Author Archives: Austra

Decembra romantika #4

Standarta

Yo, romantika is back! Lai gan mans sākotnējais plāns, uzsākot šo rubriku, bija atrast ideālo Ziemassvētku romantisko romānu, visnotaļ drīz sapratu, ka medību lauki būs jāpaplašina uz vispārīgu tēmu “Ziemassvētki”, iekļaujot citas kategorijas, ja vien neesmu gatava pavadīt dienas, lasot seklus un bezjēdzīgus savārstījumus ar nelielu romantikas piesitienu. Un šogad secināju, ka patiesībā jau kvalitatīvas tematiskās literatūras netrūkst, spēj tikai izvēlēties. Attiecībā uz romantiku – ir acīmredzams, ka vismaz Amerika ir pilna ar autorītēm, kas ik gadu uz svētkiem izlaiž jaunu, švaku romāniņu. Gan jau ir viņām arī Pateicības dienas un 4. jūlija sērija, ne tikai Ziemassvētku vien, tāpat kā kovboju, amišu un futbola spēlētāju sērijas. Šādos brīžos man šķiet – es tiešām varētu labāk. Bet ko nu par to…

Sākšu ar romantiku. Šarlote Lūkasa “Tavs ideālais gads”. Šo grāmatu biju nedaudz nostalkojusi Zvaigznes mājaslapā, bet tā īsti neplānoju pirkt, līdz iegāju grāmatveikalā un ieraudzīju, cik tā ir smukiņa! (Ar tādām košas ceriņkrāsas (?) tonī nokrāsotām lappušu malām.) Nav noslēpums, ka es ķeros uz skaistiem vākiem. Šī varbūt īsti neklasificējas kā Ziemassvētku literatūra, tomēr tās notikumi iesākas tieši ap gadumiju. Un galu galā – noteikumus te izdomāju es.

1. janvāra rītā ļoti pareizais un visnotaļ pastīvais Džonatans dodas ikrīta skrējienā, burkšķot par izlietotajām petardēm un izdzertajiem šampīšiem, ar ko ir piedrazota viņa Hamburga. Pēc skrējiena viņš uz sava riteņa stūres atrod somu ar Jaunā gada plānotāju – pilnībā aizpildītu ar dažādiem plāniem un aktivitātēm. Un Džonatans, kurš neuzticas pazaudēto mantu birojam un kura dzīve rit komfortā, bet zināmā vienmuļībā, nolemj uzmeklēt plānotāja īpašnieku, bet tikmēr vadīties pēc dažiem tā ieteikumiem. Šī gada laikā Džonatans ne tikai sapratīs, kāpēc viņa sieva aizgāja pie viņa labākā drauga, bet arī piedzīvos pāris pavisam neierastas satikšanās un noslēgs dažas sasāpējušas būšanas. Viņš gan to vēl nezina.

Hannas stāsts sākas pāris mēnešus iepriekš – oktobrī, kad viņa kopā ar draudzeni atver bērnu brīvā laika aģentūru. Pasākumu gan mazliet nočakarē viņas draugs Simons, kas ņem un apslimst dienā, kad ir nepieciešams viņa maksimāls atbalsts. Bet nu Simons pēdējā laikā vispār ir ņerkšķis, kurš kopš darba zaudēšanas avīzē savas dienas pavada, dirnot uz dīvāna un tēlojot, ka sūta darba pieteikumus. Bet viņi trakoti mīl viens otru, tā ka gan jau viss sakārtosies. Hanna ir vienmēr pozitīva un tic labajām lietām. Tas, ko Hanna nezina – šis viņai būs sarežģīts gads. Un labi vien, ka nezina.

Grāmatas nodaļas ir uz maiņām – viena par Džonatanu, otra par Hannu. Un, lai gan mēs visi zinām, ka viņiem būtu jāsatiekas un, protams, jāiemīlas, liktenis-sliktenis viņiem ļoti ilgi neļauj satikties, uzturot intrigu dzīvu. Vispār ļoti aizrāvos ar šo gabalu, lai gan arī tam ir savas vājās un ne sevišķi loģiskās vietas. Bet tas bija patīkami savādāks, nekā jau ierastie romantiskās literatūras sižeti pat, ja beigās viss beidzas vairāk vai mazāk tāpat kā vienmēr. Turklāt arī tēli šķiet vairāk ticami, lai gan izdevniecības mantinieks ir vēl retāks eksemplārs par biržas mākleri/miljonāru 🙂

Bažas ir kā šūpuļkrēsls – tu esi nodarbināts, bet uz priekšu netiec.

Kategorija: Ziemassvētku/Jaunā gada romantiskais

Vērtējums: 4/5

 

Reids uz bibliotēku atkal padevās visnotaļ veiksmīgs, un pārnesu mājās Agatas Kristi “Piedzīvojums ar Ziemassvētku pudiņu”. Šīs grāmatas vāks būtībā ir īsta 90.to gadu esence – bezgaumības un skopuma lidojums. Varam tikai pieņemt, ka zaļais vāks ir atsauce uz Ziemassvētku eglīti. Lai gan visticamāk, ka nav gan. Bet priekš tā laika tulkojums ir pat pārsteidzoši labs, protams, spelčeku jau tad neviens nelietoja. Lai gan arī tagad nelieto.

