolekusi no klints. Ričards tam visam īsti netic, un sākas izmeklēšana. Aizdomīgo ir daudz (māsa, vīrs, aģents, mīļākais, mīļākā sieva), un katram ir savs motīvs. Šis nav nekāds drūmais skandināvu gabals, bet saules pieliets Karību motīvs, kur gan diemžēl kāds ir arī nomiris. Principā – atslodzīte. Ja patīk seriāls, iesaku arī grāmatas, jo tajās redzama cita it kā jau labi pazīstamo personāžu puse.
  3. Sofokls – Ajants. 3/5. Grūti ir aiziet uz bibliotēku un neatstiept mājās kaudzi grāmatu. Ar sevi cīnīties es nespēju, tādēļ šobrīd bibliotēkā vandos pa plauktiem, meklējot plānas grāmatas. Un tā nejauši uzdūros antīkās pasaules darbiem. Augstskolā gan jau visus šitos lasīju (izņemot to, par kuru bija eksāmena biļete), bet neatceros neviena vārda, protams. Bija samērā interesanti, lai gan tulkotāja komentāri un skaidrojumi teju vai vēl interesantāki. Katrā ziņā senajā Grieķijā dzejas slamus ņēma ļoti nopietni. Sacensties ar Sofoklu acīmredzami nebija nekāda pastaiga parkā. Ja noņem nost to “man bi jūsu problēmas”, samērā interesants skatījums uz noteikta laikposma paražām un mentalitāti. Vispār tie grieķu varoņi ir kaut kas traks – augstprātība un lecība kaudzēm. Un tad pa vidu vēl dievi čakarē lietas. Tomēr brīdī, kad ziepes savārījušais varonis Ajants varētu mierīgi attaisnot savus briesmu darbus ar trakumu, ko viņam uzsūtījusi dieviete, viņš tā vietā nolemj mesties uz zobina, jo tā viņam šķiet vienīgā cieņpilnā izeja no situācijas. Derētu šo iedot palasīt mūsdienu politikāņiem, kas, šķiet, it neko nav dzirdējuši par atbildību. Bet no lasīšanas, protams, neviens gudrāks nav tapis.
  4. Jack Cheng – See You in the Cosmos. 4/5. Aleksam ir 11 gadi. Viņš ir uzbūvējis raķeti un plāno doties uz raķešu entuziastu saietu, kur cer palaist savu raķeti kosmosā tik tālu, lai tā sastaptos ar citplanētiešiem. Tādēļ viņš lietotā iPod ieraksta stāstus par sevi un Zemi, lai citplanētiešiem rastos sajēga, kas ir kas. Ļoti aizkustinošs, pozitīvs un reizēm neglābjami naivs stāsts par dzīvi no 11-gadnieka skatupunkta. Lai gan Alekss ir gana gudrs, lai spētu būvēt raķetes, ir lietas, ko viņš totāli necērt. Kas, protams, ir normāli. Šo un to brīžiem apšaubīju, bet vispār pārmaiņas pēc ļoti mīlīga grāmata, kur labi cilvēki satiek labus cilvēkus, un sliktās lietas ir maz, turklāt tiek draudzīgi kopīgiem spēkiem atrisinātas. Noteiktā vecumā – ļoti iedvesmojoši par nepadošanos un turpināšanu ticēt savam sapnim. Katram cilvēkam vajag savu elku!

Kino. “Una”. Salielīta šī filma bija ar vārdiem “skandalozi”, ”šokējoši” utt. Tā nu gluži nebija. Es to nesauktu arī par lielāko drāmu, kas ir redzēta, bet šī filma bija par maz apspriestu tēmu – kas tad īsti notiek pēc tam, kad pusauga meitenei ir bijušas attiecības ar pieaugušu vīrieti, un kuras, protams, beidzas ar traci un tiesu darbiem. Daudzus gadus pēc notikušā Una tā arī nav pārvārījusi, ka Rejs viņu toreiz pameta, un uzmeklē viņu. Tikai – kāpēc? Ir tik labi redzams, ka Una pati nezina, ko grib, ka cer – ieraugot Reju, visas atbildes vienkārši pašas atradīsies, viss kļūs skaidrs, un sirds nekad vairs nesāpēs. Bet mēs jau zinām, ka tā nu tas dzīvē nenotiek. Lai gan skatīšanās laikā šī filma neatstāja to spēcīgāko iespaidu, pārdomas par šo tēmu es risinu vēl arvien. Viens no jautājumiem, kas palika neatbildēts, bija – vai Una bija sačakarēta jau pirms Reja, vai arī tas, kāda viņa ir šobrīd, ir tieši šo attiecību sekas? Šaubu nav vienīgi par to, ka attiecības ir lieta, līdz kurai ir jāizaug. Un ka nepieaugušiem cilvēkiem nevajag, pat – nedrīkst, veidot pāra attiecības ar pieaugušiem cilvēkiem. Zaudētājs tur vienmēr būs tas, kurš ne sūda nesaprot no tā, kas notiek.

“Guardians of the Galaxy Vol. 2” – paredzami jautri un izklaidējoši. Bez īpašām pretenzijām uz prāta noslogošanu. Ja patika pirmā daļa, patiks arī šī. Mēģinājuši arī pieķert nopietno tēmu par Dieva kompleksu, bet izklaidei tas netraucē. Un, protams, atkal visu iemīļotā trash-panda!

