Ja jums iet pie sirds klasiskie detektīvi (“whodunnit”), ja arī jūs par sevi sakāt – “I love a good murder”, tad šis ir kaut kas tieši jums – 50. gadi, Londona. Vestendā ar lieliem panākumiem tiek izrādīta luga “Peļu slazds”. Taču vakarā, kad trupa svin 100. izrādi, tiek nogalināts šīs pašas lugas topošās ekranizācijas režisors. Uuu, kurš gan to izdarīja? Iemesli bija daudziem, un minētais režisors bija uzkāpis uz daudzām varžacīm. Pie izmeklēšanas ķeras pieredzējušais inspektors Stopards un viņam pierīkotā konsteble Stokere (kuras uzvārds “Stalker” latviešu tulkojumā zaudē savu burvību).
Jo vairāk es domāju par šo filmu, jo vairāk tā man patīk – Šorša Ronana ir burvīga savā ļoti entuziastiskas un nedaudz pārcentīgas jaunās policistes lomā, Sems Rokvels izstaro rezignāciju kā kara un dzīves likstu sistais inspektors, šarmantais Adriens Brodijs iet uz pilnu banku kā nejaukais, bet nenoliedzami talantīgais amerikāņu režisors. Viņu spēli papildina ne mazāk krāšņa un izteiksmīga trupa, kur ikviens ir daudzpusīgspersonāžs ar saviem noslēpumiem. Tas viss ir ielikts atbilstoši krāšņā teātra spozmes ietvarā – tā ir tīra bauda acīm, sākot ar tērpiem, beidzot ar interjeriem (mani ļoti sajūsmināja jūtīgā dramaturga dzīvoklis), kur nu vēl brīnišķīgā spēle ar žanra standartiem (vai klišejām – sauciet, kā vēlaties), humors un dažādas sīkas stila un žanra atsauču pērles, kas izkaisītas dāsni, bet ar apdomu. Taisnības labad jāsaka, ka es uz šo filmu gāju bez dižām gaidām un nebiju pat reklāmas rullīti redzējusi, cerēju tikai uz gana labu izklaidi, tāpēc es gribētu jums šo nepārsolīt, bet nespēju! Man šī bija īstā filma īstajā brīdī, ceru, ka jums ar’! (Ja neiesiet uz kino, ierakstiet blociņā, lai atrastu un noskatītos kādā omulīgā sniegotā vakarā no personīgā dīvāna ērtībām. Bet labāk ejiet uz kino, un pēc tam omulīgā sniegotā vakarā atkārtojiet no personīgā dīvāna ērtībām.)
Jau labu laiciņu atpakaļ sarunājām ar draudzeni, ka filmu “Mazās sievietes” (Little Women) noteikti iesim skatīties. Esmu sapratusi, ka man gluži labi patīk iepazīt literatūras klasiku vizuālā formātā, jo ar rakstisko es mēģinu cīnīties, bet padodos pie tiem vārdu plūdiem un teikumiem puslappuses garumā. Kad filmas iznākšanas brīdis bija jau teju klāt, draudzene paziņoja, ka vispār grāmata viņai neesot patikusi (!!!). Tad kāpēc mēs ejam uz šo filmu? Bet nu jau bija par vēlu, es biju noskaņojusies, Amerikas kinoakadēmija ir noskaņojusies, tai piešķirot 6 Oskara balvas nominācijas — iesim vien skatīt, kāda tā ir. Un, protams, aktieru sastāvs ļoti pievilcīgs, kurā ietilpst arī sen neredzētā Emma Vatsone, glītumiņš Džeimss Nortons un pati, pati Merila Strīpa.
Ja jums netraucē maitekļi, bet patīk uzskates materiāli, tad, lūdzu, reklāmas rullītis:
Man pašai gan patīk sev nebojāt prieku un izvairīties no reklāmas rullīšiem un citiem maitekļiem, tāpēc par sižetu pastāstīšu ļoti īsi. Filma ir par četrām māsām Amerikas Pilsoņu kara laikā — pašpuiku Džo, gleznotāju Eimiju, muzikāli apdāvināto Betu un ar aktrises talantu apveltīto, tomēr prātīgo Megu, kuras sapņi nav par pasaules slavu un īsto dzīvi kaut kur “lielajā pilsētā”. Šis ir sirsnīgs pieaugšanas stāsts, kur ir gan pašiestudētas teātra izrādes un jautrība, gan kautiņi un asaras. Tas runā par zaudējumiem (raudina kārtīgi!) un citām neizbēgamām dzīves lietām — šķiršanos, vilšanos, piedošanu, sapņiem un to piepildījumu dažādās un ne vienmēr — cerētajās formās.
Galvenās lomas atveidotājas Soršas Ronanas aktierspēle ir patiešām pārliecinoša (vai ar to pietiek Oskaram, to redzēsim), mazliet vīlos, ka Džeimss Nortons te ir tikai smuks ģīmītis, kas stāv un labi izskatās. Viņa teksti neaizņēma vairāk par vienu lappusi. Vismaz otrs redzamākais vīrietis Timotijs Šelamē paspīd vairāk. Merila arī ir te novīd maz, bet, protams, izteiksmīgi, atveidojot meiteņu naudīgo un ekscentrisko tanti (vai mēdz būt citādas tantes?). Šī ir riktīga sieviešu filma, kuru skatīties ar māsām, mammām, draudzenēm un novērtēt, cik ļoti labi, ka viņas mums ir, un cik daudz iespēju un brīvību ir 21. gadsimta sievietēm. Protams, ja ir lasīts/redzēts vairāk par vienu klasiskās literatūras paraugu par līdzīgu tēmu, šis stāsts var šķist jau pārāk labi pazīstams un iepriekšparedzams. Bet tas man tā pa īstam netraucēja, jo šī ir nevis vienkārši “feel good movie”, bet “feel very good movie”.
Vai atkal ir klāt tas gada laiks? Kad priecīgi vai ne tik priecīgi izvētīt, kas izdarīts un kas neizdarīts iepriekšējā gadā. Kad nospraust jaunus mērķus, ko piepildīt un ko nepiepildīt. Tiesa, bez kaut jel kādu mērķu nospraušanas neiztikt. Galu galā tas vismaz iedod kādu virzību, pat ja līdz galam nerealizētu. Tāpēc daži būs jānosprauž arī šogad, arī attiecībā uz to, ko lasīt. Ar “cik” ir vienkārši – tur palīdz vecais, labais Goodreads. Esot reāliste, šajā (2020.) gadā esmu apņēmusies izlasīt 80 grāmatas, jo iepriekšējos divos gados esmu pievārējusi 85 gabalus, tiesa, tur ietilpst arī zīmējumu grāmatas (komiksi), dzeja un žurnāli. Vajadzētu samazināt aizlienēto grāmatu kaudzi, bet tai ir tendence pašai ataugt, lai kā es nepūlētos un neatgaiņātos. Vislabāk būtu mainīt nopirkto/izlasīto grāmatu attiecību, jo kaut kā sanāk, ka es pērku grāmatas, bet pēc tam lasu citas — aizdotas, bibliotēkā paņemtas vai citādi neplānotas. Bet ko lai dara, ja tās ir visur un mācas man virsū dažādiem neatļautiem līdzekļiem?
Reiz bērnībā skolas salidojumā kāda no bijušajām skolotājām savā runā teica, ka, kļūstot vecākam, gadi skrien ātrāk. Un izrādījās, ka viņai ir taisnība. Šobrīd man gadi skrien ne tikai kā stirnas, bet kā tāds Useins Bolts. Viens gads aizskrien kā mirklis, par nedēļām vai mēnešiem nerunāsim. Aizgājušas tās dienas, kad vasara stiepās kā košļene un šķita mūžīga. Un jo ātrāk laiks skrien un vairāk lietas notikušas, jo grūtāk atrast un atcerēties īpašus brīžus, viss saplūst ikdienišķā murskulī. Paliek tikai aptuvenas sajūtas — bija labi vai slikti.
Pagājušais gads man sanāca pārmaiņu posms. Labi, ka es to nezināju pirms tam, jo kā jau lielai daļai cilvēku arī man ne visai patīk nekontrolētas pārmaiņas. Tās gan vēl nav īsti galā, un tāds patīkamais komforts nav atjaunojies. Kad domāju par to, kā atcerēšos šī gada pirmo dienu, teikšu godīgi — nu nekā. Visu dienu pavadīju gultā. Ne tādēļ, ka slima, bet tādēļ, ka slinka. Mēģināju drusku pastrādāt (tulkotājam nekad nav brīvdienu) un palasīt. Sācies Jaunais gads, tādēļ atļāvu sev sākt jaunas grāmatas (lai gan man ir kaudzes un kaudzes ar iesāktām un nepabeigtām), lai pēc tam uzkārtos un nespētu palasīt nevienu. Tad varēju pasēdēt un padusmoties uz sevi par šo nespēju neko jēdzīgu paveikt. Iepriekšējā gada Jaungada dienu gan es atceros spilgti – pēc ballītes pie manis nakšņoja draudzene, un nākamajā dienā mēs laiskojāmies (kā savādāk) pa māju un – skandalozi! – lasījām katra savu grāmatu. Introverta sapnis — ka vari ar draugiem vienkārši sēdēt un lasīt. Un tas nav nepieklājīgi un tevi nebaksta — eu, nu taču runā ar mums, ko tu atkal iebāzi degunu grāmatā?
Pērnais gads blogam nebija necik dižs, ko tur slēpt. Lasīt es lasu vēl arvien, iespējams, pat vēl vairāk. Bet kaut kā nesanāk izteikties par to blogā. Iespējams, pie tā vainīgs Grāmatu klubs, Goodreads un draugi, ar kuriem tagad pārspriežu izlasīto. Visi secinājumi un jūtas par lasīto tiek vairākkārt pārvārītas, tādēļ šķiet lieki to vēlreiz atgremot šeit. “Kaut kā nedzejiski paliek, sevi citējot.”* Nav tik daudz oriģinālu domu, lai spētu pēc tam izvairīties no atkārtošanās.