Grāmatā ir apkopoti 6 stāsti – piecos darbojas Erkils Puaro, bet pēdējā – mis Mārpla. Pēdējais sižeta ziņā bija, manuprāt, vājākais, bet tieši šī stāsta lasīšanas laikā apbrīnoju, cik talantīga bija Kristi, ka spēja tik īsā gabaliņā attēlot tik daudz detaļu, uzburot patiešām pilnasinīgu ainu un personāžus. Visumā šis bija negaidīti izklaidējošs un iepriecējošs krājums, kur neviens stāsts nav par garlaicīgu vai garu, bet tieši pareizajās proporcijās. Jūtu, ka vajadzēs palasīt Kristi vēl – tas, kas tika lasīts jaunībs dienās, lielākoties ir veiksmīgi piemirsies. Un viņas grāmatas apmierina to manu krimiķu kāri, bet nav izstieptas uz 500 lappusēm un piebāztas ar miljons pārspīlētām sazvērestībām.

Ja ir iespēja novērot cilvēka dabu, to nekad nevar uzskatīt par veltīgu laika tērēšanu.

Kategorija: Ziemassvētku kriminālais

Vērtējums: 4/5

Advertisements

Atskats uz R.I.P. XII

Standarta

Man ir draudzene, kas vienmēr kavē. Nu, gandrīz vienmēr. Turklāt parasti viņas aprēķins ir ļoti optimistisks, sakot, ka būs pēc 10, bet atnākot pēc 40 minūtēm. Un tad es viņai piekasos un saku, lai vismaz nemānās un saka ticamu ierašanās laiku, pieskaitot tam vēl vismaz 10 minūtes. 😀 Attiecībā uz lasīšanu es esmu viņa. Kaut ko optimisma pilna sadomājos, saplānoju, lai pēc tam nofeilotu. Tāpēc ar skumjām jāatzīst (atkal jau), ka rudens baisās literatūras izaicinājuma rezultāts ir tikai daļēji apmierinošs. Plānoju 4 grāmatas, izlasīju apmēram 2,75.

Tess Gerritsen – I Know a Secret. Laikam labākās Džeritsenas grāmatas jau esmu izlasījusi 😦 Varbūt jāpadodas un jāpievēršas citiem autoriem. Lai gan šī grāmata nav tik vāja kā viņas iepriekšējā, cerēto spriedzi šajā neatradu. Bet bija tāda ok, ātri un viegli lasāma. Kaut kā ļoti jūtams, kad mūsdienās autori bieži (it sevišķi šajā žanrā) raksta nevis par to, ko gribētu rakstīt, bet par to, ko viņiem liekas, ka lasītāji grib lasīt vai kas ir modē (sociopāti, neirotiķi u.tml.). Un tad beigās nav ne šis, ne tas. 3/5

 

Pretty Deadly, Volume 2. Diemžēl šeit arī drusku vilšanās, pirmais sējumiņš bija sižetiski interesantāks, lai gan, protams, ilustrācijas arī šajā ir izcilas. Vnk apskaužu cilvēkus, kas tā prot zīmēt. 3/5

Abas pārējās grāmatas (“The Whatnot” un “The North Water”) pagaidām ir iesāktas un atstātas uz citu reizīti. Lai gan tās abas ir gluži bez vainas, kaut kā nelasījās. Gan jau pa garo ziemu atnāks arī tām tieši piemērots dvēseles noskaņojums.

Lai nebūtu tā, ka galīgi nekas nav izdarīts, Helovīna vakarā savā sikspārņu apsēstajā mājā jautrā kompānijā noskatījos “The Nightmare Before Christmas”. Jāatzīst, ka kopš iepriekšējās reizes biju aizmirsusi gandrīz visu, kas tajā notiek. Atceros tikai, ka man kādu laiku bija viegls crush uz Džeku Skelingtonu. Filmas otrajā pusē gan aizrunājāmies, tāpēc droši vien būs šo jānoskatās vēlreiz un uzmanīgāk. Varbūt uz Ziemassvētkiem.

Šausmiņu noskaņā šajā sezonā beidzot noskatījos (ar draudzeni, lai man vienai nav šausmīgi) “Stranger Things”, par kuru vienā vārdā teikšu – overrated. Esmu dzimusi astoņdesmitajos, tāpēc, lai gan bērnības atmiņas lielākoties ir saules mirdzuma pielietas, man nav nekādu siltu jūtu pret to laikmetu – briesmīgas frizūras, briesmīgas drēbes, pa tv nekas normāls neiet utt. Neredzu, par ko sajūsmināties. Turklāt tā pa īstam kaut kas interesants šai seriālā sāk notikt tikai ap 6. sēriju. Ja nebūtu sarunājušas noskatīties visu, es būtu metusi mieru droši vien jau pēc kādas otrās sērijas. Nu ok, nebija jau viss slikti – sīkie aktieri ir tiešām labi, turklāt viņiem ir uzrakstīti lieliski dialogi. Protams, neiztikt bez žanra klišejas – līst tieši tai caurumā, kur mīt briesmonis, kurš tev nograuzīs galvu vai kkā tamlīdzīgi. Bet toties iztika bez pārcukurotām beigām. Vienu vērtīgu secinājumu gan es ieguvu – mani biedē tas, ko es nesaprotu. Kamēr tas briesmonis netiek rādīts vai tiek rādīts tikai mazlietiņ, uzdzenot šausmiņas un ļaujot vaļu tavai iztēlei, tikmēr tieši tas arī notiek, un vienā brīdī es jau biju totāli noraustījusies. Un tad viņu parāda visā krāšņumā, un viss – vairs nav interesanti. Un bailīgi arī nemaz. Meh. Protams, mans sajūsmas trūkums par seriālu var būt skaidrojams vienkārši ar to, ka neesmu žanra cienītāja.