“Wonder Woman”. Sliktāk jau par “Betmens pret Supermenu” jau nebūs, tā es spriedu, iedama uz kino. Un nebija jau ar. No vienas puses – filmā ir saliktas visas pareizās lietas, ir stāsts, ir action, ir joki, ir sasodīti smuka sieviete. Un tomēr man kaut kas tur pietrūka. Bet skatīties var un pat drusku pasmīnēt par ironiju, kā viena supersieviete īsā bruncī var apturēt šaušanu frontē.

Vēl sanāca noskatīties YA gabalu “The Space Between Us”, kas bija paredzami jauki, paredzami vienkārši un paredzami ok. Ne pārāk tālā nākotnē cilvēki sāk pamazām apgūt Marsu, un sanāk arī tā, ka uz Marsa piedzimst pirmais cilvēks. Gārdners izaug uz Marsa, tusējot ar arvien mainīgajiem misiju darbiniekiem. Un tad viņš iemīlas Zemes meitenē, kuru atveido foršiņā Brita Robertsone un kuras dēļ es varu skatīties ne tikai YA vien. Drusku žēl, ka stāsts bija ļoti paredzams, un arī vienīgā intriga beidzās ar ļoti klasisku atrisinājumu. Bet visumā noteikti ne tas sliktākais kino, ar ko pavadīt vakaru.

Maijā aizgāju arī uz Kugrēna un Bāliņa dubultšovu “Nē nu jā”/“Tādā ziņā viss čill”. Ar šo jauniešu daiļradi, šķiet, iepazinos kādā no Positivusiem, kad nekas jēdzīgs darāms nebija, bet programmā pusdienlaikā bija ieplānots stand-up. Nu, ok, paskatīsimies, par ko latvieši spēj pajokot. Viņi abi bija tiešām labi, ko nevar teikt par visiem cilvēkiem, kas mēģina ar šo lietu nodarboties. Pērn tai pašā vietā gribējās, kaut būtu sapuvuši tomāti, ko mest skatuves virzienā. Lai nu kā, šos divus ik pa laikam kaut kur aizeju paklausīties labam garastāvoklim. Pārāk bieži gan nevar, jo joki tik bieži tomēr nemainās. Visumā ir ļoti kvalitatīvi, vismaz no tā, kas ir Latvijā dzirdēts. Protams, ir arī neizdevušies joki. Bet tos gan jau paši izņems no repertuāra. Interesanti bija, ka abas izrādes ir pēc kārtas, un var novērtēt, cik atšķirīgs ir uzstāšanās stils un plāns. Jāpiemin arī, ka pirms tam viņus “iesildīja” laikam jau draugi, jo grūti citādāk attaisnot to sviestu kā tikai – jādod draugiem iespēja. Cerams, tiem zēniem, kas sevi sauc “jaunā pilsētas leģenda, sajūtu mednieks un romantikas maestro – Liktenīgais”, bez šīs ir arī kāda profesija, kas ienes naudu. Bet, ja redzat programmiņā šo vārdu, varu ieteikt vnk tai laikā iet uz bāru. Vai mazmājiņu.

TV. Ļoti gaidīju Netflix versiju par Annu no “Zaļajiem jumtiem”. Un tik kapitāli pievīlos! Esmu no tiem kasīgajiem faniem, kas grib visu vārds vārdā. Tāpēc arī 80. gadu versija man tā īsti neaizgāja – pirmā filma bija laba (tuvu tekstam), bet jau ar otro sākās tāds frīstails, ka secināju – šito es nevaru skatīties. Netflix versiju noskatījos līdz galam, brīžiem gan sakostiem zobiem. Es pilnīgi piekrītu viņu pieejai, ka Anna nevarēja būt baigais saulstariņš, ņemot vērā bērnību, kas pavadīta bērnunamā un ne īpaši labvēlīgās ģimenēs. Tāpēc pieņemu šo Annas personības traktējumu, bet nu viss pārējais!!! Fakinā drāma, kur vaig un kur nevaig, un beigās sačakarē vienīgo normālo personāžu visā tajā stāstā – Gilbertu! Tā nedrīkst! Gilberts ir tā ideālā miera osta, kuru nedrīkst tā vienkārši postīt! Es ceru, ka tiem scenāristiem rokas nokaltīs! Bet ja par pozitīvo – Marilla ir lieliska, vienkārši perfekta.

Tāpat es varu atvainot, ka filmā vai seriālā neieliek visus notikumus precīzi, jo visam laika nepietiek. Bet, ja noņem labas lietas un tā vietā sabāž kkādu nevajadzīgu drāmu un izdomātas stulbības, tas nu gan man netīk!

Laikam tāpēc, ka skatījos Annu, Netflix izdomāja, ka man patīk cukuraini stāsti par Kanādu. Un laikam patīk jau arī. Tāpēc piedāvātais “When Calls the Heart” kaut kā ļoti labi aizgāja par spīti čīzīgajām ainām, kad personāži bez vajadzības gari un uzkrītoši smaida vai blenž. Stāsta centrā ir turīgu vecāku meita Elizabete Tačere, kas ierodas pierobežas kalnraktuvju pilsētiņā, lai kļūtu par skolotāju. Jau no paša sākuma viņai gadās saķeršanās ar vietējo “mountie” (nezinu, kā latviskot šos kanādiešu likumpārstāvjus) Džeku Torntonu. Protams – kas ķīvējas, tas mīlējas. Tiesa, pa trīs sezonām līdz tam viņi tikuši īsti nav, jo tie ir citi laiki (pieskarties dāmai var tikai dejas laikā) un ir daudz visādu kavēkļu (jauni un veci pielūdzēji, nauda un tās trūkums, vecāki, statuss utt.). Grūti paskaidrot, kāpēc, bet kaut kā pavilkos uz šo saldo gabalu. Varbūt tāpēc, ka tur viss beigās beidzas labi – gan ogļračiem (tiem, kuri paliek dzīvi), gan skolas bērniem, gan mācītājiem. Tādus stāstus arī vajag. Izrāvu divas sezonas un teicu sev, ka nu jau ir par daudz. Tad aizbraucu uz Islandi, atgāju un biju gatava trešajai. Ir arī ceturtā, bet tās nav Netflixā, tā ka laikam drusku jāpagaida. Lai gan vēl arvien nevaru saprast, kā pat trešajā sezonā tā dāmīte turpina brist pa to dubļaino miestu gaišās kleitās. “Ariel” tad točna vēl nebija izgudrots. Lai nu kā – brīdināju jūs, ka šis ir ļoti čīzīgi! 🙂 Bet dažreiz tieši to arī vajag.