Kino… Ak, dieniņ. Es tiešām īsti neatceros, ko esmu pērn noskatījusies. Katrā ziņā prātā gandrīz nekas iespaidīgs nav aizķēries. No pēdējā laika filmām labākā laikam bija “Uz nažiem” (Knives Out) — skaisti, krāšņi un ar patīkamu humoru. Ikreiz, kad Kreigs pieteica sevi kā “mesjē Blānku”, man galvā bija šis:
Ja godīgi, vislabākā lieta, ko šogad redzēju kino, bija teātra izrāde no NT Live piedāvājuma — “Sapnis vasaras naktī” (Midsummer Night’s Dream). Tā nu sanācis, ka šo lugu nebiju ne lasījusi, ne redzējusi uz skatuves. Zināju tikai ļoti aptuveni, ko gaidīt sižeta ziņā, bet es noteikti negaidīju kaut ko tik izcilu. Nobāl pilnīgi viss, ko jebkad esmu redzējusi. Scenogrāfija, interpretācija, aktieri (īpaši gribas izcelt Oliveru Krisu (Oliver Chris), kurš bija ne mazāk kā ģeniāls)! Ja Forumcinemas izdomās šo kādā brīdī atkārtot, no sirds iesaku aiziet un izbaudīt! Es pati esmu gatava skatīties to atkārtoti, jo tas bija vienkārši pārāk labi. Un histēriski smieklīgi.
TV. Gada iespaidīgākais seriāls manā kastītē bija “Fleabag” — biju par to dzirdējusi, nu beidzot noskatījos. Pēc pirmās sērijas gan sajūtas bija tādas — šis man vai nu ļoti patiks vai ļoti kaitinās. Izrādījās pirmais. Otrā sezona vispār ģeniāla (jā, es atkārtojos). Un tajā ir arī brīnumainais Endrū Skots (Andrew Scott), plašāk laikam vairāk zināms kā Moriartijs, bet ne tikai. Negribu neko daudz stāstīt par sižetu, man šķiet, ka ir foršāk visu atklāt pašam, nesalasot pirms tam maitekļus un neko negaidot. Bet, ja ļoti gribas kādu mazu āķīti, tad šeku reklāmrullis:
The Morning Show — par šo man domas dalās. Ir lietas, kas tur ir izcilas, piemēram, Stīva Karela tēlojums. Dažas ainas ir vienkārši biedējošas. Īpaši tā, kur viņš sarunu ar sievieti, kuru viņš, tehniski ņemot, ir izvarojis, tik prasmīgi pagriež tā, ka izrādās — viņa pati ir vainīga. Un pilnībā šo sievieti par to pārliecina. WTF! Protams, šī šobrīd ir aktuāla tēma, un šis šķiet tāds mēģinājums paskatīties, kā publika uzņems šādu produktu, un vietām ir tā pavirši nolaists, tb māksla mākslas pēc, bet visumā labi un ir vērts noskatīties un padomāt, ko mēs ikdienām darām vai nedarām, ar to būtībā atbalstot šāda veida rīcību.
Netflixā beidzot noskatījos “The Kominsky Method”, bet tikai pēc tam, kad tas iepriekšējā sezonā salasīja balvu birumu. Līdz tam metu līkumu Maikla Duglasa dēļ, jo uzskatīju, ka neesmu viņa fane. Nu ko, tagad esmu. Burvīgs, smieklīgs seriāls par veciem vīriem. Draudzene pierunāja mani noskatīties “Politician”, kuram tieši tāpat arī taisījos netuvoties, jo cik var par to amerikāņu politiku, vemt jau gribas. Bet šī izrādījās burvīga parodija. Un tur ir Gvineta ar ļoti izteiksmīgu tēlojumu.
No reality TV mans favorīts vēl arvien ir Survivor, kas, manuprāt, ir labākais sociālais eksperiments, kāds televīzijā ir pieejams. Un, kopš austrāļi sākuši ražot savu versiju ar daudz labākiem uzdevumiem un pārbaudījumiem, arī amerikāņi sasparojās un sagudroja jaunus elementus savam šovam. Mans galvenais binge prieciņš ir un paliek “Queer Eye”, ko parasti izrauju cauri vienā vai divos piegājienos, pa vidu drusku pašņukstot aizkustinājumā. 2019. gadā arī izlasīju, nē, noklausījos, Tan France biogrāfisko grāmatu “Naturally Tan”, kas bija tiešām jauka un arī iespēja iepazīties ar viņu tuvāk, ja tā var teikt.
Grāmatas, grāmatiņas. Šis bija labs gads. Tādu patiešām draņķa grāmatu man gadījās maz. Ir vēl pa kādai nepabeigtai, kur es esmu iespītējusies un gribu redzēt, kā tas sū beigsies un vai tiešām nekļūs necik labāk. Un lai pēc tam izlietu žulti GR 😀 Bet ko tur daudz par tādām — lai tās deg ellē kopā ar to autoriem! Bet vispār galvenā problēma ar to, ka gandrīz visu gadu neraksta blogu ir tā, ka pēc tam vienā reizē gribas izstāstīt par visām brīnišķīgajām grāmatām, kas izlasītas. Bet neizsamisti, mans dārgais lasītāj (ja esi tiktāl aizkūlies) — tu netapsi nogāzts no kājām ar detalizētiem 85 grāmatu aprakstiem.
Lielākais izaicinājums, iespējams, bija apņemšanās lasīt LaLiGaBa nominētās grāmatas. Attiecības ar latviešu literatūru man ir viļņveidīgas, parasti vieglāk iet ar dzeju, jo tās taču ir īsas grāmatiņas, bet tomēr arī tās var būt kaka un mokošas. Kā izrādās. Grūtākais un skaistākais no nominantu klāsta bija “Kalevdēls”, vienkārši ģeniālā (jā, man patīk šis vārds) Guntara Godiņa tulkojumā. Grūtākais tāpēc, ka nu nav viegli lasīt tik garu dzejojumu un, godīgi sakot, sižetiski tam ir tik daudz caurumu, ka maz neliekas. Skaistākais — no valodas viedokļa un skanīguma. Es, protams, nekad nevarēšu salīdzināt šo darbu ar tā oriģinālu, bet man ir nopietnas aizdomas, ka tulkojums ir sanācis labāks. To pašu laikam var teikt par to, ko Ieva Melgalve izdarīja ar Martas Velsas “Slepkabotu” — šis dirsīgais un gražīgais personāžs latviešu valodā, iespējams, ir kļuvis stipri izteiksmīgāks.
Pērno gadu iesāku ar Umberto Eko esejām, un tās bija brīnišķīgas. Tik ļoti gribētos, lai kāds latviešu izdevējs uzdrošinātos tās izdot arī mūsu lasītājiem un latviešu lasītāji spētu noticēt, ka var lasīt un saprast arī ko vairāk par lubenēm un trilleriem. Šogad sanāca pārlasīt arī Eko “Rozes vārdu”, kas bija pārsteidzoši baudāms. Pirmoreiz lasīju to, kad man bija ~17, tāpēc nekas daudz atmiņā nebija aizķēries. Bet izrādās, ka arī reliģiskos disputus varu lasīt bez iebildumiem, ja tie ir tik labi uzrakstīti.
Gada atklājums man bija Reimonda Kārvera (Raymond Carver) stāstu krājums “What We Talk About When We Talk About Love”. Stāsti vispār nav mans mīļākais literārais žanrs, labi, es tos faking nīstu jau no bērna kājas, bet ik pa laikam tos tomēr pamēģinu, cerot, ka kaut kas manī būs mainījies. Un, lūk, izrādījās, ka vaina nav manī 😀 Šis ir tiešām izcils krājums, kas mani pamatīgi satricināja. Pēcāk iebāzu šņukuriņu vēl vienā viņa stāstu krājumā, bet tas vairs nebija tas. Iespējams, šis ir Reimonda labākais krājums. Nu, nekas nevar būt bezizmēra, izņemot Visumu. Manai dzīvei pietiks arī ar to, ka ir šis viens izcilais stāstu kopojums. Noteikti kādreiz pārlasīšu.
Kurcio Malapartes “Nolādētie toskānieši” bija končiņa. Baudīju un baudīju. Ne tikai burvīgi, ar lielu mīlestību un veselīgu pašironiju attēlota pasaule, cilvēki un īpatnības, bet arī lielisks papildus vizuālais materiāls no Alinari foto arhīviem. Ģeniāls (jā, vēlreiz!) Daces Meieres tulkojums. Ahhh… Ja mīlat Itāliju, noteikti izlasiet, gan jau patiks!
Iemācieties no toskāniešiem nebaidīties no ļaužu naida, skaudības, aizvainojuma, augstprātības, iemācieties nebaidīties pat no mīlestības. Iemācieties uz ļaunprātībām atbildēt ar zemu tēmētiem spērieniem, uz aizdomām – ar kodieniem rīklē, bet uz skūpstiem, kas noplakš uz vaiga, ar pirkstiem, kas ieduras taisni acīs.
Rītas Jalonenas “Skaidrums” bija grāmata, kuru es visvairāk izbaudīju tās valodas dēļ. Mēs bijām uz viena viļņa, un man pat kļuva mazsvarīgi, vai Dženetas Freimas dzīvesstāsts ir izstāstīts biogrāfiski pareizi, jo tas bija pareizs sajūtu līmenī. Ļoti aizkustināja. Noteikti pārlasīšu, lai izbaudītu šo skaisto valodu. Un atkal jau skaists tulkojums mums ticis.
Ļauju skatienam klejot pa manu mazo istabiņu un domāju, ka arī tā ir gaidījusi mani tāpat kā gaida katrs nākamais gads. Tie ir uz vietas un uzņem mani, kad eju pie tiem un tiem cauri pretī nākamajam gadam. Mūža gadi ir manī jau uzbūvētas istabas, kurās jāiet iekšā, gribas to vai ne, nezinot un nepārliecinoties, vai tajās ir pietiekami gaisa, ko elpot, gaismas un telpas, kurā būt.
“This is the Story of a Happy Marriage”. No Annas Pačetas (Ann Patchett) darbiem līdz šim biju lasījusi tikai latviski izdoto romānu “Bel Canto”. Atceros sižetu pamatvilcienos un to, ka patika šī grāmata. Savukārt šis darbs ir Annas rakstu, kas laika gaitā publicēti dažādos žurnālos, apkopojums. Atšķirībā no esejām šie ir daudz garāki gabali. Un tik sasodīti interesanti. Tēmas ir visdažādākās — sākot ar to, ko nozīmē būt rakstniekam un kā par tādu kļūt, līdz ceļojumiem ar treileri, un pa vidu tam visam — par dažādajiem mīlestības veidiem. Skaisti, nenormāli interesanti un personīgi.
Pērnā gada apņemšanās bija vairāk kulturalizēties – iet uz dažādiem pasākumiem, izstādēm un tamlīdzīgi. Citādi jau sanāk apgrēcīgi – tu, cilvēks, dzīvo galvaspilsētā un pat neesi baigi apkrauts ar pienākumiem, bet tā vietā, lai papildinātu sevi, rullē gurķi un nefliksčilo. Gāja man ar šo apņemšanos dažādi, bet šo to jaunu pamēģināju, tostarp dzejas vakarus un koprakstīšanu. Izmēģināju arī audiogrāmatas, un beidzot atradu veidu, kā varu tās klausīties — gatavojot ēst vai uzkopjot māju (piemēram, Dženete Vintersone (vēl viens lielisks atklājums) manā prātā vienmēr paliks saistīta ar gultas lakošanu).
