Author Archives: Austra

The Wildest Party

Standarta redaktors
Ķēriens!

Ķēriens!

Izpaudīšos, kamēr vēl esmu “book-high”. Pērn, apmeklējot Grāmatu izstādi Ķīpsalā, sapratu, ka es to lietu pārāk nenopietni ņemu – iet tur svētdienā nozīmē cerēt uz atliekām. Protams, grāmatas par pilno cenu vēl arvien ir, bet īpaši izdevīgie piedāvājumi sen jau ir nosmelti. Tāpat iet ar pirmsalgas iztukšīti nav moderni. Tā nu šogad mēģinājām saplānot citu apmeklējuma dienu, kas nozīmēja nedaudz pakārtot darbu. Otrs uzdevums bija atlikt pasākumam normālu žūksnīti, lai nav jāņaud, ka ņau ņau naudiņas, bet gribas ta visu. Vispār jau pirms izstādes es nedaudz bažījos, ka īsti nav noskaņojums, un vai man būs, ko pirkt? Jo plānā bija kādas 2-3 grāmatas (no kurām atcerējos nopirkt tikai vienu).

Ierodoties hallē, uzņēmām zemo startu uz Jāņa Rozes veikalu, jo bija jau zināms, ka jāmetas virsū īpašo piedāvājumu kastēm. Un tur patiešām bija, ko izvēlēties! Bija pat sevi jābremzē un jāmēģina pārliecināt, ka nav obligāti jāgrābj visas grāmatas tikai tāpēc, ka tās ir par 1 eiro. Īpašs prieks bija par Nika Hornbija (viens no maniem mīļākajiem autoriem) “Funny Girl” un Diānas Seterfīldas “Bellman & Black” (viņas spalvai pieder arī ļoti foršais “Trīspadsmitais stāsts”). Arī JR jauno un svaigo anglisko grāmatu plaukti nelika vilties – var redzēt, ka ir piestrādāts pie pasūtījumiem, jo ir papilnam visādu jaunu un aktuālu gabalu. Tā es tiku pie Yrsa Sigurdardottir “Why Did You Lie?” – nebūs vairs jādomā, ar kuru viņas grāmatu sākt. Un ja līdz šim Katie Khan “Hold Back The Stars” manā to-read listē iekļuva tikai dēļ smuka vāka, tad somā tā nokļuva, jo dzīvajā tas vāks ir vēl smukāks! Jā, esmu sekla būtne. Un Kontinentam gāju garām gaisā paceltu snīpi. Protams, JR bija arī plauktu plaukti ar žurnālgaldiņu un krāsojamām grāmatām. Bet tur es pārāk ilgi neuzkavējos. Lai gan ilustrētais Šekspīrs bija ļoti vilinošs!

Pēc tam metāmies uz grāmatmaiņas punktu cerībā, ka tur kkas atradīsies. Nu, bija kā parasti – kaut kāds nejauši izvēlēts mikslis. Gandrīz jau domāju, ka nāksies nest mājās līdzpaņemtās grāmatas, jo izlase atkal ir kā no Otrās Elpas bezmaksas plauktiem, bet tad ieraudzīju Tarzānu – un, hei! – protams, ka es gribu klasisku trašiņu! Tad es uzkūlos “Gargantijai un Pantagrielam”, kurā bija ierakstīts tik jauks vēlējums, ka tādēļ vien jāņem. Un tad vēl paķērās Vilkija Kolinsa “Mēness akmens” – mēģināšu vēlreiz palasīt šo viktoriāņu klasiķi, jo “Sieviete baltā” mani drusku nokausēja. Bet kaut kam tur taču ir jābūt!

20170224_211832

Neputnā ieķēru svaigāko no Mākslas detektīviem, bet stundu vēlāk pie Pētergaiļa secināju, ka esmu gatava lasīt jebkuru grāmatu, ja vien to ir ilustrējusi Elīna Brasliņa. Vēl tur man iekrita kārajā acī “Pagrīdes ieceļotāji”, jo tas vāks! Būs vispirms man, pēc tam jaunajai paaudzei.

Pie Prometeja nolēmu pamēģināt Asinszāles triptihu. Cerams, patiks. Vispār jau tas daļēji bija no sērijas – paskatījos makā – Hei, es neesmu iztērējusi pat pusi no sava budžeta, ok, ņemsim visu sēriju, ko tur niekoties! Ja tikai tas viss pēc tam nebūtu jānes… Zvaigznes stendā es vairāk nodarbojos ar pārdošanu, nekā pirkšanu. Madara gan nebija īpaši jāpārliecina, ka viņai vajag “Sniegavīru”, bet kādai dāmai es piedziedāju pilnas ausis par Berjlindiem un liku lasīt secīgi, lai nesanāk maiteklis. Un tas, ka Berjlindus met pakaļ pa 7 eiro, ir vnk trakums. Pati it kā gribēju 1Q84 2. daļu, bet kā jau kārtīgam grāmatu frīkam, man gribas, lai visas vienas sērijas grāmatas man ir vienādos iesējumos, bet šī tagad ir pieejama tikai mīkstajos vākos. Paķēru tikai Pepes un Milles jaunākās grāmatas māsasmeitai. Varētu domāt, ka šitās grāmatas raksta zviedru autore, jo kamēr Mille sauļojas bīčā, Pepe – kā jau vīrietis – gatavo pusdienas.

Uzvara par smukāko stendu stabili pienākas BaibaBooks. Nav pat konkurences viņiem. Viņām? Tiem, kas vēl nav izlasījuši lielisko grāmatu par Lūsiju Bārtoni, šī ir lieliska iespēja to paķert par ļoti draudzīgu cenu. Vispār izstāde šogad ir līmenī – daudz labumu! Var redzēt, ka izdevēji pūlas ne pa jokam, daži laikam pat izdošanas datumus pielāgo pasākumam, jo ir visādi neredzēti jaunumi. Nu forši, tiešām prieks bija apmeklēt un izvēlēties sirdij tīkamo. ❤

“Lauva”