Atskats uz untumu mēnesi

Standarta

Vispirms lai iet muzikālais baudījums, jo ir taču jāsāk ar kaut ko labu! Aprīlī iznāca šī brīnišķīgā “London Grammar” dziesma, bet jaunais albums droši vien kļūs par manu jūnija saundtreku. Un nu par pārējo – kamēr valodu speciālisti nevar vienoties, kā vārds “aprīlis” ir cēlies – vai tas ir atvasināts no aperire, kas nozīmē “atvērt”, domājot par visu, kas pavasarī plaukst un veras, vai no Afrodītes vārda, es mēģināju atcerēties, kas bija īpašs šajā mēnesī. Klimats tipiski aprīlisks. Vēl mazāk pārsteigumu kā citiem gadiem, jo bez mānekļiem, ka varētu tuvoties pavasaris. Šķiet, ka problēmas ar darbiem ir ne tikai man, bet arī pavasarim. Un atkal jau mans mēneša apskats briesmīgi aizmarinēts. Tāds ieildzis nerakstāmais periods bija. Iespējams, ka atvaļinājums būs šo jautājumu drusku uzlabojis. Vai arī nē.

Grāmatas. Izlasīto grāmatu skaits aprīlī tieši atspoguļo stundas, kas tika notriektas, bindžojot seriālu “Bones”. Neko nenožēloju! Vēl, protams, atgriezies niķītis iesākt jaunas grāmatas, pirms ir pabeigtas iepriekšējās…

  1. Džila Mensela – Milijas dēka. 4/5. Nomēģināju vēl vienu Menselas romāniņu. Šis man pat patika labāk par iepriekšējo, lai gan arī šis vāks ieturēts klasiskās Kontinenta tradīcijās. Arī šeit Mensela ir savijusi vismaz 3 atsevišķas sižeta līnijas. Galvenā varone ir Milija, kas kādā jaukā dienā, būdama bojfrenda pasūtīšanas procesa vidū, uz tuvējā klinšu skatu laukumiņa ierauga dāmīti, kura izskatās pēc lēcējas. Tb pašnāvnieces. Tā nu viņa pamet savu draugu un metas šamējo glābt. Glābšana ir veiksmīga, viņas ātri kļūst par draudzenēm, turklāt dāmīte izrādās esam slavenā lubeņu autore Orla Hārta (grāmatu klubā man šai brīdī vaicāja – kāpēc viņa būtu jāglābj?). Orlai maķenīt neiet, jo pēdējā viņas grāmata ir nokritizēta ne pa jokam (pelnīti), un vēl arī viņas nejēga vīrs viņu krāpj. Bet tad viņai dzimst ideja – rakstīt par dzīvi, kāda tā ir, tā nu viņa nolemj iedvesmoties no Milijas reālās dzīves un viņas attiecībām un izmantot to par pamatu savai jaunajai grāmatai. Tā kā Milija nav īsti godīga un slēpj faktu, ka ir nedaudz saķērusies kādā jaukā atraitnī (viņam ir tikai ~30, dzīvē gadās arī tā), Orla viņai sūta virsū dažnedažādus vīrišķus. Ar dažādiem panākumiem. Beigās visi dabonas un ir laimīgi. Visumā bija jautri. Patika. Lasīšu viņu vēl.
  2. Brian K. Vaughan, Fiona Staples – Saga, Volume 2. 4/5. Kāds labs cilvēks aprīlī aiznesa savus “Saga” eksemplārus uz Robert’s Books, kur tālāk tie nokļuva pie manis. Biju ļoti priecīga un aiz tā prieka pārlasīju arī pirmo daļu. Otrā daļa man nenorāva jumtu tik izteiksmīgi kā pirmā, kur katra lappuse bija pārsteigums, tomēr stāsts turpinās tikpat interesanti un krāšņi. Ļoti, ļoti patīk Fiona Staples radītās ilustrācijas. Ir pasaulē cilvēki ar talantu.
  3. Linda Needham – The Bride Bed. 2/5. Tā kā mums grāmatu klubā bija trešiņa (trash lit) raunds, tad vajadzēja paņemt kaut ko, kas tiešām atbilst parametriem, nevis vienkārši lubeni. Un ak vai! Man tagad ilgi šito nevajadzēs. Viena lieta ir lasīt atkritumliteratūru un ierēkt, cita lieta, kad pie trīssimtās lappuses galīgi vairs nav smieklīgi, lasot jau n-to reizi tās pašas tukšās, uzpūstās frāzes. “Ciets kā klints” un tādā garā. Stāsts ir par kādu daiļu jaunavu, vārdā Talia, kuras tēvs noliek karoti, atstājot savu nelielo pili un tai pieguļošo ciematu. Tā kā diemžēl ir 11. gadsimts, viņš to neatstāj viņai – tolaik tā nebija pieņemts. Tā nu pār pili nāk precinieku/iekarotāju/vandāļu orda cita pēc citas, un dažiem gribētājiem dāmīti izdodas gandrīz aizraut līdz altārim. No pēdējā un pretīgākā kandidāta nabaga jaunavu izglābj bruņinieks Alekss, kuru pats karalis ir sūtījis beidzot ievest te kārtību. Lai gan pateicīga, Talia arī ir diezgan lecīga, un viņai šitie “precinieki” jau ir līdz lampiņai. Tā nu viņa kundziņam uzreiz paziņo, ka viņu neprecēs, lai tur vai kas. Uz ko viņš atbild, ka nemaz netaisās viņu precēt. Jo izrādās, ka Aleksam gribas līgavu ar lielāku pili un bagātīgāku pūru. Bet hormoniem neko nepadarīsi, un dzirksteles starp šiem lec jau no pirmās sastapšanās. Sākums bija ļoti jauks, un tālāk izrādījās, ka jaunkundze nav dumja un ir parūpējusies par dažādiem izdzīvošanas mehānismiem, piemēram, kopā ar saviem ciematniekiem aplaupot visus viņu teritorijas caurbraucošos ratus. Jo no kkā jau ziemā būs jāpārtiek. Bet gandrīz 400 lpp. šāda tipa grāmatai ir par daudz. Ar pēdējām 50 reāli mocījos, lai gan tur beidzot sākās juicy bits, bet pat to pamanījās sabojāt ar pārāk daudz runām. Bildē ir grāmatas pakaļējais, nevis priekšējais vāks, jo tas vnk ir visa šī žanra esence. (Priekšējais bija vnk pārāk pieklājīgs.)
  4. Villijs Sērensens – Ragnaroks. 3/5. Šo uzgāju bibliotēkā, meklējot kaut ko jauku un īsu. Šis ir tāds fiksais ieskats ziemeļnieku mitoloģijā. Mazliet pasausi un sarkastiski, sākums gan (atkal jau!) bija daudz labāks, nekā turpinājums, jo uz priekšu palika tikai arvien sausāk un mazāk smieklīgi. Diemžēl. Drusku atsita tādu kā skolas konspektu. Daudziem stāstiem prasījās garāku izklāstu, jo tie šķita potenciāli ļoti aizraujoši. Bet vispār labs variants, ar ko sākt izglītošanos tēmā. Ļoti interesanti tie skandināvu dievi, šausmīgi stulbi un cilvēciski. Tāda nemitīga savstarpēja ņemšanās, skaudība, kasīšanās un augstprātība. Lokijs tiešām tai brandžā (tāpat kā supervaroņu filmās) šķiet sakarīgākais. Būs jāpalasa arī Geimena versija. Un jāgaida, ko par šo tēmu būs sarūpējis Taika Vaititi.

