Category Archives: Kino

“Lauva”

Standarta redaktors

Aww-right. Saru ir tikai 5 gadi, kad viņš tuvējās pilsētas dzelzceļa stacijā pazaudē vecāko brāli, un vairākas stundas vēlāk pamostas vilcienā, kas dodas nezināmā virzienā. Šķērsojis pusvalsti un nonācis miljonu pilsētā Kolkatā, Saru ir pavisam viens. Viņš nezina savu uzvārdu, nezina, no kura apgabala nāk, var pateikt tikai sava mazā miestiņa nosaukumu, kuru neviens neatpazīst. Viņš pat nerunā vietējā – bengāļu valodā. Viņa izredzes atgriezties mājās nav visai spīdošas. Nezinu, kā, bet Saru izdodas saglabāt optimismu, turklāt viņš ir ļoti apsviedīgs, bet tādam jau laikam cilvēkam Indijā jābūt. Tiesa, arī viņa laimes zvaigzne spīd gana spoži, un Saru izdodas izbēgt dažādiem ļoti nepatīkamiem likteņiem. Un tad viņu adoptē austrāliešu pāris, un viņš nokļūst Tasmānijā, izaugot labi situētā vidusšķiras ģimenē. 25 gadus vēlāk Saru sāk meklēt savas saknes, mēģinot apvienot savas bērnības atmiņas ar to, ko spēj Google Earth. Pamazām tas pārvēršas apsēstībā, kas draud izpostīt viņa attiecības gan ar draudzeni, gan adoptētajiem vecākiem. Un tad ir tās beigas, kad neslēpti šņaukājas pat stiprais dzimums.

Trīs Saru

Trīs Saru

Filma ir tapusi pēc Saroo Brierley autobiogrāfiskās grāmatas motīviem, un tā ir kapitāls raudināmais gabals. Ne gluži tā, kā “Pirms atkal tiksimies”, drīzāk tā, ka asaras teju nemanāmi, bet neizbēgami krājas acu kaktiņos un sūknējas prom pa vaigiem. Visumā es to nesauktu par gada drāmu, tā drīzāk ir ļoti aizkustinošs stāsts par ģimeni, mīlestību un cerību. Tā arī visai atklāti parāda mūsu vienaldzību – jo kam gan rūp vēl viens noklīdis, noskrandis bērns, kad apkārt tādu ir tūkstošiem? Un vēl citiem šie bērni ir tikai bezvārda izmantojami radījumi, savācami no ielām vai bērnunamiem. Šis ir arī stāsts par izdzīvotāja/veiksminieka vainas apziņu, par ilgām, par dzīvēm, kas tiek aplauztas jau pašā pumpurā. Par to, cik svarīga bērnam ir mātes mīlestība, un šī saikne nezūd arī, esot tālu vienam no otra. Par cilvēkiem, kurus nevar izglābt pašus no sevis, lai kā gribētos. Lai gan Oskara nomināciju ir izpelnījies tieši Devs Patels (ko gan jau visi atceras no “Graustu miljonāra”), man vairāk gribas pieminēt mazā Sanija Pavara veikumu – viņa atveidotais spulgacis Saru varbūt nezina īpaši daudz vārdu, bet viņš ir ļoti izteiksmīgs, un tās acis…

Iesaku, bet brīdinu, ka var būt emocionāli plūdi, īpaši tiem, kuriem ir pašiem savi bērni.

Kino no 17. februāra

Durvju mēnesis

Standarta redaktors

Ja var ticēt kaut vienam vārdam, kas ir rakstīts Vikipēdijā, tad vārds “janvāris” ir cēlies no latīņu valodas vārda ianua, kas nozīmē – durvis, tādējādi apzīmējot durvis uz Jauno gadu. Arī šogad durvis tur vaļā čupiņa ar lasāmajām grāmatām. Janvāra plāns bija tikt galā ar dažiem iesāktajiem gabaliem, kas arī vairāk vai mazāk izdevās. Un tad es saķēru kaut kādu pretīgu saaukstēšanos, kuras dēļ pāris dienas lasīšana bija mans spēju maksimums, bet arī ne vienmēr. Vēl janvārī bija pāris dienas vējainajā un ziemīgajā Stokholmā ar šopinga un kultūras programmu, tēju, vīnu un personisko vārnu. Divus vakarus pabiju arī JRT, kas vēl arvien nepieviļ. Labi iesākts gads. Ja neskaita tos piešņauktos kabatlakatus.

Grāmatas. 

  1. Pīrss Brauns – Zelta dēls. 4/5. Lai gan, sākot lasīt šo grāmatu, es sajūsminājos, ka autors ne tikai sasodīti labi izskatās, bet arī labi raksta, tomēr šo gabalu muļļāju visu decembri un nekādi nespēju pabeigt. Ne jau tāpēc, ka grāmata būtu slikta, vienkārši man tā kaut kā uz vidus totāli nelasījās. Bakstīju pa vienai nodaļai uz priekšu un šausminājos, ka visi termiņi bibliotēkā sakavēti. Visumā tā ir ļoti veiksmīgs un kvalitatīvs turpinājums pirmajai daļai “Sarkanā sacelšanās” (un labi turpinājumi ir diezgan reta parādība), bet kaut kas man pietrūka dinamikas ziņā. Bet tas ir dziļi subjektīvi, jo ir cilvēki, kas sajūsmā lauž krēslus. Vēl joprojām uzskatu, ka jēdzīgākā no šī tipa (distopiskās fantāzijas) grāmatu sērijām, kas ir lasītas.
  2. Margaret Atwood – Angel Catbird, Volume 1. 2/5. Klasiķe Mārgareta Atvuda iemēģina roku pie komiksa, kurā neko nenojautošs datoriķis kļūst par kaķputncilvēku ar ienaidnieku žurkcilvēka izskatā un draudzenīti-kaķenīti. Mjau. Ideja diezgan laba, vizuālais izpildījums arī, bet sižets un dialogi – tīrās šausmiņas! Tā, it kā to būtu sagudrojusi pamatskolniece. Vāji. Neiesaku tērēt laiku. Īpaši Atvudas faniem, jo tad tā vilšanās varētu būt sāpīgāka.
  3. Andžejs Sapkovskis – Pēdējā vēlēšanās. 4/5. Brīnišķīgi lieliska grāmata, lai gan sāku to lasīt ar lielu skepsi. Ļoti oriģināla un asprātīga pieeja senajām, labajām pasakām un dažādiem mītiskiem personāžiem – stāsti, kuros galvenais varonis raganis (kuru arī es visu laiku lasīju kā “ragainis”) nodarbojas ar dažādu nelādzīgu radījumu likvidēšanu. Tur nav tikai visiem pazīstamie velni un lietuvēni, bet arī daudz eksotiskāki radījumi, piemēram, strigas. Mans mīļākais personāžs bija briesmonis Nivellens (no pasakas par skaistuli un briesmoni), riktīgi rēcīgs tips, bet arī velns tālu neatpalika. Ļoti gribētos, lai šī nav kārtējā sērija, kuru iesāk izdot un tad pamet. Protams, var meklēt tulkojumus uz angļu vai krievu valodu, bet kāpēc gribēt lasīt svešvalodā, ja ir iespējams tik labs latviešu tulkojums.
  4. Amy Kaufman, Jay Kristoff – Gemina. 3/5. Otrā “Illuminae Files” kosmiskās sāgas grāmata. Notikumi šoreiz risinās kosmiskajā stacijā Heimdall, kurā ierodas sliktie (tie paši, kas pirmajā grāmatā), lai pabeigtu iesākto darbiņu, un visi gali būtu ūdenī. Arī šoreiz glābšanas/pretošanās misiju uzkrīt veikt pārītim pusaudžu. Mazliet drūmi, vietām smieklīgi, bet, protams, atkal ļoti stilīgā vizuālajā noformējumā. Šoreiz iztikām bez zombijiem, kas bija priecējoši. Ar interesi gaidu noslēdzošo daļu. Šķiet, ka tā būs vēl garāka. Cerams, tiks izdomāts oriģināls atrisinājums un netiks kopēts pirmo divu grāmatu formāts (nu jau es zinu, kurā vietā gaidīt negaidīto). 
  5. Elizabete Strauta – Mani sauc Lūsija Bārtone. 4/5. Īsa, bet piesātināta grāmata par to, kā katrs notikums un katrs cilvēks, ko satiekam, mūs ietekmē un veido. Par rētām, kas nedzīst, par sāpēm, kas nepazūd, par saknēm un to, kas tā arī paliek nepateikts. Ļoti labi un spēcīgi. Grāmata, kas jāizlasa.
  6. Arnalds Indridasons – Purvs. 4/5. Šis ir lielisks detektīvs, ar ko sākt gadu – cilvēcisks, skaudrs un arī sasodīti aizraujošs. Slepkavība, kas izskatās pēc sadzīviska strīda stulba atrisinājuma, aizved izmeklētājus daudz dziļāk sāpīgā pagātnē, nekā gaidīts. Ļoti labi uzrakstīta un ļoti labi iztulkota grāmata, ko noteikti vērts izlasīt žanra cienītājiem. Plašāk šeit.
  7. Murder Under the Christmas Tree. 4/5. Šī bija vēl viena no manām Ziemassvētku grāmatām – 10 krimināli stāsti. Lai gan sākums sagādāja nelielu vilšanos, grāmata pamazām uzņēma apgriezienus un kļuva interesantāka. Vai arī es pārslēdzos uz tai piemērotāko noskaņojumu. Īsi, ātri un labi. Laba izvēle ziemīgiem vakariem, kad nav iekāriens lasīt 400+ gabalus.
  8. Lisa Dickenson – The Twelve Dates of Christmas. 1/5. Ļoti, ļoti slikts romantiskais Ziemassvētku romāns par kādu jaunkundzīti, kas šķiras un atkal mīl Ziemassvētku mēnesī. Pavirši uzrakstīta grāmata, nepievēršot uzmanību detaļu saskaņošanai, kur nu vēl parūpējoties, lai varoņi uzvestos vecumam vai profesijai atbilstoši. Ideja faktiski ir diezgan laba, vaina izpildījumā, kad autore cenšas vienā grāmatā sabāzt pārāk daudz, turklāt arī izteiksmes veids ir tāds pats pārcentīgs. Par divām pēdējām plašāk izteicos šeit.