Gada prieciņš, protams, bija ceļojums. Šoreiz devāmies uz Portugāli. Nekad nebiju tur bijusi, nebija arī tā, ka baigi rautos, bet tāpēc man ir mana draudzene Ieva, lai mani pierunātu braukt uz vietām, ko es neesmu apsvērusi. Godīgi sakot, mani nav īpaši jāpielauž. Jā, nu Portugāle bija brīnumaina. Es nebiju gaidījusi, ka tā būs tik skaista, jauka un garšīga. Iemīlējos. Uzreiz un uz ilgu, varbūt uz mūžu. Patika gan pilsētas, gan gājiens gar okeānu. Okeāns vispār bija kaut kas pārpasaulīgi skaists, ko necik neapnika skatīt. Iesaku un iesaku!
Lai jums un mums jauks un vēlīgs Jaunais gads, forši un mīloši cilvēki apkārt un tikai vislabākās grāmatas!
Ne katru gadu ir tā laime skatīt jaunu Ziemassvētku romantisko kino, ja vien neesat pieslēgušies Hallmark vai Netflix kanāliem, kas šitos grūž ārā kā karstus pīrādziņus. Un ne vienmēr līdz galam izceptus. No otras puses tas, protams, ir labi, vismaz priekš kino īpašniekiem, jo pazemina mūsu prasības tiktāl, ka ejam skatīties jebko, cerot, ka sliktāk jau nebūs. Un ka kino mājā taču vismaz kāds kaut ko saprot par kvalitāti. (Ne vienmēr, bet gadās.)
Kad vasarā tika publiskots pirmais filmas “Reiz Ziemassvētkos” (Last Christmas) reklāmas rullītis, draudzene atsūtīja BuzzFeed rakstu, kurā čakli cilvēki bija visu izķidājuši. Bet arī bez viņu komentāriem jau no vienas rullīša noskatīšanās bija skaidrs, uz kuru pusi stāsts velk. Tiem, kas nebija to redzējuši vai varbūt bija redzējuši citu versiju (maitekļi dažādos video tomēr mēdz būt dažādi dozēti), tad nu sanāca dusmiņa vai vilšanās par filmas finālu.
Filmai pietuvojoties arī mūsu kinoteātriem, sanāca izlasīt dažus diezgan iznīcinošus viedokļus, tāpēc uz filmu devos ar patiešām zemām gaidām. Kāpēc vispār gāju? Nu, patīk man skatīties romantiskās filmas. Un manas cerības uz kaut ko jēdzīgu nav nomirušas pat pēc tam, kad esmu pārcietusi Netflix Ziemassvētku prinča divas daļas. Un ne to vien.
Un vienmēr jau ir cerība, ka apskatnieki kļūdās. Īpaši, ja tie ir vīrieši, kas nav šī žanra mērķauditorija. Es varu piekrist viedoklim, ka Emmas Tompsones varone nav tas spožākais tēls, bet viņa jau arī ir tikai stāsta daļa. Un tik un tā apbrīnoju Tompsones hameleoniskās spējas pārtapt ik reizi citā tēlā. Turklāt viņa ir arī scenārija līdzautore. Un tas ir viens smieklīgs scenārijs. Šo filmu vairāk uztvēru kā komēdiju, ne romantisko filmu, turklāt tā ir arī seksuāli pilnīgi šķīsta, un to var skatīties jebkurā vecumā.
Ja jums nepatīk skatīties reklāmas rullīšus, tomēr gribat zināt kaut ko par sižetu, tad reku būs – galvenā varone Keita strādā Ziemassvētku veikalā (par izpalīdzīgo elfu), darbs viņai riebjas, dzīve viņai visa bardakā. Pirms gada viņa ir pārcietusi nopietnas veselības problēmas, kas gan nav viņu uzvedušas uz pareizā ceļa – plītēšana un gadījuma rakstura attiecības ir viņas ikdiena. Tam visam pa vidu sapnis par dziedātājas karjeru, bet arī tam viņa pieiet tikai tā daļēji nopietni. Un tad pēkšņi uzrodas Toms – smuks, jauks un bezgala labs. Gandrīz neticama komplektācija. Vai viņš ir tas Īstais? Vai viņš palīdzēs Keitai nostāties uz kājām? Tam visam pa virsu visādi krikumiņi – Ziemassvētku vizulīši, attiecības ģimenē un starp māsām, burvīgā jaunības bezatbildība, kad jūra līdz ceļiem un pārliecība, ka visi šai pasaulē ir ielikti, lai pakalpotu tavām ērtībām, bet turpat arī atgādinājums par to, ka būt līdzās un palīdzēt mazāk veiksmīgajiem ir aktuāli ne tikai svētku sezonā, bet ik dienas.
Man patika šis jaukais stāsts, daudz smējos, tāpēc iesaku. Un ja arī jums patīk Emma Tompsone, tad reku jauks video:
Galvā viss notiek daudz gludāk, bet, kolīdz atveru sadaļu “Add New Post”, visas manas domas samudžinās kaut kādā šļureklī un atsakās izlikties “uz papīra” kaut cik jēdzīgos virknējumos. Tā būtībā bija visa 2017. gada, ne tikai šodienas problēma. Iekšā ir, bet ārā nenāk. Vai – ja nāk, tad absolūti nebaudāmā savārstījumā, kuru es nespēju publicēt. Nu neko darīt, sanāca blogam atslodzes gads. Kaut kad pa vidu visam man vēl uznāca pārdomas par savas lasīšanas bezjēdzību, jo – kam gan no tā ir kāds labums? Ja es vēl lasītu kādu populārzinātnisku grāmatu, varētu teikt, ka kļūstu gudrāka. Bet tāda daiļliteratūra, kas tevi kā personu bagātina, dara gudrāku, iejūtīgāku vai labāku, ir sastopama diezgan reti. Un vai es savā vecumā īpaši vairs mainos grāmatu iespaidā? Neesmu jau pusaudze. Nu ok, lasot es vismaz bagātinu savu valodu, kas man noder darbā. Varbūt esmu beidzot nobriedusi kaut kam nopietnākam? Tipa klasikai. Lai nu kā – līdzīgas eksistenciālas pārdomas bija attiecībā uz blogu, kura jēgu arī ir pagrūti pierādīt.
Vēl pērn es mēģināju meklēt prieku. Sapratu, ka jāsāk pierakstīt lietas, kas mani iedvesmo vai vienkārši uzlabo garastāvokli, lai švakajos brīžos atcerētos, kas ir manā aptieciņā. Atklāju, ka lieliski strādā ne tikai kaķu video YouTube, bet arī vienkārši komēdijas – smieklu spēks tiešām reizēm tiek aizmirsts, bet tas ir iespaidīgs. Runājot par prieku un smiekliem – ja jūsu tuvumā nonāk Rūdolfs Kugrēns ar savu jaunāko stāvizrādi, ko tieši tā arī sauc – “Prieks”, tad iesaku apmeklēt. Šis puisis redzami progresē, un arī šoreiz piedāvā pāris stundas jauki pasmieties pašiem par sevi. Prieks, protams, bija arī ceļojumos, īpaši mani pārsteidza Islande (jo pārsteidza un sajūsmināja brīdī, kad viss jau likās meh un redzēts, un bijis) un īpaši iepriecināja Florence, un ne tikai dēļ vairākiem feikajiem Dāvidiem.
Diezgan liela atslodze pērn sanāca arī attiecībā uz kino, jo maz kas no kino repertuāra mani spēja uzrunāt. Tā īpaši varu izcelt tikai pāris filmas – “King Arthur: Legend of the Sword”, par kuru vēl arvien uzskatu, ka tā ir netaisnīgi nenovērtēta, un “Wind River”, kas bija tāda tiešām tumša un dziļa upe, kas visai sāpīgi ielīda aiz ādas un ilgi nepameta manas domas. Vēl ļoti laba bija “Paddington 2” – par pirmo filmu gan biju lielākā sajūsmā, tomēr arī šī bija lieliska, sirsnīga un vietām absurdi smieklīga ģimenes filma. Un Hjū Grānts – vienkārši izcils! Turklāt likās, ka viņš lieliski pavada laiku, nemitīgi pārģērbjoties, tēlojot dažādas lomas un shēmojot visādas nelietības. Kamēr lācītis Padingtons vienkārši ir jūsu vislabākais un pozitīvākais draudziņš, kurš vienkārši neprot būt citāds.
Televīzijā 2017. gadā beidzot sagaidījām JKR detektīvstāstu ekranizāciju – “Strike”. Esmu ar to visai apmierināta, tikai Kormoranu Straiku es biju iztēlojusies drūmāku un skarbāku, Tom Burke atveidotais Kormorans ir vairāk tāds kā mīlīgs lācītis. Tā kā šo seriālu skatījos TV tiešraidē internetā, tad vienreiz nedaudz kļūdījos ar raidlaikiem un ieslēdzu tiešraidi stundu agrāk un uztrāpīju uz raidījumu “Country Files”. Pati sev par pārsteigumu totāli pielipu pie ekrāna un pēc nedēļas jau tiešraidi ieslēdzu tieši uz šo raidījumu. Tā nu pāris neparastās stundās uzzināju par tradicionālo bišu sugu atjaunošanu, Anglijā audzētām aprikozēm, ganu suņu sacensībām (tur ir iesaistīts arī bariņš aitu), izmirstošajām profesijām un kā tās nodot nākamajām paaudzēm, un pašu interesantāko – kāpēc augustā lapsenes paliek pilnīgi stulbas, un no tām nevar atkauties. (Tur ir liela līdzība ar cilvēkiem, kā izrādās.) Daudz interesantāk par lielo un mazo internetu kopāņemot.
Vēl pieminēšanas vērts ir nedaudz neparastāks realitātes šovs – “Astronauts: Do You Have What It Takes?” Šajā raidījumā, kuru vada pazīstamais kanādiešu astronauts Kriss Hadfīlds (Chris Hadfield), piedalās cilvēki, kuru mērķis (ne tikai sapnis) ir kļūt par astronautiem. Tādēļ tur ir mediķi, zinātnieki, piloti un tamlīdzīga kaluma cilvēki. Galvenā balva – paša Krisa rekomendācija astronautu atlasē. Šis bija tiešām interesants raidījums, īpaši tie pārbaudījumi, kas bija jāveic dalībniekiem. Protams, no vienas puses atkal jau redzu, kāds čaiņiks esmu es pati, salīdzinājumā ar šiem cilvēkiem, no otras puses – patiešām interesanti, cik cieši saistītas var būt dažādas prasmes, piemēram, datorspēles un helikopteri vai robotu vadīšana. Tā ka – nekad nevar zināt, kur tavas prasmes var noderēt.