Standarta redaktors

Aww-right. Saru ir tikai 5 gadi, kad viņš tuvējās pilsētas dzelzceļa stacijā pazaudē vecāko brāli, un vairākas stundas vēlāk pamostas vilcienā, kas dodas nezināmā virzienā. Šķērsojis pusvalsti un nonācis miljonu pilsētā Kolkatā, Saru ir pavisam viens. Viņš nezina savu uzvārdu, nezina, no kura apgabala nāk, var pateikt tikai sava mazā miestiņa nosaukumu, kuru neviens neatpazīst. Viņš pat nerunā vietējā – bengāļu valodā. Viņa izredzes atgriezties mājās nav visai spīdošas. Nezinu, kā, bet Saru izdodas saglabāt optimismu, turklāt viņš ir ļoti apsviedīgs, bet tādam jau laikam cilvēkam Indijā jābūt. Tiesa, arī viņa laimes zvaigzne spīd gana spoži, un Saru izdodas izbēgt dažādiem ļoti nepatīkamiem likteņiem. Un tad viņu adoptē austrāliešu pāris, un viņš nokļūst Tasmānijā, izaugot labi situētā vidusšķiras ģimenē. 25 gadus vēlāk Saru sāk meklēt savas saknes, mēģinot apvienot savas bērnības atmiņas ar to, ko spēj Google Earth. Pamazām tas pārvēršas apsēstībā, kas draud izpostīt viņa attiecības gan ar draudzeni, gan adoptētajiem vecākiem. Un tad ir tās beigas, kad neslēpti šņaukājas pat stiprais dzimums.

Trīs Saru

Trīs Saru

Filma ir tapusi pēc Saroo Brierley autobiogrāfiskās grāmatas motīviem, un tā ir kapitāls raudināmais gabals. Ne gluži tā, kā “Pirms atkal tiksimies”, drīzāk tā, ka asaras teju nemanāmi, bet neizbēgami krājas acu kaktiņos un sūknējas prom pa vaigiem. Visumā es to nesauktu par gada drāmu, tā drīzāk ir ļoti aizkustinošs stāsts par ģimeni, mīlestību un cerību. Tā arī visai atklāti parāda mūsu vienaldzību – jo kam gan rūp vēl viens noklīdis, noskrandis bērns, kad apkārt tādu ir tūkstošiem? Un vēl citiem šie bērni ir tikai bezvārda izmantojami radījumi, savācami no ielām vai bērnunamiem. Šis ir arī stāsts par izdzīvotāja/veiksminieka vainas apziņu, par ilgām, par dzīvēm, kas tiek aplauztas jau pašā pumpurā. Par to, cik svarīga bērnam ir mātes mīlestība, un šī saikne nezūd arī, esot tālu vienam no otra. Par cilvēkiem, kurus nevar izglābt pašus no sevis, lai kā gribētos. Lai gan Oskara nomināciju ir izpelnījies tieši Devs Patels (ko gan jau visi atceras no “Graustu miljonāra”), man vairāk gribas pieminēt mazā Sanija Pavara veikumu – viņa atveidotais spulgacis Saru varbūt nezina īpaši daudz vārdu, bet viņš ir ļoti izteiksmīgs, un tās acis…

Iesaku, bet brīdinu, ka var būt emocionāli plūdi, īpaši tiem, kuriem ir pašiem savi bērni.

Kino no 17. februāra

Durvju mēnesis

Standarta redaktors

Ja var ticēt kaut vienam vārdam, kas ir rakstīts Vikipēdijā, tad vārds “janvāris” ir cēlies no latīņu valodas vārda ianua, kas nozīmē – durvis, tādējādi apzīmējot durvis uz Jauno gadu. Arī šogad durvis tur vaļā čupiņa ar lasāmajām grāmatām. Janvāra plāns bija tikt galā ar dažiem iesāktajiem gabaliem, kas arī vairāk vai mazāk izdevās. Un tad es saķēru kaut kādu pretīgu saaukstēšanos, kuras dēļ pāris dienas lasīšana bija mans spēju maksimums, bet arī ne vienmēr. Vēl janvārī bija pāris dienas vējainajā un ziemīgajā Stokholmā ar šopinga un kultūras programmu, tēju, vīnu un personisko vārnu. Divus vakarus pabiju arī JRT, kas vēl arvien nepieviļ. Labi iesākts gads. Ja neskaita tos piešņauktos kabatlakatus.

Grāmatas. 