Kino. Šis bija vēl slinkāks mēnesis par decembri, jo noskatījos tikai divas filmas. Vācu filma “Toni Erdmann”, kas ir nominēta arī Oskaram, ir stāsts par kādu tēvu, kas cenšas atjaunot attiecības ar atsvešinājušos meitu. Inese (Sandra Hüller) ir tipiska centīte, kas vergo kaut kādā konsultāciju uzņēmumā. Visi tur viens par otru svarīgāki, un viņai kā sievietei ir reāli jāiespringst, lai viņu vispār ņemtu par pilnu. Viņa praktiski visu filmu arī ir tāda konkrēti uzskrūvējusies, un, redzot to viņas darba vidi, es nemaz nebrīnos. Viņas tēvs Vinfrīds (Peter Simonischek) mīl praktiskus jokus. Redzot, ka kontakts ar meitu tradicionālajā veidā nav atdzīvināms, viņš uzliek parūku, nosauc sevi par Toniju Erdmanu un uzrodas meitas tuvumā visnegaidītākajos brīžos, izliekoties te par vēstnieku, te par biznesa konsultantu vai multimiljonāru. Filmas mīnuss ir tas, ka tā ir tiešām gara, jo te tiek veltīts ļoti daudz laika korporatīvās ikdienas detaļu attēlošanai. Diezgan īpatnējs gabals, kas parāda visnotaļ skumju eksistenci, uz kuru paši vien tiecamies.

Pēc tam beidzot noskatījos Star Wars filmu “Rogue One”, kas bija principā gandrīz viss, ko no tās gaidīju. Stāsts ir par sacelšanās alianses varoņiem, kas ir gatavi veikt neiespējamo misiju, lai iegūtu Death Star konstrukcijas plānus, un šis stāsts bija ļoti paredzams, tāpat kā tas, ka šiem varoņiem nevajag pārāk sirsnīgi pieķerties. Tomēr bija arī daži interesanti sižeta elementi, veselīgs humors un droīdu jociņi. Es tīri vai apskaužu robotus un līdzīgos, jo viņi var mirt bez baiļu, zinot, ka viņu eksistence var turpināties jebkurā citā ierīcē, kurā pārstāda tavu “cieto disku”. Diez vai viņiem saprast cilvēku sišanos par viņu pliko dzīvību līdz pēdējam mirklim. Protams, var diskutēt, vai šī filma ir ļoti vajadzīga visā Star Wars sērijā, ja jau līdz šim gluži labi iztika bez tās. Tomēr stāsts ir pietiekami interesants un specefektiem dāsns, lai to varētu skatīties bez īpašām sūdzībām. Un nauda nāk!

TV. Sava iecienītā krimiķu žurnāla iespaidā noskatījos zviedru/britu kopražojumu “Modus”, kas ir tapis pēc norvēģu autores Anne Holt grāmatu sižeta. Stāsta centrā ir psiholoģe Ingera, kas nesen ir atgriezusies mājās no darba FIB, un viņas meita kļūst par liecinieci slepkavībai, tā nu Ingera atkal tiek ievilkta šitajā padarīšanā, lai gan bija apņēmusies vairs izmeklēšanās neiesaistīties. Līķu kaudze pamazām krājas, un top skaidrs, ka šie noziegumi ir saistīti ar homofobiju. Lai gan šis nav pats aizraujošākais detektīvseriāls, ko esmu skatījusies, bet kaut kā tomēr obligāti bija jānoskatās viss un tempā. Visumā kvalitatīvi un ne pārāk depresīvi.

Un tad es nobriedu beidzot pamēģināt seriālu “Gilmore Girls”… Un tas man pārsteidzoši labi patīk. Jā, ok, es nespēju noticēt, ka pusaudži varētu spēt tik sakarīgi runāt un uzvesties, it sevišķi ilgtermiņā. Sižets pamatā ir balstīts uz mātes un meitas attiecībām – Lorelai ir bagātu vecāku atvase, kas ir visu nočakarējusi, 16 gadu vecumā paliekot stāvoklī, apkaunojot vecākus un sabojājot savas nākotnes izredzes. Stāsts gan risinās 17 gadus vēlāk, kad viņas meita Rorija ir ceļā uz Hārvardu, un Lorelai ir jānorij lepnums un jālūdz vecākiem finansiāli atbalstīt šo mērķi. Šis ir ļoti mīlīgs seriāls par dzīvi Ņujorkas piepilsētā, kas pilns ar visdažādākajiem īpatņiem, viņu attiecībām, svētkiem un pasākumiem, smiekliem un cilvēcību. Tiešām jauks gabals, turklāt viss tajā ir visnotaļ labi sabalansētās devās.

Teātris. Jep, jauna rubrika. Decembrī uznāca kāre iepirkt teātra biļetes, tā nu janvāris bija kulturāls. Iesākumā bija Hermaņa un Velbeka “Pakļaušanās”, kura, visticamāk, neatstāj vienaldzīgos. Manuprāt, mūsu šī brīža politiskajai situācijai ļoti aktuāla, jo mēs īpaši neatšķiramies no francūžiem – sēžam un gudri runājam, neko nedarām un problēmas risinām, vienkārši skatoties pretējā virzienā un gaidot, kad tās pašas aizies prom. Jo aizies, vai ne? Ja ir vēlme nedaudz padomāt, tad iesaku šo noskatīties.

Otra izrāde bija “Ilgu tramvajs”, kur uzspēju uz pēdējo “seansu”. Šis ir vēl viens stāsts par salauztām dzīvēm. Blanša ierodas ciemos pie savas māsas Stellas. Ne viss Blanšas dzīvē ir gluži tāds, kā viņa to iztēlo, un, ja Stella to spēj pieņemt, tad viņas vīrs Stenlijs pavisam nemaz, un attiecības visai ātri kļūst saspīlētas. Elita Kļaviņa Blanšas lomā ir teju ģeniāla, tik patiesa un neirotiska. Šajā izrādē bija tik daudz pazīstamu sajūtu – tie, kam ir brāļi vai māsas, zina, ka ģimenes sviestu pieņemt ir samērā viegli, jo pie tā gadu gaitā ir pierasts. Sarežģītāk, ka vienādojumā tiek iesaistītas citas personas. Tāpat tikpat daudz bija brīžu, kad priecājos – labi, ka man tā nav. Ja gadījumā šai izrādei ir TV ieraksts, kas tiks kaut kur rādīts, ļoti rekomendēju.

Februāra mēneša plāni – kā jau mīlestības mēnesī – krimiķi. Jo kas tik netiek sadarīts kaislību vārdā! Un – kā jau īsajā mēnesī – īsās grāmatas. Ir dažas uzkrājušās. Izskatīsies labi statistikā. Nu ok, Biki-bukus es tur neskaitīšu.