Seriāls, par kuru gribas parunāt, ir jaunzēlandiešu ražotais “The Almighty Johnsons” (2011-2013, 3 sezonas). Kaut kad pasen man to ieteica draudzene, tā nu kādā brīdī, kad nekas cits skatāms mani neuzrunāja, atradu šo atzīmētu IMDb watchlist-ā (kurā parasti gandrīz nekad neieskatos). Stāsts ir par četriem brāļiem, kas vienlaikus ir arī skandināvu dievu inkarnācijas, un notikumi sākas jaunākā brāļa Aksela 21. dzimšanas dienā, kad viņā iemiesojas neviens cits kā pats Odins. Tad nu brāļi ķeras pie lielā uzdevuma – piepildīt pareģojumu, ka tad, kad Odins satiks savu Frigu un apvienosies ar viņu visos veidos, visi dievi atgūs savas patiesās spējas. Piemetiet stāstam pāris orākulus un dažas dievietes, un viss var notikt. Jaunzēlandieši acīmredzot lietas dara citādāk, un šeit nu nevar sūdzēties par sieviešu ekspluatāciju kā to dara GoT kritiķi – vīriešu plikumu te ir daudz vairāk kā sieviešu, un arī seksa te ir pārpārēm. Vai tā ir kāda dievu būšana? Vispār ļoti smieklīgs, bet vietām arī ļoti nopietns un dramatisks gabals. Viss tādā labā līdzsvarā, turklāt tikai 3 sezonas, un vēl svarīgāk – stāsts arī tiek ļoti veiksmīgi pabeigts. Es labprāt stāstītu par to vēl un vēl, bet foršāk tomēr ir zināt mazāk un ļaut pašam visu ieraudzīt. (Tai skaitā “The Cock of Destiny”.)
Un nu pie grāmatām. Kopumā 2017. gada lasīšanas bilance ir ok. Plānu izpildīju un nedaudz pārpildīju – 71 grāmata un 18 990 lappuses. Varu piekrist Sibillai par tiešām labo grāmatu trūkumu, lai gan šogad dažas jaukas tomēr man gadījās. Tādas galīgi sliktās, par laimi, bija mazākumā. Laikam jau ar gadiem labāk veicas atsijāt sēnalas, neuzķeroties uz izdevēju slavinājumiem un nemaz nesākot tās lasīt. Bet pa kādam mēslam jau tāpat viltīgi iespraucas. Mazliet izplūdīšu par dažām jaukākajām lasītajām grāmatām.
“The Penguin Lessons” nopirku dēļ vāka un stāsta par izglābtu pingvīnu. Lai gan tā nav ne pati aizraujošākā, ne visizcilākajā valodā uzrakstītā grāmata, tai uz mani bija brīnumains efekts, to lasot es jutos, it kā atrastos baltā un pūkainā mīlestības mākonītī. Vai kkā tamlīdzīgi. Katrā ziņā ļoti jauka sajūta. Gribētu vēl kādu grāmatu (vai citas lietas), kas man liek tā justies. Tāpēc es turpinu par to visiem stāstīt. “Omce sūta sveicienus un atvainojas” bija no citas operas un izvilka no maniem atmiņu apcirkņiem epizodes, kuras esmu rūpīgi centusies aizmirst. Par to, kā negribas iet uz skolu, jo zini, ka tur atkal ies vaļā apcelšanas maratons. Par to, kā iemācies dirnēt skolotāju istabas tuvumā, jo tad vienkārši ir mazākas cerības norauties no skolasbiedriem, kas tomēr mīž no učukiem. Par to, kā skolotāji piever acis uz notiekošo, cerot (?), ka bērni savas attiecības paši nokārtos. Tas viss ir izstāstīts arī “Omcē”, un, jā, tāda ir tā realitāte, ļoti precīzi. Visai precīzi bija arī citi novērojumi – par to, kā dusmojamies uz saviem vecākiem, kā cits citu ātri vien ieklasificējam noteiktā kategorijā un pēc tās arī vērtējam, cik ļoti mums patīk turēties pie senseniem aizvainojumiem. Bet vienlaikus arī ļoti pozitīva un tiešām brīnišķīga grāmata. Vislabāk man patika, kā Bakmans it kā Omces vārdā pilnīgi bezkaunīgi zog idejas no Lindgrēnes, Roulingas un citiem.
Pilnīgi negaidot savā varā mani paņēma “Misters Gvins”. Līdz tam Bariko darbus nebiju lasījusi, nezināju, ko vispār no viņa gaidīt. Un līdz tam dzirdētie vērtējumi šai grāmatai nemaz nebija tik spīdoši. Paņēmu to bibliotēkā tikai tāpēc, ka tā ir tāda paplāna. Un tad izrādījās, ka tā ir brīnišķīga! Līdzīgi kā ar pingvīna grāmatu – apjūsmoju, bet atturos visiem ieteikt tikai tāpēc, ka tikpat iespējams, ka jums tā nemaz nepatiks. “The Language of Thorns” bija risks, kas atmaksājās. No YA autores Leigh Bardugo darbiem nekas līdz šim nebija lasīts, bet izrādījās, ka viņa ir varena valodas vērpēja un ir savērpusi ļoti skaistas un nopietnas pasakas. Savaldzināja! Noteikti varu ieteikt tiem, kam patīk pasaku interpretācijas. “Leons un Luīze” manā lasāmsarakstā nonāca tikai pēc tam, kad biju izlasījusi interviju ar autoru. Līdz tam es to biju pēc anotācijas norakstījusi kā “ne priekš manis”. Izrādījās, ka bija ļoti pat priekš manis. Nedaudz smeldzīgs, bet ļoti skaists stāsts par Leonu un Luīzi, kurus drīz pēc satikšanās izšķir karš, pārpratumi un citi cilvēki. Abi domā, ka otrs ir gājis bojā uzlidojumā. Viņi atkal satiekas vairākus gadus vēlāk, kad Leons jau ir precējies. Un tā nu ir sieviete, ar kuru Leons dzīvo un audzina bērnus, un ir sieviete, pēc kuras viņš visu dzīvi ilgojas. It kā izklausās pēc apraksta diezgan depresīvi, bet autoram tomēr sanācis to visu izstāstīt kaut kā skaisti un sirsnīgi. Ļoti patika arī ieskats to laiku Francijā.
Šis bija gads, kurā pametu vairāk grāmatu, nekā ierasts. Un ar “pametu” es domāju – pārtraucu lasīt ar pārliecību nekad neturpināt. Pēdējā no tādām bija “Kavendonas nams”, kurai izlasīju 130 lappuses un secināju, ka mani pat neinteresē, kas turpmāk notiks ar grāmatas varoņiem, tādēļ nav jēgas tērēt laiku un mocīt šo grāmatu uz priekšu, ja es zinu, ka man ir pilns plaukts ar daudz labāk uzrakstītām grāmatām, kuras man sagādās vairāk prieka.
2017. gadā netiku galā ar savu apņemšanos lasīt foliantus (600+ lpp.). Teikšu godīgi – es netiku tai pat tuvu. Tipa biju iedomājusies vispirms iedzīt Goodreads lasīšanas izaicinājumu un tad, ieguvusi jauku un mierinošu handikapu, pievērsties garajiem gabaliem. Ka tik ne tā. Simts citas lietas un grāmatas pa vidu. Nu ko, šogad mēģināšu sākt ar tiem foliantiņiem, pa vienam vien. Vēl šīgada plāns ir lasīt vairāk non-fiction literatūru, esmu reāli pēc tās sailgojusies. Un izlasīt un atdot īpašniekiem aizlienētās grāmatas, kas pie manis iestrēgušas. Vēl es varētu mazāk iet uz bibliotēku, jo tā vienmēr nojauc manus iesāktos lasāmplānus, jo es vienādiņ atvelkos mājās ar vēl pāris grāmatām. It kā man trūktu, ko lasīt!!!
Tā kā man netrūkst, ko lasīt, tad es vēl esmu sadomājusi šogad iesaistīties vismaz vienā lasīšanas izaicinājumā. Vēl gan neesmu izlēmusi, kurā. Ja arī jums ir līdzīga vēlme, bet nezināt, kurā izaicinājumā mesties, šeit ir gana garš saraksts ar dažādām iespējām. Varbūt saņemšos arī beidzot izlasīt Ferrantes grāmatas, kurām līdz šim nav sanācis atrast laiku. Saprotu, ka tur, visticamāk, uzreiz jāierēķina stundas visām četrām. Nu jā, plāni man ir. Varbūt, ka kādu daļu no tiem arī izdosies piepildīt 🙂 Un jums arī lai ražīgs un labām lietām pilns Jaunais gads!
Man ir draudzene, kas vienmēr kavē. Nu, gandrīz vienmēr. Turklāt parasti viņas aprēķins ir ļoti optimistisks, sakot, ka būs pēc 10, bet atnākot pēc 40 minūtēm. Un tad es viņai piekasos un saku, lai vismaz nemānās un saka ticamu ierašanās laiku, pieskaitot tam vēl vismaz 10 minūtes. 😀 Attiecībā uz lasīšanu es esmu viņa. Kaut ko optimisma pilna sadomājos, saplānoju, lai pēc tam nofeilotu. Tāpēc ar skumjām jāatzīst (atkal jau), ka rudens baisās literatūras izaicinājuma rezultāts ir tikai daļēji apmierinošs. Plānoju 4 grāmatas, izlasīju apmēram 2,75.
Tess Gerritsen – I Know a Secret. Laikam labākās Džeritsenas grāmatas jau esmu izlasījusi 😦 Varbūt jāpadodas un jāpievēršas citiem autoriem. Lai gan šī grāmata nav tik vāja kā viņas iepriekšējā, cerēto spriedzi šajā neatradu. Bet bija tāda ok, ātri un viegli lasāma. Kaut kā ļoti jūtams, kad mūsdienās autori bieži (it sevišķi šajā žanrā) raksta nevis par to, ko gribētu rakstīt, bet par to, ko viņiem liekas, ka lasītāji grib lasīt vai kas ir modē (sociopāti, neirotiķi u.tml.). Un tad beigās nav ne šis, ne tas. 3/5
Pretty Deadly, Volume 2. Diemžēl šeit arī drusku vilšanās, pirmais sējumiņš bija sižetiski interesantāks, lai gan, protams, ilustrācijas arī šajā ir izcilas. Vnk apskaužu cilvēkus, kas tā prot zīmēt. 3/5
Abas pārējās grāmatas (“The Whatnot” un “The North Water”) pagaidām ir iesāktas un atstātas uz citu reizīti. Lai gan tās abas ir gluži bez vainas, kaut kā nelasījās. Gan jau pa garo ziemu atnāks arī tām tieši piemērots dvēseles noskaņojums.