  1. Pīrss Brauns – Zelta dēls. 4/5. Lai gan, sākot lasīt šo grāmatu, es sajūsminājos, ka autors ne tikai sasodīti labi izskatās, bet arī labi raksta, tomēr šo gabalu muļļāju visu decembri un nekādi nespēju pabeigt. Ne jau tāpēc, ka grāmata būtu slikta, vienkārši man tā kaut kā uz vidus totāli nelasījās. Bakstīju pa vienai nodaļai uz priekšu un šausminājos, ka visi termiņi bibliotēkā sakavēti. Visumā tā ir ļoti veiksmīgs un kvalitatīvs turpinājums pirmajai daļai “Sarkanā sacelšanās” (un labi turpinājumi ir diezgan reta parādība), bet kaut kas man pietrūka dinamikas ziņā. Bet tas ir dziļi subjektīvi, jo ir cilvēki, kas sajūsmā lauž krēslus. Vēl joprojām uzskatu, ka jēdzīgākā no šī tipa (distopiskās fantāzijas) grāmatu sērijām, kas ir lasītas.
  2. Margaret Atwood – Angel Catbird, Volume 1. 2/5. Klasiķe Mārgareta Atvuda iemēģina roku pie komiksa, kurā neko nenojautošs datoriķis kļūst par kaķputncilvēku ar ienaidnieku žurkcilvēka izskatā un draudzenīti-kaķenīti. Mjau. Ideja diezgan laba, vizuālais izpildījums arī, bet sižets un dialogi – tīrās šausmiņas! Tā, it kā to būtu sagudrojusi pamatskolniece. Vāji. Neiesaku tērēt laiku. Īpaši Atvudas faniem, jo tad tā vilšanās varētu būt sāpīgāka.
  3. Andžejs Sapkovskis – Pēdējā vēlēšanās. 4/5. Brīnišķīgi lieliska grāmata, lai gan sāku to lasīt ar lielu skepsi. Ļoti oriģināla un asprātīga pieeja senajām, labajām pasakām un dažādiem mītiskiem personāžiem – stāsti, kuros galvenais varonis raganis (kuru arī es visu laiku lasīju kā “ragainis”) nodarbojas ar dažādu nelādzīgu radījumu likvidēšanu. Tur nav tikai visiem pazīstamie velni un lietuvēni, bet arī daudz eksotiskāki radījumi, piemēram, strigas. Mans mīļākais personāžs bija briesmonis Nivellens (no pasakas par skaistuli un briesmoni), riktīgi rēcīgs tips, bet arī velns tālu neatpalika. Ļoti gribētos, lai šī nav kārtējā sērija, kuru iesāk izdot un tad pamet. Protams, var meklēt tulkojumus uz angļu vai krievu valodu, bet kāpēc gribēt lasīt svešvalodā, ja ir iespējams tik labs latviešu tulkojums.
  4. Amy Kaufman, Jay Kristoff – Gemina. 3/5. Otrā “Illuminae Files” kosmiskās sāgas grāmata. Notikumi šoreiz risinās kosmiskajā stacijā Heimdall, kurā ierodas sliktie (tie paši, kas pirmajā grāmatā), lai pabeigtu iesākto darbiņu, un visi gali būtu ūdenī. Arī šoreiz glābšanas/pretošanās misiju uzkrīt veikt pārītim pusaudžu. Mazliet drūmi, vietām smieklīgi, bet, protams, atkal ļoti stilīgā vizuālajā noformējumā. Šoreiz iztikām bez zombijiem, kas bija priecējoši. Ar interesi gaidu noslēdzošo daļu. Šķiet, ka tā būs vēl garāka. Cerams, tiks izdomāts oriģināls atrisinājums un netiks kopēts pirmo divu grāmatu formāts (nu jau es zinu, kurā vietā gaidīt negaidīto). 
  5. Elizabete Strauta – Mani sauc Lūsija Bārtone. 4/5. Īsa, bet piesātināta grāmata par to, kā katrs notikums un katrs cilvēks, ko satiekam, mūs ietekmē un veido. Par rētām, kas nedzīst, par sāpēm, kas nepazūd, par saknēm un to, kas tā arī paliek nepateikts. Ļoti labi un spēcīgi. Grāmata, kas jāizlasa.
  6. Arnalds Indridasons – Purvs. 4/5. Šis ir lielisks detektīvs, ar ko sākt gadu – cilvēcisks, skaudrs un arī sasodīti aizraujošs. Slepkavība, kas izskatās pēc sadzīviska strīda stulba atrisinājuma, aizved izmeklētājus daudz dziļāk sāpīgā pagātnē, nekā gaidīts. Ļoti labi uzrakstīta un ļoti labi iztulkota grāmata, ko noteikti vērts izlasīt žanra cienītājiem. Plašāk šeit.
  7. Murder Under the Christmas Tree. 4/5. Šī bija vēl viena no manām Ziemassvētku grāmatām – 10 krimināli stāsti. Lai gan sākums sagādāja nelielu vilšanos, grāmata pamazām uzņēma apgriezienus un kļuva interesantāka. Vai arī es pārslēdzos uz tai piemērotāko noskaņojumu. Īsi, ātri un labi. Laba izvēle ziemīgiem vakariem, kad nav iekāriens lasīt 400+ gabalus.
  8. Lisa Dickenson – The Twelve Dates of Christmas. 1/5. Ļoti, ļoti slikts romantiskais Ziemassvētku romāns par kādu jaunkundzīti, kas šķiras un atkal mīl Ziemassvētku mēnesī. Pavirši uzrakstīta grāmata, nepievēršot uzmanību detaļu saskaņošanai, kur nu vēl parūpējoties, lai varoņi uzvestos vecumam vai profesijai atbilstoši. Ideja faktiski ir diezgan laba, vaina izpildījumā, kad autore cenšas vienā grāmatā sabāzt pārāk daudz, turklāt arī izteiksmes veids ir tāds pats pārcentīgs. Par divām pēdējām plašāk izteicos šeit.

Kino. Šis bija vēl slinkāks mēnesis par decembri, jo noskatījos tikai divas filmas. Vācu filma “Toni Erdmann”, kas ir nominēta arī Oskaram, ir stāsts par kādu tēvu, kas cenšas atjaunot attiecības ar atsvešinājušos meitu. Inese (Sandra Hüller) ir tipiska centīte, kas vergo kaut kādā konsultāciju uzņēmumā. Visi tur viens par otru svarīgāki, un viņai kā sievietei ir reāli jāiespringst, lai viņu vispār ņemtu par pilnu. Viņa praktiski visu filmu arī ir tāda konkrēti uzskrūvējusies, un, redzot to viņas darba vidi, es nemaz nebrīnos. Viņas tēvs Vinfrīds (Peter Simonischek) mīl praktiskus jokus. Redzot, ka kontakts ar meitu tradicionālajā veidā nav atdzīvināms, viņš uzliek parūku, nosauc sevi par Toniju Erdmanu un uzrodas meitas tuvumā visnegaidītākajos brīžos, izliekoties te par vēstnieku, te par biznesa konsultantu vai multimiljonāru. Filmas mīnuss ir tas, ka tā ir tiešām gara, jo te tiek veltīts ļoti daudz laika korporatīvās ikdienas detaļu attēlošanai. Diezgan īpatnējs gabals, kas parāda visnotaļ skumju eksistenci, uz kuru paši vien tiecamies.

Pēc tam beidzot noskatījos Star Wars filmu “Rogue One”, kas bija principā gandrīz viss, ko no tās gaidīju. Stāsts ir par sacelšanās alianses varoņiem, kas ir gatavi veikt neiespējamo misiju, lai iegūtu Death Star konstrukcijas plānus, un šis stāsts bija ļoti paredzams, tāpat kā tas, ka šiem varoņiem nevajag pārāk sirsnīgi pieķerties. Tomēr bija arī daži interesanti sižeta elementi, veselīgs humors un droīdu jociņi. Es tīri vai apskaužu robotus un līdzīgos, jo viņi var mirt bez baiļu, zinot, ka viņu eksistence var turpināties jebkurā citā ierīcē, kurā pārstāda tavu “cieto disku”. Diez vai viņiem saprast cilvēku sišanos par viņu pliko dzīvību līdz pēdējam mirklim. Protams, var diskutēt, vai šī filma ir ļoti vajadzīga visā Star Wars sērijā, ja jau līdz šim gluži labi iztika bez tās. Tomēr stāsts ir pietiekami interesants un specefektiem dāsns, lai to varētu skatīties bez īpašām sūdzībām. Un nauda nāk!

TV. Sava iecienītā krimiķu žurnāla iespaidā noskatījos zviedru/britu kopražojumu “Modus”, kas ir tapis pēc norvēģu autores Anne Holt grāmatu sižeta. Stāsta centrā ir psiholoģe Ingera, kas nesen ir atgriezusies mājās no darba FIB, un viņas meita kļūst par liecinieci slepkavībai, tā nu Ingera atkal tiek ievilkta šitajā padarīšanā, lai gan bija apņēmusies vairs izmeklēšanās neiesaistīties. Līķu kaudze pamazām krājas, un top skaidrs, ka šie noziegumi ir saistīti ar homofobiju. Lai gan šis nav pats aizraujošākais detektīvseriāls, ko esmu skatījusies, bet kaut kā tomēr obligāti bija jānoskatās viss un tempā. Visumā kvalitatīvi un ne pārāk depresīvi.