Nākamgad droši vien mēģināšu vēl, tikai varbūt nospraudīšu reālistiskāku plānu 🙂 Varbūt.

Pusnakts stāsti

Standarta

Reiz sensenos laikos tāltālā zemē dzīvoja karalis, kam bija viena vienīga meita – daiļa kā tikko plaucis rozes zieds, maiga kā rīta rasa un jauka kā svētdiena. Patiesību sakot, viņa bija tik daiļa, maiga un jauka, ka viņa patika pat skaudīgākajiem skauģiem. Pat lielākie karaļzemes nabagi, kam nebija krekla, ko mugurā vilkt, vai maizes doniņas azaidam, no visas sirds mīlēja princesi, lai gan viņai bija viss, pēc kā viņi varētu ilgoties un par ko viņu apskaust. Bet tāda, lūk, bija šī princese – jauka, maiga un daiļa. Dziedāja korī, adīja bāreņiem zeķītes un turēja rūpi par ikvienu, ne tikai zirni zem saviem 20 dūnu pēļiem.

Un tad kādā dienā, kas līdz tam arī bija bijusi gluži jauka, karaļzemes mežā ieradās pūķis. Un kā jau pūķis, viņš nebija ieradies vienkārši pasnaust. Nē, viņš postīja un ālējās, rija aitas ganāmpulkiem vien un tramdīja tirgotājus un ikvienu citu, kas bija sadomājis doties cauri viņa mežam, caur kuru sagadīšanās pēc vijās arī karaļvalsts galvenais ceļš. Un pēc tam, sadzēries tirgotājiem nozagto vīnu, viņš ālējās dubultā un dziedāja nepieklājīgas dziesmiņas tā, ka viss mežs skanēja. Tie, kas izspruka viņa nagiem, nonākuši pilsētā, stāstīja briesmīgus stāstus, kas jo dienas, jo kļuva briesmīgāki – pūķim vienas galvas vietā pakāpeniski parādījās trīs, tad sešas. Tad viņš spļāva uguni, tad sēru. Un izmērā tas bija izaudzis no zirga līdz koku galotnēm. Bet tas pēdējais varētu arī būt taisnība, ja ņem vērā, cik aitu viņš bija aprijis. Tomēr, tā kā nav ticamu pētījumu par pūķu vielmaiņu, tad varbūt tie visi bija pārbaidītu ļautiņu pārspīlējumi.

Kad pūķim bija apnikusi aitu ēšana (spalvainas) un tirgotāju baidīšana (jo drīz vien neviens pa to ceļu vairs nebrauca), viņš nolēma sākt prasīt karalim meslus. Vai nu tu atdod man savu meitu vai dod pa vienai jaunuvei nedēļā! Karalis negribēja ne dzirdēt par meitas (daiļās, maigās, jaukās) atdošanu. Arī pavalstnieki bija vairāk nekā gatavi upurēties daiļās, maigās, jaukās vārdā un atdeva savas meitas bez ierunām. Bet drīz vien jaunavu fonds sāka izsīkt. Karalis, protams, cīnījās. Sasauca padomniekus, gudrajos un raganas. Lika spriest, spriedelēt un pareģot. Sūtīja vēstnešus, bruņiniekus un vientiešus pretī pūķim. Un nekas no tā nelīdzēja. Daiļā, skaistā un jaukā princese vairs nedziedāja, neadīja un nepriecēja, tikai klusi raudāja savā torņa istabā. Un kad visas diplomātiskās iespējas bija izsmeltas un visas pilsētas jaunavas apēstas, bija pienākusi princeses kārta. Drīz pēc tam pūķis pārcēlās uz citu dzīvesvietu, tuvāk jūrai un pludmalei. Tur vēl arvien bija gana jaunavu. Bet karalis nomira aiz bēdām, un par viņa karaļvalsti tagad liecina vien sen aizaugušas drupas mežā, kuras garāmjājot var arī nemaz nepamanīt.

Jautājums tev, manu dārgo lasītāj, – kurš ir lielāks briesmonis – pūķis, kas ēd jaunas meitenes brokastīs, vai tēvs, kas atdod savu meitu pūķim? Lai gan esmu bijusi gana jauka un neesmu jums izstāstījusi nevienu pasaku no šīs grāmatas, tās visas uzdod jautājumu – kurš šajā stāstā ir īstais briesmonis?

The trap is loneliness, and none of us escapes it.