Lai nebūtu tā, ka galīgi nekas nav izdarīts, Helovīna vakarā savā sikspārņu apsēstajā mājā jautrā kompānijā noskatījos “The Nightmare Before Christmas”. Jāatzīst, ka kopš iepriekšējās reizes biju aizmirsusi gandrīz visu, kas tajā notiek. Atceros tikai, ka man kādu laiku bija viegls crush uz Džeku Skelingtonu. Filmas otrajā pusē gan aizrunājāmies, tāpēc droši vien būs šo jānoskatās vēlreiz un uzmanīgāk. Varbūt uz Ziemassvētkiem.
Šausmiņu noskaņā šajā sezonā beidzot noskatījos (ar draudzeni, lai man vienai nav šausmīgi) “Stranger Things”, par kuru vienā vārdā teikšu – overrated. Esmu dzimusi astoņdesmitajos, tāpēc, lai gan bērnības atmiņas lielākoties ir saules mirdzuma pielietas, man nav nekādu siltu jūtu pret to laikmetu – briesmīgas frizūras, briesmīgas drēbes, pa tv nekas normāls neiet utt. Neredzu, par ko sajūsmināties. Turklāt tā pa īstam kaut kas interesants šai seriālā sāk notikt tikai ap 6. sēriju. Ja nebūtu sarunājušas noskatīties visu, es būtu metusi mieru droši vien jau pēc kādas otrās sērijas. Nu ok, nebija jau viss slikti – sīkie aktieri ir tiešām labi, turklāt viņiem ir uzrakstīti lieliski dialogi. Protams, neiztikt bez žanra klišejas – līst tieši tai caurumā, kur mīt briesmonis, kurš tev nograuzīs galvu vai kkā tamlīdzīgi. Bet toties iztika bez pārcukurotām beigām. Vienu vērtīgu secinājumu gan es ieguvu – mani biedē tas, ko es nesaprotu. Kamēr tas briesmonis netiek rādīts vai tiek rādīts tikai mazlietiņ, uzdzenot šausmiņas un ļaujot vaļu tavai iztēlei, tikmēr tieši tas arī notiek, un vienā brīdī es jau biju totāli noraustījusies. Un tad viņu parāda visā krāšņumā, un viss – vairs nav interesanti. Un bailīgi arī nemaz. Meh. Protams, mans sajūsmas trūkums par seriālu var būt skaidrojams vienkārši ar to, ka neesmu žanra cienītāja.
Nākamgad droši vien mēģināšu vēl, tikai varbūt nospraudīšu reālistiskāku plānu 🙂 Varbūt.
Ak, kā laiks skrien! Pēc pirmās “Kingsman” filmas noskatīšanās bija lūpā āķītis un tik ļoti gribējās vēl! Nu ko, “vēl” ir klāt! Pagājuši tikai 2,5 gadi. Paskrējuši, drīzāk. Lai gaidīšana būtu patīkamāka, aptuveni pirms gada interneta plašumos parādījās mājiens, ka beigas nemaz nav beigas. Kā varbūt varēja secināt no pirmās filmas fināla.
Tas ļāva sirsniņai gavilēt un priecāties, ka aģents Galaheds jeb vienkārši Harijs (Kolins Fērts) atgriezīsies no aizkapa dzīves un atkal slānīs sliktos. Protams, arī šoreiz filmas centrālajā lomā ir Egzijs (Terons Edžertons), mūsu tik netipiskais superaģents, un viņiem atkal palīdz vienmēr nosvērtais Merlins (Marks Strongs). Starp citu, ar Marku Strongu pavisam nesen Guardian bija īsa, jauka saruna par raksturlomām un slavu vai tās trūkumu.
Kārtīgam superaģentu stāstam ir vajadzīgs sliktais, vēlams, ar Dieva kompleksu un vēlmi valdīt pār pasauli. Šajā reizē šo darbiņu paveikt apņēmusies Popija, latviski būtu – Magonīte (Džuliana Mūra). Un šis vārds nav izvēlēts nejauši. Lai tiktu galā ar šo nejauko dāmīti, Kingsmeniem palīdzīgu roku sniedz radniecīgā organizācija ASV – Statesman, kas savu īsto biznesu slēpj aiz viskija ražotnes (jūtami ienesīgāk par britu uzvalku šūšanas biznesu). Un tur ir daudz pazīstamu seju – piemēram, Čenings Teitems kā aģents Tekila un Pedro Paskāls (tas smukiņais no GoT 4. sezonas, kas ņēma ļoti šausmīgu galu) kā aģents Viskijs. Egzijam šoreiz ir jātiek galā arī ar ļoti personisku ienaidnieku – caurkritušo wannabe Kingsman aģentu Čārliju.
Arī šoreiz Kingsman veidotāji nepieviļ ne ar krāsām (sākot ar Egzija koši oranžo uzvalku līdz Magonītes ne mazāk košajām un, protams, sarkanajām kleitām), ne apgriezieniem – filma sākas ar lielisku kautiņu un pakaļdzīšanās ainu, kas ir tik nereāla un smieklīgi absurda, ka prieks. Tādā garā, protams, tiek turpināts – spiegiem ir visneiedomājamākie ieroči, braucamie un palīglīdzekļi. Nopietni to visu, protams, nevar un nevajag uztvert. Cīņu horeogrāfija ir brīnišķīga un ironiska vienlaikus. Iespējams, vistrakākā aina ir ar pacēlāja vagoniņu – odziņa visam! Un arī šoreiz filmā netrūkst brutālu ainu – par daļu no tām parūpējas pilnīgi psihā Magonītes madāma, tāpēc kinoteātra ieteikums 16+ ir pilnīgi pamatots. Bet tas netraucē šo filmu ierindot lieliskas izklaides kategorijā – tā ir spraiga, smieklīga un krāšņa. Īpaši man patika Magonītes koši iekārtotā pasaule un ļoti izteiksmīgie amerikāņu superaģenti. Tāpat var priecāties sieviešu tiesību aizstāvji, jo Magonīte pierāda, ka sievietēm tiek dotas gana svarīgas un izteiksmīgas lomas! Un mums ir pamatotas cerības nākotnē redzēt arī kādu dāmu superaģenti, nevis tikai asistenti. Ak, jā, un tur ir arī Eltons Džons. In all his glory. Un vēl. Un vēl. Bet vairāk stāstīt nebūtu godīgi, jāļauj jums pašiem izbaudīt to prieku un arī pa kādam pārsteigumam. Starp citu, stāstam ir arī morāle, bet to ļaušu pamanīt jums pašiem.
Tiem, kam gribas pirms skatīšanās mazo ieskatu, te jums filmas reklāmklips bez īpaši nopietniem maitekļiem:
Bet, ja jums tāpat kā man gribas vairāk Terona un esat īsts #tarontula, tad jāskatās šis:
Vispār manā rudens plānā bija pievērsties bērnu un jauniešu literatūrai – ir šis tas uzkrājies, turklāt tagad ir sācies jaunais mocību gads, būtu tā diezgan tematiski, ne? Bet tad parādījās Mairita ar ikgadējo R.I.P. lasāmo izaicinājumu. Un es atcerējos, ka gribēju tajā piedalīties jau pērn, tikai kkā maķenīt nokavēju. Nav labāka gadalaika par rudeni, lai nodotos tumšās un šausmīgās literatūras lasīšanai. Par to tad arī ir R.eaders I.mbibing P.eril Challenge (jeb R.I.P. Challenge) – lasīt mistēriju, spriedzes, trillerīgo, tumšās fantāzijas, gotisko, šausmu un pārdabisku lietu pilno literatūru. Atzīšos, ka neesmu tā lielākā šausmiņu fane, jo vnk esmu pārāk viegli ietekmējama. Un pēc tam miedziņš nenāk un bail naktī uz točiņu iet. Tas, kā vidusskolas laikā lasīju “Drakulu” vējainos un tumšos rudens vakaros, mūžam paliks man atmiņā. Biju tik ietramdīta, ka katrs vēja pūtiens un bērza zaru piesitiens pie balkona lika man vai gaisā lēkt. Biedējošākais bija tas, ka logam nebija aizvērti aizkari, ārā biezēja šausmeklīgāko šausmekļu pilna tumsa, bet man nebija drosmes piecelties un aizkarus aizvērt, jo – kas zina, ko es ieraudzīšu aiz loga? Varbūt pašu Drakulu karājamies un aicinām mani atvērt lodziņu un ielaist viņu istabā. Un jūs jau zināt, ar ko tas beigsies. Un tomēr tas bija sasodīti aizraujoši, un nav nemaz bijis tik daudz romānu, kas man likuši satraukumā trīcošām rokām šķirt nākamo lappusi un nervozi skatīties pār plecu.
Cik saprotu, R.I.P. idejas autors ir Carl V. Anderson, kurš šogad šī lasīšanas izaicinājuma kūrēšanu ir uzticējis Andi un Heather. Ikviens var brīvi izvēlēties, ko lasīt un skatīties no atbilstošajām tēmām, un var arī piedalīties koplasīšanā un pēc tam – apspriešanā. Galvenais ir izbaudīt lasīšanas un, iespējams, arī baidīšanās prieku.
Tā kā brīžiem es esmu neglābjama optimiste un arī manā lasīšanas plānā gluži labi iederas šīs tēmas, tad esmu apņēmusies tikt galā “Peril the First” jeb 4 grāmatām, klāt pieķerot arī “Peril on the Screen”. Tā kā laika periods ir gana dāsns – no 1. septembra līdz 31. oktobrim, problēmām nevajadzētu būt.
Ian McGuire – The North Water. Tumšs un ļauns stāsts par tumšu un ļaunu cilvēku uz vaļu medību kuģa 19. gadsimtā. Daudzsološi. Iederēsies trilleru un spriedzes kategorijā. Kvalitāti sola nominācija Bukera balvai 2016. gadā.
