Author Archives: Austra

Decembra romantika #9

Standarta

Decembris droši vien ir visātrāk skrienošais gada mēnesis. Sākumā tev liekas — o, vēl tikai pirmā nedēļa! Gan vainagus sapīšu, gan egli mežā ar burkāniem izrotāšu, gan uzadīšu dāvaniņas. Un tad pēkšņi ir datums, kad jau ir par vēlu sūtīt svētku kartītes, jo tās saņems tikai pēc Jaunā gada. Līdzīgi man izgāja ar ziemas romantisko grāmatu lasīšanu un aprakstīšanu.

Kad savā mīļākajā grāmatu veikalā ieraudzīju “Mīlestībai nav brīvdienu”, tas bija neliels “wow” mirklis — šito vāku! Te nu nevar rasties nekādi pārpratumi attiecībā uz to, kas šī ir par grāmatu. Otrs “wow” man bija par to, ka pat Latvijā kāds uzdrošinās izdot nevis vienkārši romantisko romānu, bet sezonālo romantisko romānu. Jo, lai gan es jūlijā lasu grāmatas par Antarktīdu (lai atvēsinātos), pieļauju, ka lielākā daļa lasītāju Ziemassvētku grāmatas plāno lasīt garajās ziemas brīvdienās, nevis pludmalē zem saulessardziņa. Var jautāt, kāpēc rakstu par šo grāmatu tikai februārī? Nu, šodien [piektdien, 21.02.] snieg. Gan ļoti slapjš sniegs, bet es pieņemšu to tādu, kāds tas ir. Tāpat kā tad, kad lasīju šo grāmatu, tā arī tagad rakstot iztēlošos, ka ir bagātīgi sniegotas ziemas vidus, kamīnā sprakšķinās pagales, uz segas murrā kaķis, bet krūzē — kakao. Un fonā skan nupat svaigi atkausētais Maikls Bublē. Hei, man būs Ziemassvētki tieši šeit un tagad!

Neteikšu, ka man nebija bažiņa pirms šīs grāmatas lasīšanas. Esmu gana daudz apdedzinājusies ar smukiem vāciņiem, lai zinātu, ka reizēm tur iekšā ir pilnīgs savārstījums (pārsvarā šī sāpe attiecas uz YA žanru, kam ir tie supervilinošie un spožie vāki). Bet, jo tālāk lasīju, jo vairāk priecājos. Un turpināju baidīties, ka tas viss pēkšņi saies kkādā sviestā un mani apčakarēs. Jo tik labi taču nevar būt! Hei, — spoiler alert! — var gan!

Šī grāmata izpildīja gandrīz visas manas prasības attiecībā uz to, kas ir labs romantiskais romāns.

  1. Te ir sakarīgi varoņi – ar reālām profesijām un reālām dzīvēm, nevis mistiskie brokeri, projektu vadītāji vai biroju darbinieces. Un viņiem ir reālu cilvēku problēmas, piemēram, izpuvušas kanalizācijas caurules. Vai bērni, kas iepinas nepatikšanās kopā ar jaunajiem, smalkajiem klasesbiedriem. Ikvienam ir sava nasta, arī tad, ja par to zina retais. Un par to ļoti lielā mērā ir šī grāmata – ne tikai par Līsbetu un viņas romantisko dzīvi, bet par to, ka ikvienam no mums ir savs stāsts, savi prieki, savas grūtības, kļūdas un panākumi. Tas, kā mēs tiekam ar to galā, arī mūs veido par to, kas un kādi esam.
  2. Šie varoņi uzvedas adekvāti (starp citu, nemaz ne tik bieži ievērots standarts romantiskajā literatūrā). Protams, Līsbetas trakais izgājiens, kad viņa uzzina, ka viņas vietā skolā ir par sporta skolotāju ir pieņemts kaut kāds fancy āksts, jo viņš ir smuks un prot sevi pasniegt, ir komēdiju cienīgs. Un izraisa lavīnas efektu, kurš liek spurgt, bet nenonāk līdz absurdam.
  3. Neparedzamība. Parastais lubeņu klupšanas akmens ir tas, ka jau no grāmatas satura kopsavilkuma izlasīšanas brīža tu jau zini, ar ko galvenā varone būs kopā pēdējā lappusē. (Protams, ka mēs lasām šīs grāmatas tieši tāpēc, ka zinām, ko no tām dabūsim, zinām, ar ko tās beigsies, bet man tomēr gribas kaut nedaudz oriģinalitātes!) Tāpēc tas, ka šai grāmatā Līsbetai bija četri (!!!) potenciālie noņēmēji, bija ļoti atsvaidzinoša pieeja, kas ļāva nu kaut nedaudz minēt – kā tad būs? Cilvēki tomēr pieņem visādus jocīgus lēmumus, bieži vien – jo tā varbūt ir vieglāk vai pierastāk. Bet vai tiešām Līsbeta, kas vienreiz jau ir aizgājusi no attiecībām, kurās pret viņu slikti izturas, neredzēs cauri notiekošajam?
  4. Humora izjūta. Hei, šī ir vissvarīgākā dzīves garšviela! Un šajā grāmatā ar humoru lielākajai daļai (arī ārstiem un lecīgiem slēpotājiem) viss ir kārtībā. Izņemot tos, kuriem nav. Un tā jau nav viņu vienīgā problēma.

Stāsta centrā ir Līsbeta — viņai ir 38 gadi, viņa ir stipra sieviete, kas reizēm, īpaši attiecībās ar vecākiem un māsu, vēl arvien jūtas kā maza meitene, kas neko nezina un neprot. Viņai ir jauks (ja neskaita tās caurules) namiņš pilsētiņā pie jūras un darbs skolā. Viņai ir draugi un ikdienas lietas. Viss ir forši, tikai nāk svētki, un tad, protams, visi vientuļie jūtas vēl vientuļāki. Un arī Līsbetai gribas kādu spēcīgu un siltu apskāvienu, bet ne par katru cenu.

Ja viņai vajadzētu Ziemassvētkos kaut ko apsolīt, tad tas būtu solījums, ko viņa bija devusi pati sev – turēties kopā ar laipniem un kaut kādā ziņā nesarežģītiem cilvēkiem.