Un tad es nobriedu beidzot pamēģināt seriālu “Gilmore Girls”… Un tas man pārsteidzoši labi patīk. Jā, ok, es nespēju noticēt, ka pusaudži varētu spēt tik sakarīgi runāt un uzvesties, it sevišķi ilgtermiņā. Sižets pamatā ir balstīts uz mātes un meitas attiecībām – Lorelai ir bagātu vecāku atvase, kas ir visu nočakarējusi, 16 gadu vecumā paliekot stāvoklī, apkaunojot vecākus un sabojājot savas nākotnes izredzes. Stāsts gan risinās 17 gadus vēlāk, kad viņas meita Rorija ir ceļā uz Hārvardu, un Lorelai ir jānorij lepnums un jālūdz vecākiem finansiāli atbalstīt šo mērķi. Šis ir ļoti mīlīgs seriāls par dzīvi Ņujorkas piepilsētā, kas pilns ar visdažādākajiem īpatņiem, viņu attiecībām, svētkiem un pasākumiem, smiekliem un cilvēcību. Tiešām jauks gabals, turklāt viss tajā ir visnotaļ labi sabalansētās devās.

Teātris. Jep, jauna rubrika. Decembrī uznāca kāre iepirkt teātra biļetes, tā nu janvāris bija kulturāls. Iesākumā bija Hermaņa un Velbeka “Pakļaušanās”, kura, visticamāk, neatstāj vienaldzīgos. Manuprāt, mūsu šī brīža politiskajai situācijai ļoti aktuāla, jo mēs īpaši neatšķiramies no francūžiem – sēžam un gudri runājam, neko nedarām un problēmas risinām, vienkārši skatoties pretējā virzienā un gaidot, kad tās pašas aizies prom. Jo aizies, vai ne? Ja ir vēlme nedaudz padomāt, tad iesaku šo noskatīties.

Otra izrāde bija “Ilgu tramvajs”, kur uzspēju uz pēdējo “seansu”. Šis ir vēl viens stāsts par salauztām dzīvēm. Blanša ierodas ciemos pie savas māsas Stellas. Ne viss Blanšas dzīvē ir gluži tāds, kā viņa to iztēlo, un, ja Stella to spēj pieņemt, tad viņas vīrs Stenlijs pavisam nemaz, un attiecības visai ātri kļūst saspīlētas. Elita Kļaviņa Blanšas lomā ir teju ģeniāla, tik patiesa un neirotiska. Šajā izrādē bija tik daudz pazīstamu sajūtu – tie, kam ir brāļi vai māsas, zina, ka ģimenes sviestu pieņemt ir samērā viegli, jo pie tā gadu gaitā ir pierasts. Sarežģītāk, ka vienādojumā tiek iesaistītas citas personas. Tāpat tikpat daudz bija brīžu, kad priecājos – labi, ka man tā nav. Ja gadījumā šai izrādei ir TV ieraksts, kas tiks kaut kur rādīts, ļoti rekomendēju.

Februāra mēneša plāni – kā jau mīlestības mēnesī – krimiķi. Jo kas tik netiek sadarīts kaislību vārdā! Un – kā jau īsajā mēnesī – īsās grāmatas. Ir dažas uzkrājušās. Izskatīsies labi statistikā. Nu ok, Biki-bukus es tur neskaitīšu.

Decembra romantika #3

Standarta redaktors

Jā, jā, zinu – pienākusi janvāra pēdējā diena, kāds tur decembris? Bet, tā kā pamatīgi biju pārrēķinājusies ar Ziemassvētku lasīšanas plāniem, svētku grāmatas ievilkās janvārī. Šoreiz par pēdējām divām, un tad gan šo tēmu atlikšu līdz gada beigām.

Sākšu ar sliktāko, lai varu noslēgt uz pozitīvās nots ar labāko. Ar Lisa Dickenson grāmatu “The Twelve Dates of Christmas” es pamatīgi appirkos. Šī ir no tām grāmatām, kurām būtu vajadzējis apputēt aizmirstībā “autores” mīļajā dienasgrāmatā. Tiešām, tā ir tāds samocīts savārstījums, ka bail.

Neilgi pirms Ziemassvētkiem Klaudija izšķiras ar savu ilggadējo draugu. Bet, pateicoties labākajiem draugiem Penijai un Nikam, viņai nav gluži jāvada savas dienas skumjā vientulībā ar kabatlakatiem. Penija viņai organizē aklos randiņus, bet Niks – vienkārši randiņus. Tiktāl viss jauki. Tad atklājas, ka Klaudija, protams, mīl Niku jau kopš pamatskolas. Protams. Niks, protams, viņu arī, un to vien gaidīja, kad viņa izšķirsies. Protams. Te nu varētu būt saldās beigas, visi laimīgi utt. Bet nē, grāmata tikai pusē! Vajadzīgs sarežģījums! Darīsim tā – Penija arī mīl Niku! Kas var būt labāks par mīlas trijstūri? Mīlas trijstūris starp labākajiem draugiem! Šī ir tikai viena no apnicīgajām klišejām, ar ko ir piebāzta šī grāmata. Šķiet, ka mēra izjūtas šai autorei tiešām nav, jo viņa mēģina sastumt vienā grāmatā visas iespējamās un sen jau dzirdētās versijas par tēmu, pārlaistot to ar dāsnu sniega un karstvīna mērci. Galvenās varones uzvedība ir apmēram kā padsmitgadniecei, kura ir regulāri par kaut ko sasapņojusies, tai skaitā balerīnas karjeru, lai gan pēdējo 10 gadu laikā nav bijusi ne uz vienu deju stundu. Tāpat viņai iet ar vīriešiem. Un tad vēl pati autore, kura aizmirst, ka nedēļā ir 2 brīvdienas un 5 darbadienas, nevis otrādi, un regulāri aizmirst Klaudiju aizsūtīt uz darbu, tā vietā sūtot viņu pa veikaliem, tirdziņiem, kafejnīcām un randiņiem skaidrā dienas laikā. Un tad vēl viņa nespēj nekādi atcerēties, vai Klaudija bija uz randiņu vakar vai šodien. Vai varbūt aizvakar. Nu katrā ziņā vienmēr var teikt “šodien”, un tas būs gandrīz taisnība, ne?