Last of the gang jeb decembra pārskats

Standarta redaktors

Mans naivums reizēm pārsteidz mani pašu. Decembrim biju sarūpējusi plānus kā Napoleonam. Un tad viss ņēma un sagāzās. Rēķinājos, ka decembris darbā būs patukšs mēnesis, tāpēc būšu nepārstrādājusies un ar vairāk brīva laika. Ka tik ne tā! Nebija brīva ne minūte. Un tad vēl visi tie pasākumi… Pat Prāta spēļu rīkotāji izdomā tādu tupizmu kā rīkot finālu Ziemassvētku nedēļā! It kā pēdējā nedēļā pirms svētkiem cilvēkiem darāmā trūktu. Protams, vienmēr var nekur neiet, tikai sēdēt mājā uz dīvāna un atrunāties, ka nekur netiec, jo… Labprātāk lasītu grāmatiņu, nekā burzītos ar cilvēkiem. Vecumdienās, ja līdz tādām novilkšu, noteikti būšu īgnā kaķu tante, kas uz visiem burkšķ un sit ar spieķi pa radiatoru caurulēm. Es jau tagad ienīstu visus kaimiņus, kuru tusiņu plāni nesakrīt ar maniem gulēšanas.

Grāmatas. Tātad man bija Ziemassvētku literatūras mēnesis, ja kāds vēl nezina. Šis tas, protams, palika nepabeigts un tiek pārvilkts uz janvāri, kamēr vēl aiz loga ziema. Vēl viena grāmata (un pārītis kindlā) neiesākta palika uz, visticamāk, nākamo Ziemassvētku sezonu. Vēlme palasīt sniegotas un/vai romantiskas grāmatas man vienmēr likusies sezonāli iederīga, bet atrast kaut ko jēdzīgu ir visai pagrūti. Gribēju šito projektu mēģināt jau pērn, bet neizdevās atrast lasāmvielu, jo piegāju ļoti piekasīgi. Šogad nolaidu standartu, un kas no tā iznāca? Tas, ka pagaidām neatradu neko izcilu no Ziemassvētku romantiskajiem romāniem, bet pietiekami labi izklaidējos, turklāt pašķaidot tos ar citiem gabaliem, sajūta nav tik salkana.

  1. Rainbow Rowell – Attachments. 4/5. Ļoti kvalitatīvs romantiskais romāns par mīlestību digitālā laikmeta sākumā. Rekomendēju! (Tur gan Ziemassvētki ir pa vidu, bet par tiem tikpat kā netiek runāts.)
  2. Debbie Macomber – Starry Night. 2/5. Stipri mazāk kvalitatīvs romantiskais romāns par mīlestību Ziemassvētku sezonā. Plusi – Aļaska, ziema un aurora borealis, kurai, kā izrādās, ir arī skaņa. Plašāk par šīm divām izteicos šeit.
  3. Andris Rubenis – Viduslaiku izglītība, antropoloģija un ētika. 4/5. Dažreiz es nopērku grāmatas vnk tāpēc, ka tās met pakaļ. Vai tāpēc, ka tās ir par tēmu, ko es it kā kaut kad gribētu paurbt. Un urbšana tā bija! Skaidrs, ka mans prāts nav radīts arī filozofijai, ne tikai astrofizikai. Brīžiem gāja ļoti grūti, bet vienlaikus sakārtoju savā juceklīgajā prātā daudzus neskaidrus faktus un nodarbināju šūniņas, par kuru eksistenci pat nezināju. Tagad viņas prasa vēl.
  4. Mark Forsyth – A Christmas Cornucopia. The Hidden Stories Behind Our Yuletide Traditions. 5/5. A must read! Šī bija lieliska, brīnišķīga, jautra un faktiem bagāta grāmata par Ziemassvētkiem – tradīcijas, mīti un patiesības druskas. Nopirkta kā mirkļa iegriba, bet viena no superīgākajām grāmatām, kas šajā gadā lasītas.
  5. Scarlett Bailey – Just for Christmas. 3/5. Vēl viens Ziemassvētku romantiskais gabals. Drusku labāks un ticamāks par iepriekšējo, bet tik un tā varētu labāk. Ticu, ka kaut kur ir mans ideālais piparkūku un eglīšu romāns. Bet tikmēr izteicos par pēdējām divām šeit.

Kino. Ļoti mierīgs mēnesis. Mēģinājām iet uz “La La Land”, bet trāpījām uz seansu ar galīgi sačakarētu skaņu, kas beidzās ar to, ka pirmo reizi dzīvē izgāju no filmas seansa. Līdz ar to man nav īsti viedokļa par šo gabalu. Tad pa Ziemīšiem Netflixā noskatījos vienu tematisko filmu “The Spirit of Christmas”, kur kāda dāmīte svētku sezonā iemīlas spokā, jo ar dzīviem džekiem viņai kkā neveiksmīgi veidojas attiecības. Skatīties varēja, bet nu garlaicīga ideja, garlaicīgi dialogi, garlaicīgas klišejas. Laikam jau neiesaku. Tiešām, tad jau labāk 20. reizi noskatīties “Love Actually”.

Gads gan bija jāpabeidz ar kādu ķinīti, tāpēc aizdevos uz “Assassin’s Creed”, kas tapusi pēc videospēļu motīviem, kurā spēlē daiļais Fasītis un kuru ļoti gaidīju. Nedēļā pirms Latvijas pirmizrādes jau parādījās pirmie filmas vērtējumi, un tie bija – tikai vidēji laba. Tagad varu viņiem piekrist – lai gan Fasīti redzēt bija prieks, filma tiešām ir tikai vidēji laba. Tā nav slikta, bet nav arī nekas tāds, par ko sajūsmā baigi lēkāt.

Kalums Linčs (Fasbenders) ir senas slepkavu (assassins) apvienības dalībnieku pēctecis, kurš gan šajā realitātē ar to visu galīgi nav saistīts līdz brīdim, kad viņu savāc kāda nedaudz aizdomīga kompānija, lai izmantotu viņa smadzenes un ģenētisko kodu un izsekotu viņa senča gaitas 15. gs. Spānijā (un noskaidrotu, kur viņš ir paslēpis kādu ļoti vērtīgu mantiņu). Un tad senā cīņa starp slepkavu brālību un templiešu ordeni turpinās 21. gadsimtā. Tas apmēram svarīgākais.

Labās lietas te ir senā un šodienas stāsta un personāžu mijiedarbība, vizuālis, efekti, triki (visu cieņu kaskadieriem, kas ar šito nodarbojas) un mūzika. Sliktās – izskatās, ka veidotāji baigi aizrāvās ar lielo vārdu piesaisti filmai, bet aizmirsa par saturu. Piemēram, Kotijāras loma ir šausmīgi garlaicīga, tur varēja paņemt jebkuru jaunu topošo aktrīzi, un būtu tikpat labi. Turklāt mani līdz galam nepārliecināja tā ģenētiskā projekta ideja un izpildījums. Tāpat skatītājam bija jānodarbojas ar minēšanu attiecībā uz to, kas ir visi tie pārējie cilvēki, kas tiek izmantoti šajā pašā eksperimentā. Līdz ar to finālam pietrūka emocionālā dziļuma. Bet skatīties var, gana aizraujoša izklaide. Video tālāk ir slavas dziesma kaskadierim.

Otra filma bija nodeva mūžīgajai bērnībai jeb animācijas filma “Sing”, kuru es ļoti gaidīju un kura man arī ļoti patika. Kaut kā muļķīgi trāpījos nesen kino uz vēl vienu reklāmas rullīti, kas man parādīja vairāk, nekā es gribēju zināt pirms skatīšanās. Nu – kad tev nomaitekļo pārāk daudz, un vairs nav interesanti. Par laimi izrādījās, ka maitekļi bija tikai no multenes pirmās puses, un viss pārējais bija pārsteigums. Šoreiz man ir jāuzteic “Forumcinemas” un/vai izplatītāji, ka filmai ir vairāk seansu angļu valodā un tie ir ielikti normālā laikā, nevis darbdienā plkst. 12, kad strādājošs cilvēks tos nevar apmeklēt.

Stāsta galvenais varonis ir koala Basters Mūns (Metjū Makonehijs), kurš izsludina talantu konkursu, cerībā izglābt savu teātri no bankrota. Sarodas vesela virkne visdažādāko zvēru, un katram ir savs stāsts/problēmas. Un talants, protams. Šī bija ļoti mīlīga filmiņa, kas mani brīžiem pārsteidza, lika skaļi smieties un ļāva baudīt sirdij tuvu dziesmu interpretācijas. Protams, tur bija stāsts arī par stereotipiem, sapņiem un uzdrīkstēšanos. Ļoti pozitīvs un labs skatāmais!