Šis ir grāmatas vadmotīvs – zināt, kas tu esi, un rīkoties tā, lai tas nāk tev pašam par labu. Tas nozīmē prast pateikt “nē” dažādās situācijās. Pateikt otram — “nē, tas nav okei, ka tu tā dari”. Prast nostāties savā pusē. Apvainoties un sūroties mēs visi protam. Daudzi pat profesionāli piekopj izklāšanos lupatiņā citu priekšā, un dažreiz mūsu loma ģimenē jau ir tā atstrādāta, ka ir grūti iebilst esošajai lietu kārtībai. Tikpat bieži mēs esam tik pārņemti ar attieksmi pret mums, ka nepamanām, kāda ir mūsu attieksme pret citiem. Šeit ir pieminēts arī cīņā par sieviešu tiesībām radītais “apspiestais baltais vīrietis” — pavisam reāls un ne pārāk laimīgs radījums.

Savus uzskatus vajag pārskatīt,

Jāns saka grāmatas noslēgumā. Jā, vajag gan. Protams, šī grāmata brīžiem balansē uz “mājas psiholoģijas” šaurās laipiņas, tomēr, ja tas nekaitina, tad šis ir sirsnīgs stāsts, kas mudina uz lielāku cilvēcību un savstarpējo sapratni. Ar tīru sirdi varu ieteikt tiem, kas ilgojas pēc ziemīgas un mīlīgas lasāmvielas ar raibu personāžu klāstu.

Piesieties varēju tikai divām loģikas lietām — kaijai, kas vazājas apkārt pa nakti (vai viņai tai laikā nebūtu jāguļ?), un negadījumam uz slēpēm — profesionālam slēpotājam tā nevarētu gadīties. Man — jā. Es varu nokrist uz priekšu, uz atpakaļu un sāniski. Un, jā, es esmu to visu izpildījusi vienā vakarā. Es un slēpes — tur nekad nekas nesanāks. It’s not you, it’s me.

 

Kategorija: Ziemassvētku romantiskais

Vērtējums: 4/5

No zviedru valodas tulkojusi Vizma Zaķe

Izdevējs: Latvijas Mediji

Grāmata no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi

“Mazās sievietes”

Standarta

Jau labu laiciņu atpakaļ sarunājām ar draudzeni, ka filmu “Mazās sievietes” (Little Women) noteikti iesim skatīties. Esmu sapratusi, ka man gluži labi patīk iepazīt literatūras klasiku vizuālā formātā, jo ar rakstisko es mēģinu cīnīties, bet padodos pie tiem vārdu plūdiem un teikumiem puslappuses garumā. Kad filmas iznākšanas brīdis bija jau teju klāt, draudzene paziņoja, ka vispār grāmata viņai neesot patikusi (!!!). Tad kāpēc mēs ejam uz šo filmu? Bet nu jau bija par vēlu, es biju noskaņojusies, Amerikas kinoakadēmija ir noskaņojusies, tai piešķirot 6 Oskara balvas nominācijas — iesim vien skatīt, kāda tā ir. Un, protams, aktieru sastāvs ļoti pievilcīgs, kurā ietilpst arī sen neredzētā Emma Vatsone, glītumiņš Džeimss Nortons un pati, pati Merila Strīpa.

Ja jums netraucē maitekļi, bet patīk uzskates materiāli, tad, lūdzu, reklāmas rullītis:

Man pašai gan patīk sev nebojāt prieku un izvairīties no reklāmas rullīšiem un citiem maitekļiem, tāpēc par sižetu pastāstīšu ļoti īsi. Filma ir par četrām māsām Amerikas Pilsoņu kara laikā — pašpuiku Džo, gleznotāju Eimiju, muzikāli apdāvināto Betu un ar aktrises talantu apveltīto, tomēr prātīgo Megu, kuras sapņi nav par pasaules slavu un īsto dzīvi kaut kur “lielajā pilsētā”. Šis ir sirsnīgs pieaugšanas stāsts, kur ir gan pašiestudētas teātra izrādes un jautrība, gan kautiņi un asaras. Tas runā par zaudējumiem (raudina kārtīgi!) un citām neizbēgamām dzīves lietām — šķiršanos, vilšanos, piedošanu, sapņiem un to piepildījumu dažādās un ne vienmēr — cerētajās formās.

Galvenās lomas atveidotājas Soršas Ronanas aktierspēle ir patiešām pārliecinoša (vai ar to pietiek Oskaram, to redzēsim), mazliet vīlos, ka Džeimss Nortons te ir tikai smuks ģīmītis, kas stāv un labi izskatās. Viņa teksti neaizņēma vairāk par vienu lappusi. Vismaz otrs redzamākais vīrietis Timotijs Šelamē paspīd vairāk. Merila arī ir te novīd maz, bet, protams, izteiksmīgi, atveidojot meiteņu naudīgo un ekscentrisko tanti (vai mēdz būt citādas tantes?). Šī ir riktīga sieviešu filma, kuru skatīties ar māsām, mammām, draudzenēm un novērtēt, cik ļoti labi, ka viņas mums ir, un cik daudz iespēju un brīvību ir 21. gadsimta sievietēm. Protams, ja ir lasīts/redzēts vairāk par vienu klasiskās literatūras paraugu par līdzīgu tēmu, šis stāsts var šķist jau pārāk labi pazīstams un iepriekšparedzams. Bet tas man tā pa īstam netraucēja, jo šī ir nevis vienkārši “feel good movie”, bet “feel very good movie”.

Life is too short to be angry at one’s sisters.