Leigh Bardugo vārds bija dzirdēts, tomēr līdz viņas grāmatu lasīšanai pagaidām nebiju tikusi. Pa BTT bija ienākusi informācija, ka latviski tiks izdota viņas grāmata “Six of Crows”, tādēļ nolēmu nesteigties ar viņas daiļrades iepazīšanu un nogaidīt līdz latviskajam izdevumam. Ciemojoties Tallinā, gluži nožēlojamā veidā (pārāk daudz staigāšanas kājām, novirzīšanos no takas un mākslas) grāmatu veikalam atlika vien nieka pusstunda. Un kas ir pusstunda grāmatu veikalā? Nekas! Knapi spēj apostīt gaisu. Bet naudu kaut kur iztērēt vajadzēja, tādēļ pēc angļu grāmatu plauktu ātras pārskatīšanas pārsviedos uz jaunumu galdu, kur gulēja šī grāmata. Nospriedu – kaut kas par šo ir dzirdēts. Ātri iemetu aci Goodreads (jo kurš tad šodien pērk kaķi maisā), secināju, ka šis būs kaķis maisā, jo ir iznācis tikai pirms dažām dienām, bet esmu riskējusi ari vairāk, turklāt šai vismaz ir smuks vāks.

Šai grāmatai ir ne tikai smuks vāks, bet arī zīmējumi, kas gan ir nedaudz maitekļi, tāpēc ar šķirstināšanu vēlams nepārcensties. Jau autobusā no Tallinas reāli aizrāvos ar pirmo pasaku, un arī nākamās divas bija tādas, no kurām grūti atlīmēties. Mana mīļākā pasaka laikam ir par pārāk gudro lapsu. Bet ir arī stāsti par briesmoņiem, kas dzimst pieklājīgās ģimenēs, raganām piparkūku namiņos, nārām uz sauszemes utt. Bet pārsvarā tās ir par patiesību, kas netiek izstāstīta. Un Leigh tiešām sanāk ļoti labi parādīt to citu pusi – pārliecinoši, saistoši un sāpīgi. Nevaru teikt, ka visas pasakas man patika vienādā mērā, bet tāpat nevar noliegt, ka viņai piemīt ļoti spēcīgs talants un brīnišķīga valodas izjūta, kas vienkārši dod prieku lasīt.

Īpaši iesaku tiem, kam patīk interpretācijas par klasiskajām pasakām. Lai gan šo pasaku notikumi risinās Leigh radītajā GrishaVerse, tās var lasīt kā atsevišķu grāmatu un neko nezaudēt/nemaitekļot.

This is the problem with even lesser demons. They come to your doorstep in velvet coats and polished shoes. They tip their hats and smile and demonstrate good table manners. They never show you their tails.

This is the problem with making a thing forbidden. It does nothing but build an ache in the heart.

Freedom is a burden, but you will learn to bear it.

Antarktīdas impērija

Standarta

A penguin finds no difficulty in being a penguin, it simply is. This also is possible for you. /A. L. Kennedy, ‘On Having More Sense’/

Es skaužu Gevinu Fransisu. Protams. Bet ne tik daudz par to gadu Antarktīdā (lai gan arī par to un pamatīgi), bet vairāk par, ka viņš tik agri dzīvē saprata, ko grib, un ļoti gudri izvēlējās savu profesiju. Ne tā kā es, kas aizgāja uz angļu filologiem aiz neko darīt un tā, ka anglene pietiekami labi padevās. Un jebkura cita studiju programma 18 gadu vecumā man izklausījās tikpat mazpievilcīga kā pārējās. Bet stāsts jau nav par mani.

It is said to be one of our oldest stories, embedded in humanity’s DNA, when a young man goes to a far-off land in search of a terrible or wondrous beast.

Gevins jau no bērna kājas bija ornitologs-entuziasts. Un, kad viņš zoodārzā pirmoreiz ieraudzīja pingvīnus, tā bija tūlītēja aizraušanās, kas viņā iededza sapni par Antarktīdu un iespēju satikt pingvīnus pašam personīgi. Tā nu tad, kad Gevins bija izmācījies skolās un kļuvis par ārstu, viņš pieteicās BAS (British Antarctic Survey) un ļoti veiksmīgi ieguva vietu tieši tajā Antarktīdas izpētes stacijā, kura atrodas imperatorpingvīnu kolonijas tuvumā, – Halley. Nākamajā rudenī Gevins uzkāpa uz kuģa, kuru, protams, sauc Ernest Shackleton, klāja, lai dotos garajā ceļā uz Antarktīdu. Viņš apzināti izvēlējās lēnu aklimatizācijas braucienu ar kuģi, nevis lidojumu, lai noskaņotos uz garo gadu pašā pasaules malā, vērodams putnus, jūras un pakāpenisko pāreju no ziemeļu puslodes uz dienvidu, no dienas dienā.

In the dark I would lie out on the helideck looking up into the night sky. Antarctic terns on migration would veer into the ship’s lights. The stars of Orion were upside down now, Cassiopeia had slipped away into the ocean to the north. The Pleiades were still with us, a faint smudge of light, and the Milky Way stretched into an infinity of other worlds. My mind felt calmed, eased as it faced the long silence ahead. It is good to see the scale of the universe, to feel tiny and inconsequential before it. Each night I gathered my strength from that.