TV. Šis bija mierīgais mēnesis arī TV laukā, pirms sākas janvāris un visas seriālu sezonas uzreiz. Un tad Netflixā parādījās “Dirk Gently’s Holistic Detective Agency”. Kaut kur (gan jau, ka FB) ar vienas acs kaktiņu biju manījusi kkādus tekstus par to, tāpēc nolēmu pamēģināt, neko daudz nezinot. Respektīvi es atkal nebiju redzējusi reklāmas rullīti un neko nelasīju, lai nesavāktu maitekļus. Šis seriāls ir tapis pēc Duglasa Adamsa darbiem. Protams, es gadiem zināju par “Galaktikas ceļvedi stopētājiem”, bet, kad beidzot nobriedu skatīties tā paša nosaukuma filmu, sapratu, kāpēc to kritizē – jo pat man kā nelasītājai bija skaidrs, ka tas ir bijis potenciāli lielisks materiāls, kas ir kapitāli izčakarēts. Bet Dirka Džentlija gabalā brīnumainā kārtā nekas nav izčakarēts – tas ir caur un cauri idijāls! Un es to domāju nopietni, jo taisos skatīties pa otram lāgam – lūk, cik ļoti man tas patika!

Sākumā (dēļ tās nezināšanas) domāju, ka tur būs kkāda tipa X-failu izmeklēšana – katru sēriju citas kosmiskas īpatnības, gariņi, ekstrasensi vai tamlīdzīgi. Patiesībā visas 8 sērijas iet viena un tā pati lieta. Es labprātāk neko vairāk nemaitekļotu, jo – ja jums tīk Duglass Adamss, tad patiks arī Dirks Džentlijs. Un stāsts, kur ir daudz sakritību un kur viss ir saistīts. Pat kaķēni, haizivis un laika mašīnas. Tas ir dīvains, absurds, smieklīgs un loģisks vienlaikus. Un es vienkārši mīlu abus galvenos varoņus – Dirku (Samuel Barnett) un Todu (Elijah Wood). Un vēl dažus citus. Ja jums tomēr tīk maiteklīši, tad tālāk reklāmas rullītis, kas apmēram atspoguļo visus tos trakumus, kas tur notiek:

Janvārī centīšos pabeigt to, ko man neļāva decembris, iešu uz divām teātra izrādēm un apmeklēšu Stokholmu, kur esmu noskatījusi virkni dažādu izstāžu, tai skaitā – par karaliskajiem precību tērpiem, Tūvi Jānsoni, renesanses modi no papīra un fotoizstādi par sapņiem. Vēl jau manīs, ko no tā paspēšu. Varbūt, ka visu!

Novembris ir balts no abiem galiem

Standarta redaktors

Tiešām neatceros, kad pēdējoreiz pieredzēju baltu novembri. Varbūt bērnībā? Laukos jau arī tas sniegs netiek tā sabojāts kā pilsētā, bet pēdējos gados jau nemaz nav, ko sabojāt, ir tikai lietus, migla un vējš. Vēl novembris iesākās diezgan muzikāli, jo apmeklēju “Mumford & Sons” koncertfilmu ķinītī. Un tas bija sasodīti lieliski! Tiešām nevainojams koncerts arī ierakstā. Viņu enerģija un entuziasms bija spēcīgi sajūtami arī šādi. Tagad, protams, vēl vairāk gribas kādreiz klausīties viņus dzīvajā. Bet, ja reiz pie mums beidzot būs pat RHCP un FF, varbūt kādudien būs arī mamfordiņi… Tiem, kas apšauba koncertu jēgu ķinītī, varu teikt, ka ir baudāmi! Katrā ziņā stipri labāk par DVD skatīšanos mājas TV.

Grāmatas. Novembrī kaplēju ne pa jokam. Bet tas galvenokārt tāpēc, ka seriāli šobrīd kaut kā galīgi nespēj uzrunāt, skatos tikai kārtējo “Survivor” sezonu un Shamy piedzīvojumus.

 

  1. Pīrss Brauns – Sarkanā sacelšanās. 4/5. Bibliotēkā uzdūros šim gabalam, un tā kā visi blogeri to slavē, nolēmu beidzot izlasīt. Kaut kā man personiski nepatīk tas vāka noformējums, tāpēc nekādi nespēju to nopirkt, neskatoties uz labajām atsauksmēm par saturu. Lai gan grāmata ir uzrakstīta pārdomāti un labā valodā, pa īstam mani tā sāka aizraut tikai ap vidu. Bet tad tiešām pa īstam! Garāku atsauksmi par šo nerakstīju, jo sapratu, ka diez vai man sanāks bez maitekļiem. Bet pašai lielākais prieks bija lasīt, gandrīz neko nezinot. Ja patīk distopiskās fantāzijas par šķiru cīņām, tad šī grāmata ir lieliska izvēle – gudra, asiņaina un krietni pārāka par savām žanra konkurentēm.
  2. Kārlis Vērdiņš – Pieaugušie. 4/5. Kad dzejas dienas garām, bibliotēkā pamazām atgriežas arī citu autoru krājumi. Nolēmu papildināt savas zināšanas par latviešu dzeju un nevīlos – man patika šie sevis un apkārtējās pasaules vērojumi. Saprotami, ironiski un atklāti.
  3. Joan Lingard – The Twelfth Day of July. 3/5. Krietni iekavētā jūlija grāmata par jauniem cilvēkiem 60. gadu Belfāstā, kas sašķelta protestantos un katoļos. Samērā kolorīti, bet ne tā, ka ļoti aizrāva, droši vien tāpēc, ka neesmu īstā mērķauditorija. Plašāk izteicos šeit.
  4. Luīze Pastore – Operācija “Maska”. 5/5. Man patīk visas “Mākslas detektīvu” sērijas grāmatas, lai gan arī šai sērijai es noteikti neesmu īstā mērķauditorija. Bet man tas netraucē, un tieši “Operācija “Maska”” šķiet pagaidām visforšākā šajā sērijā – aizraujošs stāsts, lieliska valoda, nekā lieka, bet nav arī tā, ka par maz. Un ilustrācijas! Krāšņas un detalizētas. Un ļoti, ļoti skaistas.
  5. J.K. Rowling – Harry Potter and the Chamber of Secrets. 3/5. Turpinu HP sāgas pārlasīšanu. Šī daļa mani kaut kā baigi sagarlaikoja. Vienīgais mierinājums, ka īsa. Jo nekādi nevarēju sagaidīt, kad sāksies interesantie notikumi.
  6. Lezlija Voltone – Eivas Lavenderas savādās un skaistās skumjas. 5/5. Skaista ne tikai ārīgi, bet arī iekšķīgi. Maģisks stāsts par trīs paaudžu sievietēm, katru ar savu īpašo talantu un tik trauslo sirdi. Brīnišķīga valoda, turklāt Lezlija Voltone pierāda, ka labam un detaļām bagātam stāstam nav obligāti jābūt uz 700 lappusēm.
  7. Andrea Camilleri – August Heat. 3/5. Kolorīts detektīvstāsts no Sicīlijas. Tā kā augusta tveicē nevienam nav spēka slepkavot, tad var vismaz atrast dažus gadus vecu līķi, lai izmeklētājam būtu darbs. Visumā bija interesanti, ļoti atšķirīgi (protams) no skandināvu drūmās noskaņas ar detektīvu-alkoholiķi un viegli lasāmi. Kā tāda chick-lit. Plašāk izrunājos šeit.
  8. Sanita Reinsone – Meža meitas. 4/5. Šis nebija viegli, bet noderīgi. Sākumā vietām drusku paraudāju aiz skumjām par izpostītām dzīvēm. Pēc tam visi šie stāsti sāka šķist ļoti līdzīgi. Bet visumā diezgan biedējoša apjausma par to, cik vienkārši ir pakļaut veselu nāciju, cik daudz ir to, kas dažādu iemeslu dēļ ir gatavi nodot citus, un cik ļoti latvieši paļaujas uz to, ka nāks kāds lielais un labais draugs, kas viņus izglābs. Varēja just, ka ļoti daudz šajos stāstos palika nepateikts, ka pēc dzīves, kas nodzīvota režīmā, kurā tu nevienam nevari uzticēties, nav iespējams atklāties un izstāstīt visu patiesību pat vistuvākajiem.
  9. The Happy Reader – Issue 8. 4/5. Svaigākais lasītprieka žurnāls, kur man gribējās, lai sarunā ar Kristīnu Skotu Tomasu būtu bijis vairāk runas par grāmatām, bet otrā daļa par Ameriku bija tiešām interesanta, uzzināju visādas jaunas lietas.
  10. Anne Fadiman – Ex Libris. 5/5. My precious! Superīgas esejas par lasīšanu, grāmatām un visādām laikam gan tikai grāmattārpiem saprotamām lietām – svešvārdiem, piekasīšanos pie pareizrakstības, īpašo grāmatu plauktiem, bibliotēku saprecināšanām un citām šausmīgi interesantām (vai nūģiskām) tēmām.