Kino no 24. janvāra

There was a year called “2019”

Standarta

Vai atkal ir klāt tas gada laiks? Kad priecīgi vai ne tik priecīgi izvētīt, kas izdarīts un kas neizdarīts iepriekšējā gadā. Kad nospraust jaunus mērķus, ko piepildīt un ko nepiepildīt. Tiesa, bez kaut jel kādu mērķu nospraušanas neiztikt. Galu galā tas vismaz iedod kādu virzību, pat ja līdz galam nerealizētu. Tāpēc daži būs jānosprauž arī šogad, arī attiecībā uz to, ko lasīt. Ar “cik” ir vienkārši – tur palīdz vecais, labais Goodreads. Esot reāliste, šajā (2020.) gadā esmu apņēmusies izlasīt 80 grāmatas, jo iepriekšējos divos gados esmu pievārējusi 85 gabalus, tiesa, tur ietilpst arī zīmējumu grāmatas (komiksi), dzeja un žurnāli. Vajadzētu samazināt aizlienēto grāmatu kaudzi, bet tai ir tendence pašai ataugt, lai kā es nepūlētos un neatgaiņātos. Vislabāk būtu mainīt nopirkto/izlasīto grāmatu attiecību, jo kaut kā sanāk, ka es pērku grāmatas, bet pēc tam lasu citas — aizdotas, bibliotēkā paņemtas vai citādi neplānotas. Bet ko lai dara, ja tās ir visur un mācas man virsū dažādiem neatļautiem līdzekļiem?

Reiz bērnībā skolas salidojumā kāda no bijušajām skolotājām savā runā teica, ka, kļūstot vecākam, gadi skrien ātrāk. Un izrādījās, ka viņai ir taisnība. Šobrīd man gadi skrien ne tikai kā stirnas, bet kā tāds Useins Bolts. Viens gads aizskrien kā mirklis, par nedēļām vai mēnešiem nerunāsim. Aizgājušas tās dienas, kad vasara stiepās kā košļene un šķita mūžīga. Un jo ātrāk laiks skrien un vairāk lietas notikušas, jo grūtāk atrast un atcerēties īpašus brīžus, viss saplūst ikdienišķā murskulī. Paliek tikai aptuvenas sajūtas — bija labi vai slikti.

Pagājušais gads man sanāca pārmaiņu posms. Labi, ka es to nezināju pirms tam, jo kā jau lielai daļai cilvēku arī man ne visai patīk nekontrolētas pārmaiņas. Tās gan vēl nav īsti galā, un tāds patīkamais komforts nav atjaunojies. Kad domāju par to, kā atcerēšos šī gada pirmo dienu, teikšu godīgi — nu nekā. Visu dienu pavadīju gultā. Ne tādēļ, ka slima, bet tādēļ, ka slinka. Mēģināju drusku pastrādāt (tulkotājam nekad nav brīvdienu) un palasīt. Sācies Jaunais gads, tādēļ atļāvu sev sākt jaunas grāmatas (lai gan man ir kaudzes un kaudzes ar iesāktām un nepabeigtām), lai pēc tam uzkārtos un nespētu palasīt nevienu. Tad varēju pasēdēt un padusmoties uz sevi par šo nespēju neko jēdzīgu paveikt. Iepriekšējā gada Jaungada dienu gan es atceros spilgti – pēc ballītes pie manis nakšņoja draudzene, un nākamajā dienā mēs laiskojāmies (kā savādāk) pa māju un – skandalozi! – lasījām katra savu grāmatu. Introverta sapnis — ka vari ar draugiem vienkārši sēdēt un lasīt. Un tas nav nepieklājīgi un tevi nebaksta — eu, nu taču runā ar mums, ko tu atkal iebāzi degunu grāmatā?

Pērnais gads blogam nebija necik dižs, ko tur slēpt. Lasīt es lasu vēl arvien, iespējams, pat vēl vairāk. Bet kaut kā nesanāk izteikties par to blogā. Iespējams, pie tā vainīgs Grāmatu klubs, Goodreads un draugi, ar kuriem tagad pārspriežu izlasīto. Visi secinājumi un jūtas par lasīto tiek vairākkārt pārvārītas, tādēļ šķiet lieki to vēlreiz atgremot šeit. “Kaut kā nedzejiski paliek, sevi citējot.”* Nav tik daudz oriģinālu domu, lai spētu pēc tam izvairīties no atkārtošanās.

Kino… Ak, dieniņ. Es tiešām īsti neatceros, ko esmu pērn noskatījusies. Katrā ziņā prātā gandrīz nekas iespaidīgs nav aizķēries. No pēdējā laika filmām labākā laikam bija “Uz nažiem” (Knives Out) — skaisti, krāšņi un ar patīkamu humoru. Ikreiz, kad Kreigs pieteica sevi kā “mesjē Blānku”, man galvā bija šis:

Ja godīgi, vislabākā lieta, ko šogad redzēju kino, bija teātra izrāde no NT Live piedāvājuma — “Sapnis vasaras naktī” (Midsummer Night’s Dream). Tā nu sanācis, ka šo lugu nebiju ne lasījusi, ne redzējusi uz skatuves. Zināju tikai ļoti aptuveni, ko gaidīt sižeta ziņā, bet es noteikti negaidīju kaut ko tik izcilu. Nobāl pilnīgi viss, ko jebkad esmu redzējusi. Scenogrāfija, interpretācija, aktieri (īpaši gribas izcelt Oliveru Krisu (Oliver Chris), kurš bija ne mazāk kā ģeniāls)! Ja Forumcinemas izdomās šo kādā brīdī atkārtot, no sirds iesaku aiziet un izbaudīt! Es pati esmu gatava skatīties to atkārtoti, jo tas bija vienkārši pārāk labi. Un histēriski smieklīgi.

TV. Gada iespaidīgākais seriāls manā kastītē bija “Fleabag” — biju par to dzirdējusi, nu beidzot noskatījos. Pēc pirmās sērijas gan sajūtas bija tādas — šis man vai nu ļoti patiks vai ļoti kaitinās. Izrādījās pirmais. Otrā sezona vispār ģeniāla (jā, es atkārtojos). Un tajā ir arī brīnumainais Endrū Skots (Andrew Scott), plašāk laikam vairāk zināms kā Moriartijs, bet ne tikai. Negribu neko daudz stāstīt par sižetu, man šķiet, ka ir foršāk visu atklāt pašam, nesalasot pirms tam maitekļus un neko negaidot. Bet, ja ļoti gribas kādu mazu āķīti, tad šeku reklāmrullis:

The Morning Show — par šo man domas dalās. Ir lietas, kas tur ir izcilas, piemēram, Stīva Karela tēlojums. Dažas ainas ir vienkārši biedējošas. Īpaši tā, kur viņš sarunu ar sievieti, kuru viņš, tehniski ņemot, ir izvarojis, tik prasmīgi pagriež tā, ka izrādās — viņa pati ir vainīga. Un pilnībā šo sievieti par to pārliecina. WTF! Protams, šī šobrīd ir aktuāla tēma, un šis šķiet tāds mēģinājums paskatīties, kā publika uzņems šādu produktu, un vietām ir tā pavirši nolaists, tb māksla mākslas pēc, bet visumā labi un ir vērts noskatīties un padomāt, ko mēs ikdienām darām vai nedarām, ar to būtībā atbalstot šāda veida rīcību.