Tess Gerritsen – I Know a Secret. Pēdējās lasītās Džeritsenas grāmatas man ir sagādājušas vilšanos, bet viņai ir arī lieliski, spriedzes pilni gabali, piemēram, “Ķirurgs” un “The Killing Place”, kuru lasot nebija ne domas par gulēšanu, jo visu laiku bija jāsatraucas, kas notiek grāmatā, kas ir tie nezināmie ļaunie, kas vēro galvenos varoņus, un kādas šausmiņas vēl mūs sagaida. Ceru, ka šī grāmata būs kaut cik spriedzīga un Džeritsena atgūs kādas akcijas manās acīs.
Stefan Bachmann – The Whatnot. Šī ir otrā grāmata “The Peculiars” sērijā par alternatīvu realitāti, kad Anglijā ir sadūrušās cilvēku un maģisko būtņu pasaules, kur vieni ienīst otrus, kur gan vieni, gan otri ienīst jaukteņus (peculiars), kur notiek dažādas nesmukas lietas un ļaunie ir patiešām ļauni. Pirmā grāmata bija aizraujoša, lieliska un drūma vienlaikus. Lieku augstas cerības uz šo un gaidu krāšņus un nomācošus piedzīvojumus.
Pretty Deadly, Volume 2. Šī ir grafiskā novele par Nāvi, tās ģimeni un draugiem. Brīnišķīgas ilustrācijas, ceru arī uz interesantu iesāktā stāsta turpinājumu. Ja stāsts nofeilos, būs vismaz bildes.
Tā kā es neesmu īpaši veiksmīga šausmu filmu skatītāja, tad tās noteikti atkrīt. Bet ir plāns jau šajā nedēļas nogalē beidzot pieķerties “Stranger Things” – būs kompānija, lai man nav jāsatraucas vienai. Un vispār varētu būt pienācis laiks vēlreiz noskatīties “Nightmare Before Christmas”, kas pirmajā skatīšanās reizē mani vienkārši apbūra. Šausmu tur nav, bet Helovīns gan pārpārēm. Ja nu būs tā, ka radīsies pārāk daudz brīva laika, varētu uzmeklēt kaut ko no Hičkoka spriedzīgajām, bet varbūt ne pārāk bailīgajām filmām.
Vai vēl kāds piedalās šajā baidīšanās izaicinājumā?
Varbūt pienācis laiks arī man beigt spārdīt šo beigto zirgu, ko pašai labpatīk saukt par mēneša apskatiem. Izskatās, ka ar rakstīšanu man galīgi neiet. Iesāktos gabalus gan jāpabeidz kā nebūt, un tad jau redzēs, kas notiksies. Lai nu kā – bija tāds mēnesis maijs, kas esot nosaukts grieķu dievietes Majas vārdā (viņa arī Hermeja māmuliņa). Arī šajā mēnesī nebija diži daudz sasniegumu, ar ko lepoties. Turpināju gaidīt pavasari, siltumiņu, kādu drusku zaļuma, kur piesiet aci, un apkures sezonas beigas. Dzīve vienmēr ievieš korekcijas tavā finanšu plānā, tas nu gan. Maijā sākās jaunā “Masterchef Australia” sezona, līdz ar to gandrīz visu brīvo skatāmlaiku veltīju tam. Un tad drudžaini metos kaut ko gatavot. Šogad pat izmēģināju pāris receptes no raidījuma, nevis tikai aplūrēju internetā, lai pasiekalotos. Turklāt izmēģināju arī uz citiem, nevis tikai uz sevi. Nesanāca, protams, tik iespaidīgi (vizuāli noteikti ne), bet priekš iesācēja ok. Ēst varēja. Un visi palika dzīvi. Iemetu vienu aci arī žurnālā “The Gentlewoman”, kuram man gribas izplēst visas reklāmas, lai paliktu tikai saturīgās lietas. Necik tālu gan ar lasīšanu netiku (tā man vienmēr ar to presi ir), bet intervija ar Laura Marling šķita gana interesanta, bet noteikti varēja būt garāka. Var teikt, ka aprāvās vietā, kurā bija vēl daudz sakāmā. Tā kā viņas vārds man bija svešs, tad pameklēju YouTube, kāda tad ir viņas mūzika. Un – viena lieta ved pie citām – izrādās, ka viņai ir, lūk, šāda dziesmiņa kopā ar Johnny Flinn, kurš savukārt spēlē seriālā “Lovesick”, par kuru rakstīju jau kaut kad iepriekš. Izrādās, viņš ir vēl arī dzejnieks. Lūk. Some have all the talents. Un vijoli viņš arī spēlē!
Grāmatas. Ir bijuši ražīgāki mēneši, bet, protams, arī 4 grāmatas nav slikti. Turklāt visas bija interesantas un patīkami lasāmas.
Frēdriks Bakmans – Omce sūta sveicienus un atvainojas. 5/5. Brīnums, ne grāmata. Tik precīzi par visiem un ikvienu – kā mēs dusmojamies, nepiedodam, baidāmies. Kā neļaujam sirdīm sadzīt. Kā neprotam atkal atvērties. Cik viegli ir nosodīt citus un aizmirst, ka katram cilvēkam ir savs stāsts, savi prieki un savas bēdas, un ka reizēm ir vajadzīgs vien nedaudz cilvēcības un drauga plecs, lai kļūtu vieglāk. Bakmans ir tik meistarīgi ievijis realitāti pasakās un pasakas – realitātē, ka man reāli skauž. Jo šī ir no tām grāmatām, kuru gribētos, kaut būtu uzrakstījis pats. Grāmata, ko tiešām vērts izlasīt. Sirsnīga un iedvesmojoša. Lai dzīvo vurses un princeses!
Robert Thorogood – The Killing of Polly Carter. 4/5. Vēl viens saldēdiens no “Death in Paradise” sērijas. Šī diena iesākās slikti diviem cilvēkiem – detektīva Ričarda Pūla tējā iekakāja garāmlidojošs papagailis, un supermodele Pollija Kārtere nokrita no klints. Kā noprotat, pēdējai nepaveicās vairāk. Ratiņkrēslam piesaistītā Pollijas māsa apgalvo, ka pēc abu strīda Pollija paziņojusi, ka taisīs pašnāvību un aizskrējusi, un [it kā] nolekusi no klints. Ričards tam visam īsti netic, un sākas izmeklēšana. Aizdomīgo ir daudz (māsa, vīrs, aģents, mīļākais, mīļākā sieva), un katram ir savs motīvs. Šis nav nekāds drūmais skandināvu gabals, bet saules pieliets Karību motīvs, kur gan diemžēl kāds ir arī nomiris. Principā – atslodzīte. Ja patīk seriāls, iesaku arī grāmatas, jo tajās redzama cita it kā jau labi pazīstamo personāžu puse.
Sofokls – Ajants. 3/5. Grūti ir aiziet uz bibliotēku un neatstiept mājās kaudzi grāmatu. Ar sevi cīnīties es nespēju, tādēļ šobrīd bibliotēkā vandos pa plauktiem, meklējot plānas grāmatas. Un tā nejauši uzdūros antīkās pasaules darbiem. Augstskolā gan jau visus šitos lasīju (izņemot to, par kuru bija eksāmena biļete), bet neatceros neviena vārda, protams. Bija samērā interesanti, lai gan tulkotāja komentāri un skaidrojumi teju vai vēl interesantāki. Katrā ziņā senajā Grieķijā dzejas slamus ņēma ļoti nopietni. Sacensties ar Sofoklu acīmredzami nebija nekāda pastaiga parkā. Ja noņem nost to “man bi jūsu problēmas”, samērā interesants skatījums uz noteikta laikposma paražām un mentalitāti. Vispār tie grieķu varoņi ir kaut kas traks – augstprātība un lecība kaudzēm. Un tad pa vidu vēl dievi čakarē lietas. Tomēr brīdī, kad ziepes savārījušais varonis Ajants varētu mierīgi attaisnot savus briesmu darbus ar trakumu, ko viņam uzsūtījusi dieviete, viņš tā vietā nolemj mesties uz zobina, jo tā viņam šķiet vienīgā cieņpilnā izeja no situācijas. Derētu šo iedot palasīt mūsdienu politikāņiem, kas, šķiet, it neko nav dzirdējuši par atbildību. Bet no lasīšanas, protams, neviens gudrāks nav tapis.
Jack Cheng – See You in the Cosmos. 4/5. Aleksam ir 11 gadi. Viņš ir uzbūvējis raķeti un plāno doties uz raķešu entuziastu saietu, kur cer palaist savu raķeti kosmosā tik tālu, lai tā sastaptos ar citplanētiešiem. Tādēļ viņš lietotā iPod ieraksta stāstus par sevi un Zemi, lai citplanētiešiem rastos sajēga, kas ir kas. Ļoti aizkustinošs, pozitīvs un reizēm neglābjami naivs stāsts par dzīvi no 11-gadnieka skatupunkta. Lai gan Alekss ir gana gudrs, lai spētu būvēt raķetes, ir lietas, ko viņš totāli necērt. Kas, protams, ir normāli. Šo un to brīžiem apšaubīju, bet vispār pārmaiņas pēc ļoti mīlīga grāmata, kur labi cilvēki satiek labus cilvēkus, un sliktās lietas ir maz, turklāt tiek draudzīgi kopīgiem spēkiem atrisinātas. Noteiktā vecumā – ļoti iedvesmojoši par nepadošanos un turpināšanu ticēt savam sapnim. Katram cilvēkam vajag savu elku!
Kino.“Una”. Salielīta šī filma bija ar vārdiem “skandalozi”, ”šokējoši” utt. Tā nu gluži nebija. Es to nesauktu arī par lielāko drāmu, kas ir redzēta, bet šī filma bija par maz apspriestu tēmu – kas tad īsti notiek pēc tam, kad pusauga meitenei ir bijušas attiecības ar pieaugušu vīrieti, un kuras, protams, beidzas ar traci un tiesu darbiem. Daudzus gadus pēc notikušā Una tā arī nav pārvārījusi, ka Rejs viņu toreiz pameta, un uzmeklē viņu. Tikai – kāpēc? Ir tik labi redzams, ka Una pati nezina, ko grib, ka cer – ieraugot Reju, visas atbildes vienkārši pašas atradīsies, viss kļūs skaidrs, un sirds nekad vairs nesāpēs. Bet mēs jau zinām, ka tā nu tas dzīvē nenotiek. Lai gan skatīšanās laikā šī filma neatstāja to spēcīgāko iespaidu, pārdomas par šo tēmu es risinu vēl arvien. Viens no jautājumiem, kas palika neatbildēts, bija – vai Una bija sačakarēta jau pirms Reja, vai arī tas, kāda viņa ir šobrīd, ir tieši šo attiecību sekas? Šaubu nav vienīgi par to, ka attiecības ir lieta, līdz kurai ir jāizaug. Un ka nepieaugušiem cilvēkiem nevajag, pat – nedrīkst, veidot pāra attiecības ar pieaugušiem cilvēkiem. Zaudētājs tur vienmēr būs tas, kurš ne sūda nesaprot no tā, kas notiek.