Kino. Novembris bija diezgan dāsns ar labām filmām. Protams, ja būtu aizgājusi uz visām Spektra filmiņām, tas būtu vēl dāsnāks. Bet nevajag jau arī pārdozēt.

“Troļļi”. Man patīk animācijas filmas (varbūt tāpēc, ka manā bērnībā nebija tik foršu multeņu, bija labākajā gadījumā Kurmītis), un šo es gribēju redzēt, kopš Džastins Timberleiks izlaida to sasodīti lipīgo dziesmu. Paspēt uz anglisko seansu gan nav viegli, jo to ir maz. Bet pēc latviskā reklāmas rullīša noskatīšanās bija skaidrs, ka tik kokainā dublāžā es šo multeni noteikti neskatīšos (lai gan “Zootropoli” skatījos ierunātu latviski, un par to man sūdzību nebija). Ja par troļļiem – ļoti košs (tā, it kā veidotāji būtu uz LSD vai kā tml.) un mīlīgs stāsts par to, ka laimi nevar gūt, kaut ko apēdot, ka tā nenāk no ārpuses, no citiem cilvēkiem, kūkām vai troļļiem. Tā ir jāmeklē pašam sevī. Īpaši laba un sūri ironiska bija drūmā bergenu pilsēta, kur viss ir slikti, viss ir pelēks, nav nekāda prieka, ja nu vienīgi apēst kādu trollīti, bet arī tas prieks bergeniem ir atņemts, tāpēc atliek vien pašam sev izrakt kapu, iegulties tur un gaidīt nāvi. Un Timberleika dziesma te nav vienīgā labā – daudz foršu kaverversiju sen mīlētām dziesmām.

Pēc tam bija nu jau kārtējā komiksa ekranizācija – “Doktors Streindžs” ar Kamberbaču galvenajā lomā, kuram tagad esmu kvēla fane. Patika! Bija krāšņi un interesanti, un interesantiem efektiem dāsni. Jumtu gan nenorāva. Ja nu vienīgi viņa superīgais apmetnis. I want one of those!

Tad Spektriņā bija “Hunt for the Wilderpeople” un “Manchester by the Sea”, no kurām pirmā ir pieejama pat YouTube, bet otro sāks atkal rādīt kino februāra sākumā. Šausmīgi iesaku abas, bet jokainā kārtā pašai vairāk velk noskatīties vēlreiz to otro, lai gan tā ir tā nopietnā, nevis tā jautrā. Vairāk par abām izrunājos šeit.

Vēl novembrī bija “Arrival” un “Fantastic Beasts”. No pirmās es īsti nezināju, ko gaidīt, jo reklāmas rullītis bija gana noslēpumains. Es katrā ziņā negaidīju to, ko saņēmu, un tas mani atstāja diezgan apmulsinātu. Es labi uzņemu tīru patiesību vai tīru fantāziju, bet visai švaki man iet ar lietām, kas ir pa vidu. Gan no “Interstellar”, gan no šīs izgāju ar pamatīgi samežģītu prātu. Kas tur ir taisnība? Kas nē? Kas no tā ir iespējams? Kas nē? Vai tāpēc, ka es to nesaprotu, tas nav iespējams? Ar bīstiem bija daudz vienkāršāk, jo bija saprotami un lieliski. Īsts saldēdiens HP un Roulingas faniem. Viens no retajiem gadījumiem, kad tiešām iesaku 3D, jo efektu detaļas ir daudz baudāmākas. Plašāk izplūdu šeit.

TV mani pēdējā laikā maz pievilina. Sākumā ar lielu interesi noskatījos četras “The Young Pope” sērijas (jo Parīzes metro bija ļoti intriģējoši megaplakāti ar Džūdu), lai pēc tam atkal pamestu līdz nākamajai reizei, kad būs noskaņojums pasēdēt pie zilā ekrāna. Ja neskaita, ka tur ir kardināls Ozoliņš (kaut kas tai seriālu industrijai ir uznācis ar Latvijas pieminēšanu), tad šeit Džūdam Lovam ir vienkārši ekselenta loma uzrakstīta. Nevaru iedomāties piemērotāku aktieri. Pats seriāls – nu tas vnk ir jāpaskatās, lai saprastu, vai patīk, bet tas viennozīmīgi ir ļoti savdabīgs. Drosmīgs pat.

Iemetu aci Sāras Džesikas Pārkeres jaunumā “Divorce”. Tālāk par divām sērijām gan netiku, kaut kā nepavilkos. Vēl viens pilnīgi tukšs numurs bija “Black Mirror”, kur izturēju pusotru sēriju. Stāsti par to, kā mūs kontrolē vai ar mums manipulē tehnoloģijas, mediji vai cilvēki, man nešķiet nekas jauns vai pārsteidzošs. Samērā interesants bija vēsturiskais miniseriāls “Tutankhamun” par Tutanhamona kapeņu atrašanu, lai gan beigas šķita tādas sasteigtas. Bet vienmēr var paskatīties uz Džeremija Aironsa glīto dēlu Maksu, kam te galvenā loma un dumjas ūsas. Un tad vēl, protams, bija pāris dienas binge-watching ar Salvo Montalbano jaunības dienu piedzīvojumiem seriālā “The Young Montalbano”. Uztrenējos adīt, neskatoties uz rokām, jo bija jālasa titri. Un jālūr uz dikti daiļo Salvo. Noskatījos arī četras sērijas no “Westworld”, par ko visi reivo, bet īstu sajūsmu tā arī neizjutu. Ļoti centos, bet nesanāca 🙂

Fantastiski foršās būtnes jeb kā es piedevu JKR

Standarta redaktors

Uz šo filmu gāju, pilna cerību. Internets mani it kā atbalstīja. Bet arī “Cursed Child” gāju pirkt, pilna cerību. Un tas īpaši labi nebeidzās. Šis gan nav CC. Paldies visiem dieviem! “Fantastiskās būtnes – un kur tās meklēt” (Fantastic Beasts and Where to Find Them) ir viss tas, kā dēļ es vispār iemīlēju JKR un Harija Potera burvju pasauli. Stāsts ir pārdomāts, ar atsaucēm un mājieniem, tas ir vizuāli satriecošs (tas gan pateicoties mājas elfu, kas zīmē specefektus, čaklajām rociņām), saturiski bagātīgs un jautrs! Un sirsnīgs. Un tumšs! Ehhh… Īstie fani elsa un pūta katrā ainā, kas atsaucās uz nākotnes notikumiem, simboliem vai personāžiem. Un skaidrs, ka neviens personāžs šai filmā nav nejaušs. Mēs jau nu zinām!

Un visi tie maģiskie radījumi! AAAAAAAAAAAAAAAA! Man jau no paša sākuma HP sērijā ļoti patika stāsti par maģiskajām būtnēm, to apraksti un īpašās īpašības. Un šitā filma ir vnk konfekte priekš manis. Jo te viņu ir papilnam, viņi ir pirmajā vietā, daudz, krāšņi un izteiksmīgi. Viņi nav tikai nosaukumā vai tikai fona dekors cilvēkiem un viņu svarīgajām darīšanām. Te ir pilna filma ar visburvīgākajiem un bīstamākajiem radījumiem. Un viņi ir tik skaisti! JKR uzrakstītā it kā Ņūta Skamandera grāmata man savulaik sagādāja diezgan lielu vilšanos, jo tā bija smieklīgi plāna. Šī filma man to kompensē! Beidzot!

Video tālāk ir maziņš maiteklis, jo ietver filmas ainu ar Niffler, kas uz spīguļiem un zeltiem ir trakāks par žagatu! Un veiklāks! Un mīlīgāks! Var skatīties un var neskatīties. Bet pēc šīs filmas daudzi iet mājās un sapņo par tādu nebēdnīgu niffleri (neatceros, kā viņš bija latviskots).