Netflixā beidzot noskatījos “The Kominsky Method”, bet tikai pēc tam, kad tas iepriekšējā sezonā salasīja balvu birumu. Līdz tam metu līkumu Maikla Duglasa dēļ, jo uzskatīju, ka neesmu viņa fane. Nu ko, tagad esmu. Burvīgs, smieklīgs seriāls par veciem vīriem. Draudzene pierunāja mani noskatīties “Politician”, kuram tieši tāpat arī taisījos netuvoties, jo cik var par to amerikāņu politiku, vemt jau gribas. Bet šī izrādījās burvīga parodija. Un tur ir Gvineta ar ļoti izteiksmīgu tēlojumu.

No reality TV mans favorīts vēl arvien ir Survivor, kas, manuprāt, ir labākais sociālais eksperiments, kāds televīzijā ir pieejams. Un, kopš austrāļi sākuši ražot savu versiju ar daudz labākiem uzdevumiem un pārbaudījumiem, arī amerikāņi sasparojās un sagudroja jaunus elementus savam šovam. Mans galvenais binge prieciņš ir un paliek “Queer Eye”, ko parasti izrauju cauri vienā vai divos piegājienos, pa vidu drusku pašņukstot aizkustinājumā. 2019. gadā arī izlasīju, nē, noklausījos, Tan France biogrāfisko grāmatu “Naturally Tan”, kas bija tiešām jauka un arī iespēja iepazīties ar viņu tuvāk, ja tā var teikt.

Grāmatas, grāmatiņas. Šis bija labs gads. Tādu patiešām draņķa grāmatu man gadījās maz. Ir vēl pa kādai nepabeigtai, kur es esmu iespītējusies un gribu redzēt, kā tas sū beigsies un vai tiešām nekļūs necik labāk. Un lai pēc tam izlietu žulti GR 😀 Bet ko tur daudz par tādām — lai tās deg ellē kopā ar to autoriem! Bet vispār galvenā problēma ar to, ka gandrīz visu gadu neraksta blogu ir tā, ka pēc tam vienā reizē gribas izstāstīt par visām brīnišķīgajām grāmatām, kas izlasītas. Bet neizsamisti, mans dārgais lasītāj (ja esi tiktāl aizkūlies) — tu netapsi nogāzts no kājām ar detalizētiem 85 grāmatu aprakstiem.

Lielākais izaicinājums, iespējams, bija apņemšanās lasīt LaLiGaBa nominētās grāmatas. Attiecības ar latviešu literatūru man ir viļņveidīgas, parasti vieglāk iet ar dzeju, jo tās taču ir īsas grāmatiņas, bet tomēr arī tās var būt kaka un mokošas. Kā izrādās. Grūtākais un skaistākais no nominantu klāsta bija “Kalevdēls”, vienkārši ģeniālā (jā, man patīk šis vārds) Guntara Godiņa tulkojumā. Grūtākais tāpēc, ka nu nav viegli lasīt tik garu dzejojumu un, godīgi sakot, sižetiski tam ir tik daudz caurumu, ka maz neliekas. Skaistākais — no valodas viedokļa un skanīguma. Es, protams, nekad nevarēšu salīdzināt šo darbu ar tā oriģinālu, bet man ir nopietnas aizdomas, ka tulkojums ir sanācis labāks. To pašu laikam var teikt par to, ko Ieva Melgalve izdarīja ar Martas Velsas “Slepkabotu” — šis dirsīgais un gražīgais personāžs latviešu valodā, iespējams, ir kļuvis stipri izteiksmīgāks.

Pērno gadu iesāku ar Umberto Eko esejām, un tās bija brīnišķīgas. Tik ļoti gribētos, lai kāds latviešu izdevējs uzdrošinātos tās izdot arī mūsu lasītājiem un latviešu lasītāji spētu noticēt, ka var lasīt un saprast arī ko vairāk par lubenēm un trilleriem. Šogad sanāca pārlasīt arī Eko “Rozes vārdu”, kas bija pārsteidzoši baudāms. Pirmoreiz lasīju to, kad man bija ~17, tāpēc nekas daudz atmiņā nebija aizķēries. Bet izrādās, ka arī reliģiskos disputus varu lasīt bez iebildumiem, ja tie ir tik labi uzrakstīti.

Gada atklājums man bija Reimonda Kārvera (Raymond Carver) stāstu krājums “What We Talk About When We Talk About Love”. Stāsti vispār nav mans mīļākais literārais žanrs, labi, es tos faking nīstu jau no bērna kājas, bet ik pa laikam tos tomēr pamēģinu, cerot, ka kaut kas manī būs mainījies. Un, lūk, izrādījās, ka vaina nav manī 😀 Šis ir tiešām izcils krājums, kas mani pamatīgi satricināja. Pēcāk iebāzu šņukuriņu vēl vienā viņa stāstu krājumā, bet tas vairs nebija tas. Iespējams, šis ir Reimonda labākais krājums. Nu, nekas nevar būt bezizmēra, izņemot Visumu. Manai dzīvei pietiks arī ar to, ka ir šis viens izcilais stāstu kopojums. Noteikti kādreiz pārlasīšu.

Kurcio Malapartes “Nolādētie toskānieši” bija končiņa. Baudīju un baudīju. Ne tikai burvīgi, ar lielu mīlestību un veselīgu pašironiju attēlota pasaule, cilvēki un īpatnības, bet arī lielisks papildus vizuālais materiāls no Alinari foto arhīviem. Ģeniāls (jā, vēlreiz!) Daces Meieres tulkojums. Ahhh… Ja mīlat Itāliju, noteikti izlasiet, gan jau patiks!