“Guardians of the Galaxy Vol. 2” – paredzami jautri un izklaidējoši. Bez īpašām pretenzijām uz prāta noslogošanu. Ja patika pirmā daļa, patiks arī šī. Mēģinājuši arī pieķert nopietno tēmu par Dieva kompleksu, bet izklaidei tas netraucē. Un, protams, atkal visu iemīļotā trash-panda!
“Wonder Woman”. Sliktāk jau par “Betmens pret Supermenu” jau nebūs, tā es spriedu, iedama uz kino. Un nebija jau ar. No vienas puses – filmā ir saliktas visas pareizās lietas, ir stāsts, ir action, ir joki, ir sasodīti smuka sieviete. Un tomēr man kaut kas tur pietrūka. Bet skatīties var un pat drusku pasmīnēt par ironiju, kā viena supersieviete īsā bruncī var apturēt šaušanu frontē.
Vēl sanāca noskatīties YA gabalu “The Space Between Us”, kas bija paredzami jauki, paredzami vienkārši un paredzami ok. Ne pārāk tālā nākotnē cilvēki sāk pamazām apgūt Marsu, un sanāk arī tā, ka uz Marsa piedzimst pirmais cilvēks. Gārdners izaug uz Marsa, tusējot ar arvien mainīgajiem misiju darbiniekiem. Un tad viņš iemīlas Zemes meitenē, kuru atveido foršiņā Brita Robertsone un kuras dēļ es varu skatīties ne tikai YA vien. Drusku žēl, ka stāsts bija ļoti paredzams, un arī vienīgā intriga beidzās ar ļoti klasisku atrisinājumu. Bet visumā noteikti ne tas sliktākais kino, ar ko pavadīt vakaru.
Maijā aizgāju arī uz Kugrēna un Bāliņa dubultšovu “Nē nu jā”/“Tādā ziņā viss čill”. Ar šo jauniešu daiļradi, šķiet, iepazinos kādā no Positivusiem, kad nekas jēdzīgs darāms nebija, bet programmā pusdienlaikā bija ieplānots stand-up. Nu, ok, paskatīsimies, par ko latvieši spēj pajokot. Viņi abi bija tiešām labi, ko nevar teikt par visiem cilvēkiem, kas mēģina ar šo lietu nodarboties. Pērn tai pašā vietā gribējās, kaut būtu sapuvuši tomāti, ko mest skatuves virzienā. Lai nu kā, šos divus ik pa laikam kaut kur aizeju paklausīties labam garastāvoklim. Pārāk bieži gan nevar, jo joki tik bieži tomēr nemainās. Visumā ir ļoti kvalitatīvi, vismaz no tā, kas ir Latvijā dzirdēts. Protams, ir arī neizdevušies joki. Bet tos gan jau paši izņems no repertuāra. Interesanti bija, ka abas izrādes ir pēc kārtas, un var novērtēt, cik atšķirīgs ir uzstāšanās stils un plāns. Jāpiemin arī, ka pirms tam viņus “iesildīja” laikam jau draugi, jo grūti citādāk attaisnot to sviestu kā tikai – jādod draugiem iespēja. Cerams, tiem zēniem, kas sevi sauc “jaunā pilsētas leģenda, sajūtu mednieks un romantikas maestro – Liktenīgais”, bez šīs ir arī kāda profesija, kas ienes naudu. Bet, ja redzat programmiņā šo vārdu, varu ieteikt vnk tai laikā iet uz bāru. Vai mazmājiņu.
TV. Ļoti gaidīju Netflix versiju par Annu no “Zaļajiem jumtiem”. Un tik kapitāli pievīlos! Esmu no tiem kasīgajiem faniem, kas grib visu vārds vārdā. Tāpēc arī 80. gadu versija man tā īsti neaizgāja – pirmā filma bija laba (tuvu tekstam), bet jau ar otro sākās tāds frīstails, ka secināju – šito es nevaru skatīties. Netflix versiju noskatījos līdz galam, brīžiem gan sakostiem zobiem. Es pilnīgi piekrītu viņu pieejai, ka Anna nevarēja būt baigais saulstariņš, ņemot vērā bērnību, kas pavadīta bērnunamā un ne īpaši labvēlīgās ģimenēs. Tāpēc pieņemu šo Annas personības traktējumu, bet nu viss pārējais!!! Fakinā drāma, kur vaig un kur nevaig, un beigās sačakarē vienīgo normālo personāžu visā tajā stāstā – Gilbertu! Tā nedrīkst! Gilberts ir tā ideālā miera osta, kuru nedrīkst tā vienkārši postīt! Es ceru, ka tiem scenāristiem rokas nokaltīs! Bet ja par pozitīvo – Marilla ir lieliska, vienkārši perfekta.
Tāpat es varu atvainot, ka filmā vai seriālā neieliek visus notikumus precīzi, jo visam laika nepietiek. Bet, ja noņem labas lietas un tā vietā sabāž kkādu nevajadzīgu drāmu un izdomātas stulbības, tas nu gan man netīk!
Laikam tāpēc, ka skatījos Annu, Netflix izdomāja, ka man patīk cukuraini stāsti par Kanādu. Un laikam patīk jau arī. Tāpēc piedāvātais “When Calls the Heart” kaut kā ļoti labi aizgāja par spīti čīzīgajām ainām, kad personāži bez vajadzības gari un uzkrītoši smaida vai blenž. Stāsta centrā ir turīgu vecāku meita Elizabete Tačere, kas ierodas pierobežas kalnraktuvju pilsētiņā, lai kļūtu par skolotāju. Jau no paša sākuma viņai gadās saķeršanās ar vietējo “mountie” (nezinu, kā latviskot šos kanādiešu likumpārstāvjus) Džeku Torntonu. Protams – kas ķīvējas, tas mīlējas. Tiesa, pa trīs sezonām līdz tam viņi tikuši īsti nav, jo tie ir citi laiki (pieskarties dāmai var tikai dejas laikā) un ir daudz visādu kavēkļu (jauni un veci pielūdzēji, nauda un tās trūkums, vecāki, statuss utt.). Grūti paskaidrot, kāpēc, bet kaut kā pavilkos uz šo saldo gabalu. Varbūt tāpēc, ka tur viss beigās beidzas labi – gan ogļračiem (tiem, kuri paliek dzīvi), gan skolas bērniem, gan mācītājiem. Tādus stāstus arī vajag. Izrāvu divas sezonas un teicu sev, ka nu jau ir par daudz. Tad aizbraucu uz Islandi, atgāju un biju gatava trešajai. Ir arī ceturtā, bet tās nav Netflixā, tā ka laikam drusku jāpagaida. Lai gan vēl arvien nevaru saprast, kā pat trešajā sezonā tā dāmīte turpina brist pa to dubļaino miestu gaišās kleitās. “Ariel” tad točna vēl nebija izgudrots. Lai nu kā – brīdināju jūs, ka šis ir ļoti čīzīgi! 🙂 Bet dažreiz tieši to arī vajag.
Vispirms lai iet muzikālais baudījums, jo ir taču jāsāk ar kaut ko labu! Aprīlī iznāca šī brīnišķīgā “London Grammar” dziesma, bet jaunais albums droši vien kļūs par manu jūnija saundtreku. Un nu par pārējo – kamēr valodu speciālisti nevar vienoties, kā vārds “aprīlis” ir cēlies – vai tas ir atvasināts no aperire, kas nozīmē “atvērt”, domājot par visu, kas pavasarī plaukst un veras, vai no Afrodītes vārda, es mēģināju atcerēties, kas bija īpašs šajā mēnesī. Klimats tipiski aprīlisks. Vēl mazāk pārsteigumu kā citiem gadiem, jo bez mānekļiem, ka varētu tuvoties pavasaris. Šķiet, ka problēmas ar darbiem ir ne tikai man, bet arī pavasarim. Un atkal jau mans mēneša apskats briesmīgi aizmarinēts. Tāds ieildzis nerakstāmais periods bija. Iespējams, ka atvaļinājums būs šo jautājumu drusku uzlabojis. Vai arī nē.
Grāmatas. Izlasīto grāmatu skaits aprīlī tieši atspoguļo stundas, kas tika notriektas, bindžojot seriālu “Bones”. Neko nenožēloju! Vēl, protams, atgriezies niķītis iesākt jaunas grāmatas, pirms ir pabeigtas iepriekšējās…
Džila Mensela – Milijas dēka. 4/5. Nomēģināju vēl vienu Menselas romāniņu. Šis man pat patika labāk par iepriekšējo, lai gan arī šis vāks ieturēts klasiskās Kontinenta tradīcijās. Arī šeit Mensela ir savijusi vismaz 3 atsevišķas sižeta līnijas. Galvenā varone ir Milija, kas kādā jaukā dienā, būdama bojfrenda pasūtīšanas procesa vidū, uz tuvējā klinšu skatu laukumiņa ierauga dāmīti, kura izskatās pēc lēcējas. Tb pašnāvnieces. Tā nu viņa pamet savu draugu un metas šamējo glābt. Glābšana ir veiksmīga, viņas ātri kļūst par draudzenēm, turklāt dāmīte izrādās esam slavenā lubeņu autore Orla Hārta (grāmatu klubā man šai brīdī vaicāja – kāpēc viņa būtu jāglābj?). Orlai maķenīt neiet, jo pēdējā viņas grāmata ir nokritizēta ne pa jokam (pelnīti), un vēl arī viņas nejēga vīrs viņu krāpj. Bet tad viņai dzimst ideja – rakstīt par dzīvi, kāda tā ir, tā nu viņa nolemj iedvesmoties no Milijas reālās dzīves un viņas attiecībām un izmantot to par pamatu savai jaunajai grāmatai. Tā kā Milija nav īsti godīga un slēpj faktu, ka ir nedaudz saķērusies kādā jaukā atraitnī (viņam ir tikai ~30, dzīvē gadās arī tā), Orla viņai sūta virsū dažnedažādus vīrišķus. Ar dažādiem panākumiem. Beigās visi dabonas un ir laimīgi. Visumā bija jautri. Patika. Lasīšu viņu vēl.
Brian K. Vaughan, Fiona Staples – Saga, Volume 2. 4/5. Kāds labs cilvēks aprīlī aiznesa savus “Saga” eksemplārus uz Robert’s Books, kur tālāk tie nokļuva pie manis. Biju ļoti priecīga un aiz tā prieka pārlasīju arī pirmo daļu. Otrā daļa man nenorāva jumtu tik izteiksmīgi kā pirmā, kur katra lappuse bija pārsteigums, tomēr stāsts turpinās tikpat interesanti un krāšņi. Ļoti, ļoti patīk Fiona Staples radītās ilustrācijas. Ir pasaulē cilvēki ar talantu.