Kino. Varbūt esmu kaut ko aizmirsusi, tāpat kā aizmirsu marta apskatā pieminēt filmu “Moonlight”. Un pirms tam arī Loganu. Pirmā mani diemžēl galīgi neuzrunāja. Ir draugi, kuri ir sajūsmā, bet man bija tā – nu neko jaunu te neieraudzīju, un Oskari liekas vēl jo vairāk tikai politkorekti. Bet Logans bija vnk reāli brutāls. Jā, tur bija dažas labas lietas, bet man kaut kā apnikusi tā asiņu šķiešana pa labi un pa kreisi pusi no raidlaika. Neredzu tam īsti pamatojumu. Tāpēc man šķita, ka Pīrss Brauns “Rīta zvaigznē” runā tieši par to pašu, rakstot:

Serdes pasauļu iedzīvotāji kļuvuši tik nejūtīgi pret vardarbību, ka aizmirsuši – tā jāliek lietā ar mērķi. Vardarbība ir instruments. Tā paredzēta, lai šokētu. Mainītu. Tā vietā viņi to normalizējuši un sākuši godināt. Un radījuši izmantošanas kultūru, kur tā pieraduši pie seksa un varas, ka izvelk zobenu un izrīkojas pēc sava prāta ikreiz, kad kāds tiem pasaka nē.

Savukārt Karali Artūru gan tik viegli neaizmirst. Noskatījos to īpašajā #KingForADay bezmaksas seansā, un pēcāk aizgāju vēlreiz, uz Scape zāli, kur 3D, vislielākais ekrāns, vislielākā skaņa, vislielākais Artūrs. Parasti atkārtojumi tik drīz (šajā gadījumā gan 2 ned.) reti kad sagādā cerēto baudu. Pirms tam liekas, ka gribi skatīties vēlreiz, bet patiesībā sēdi un gaidi interesantās vietas. Vismaz tā man izgāja ar fantastiskajiem bīstiem. Bet šoreiz tomēr viss bija skaļāks un lielāks, tā ka negarlaikojos. Pie vēlmes atkārtot galvenokārt bija vainīgs lieliskais izcilais filmas skaņas celiņš. Spotify plate drīz būs nodilusi.