Vienvārdsakot, nesakarīgs un vājš gabals, kuru gan noteiktā dvēseles stāvoklī (kad vajag vispārīgus savārstījuma tipa ieteikumus par jaunas dzīves sākšanu un Ziemassvētku noskaņas baudīšanu) varbūt pat var nosaukt par labu. Man gan nebija tāds dvēseles stāvoklis. Pabeidzu grāmatu tikai principa pēc – “one for the team” jeb – lai jums tas nav jādara 😀 Nelasiet šo grāmatu. Noteikti nē!

Kategorija: Ziemassvētku romantiskais

Vērtējums: 1/5

 

Pārejot pie labākām lietām – grāmata “Murder Under the Christmas Tree” mani iekārdināja gan ar nosaukumu, gan vāciņu un par spīti faktam, ka stāsti ir tā daiļliteratūras kategorija, kas man kaut kā galīgi neiet. Tomēr ik pa laikam es atkal pamēģinu – varbūt kas ir mainījies? Šoreiz cerības liku uz tematiku, jo šajā grāmatā ir apkopoti desmit stāsti par dažādām kriminālām izdarībām svētku sezonā. Jāatzīst, ka pirmie pāris stāsti man sagādāja diezgan pamatīgu vilšanos, un es jau sāku apcerēt, ka šitais būs vēl viens aplauziens. Bet tad īstajā brīdī situāciju izglāba A. Konana-Doila stāsts par zilo karbunkuli. Tas mani ļoti iepriecināja un sapurināja, un tālāk lasīju jau ar līksmāku un, iespējams, arī mazāk piekasīgu prātu. Stāsti aptver visdažādākos laikmetus un personāžus. Var just, ka daži ir tapuši laikos, kad bija pieņemts katru grāmatas nodaļu sākt ar maitekļiem jeb īsu satura izklāstu. Vai vismaz nosaukt grāmatu vai stāstu tā, lai visiem uzreiz viss ir saprotams. Piemēram, tāds ir stāsts “The Invisible Man”. Pat čaiņikam skaidrs, kurš te ir slepkava.

Visumā, ja neskaita to sākumu, esmu ar šo grāmatu ļoti apmierināta un varu ieteikt kā sezonālu izvēli (vai dāvanu) kriminālstāstu un/vai Ziemassvētku cienītājiem.

Kategorija: Ziemassvētku kriminālais

Vērtējums: 4/5

“Purvs”

Standarta redaktors

Tā kā jau kādu laiciņu prātoju, ka gribu pamēģināt islandiešu detektīvromānus, tad Mansarda izdotais Arnalda Indridasona “Purvs” bija tieši tas, kas vajadzīgs. Bija ļoti grūti atturēties no tā iegādes, jo vāks vien mani sauca kā tāda sirēna. Kādu laiku spirinājos pretī, jo zināju, ka decembrī līdz lasīšanai tāpat netikšu, tāpēc var jau arī pagaidīt ar pirkšanu. Un tad šo grāmatu meta pakaļ Jāņa Rozes interneta veikala Adventes kalendārā. Ar “meta pakaļ” es domāju – deva smuku atlaidi (lai gan šai grāmatai salīdzinoši ar citām līdzīgām jau tāpat ir diezgan draudzīga cena). Tā nu visas manas atrunas izbeidzās, un manās ķepiņās nonāca šis gabals. Kuram tik un tā nācās gulēt plauktā līdz janvāra vidum. Šķiet, ka “Purvs” pacietīgi nogaidīja, kad būšu vismazāk spējīga turēties pretī (aizņemta cīņā ar saaukstēšanos), un uz divām dienām mani kapitāli ievilka savā akacī.

No islandiešiem līdz šim esmu pamēģinājusi tikai vienu Ragnar Jonasson grāmatu, kas bija ok, bet līdz galam neaizrāva. Gribu arī palasīt kko no Yrsa Sigurdardottir gabaliem, bet vēl arvien nespēju izvēlēties, ar kuru sākt. Indridasons manā radarā līdz šim vispār nebija uzpeldējis. Laikam gan es neesmu vienīgā pēc detektīviem izslāpusī, jo “Purvs” pie mums, cik saprotams, ir kļuvis par dižpārdokli. Vai vismaz – par grāmatu, kurai ir nopārdots pirmais metiens un ir jāpiedrukā klāt. Tas taču ir lieliski, vai ne? It sevišķi tāpēc, ka grāmata ir tiešām laba. Man tiešām bija tā, kā gadās ne ar katru grāmatu – ka spēju lasīt tikai šo vienu, turklāt pakārtojot (lasi – atliekot) visas pārējās darāmās lietas.

Tātad. Reikjavīkas Ziemeļpurva rajonā kādā pagrabstāva dzīvoklī tiek atrasts pavecāka vīra līķis. Ar ielauztu galvaskausu un noslēpumainu zīmīti blakus. Samērā netipiska piedeva islandiešiem, kuri acīmredzot ir nejēdzīgi slepkavas. Nevīžīgi un bez izdomas. Būtu pamācījušies no kaimiņiem leduslāčiem. Vai vismaz zviedriem un norvēģiem. Bet varbūt Islandē vnk pārāk ilgi nebija kabeļtelevīzija, kur smelties ierosmes? Upura rakstāmgaldā tiek atrasta paslēpta fotogrāfija ar mazas meitenes kapa pieminekli. Pamazām izmeklētāju komandai ar Erlendu Sveinsonu priekšgalā atklājas daudzi neglīti pagātnes notikumi, kas ir noveduši līdz šodienas slepkavībai. Paralēli šai izmeklēšanai Erlends meklē arī kādu bēgošo līgavu un mēģina saprasties ar savu meitu. Jāatzīst, ka sākumā nodomāju – nē, ne jau nu vēl vienu depresīvu skandināvu izmeklētāju, kam visa dzīve sačakarēta un kurš katru vakaru guļ pārpālī. Par laimi, Erlendam ar dzeršanu tā kā viss normāli, bet to kompensē viņa dēls alkoholiķis un meita narkomāne. Meita šai grāmatā bija tāds vismazāk ticamais tēls, jo man kaut kā liekas apšaubāms viņas pēkšņais sakarīgums grāmatas otrā pusē, bet ko nu es par to zinu…

Visumā man ļoti, ļoti patika šī grāmata. Lappuses lasījās nemanot, un, lai gan notikumus varēja izskaitļot pats, tas neko neatņēma no lasītprieka. Papildus uzzināju šo to par būvniecības un kanalizācijas īpatnībām Reikjavīkā un patologu hobijiem. Bet vispār bieži negadās grāmatas, kas atgādina – tas, ka cilvēks paliek vecs, nenozīmē uzreiz, ka viņš tāpēc kļūst labs. Ir gana daudz vecu kretīnu un recidīvistu, kas uz vecumu galīgi nemainās. Varbūt nestaigā laupīdami un slepkavodami, bet par jēriņiem jau nu arī nekļūst. Tas gan attiecas uz abiem dzimumiem. Ir arī visādas rupjās omītes, kas vienkārši aizslāj parkā pār apstādījumiem tāpēc, ka viņai vajag “pa taisno”, vai izmanto parku par sabiedrisko tualeti. Ir redzētas abas versijas.