Lai gan Gevins nevienā brīdī nenosauc konkrētu gadu, kad viņš ir ziemojis Antarktīdā, viņš neslēpj nedz vārdus, nedz faktus, kas ļauj izsecināt, ka tas ir bijis 2003. gads (precīzāk – no 2002. gada ziemas saulgriežiem). Gevins ir labs stāstnieks, mazliet arī dzejnieks dvēselē, turklāt acīmredzami ir sajūsmā par Antarktīdu. Tāpat viņš ir izlasījis teju visu pieejamo literatūru par Antarktīdas “iekarotājiem”. Ko viņš nav paspējis izlasīt līdz tam, to viņš izlasa Antarktīdas gada laikā, jo, lai gan katram no 14 bāzes iemītniekiem ir savi ikdienas darbi, brīvā laika ir atliektiem galiem. Kaut kādā veidā viņam ir izdevies sakausēt savu personisko pieredzi, kas, protams, nav tikai sapņaina blenšana zvaigznēs (bet ir arī tā), savu mīlestību pret Antarktīdu un pingvīniem un savu priekšgājēju stāstus un piedzīvojumus, pārlaistot to visu ar pasausā skotu humora mērci. Šī ir patiešām ļoti laba grāmata, ar ko sākt Antarktīdas iepazīšanu, jo Gevins gana daudz citē pagātnes notikumus, veiksmes un zaudējumu stāstus. Tas ir tā, it kā tev būtu viszinīgs draugs, kura pieredze ļauj tev izvairīties no garlaicīgiem foliantiem un izvēlēties labāko un saturīgāko, lai to iepazītu tuvāk. (Grāmatas beigās, protams, ir norādīta visa citētā literatūra.)

How to describe it? An empire of ice and of isolation, a limitless plain of brilliant white, a binary world of ice and sky. I could not yet fathom that it was a scene I would watch every day for a year. It was the earth as in Genesis, at the moment of ‘Let there be light’. The line between ice and sky was so distinct that I saw it suddenly as if the thin skin of our atmosphere had been peeled away. Outer space began at the ice surface, and I felt as if Starbase Halley, hanging suspended off the bottom of our world, was orbiting through it. I might as well be an astronaut, I thought to myself, though an astronaut would have found it easier to get back home.

Es no šīs grāmatas uzzināju daudz vairāk, nekā biju gaidījusi (bet jāņem vērā, ka neesmu par šo tēmu lasījusi sevišķi daudz), un diezgan daudz laika pavadīju, gūglējot putnu sugas, mākoņu tipus un Antarktīdas pirmo apceļotāju zīmētos akvareļus, lai varētu labāk iztēloties, par ko Gevins raksta. Es attālināti uzzināju, kā tas ir – izelpot varavīksnes, iepazinu bāzes ikdienas dzīvi (kas bija tiešām interesanti – šī iespēja ieskatīties pasaulē, kurā es nekad nevarēšu pabūt pati) un klausījos stāstus par putniem – ar migrāciju apsēstajiem Adeles pingvīniem, sūdu vanagiem (kaiju pasuga) un, protams, imperatorpingvīniem, un arī pilnīgi barbariskajām pingvīnu pētniecības metodēm vien gadsimtu iepriekš. Gribētos vairāk šādu stāstu, kas spēj apvienot gan piedzīvojumu garu, gan dvēseles pārmeklēšanu, gan faktus, nekļūstot sausiem un garlaicīgiem.

Sublime landscapes can teach us a lesson that we might otherwise only learn through hardships: that the universe is unimaginably vast, that we are relatively small and fragile, that we must accept our limitations, and get on with enjoying the magnificent aspects of being alive. It’s a valuable perspective to remind oneself of.

Neliels ieskats Antarktīdas dzīvē (te redzamā fancy bāze Halley VI tika oficiāli nodota ekspluatācijā tikai 2013. gadā)

For me that benefit was in the solitude it offered, a whitewashed primordial backdrop against which ideas, memories, ambitions, regrets, could be examined without distraction. To travel in the Arctic is to be part of a frontier human society. Travelling in the Antarctic, I found, is very different. There is great emptiness there, unlined by cultural history, and what you see in the landscape is all about what you carry with you.

Manners…

Standarta

Ak, kā laiks skrien! Pēc pirmās “Kingsman” filmas noskatīšanās bija lūpā āķītis un tik ļoti gribējās vēl! Nu ko, “vēl” ir klāt! Pagājuši tikai 2,5 gadi. Paskrējuši, drīzāk. Lai gaidīšana būtu patīkamāka, aptuveni pirms gada interneta plašumos parādījās mājiens, ka beigas nemaz nav beigas. Kā varbūt varēja secināt no pirmās filmas fināla.

Tas ļāva sirsniņai gavilēt un priecāties, ka aģents Galaheds jeb vienkārši Harijs (Kolins Fērts) atgriezīsies no aizkapa dzīves un atkal slānīs sliktos. Protams, arī šoreiz filmas centrālajā lomā ir Egzijs (Terons Edžertons), mūsu tik netipiskais superaģents, un viņiem atkal palīdz vienmēr nosvērtais Merlins (Marks Strongs). Starp citu, ar Marku Strongu pavisam nesen Guardian bija īsa, jauka saruna par raksturlomām un slavu vai tās trūkumu.