Mana mīļākā Gaja Ričija filma ir un droši vien paliks “Lock, Stock and Two Smoking Barrels”, kas ir redzēta tik daudz reižu, ka it kā jau būtu vajadzējis apnikt, bet – nē! Tomēr Artūrs pievelk ļoti tuvu, jo šeit ir visas lietas, kas man tīk – labs stāsts, labs vizuālis un laba mūzika. Varbūt ne visiem (spriežot pēc filmas finansiālajiem rādītājiem – diemžēl tādu ir daudz) piedur Ričija modernizētā versija par karali Artūru, bet šī pieeja man atgādināja Baza Lurmena “Romeo un Džuljetu”, par kuru viņš pats teica: “Gribu nocelt Šekspīru no augstā plaukta!”, kas viņam arī izdevās, jo viņš padarīja Šekspīru aktuālu, tuvu un saprotamu. Vismaz priekš manis kā 14-gadnieces tobrīd tā filma beidzot lika sajust šo materiālu kā savu. Tāpat tagad Ričijs ir radījis filmu par klasisku varoni, piešķirot personāžiem drēbes, kas ir tik modernas un izteiksmīgas, ka brīžiem šķiet pavisam mūsdienīgas, liekot viņiem bīdīt tekstus, kādos diez vai runāja 5.-6. gs., un galu galā radot aizraujošu un dinamisku stāstu. Vēl, protams, šī filma saņēma kritiku par to, ka tur pārāk maz vietas atvēlēts sievietēm. Bet šī filma arī nesaucas “Karaļa Artūra sievietes”! Un tajā, par laimi, nav aiz matiem pievilktas un nevienam nevajadzīgas romantiskās sižeta līnijas. Jā, tur ir maz sieviešu, bet stāsts ir par Artūra iekšējo cīņu – piepildīt savu likteni un dzīves uzdevumu vai turpināt izlocīties no jebkādas atbildības. Es, protams, esmu tikai par to, ka sievietēm ir jēdzīgas lomas, ko spēlēt, nevis tikai otrais un trešais plāns, bet dažās filmās tas tiešām nav nekāds iztrūkums. Bet ir jau cilvēki, kas aizies uz “FF” un pēc tam sūrosies, ka tur bija par daudz mašīnu…

Džūdam tiešām lieliski piestāv slikto lomas, viņš šeit ir ļoti izteiksmīgs Vortigerns un viņam ir tāda perfekti augstprātīga sejas izteiksme! Čārlijs Hanems ir vnk ideāls – dodiet vēl! Tāds baigi cool tipiņš, smuks un muti brūķēt arī prot. Ehh… Labi, man uz viņu šobrīd ir neliels fling, nespēju kritizēt 😀 Kad apnīk izklaide un action, var pafilozofēt par to, kā tornis simbolizē (IMHO) cilvēka augstprātību, un skaudri apzināties, ka ir jākļūst par briesmoni, lai apmierinātu savu varaskāri, ka cilvēks tik labprāt norobežojas no briesmoņa sevī, kad tas ir ērti, un ka mēs tik ļoti cenšamies neredzēt to, ko nevēlamies saskatīt. Īpaši tad, ja tādējādi būtu jāierauga briesmoņi mums līdzās.

TV. Ar trīs sezonu novēlošanos beidzot pieķēros stāstam par gangsteru ģimenīti 20. gs. sākuma Birmingemā – “Peaky Blinders”. Līdz šim bija dzirdētas dažādas slavas dziesmas, bet kā jau reizēm ir ar tiem saslavētajiem gabaliem – grūti pieķerties, jo bail vilties. Sākumā noteikti nevīlos, trešās sezonas iesākums gan tāds pašvaks. Jāatzīst, ka man šajā seriālā traucē tas, ka katra nākamā sezona sākas ar notikumiem 2 gadus vēlāk, kas mani izsit no emocionālā ritma. Lai nu kā, tagad, protams, esmu kvēla Kiliena Mērfija pielūdzēja. Viņa attēlotais Tomass Šelbijs ir tieši tāds sliktais zēns, kas patīk meitenēm – jā, slikts, jā, brutāls, bet tas viss – cēlu mērķu (ģimenes) vārdā. Un visiem viss godīgi, pēc nopelniem. Visumā tāds ļoti interesants ieskats tā laika pasaulē un savstarpējā dinamikā, arī starp policiju un bandām. Vizuāli, klausāmi un saturiski ļoti baudāms. Sems Nīls kā diezgan brutālais inspektors Česters Kempbels arī ir vnk izcils! Tāds maita, bet nav iespējams no viņa novērsties.

“Metamies cīņā!” jeb Marsa mēnesis

Standarta

Marts, kā jau droši vien daudziem zināms, ir saukts romiešu kara dieva Marsa vārdā. Nezinu, vai tas vienkārši pavasara efekts vai Marsa kareivīgums pie vainas, bet martā daļēji izdevās nopurināt ziemas murmulīgumu, un vismaz domas, ja ne darbi, tagad raisās mazliet enerģiskāk. Ha, nu blogā to gan nevar redzēt. Te iestājies tāds normāls iztukšītis. Tas tāpēc, ka gandrīz viss, ko uzrakstu, man riebjas. Un to, kas man riebjas, es nevaru publicēt. Bet tieši šodien ļoti saiedvesmojos no Jāņa Rozes Ziņneša, un radās dažas idejas, par ko rakstīt maijā. Un rakstīt ar prieku, nevis tikai atrakstīties.

Grāmatas. Marts šajā jautājumā bija diezgan ražīgs. Un arī ļoti raibs – apgrābstīju visdažādākās tēmas.