Linda Needham – The Bride Bed. 2/5. Tā kā mums grāmatu klubā bija trešiņa (trash lit) raunds, tad vajadzēja paņemt kaut ko, kas tiešām atbilst parametriem, nevis vienkārši lubeni. Un ak vai! Man tagad ilgi šito nevajadzēs. Viena lieta ir lasīt atkritumliteratūru un ierēkt, cita lieta, kad pie trīssimtās lappuses galīgi vairs nav smieklīgi, lasot jau n-to reizi tās pašas tukšās, uzpūstās frāzes. “Ciets kā klints” un tādā garā. Stāsts ir par kādu daiļu jaunavu, vārdā Talia, kuras tēvs noliek karoti, atstājot savu nelielo pili un tai pieguļošo ciematu. Tā kā diemžēl ir 11. gadsimts, viņš to neatstāj viņai – tolaik tā nebija pieņemts. Tā nu pār pili nāk precinieku/iekarotāju/vandāļu orda cita pēc citas, un dažiem gribētājiem dāmīti izdodas gandrīz aizraut līdz altārim. No pēdējā un pretīgākā kandidāta nabaga jaunavu izglābj bruņinieks Alekss, kuru pats karalis ir sūtījis beidzot ievest te kārtību. Lai gan pateicīga, Talia arī ir diezgan lecīga, un viņai šitie “precinieki” jau ir līdz lampiņai. Tā nu viņa kundziņam uzreiz paziņo, ka viņu neprecēs, lai tur vai kas. Uz ko viņš atbild, ka nemaz netaisās viņu precēt. Jo izrādās, ka Aleksam gribas līgavu ar lielāku pili un bagātīgāku pūru. Bet hormoniem neko nepadarīsi, un dzirksteles starp šiem lec jau no pirmās sastapšanās. Sākums bija ļoti jauks, un tālāk izrādījās, ka jaunkundze nav dumja un ir parūpējusies par dažādiem izdzīvošanas mehānismiem, piemēram, kopā ar saviem ciematniekiem aplaupot visus viņu teritorijas caurbraucošos ratus. Jo no kkā jau ziemā būs jāpārtiek. Bet gandrīz 400 lpp. šāda tipa grāmatai ir par daudz. Ar pēdējām 50 reāli mocījos, lai gan tur beidzot sākās juicy bits, bet pat to pamanījās sabojāt ar pārāk daudz runām. Bildē ir grāmatas pakaļējais, nevis priekšējais vāks, jo tas vnk ir visa šī žanra esence. (Priekšējais bija vnk pārāk pieklājīgs.)
Villijs Sērensens – Ragnaroks. 3/5. Šo uzgāju bibliotēkā, meklējot kaut ko jauku un īsu. Šis ir tāds fiksais ieskats ziemeļnieku mitoloģijā. Mazliet pasausi un sarkastiski, sākums gan (atkal jau!) bija daudz labāks, nekā turpinājums, jo uz priekšu palika tikai arvien sausāk un mazāk smieklīgi. Diemžēl. Drusku atsita tādu kā skolas konspektu. Daudziem stāstiem prasījās garāku izklāstu, jo tie šķita potenciāli ļoti aizraujoši. Bet vispār labs variants, ar ko sākt izglītošanos tēmā. Ļoti interesanti tie skandināvu dievi, šausmīgi stulbi un cilvēciski. Tāda nemitīga savstarpēja ņemšanās, skaudība, kasīšanās un augstprātība. Lokijs tiešām tai brandžā (tāpat kā supervaroņu filmās) šķiet sakarīgākais. Būs jāpalasa arī Geimena versija. Un jāgaida, ko par šo tēmu būs sarūpējis Taika Vaititi.
Kino. Varbūt esmu kaut ko aizmirsusi, tāpat kā aizmirsu marta apskatā pieminēt filmu “Moonlight”. Un pirms tam arī Loganu. Pirmā mani diemžēl galīgi neuzrunāja. Ir draugi, kuri ir sajūsmā, bet man bija tā – nu neko jaunu te neieraudzīju, un Oskari liekas vēl jo vairāk tikai politkorekti. Bet Logans bija vnk reāli brutāls. Jā, tur bija dažas labas lietas, bet man kaut kā apnikusi tā asiņu šķiešana pa labi un pa kreisi pusi no raidlaika. Neredzu tam īsti pamatojumu. Tāpēc man šķita, ka Pīrss Brauns “Rīta zvaigznē” runā tieši par to pašu, rakstot:
Serdes pasauļu iedzīvotāji kļuvuši tik nejūtīgi pret vardarbību, ka aizmirsuši – tā jāliek lietā ar mērķi. Vardarbība ir instruments. Tā paredzēta, lai šokētu. Mainītu. Tā vietā viņi to normalizējuši un sākuši godināt. Un radījuši izmantošanas kultūru, kur tā pieraduši pie seksa un varas, ka izvelk zobenu un izrīkojas pēc sava prāta ikreiz, kad kāds tiem pasaka nē.
Savukārt Karali Artūru gan tik viegli neaizmirst. Noskatījos to īpašajā #KingForADay bezmaksas seansā, un pēcāk aizgāju vēlreiz, uz Scape zāli, kur 3D, vislielākais ekrāns, vislielākā skaņa, vislielākais Artūrs. Parasti atkārtojumi tik drīz (šajā gadījumā gan 2 ned.) reti kad sagādā cerēto baudu. Pirms tam liekas, ka gribi skatīties vēlreiz, bet patiesībā sēdi un gaidi interesantās vietas. Vismaz tā man izgāja ar fantastiskajiem bīstiem. Bet šoreiz tomēr viss bija skaļāks un lielāks, tā ka negarlaikojos. Pie vēlmes atkārtot galvenokārt bija vainīgs lieliskais izcilais filmas skaņas celiņš. Spotify plate drīz būs nodilusi.
Mana mīļākā Gaja Ričija filma ir un droši vien paliks “Lock, Stock and Two Smoking Barrels”, kas ir redzēta tik daudz reižu, ka it kā jau būtu vajadzējis apnikt, bet – nē! Tomēr Artūrs pievelk ļoti tuvu, jo šeit ir visas lietas, kas man tīk – labs stāsts, labs vizuālis un laba mūzika. Varbūt ne visiem (spriežot pēc filmas finansiālajiem rādītājiem – diemžēl tādu ir daudz) piedur Ričija modernizētā versija par karali Artūru, bet šī pieeja man atgādināja Baza Lurmena “Romeo un Džuljetu”, par kuru viņš pats teica: “Gribu nocelt Šekspīru no augstā plaukta!”, kas viņam arī izdevās, jo viņš padarīja Šekspīru aktuālu, tuvu un saprotamu. Vismaz priekš manis kā 14-gadnieces tobrīd tā filma beidzot lika sajust šo materiālu kā savu. Tāpat tagad Ričijs ir radījis filmu par klasisku varoni, piešķirot personāžiem drēbes, kas ir tik modernas un izteiksmīgas, ka brīžiem šķiet pavisam mūsdienīgas, liekot viņiem bīdīt tekstus, kādos diez vai runāja 5.-6. gs., un galu galā radot aizraujošu un dinamisku stāstu. Vēl, protams, šī filma saņēma kritiku par to, ka tur pārāk maz vietas atvēlēts sievietēm. Bet šī filma arī nesaucas “Karaļa Artūra sievietes”! Un tajā, par laimi, nav aiz matiem pievilktas un nevienam nevajadzīgas romantiskās sižeta līnijas. Jā, tur ir maz sieviešu, bet stāsts ir par Artūra iekšējo cīņu – piepildīt savu likteni un dzīves uzdevumu vai turpināt izlocīties no jebkādas atbildības. Es, protams, esmu tikai par to, ka sievietēm ir jēdzīgas lomas, ko spēlēt, nevis tikai otrais un trešais plāns, bet dažās filmās tas tiešām nav nekāds iztrūkums. Bet ir jau cilvēki, kas aizies uz “FF” un pēc tam sūrosies, ka tur bija par daudz mašīnu…
Džūdam tiešām lieliski piestāv slikto lomas, viņš šeit ir ļoti izteiksmīgs Vortigerns un viņam ir tāda perfekti augstprātīga sejas izteiksme! Čārlijs Hanems ir vnk ideāls – dodiet vēl! Tāds baigi cool tipiņš, smuks un muti brūķēt arī prot. Ehh… Labi, man uz viņu šobrīd ir neliels fling, nespēju kritizēt 😀 Kad apnīk izklaide un action, var pafilozofēt par to, kā tornis simbolizē (IMHO) cilvēka augstprātību, un skaudri apzināties, ka ir jākļūst par briesmoni, lai apmierinātu savu varaskāri, ka cilvēks tik labprāt norobežojas no briesmoņa sevī, kad tas ir ērti, un ka mēs tik ļoti cenšamies neredzēt to, ko nevēlamies saskatīt. Īpaši tad, ja tādējādi būtu jāierauga briesmoņi mums līdzās.
TV. Ar trīs sezonu novēlošanos beidzot pieķēros stāstam par gangsteru ģimenīti 20. gs. sākuma Birmingemā – “Peaky Blinders”. Līdz šim bija dzirdētas dažādas slavas dziesmas, bet kā jau reizēm ir ar tiem saslavētajiem gabaliem – grūti pieķerties, jo bail vilties. Sākumā noteikti nevīlos, trešās sezonas iesākums gan tāds pašvaks. Jāatzīst, ka man šajā seriālā traucē tas, ka katra nākamā sezona sākas ar notikumiem 2 gadus vēlāk, kas mani izsit no emocionālā ritma. Lai nu kā, tagad, protams, esmu kvēla Kiliena Mērfija pielūdzēja. Viņa attēlotais Tomass Šelbijs ir tieši tāds sliktais zēns, kas patīk meitenēm – jā, slikts, jā, brutāls, bet tas viss – cēlu mērķu (ģimenes) vārdā. Un visiem viss godīgi, pēc nopelniem. Visumā tāds ļoti interesants ieskats tā laika pasaulē un savstarpējā dinamikā, arī starp policiju un bandām. Vizuāli, klausāmi un saturiski ļoti baudāms. Sems Nīls kā diezgan brutālais inspektors Česters Kempbels arī ir vnk izcils! Tāds maita, bet nav iespējams no viņa novērsties.
oysternotes 