Viena no labākajām lietām attiecībā uz šo grāmatu ir tās lieliskais tulkojums, ko ir radījis Dens Dimiņš. No viņa tulkojumiem laikam esmu lasījusi tikai Velbeku, un to pašu diezgan sen, tāpēc līdz šim man īsti nebija par viņu viedokļa. Tagad es ļoti mīlu to, ko viņš dara. Piekasījos tikai pie viena vārda – “masažieris”, kas izskatās nospiests no kāda mistiska e-veikala, kuram diez vai kāds latvietis ir tuvu stāvējis. Bet no otras puses – ja jau es tā tīksminos, ka šajā grāmatā nav noravēts žargons citās vietās, tad gan jau varu paciest arī “masažieri”. Ļoti rekomdēju šo jauko krimiķi. Cerams, iznāks vēl kāds no šīs sērijas. Ja ne – nu vienmēr var cerēt uz kaut cik jēdzīgu anglisko tulkojumu un meklēt šādā versijā (tiem, kas meklē Rīgā – redzēju pāris Indridasona grāmatas “Globusā”).

4/5

Izdevējs: Mansards

Last of the gang jeb decembra pārskats

Standarta redaktors

Mans naivums reizēm pārsteidz mani pašu. Decembrim biju sarūpējusi plānus kā Napoleonam. Un tad viss ņēma un sagāzās. Rēķinājos, ka decembris darbā būs patukšs mēnesis, tāpēc būšu nepārstrādājusies un ar vairāk brīva laika. Ka tik ne tā! Nebija brīva ne minūte. Un tad vēl visi tie pasākumi… Pat Prāta spēļu rīkotāji izdomā tādu tupizmu kā rīkot finālu Ziemassvētku nedēļā! It kā pēdējā nedēļā pirms svētkiem cilvēkiem darāmā trūktu. Protams, vienmēr var nekur neiet, tikai sēdēt mājā uz dīvāna un atrunāties, ka nekur netiec, jo… Labprātāk lasītu grāmatiņu, nekā burzītos ar cilvēkiem. Vecumdienās, ja līdz tādām novilkšu, noteikti būšu īgnā kaķu tante, kas uz visiem burkšķ un sit ar spieķi pa radiatoru caurulēm. Es jau tagad ienīstu visus kaimiņus, kuru tusiņu plāni nesakrīt ar maniem gulēšanas.

Grāmatas. Tātad man bija Ziemassvētku literatūras mēnesis, ja kāds vēl nezina. Šis tas, protams, palika nepabeigts un tiek pārvilkts uz janvāri, kamēr vēl aiz loga ziema. Vēl viena grāmata (un pārītis kindlā) neiesākta palika uz, visticamāk, nākamo Ziemassvētku sezonu. Vēlme palasīt sniegotas un/vai romantiskas grāmatas man vienmēr likusies sezonāli iederīga, bet atrast kaut ko jēdzīgu ir visai pagrūti. Gribēju šito projektu mēģināt jau pērn, bet neizdevās atrast lasāmvielu, jo piegāju ļoti piekasīgi. Šogad nolaidu standartu, un kas no tā iznāca? Tas, ka pagaidām neatradu neko izcilu no Ziemassvētku romantiskajiem romāniem, bet pietiekami labi izklaidējos, turklāt pašķaidot tos ar citiem gabaliem, sajūta nav tik salkana.

  1. Rainbow Rowell – Attachments. 4/5. Ļoti kvalitatīvs romantiskais romāns par mīlestību digitālā laikmeta sākumā. Rekomendēju! (Tur gan Ziemassvētki ir pa vidu, bet par tiem tikpat kā netiek runāts.)
  2. Debbie Macomber – Starry Night. 2/5. Stipri mazāk kvalitatīvs romantiskais romāns par mīlestību Ziemassvētku sezonā. Plusi – Aļaska, ziema un aurora borealis, kurai, kā izrādās, ir arī skaņa. Plašāk par šīm divām izteicos šeit.
  3. Andris Rubenis – Viduslaiku izglītība, antropoloģija un ētika. 4/5. Dažreiz es nopērku grāmatas vnk tāpēc, ka tās met pakaļ. Vai tāpēc, ka tās ir par tēmu, ko es it kā kaut kad gribētu paurbt. Un urbšana tā bija! Skaidrs, ka mans prāts nav radīts arī filozofijai, ne tikai astrofizikai. Brīžiem gāja ļoti grūti, bet vienlaikus sakārtoju savā juceklīgajā prātā daudzus neskaidrus faktus un nodarbināju šūniņas, par kuru eksistenci pat nezināju. Tagad viņas prasa vēl.
  4. Mark Forsyth – A Christmas Cornucopia. The Hidden Stories Behind Our Yuletide Traditions. 5/5. A must read! Šī bija lieliska, brīnišķīga, jautra un faktiem bagāta grāmata par Ziemassvētkiem – tradīcijas, mīti un patiesības druskas. Nopirkta kā mirkļa iegriba, bet viena no superīgākajām grāmatām, kas šajā gadā lasītas.
  5. Scarlett Bailey – Just for Christmas. 3/5. Vēl viens Ziemassvētku romantiskais gabals. Drusku labāks un ticamāks par iepriekšējo, bet tik un tā varētu labāk. Ticu, ka kaut kur ir mans ideālais piparkūku un eglīšu romāns. Bet tikmēr izteicos par pēdējām divām šeit.