  1. Chris Hadfield – The Darkest Dark. 4/5. Ko darīt, ja tev ir bail no tumsas, bet tu sapņo kļūt par astronautu? Šī ir slavenā kanādiešu astronauta grāmata bērniem, iedvesmojoties no viņa paša bērnības, un man to vajadzēja tāpēc, ka tā bija iespēja tikt pie viņa autogrāfa. Nezinu, kur jūs ņemat savas grāmatas ar autogrāfiem, bet man ierādīja šo vietu – Blackwell’s.
  2. Ričards Rors – Ādama atgriešanās. 4/5. Šī ir grāmata, par kuru es neteikšu ne melns, ne balts. Man tā ļoti patika, bet ir cilvēki, kas iesaka to izmantot iekuram. Lai gan neesmu praktizējoša kristiete (grūta bērnība – pārāk agri mani aizstīvēja uz baznīcu, kur es neko nesapratu, garlaikojos un salu), šīs grāmatas reliģiskais piesitiens man galīgi netraucēja. Un šī nav grāmata tikai par vīriešiem, bet par mūsdienu sabiedrību kā tādu.
  3. Džila Mensela – Vajadzīga dārzniece. 4/5. Šo paķēru bibliotēkā, kad parādījās vilkme uz pavieglo literatūru. Par spīti traģiski bezgaumīgajam vākam (grūti aptvert, ka kāds nopietni taisījis šitās bildes ar mērķi ilustrēt grāmatas vāku, bet no otras puses – to visu un vēl vairāk var redzēt sociālajos tīklos), grāmatas saturs patiesībā ir ļoti labs. Stāsts ir par Nadju (viņa arī dārzniece), kas kādā ziemas dienā iebrauc ar mašīnu grāvī kaut kur ellē nekurienē. Bet viņas sargeņģelis neguļ un citā grāvī iestumj jaunu un daiļu vīrišķi. Tā nu viņi sastopas uz ceļa, dodas meklēt tuvāko apdzīvoto vietu, kur viņiem nākas pārnakšņot improvizētā viesnīcā (lasīt – pažobelē virs bāra) un dalīt vienu gultu. Ak šausmiņas! Protams, nekas nenotiek, jo Nadja ir laba meitene, kurai jau ir viens draugs. Pusgadu vēlāk viņi satiekas atkal, tikpat nejauši. Šoreiz draugs Nadju jau ir uzmetis, un daiļais gandrīz svešinieks Džejs viņai piedāvā darbu. Čīzīgs sižets, ne? Bet nav tik traki, jo šī grāmata ir dāsni pārlaistīta ar humoru, kuru nežēlo sentimentālajās situācijās nokļuvušie varoņi. Lai nebūtu garlaicīgi, ir piemesti dažādi Nadjas radinieki ar savām sirdslietām. Šo stāstu varēja būt pat mazāk, jo beigās jau tiešām bija par daudz. Bet visumā biju patīkami pārsteigta par kopējo kvalitāti.
  4. Michael Robotham – Life or Death. 4/5. Dienu pirms cietumsoda termiņa beigām Odijs Palmers izbēg no cietuma, kur pavadījis 10 gadus par bruņotu inkasācijas mašīnas aplaupīšanu. Lai gan varētu gaidīt, ka šis būs klasisks burlaku gabals ar pakaļdzīšanos un slēpšanos, Robotems vairāk runā par mums kā sabiedrību, kur katram ir sava ierādītā vieta, no kuras izrauties var arī nebūt iespējams, lai kā cilvēks necenstos. Brīžiem bija diezgan skumīgi lasīt par to, kā sabrūk sapņi. Odijs atgādināja Ūvi, jo arī te autors nolēmis uzkraut vienam varonim teju visas iespējamās nedienas. Bet, protams, ir arī šerifi, FIB detektīvi, zagļi un slepkavas, kā arī nedaudz pašaudīšanās un spraigs fināls.
  5. Agata Kristi – Slepkavība golfa laukumā. 3/5. Šī ir otrā grāmata par Erkila Puaro izmeklēšanām, un, lai gan pats noziegums bija interesanti izdomāts un izpildīts, un arī izmeklēšana bija atbilstoši interesanta, mani mēreni kaitināja Erkila asistents, kuram te ir iedalīta pamuļķa loma – ierauga smukus brunčus un zaudē jebkādu sajēgu. Šis vāks arī varētu ar labiem rezultātiem piedalīties bezgaumības konkursā.
  6. Jay Asher – Thirteen Reasons Why. 3/5. Kādu dienu Klejs Džensens saņem mīklainu kasti ar kasetēm. Izrādās, tās ir ierakstījusi Hanna – skolasbiedrene, kas nesen izdarīja pašnāvību. Savās kasetēs viņa izstāsta to, kā nonāca līdz šim lēmumam un kā ikviens, kas tās tagad klausās, tam ir tieši vai netieši pielicis roku. Grāmata par ļoti būtisku tēmu, kas diemžēl nekad nekļūs veca – apcelšanu, baumošanu un pazemošanu, kas notiek skolā. Lai gan situācija diemžēl ir pat pārāk pazīstama, kaut kā personiski līdz galam neaizķēra. Tomēr šis ir ļoti vērtīgs stāsts par to, ka visām šīm izdarībām ir ļoti nopietnas sekas. Nupat ir iznācis arī seriāls pēc šīs grāmatas motīviem.
  7. Zoji Saga – Meitene tīmeklī dodas turnejā. 4/5. Ļoti labs turpinājums pirmajai grāmatai par Peniju – meiteni tīmeklī. Šoreiz Penijai citas problēmas – kā izturēt mīļotā puiša-rokzvaigznes koncertturneju, nesajūkot prātā, jo: 1) viņu mīl miljoniem citu meiteņu; 2) viņa labākais draugs tevi ienīst; 3) viņš lauž gandrīz visus tev dotos solījumus, un dzīve ir viena vienīga vilšanās. Gudri, bet neuzbāzīgi par attiecībām un sevis meklējumiem pusaudža gados. Plašāk izteicos šeit.
  8. Tom Michell – The Penguin Lessons. 5/5. Stāsts par draudzību starp jaunu angļu puisi un Magelāna pingvīnu. Šausmīgi mīlīgi un aizkustinoši. Un pa īstam. Šī gada pirmā pieczvaigžņu grāmata, jo tas mīlīgums ietina mani kā pūkains mākonītis. Plašāk slavināju šeit.