Otra labākā lieta te ir tā, ka šis stāsts ir pilnīgi jauns un nezināms. Nedaudz riskanti (atkal atceroties vasaru), bet aizraujoši, jo neko iepriekš nevar īsti paredzēt. Tā, tagad es mazliet nomierināšos un savākšu domas.

Notikumi risinās Amerikā, Zelta laikmetā. Ņujorkā ierodas Ņūts Skamanders, un viņam ir līdzi čemodāns, kurā ir šis tas paslēpts. Hermiones apburtā rokassomiņa ir tikai bērna šļupsti, salīdzinot ar šo koferīti. Protams, gadās nejaušības un neveiklības, un no tā koferīša ar kāda vientieša palīdzību pasprūk daži maģiski radījumi, ko Ņūts mēģina sadzīt rokā, pa ceļam iekuļoties darīšanās ar MACUSA (Magical Congress of the United States of America). Tas nosaukums mani reāli sasmīdināja, jo rīmējas ar “yakuza”. Un, lai gan Amerikā dzīve ir kā ballīte, šie ir laiki, kad attiecības starp vientiešiem un burvjiem ir ļoti saspīlētas, vajadzīga vien dzirkstele, lai izceltos karš. Burvji tiek mudināti slēpties vai pat apspiest savas spējas. Un šī tumšā sižeta līnija ir viena no galvenajām. Otra, protams, ir maģiskie radījumi, kurus Ņūts ļoti mīl un aprūpē, un viņa vēlme ir parādīt pārējiem burvjiem, ka no šiem brīnišķīgajiem, košajiem un maģiskajiem zvēriem nav jābaidās. Visumā filmā ir labi noturēts līdzsvars, tā ir gan tumša, gan krāšņa, jautra un sāpīga. Šeit vairāk nekā HP sērijā var redzēt sadzīvisko pusi, kā burvji gandrīz neko nedara bez maģijas palīdzības – vai tā ir ēst gatavošana vai ģērbšanās.

Šī ir tā filma, kurai es tiešām varu tīru sirdi ieteikt izvēlēties 3D versiju – efekti ir tiešām iespaidīgi. Bauda acīm un fantāzijai. Stāsts pats ir ļoti labs un aizraujošs. Aktierdarbs – izcils! Un ne tikai no Edija Redmeina puses. Domāju, ka gandrīz visi ļoti iemīļos to nabaga vientiesi 🙂

Reti gadās, kad cerības sakrīt ar realitāti, tāpēc vērtējums – 9/10 (vienu zvaigzni noņemu dēļ garlaicīgajiem ASV birokrātiem, kuri stāstam neko neiedod, un par vienu personāžu, kura motivācija un tālāka eksistence palika nedaudz neskaidra, bet tas varbūt (ļoti cerams) precizēsies nākamajā filmā)

Smiekli un asaras no “Spektra” izlases

Standarta redaktors

Šonedēļ norisinājās nu jau sestais kinofestivāls “Spektrs”. Pēdējā laikā esmu baigi apslinkusi un par spīti faktam, ka reizēm kaut ko uzrakstu priekš Kinoblogeriem, nebiju lāgā vīžojusi ievērtēt, ko viņi ir atlasījuši šim pasākumam. Beigās uz ātru roku izvēlējos divas filmas, par kurām man nav obligāti jāiesniedz atskaite, bet sanāca tā, ka es nespēju klusēt. Diez vai tas bija tā plānots, bet man šīs abas filmas šķita par līdzīgu tēmu. Tikai vienā versijā šī tēma ir pārspīlēta, novedot to līdz smieklīgumam, bet otrā – it kā atstāta fonā, kur klusi un gandrīz nemanāmi dara savu darbu. Un šī tēma ir tas, kā mēs kā sabiedrība sodām citus. Par to, ko viņi ir izdarījuši. Par to, kas viņi ir. Par viņu kļūdām. Nekad nepiedodam un nekad neaizmirstam. Nē, tie nav kaut kādi citi, kādi slikti svešie un nepazīstamie, kas ar sūdiem apmētā gejus. Tie esam mēs paši, kas visu mūžu turpina nozākāt draudzenes vīru par cūku, jo viņš nolaida pa kreisi. Ne jau mani piekrāpa, bet tāpat cūka un tāpat nepiedošu. Un pieminēšu. Vai aiz muguras sačukstamies, kad veikalā ienāk tas vīrietis, kas ir bijis ķurķī. It kā par bruņotu laupīšanu. Vēl viņš it kā galē nost un ēd mazus bērnus. Kā es to zinu? Bet tas taču ir loģiski. Nelietis ir nelietis. Spējīgs uz vistrakākajām zvērībām.

Bet sākšu ar smieklīgo galu – Taika Vaititi (Taika Waititi) filmu “Mežakuilis un ūdenskrese” (Hunt for the Wilderpeople). Pāris gadus atpakaļ viņš (kopā ar Jemaine Clement) mūs aplaimoja arī ar burvīgo “mockumentary” par Jaunzēlandes vampīriem – “What We Do in the Shadows”. Un arī to Kinoblogeri pamanījās atdabūt līdz šejienei, lai parādītu uz lielā ekrāna. Bet ja par mežacūkām. Stāsta galvenais varonis ir Rikijs Beikers – rupeklis, huligāns, sienu apzīmētājs, sīks zaglēns un potenciālais recidīvists. Bārenis. Kas tiek svaidīts no vienas adopcijas ģimenes (foster family) pie citas, mūžīgi vāra sūdus un nevienam nav vajadzīgs. Karočīt – nebeidzamais cikls. Līdz viņš nonāk pie Bellas un Heka, kur beidzot dabū izbaudīt nedaudz īstas mīlestības. Nedaudz, jo Bella ņem un pēkšņi nomirst. Protams, bērnu “aizsardzības” dienesti uzreiz ir gatavi Rikiju aizstumt pie nākamās ģimenes, kurai viņš ir vajadzīgs kā sunim piektā kāja. Noteikumi ir noteikumi. Pie Heka viņš palikt nevar. Jo Heks, saprotiet, ir vīrietis. Nevar tādus ar bērniem atstāt. Jo vīrieši visi kā viens ir pedofili un izvarotāji. It sevišķi tie, kas ir vientuļi vīrieši. Rikijs, protams, paņem vagu, jo viņš jau zina, kas viņu sagaida nākamajā ģimenē. Ne jau nu pirmo reizi ar pīpi uz jumta. Un Heks negribīgi, tomēr dodas viņu meklēt. Pāris pārpratumi, un viņus jau medī traks sievišķis no bērnu dienesta, policija ar asinssuņiem un visa Jaunzēlandes armija.

It kā neizklausās pārāk smieklīgi, ne? Tā nu ir, ka filmas tēma ir visai nopietna, bet tas viss tiek pasniegts ar pamatīgu devu ironijas, ko paspilgtina galveno varoņu dialogi. Heks ir vientuļnieks, kas šajā visā iesaistās visai negribīgi un tikai tādēļ, ka nespēj atstāt bērnu vienu mežā. Tā nav pareizi. Bet Rikijam tas viss ir dzīves lielākais un aizraujošākais piedzīvojums, ko viņš izbauda ar pilnu krūti. Būt bēguļojošam noziedzniekam? Kas var būt krutāk? Šī ir tiešām brīnišķīga filma ar lielisku humoru un morāli, kur abi varoņi aug un mainās un kas lieliski ironizē par burta kalpiem, bruņotiem baltajiem vīriešiem, kas ir atraduši legālu iemeslu vazāties pa mežiem un izgāzt savu agresiju, un sistēmu, kurai tu vai nu pakļaujies vai kļūsti par noziedznieku. Piesmieta arī 5 minūšu slava un sociālie tīkli. Ļoti trāpīgi un svaigi! Jāredz! Lielisks Sema Nīla un jaunā Džuliana Denisona aktierdarbs. 8/10

Otra filma ir “Mančestra pie jūras” (Manchester by the Sea), kuru izvēlējos, jo šur tur internetā šonedēļ jau biju manījusi ļoti labas atsauksmes, bet centos izvairīties no maitekļiem, tāpēc apmierinājos ar informāciju no virsrakstiem. Man pat izdevās neredzēt reklāmas rullīti, tā ka par filmu zināju tikai šitik – “Pēc sava brāļa pēkšņās nāves Lī Čandlers kļūst par brāļadēla aizgādni un ir spiests atgriezties dzimtajā miestā, kur viņu jau gaida bijusī sieva un tik rūpīgi slēptā un aizmirstā pagātne.” Apraksts izklausās pēc chick-flick, kas tā kā neiet kopā ar runām, ka šī filma būs Oskaru pretendente. Galvenajā lomā te ir Keisijs Afleks (Casey Affleck), Bena jaunākais brālis. Un, lai gan pirmajā acu uzmetienā viņi nešķiet līdzīgi, filmas laikā ir mirkļi, kad viņus varētu sajaukt, viņiem ir arī ļoti līdzīga sejas mīmika un runasveids. Viņa brāli filmā atveido Kails Čendlers, kurš man pašai labāk pazīstams no “Bloodline”. Labais brālis, sliktais brālis. Un atkal tās asinssaites…