Kino. Ļoti mierīgs mēnesis. Mēģinājām iet uz “La La Land”, bet trāpījām uz seansu ar galīgi sačakarētu skaņu, kas beidzās ar to, ka pirmo reizi dzīvē izgāju no filmas seansa. Līdz ar to man nav īsti viedokļa par šo gabalu. Tad pa Ziemīšiem Netflixā noskatījos vienu tematisko filmu “The Spirit of Christmas”, kur kāda dāmīte svētku sezonā iemīlas spokā, jo ar dzīviem džekiem viņai kkā neveiksmīgi veidojas attiecības. Skatīties varēja, bet nu garlaicīga ideja, garlaicīgi dialogi, garlaicīgas klišejas. Laikam jau neiesaku. Tiešām, tad jau labāk 20. reizi noskatīties “Love Actually”.

Gads gan bija jāpabeidz ar kādu ķinīti, tāpēc aizdevos uz “Assassin’s Creed”, kas tapusi pēc videospēļu motīviem, kurā spēlē daiļais Fasītis un kuru ļoti gaidīju. Nedēļā pirms Latvijas pirmizrādes jau parādījās pirmie filmas vērtējumi, un tie bija – tikai vidēji laba. Tagad varu viņiem piekrist – lai gan Fasīti redzēt bija prieks, filma tiešām ir tikai vidēji laba. Tā nav slikta, bet nav arī nekas tāds, par ko sajūsmā baigi lēkāt.

Kalums Linčs (Fasbenders) ir senas slepkavu (assassins) apvienības dalībnieku pēctecis, kurš gan šajā realitātē ar to visu galīgi nav saistīts līdz brīdim, kad viņu savāc kāda nedaudz aizdomīga kompānija, lai izmantotu viņa smadzenes un ģenētisko kodu un izsekotu viņa senča gaitas 15. gs. Spānijā (un noskaidrotu, kur viņš ir paslēpis kādu ļoti vērtīgu mantiņu). Un tad senā cīņa starp slepkavu brālību un templiešu ordeni turpinās 21. gadsimtā. Tas apmēram svarīgākais.

Labās lietas te ir senā un šodienas stāsta un personāžu mijiedarbība, vizuālis, efekti, triki (visu cieņu kaskadieriem, kas ar šito nodarbojas) un mūzika. Sliktās – izskatās, ka veidotāji baigi aizrāvās ar lielo vārdu piesaisti filmai, bet aizmirsa par saturu. Piemēram, Kotijāras loma ir šausmīgi garlaicīga, tur varēja paņemt jebkuru jaunu topošo aktrīzi, un būtu tikpat labi. Turklāt mani līdz galam nepārliecināja tā ģenētiskā projekta ideja un izpildījums. Tāpat skatītājam bija jānodarbojas ar minēšanu attiecībā uz to, kas ir visi tie pārējie cilvēki, kas tiek izmantoti šajā pašā eksperimentā. Līdz ar to finālam pietrūka emocionālā dziļuma. Bet skatīties var, gana aizraujoša izklaide. Video tālāk ir slavas dziesma kaskadierim.

Otra filma bija nodeva mūžīgajai bērnībai jeb animācijas filma “Sing”, kuru es ļoti gaidīju un kura man arī ļoti patika. Kaut kā muļķīgi trāpījos nesen kino uz vēl vienu reklāmas rullīti, kas man parādīja vairāk, nekā es gribēju zināt pirms skatīšanās. Nu – kad tev nomaitekļo pārāk daudz, un vairs nav interesanti. Par laimi izrādījās, ka maitekļi bija tikai no multenes pirmās puses, un viss pārējais bija pārsteigums. Šoreiz man ir jāuzteic “Forumcinemas” un/vai izplatītāji, ka filmai ir vairāk seansu angļu valodā un tie ir ielikti normālā laikā, nevis darbdienā plkst. 12, kad strādājošs cilvēks tos nevar apmeklēt.

Stāsta galvenais varonis ir koala Basters Mūns (Metjū Makonehijs), kurš izsludina talantu konkursu, cerībā izglābt savu teātri no bankrota. Sarodas vesela virkne visdažādāko zvēru, un katram ir savs stāsts/problēmas. Un talants, protams. Šī bija ļoti mīlīga filmiņa, kas mani brīžiem pārsteidza, lika skaļi smieties un ļāva baudīt sirdij tuvu dziesmu interpretācijas. Protams, tur bija stāsts arī par stereotipiem, sapņiem un uzdrīkstēšanos. Ļoti pozitīvs un labs skatāmais!

TV. Šis bija mierīgais mēnesis arī TV laukā, pirms sākas janvāris un visas seriālu sezonas uzreiz. Un tad Netflixā parādījās “Dirk Gently’s Holistic Detective Agency”. Kaut kur (gan jau, ka FB) ar vienas acs kaktiņu biju manījusi kkādus tekstus par to, tāpēc nolēmu pamēģināt, neko daudz nezinot. Respektīvi es atkal nebiju redzējusi reklāmas rullīti un neko nelasīju, lai nesavāktu maitekļus. Šis seriāls ir tapis pēc Duglasa Adamsa darbiem. Protams, es gadiem zināju par “Galaktikas ceļvedi stopētājiem”, bet, kad beidzot nobriedu skatīties tā paša nosaukuma filmu, sapratu, kāpēc to kritizē – jo pat man kā nelasītājai bija skaidrs, ka tas ir bijis potenciāli lielisks materiāls, kas ir kapitāli izčakarēts. Bet Dirka Džentlija gabalā brīnumainā kārtā nekas nav izčakarēts – tas ir caur un cauri idijāls! Un es to domāju nopietni, jo taisos skatīties pa otram lāgam – lūk, cik ļoti man tas patika!

Sākumā (dēļ tās nezināšanas) domāju, ka tur būs kkāda tipa X-failu izmeklēšana – katru sēriju citas kosmiskas īpatnības, gariņi, ekstrasensi vai tamlīdzīgi. Patiesībā visas 8 sērijas iet viena un tā pati lieta. Es labprātāk neko vairāk nemaitekļotu, jo – ja jums tīk Duglass Adamss, tad patiks arī Dirks Džentlijs. Un stāsts, kur ir daudz sakritību un kur viss ir saistīts. Pat kaķēni, haizivis un laika mašīnas. Tas ir dīvains, absurds, smieklīgs un loģisks vienlaikus. Un es vienkārši mīlu abus galvenos varoņus – Dirku (Samuel Barnett) un Todu (Elijah Wood). Un vēl dažus citus. Ja jums tomēr tīk maiteklīši, tad tālāk reklāmas rullītis, kas apmēram atspoguļo visus tos trakumus, kas tur notiek:

Janvārī centīšos pabeigt to, ko man neļāva decembris, iešu uz divām teātra izrādēm un apmeklēšu Stokholmu, kur esmu noskatījusi virkni dažādu izstāžu, tai skaitā – par karaliskajiem precību tērpiem, Tūvi Jānsoni, renesanses modi no papīra un fotoizstādi par sapņiem. Vēl jau manīs, ko no tā paspēšu. Varbūt, ka visu!