Iemācieties no toskāniešiem nebaidīties no ļaužu naida, skaudības, aizvainojuma, augstprātības, iemācieties nebaidīties pat no mīlestības. Iemācieties uz ļaunprātībām atbildēt ar zemu tēmētiem spērieniem, uz aizdomām – ar kodieniem rīklē, bet uz skūpstiem, kas noplakš uz vaiga, ar pirkstiem, kas ieduras taisni acīs.

Rītas Jalonenas “Skaidrums” bija grāmata, kuru es visvairāk izbaudīju tās valodas dēļ. Mēs bijām uz viena viļņa, un man pat kļuva mazsvarīgi, vai Dženetas Freimas dzīvesstāsts ir izstāstīts biogrāfiski pareizi, jo tas bija pareizs sajūtu līmenī. Ļoti aizkustināja. Noteikti pārlasīšu, lai izbaudītu šo skaisto valodu. Un atkal jau skaists tulkojums mums ticis.

Ļauju skatienam klejot pa manu mazo istabiņu un domāju, ka arī tā ir gaidījusi mani tāpat kā gaida katrs nākamais gads. Tie ir uz vietas un uzņem mani, kad eju pie tiem un tiem cauri pretī nākamajam gadam. Mūža gadi ir manī jau uzbūvētas istabas, kurās jāiet iekšā, gribas to vai ne, nezinot un nepārliecinoties, vai tajās ir pietiekami gaisa, ko elpot, gaismas un telpas, kurā būt.

“This is the Story of a Happy Marriage”. No Annas Pačetas (Ann Patchett) darbiem līdz šim biju lasījusi tikai latviski izdoto romānu “Bel Canto”. Atceros sižetu pamatvilcienos un to, ka patika šī grāmata. Savukārt šis darbs ir Annas rakstu, kas laika gaitā publicēti dažādos žurnālos, apkopojums. Atšķirībā no esejām šie ir daudz garāki gabali. Un tik sasodīti interesanti. Tēmas ir visdažādākās — sākot ar to, ko nozīmē būt rakstniekam un kā par tādu kļūt, līdz ceļojumiem ar treileri, un pa vidu tam visam — par dažādajiem mīlestības veidiem. Skaisti, nenormāli interesanti un personīgi.

Pērnā gada apņemšanās bija vairāk kulturalizēties – iet uz dažādiem pasākumiem, izstādēm un tamlīdzīgi. Citādi jau sanāk apgrēcīgi – tu, cilvēks, dzīvo galvaspilsētā un pat neesi baigi apkrauts ar pienākumiem, bet tā vietā, lai papildinātu sevi, rullē gurķi un nefliksčilo. Gāja man ar šo apņemšanos dažādi, bet šo to jaunu pamēģināju, tostarp dzejas vakarus un koprakstīšanu. Izmēģināju arī audiogrāmatas, un beidzot atradu veidu, kā varu tās klausīties — gatavojot ēst vai uzkopjot māju (piemēram, Dženete Vintersone (vēl viens lielisks atklājums) manā prātā vienmēr paliks saistīta ar gultas lakošanu).

Gada prieciņš, protams, bija ceļojums. Šoreiz devāmies uz Portugāli. Nekad nebiju tur bijusi, nebija arī tā, ka baigi rautos, bet tāpēc man ir mana draudzene Ieva, lai mani pierunātu braukt uz vietām, ko es neesmu apsvērusi. Godīgi sakot, mani nav īpaši jāpielauž. Jā, nu Portugāle bija brīnumaina. Es nebiju gaidījusi, ka tā būs tik skaista, jauka un garšīga. Iemīlējos. Uzreiz un uz ilgu, varbūt uz mūžu. Patika gan pilsētas, gan gājiens gar okeānu. Okeāns vispār bija kaut kas pārpasaulīgi skaists, ko necik neapnika skatīt. Iesaku un iesaku!

Lai jums un mums jauks un vēlīgs Jaunais gads, forši un mīloši cilvēki apkārt un tikai vislabākās grāmatas!

*Aptuvens citāts no Ronalda Brieža dzejām.

Pats asmens sauc…

Standarta

Sen aizgājuši tie laiki, kad man trūka, ko lasīt. Tad gan es biju jauna un naiva, un arī internets nebija tāds kā tagad. Bet tad nudien es svēti ticēju, ka man pietrūks labo grāmatu. Tagad es saprotu, ka man pietrūks laika. Kopš esmu nopietnāk paskatījusies fantāzijas žanra virzienā, laika ir kļuvis vēl mazāk, bet grāmatu – daudz, daudz vairāk. Par Džo Aberkrombija grāmatu “The Blade Itself” (latviski — Pats asmens) biju šur tur manījusi slavinošas atsauksmes, bet mani atturēja tas, ka biju mēģinājusi viņa grāmatu “Half a King” (latviski — Pusķēniņš), bet nekur tālu netikusi. Pasteidzoties priekšā pati sev — tagad zinu, ka šīs abas sērijas nošķir žanrs — vienu no tām ierobežo YA uzliktais rāmis. Savukārt “Pirmā likuma” sērijā Aberkrombijs ir varējis nekautrējoties izcelt uz galda visu savu arsenālu, nesatraucoties, vai neaizskars kādu maigāku dvēseli. Tiesa, vai pēc GoT ir palikusi kāda maiga un naiva dvēsele?

Lai nu kā — reiz pienāca diena, kad sadūšojos un iegādāju sev sērijas pirmo grāmatu (burvīgajā Stokholmas komiksu un citu labumu veikalā, kur ir arī Apraudāties-Cik-Laba fantāzijas un fantastikas grāmatu nodaļa), lai ieliktu to plauktā. Kur tā krāja putekļus, līdz Grāmatu klubā izlozējās “epic fantasy” tēma. Un tad viss mainījās.