Kārtīgam superaģentu stāstam ir vajadzīgs sliktais, vēlams, ar Dieva kompleksu un vēlmi valdīt pār pasauli. Šajā reizē šo darbiņu paveikt apņēmusies Popija, latviski būtu – Magonīte (Džuliana Mūra). Un šis vārds nav izvēlēts nejauši. Lai tiktu galā ar šo nejauko dāmīti, Kingsmeniem palīdzīgu roku sniedz radniecīgā organizācija ASV – Statesman, kas savu īsto biznesu slēpj aiz viskija ražotnes (jūtami ienesīgāk par britu uzvalku šūšanas biznesu). Un tur ir daudz pazīstamu seju – piemēram, Čenings Teitems kā aģents Tekila un Pedro Paskāls (tas smukiņais no GoT 4. sezonas, kas ņēma ļoti šausmīgu galu) kā aģents Viskijs. Egzijam šoreiz ir jātiek galā arī ar ļoti personisku ienaidnieku – caurkritušo wannabe Kingsman aģentu Čārliju.

Arī šoreiz Kingsman veidotāji nepieviļ ne ar krāsām (sākot ar Egzija koši oranžo uzvalku līdz Magonītes ne mazāk košajām un, protams, sarkanajām kleitām), ne apgriezieniem – filma sākas ar lielisku kautiņu un pakaļdzīšanās ainu, kas ir tik nereāla un smieklīgi absurda, ka prieks. Tādā garā, protams, tiek turpināts – spiegiem ir visneiedomājamākie ieroči, braucamie un palīglīdzekļi. Nopietni to visu, protams, nevar un nevajag uztvert. Cīņu horeogrāfija ir brīnišķīga un ironiska vienlaikus. Iespējams, vistrakākā aina ir ar pacēlāja vagoniņu – odziņa visam! Un arī šoreiz filmā netrūkst brutālu ainu – par daļu no tām parūpējas pilnīgi psihā Magonītes madāma, tāpēc kinoteātra ieteikums 16+ ir pilnīgi pamatots. Bet tas netraucē šo filmu ierindot lieliskas izklaides kategorijā – tā ir spraiga, smieklīga un krāšņa. Īpaši man patika Magonītes koši iekārtotā pasaule un ļoti izteiksmīgie amerikāņu superaģenti. Tāpat var priecāties sieviešu tiesību aizstāvji, jo Magonīte pierāda, ka sievietēm tiek dotas gana svarīgas un izteiksmīgas lomas! Un mums ir pamatotas cerības nākotnē redzēt arī kādu dāmu superaģenti, nevis tikai asistenti. Ak, jā, un tur ir arī Eltons Džons. In all his glory. Un vēl. Un vēl. Bet vairāk stāstīt nebūtu godīgi, jāļauj jums pašiem izbaudīt to prieku un arī pa kādam pārsteigumam. Starp citu, stāstam ir arī morāle, bet to ļaušu pamanīt jums pašiem.

Tiem, kam gribas pirms skatīšanās mazo ieskatu, te jums filmas reklāmklips bez īpaši nopietniem maitekļiem:

Bet, ja jums tāpat kā man gribas vairāk Terona un esat īsts #tarontula, tad jāskatās šis:

Kino no 22. septembra

R.I.P. XII

Standarta

Vispār manā rudens plānā bija pievērsties bērnu un jauniešu literatūrai – ir šis tas uzkrājies, turklāt tagad ir sācies jaunais mocību gads, būtu tā diezgan tematiski, ne? Bet tad parādījās Mairita ar ikgadējo R.I.P. lasāmo izaicinājumu. Un es atcerējos, ka gribēju tajā piedalīties jau pērn, tikai kkā maķenīt nokavēju. Nav labāka gadalaika par rudeni, lai nodotos tumšās un šausmīgās literatūras lasīšanai. Par to tad arī ir R.eaders I.mbibing P.eril Challenge (jeb R.I.P. Challenge) – lasīt mistēriju, spriedzes, trillerīgo, tumšās fantāzijas, gotisko, šausmu un pārdabisku lietu pilno literatūru. Atzīšos, ka neesmu tā lielākā šausmiņu fane, jo vnk esmu pārāk viegli ietekmējama. Un pēc tam miedziņš nenāk un bail naktī uz točiņu iet. Tas, kā vidusskolas laikā lasīju “Drakulu” vējainos un tumšos rudens vakaros, mūžam paliks man atmiņā. Biju tik ietramdīta, ka katrs vēja pūtiens un bērza zaru piesitiens pie balkona lika man vai gaisā lēkt. Biedējošākais bija tas, ka logam nebija aizvērti aizkari, ārā biezēja šausmeklīgāko šausmekļu pilna tumsa, bet man nebija drosmes piecelties un aizkarus aizvērt, jo – kas zina, ko es ieraudzīšu aiz loga? Varbūt pašu Drakulu karājamies un aicinām mani atvērt lodziņu un ielaist viņu istabā. Un jūs jau zināt, ar ko tas beigsies. Un tomēr tas bija sasodīti aizraujoši, un nav nemaz bijis tik daudz romānu, kas man likuši satraukumā trīcošām rokām šķirt nākamo lappusi un nervozi skatīties pār plecu.