Šī ir tāda lēna filma. Ārkārtīgi gudri izveidota. Apbrīnojami. Jo tā klusi un nemanāmi ievelk sevī, pamazām atklājot detaļas, notikumus, pateikto un noklusēto, un tad divas stundas vēlāk es eju mājās un riju asaras. Puse nākamās dienas man ir galīgi nočakarēta, jo nespēju savākt emocijas. Ikreiz, kad stāstu kādam par šo filmu, es atkal gandrīz apraudos. Un arī tagad, meklējot bildi rakstam, palieku asaraina, vien paskatoties uz Lī. Jā, Lī ir kauslis un dzērājs. Tālu no ideāla. Un viņš, izmantojot teicienu no angļu mēles – “fucked it up royally”. Varbūt es ar viņu tik ļoti saslēdzos, jo šobrīd apceru savas dzīves bezjēdzību un “ja man šitā jānovelk vēl 30 gadi, tad tas mani īpaši nepriecē”. Manu situāciju, protams, nevar īsti salīdzināt ar Lī, bet viņš vismaz šķietami ir samierinājies ar to, ka viņa dzīve ir tāda, kāda tā ir. Ka tas ir labākais, ko viņš var gribēt. Ka tajā nebūs brīnumu un mīlestības radīto pārsteidzošo pārvērtību kā tādā romantiskā komēdijā, kas visu pārvērtīs mirdzošā pasakā. Ir pilnīgi redzams, kā viņš mēģina sevi apvaldīt. Kā viņš knapi valda savu aizkaitinājumu. Tas gan ne vienmēr izdodas. Un tikai pie beigām es apjautu (jo man tik sasodīti patīk cerēt) to, ko Lī zina jau sen – ir dzīves, kas ir tiktāl salauztas, ka tās nevar salabot. Nekad un nekā. Nekādi sasodīti brīnumi te nenotiks.

Šī ir noskaņu filma, kur vairāk tiek pateikts ar nepateikto, ko katrs var apjaust un izsecināt pats. Runas par tiem Oskariem, protams, nav nejaušība, jo tā ir vesela sistēma. Es gan nezinu, kas vēl nāks klajā tuvākajos mēnešos, bet šī filma ir ļoti spēcīgs pretendents uz Oskaru par labāko filmu. Būšu pārsteigta, ja arī Keisijs Afleks nesaņems nomināciju. Es ļoti gribētu pastāstīt vairāk par šo filmu, par niansēm, sajūtām un to, kā tā iezagās manā sirdī pavisam nemanot. Bet tās spēks ir tieši tajā, ka skatītājs pat neapjauš, uz ko viņš īsti ir atnācis. Tāpēc atturēšos no tālākiem maitekļiem, tikai teikšu, ka arī šī ir filma, kas ir jānoskatās. 9/10. Kino ārpus Spektra seansiem gaidāma 2017. gadā, drošvien ap to Oskaru sezonu. Šīs abas filmas “Spektra” ietvaros vēl būs redzamas 13. novembrī.

Booktober un viss pārējais

Standarta redaktors

Oktobris tika iedalīts vienkārši – “līdz Parīzei” un “pēc Parīzes”. Līdzīgi kā ar “Friends” viktorīnu, kad iespringu uz seriāla skatīšanos, bet tagad atlikušās divarpus sezonas mētājas apkārt nepabeigtas. Gan jau kādreiz. Tagad vajadzēja iespringt ar Parīzes ceļvežiem un zinību apgūšanu/atkārtošanu pirms HP viktorīnas, bet attiecībā uz pēdējo bija skaidrs, ka visas grāmatas tāpat nepaspēšu pārlasīt, tāpēc praktizējos ar viktorīnām internetā. Un, ja man sāk prasīt visus Freda un Džordža izgudrojumus vai Dumidora titulus, tad tiešām ir ziepes. Tā nu sanāca, ka tikām uz nākamo (fināla) viktorīnas kārtu, tāpēc būs vien jāpārlasa vēl kāda no HP grāmatiņām. Bet vispār oktobris sākās ar burvīgu “Passenger” koncertu – tas bija jauks un personisks, jo Maiklam patīk sarunāties ar publiku un jokot. Tovakar galīgi nebija iekāriens kaut kur iet, bet labi vien, ka izvilkos no mājas, jo pozitīvi uzlādējos un pat maķenīt iedvesmojos.

Grāmatas. 6 gab. ir visumā neslikta čupiņa. Oktobrī pārgāju uz vieglākām tēmām, lai gan mēneša beigās atkal aizklīdu uz latviešu un kara tēmu un iesāku lasīt “Meža meitas”, un tā ir tiešām skumju pilna grāmata. Lasu pa vienam stāstam, savādāk pārāk sagruzos. Vietām pat apraudos. Jādomā, ka pa novembri izurbšos tai cauri.

  1. Alison Bechdel – Fun Home. 3/5. Šis bija tā kā mans pirmais mēģinājums atsākt lasīt komiksus. Bet būtībā tā ir ilustrēta autobiogrāfija, kas kā formāts strādā pārsteidzoši labi, jo nav, piemēram, jāiztēlojas pašam, kā tad varoņi izskatās. Zvaigznes tikai trīs, jo kaut kā ļoti viena tēma tur atreferēta – autores attiecības ar tēvu. Pieņemu, ka gan jau viņai bija arī citas lietas dzīvē. Bet visumā gana interesanti. Lasīju un apcerēju, cik esmu aprobežota, jo nelasu Prustu un Ulisu, un ko nu tur vēl. Mūsu ģimenē spieda uz vieglāku literatūru. Ak jā, un “Fun Home” nozīmē – Funeral Home. Sweet.
  2. Jim Gaffigan – Food: A Love Story. 3/5. Šo man ieteica kolēģe/draudzene, kad sūdzējos, ka viss, ko lasu, mani nomāc. Un tad gluži tematiski iegadījās “Totālo Vāku” raunds par ēdiena tēmu literatūrā, tā nu man bija divi iemesli to izlasīt. Bija jautri. Džims ir stand-up komiķis, tāpēc šī grāmata ir kā tāda garāka uzstāšanās. Ir labi joki un ne tik labi joki. Tā kā Džims sava darba dēļ daudz ceļo, tad viņš šo grāmatu ir sadalījis tematiski – ko kurā reģionā var labu apēst. Lai gan viņš ēd visu, izņemot jūras veltes. Un tad vēl ir dalījums pa ēdamlietām – atsevišķi par hamburgeriem, beigeļiem, hotdogiem u.c. Jautrs un diezgan plašs ieskats amerikāņu virtuvē ar krietnu paškritikas devu. Uzzināju diezgan daudz jaunu lietu, šo to arī pagūglēju, lai uzzinātu, kā tas izskatās. “Bacon, of course, comes from the pig. The pig is an amazing animal. If you feed a pig an apple, that apple will be metabolized by the pig and eventually turn into bacon. The pig is converting a tasteless piece of fruit, essentially garbage, into one of the most delicious foods known to man. The pig has to be one of the most successful recycling programs ever. When you think about it, that is more impressive than anything Steve Jobs did. The pig is remarkable on so many fronts. Bacon, ham, and pork chops come from pigs. The pig should really have a better reputation. You’d think calling someone a pig would be a compliment.”
  3. Alvis Hermanis – Dienasgrāmata. 5/5. Viena no gada interesantākajām grāmatām, kas veicināja daudz pārdomu. Neuzbāzīšos ar tekstu, ka obligāti, obligāti jāizlasa, bet šī ir pārsteidzoši aizraujoša grāmata par vienu gadu radoša cilvēka dzīvē. Gudri un interesanti, bet ne pārgudri vai intelektuāli augstprātīgi. “Ja ir ideja, kas iedvesmo, tad pārējais ir tikai tehniskas detaļas.” Plašāk izteicos šeit
  4. Brian K. Vaughan – Saga, Volume 1. 5/5. Nu jau kādu gadu marinēju savā prātā domu, ka varētu būt pienācis laiks pamēģināt kādu nopietnu komiksu. “Uniconā” tiku pie iepriekšminētās “Fun Home”, bet ja tur būtu bijusi Saga 1. daļa… Bet visam savs laiks. Un šis ir kaut kas lielisks. Stāsts, kas ir pilns visdažādākajiem radījumiem, kas apdzīvo kosmosa tāles. Katrs izskatās savādāk un katram savas problēmas, bet komiksa centrā ir Romeo un Džuljetas tipa pārītis – kur katrs ir no pretējās, karojošās nometnes, un nez kādēļ ir radības, kas ir ļoti ieinteresētas, lai viņi nebūtu kopā un neradītu mazus, mīlīgus jauktenīšu pēcnācējus (par vēlu!). Labi izdomāts un uzrakstīts stāsts ar lieliskām ilustrācijām. Esmu uzāķēta! Labprāt nodotos binge-reading, bet daru kā ar Hermani un dozēju pa drusciņai. “When a man carries an instrument of violence, he’ll always find the justification to use it.”
  5. Fransuā Lelors – Hektors sāk jaunu dzīvi. 3/5. Ar Hektoru iepazinos pirms pāris gadiem, kad iznāca filma ar Saimonu Pegu galvenajā lomā – “Hektors meklē laimi”. Šī ir viena no Hektora grāmatu sērijas – stāsts par mīlīgu franču psihiatru, kuram, protams, arī ir savas eksistenciālās krīzes, ne jau tikai viņa pacientiem. Viegli lasāma un baudāma grāmata, lai gan ar tādu nopietnu pamatu, kuram gan jau var arī pāršļūkt pāri, īsti nepamanot. Laba izvēle atslodzei. Un jauka atgriešanās Parīzē! “Jebkurā gadījumā šī ideja par jaunas dzīves sākumu savā ziņā ir vēl viena modernās pasaules slimība, jo vairākums mūsu senču līdz šim krīzes vecumam vienkārši nenodzīvoja. Un pat ja nodzīvoja, viņi tik un tā nevarēja mainīt savu dzīvi, jo kādam taču arī jāatdzen govis no ganībām.”
  6. J.K. Rowling Harry Potter and the Philosopher’s Stone. 5/5. Ir pagājuši vairāki gadi, kopš pēdējo reizi pārlasīju Poteru. Parasti tas notika pirms katras nākamās grāmatas iznākšanas. Pērn noskatījos vēlreiz visas filmas. Bet nu izkasījos nopirkt pirmo grāmatu ilustrētajā versijā. Un tā ir daiļa! Ja neskaita bildes ar zirnekļiem, kas ir uzzīmētas tik reālistiski, ka man nācās aizsegt ar rokām, lai varētu mierīgi izlasīt lappusi. Kā es lasīšu otro ilustrēto, kur to šausmekļu būs vēl vairāk, tiešām nezinu. Bet citādi – biju piemirsusi (īpaši Cursed Child sakarā), kā man patīk šīs grāmatas. Reāli izbaudīju katru lapu. Nu ok, dažas vietas man gribējās pārskriet, lai tiktu pie ĪSTAJIEM notikumiem. Kaut kā ielikās 5/5, lai gan pirmajā lasīšanas reizē atceros, ka maksimālo no manis pirmais saņēma Uguns biķeris.