Šāda mēroga fantāzijas sērijas, protams, automātiski un varbūt arī kaitinoši tiek uzreiz salīdzinātas ar GoT. Lai gan šīs abas ir ļoti atšķirīgas. Aberkrombija galvenie plusi ir grāmatu garums, varoņu skaits (tāds, kam ir iespējams izsekot bez atsevišķas pierakstu klades un detalizētām tabulām), sarkasmiņš un, visbeidzot, bet ne mazsvarīgi — pabeigta sērija. Ak jā, un ir arī diezgan jauki, ka iecienītie varoņi netiek nokauti uzreiz pēc tam, kad ir tev iepatikušies.

Stāsts koncentrējas ap saujiņu galveno personāžu. Logens Deviņpirkstis/Deviņas Nāves ir tik bēdīgi slavens Ziemeļu karotājs, ka (maldīgās) ziņas par viņa nāvi liek atviegloti nopūsties ne vienam vien citam (nebūt ne gļēvulīgam) ziemeļniekam. Neizklausās pēc pārāk forša personāža? Un tomēr viņš ir mans favorīts, jo Aberkrombijs viņam ne tikai ir iedevis labākās atziņas (piemēram, “You have to be realistic about these things”), bet arī ļoti plašu izaugsmes amplitūdu. Ikreiz, kad esmu nostabilizējusi savu viedokli par viņu, atklājas kāda jauna Logena šķautne vai vēsturiski notikumi, kas liek pārvērtēt savus uzskatus. Un tomēr viņš man tīk. Jautāsiet — kādi tad ir pārējie varoņi? Hi.

Nu, vēl mums ir Džezals dan Lutārs – zelta puisēns, visa dīkdienīgā un augstprātīgā iemiesojums. Tik pašpārliecināts, tik dumjš. Viņa eksistence sastāv no pienākumiem karaļnama sardzē, kāršu spēlēšanas un dzerstiņiem ar draugiem. Pa reizei, protams, var aplidot kādu jaunu dāmu, ja tā ir gana augstdzimusi, skaista un bagāta. Līdz nekam mazāk viņš nevar nolaisties. Viņa eksistenci apgrūtina tikai gatavošanās paukošanās čempionātam — kad viņš tajā uzvarēs, visas durvis būs vaļā. Tiesa, lai uzvarētu, nez kāpēc ir baisi jāsvīst. Džezals ir mans favorīts citā ziņā – tajā, cik spoži uzzīmēts šis tips, un es labprāt par viņu parunātu vairāk, bet negribu samaitekļot. Bet viņa ceļš šai sērijā ir kaisīts visādām interesantām lietām.

Sands dan Glokta no visas sirds ienīst šito ķēmu Džezalu, bet nu tas nav nekas sevišķs, jo Glokta būtībā ienīst visus. Pats reiz bijis tieši tāds pats pašapzinīgs zelta puisēns, paukošanās čempions un daudzsološs kareivis, tagad viņš ir kroplis, kas kropļo citus — tā nu sanāk, ja esi impērijas inkvizitors. Lai dzīve būtu vēl tizlāka, dziļi Savienībā notiek nopietnas sazvērestības, kuru izmeklēšana var beigties Gloktam vēl sliktāk, nekā ir tagad. Lai gan — varbūt peldēt kanālā kā neatpazītam līķim nav sliktāk kā… nu jā, par to domās, kad tas pienāks. Līdz tam varbūt kaut kā izlocīsies. Iespējams, ka Gloktas iekšējie dialogi, kas tiek pasniegti kursīvā, ir sarkastiskākā un izklaidējošākā šī romāna daļa.

Lai apgrūtinātu šo tēlu eksistenci, tam visam fonā ir sarežģīta situācija Savienībā – senils karalis un cirvis troņmantnieks, kam galvā vairāk domu par jaunām šēzēm, nekā valsts pārvaldīšanu, impērijas ienaidnieki dienvidos un ziemeļos, neapmierināti iezemieši un virkne godkārīgu vīru, kas visi grib daļu no varas un naudas kumosa. Tad tam visam piemetam dažus burvjus, kam arī ir šis tas dalāms jau kopš aizlaiku aizlaikiem. Katrs pats var izvēlēties, kuram varonim pieķerties vairāk – neviens no viņiem nav diži labs, bet ne īpaši sliktāks par pārējiem.

Apmēram gadu vēlāk man sanāca pārlasīt šo grāmatu vēlreiz, kad tapa tās izdevums latviešu valodā. Tā kā pa šo laiku drusku laiskā tempā esmu aizlasījusies līdz trešās grāmatas vidum, tad pirmās grāmatas pārlasīšana deva iespēju izbaudīt pirmreizējo atkalsatikšanos ar varoņiem, šoreiz zinot vairāk gan par viņu attīstību, gan īpašībām, tāpat izbaudīt to, ka neviens personāžs vai notikums šai grāmatā nav nejaušs – visam ir sava vieta, kas sen ir bijusi izrēķināta. Kas nav nekāds brīnums, zinot, ka Džo Aberkrombijs savas triloģijas raksta vienā piegājienā — strādājot uzreiz ar visām trīs grāmatām, tādēļ nav tā, ka, rakstot trešo, viņš vairs pats neatceras, ko sadzejojis pirmajā.

Šī ir lieliska fantāzijas sērija, ar ko labprāt iemetīšu draugiem, kuriem tagad vairs nebūs atrunas, ka tā ir nelasāmā valodā. Te ir visas labās lietas – plašs mērogs, piedzīvojumi, interesanti un daudzslāņaini varoņi, kuru personības nianses dažkārt pamatīgi pārsteidz. Kā dzīvē. Man ļoti patīk, ka šajā sērija ir redzama varoņu attīstība (lai gan, tāpat kā dzīvē, tā ne vienmēr ir iespējama vai pamatojama), ir pārsteigumi un zemūdens akmeņi. Vai sižeta pagriezieni brīžos, kad man ir šķitis, ka nu jau es visu gaidāmo esmu izdomājusi.

5/5

Tulkojusi: Santa Linkuma

Izdevējs: Prometejs

P.S. Logens saka arī, ka nažu nekad nevar būt par daudz. Un viņš zina.

Zaļo gaismu ziemas romantikai!