Cik saprotu, R.I.P. idejas autors ir Carl V. Anderson, kurš šogad šī lasīšanas izaicinājuma kūrēšanu ir uzticējis Andi un Heather. Ikviens var brīvi izvēlēties, ko lasīt un skatīties no atbilstošajām tēmām, un var arī piedalīties koplasīšanā un pēc tam – apspriešanā. Galvenais ir izbaudīt lasīšanas un, iespējams, arī baidīšanās prieku.

Tā kā brīžiem es esmu neglābjama optimiste un arī manā lasīšanas plānā gluži labi iederas šīs tēmas, tad esmu apņēmusies tikt galā “Peril the First” jeb 4 grāmatām, klāt pieķerot arī “Peril on the Screen”. Tā kā laika periods ir gana dāsns – no 1. septembra līdz 31. oktobrim, problēmām nevajadzētu būt.

Ian McGuire – The North Water. Tumšs un ļauns stāsts par tumšu un ļaunu cilvēku uz vaļu medību kuģa 19. gadsimtā. Daudzsološi. Iederēsies trilleru un spriedzes kategorijā. Kvalitāti sola nominācija Bukera balvai 2016. gadā.

Tess Gerritsen – I Know a Secret. Pēdējās lasītās Džeritsenas grāmatas man ir sagādājušas vilšanos, bet viņai ir arī lieliski, spriedzes pilni gabali, piemēram, “Ķirurgs” un “The Killing Place”, kuru lasot nebija ne domas par gulēšanu, jo visu laiku bija jāsatraucas, kas notiek grāmatā, kas ir tie nezināmie ļaunie, kas vēro galvenos varoņus, un kādas šausmiņas vēl mūs sagaida. Ceru, ka šī grāmata būs kaut cik spriedzīga un Džeritsena atgūs kādas akcijas manās acīs.

Stefan Bachmann – The Whatnot. Šī ir otrā grāmata “The Peculiars” sērijā par alternatīvu realitāti, kad Anglijā ir sadūrušās cilvēku un maģisko būtņu pasaules, kur vieni ienīst otrus, kur gan vieni, gan otri ienīst jaukteņus (peculiars), kur notiek dažādas nesmukas lietas un ļaunie ir patiešām ļauni. Pirmā grāmata bija aizraujoša, lieliska un drūma vienlaikus. Lieku augstas cerības uz šo un gaidu krāšņus un nomācošus piedzīvojumus.

Pretty Deadly, Volume 2. Šī ir grafiskā novele par Nāvi, tās ģimeni un draugiem. Brīnišķīgas ilustrācijas, ceru arī uz interesantu iesāktā stāsta turpinājumu. Ja stāsts nofeilos, būs vismaz bildes.

Tā kā es neesmu īpaši veiksmīga šausmu filmu skatītāja, tad tās noteikti atkrīt. Bet ir plāns jau šajā nedēļas nogalē beidzot pieķerties “Stranger Things” – būs kompānija, lai man nav jāsatraucas vienai. Un vispār varētu būt pienācis laiks vēlreiz noskatīties “Nightmare Before Christmas”, kas pirmajā skatīšanās reizē mani vienkārši apbūra. Šausmu tur nav, bet Helovīns gan pārpārēm. Ja nu būs tā, ka radīsies pārāk daudz brīva laika, varētu uzmeklēt kaut ko no Hičkoka spriedzīgajām, bet varbūt ne pārāk bailīgajām filmām.

Vai vēl kāds piedalās šajā baidīšanās izaicinājumā?

Chick-lit vasaras raunds

Standarta

Pirms atvaļinājuma mana rociņa gluži neviļus aizstiepās pēc romantiskā romāna, kas kādu brītiņu bija svaidījies plauktā. Sāra Larka man sen jau nav sveša – savulaik izurbu viņas mākoņzemes triloģiju. Nu ok, gandrīz. Jo trešajā daļā man drusku apnika, kā viņa moka tās nabaga grāmatu varones, un es padevos. Bet laiks dziedē visas brūces. Tā nu sāku lasīt “Tūkstoš avotu salu”. Arī šeit Larka pieturas pie pārbaudītām metodēm – romantika uz vēsturiska fona. Ir mīla, ir naids, ir dramatiski pavērsieni, un tas viss – ļoti eksotiskā vidē. Ja mākoņzemes grāmatas ļāva iepazīt Jaunzēlandi un maorus, tad šoreiz stāsts risinās Jamaikā 18. gs. sākumā – cukurniedres, plantatori un vergturība.