Kino. Martā aizgāju uz vienu kinofestivāla “Spektrs” seansu – filmu “Lost City of Z”. Pirms trīs gadiem izlasīju tāda paša nosaukuma grāmatu, kas gari un plaši izklāstīja Persija Foseta dzīves sāgu ar zudušās pilsētas Z meklējumiem Dienvidamerikas džungļos (un pēc tam – viņa paša meklējumiem), tomēr savā izteiksmē bija visai pasausa. To lasot apcerēju, cik žēl, ka tik aizraujošu dzīvesstāstu izstāsta tik garlaicīgi, un ka filmas formāts tam varētu būt piemērotāks. Par laimi, tā domāju ne tikai es. Filma principā arī ir tāda, kā to iztēlojos, turklāt ļoti jāuzteic Čārlija Hanema veikums – tiešām lieliska loma. Galīgi nav, kur piekasīties. (Maiteklis – Artūrs ir vēl labāks!) Kino no 28. aprīļa.

Vēl bija dokumentālā filma “Viesuļvētra. Vēja odiseja”, kas izseko vētru no tās piedzimšanas Āfrikā, tās postošo ceļu pāri Karībiem un tālāk uz Ameriku. Vizuāli ļoti iespaidīga (bija vērts skatīties 3D versiju) ar spēcīgu klātbūtnes sajūtu. Un, protams, ļāva nopriecāties par to, cik garlaicīgā (lasīt – mērenā) klimatiskajā joslā mēs mītam. Tā ir par cilvēkiem – gan trakajiem meteorologiem, kas lido vētras centrā, lai mestu tur zondes un nodrošinātu prognozes, gan tiem, kas vēro pasauli no SKS, un arī tiem, kas gaida uz zemes un rāmi saloka savus flamingus un nostiprina mēbeles pie griestiem, lai tās nesamirkst plūdos. Govīm, kas prot atrast vienīgo neapplūdušo lieveni, zemūdens radījumiem, kam arī šī vētra neiet secen, un vēju, ar kuru nemaz negribētos sastapties. Un vēl tas nabaga jenots…

Ārpus kinoteātra repertuāra noskatījos “Hidden Figures”, kas bija brīnišķīga – stāsts par melnādainajām NASA darbiniecēm 60.tajos gados, par “space race” augstajām likmēm un tobrīd vēl ļoti izteikto segregāciju ikvienā dzīves sfērā. Rasisms bija dzīvs pat tik novatoriskā darbavietā kā NASA. Ja tu esi ne tikai sieviete, bet vēl arī melnādainā sieviete, tad nav nozīmes tam, cik gudra tu esi, jo tev tiks likti visi iespējamie šķēršļi. Par laimi, ne visi baltie vīrieši ir vienlīdz traki rasisti. Lieliskas aktrises, kuras lika noticēt šim stāstam un ļaut pievērt acis uz pāris neticami cukurainām vietām.

TV. Pēc draudzenes ieteikuma iemetu aci “Big Little Lies”, kas ir tapis pēc Laienas Moriartijas tāda paša nosaukuma romāna un tā centrā ir trīs dažādu sieviešu ģimenes, problēmas un noslēpumi. Ak šīs perfektās (iedomātās) dzīves! Arī aktieru buķete te ir nolasīta visai koša (Kidmena, Skārsgards, Viterspūna, Lorensa). Ļoti saistošs stāstījuma formāts, pirmā sērija šķita “baigi labais!!!”, bet ap ceturto man jau šķita, ka nekas jauns nenotiek, un veselu sēriju tiek apmuļļāti jau sen zināmie fakti. Tipa – materiāla pietiek 4 sērijām, bet sarunātas 8, nu tad ar kko laiks jāaizpilda. Kaut kad saņemšos un noskatīšos līdz galam. Jo fināls esot labs.

Kādu brīdi pasēroju par seriāla “Bones” izbeigšanos, bet tad atcerējos, ka patiesībā tā pirmās sezonas nemaz neesmu redzējusi vai esmu redzējusi tikai daļēji, tāpēc ķēros pie atkārtošanas. Pamatīgi nobindžoju, un ir skaidrs, ka pirmās divas sezonas nebiju redzējusi vispār. Secināju, ka sākumā visi ir bērnuģīmji un tievuļi, un ar pašvaku aktiermākslu. 2. sezonā Emīlija Dešanela turklāt ir piesavinājusies ļoti posh runasveidu, un brīžiem, kad es neskatījos ekrānā (jo es bieži vien skatos seriālus tik ar pusaci), nevarēju saprast, kam pieder tā balstiņa. Pēc bindža maratona sapratu, ka šis tiešām bija viens no maniem mīļākajiem seriāliem. Bet visas labās lietas reiz beidzas.