Kino. Ražīgs mēnesis! Tik vien, ka bija slinkums rakstīt par filmām garos aprakstus. Slepenajā pirmizrādē šoreiz rādīja “Grāmatvedi” (The Accountant), kuru es nebūtu skatījusies, ja ne šis pasākums, jo treileris mani galīgi nepārliecināja. Un es arī no tā biju izprātojusi drusku citu scenāriju. Vispār jau šī filma ir no sērijas “it’s not you, it’s me”. Tā galīgi nav slikta, bet tai vakarā man bija kašķīgs noskaņojums, kad kaitina visādi sīkumi, tai skaitā bērnudārzs, kas ir atnācis uz seansu un hihina katrā attāli smieklīgajā vietā tik skaļi, lai dzird visi foršie klases zēni rindas otrā galā. Jo vispār sižetiski samērā oriģināls stāsts par puisi, kam ir autisms, līdz ar to viņam vieglāk ir veidot attiecības ar skaitļiem, nevis cilvēkiem. Tāpēc arī tā grāmatvežu būšana. Nu un vēl ir tas, ka pārsvarā visas smieklīgās vārdu pārmaiņas starp šīm divām dažādajām pasaulēm esmu jau dzirdējusi seriālā “The Big Bang Theory”. Bet pluspunkti par to, ka izvairījās no romantiskajām klišejām. Pluspunkts man pašai par to, ka esmu izglītojusies tiktāl, ka atpazīstu Polloku pati saviem spēkiem. Un tajā ir pāris sižeta pārsteigumi. Tas arī labi. 7/10. (Bet, jo vairāk domāju, jo vairāk šķiet, ka varbūt netaisnīgi maz lieku. Pārbaudiet paši!)

Tad bija otrā filma par Džeku Rīčeru (Jack Reacher: Never Go Back). Grāmatas par Džeku Rīčeru man patīk tieši tāpēc, ka tās lielākoties ir par visādiem blēžiem un neliešiem, kas apdzīvo Amerikas laukus un paši sev par nelaimi satiekas ar Rīčeru. Un domā, ka tūliņ iedos šitam loham bietē, lai lasās, no kurienes nācis. Ka tik ne tā. (Es tiešām ļoti izbaudu tās vietas, kad Rīčers 30 sekundēs pieklapē šitādu gaiļu baru.) Savukārt šis gabals ir par nelietībām, ar kurām nodarbojas ASV armija un visādi korumpēti, augstu stāvoši sliktie. Līdz apnikumam nodrāzts sižets ar visām iepriekšparedzamajām klišejām. Te, protams, ir Rīčers, bet arī tas neizvelk šo stāstu augstāk par viduvēju. Interesantākā persona te bija viņa it kā meita, ar saviem pusaudzes izgājieniem un tekstiem. Un varētu pat tiešām būt viņa meita, jo apgriezieni viņai ir ne sliktāki kā Rīčeram. 6/10.

Pēc pozitīvām atsauksmēm aizgāju noskatīties “Inferno” (bet, protams, pirmdienā pa lēto). Par grāmatu kādreiz bija dzirdēti ļoti kritiski izteikumi, tā ka kārtējo Dena Brauna sacerējumu pēc tās pašas šnites nemaz nemēģināju lasīt. Jāatzīst, ka filma bija ok izklaide, nav īpaši, kur piesieties, ja nu vienīgi smīdināja Toma Henka varoņa entuziasms kāpt pāri sētai. Žēl, ka neparādīja, kā realitātē tas notiktu. Droši vien būtu diezgan izklaidējoša tusnīšana. Un jā, es drīkstu par to smieties, jo tieši tāpat izskatītos mani mēģinājumi pārkāpt sētai. Ir cilvēki, kas to ir redzējuši un var apliecināt. Bet filma vizuāli smuka, žēl tikai, ka nebija vairāk no Venēcijas, biju no reklāmas rullīša sadomājusies, ka viņi tur pavadīs vairāk laika. Filmu, protams, skatījos tikai kā izklaidi, neanalizējot faktus un saistību ar realitāti. Bet vienā brīdī biju tā aizrāvusies ar notikumiem filmā, ka briesmīgā ainā ar mākslas darba sabojāšanu noelsos pa puszāli, pēc tam pašai smiekli nāca – jo tā taču tikai filma! 😀 6/10.

Tad vēl noskatījos animācijas filmu “Kubo un divas stīgas” (Kubo and the Two Strings), kuru daudzi baigi lielīja, un laikam tāpēc drusku par daudz sacerējos. Tai gan ir tiešām satriecošs vizuālis, īpaši tie origami cilvēciņi, un arī gana labs un oriģināls stāsts, tomēr kaut kas man tur pietrūka. Laikam vnk atkal kašķu diena, kad visi traucē noskaņai un vēl tas šausmīgais puišelis, kas man apsēdās blakus un elsa, pūta, kratīja krēslu, atraugājās un, šķiet, centās, viņaprāt, neuzkrītoši palaist balodīti. Pārsēdos, bet tāpat jau biju izbesīta. Ejot uz oriģinālvalodā ieskaņotu multeni, vienmēr ceru izbēgt no bērnu rīta, bet ne vienmēr paveicas. Bet par labo – Metjū Makonehijam tur ir vienkārši burvīga vaboļbruņinieka loma, kā uzlieta! 7/10. (Ja noņemtu kašķi, tad drošvien sanāktu 8/10.)

Let’s see what November brings…