Jaunā un naivā Nora no lietainās Londonas nonāk savā sapņu zemē Jamaikā, bet diemžēl ne ar savu ideālo vīrieti. (Šis būs vienīgais maiteklis, bet to var pat uz grāmatas vāka izlasīt, tāpēc – atļauts.) Kad Noras pirmā mīla noliek karoti no diloņa, viņai būtībā ir viss vienalga, tādēļ viņa piekrīt precībām ar cukurniedru plantatoru no Jamaikas. Tā teikt – vismaz valsts būs pareizā. Tas, ka viņas laulība ir tālu no ideālas, nav nekas salīdzinājumā ar atskurbinošo patiesību par vergturību un tās niansēm. Lai gan uzaugusi mājā ar kalpotājiem, pat Nora nespēj pieņemt vergturības standartu, tāpēc cenšas, cik iespējams, atvieglot vergu dzīvi un palīdzēt viņiem. Tomēr iet pret vispārpieņemtajām normām tajā laikā un vietā nebija ne gudri, ne izdevīgi. Un nav arī tā, ka visi vergi viņai sajūsmā kristu ap kaklu vai bučotu kājas. Lai gan šī ir romantiskā literatūra ar tipiskām klišejām – vīrs, kas pēc kāzām pārvēršas briesmonī, laulība bez mīlestības un mīlestība bez laulības, drāma, bēgšana un glābšanās, man jāatzīst, ka Larkai ir izdevies vietām parakt drusku dziļāk, pastāstot gan par Āfrikas cilšu īpatnībām, gan vergu kariem Jamaikā. Līdz šim man bija problēma ar Larku, ka viņai patīk taisīt drāmu, sak – kā vēl mēs varētu pamocīt šo nabaga sievišķi? – tādēļ šoreiz mani pārsteidza viņas piegājiens vietām paņemt to pašu dramatisko dimensiju, bet citā, ticamākā un arī nepatīkamākā griezumā. Bija arī vieta, kur mazliet šaubījos par stāsta atbilstību realitātei, bet izrādās, ka tāda aizbēgušo vergu pilsēta Nenijtauna tiešām ir bijusi, bet par pārējo autore pēcvārdā paskaidro, kāpēc savā stāstā ir izmantojusi citu notikumu risinājuma versiju. Par skaidrojumu viņai žetons. Noteikti izlasīšu arī grāmatas turpinājumu. Kad man būs nauda to iegādāties. 😉

Chick-litu var, protams, lasīt jebkurā gadalaikā, tomēr tas visnevainojamāk piestāv laiskai zvilnēšanā ļežakā jūras malā. Tā nu, uzsākot atvaļinājumu dienvidos, es turpināju izklaidēt sevi ar pavieglo literatūru. Nākamā šīs tēmas grāmata bija no jau pazīstamās Džilas Menselas – “Don’t Want to Miss a Thing” (Kontinents latviski izdevis ar nosaukumu “Mīlestība un citas spēles”). Galvenajam varonim Deksteram ir naudas kā spaļu (cik var noprast – no biržas darījumiem), vecpuiša cienīgs miteklis un ik vakaru cita meičiņa. Un tad pēkšņi nomirst viņa māsa un atstāj viņam pienākumu rūpēties par viņas vēl gadu nesasniegušo meitiņu Delfi. Un ko domājat? Seksīgais vecpuisis met kažoku uz otru pusi, atstāj Londonas uzdzīvi un draugaļas un pārvācas uz ģerevņu, lai kļūtu par hot-daddy. Tur, protams, ir jaukā kaimiņiene Mollija, kas zīmē komiksus un visādi citādi jauka. Tālāk jau viss skaidrs. Vismaz mums. Bet vēl jau, protams, Menselas stilā ir vairāki citi stāsti, no kuriem viens ir par mazāk ierastu tēmu – dubultās dzīves un dubultās ģimenes. No vienas puses man dažreiz liekas, ka ir par daudz to citu, paralēlo stāstu, no otras – labāk daudz stāstu, nekā viens un izstiepts kā pārkošļāta košļene. Visumā varbūt nedaudz klišejiski, ka beigās visiem viss ir labi un visi dabonās, bet to jau galu galā mēs gribējām no šādas literatūras, vai ne? Man turpina patikt Mensela, turpināšu lasīt vēl, jo stāsti ir ar atsvaidzinošu humoru un pietiekami labi nostrādāti.

Apskatu pabeigšu ar vilšanos. Pirms dažiem gadiem pamēģināju Reičelas Gibsones romānu, kas man ļoti patika. Pareizajās devās jautri un romantiski. Pēc tam esmu izlasījusi laikam vēl pārīti. Tāpēc īpaši nešaubījos nomēģināt vēl vienu. Varbūt, ka nevajadzēja. Un vajadzēja gan ievērot to, ka šoreiz vāks švaki noformēts un arī nosaukums totāli tizls – “Just Kiss Me”. Bet ko tik atvaļinājumā nedarīsi. Sākums bija tīri jauks, ieskrējos gandrīz līdz pusei, un tad tad pēkšņi ieraudzīju visas pareizrakstības kļūdas, visus tizlos un liekos epitetus un visu to trako atkārtošanos. Kaut kā aizvilku līdz galam, tīri principiāli, bet esmu ļoti vīlusies viņā. Ņemot vērā, ka man ir kindlā par lētuci iepirkta vēl viena viņas grāmata, gan jau izlasīšu arī to, bet gan jau, ka ne tik drīz.

Sižetiņš ļoti īsumā – Vivjena, kas kādreiz bija nekas, bet tagad – slavena Holivudas YA filmu aktrise, atgriežas Čārlstonā, jo ir nomirusi viņas māte. Lai viss nebūtu sērīgi, ir bērnībā tik ļoti nīstais Henrijs, kurš tagad izvērties par īstu skaistuli un lielisku dāmu mierinātāju. Dzirksteles lec ātri un augstu, ātri vien viņi mierina viens otru palagos. Pēc tam, protams, romantiku sabojā pāris drāmas un noslēpumi, bet beigās viss beidzas labi un cukuraini. Tas arī viss.

Un tagad pievērsīšos kam nopietnākam. Varbūt.