Standarta

Ne katru gadu ir tā laime skatīt jaunu Ziemassvētku romantisko kino, ja vien neesat pieslēgušies Hallmark vai Netflix kanāliem, kas šitos grūž ārā kā karstus pīrādziņus. Un ne vienmēr līdz galam izceptus. No otras puses tas, protams, ir labi, vismaz priekš kino īpašniekiem, jo pazemina mūsu prasības tiktāl, ka ejam skatīties jebko, cerot, ka sliktāk jau nebūs. Un ka kino mājā taču vismaz kāds kaut ko saprot par kvalitāti. (Ne vienmēr, bet gadās.)

Kad vasarā tika publiskots pirmais filmas “Reiz Ziemassvētkos” (Last Christmas) reklāmas rullītis, draudzene atsūtīja BuzzFeed rakstu, kurā čakli cilvēki bija visu izķidājuši. Bet arī bez viņu komentāriem jau no vienas rullīša noskatīšanās bija skaidrs, uz kuru pusi stāsts velk. Tiem, kas nebija to redzējuši vai varbūt bija redzējuši citu versiju (maitekļi dažādos video tomēr mēdz būt dažādi dozēti), tad nu sanāca dusmiņa vai vilšanās par filmas finālu.

Filmai pietuvojoties arī mūsu kinoteātriem, sanāca izlasīt dažus diezgan iznīcinošus viedokļus, tāpēc uz filmu devos ar patiešām zemām gaidām. Kāpēc vispār gāju? Nu, patīk man skatīties romantiskās filmas. Un manas cerības uz kaut ko jēdzīgu nav nomirušas pat pēc tam, kad esmu pārcietusi Netflix Ziemassvētku prinča divas daļas. Un ne to vien.

Un vienmēr jau ir cerība, ka apskatnieki kļūdās. Īpaši, ja tie ir vīrieši, kas nav šī žanra mērķauditorija. Es varu piekrist viedoklim, ka Emmas Tompsones varone nav tas spožākais tēls, bet viņa jau arī ir tikai stāsta daļa. Un tik un tā apbrīnoju Tompsones hameleoniskās spējas pārtapt ik reizi citā tēlā. Turklāt viņa ir arī scenārija līdzautore. Un tas ir viens smieklīgs scenārijs. Šo filmu vairāk uztvēru kā komēdiju, ne romantisko filmu, turklāt tā ir arī seksuāli pilnīgi šķīsta, un to var skatīties jebkurā vecumā.

Ja jums nepatīk skatīties reklāmas rullīšus, tomēr gribat zināt kaut ko par sižetu, tad reku būs – galvenā varone Keita strādā Ziemassvētku veikalā (par izpalīdzīgo elfu), darbs viņai riebjas, dzīve viņai visa bardakā. Pirms gada viņa ir pārcietusi nopietnas veselības problēmas, kas gan nav viņu uzvedušas uz pareizā ceļa – plītēšana un gadījuma rakstura attiecības ir viņas ikdiena. Tam visam pa vidu sapnis par dziedātājas karjeru, bet arī tam viņa pieiet tikai tā daļēji nopietni. Un tad pēkšņi uzrodas Toms – smuks, jauks un bezgala labs. Gandrīz neticama komplektācija. Vai viņš ir tas Īstais? Vai viņš palīdzēs Keitai nostāties uz kājām? Tam visam pa virsu visādi krikumiņi – Ziemassvētku vizulīši, attiecības ģimenē un starp māsām, burvīgā jaunības bezatbildība, kad jūra līdz ceļiem un pārliecība, ka visi šai pasaulē ir ielikti, lai pakalpotu tavām ērtībām, bet turpat arī atgādinājums par to, ka būt līdzās un palīdzēt mazāk veiksmīgajiem ir aktuāli ne tikai svētku sezonā, bet ik dienas.

Man patika šis jaukais stāsts, daudz smējos, tāpēc iesaku. Un ja arī jums patīk Emma Tompsone, tad reku jauks video:

Sausums (“The Dry”)

Standarta

Visam pienāk pirmā reize. Un tagad es atkārtoti izlieku šo rakstu, jo šī foršā un spriedzīgā grāmata nupat ir izdota latviski. Lasiet! Iesaku un iesaku. Ļoti piestāvēs vīkenda karstuma vilnim 🙂

oysternotes

Tādu viņu var noķert tepat Globusa grāmatnīcā

Džeinas Hārperes (Jane Harper) romānam “The Dry” (Sausums) uzklīdu kaut kur interneta ārēs, nospriedu, ka varētu būt lasāms, ieliku savā Goodreads lasāmlistē, un tur tas būtu palicis vēl kādus gadus, ja ne pāris lietas vienlaikus – Goodreads bija ielikuši Hārperes jauno romānu “Force of Nature” savos jaunumu e-pastos un draudzene man pajautāja, kādiem ārzemju blogiem es sekoju. Es nesekoju nevienam, jo neesmu speciāli pētījusi šo jautājumu, bet nejauši neesmu uzklīdusi nevienam blogam, pie kura man īpaši gribētos atgriezties – pārsvarā uzduros ļoti glīti noformētiem blogiem, kur nekā daudz vairāk par smukām bildītēm nav, jo pārdomas diemžēl ir tādā pamatskolnieka līmenī. Todien sanāca pievērsties blogpētniecības jautājumam, un kādā (tīri pieņemamā) blogā izlasīju Hārperes otrās grāmatas vērtējumu, pakašājos savā jau minētajā Goodreads listē un nolēmu – ok, ir laiks! (Starp citu, drīkst man ieteikt labus, angliski rakstošus grāmatu blogerus, kuri lasa arī ko citu bez…

Skatīt ziņu 602 more words

“Vakariņas”

Standarta

Nedēļā, kad visus grāmatmīļus priecēja gada lielākais naudas tērēšanas pasākums jeb Grāmatu izstāde Ķīpsalā, Rīgā viesojās arī nīderlandiešu autors Hermans Kohs (Herman Koch), kura grāmata “Vakariņas” veikalu plauktos vēl bija īsts jaunums un svaigums. Lai arī Hermans Kohs ir no tiem ļoti aktīvajiem cilvēkiem, kas darbojas dažādās profesijās — gan kā aktieris, gan producents, gan autors, ārpus Nīderlandes viņš ir zināms tieši ar romānu “Vakariņas”, kas ir izpelnījies plašu atzinību un tulkojumus vairāk nekā 50 valodās. Ieguvums no tikšanās ar autoru, protams, bija ne tikai autogrāfs grāmatā, bet arī viņa komentārs par grāmatas kontekstu, piemēram, nīderlandiešu un francūžu attiecībām, kā arī tiem šausmīgajiem Nīderlandes restorāniem. Grāmatā minētais restorāns ir balstīts uz reālu vietu, un zinātājiem neesot grūti to uzminēt. Bet — antireklāma arī ir reklāma, un autoram nav nācies ciest no restorāna īpašnieku vai darbinieku puses; tomēr, ejot tam garām, viņš pieliekot soli.