Gada pārskats (2016)

Standarta redaktors

Well, well, well… Vai sākt ar to, ko izdarīju, vai to, ko neizdarīju? Labi, vispirms par pareģojumiem, izteiktiem pirms gada. Plānoju izlasīt 55 grāmatas, izlasīju 75. Yay! Prognozei piegāju ļoti reālistiski, bet sanāca tā, ka šogad mainījās gan grāmatu lasīšanas paradumi, gan arī kaut kā vairāk koncentrējos tieši uz grāmatām, nevis seriāliem un filmām. Lai gan cipars ir glīts, drusku cemmīgi ir tas, ka neuzspēju gada beigās pabeigt plānotās grāmatas, sagāzās virsū darbi un pasākumi, tā ka visam tomēr nepietika enerģijas un laika. Bet labākais šajā gadā bija nevis lappušu daudzums, bet tas, ka lielākoties izdevās izvēlēties tādas grāmatas, kas sagādā prieku, nevis liek nožēlot iztērēto laiku.

No latviešu literatūras biju apņēmusies izlasīt divas grāmatas – “Jelgava 94” un “101. kilometrs”. Līdz otrajai netiku, bet pavisam 2016. gadā izlasīju 12 latviešu autoru grāmatas, kas priekš manis ir apbrīnojams cipars. Jāatzīst, ka ar latviešu literatūru nav tik slikti, kā es kādreiz domāju. Ļoti patika Ingas Pizānes dzejas krājums “Tu neesi sniegs”, kas turklāt arī atgādināja, ka man taču tīri labi patīk dzeja. “Jelgava”, protams, bija izcila, un tādas man šķiet arī “Mākslas detektīvu” sērijas grāmatas. Ko nākamgad šajā jautājumā? Mēģināšu tikt galā ar to kilometru grāmatu un izlasīšu arī “Kājāmgājējs karā” turpinājumu. Un tad jau redzēs, kas tur vēl pa ceļam gadīsies. Jūtos gana drosmīga pamēģināt vēl šo to no latviešu garadarbiem.

Vispār 2017. gada lasīšanas plāns ir tikt galā ar dažiem foliantiem, kas stāv plauktā un baida mani. Tādēļ arī Goodreads Reading Challenge ieliku 60 grāmatas, nevis vairāk. Ja galīgi netikšu galā, būs līdzsvaram jāpalasa bilžu romāni aka komiksi. Gribētos, protams, izlasīt vairāk, jo jaunas un potenciāli aizraujošas grāmatas ar katru gadu nāk tikai klāt. Un kaudzes tikai krājas.

Kā tad gāja ar rakstīšanu? 2016. gadā esmu uzcakojusi 49 ierakstus, kas ir tikai mazliet vairāk, nekā iepriekšējā gadā. Biju domājusi būt čaklāka, bet kaut kā atkal noslinkoju un reizēm ilgstoši mocījos ar iedvesmu. Varbūt šogad būšu apzinīgāka, spēšu sevi savākt arī nerakstīšanas brīžos utt. Visumā man ir iepaticies mēneša apskatu formāts, jo ļauj īsi izteikties arī par tām grāmatām un filmām, par kurām nesanāk uzrakstīt plašāk. Un jūtu, ka 2017. gadā man būs vēl citi tematiskie raundi, līdzīgi nupat aizgājušam Ziemassvētku literatūras mēnesim.

Populārākais bloga ieraksts 2016. gadā bija “Meitene tīmeklī”. Šī tendence bija redzama jau diezgan agri, un sākumā biju nedaudz pārsteigta. Tad pieleca, ka laikam jau blogus vairāk lasa jauni cilvēki, tādēļ nav nekāds brīnums, ka starp biežāk lasītajiem ierakstiem ir arī citi par YA filmām vai grāmatām. Bloga apmeklētāji visbiežāk ieklīst no manis caur Facebook, WP Reader vai Mairitas blogu. Draugi kārtībsargi gan pie manis reti iegriežas, laikam neesmu pietiekami interesanta. Kas labi. Apmeklētāju karte vēl arvien izskatās raiba kā dzeņa vēders, un es pamazām aprodu ar domu, ka manu blogu lasa arī cilvēki, ko nepazīstu, nevis tikai daži uzticamie draugi un blogeri/kolēģi. Skatījumu un lasītāju skaits, salīdzinot ar iepriekšējo gadu, ir dubultojies. Un tas pats ir noticis ar abonentu skaitu, kuri šobrīd ir veseli 36! Kas lēni nāk, tas labi nāk! Bet vispār prieks, ja kādam ir sanācis palīdzēt izvēlēties kādu labu grāmatu vai filmu. Vismaz kāda piedeva savam lietderības koeficientam.

Filmu statistika ir kaut kur ap 60, īsti precīzi nezinu, brīžiem aizmirsu piefiksēt noskatīto, un kurš tad pēc tam to visu var atcerēties… Bija gan lieliskas filmas, gan totālas vilšanās, bet tas jau viss piederas pie lietas. Šajā gadā atklāju sev vesternu žanru. Protams, bija daži redzēti jau agrāk, bet šķiet, ka tieši tagad pa īstam spēju novērtēt veco vesternu pievilcību. Skaistais plāns tikt galā ar “Star Trek” īsti neizpildījās, gan jau kādā citā brīdī uznāks iekāriens un noskatīšos. Toties noskatījos gandrīz visu seriālu “Friends” un “True Blood”, kas bija gandrīz vai jautrāks par to pirmo. Un tur bija Skarsgārds. (Yay!) Nākamajam gadam neko neplānoju, gaidu un vienlaikus negaidu pēdējo “Bones” sezonu. Ko pēc tam skatīšos, lai to kompensētu, tiešām nezinu. Janvāris gan, protams, kompensēs daudz ko – būs jaunā Šerloka sezona, kā arī “Death in Paradise”, tā ka kādu laiciņu būs, ko skatīties.

Šis bija labs un interesants gads ar foršiem draugiem, ar kuriem var apspriest interesantās un šausmīgās grāmatas un filmas. Paldies citiem blogeriem un lasītājiem par blograkstiem, kompāniju un komentāriem! Cerams, mums priekšā vēl viens gads, pilns lielisku grāmatu!