Par aprīļa plāniem tagad jau smieklīgi runāt, pāriešu vien uzreiz uz maiju – tajos ietilpst noskatīties otro sezonu seriālam “Versailles”, tur laikam kāds vīkends jārezervē, jo gan jau būs atkal grūti atlīmēties no tām galma intrigām. Un aprīļa beigās atgriezās Dareli. More fun! Un kur nu vēl Australian Masterchef, kas sāksies 1. maijā! Trīs vakari nedēļā būs tikai un vienīgi par ēšanu un gatavošanu. Ņammī! (Ja ir interese par šo šovu, iesaku tieši austrāļu versiju, kas tiešām ir par ēst gatavošanu, nevis kaut kādām seklām intrigām.) Un vēl maijā Netflix ieradīsies Anna no “Zaļajiem jumtiem”. Jā, zinu, ka tā ir jau pieejama citos kanālos, bet es pagaidīšu līdz legit versijai un tad bindžošu. Un man, protams, gribas pārlasīt grāmatas. Tikai kur lai tam visam atrod laiku?

Puisis ar bibliotēku

Standarta

Pagājšnedēļ beidzot pienāca iespēja pabarot savu iekšējo romantisko zvēru, kurš lūdzas pēc jaukām pasakām ar meitenēm cakotās kleitās, daiļiem, drosmīgiem vai galīgi nelietīgiem prinčiem, pūķiem un briesmoņiem, pilīm un būdiņām. Īsi sakot – iznāca jaunā “Skaistule un briesmonis” ekranizācija. Jāatzīst, man bērnībā šī pasaka bija kaut kā paslīdējusi garām. Pa ausu galam dzirdēts stāsts (patiesas mīlas skūpsts atrisina visas problēmas?), bet lasījusi nebiju. Animācijas filmu arī noskatījos tikai pirms kāda pusgada. Bet tā kā visi citi droši vien zina šo stāstu, neizplūdīšu ar sižeta izklāstu, bet labāk parunāšu par jauno versiju.

Ja neskaita dažas (labas) sižeta piedevas un jaunlaiku datorgrafikas dāvātās iespējas, filmu papildina arī visnotaļ krāšņa aktieru buķete – Emma Vatsone jaukās meitenes Bellas lomā, Dens Stīvens – kā princis/tagad šaušalīgais briesmonis. Tiem, kas nespēj atcerēties, kas tas par aktieri, parasti saku – tas no Dauntonas abatijas. Bet man pašai viņš tā pa īstam iepatikās, kad izlasīju sarunu ar viņu žurnālā “The Happy Reader”, jo tā viņa diezgan glītajam ģīmim pievienoja interesantu un daudzpusīgu personību, par kuru līdz tam man nebija ne jausmas. Vatsones un Stīvensa duets šajā filmā gan mani īpaši nepārliecināja, bet tas nekas, jo visu kompensēja Gastons! Ja multenē šis personāžs ir ļoti, ļoti pārspīlēts gan vizuāli, gan saturiski, tad filmas versija šķita reālistiskāka. Un jāsaka, ka Lūks Evanss ir tik izteiksmīgs, ka labāku Gastonu vienkārši nevar vēlēties. Šis Gastons ir ļoti pilnasinīgs, bet, protams, arī totāls kretīns un narcisists, turklāt ar nopietnām agresijas problēmām. Bet tik un tā es uz viņu (Evansa nopelns) varētu skatīties augu dienu. Tāpēc šeit jāieliek arī viņa dziesma (kas pilnā garumā, protams, ir vēl labāka).

Vēl šajā ievērojamo seju pulciņā ir Emma Tompsone, Jūens Makgregors (kura franču akcents izklausās diezgan samocīts) un Īens Makkelens, kas ir šarmanti katrs savā, jau pazīstamajā veidā. Jāsaka, ka visā šajā stāstā fascinējošākais ir ņemšanās ap faktu, ka šajā filmā ir homoseksuāls personāžs (nez vai tā pati cepšanās notiek, jo vismaz divi no aktieriem ir geji?). Es tiešām ļoti rūpīgi skatījos un nevaru teikt, ka šī varoņa manierismi būtu bijuši tik ļoti kliedzoši, lai filmu nedrīkstētu rādīt bērniem. Filmu un multeņu pasaulē nudien ir vairāki citi gadījumi, kas robežojas jau ar drag-queen tipiem, un šis ir pilnīgi nekaitīgi, vairāk tāda bromance. Un man šķiet, ka teju katrs savā dzīvē ir piedzīvojis situāciju, kad pat ļoti heteroseksuāli puiši kādā ballītē paši no sava brīva prāta izdomā, ka viņiem vajag aizlienēt no meitenēm svārkus un uzdejot gulbīšu deju. Un neviens no tā par geju nav palicis. Un pat ja paliktu – liela muiža! Un ja jau šajā pasakas ekranizācijā ir pievienoti arī tumšādaini personāži, jo ir taču jāiet līdzi laikam, tad tiešām – varbūt beidzot vajadzētu kļūt nedaudz tolerantākiem un beigt satraukties, ar ko kurš guļ, kamēr vien iesaistītās puses dara to no brīva prāta. Un es ļoti šaubos, vai bērni šeit pamanīs kādus zemtekstus un apcerēs morāli.

Visumā – ļoti skaista un pozitīva jaunlaiku versija par veco, labo stāstu par to, ka skaistais var būt neglīts, un otrādi. Ka ir grūti būt jaukam, ja izskaties kā briesmonis un visi no tevi bēg, šausmās spiegdami, un ka ikviens sapņo atrast kādu, kas viņu pieņems tādu kā viņš vai viņa ir – briesmīgu vai feministi. Izņemot, protams, Gastonu, kurš vienkārši meklē kaut ko savam daiļumam atbilstošu 😀 Filma visu vecumu meitenēm.

Kino no 17. marta