Par ko tad ir šis romāns? Tik tiešām – par kādām vakariņām, uz kurām satiekas divi brāļi ar savām sievām. Tikšanās ir norunāta kādā smalkā un dārgā restorānā, kur rezervāciju ir jāpiesaka vairākus mēnešus iepriekš un kur ēdiens ir izcili nebaudāms. Tomēr šīs tikšanās iemesls nav vienkārši saviesīgs ģimenes vakars, un stāstnieks Pauls pamazām vien atklāj lasītājam to, kas viņam būtu jāzina par galvenajiem varoņiem un notikumiem, kuru rezultātā mēs visi šovakar satiekamies pie galda.

Un viņi iespītējas tāpat, kā spītējas šoferis, kurš uzskata, ka lieliski tiks galā ar stūres ratu — un tā iespītējas arī viesis, kas dzimšanas dienas svinībās paliek līdz pēdējam, paķer vēl beigās alu (“vienu ceļakāju”) un septīto reizi stāsta vienu un to pašu notikumu.

Es pieturēšos pie tā, ka nekas vairāk lasītājam sākumā nemaz nav jāzina, jo šīs grāmatas baudījums lielā mērā slēpjas tajā, kas ir nezināms, kas atklājas pamazām, neļaujot lasītājam sagatavoties un sevi jau iepriekš noskaņot uz noteiktu reakciju vai tās trūkumu. Man ļoti netīk mūsdienu tendence grāmatas pārlieku slavināt, solot, ka tās jūs “pārsteigs”, “šokēs” vai vēl ko līdzīgu. Lūdzu, nebrīdiniet mani gatavoties šokam. Ar to jūs nozogat jebkādu iespēju mani šokēt. Vai vēl ļaunāk – nepieviliet mani. Gaidīt, gaidīt un nesagaidīt — nu žēl taču! Vislabāk neko nesoliet, un es nebūšu vīlusies. Lai gan pasākumā ar autoru diemžēl pāris maitekļus uzzināju, tie nebija tik būtiski, lai atņemtu lasītprieku. Un es tiešām nevaru teikt, ka šī grāmata mani šokēja (jo neba nu pirmoreiz lasu par strīdīgām tēmām), bet tā man lika daudz domāt un izsvērt pašai savā morāles kompasā. Un šis stāsts bija pārsteidzoši ticams un atklāts ieskats kāda cilvēka prātā.

Romāna valoda ir viegla un raita, lappuses tā vien skrien. Ja nemēģina sevi piebremzēt, tad šo grāmatu var viegli izlasīt vienā brīvdienā vai pāris vakaros. Jāuzliela arī tulkotāja (un redaktora, ja tāds bijis) paveiktais, jo, ja neskaita dažus pareizrakstības tizlumus, valoda ir patiesi groda un acij nav, kur piesieties. Ja nu vienīgi mulsināja, kāpēc Amsterdamas Schiphol lidosta nav transliterēta uz latvisko un gana bieži dzirdēto Šipoli, bet pārvērsta par vēl kaut kādu “Shipholas lidostu”.

Tas varbūt izklausīsies jocīgi, bet šī grāmata man atgādināja par filmu “Bride Wars”; tādā kontekstā, ka nav svarīgi, cik bičīga tu esi – ja tev ir tavs cilvēks, kas tevi pieņem un saprot tādu, kāda tu esi, pārējam nav nozīmes. Un stipri grūtāka eksistence ir tiem cilvēkiem, kas grib radīt par sevi tikai labu iespaidu, bet āža kājas slēpšana tomēr paņem ļoti daudz enerģijas, un agrāk vai vēlāk tā noteikti izlīdīs ārā. Un gan jau, ka vismazāk piemērotajā brīdī. Bet, ja tu nekaunies un nevairies no savas sliktās puses, tad ir mazāk uztraukumu un dzīve mierīgāka. Ar to es nesaku, ka vajag kultivēt negatīvās īpašības un ar tām baigi lepoties, vai visu attaisnot ar vārdiem: “Tāds es esmu!” Bet aktīvi censties atrast to līdzsvaru starp instadzīvi un reālo dzīvi, starp paimeitiņu un maitu.

Tā reizēm vakaros zvilnēju dzīvojamās istabas dīvānā un pārdomāju visas šīs lietas. Tad es sev atgādināju, ka jābeidz domāt par tādām lietām, ka, galvenais, nevajadzētu pārāk iedziļināties. Taču tas nekad neizdevās, es vienmēr visu pārdomāju līdz pašām beigām, līdz galējai robežai. Visur ir cilvēki, es domāju, viņi zviln dīvānos līdzīgās istabās kā šī. Vēlāk liksies gultās, mazliet pagrozīsies no vieniem sāniem uz otriem, pateiks viens otram ko jauku, vai arī stūrgalvīgi klusēs, jo tikko ir sastrīdējušies un neviens nevēlas piekāpties. Tad gaisma izdzisīs. Es domāju par laiku, par to, kā laiks paiet, patiesībā par to, cik plaša un bezgalīga, cik tumša, gara un tukša var būt viena vienīga stunda. Tam, kurš tā domā, gaismas gadi šķiet biedējoši.

4/5

No angļu valodas tulkojis Ilmārs Zvirgzds.

Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds

Grāmata no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi