Author Archives: Austra

“Ļaunuma rašanās”

Standarta


Šogad Jāņa Rozes apgāds izdeva Džūlijas Šovas darbu “Ļaunuma rašanās” – zinātnisku pētījumu par cilvēces tumšo pusi, kā to piesaka pati autore. Šajā grāmatā autore pievēršas dažādiem priekšstatiem par to, kas ir ļaunums, atsaucoties arī uz daudziem zinātniekiem pētījumiem. “Šis pētījums ir veltīts cilvēku liekulībai, ļaunuma absurdajam raksturam, parastam vājprātam un empātijai.” Tieši pēdējais faktors daudziem lasītājiem būs, iespējams, lielākā grūtība, varu pat iztēloties, kā viņiem izspiežas pieres vēna, kliedzot – jūs ko? Man būs jājūt līdzi pedofiliem, izvarotājiem un diktatoriem?

Jā, būs. Tāpēc neiekārtojieties ērti. Šī nebūs ērta grāmata.

Šī, visticamāk, nebūs pat tāda grāmata, kuru lasot, varēsiet priecīgi māt ar galvu un visam piekrist. Iespējams, jūs nepiekritīsiet daudz kam. Vai pavisam nekam. Autore izaicina mūs atbildēt uz daudziem jautājumiem, kas saistīti ar ļaunuma tēmu, un izvērtēt savus uzskatus. “Mums nepatiktu, ja ļaudis mūs nosodītu par darbiem, ko nožēlojam visvairāk. Taču paši pret citiem tā izturamies ik dienu. Savā rīcībā mēs saskatām nianses, apstākļus, grūtības. Taču attiecībā uz citiem parasti redzam tikai iznākumu.” Definēt, kas ir ļaunums, just empātiju pret tiem, kas nodara ļaunumu, galu galā – atklāti parunāt par to, kas ir ļaunums. Un saprast, kā mēs to varam mazināt.

Mēs ik dienas redzam sev apkārt ļaunumu, bet vienlaikus arī neredzam. Sliktas ziņas, ķesku filmas, pat karš – uztvere ir notrulinājusies, un agrāk vai vēlāk mēs pierodam pie teju vai visa. Arī sabiedrības attieksme palīdz veidot attieksmi par to, kas ir un kas nav nosodāms. “Mēs bieži domājam, ka nediskrimējam citu grupu pārstāvjus, taču mūsu rīcība var liecināt par to, ka īstenībā mēs atbalstām noteiktus pieņēmumus vai stereotipus. Šādi slēptie pieņēmumi, ja tos atstāj pašplūsmā, var radīt tādu kultūras vidi, kur cilvēki tiek izstumti un nostādīti pakārtotā lomā.” Mēs daudz ko pieņemam kā normu, jo tādas tās lietas dzīvē vienkārši ir. Un tas kļūst par realitāti. Protams, vieglāk ir nedomāt vai teikt – pats/-i vainīgs/-a, ka tā. Pats vainīgs, ka skolā nemācījās un tagad vergo par kapeikām. Pati vainīga, ka tumsā nāca mājās īsos svārkos. Pats, pats, pats. Tādēļ ļaunums, ko viņi piedzīvo, ir pieļaujams, bet mēs kā sabiedrība varam nevainībā nomazgāt rociņas un pat nenosodīt ļaundarus. Ērti.

Grāmatā tiek apskatītas vairākas tēmas, no kurām dažas mūs ikdienā skar vairāk, citas mazāk. Un tomēr par katru no šīm tēmām ir jārunā, vai tā ir pedofilija, ļaunais (?) mākslīgais intelekts vai mēs katrs, kurš izvēlamies neredzēt, noklusēt, piebalsot. Jo tikai gūstot lielāku sapratni, iepazīstot cits citu un citādo, mēs varam vairot empātiju, iekļaušanu un galu galā – mazināt ļaunumu un tā nodarīto kaitējumu. “Nespēja apturēt vai novērst ļaunu rīcību var būt tikpat slikta kā pati rīcība.” Arī valsts ar savām izvēlēm likumu ietvaros kaut ko sodīt vai nesodīt dod sabiedrībai signālu par to, ka viena vai otra lieta tiek vai netiek traktēta kā ļaunums, tādējādi veicinot noteiktu attieksmi.

Neteikšu, ka šī ir ideāla grāmata. Arī tai ir savi mīnusi, un daudzām lietām te tiek pārskriets pāri ļoti virspusīgi, tomēr tā ir labs sākums sarunai ar sevi. Iesaku un iesaku.

4/5

No angļu valodas tulkojis Ilmārs Zvirgzds

Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds

Grāmata no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi

Grāmatveikalu tūre #1

Standarta

Neesmu vienīgā, kurai Covid-19 pandēmija atņēma iespēju un prieku ceļot. Tika atņemta ne tikai iespēja pamainīt ikdienas vidi, pārvērsties citā Es un ļauties piedzīvojumam, baudīt citu kultūru, citas garšas, citas izstādes un ieklausīties citās balsīs, bet arī tik ļoti mīļā nodarbe – ķemmēt citus grāmatveikalus. Nav tā, ka man nepatiktu Rīgas veikali, kur nu – es esmu pat ļoti priecīga, ka mums tie ir. Tāpat (nekad nebūtu domājusi, ka tā teikšu) priecājos par TikTok, jo tas ir sekmējis grāmatu ja ne lasīšanas, tad vismaz pirkšanas bumu. Un no tā izrietoši beidzot papildinās arī mūsu grāmatnīcu plaukti, grāmatas tiek nopirktas, to vietā nāk jaunas, un pamazām, pamazām papildinās arī citas daiļliteratūras klāsts, ne tikai YA fantasy piedāvājums.

Bet nu par tuvo un tālo zemju grāmatu veikaliem! Ir pilsētas, kurās atgriežos atkārtoti, un nu jau man tur ir savi mīļākie veikali, kuri nepieviļ.

Stokholma

Šajā pilsētā, protams, ir daudzi grāmatu veikali, bet es runāšu tikai par vienu no tiem – Science Fiction Bokhandeln jeb fantāzijas, zinātniskās fantastikas un saistīto labumu veikalu. Šī ir brīnišķīga vieta – plaši un grāmatām piekrauti plaukti (tik plaši, ka – kā jau tas pieklātos – fantāzija un zinātniskā fantastika ir atsevišķās nodaļās), komiksi, mangas, galda spēles, zižļi, krūzītes, figūriņas, suvenīri, drēbes un tamlīdzīgi nieki. Šeit es atgriežos ikreiz, kad ciemojos Stokholmā, un nekad neizeju tukšām rokām. Salīdzinot ar pirmo reizi, kad gluži nejauši ievēlos šai veikalā, un pēdējo, tad tagad es jau visai skaidri zinu, ko gribu un ko te varu atrast, jo tai pirmajā reizē es no visa tā apžilbu, ka tomēr izgāju ar neskartu maciņu. Jā, zinu. Skandalozi.

Domāju, ka šī veikala logo pasaka visu! Pārējās bildēs – glītākais Po “Melnā kaķa” vāciņš, kāds ir redzēts + mans pieticīgais guvums pēdējā apmeklējumā.

Bergena

Šajā pilsētā mani īpaši iepriecināja divi veikali, kuros arī atgriežos katrā ciemošanās reizē. Viens no tiem ir komiksu veikals Outland, kurā ir iepriecinoši bagātīgs komiksu klāsts, kā arī plašāka fantāzijas un zinātniskās fantastikas grāmatu nodaļa, nekā parastajos grāmatveikalos, bet ne gluži tik plaša kā iepriekšminētajā Stokholmas veikalā. Un vēl te ir arī galda spēles un citi nieciņi (drēbes, krūzes, zižļi).

Lai gan Bergenā ir vairāki Norli ķēdes grāmatveikali, viens no tiem, manuprāt, ir galvastiesu pārāks anglisko grāmatu izvēlē – Norli Strangaten. Te grāmatām angļu valodā ir atdots viss apakšstāvs, un ir atrodama glīta izlase gan ar jaunumiem, gan balvu nominantiem. Te nudien var pavadīt kādu laimīgu stundu, šiverējot un izvēloties.

“Outland” pazīsiet pēc Harija un Dārta, kuri sargā ieeju. Savukārt “Norli” palīdz pircējiem vieglāk pieņemt izvēli grāmatu iegādē, novērtējot satura “karstumu” ar čili pipariņu uzlīmēm.

Brisele

Ja mērķis ir doties uz plašāko veikalu angļu valodas grāmatu veikalu, tad, protams, tas būs Waterstones – divi stāvi žilbinošu vāciņu un stūrītis pie kases ar niekiem – maisiņiem, grāmatzīmēm, lasīšanas lampiņām u.c. Grāmatu klāsts te ir tiešām plašs, īpaši priecīgi var būt nedaiļās literatūras cienītāji, jo te ir patiesi patīkams vēsturisku, zinātnisku, biogrāfisku un citādi izzinošu grāmatu piedāvājums. Paši karstākie daiļliteratūras jaunumi varbūt nebūs plauktos uzreiz iznākšanas dienā (it sevišķi pēdējā laikā, jo viņiem kavējas piegādes), bet izlase ir gana laba un daudzpusīga, ņemot vērā, cik daudz grāmatu iznāk ik dienas.

Septembrī Waterstones jau bija noskaņojušies Halovīnam

Tā kā pēdējā laikā ir gadījies paciemoties vairāk nekā vienā Briseles grāmatu veikalā, tad tā nu sanāca, ka par Briseles veikaliem taps drusku plašāks apskats, kurš (cerams) tiks te publicēts jau drīzumā.

Pērnava

Šogad devāmies tuvajā ceļojumā iepazīt Pērnavu – pilsētu, kurai parasti izskrien cauri vai izkāpj no autobusa tikai, lai uzpildītu kafijas trauku. Es īpaši neslēpju, ka apskaužu mūsu ziemeļu kaimiņus. Patiesībā viņu grāmatu veikalos es no skaudības palieku diezgan zaļa un pie jauno tulkojumu galda man teju vai acis asaro. Pirms apciemojuma jau biju kartē atzīmējusi, kur ir viņu grāmatnīcas. Pēc tā, kas notiek Tallinā, manas cerības bija visai augstas. Un – ak vai – kā es vīlos! Pirmajā dienā pabiju divos vai trīs grāmatu veikalos un izgāju tukšām rokām. No Rahva Raamat jau nu es to negaidīju! Trakākais jau tas, ka šis veikals ir lielisks! Priekš igauņiem. Grāmatas tur ir stāvgrūdām, tāpat arī visādi citādi nieki – krūzes, paliktnīši un citas dāvanām noderīgas mantas. Aiz bēdām, ka angļu grāmatu plaukts ir pilnīgi boring, sapirkos krūžu paliktnīšus (varat nojaust, ko saņemsiet dāvanā Ziemassvētkos!). Vēl šo veikalu var izcelt ar superīgu pužļu izlasi un tematiskajiem galdiem, piemēram, viens bija par bitēm un medutiņu.

Vēl viena jauka “Rahva Raamat” īpašība, ka tam blakus ir kafejnīca, jo kas gan var būt patīkamāk kā pēc jaukas grāmatu iepirkšanas paņemt krūzi kafijas, atslīgt mīkstā krēslā un izbaudīt jaunieguvumu (un skatu uz grāmatu veikalu un vēl vairāk grāmatām)?

Otrajā dienā Pērnavā man veicās jau drusku labāk. Pēc lieliskām pusdienām gluži neviļus uztrāpījām uz gājēju ielas vai, iespējams, tikai pagaidu gājēju ielas (Supeluse), kurā mīt dažādi interesanti veikaliņi un vairākas redzami populāras ēstuves. Izskatījās, ka tādā nedēļas nogalē, kad ir pilsētas svētki vai līdzīgi pasākumi, tur noteikti nebūtu, kur adatai nokrist. Un lūk, šeit ir arī antikvariāts. Tā kā jau otrā diena gāja uz galu, bet man vēl arvien bija tukša grāmatu soma, teicu draudzenei, ka te mums noteikti jāieiet. Kā jau bija paredzams, svešvalodu grāmatu izlase te bija visai savdabīga.

Kā jau antikvariāts – riktīgs kokteilis. Gan krāmiņi, gan grāmatas. Bija arī šis tas latviski un citās tuvējās valodās.

Tāpat kā Rīgā ir banku stūris, tā Pērnavā ir lielveikalu stūris, un teju katrā lielveikalā viņiem ir pa grāmatu veikalam. Otrā diena bija mana veiksmīgā diena, jo beidzot atradu grāmatu veikalu, kurā sirsniņu var iepriecināt arī tie, kuri meklē literatūru angļu valodā – un tas bija kino/grāmatveikals Apollo. Šeit bija visplašākais grāmatu klāsts angļu valodā – gan daiļliteratūra, gan non-fic.

Pilnie plaukti un nokrautie jaunumu galdi Apollo, kā arī mans dienas guvums

Invernesa

Šī atmiņa ir no senāka ceļojuma, bet jācer, ka Invernesas lielākais lietoto grāmatu veikals nevaid miris. Maza izmeklēšana ar Google palīdzību, un izrādās, ka ar Leakey’s Bookshop viss ir kārtībā. Šeit iegriezos, ceļojot pa Skotiju, un vienīgā problēma ar šo veikalu bija tā, ka man bija pārāk maz laika tā kārtīgai izķemmēšanai. Bet varbūt arī labi, ka tā. Citādi man būtu nācies pirkt papildu bagāžas vienības atceļam. Ja viesojaties Invernesā, noteikti aizejiet uz šo veikalu, tas ir vienkārši sapnis!

Grāmatas, grāmatas un vēl grāmatas!

Šie, protams, nav vienīgie apmeklētie veikali, ir vēl un vēl, un vēl. Bet kaut kas jāatstāj arī citai reizi. Kuri ir jūsu mīļākie grāmatu veikali? Un vai izslavētie veikali ir iepriecinājuši vai tomēr likuši vilties? Padalieties ar saviem mīļākajiem veikaliem, lai arī citi zina, kur noteikti ir vērts iegriezties!

“Skat, kā viņi bēg”

Standarta


Ja jums iet pie sirds klasiskie detektīvi (“whodunnit”), ja arī jūs par sevi sakāt – “I love a good murder”, tad šis ir kaut kas tieši jums – 50. gadi, Londona. Vestendā ar lieliem panākumiem tiek izrādīta luga “Peļu slazds”. Taču vakarā, kad trupa svin 100. izrādi, tiek nogalināts šīs pašas lugas topošās ekranizācijas režisors. Uuu, kurš gan to izdarīja? Iemesli bija daudziem, un minētais režisors bija uzkāpis uz daudzām varžacīm. Pie izmeklēšanas ķeras pieredzējušais inspektors Stopards un viņam pierīkotā konsteble Stokere (kuras uzvārds “Stalker” latviešu tulkojumā zaudē savu burvību).

Jo vairāk es domāju par šo filmu, jo vairāk tā man patīk – Šorša Ronana ir burvīga savā ļoti entuziastiskas un nedaudz pārcentīgas jaunās policistes lomā, Sems Rokvels izstaro rezignāciju kā kara un dzīves likstu sistais inspektors, šarmantais Adriens Brodijs iet uz pilnu banku kā nejaukais, bet nenoliedzami talantīgais amerikāņu režisors. Viņu spēli papildina ne mazāk krāšņa un izteiksmīga trupa, kur ikviens ir daudzpusīgs personāžs ar saviem noslēpumiem. Tas viss ir ielikts atbilstoši krāšņā teātra spozmes ietvarā – tā ir tīra bauda acīm, sākot ar tērpiem, beidzot ar interjeriem (mani ļoti sajūsmināja jūtīgā dramaturga dzīvoklis), kur nu vēl brīnišķīgā spēle ar žanra standartiem (vai klišejām – sauciet, kā vēlaties), humors un dažādas sīkas stila un žanra atsauču pērles, kas izkaisītas dāsni, bet ar apdomu. Taisnības labad jāsaka, ka es uz šo filmu gāju bez dižām gaidām un nebiju pat reklāmas rullīti redzējusi, cerēju tikai uz gana labu izklaidi, tāpēc es gribētu jums šo nepārsolīt, bet nespēju! Man šī bija īstā filma īstajā brīdī, ceru, ka jums ar’! (Ja neiesiet uz kino, ierakstiet blociņā, lai atrastu un noskatītos kādā omulīgā sniegotā vakarā no personīgā dīvāna ērtībām. Bet labāk ejiet uz kino, un pēc tam omulīgā sniegotā vakarā atkārtojiet no personīgā dīvāna ērtībām.)

Kino no 30. septembra
Kā žanra fans lieku 8/10

Baisais rudens

Standarta

Pagājis kāds laiciņš, kopš ir sanācis pievērsties rudens un šausmiņu literatūrai. Jau kuro gadu pēc kārtas taisos, taisos, bet neiztaisos. Un tad jau pēkšņi ir klāt decembris, un ir pēdējais brīdis mesties cukurainā baltu pārsliņu pasaulē. Bet varbūt šis gads būs tas gads…

Lai nu kā – uz ātru roku uzmetu nelielu grāmatu sarakstu. Pieejot tam reālistiski, es varbūt izlasīšu pa divām grāmatām katrā mēnesī – oktobrī un novembrī. Bet galvenais, ka ir varianti. Turklāt saraksts man vienmēr ir palīdzējis turēties pie kaut cik saprātīga lasīšanas plāna, nevis iesākt un pamest grāmatas pa labi un pa kreisi.

Ok, “Frankenšteins” ir tas, kurš sarakstā ir 1. vietā, jo to es tiešām sen gribu izlasīt, bet vienmēr tas rudens paiet ātri, un kurš gan lasīs šo maija ziedonī? Ne es. Papildu motivējošais faktors ir tas, ka man ir ilustrētais Zvaigznes izdevums ar visādu interesantu papildu informāciju. Un jā, es zinu, ka tas ir baismīgi, ka vēl neesmu lasījusi šo klasiku.

Frankenšteinam tematiski pievienojas mūsu pašu Bārbalas Simsones “Monstri un metaforas”, kuri arī jau labu laiku guļ plauktā un gaida savu iznācienu. Negaidu baismas, bet prātīgus apcerējumus un šausmu žanra analīzi.

Nopietnā literatūra, protams, ir jāatšķaida arī ar ko vieglāku – tam noderēs “The Dead Romantics”. Ja pareizi saprotu, tajā darbojas spoks. Ne pārāk baismīgi, bet derēs.

Viens nesmukums uz manas dvēseles ir “The North Water”, kuru biju iesākusi savā iepriekšējā mēģinājumā rudenī tematiski lasīt baismiņas. Nometu pusē grūti paskaidrojamu iemeslu dēļ. Bet pa šo laiku daudz kas ir noticis, tai skaitā – iznācis uz grāmatas motīviem balstīts seriāls (ar Kolinu Farelu). Baismas šajā grāmatā slēpjas cilvēkos, nevis neizskaidrojamās parādībās, bet tieši šādas baismas biežāk ir baisākas.


Pēdējā grāmatnīcu reidā man somā gluži neviļus iekrita “Fabulous Monsters” – cik nojaušu no anotācijas, kaut kas par literārajiem briesmoņiem. Izklausās ļoti baudāmi.

“Johannes Cabel The Necromancer” – tas droši vien nešķiet pārāk pareizi, bet par šo grāmatu jūtu, ka diez vai to izlasīšu šajā šausmiņu piegājienā. Kāpēc to likt sarakstā? Lai neaizmirstu, ka kaut kas tāds guļ manos plauktos un tiek apvīts zirnekļu tīkliem. Lai gan tēmas brīnišķīgas – nekromantija, līgums ar Sātanu, vampīri un citi dzīvie miroņi – kas gan te varētu nepatikt?

Savukārt “Mrs Death Misses Death” ir grāmata par Nāvi, kura ir piekususi strādāt, un jaunu dzejnieku, kurš pieraksta viņas stāstīto. Bišķi iemetu aci šai grāmatā jau vasarā, bet laikam tad man bija pārāk saulains noskaņojums.

Jau kopš iepazinos ar P. Djèlí Clark džinu sēriju, kārojas pamēģināt arī citus viņa darbus, bet kā nesanāk, tā nesanāk. Šai sezonai labi piestāvētu viņa “Ring Shout”, kas solās būt par šausmiņām un Kukluksklanu.

Varbūt vēl kādam ir vēlme pievienoties man uz šo rudens lasīšanas maratonu? Vai vismaz padalīties ar labākajām šausmiņām, kādas lasītas?

Vasaras romantika #1

Standarta

Šovasar nolēmu, ka esmu pelnījusi romantiskās literatūras periodu – nevis vienu romantisku grāmatu ik pa dažiem mēnešiem, bet tā, ka daudzas pēc kārtas. Pēc divām Covid ziemām nudien gribējās kaut ko vieglu, nesarežģītu un laimīgu. Mani panākumi ideālās romantiskās grāmatas meklējumos ir mainīgi, bet vai tādēļ es padošos? Nu nē. Pozitīvā tendence ir tā, ka tirgū ir ienākusi jauno rakstnieču paaudze, kuru romāni manai gaumei atbilst labāk par Kontinenta dažām standarta autorēm, ar kurām pilni bibliotēku plaukti. Ar to es nesaku, ka visas Kontinenta autores būtu sliktas; esmu droša, ka katrai lasītājai ir sava iecienītā foršā autore, tāpat kā man tā kādreiz bija Džila Mansela (laba humora izjūta, tēli iz dzīves), bet pāris pēdējās viņas grāmatās diezgan stipri vīlos, un šķiet, ka mans un viņas draudzības posms ir noslēdzies.

Šopavasar iznāca manas jaunās mīļākās romantisko romānu autores Emily Henry trešā grāmata – Book Lovers. Manas ekspektācijas bija visai augstas, tāpēc bija dubultpatīkami, ka šī grāmata bija perfekcija it visā. Jau nosaukums pats par sevi ir tik daudzsološs – iedomājieties – Book. Lovers! Zinot autori, jutu, ka šis stāsts nudien būs par grāmatu mīlētājiem. Un tā arī bija. Galvenā varone Nora ir literārā aģente, viņa dzīvo un elpo grāmatas un cenšas, lai viņas autori sasniegtu savus augstumus. Čārlijs ir redaktors, no tiem labākajiem. Viņu pirmā tikšanās ir riktīgs feils, viņš atsakās strādāt ar viņas autori, ir kašķīgs, vārds pa vārdam, un te nu nekāda draudzība vai profesionālā sadarbība vis nesanāks. Pāris gadus vēlāk Noras māsa uzstāj, ka viņām abām ir vajadzīgs vasaras atvaļinājums prom no drudžainās Ņujorkas. Un, protams, ka tai nekurienē, kurā viņas izlēmušas pavadīt savas brīvdienas, priekšā ir Čārlijs. Un tā kā viņi abi ir grāmatu cilvēki, nay, grāmatu mīlētāji, tad viņu dialogi ir vnk spridzinoši (neapskaužu tulkotājus, kuriem jāmēģina pārnest šīs vārdu spēles). Tomēr stāsts nav tikai par to, vai Nora un Čārlijs atradīs kopīgu valodu, khm, khm, bet arī par māsu attiecībām, par bagāžu, ko saviem bērniem uzdāvina vecāki, par to, kā nu kurš to bagāžu nes. Lieliska valoda, superīgs vārdu pingpongs, un stāsts, kuram noticēju. Šī ir arī grāmata par grāmatām un mūsu nepiesātināmo mīlestību uz tām, turklāt autore nekautrīgi ir piesaukusi un apsmaidījusi visas romantiskā žanra klišejas, kas ir brīnišķīga odziņa uz šīs grāmatkūkas.
5/5

Vasarā viesojoties Pērnavā, izķemmēju teju visus viņu grāmatu veikalus, cerībā atrast kaut ko savai sirsniņai un pāri plūstošajiem grāmatu plauktiem. Pēc pilnīgi neveiksmīgas pirmās dienas otrajā mani centieni tika atalgoti ar kanādiešu autores Carley Fortune grāmatu Every Summer After – mani pievilināja vasarīgais un enerģiskais vāks, un pēc īsas apspriedes ar Goodreads nolēmu riskēt. Stāsts ir par Persiju (Persefoni) un Semu, kuri satiekas 13 gadu vecumā, kad Persijas vecāki iegādājas vasaras māju pie ezera. Draudzība rodas ātri, ir cieša un nostiprinās ar katru vasaru, līdz 18 gadu vecumā notiek lielā šķiršanās. Grāmatā pamīšus mijas pagātnes un tagadnes nodaļas, mēs izsekojam tam, kā aug un attīstās Persijas un Sema attiecības. Lai gan nav grūti uzminēt, kā tad viņu laimīgais vilciens nogāja no sliedēm, viņu attiecību attēlojums mani pārliecināja – visvairāk tieši tas pusaudžu emocionālais stāvoklis, kad daudzas problēmas un pārpratumi varētu izpalikt, ja cilvēki nedzīvotu tik ļoti savā galvā, bet ir tā, kā ir, un attiecīgi dažas situācijas tiek ļoti sakāpinātas, un viena lieta ved pie citām… Un kā tad ir 12 gadus vēlāk? Vai Persijai ar Semu ir cerības uz otro iespēju? Jūtas ir viena lieta, tomēr neviens no viņiem vairs nav gluži tas cilvēks, kas bija toreiz (fakts, ko dažreiz autori mēdz apiet, lai ātrāk nokļūtu pie vēlamā rezultāta). Iespējams, ka jaunības mīlestības / one who got away tēma ir mana vājība, bet es tiešām noticēju šim stāstam, viss bija tik ļoti pa īstam.
5/5


Someone once told me that anxiety lives in the unknown future, depression lives in the unforgettable past, and peace lives in acceptance of the present moment.

Šovasar iznāca vēl vienas jau pārbaudītas autores jaunā grāmata – Abbi Waxman “Adult Assembly Required. Man ļoti, ļoti patika viņas iepriekšējais darbs The Bookish Life of Nina Hill, tāpēc tikpat ļoti nopriecājos, ieraugot jauno grāmatu tepat Rīgas veikalos. Sagrābu ķepiņās un metos lasīt. Sākums bija lielisks, raksta šī autore patiešām labi un trāpīgi, ar ironisku humoru un vārdu spēlēm. Viņas grāmatas nav tikai par “viņš un viņa satikās”. Lai gan šeit ir arī tas, pamattēma ir attiecības ģimenē, par to, kā reizēm ģimenes uzliek savējiem noteiktas prasības vai vecāki paredz, ka bērni sekos viņu pēdās un nespēj respektēt atšķirīgu dzīves un karjeras izvēli.
Šī ir tāda ļoti slow burn grāmata, dinamiski ļoti lēna. Ap vidu mani sāka kaitināt tas, ka nu tiešām nekas nenotiek, un es to uz pāris nedēļām noliku malā. Lai arī šī ir tiešām ļoti sirsnīga grāmata (95% varoņu ir superjauki) un runā par svarīgām tēmām – cilvēka vajadzību pašrealizēties atbilstoši savām vēlmēm, kā arī fizisku un garīgu traumu pārvarēšanu, tā ir arī pārāk izplūdusi. Autore ir krietni pārcentusies ar personāžu un blakus sižeta līniju skaitu, kas novērš uzmanību no galvenās tēmas un varoņiem.
3/5

Nobeigumā kaut kas mazliet cits – Mia P. Manansala Arsenic and Adobo – kulinārais cozy detective. Pēc drauga nodevības un sāpīgas šķiršanās Lila atgriežas dzimtajā pilsētā, lai palīdzētu ģimenes biznesā – filipīniešu restorānā. Bet arī šeit viņai neizdodas gūt atelpu, jo cits viņas bijušais draugs, tagad – naidnieks, kurš publicē iznīcinošus (un nepatiesus) viņu restorāna vērtējumus vietējā avīzē, vārda vistiešākajā nozīmē noliek karoti pie pusdienām tai pašā viņu restorānā un beidz dzīvi ar seju šķīvī. Tam seko izmeklēšana, pierādījumu falsificēšana, vēl līķi, huligāniskas izdarības, dažādas ģimeņu un tradīciju peripetijas, jauni draugi un jauni potenciāli vairāk nekā draugi. Negaidīti daudz notikumu, biju gaidījusi rāmāku sižetu šāda tipa grāmatai. Jāpaslavē arī tas, ka autore nav vairījusies vērst uzmanību uz imigrantu diskrimināciju tās dažādajās formās. Man ļoti žēl, ka nespēju īsti izbaudīt šīs grāmatas kulināro pusi, jo ar filipīniešu virtuvi neesmu pazīstama, līdz ar to daudzie ēdienu apraksti nelika man siekaloties, iedomājoties vien par šiem gardumiem. Kāpēc šī grāmata iekritusi manā romantikas izlasē? Jo visiem līķiem un nedienām pa vidu autore pamanās ievīt arī romantisko līniju, un ja vēl tev ir ģimenīte, kur visi ir vairāk nekā ieinteresēti, kas tad notiek vai nenotiek tavā privātajā dzīvē un ātri vien mēģina tev pielaulāt katru kaut attāli derīgo vīrišķi, nu jā… Ir interesanti!
3/5

Kā apmierināt sievieti?

Standarta

Tā nu sanāca, ka man FC kontā mētājās pēdējais kuponiņš, kurš ar steigu bija jāiztērē. Un, protams, bija tā, ka nav, uz ko aiziet. Vienīgā filma, kas atlika, bija – Kā apmierināt sievieti (How to Please a Woman). Miglaini atcerējos esam redzējusi filmas reklāmas rullīti, kas bija gluži neslikts, un tomēr… Tas nosaukums. Un tas plakāts. Bet nu labi, kuponu nemetīs zemē. Dzīva nauda tomēr. Un sliktāk par Netflix Ziemassvētku filmām jau nebūs. Vai ne? Vai ne??

Brīdinu, ka reklāmas rullītis, protams, satur maitekļus!

Beidzas reklāmas, nodziest gaismas. Un sākas pārsteigumi. Izrādās, šī ir austrāļu filma. Reklāmas rullītī to vai nu nebiju pamanījusi vai veiksmīgi (drīzāk) aizmirsusi. Un jau no pirmajiem kadriem ar okeānu bija skaidrs – šis būs kaut kas pavisam cits. Noteikti ne tas, līdz kam es biju nolaidusi savas ekspektācijas. Jo ziniet, viņi tur, “down under”, lietas dara drusku savādāk.

Mēs varam teikt, ka filma ir par Džīnu – sievieti “dzīves lapkritī”, kura tiek atlaista no darba un dažādu apstākļu sakritības rezultātā nolemj pārveidot ne īpaši veiksmīgu pārvadājumu kopāniju par mājas uzkopšanas / intīmpakalpojumu sniegšanas servisu. Jo, lūk, ir brīva niša – ja iedodam sievietei vīrieti uz divām stundām, un viņš ir ar mieru darīt pilnīgi visu, pilnīgi pilnīgi visu, ko vēlēsies sieviete, kas būs tas, ko viņa vēlēsies? Var būt tā, ka viņa ir nogurusi no ikdienas un tiešām vēlēsies, lai glīts vīrietis tikai iztīra māju viņas vietā. Varbūt viņa pārāk ilgi ir jutusies vientuļa un vēlēsies uzmanību. Varbūt viņa vēlēsies seksu. Labu seksu.

Filmas scenārija autore un režisore ir Renē Vebstere (Renée Webster), un filma gluži loģiski galvenokārt ir par sievietēm. Garām un īsām, resnām un tievām, skaistām un interesantām. Tā ir par stipru un skaistu sieviešu draudzību. Par to, kā dažas lietas nepāriet tikai tāpēc, ka kļūstam vecākas. Mēs nekļūstam par aseksuālām būtnēm tikai tāpēc, ka sasniedzam noteiktu gadu slieksni. Mēs neesam roboti un nezaudējam vēlmi sajust pieskārienu, tikt apskautas un mīlētas. Ieraudzītas. Apmierinātas.

Hayley McElhinney as HAYLEY, Tasma Walton as MONIQUE, Sally Phillips as GINA & Caroline Brazier as SANDRA, How To Please A Woman – Photograph by David Dare Parker

Filma, protams, ir arī par vīriešiem. Gariem un īsiem, resniem un tieviem, pieredzējušiem un mazāk pieredzējušiem. Arī katram no viņiem ir savs ceļš ejams, savas grūtības pārvaramas, savas izvēles veicamas. Ne visi no viņiem ir tik gatavi karjeras virziena maiņai kā Toms, kurš paralēli pārvadājumu darbam piepelnījās par striptīza dejotāju un ar kuru tas viss sākās.

Ryan Johnson as ANTHONY, Josh Thomson as BEN, Alex England as TOM & Erik Thomson as STEVE, How To Please A Woman – Photograph by David Dare Parker

Es ticu, ka šī filma nav visiem, un varbūt 20 gadu vecumā ir grūti iejusties 50-gadnieku domāšanā, saprast viņu jūtas un pieredzi. Bet kopumā jau stāsts ir par to, ka mēs ikviens (un īpaši – ikviena) drīkstam saņemt to, ko vēlamies. Un drīkstam pateikt, kas ir tas, ko vēlamies. Un netikt kritizēti, apsmaidīti vai citādi atraidīti.

Īpašs sveiciens tulkotājai Laumai J, kura, es ceru, tomēr zina, ko nozīmē “going down on someone”, un ka tas ir labāk, nekā tas, ko viņa piedāvāja kā tulkojumu 🙂

Pusgada atskaite, 2022.

Standarta

Lai YT nosistais laiks nebūtu tikai pa tukšo, šajā pusgadā esmu sākusi skatīties booktuberus (tā viņus sauc?). Svarīgākais priekšnosacījums nav gaumju sakrišanas attiecība, bet tas, ka kāds ar mani runā par grāmatām un ka šim kādam nav kaitinoša balss. Un šobrīd šiem runājošajiem cilvēkiem ir tēma – pusgada grāmatu satrauciens (Mid Year Freak Out Book Tag). Par ko viņi satraucas, īsti nav skaidrs. Varbūt par visām grāmatām, kas tā arī paliks neizlasītas. Ok, par to nedomāsim. Negribu satraukt savus pilnos plauktus.

Labākā līdz šim izlasītā grāmata.
Pirmais pusgads bija labs pusgads. Vai arī es beidzot esmu iemācījusies izvēlēties grāmatas atbilstoši tam, kas man patīk. Dzejas kategorijā uzvar igauņu dzejnieces Kristīnas Ehinas izlase Mēness man asinīs – tik brīnišķīga, tik trāpīga, tik pazīstama. Un aizkustinoša. Daiļliteratūras laukā ļoti gaidīju savas iecienītās autores Emily Henry grāmatu Book Lovers, tāpēc biju ļoti priecīga, ka grāmata ir izdevusies lieliska – lai arī tā iekrīt romantiskās literatūras plauktā (kura standarti bieži ir visnotaļ viduvēji), autore atkal parādīja, ka viņa rok dziļāk, prot apsmaidīt visas žanra klišejas un radīt stāstu, kas nav tikai par to, vai viņi dabūsies un kad. Šeit vairāk bija par māsu attiecībām, par to, kā vecāki sekmīgi norullē atbildības uz vecākajiem bērniem, kuri pēc tam visu dzīvi neprot pārtraukt rūpēties. Un arī to, cik dažādi cilvēki izaug vienā ģimenē – mēs bijām turpat, redzējām un piedzīvojām to pašu, un tomēr beigās mums katram ir atšķirīgs redzējums un secinājumi.

Ļoti daudz pārdomu radās arī pēc Audre Lorde eseju krājuma When I Dare to Be Powerful izlasīšanas – gan ne īpaši patīkamā apjauta, ka esmu ne tikai aprobežota, bet arī rasiste. Varu tikai mēģināt mācīties, vairāk ieklausīties un mazāk mērīt pēc savas baltās mērauklas. Lai arī ļoti nopietna grāmata, tā nav pārmetoša, bet drīzāk aicina mūs būt iekļaujošākiem, neiesaistīties sīkos ietekmes dalīšanas ķīviņos, bet iedvesmot un celt blakusesošos, jo tikai tā mēs varam kopā tikt uz augšu.

The fear that we cannot grow beyond whatever distortions we may find within ourselves keeps us docile and loyal and obedient, externally defined, and leads us to accept many facets of our oppression as women.”

Labākais līdz šim izlasītais turpinājums.
Nezinu, vai tie īsti skaitās turpinājumi mūsdienu sēriju izpratnē, bet visvairāk prieka man šogad ir sagādājušas Muminu grāmatas, kuras vienīgās spēja nomierināt manu Ukrainas kara kontekstā pārcepto prātu. No bērnības šīs grāmatas atceros diezgan miglaini, bet tagad lasu un izbaudu no jauna, meklējot pazīstamas sejas un raksturiņus, gūstot sirdsmieru šo stāstu mīlīgumā un viedumā. Draugus un paziņas saklasificēt nav grūti, bet vai tu zini, kurš no visiem Muminielejas iedzīvotājiem esi tu pats?
Vēl beidzot paturpināju Sandman sēriju, un, lai arī tur brīžiem lietas iet ļoti tumši un traki, nevar noliegt, ka Nīls Geimens ir viens no izcilākajiem stāstniekiem, kas mums pasaulē ir gadījušies. Gaidu seriālu un kaut kad jau paturpināšu arī komiksus.

Nesen izdota grāmata, kuru vēl neesi izlasījis, bet gribētu.
Tā kā man, protams, ir pilni plaukti ar grāmatām, kas skatās uz mani ar vieglu pārmetumu un čaukstina lapiņas, tad šeit tiešām ir spēcīga konkurence. Šoreiz izcelšu divas, kas tika sarūpētas un arī iznākušas šajā pavasarī, bet, skat, jau vasaras vidus, bet es vēl arvien tikai skatos uz tām.
Vienu es iekāroju tīri vāka un nosaukuma dēļ, jo reti kad grāmatās tiek minēti vai darbojas lingvisti, savukārt otra ir par man mīļās Antarktīdas tēmu. Turklāt nav labāka brīža, kad lasīt atvēsinošas grāmatas par pingvīniem, lediem un saltu tumsu, kā karstuma vilnī [šīs rindas tapa pie +30, jums varbūt šobrīd daži grādi jāpiedomā klāt].

Grāmata, kuras iznākšanu otrajā pusgadā tu gaidi visvairāk.
Te pirmajā vietā bez variantiem ir A Hard Day for a Hangover – pirmās divas šīs sērijas grāmatas ir manas absolūtās favorītes, mīlu katru pēdējo burtiņu tajās un galīgi neiebilstu, ja autore šo sēriju turpinātu rakstīt mūžīgi.
Ļoti gaidu arī Džeinas Hārperes jaunāko grāmatu Exiles un Roberta Toroguda Mārlovas slepkavību klubiņa otro uzlējumu – Death Comes to Marlow. Ļoti gaidu arī Natalī Hainsas (par viņu vairāk drusku tālāk) jauno grāmatu Stone Blind. Tagad zinu, ka Natalī neliks vilties un iedos Medūzai balsi, un izstāstīs viņas stāstu kā pienākas.

Lielākā vilšanās.
Šī laikam būs islandiešu autora Ragnara Jonassona detektīvsērija Dark Iceland, ko izlēmu paturpināt pēc ilgākas pauzes, un vispirms besījos par autora ļoti aprauto rakstības stilu, tad par tulkotāja paviršībām un visbeidzot – par to, cik visi varoņi ir kaitinoši un stulbi, un vispār, kaut viņi visi cits citu un vēl arī ātri nozūmētu. Nezinu, kas notiks ar vēl vienu sērijas grāmatu, kas ir manā plauktā. Laikam nekas diži labs.

Lielākais pārsteigums.
Šarls Bodlērs. Protams, neko daudz par viņu nezināju, jo kopš vidusskolas ar viņa daiļradi nebiju saskārusies. Bet kaut kāds zīmogs paliek. Un tagad tas ir noņemts. Bodlēram ir tik lielisks rokraksts, ir gan plašums, gan dziļums. Lūk. Nav tikai tā, ka skandalozi. Ha, lai arī lasīju grāmatu par substancēm – Mākslīgās paradīzes. Citējot no Neputna lapas – “Šis nav vēstījums, ko narkomāns veltījis narkomāniem, bet grāmata, ko sarakstījis dzejnieks visiem tiem, kuri uzskata, ka vienīgā narkotika, absolūtā narkotika ir Dzeja,” tā par Šarla Bodlēra “Mākslīgajām paradīzēm” reiz izteicies franču literatūrzinātnieks un dzejnieka daiļrades pētnieks Klods Pišuā.
Piekritīšu Klodam un turpināšu priecāties, ka ir vismaz Neputns, kas izdod kaut ko šādu.

Jauns mīļākais autors (debitants vai jaunums tev).
Daudziem Natalī Heinsa (Natalie Haynes) varbūt nav nekāds jaunums, bet es par viņu uzzināju vienā YT video, kur tika ieteiktas daiļliteratūras grāmatas, kas apspēlē grieķu mītus. Ok, es noteikti biju dzirdējusi par šo autori, tāpēc nesen biju noriskējusi iegādāties viņas A Thousand Ships, bet vēl nespēju saņemties vēl lasīt, jo – ja nu tas būs kaks? (Kā, piemēram, ar The Wolf Den). Tai pašā video uzzināju, ka Natalī ir arī stand-up komiķe un viņai ir podkāsts Natalie Haynes Stands Up for the Classics, kur viņa runā gan par reālām, gan mītiskām klasiskā laikmeta personībām, gan faktiem, gan izdomājumiem, pārlaistot visu ar ironisku humoriņu. Atzīšos, ka reizēm viņas humora kļuva par daudz, tāpēc centos dozēt pa 1-2 sērijām. Tā visa iespaidā Audible iepirku un noklausījos viņas grāmatu Pandora’s Jar, kas, manuprāt, ir vienkārši lieliska – tik ļoti svarīgs un vajadzīgs svaigs skatījums uz sievietēm grieķu mītos. Tā ir arī piezemētāka, nekā podkāsts, joku te ir visai maz. Tāpēc es to pamanījos nobindžot vienā vīkendā.
Te saite uz podkāstu Spotify, ja nu vēl kādam gribas paklausīties.

Jauns mīļākais personāžs.
Sākumā šķita, ka te nav īsti, ko izcelt. Laikam šogad neesmu lasījusi gana iespaidīgas fantāzijas sāgas, kur papilnam varoņu un antivaroņu. Tā lieta ar steigu būs jālabo! Bet lai jautājums nepaliktu neatbildēts, likšu šeit Īviju Kormaku no Maikla Robotema jaunākās trillersērijas par Sairusu Heivenu – autoram patīk smagas tēmas un arī Īvijai viņš ir iedalījis skarbu likteni, bet vismaz uzrakstījis viņu ļoti foršu, ļoti dzīvu, un man ļoti gribas viņu izglābt no visām bēdām. Un tas bieži negadās, ka es tik ļoti pieķeros grāmatu varoņiem.

Grāmata, kura tevi saraudināja.
Mana sirds ir kļuvusi visai cieta, tā ka šogad mani neviena grāmata nav spējusi saraudināt. Nu, varbūt mazu asariņu kāda ir izspiedusi, bet tas bija sen un vairs nav taisnība. Dažas grāmatas, protams, ir aizkustinājušas, īpaši Viktora Freiberga Kinomāna slimības vēsture. Ā, atcerējos, ka mani saraudināja Kristīnas Ehinas dzejolis “Manas dzimtas sievietes”.

Grāmata, kura darīja tevi priecīgu.
Ir vairākas grāmatas, kas to pašu cieto sirdi ir darījušas līksmu, dažādos brīžos dažādu iemeslu dēļ. Bet laikam vispriecīgākā bija atkalsatikšanās ar Tupsi un Vipsi. No visiem Muminielejas personāžiem es viņus atcerējos visspilgtāk, tomēr biju aizmirsusi, cik ļoti mīlīgi viņi abi ir. Visburvīgākais grāmatas moments ir, kad viņi abi mēģina iepriecināt trollīti Muminu un vaicā: “Vai tu paliksi priecīgāksis, ja noglāstīsis Tupša purniņsis?” Tā nu brīžos, kad esmu kā trollītis Mumins pēc Susuriņa došanās prom rudens piedzīvojumos, es sev uzdodu šo pašu jautājumu. Tā kā neviens Tupsis nav pa rokai, noglāstu pati savu purniņsis un palieku jūtami priecīgāksis.

Visskaistākā grāmata, ko šogad esi iegādājies (vai saņēmis dāvanā).
Tehniski tās abas ir dāvanas – vienu uzdāvināja, otru iegādājos par dāvanu karti. Tā kā man pēdējos gados arvien vairāk interesē renesanse, tad izvēlējos vienu ļoti glītu ķieģeli par Florenci, kas ir viena ļoti glīta vieta – The Heart of the Renaissance. Otra ir ne mazāk glīta vārdu grāmata – The Lost Words. Varbūt kādreiz kāds uzrakstīs skaistu grāmatu ne tikai par izzūdošiem vārdiem, bet arī izzūdošiem komatiem.

Kuras grāmatas tev ir jāizlasa līdz gada beigām?
Jāizlasa ir spēcīgi teikts, bet gribētos izlasīt vismaz kādu daļu no laika gaitā sadāvinātajām grāmatām, lai neskumst ne tās, ne dāvinātāji. Un tad vēl tās, kas aizlienētas… Ai, ai. Pārējām nāksies vien uzcītīgi turpināt gaidīt savu iznācienu. Bet, lai būtu interesantāk pašai, uzmetu nelielu TBR izlasi.

Nu ko, rakstīšanas muskulis ir nedaudz iekustināts. Ja te nevaid miris vēl kāds grāmatblogeris, varbūt grib pārņemt stafetes kociņu? Vai varbūt visi jau stafeti ir veikuši, kamēr es dzīvojos savā YT realitātē? Būs jāiet pārbaudīt.

Decembra romantika #9

Standarta

Decembris droši vien ir visātrāk skrienošais gada mēnesis. Sākumā tev liekas — o, vēl tikai pirmā nedēļa! Gan vainagus sapīšu, gan egli mežā ar burkāniem izrotāšu, gan uzadīšu dāvaniņas. Un tad pēkšņi ir datums, kad jau ir par vēlu sūtīt svētku kartītes, jo tās saņems tikai pēc Jaunā gada. Līdzīgi man izgāja ar ziemas romantisko grāmatu lasīšanu un aprakstīšanu.

Kad savā mīļākajā grāmatu veikalā ieraudzīju “Mīlestībai nav brīvdienu”, tas bija neliels “wow” mirklis — šito vāku! Te nu nevar rasties nekādi pārpratumi attiecībā uz to, kas šī ir par grāmatu. Otrs “wow” man bija par to, ka pat Latvijā kāds uzdrošinās izdot nevis vienkārši romantisko romānu, bet sezonālo romantisko romānu. Jo, lai gan es jūlijā lasu grāmatas par Antarktīdu (lai atvēsinātos), pieļauju, ka lielākā daļa lasītāju Ziemassvētku grāmatas plāno lasīt garajās ziemas brīvdienās, nevis pludmalē zem saulessardziņa. Var jautāt, kāpēc rakstu par šo grāmatu tikai februārī? Nu, šodien [piektdien, 21.02.] snieg. Gan ļoti slapjš sniegs, bet es pieņemšu to tādu, kāds tas ir. Tāpat kā tad, kad lasīju šo grāmatu, tā arī tagad rakstot iztēlošos, ka ir bagātīgi sniegotas ziemas vidus, kamīnā sprakšķinās pagales, uz segas murrā kaķis, bet krūzē — kakao. Un fonā skan nupat svaigi atkausētais Maikls Bublē. Hei, man būs Ziemassvētki tieši šeit un tagad!

Neteikšu, ka man nebija bažiņa pirms šīs grāmatas lasīšanas. Esmu gana daudz apdedzinājusies ar smukiem vāciņiem, lai zinātu, ka reizēm tur iekšā ir pilnīgs savārstījums (pārsvarā šī sāpe attiecas uz YA žanru, kam ir tie supervilinošie un spožie vāki). Bet, jo tālāk lasīju, jo vairāk priecājos. Un turpināju baidīties, ka tas viss pēkšņi saies kkādā sviestā un mani apčakarēs. Jo tik labi taču nevar būt! Hei, — spoiler alert! — var gan!

Šī grāmata izpildīja gandrīz visas manas prasības attiecībā uz to, kas ir labs romantiskais romāns.

  1. Te ir sakarīgi varoņi – ar reālām profesijām un reālām dzīvēm, nevis mistiskie brokeri, projektu vadītāji vai biroju darbinieces. Un viņiem ir reālu cilvēku problēmas, piemēram, izpuvušas kanalizācijas caurules. Vai bērni, kas iepinas nepatikšanās kopā ar jaunajiem, smalkajiem klasesbiedriem. Ikvienam ir sava nasta, arī tad, ja par to zina retais. Un par to ļoti lielā mērā ir šī grāmata – ne tikai par Līsbetu un viņas romantisko dzīvi, bet par to, ka ikvienam no mums ir savs stāsts, savi prieki, savas grūtības, kļūdas un panākumi. Tas, kā mēs tiekam ar to galā, arī mūs veido par to, kas un kādi esam.
  2. Šie varoņi uzvedas adekvāti (starp citu, nemaz ne tik bieži ievērots standarts romantiskajā literatūrā). Protams, Līsbetas trakais izgājiens, kad viņa uzzina, ka viņas vietā skolā par sporta skolotāju ir pieņemts kaut kāds fancy āksts, jo viņš ir smuks un prot sevi pasniegt, ir komēdiju cienīgs. Un izraisa lavīnas efektu, kurš liek spurgt, bet nenonāk līdz absurdam.
  3. Neparedzamība. Parastais lubeņu klupšanas akmens ir tas, ka jau no grāmatas satura kopsavilkuma izlasīšanas brīža tu jau zini, ar ko galvenā varone būs kopā pēdējā lappusē. (Protams, ka mēs lasām šīs grāmatas tieši tāpēc, ka zinām, ko no tām dabūsim, zinām, ar ko tās beigsies, bet man tomēr gribas kaut nedaudz oriģinalitātes!) Tāpēc tas, ka šai grāmatā Līsbetai bija četri (!!!) potenciālie noņēmēji, bija ļoti atsvaidzinoša pieeja, kas ļāva nu kaut nedaudz minēt – kā tad būs? Cilvēki tomēr pieņem visādus jocīgus lēmumus, bieži vien – jo tā varbūt ir vieglāk vai pierastāk. Bet vai tiešām Līsbeta, kas vienreiz jau ir aizgājusi no attiecībām, kurās pret viņu slikti izturas, neredzēs cauri notiekošajam?
  4. Humora izjūta. Hei, šī ir vissvarīgākā dzīves garšviela! Un šajā grāmatā ar humoru lielākajai daļai (arī ārstiem un lecīgiem slēpotājiem) viss ir kārtībā. Izņemot tos, kuriem nav. Un tā jau nav viņu vienīgā problēma.

Stāsta centrā ir Līsbeta — viņai ir 38 gadi, viņa ir stipra sieviete, kas reizēm, īpaši attiecībās ar vecākiem un māsu, vēl arvien jūtas kā maza meitene, kas neko nezina un neprot. Viņai ir jauks (ja neskaita tās caurules) namiņš pilsētiņā pie jūras un darbs skolā. Viņai ir draugi un ikdienas lietas. Viss ir forši, tikai nāk svētki, un tad, protams, visi vientuļie jūtas vēl vientuļāki. Un arī Līsbetai gribas kādu spēcīgu un siltu apskāvienu, bet ne par katru cenu.

Ja viņai vajadzētu Ziemassvētkos kaut ko apsolīt, tad tas būtu solījums, ko viņa bija devusi pati sev – turēties kopā ar laipniem un kaut kādā ziņā nesarežģītiem cilvēkiem.

Šis ir grāmatas vadmotīvs – zināt, kas tu esi, un rīkoties tā, lai tas nāk tev pašam par labu. Tas nozīmē prast pateikt “nē” dažādās situācijās. Pateikt otram — “nē, tas nav okei, ka tu tā dari”. Prast nostāties savā pusē. Apvainoties un sūroties mēs visi protam. Daudzi pat profesionāli piekopj izklāšanos lupatiņā citu priekšā, un dažreiz mūsu loma ģimenē jau ir tā atstrādāta, ka ir grūti iebilst esošajai lietu kārtībai. Tikpat bieži mēs esam tik pārņemti ar attieksmi pret mums, ka nepamanām, kāda ir mūsu attieksme pret citiem. Šeit ir pieminēts arī cīņā par sieviešu tiesībām radītais “apspiestais baltais vīrietis” — pavisam reāls un ne pārāk laimīgs radījums.

Savus uzskatus vajag pārskatīt,

Jāns saka grāmatas noslēgumā. Jā, vajag gan. Protams, šī grāmata brīžiem balansē uz “mājas psiholoģijas” šaurās laipiņas, tomēr, ja tas nekaitina, tad šis ir sirsnīgs stāsts, kas mudina uz lielāku cilvēcību un savstarpējo sapratni. Ar tīru sirdi varu ieteikt tiem, kas ilgojas pēc ziemīgas un mīlīgas lasāmvielas ar raibu personāžu klāstu.

Piesieties varēju tikai divām loģikas lietām — kaijai, kas vazājas apkārt pa nakti (vai viņai tai laikā nebūtu jāguļ?), un negadījumam uz slēpēm — profesionālam slēpotājam tā nevarētu gadīties. Man — jā. Es varu nokrist uz priekšu, uz atpakaļu un sāniski. Un, jā, es esmu to visu izpildījusi vienā vakarā. Es un slēpes — tur nekad nekas nesanāks. It’s not you, it’s me.

 

Kategorija: Ziemassvētku romantiskais

Vērtējums: 4/5

No zviedru valodas tulkojusi Vizma Zaķe

Izdevējs: Latvijas Mediji

Grāmata no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi

“Mazās sievietes”

Standarta

Jau labu laiciņu atpakaļ sarunājām ar draudzeni, ka filmu “Mazās sievietes” (Little Women) noteikti iesim skatīties. Esmu sapratusi, ka man gluži labi patīk iepazīt literatūras klasiku vizuālā formātā, jo ar rakstisko es mēģinu cīnīties, bet padodos pie tiem vārdu plūdiem un teikumiem puslappuses garumā. Kad filmas iznākšanas brīdis bija jau teju klāt, draudzene paziņoja, ka vispār grāmata viņai neesot patikusi (!!!). Tad kāpēc mēs ejam uz šo filmu? Bet nu jau bija par vēlu, es biju noskaņojusies, Amerikas kinoakadēmija ir noskaņojusies, tai piešķirot 6 Oskara balvas nominācijas — iesim vien skatīt, kāda tā ir. Un, protams, aktieru sastāvs ļoti pievilcīgs, kurā ietilpst arī sen neredzētā Emma Vatsone, glītumiņš Džeimss Nortons un pati, pati Merila Strīpa.

Ja jums netraucē maitekļi, bet patīk uzskates materiāli, tad, lūdzu, reklāmas rullītis:

Man pašai gan patīk sev nebojāt prieku un izvairīties no reklāmas rullīšiem un citiem maitekļiem, tāpēc par sižetu pastāstīšu ļoti īsi. Filma ir par četrām māsām Amerikas Pilsoņu kara laikā — pašpuiku Džo, gleznotāju Eimiju, muzikāli apdāvināto Betu un ar aktrises talantu apveltīto, tomēr prātīgo Megu, kuras sapņi nav par pasaules slavu un īsto dzīvi kaut kur “lielajā pilsētā”. Šis ir sirsnīgs pieaugšanas stāsts, kur ir gan pašiestudētas teātra izrādes un jautrība, gan kautiņi un asaras. Tas runā par zaudējumiem (raudina kārtīgi!) un citām neizbēgamām dzīves lietām — šķiršanos, vilšanos, piedošanu, sapņiem un to piepildījumu dažādās un ne vienmēr — cerētajās formās.

Galvenās lomas atveidotājas Soršas Ronanas aktierspēle ir patiešām pārliecinoša (vai ar to pietiek Oskaram, to redzēsim), mazliet vīlos, ka Džeimss Nortons te ir tikai smuks ģīmītis, kas stāv un labi izskatās. Viņa teksti neaizņēma vairāk par vienu lappusi. Vismaz otrs redzamākais vīrietis Timotijs Šelamē paspīd vairāk. Merila arī ir te novīd maz, bet, protams, izteiksmīgi, atveidojot meiteņu naudīgo un ekscentrisko tanti (vai mēdz būt citādas tantes?). Šī ir riktīga sieviešu filma, kuru skatīties ar māsām, mammām, draudzenēm un novērtēt, cik ļoti labi, ka viņas mums ir, un cik daudz iespēju un brīvību ir 21. gadsimta sievietēm. Protams, ja ir lasīts/redzēts vairāk par vienu klasiskās literatūras paraugu par līdzīgu tēmu, šis stāsts var šķist jau pārāk labi pazīstams un iepriekšparedzams. Bet tas man tā pa īstam netraucēja, jo šī ir nevis vienkārši “feel good movie”, bet “feel very good movie”.

Life is too short to be angry at one’s sisters.

Kino no 24. janvāra

There was a year called “2019”

Standarta

Vai atkal ir klāt tas gada laiks? Kad priecīgi vai ne tik priecīgi izvētīt, kas izdarīts un kas neizdarīts iepriekšējā gadā. Kad nospraust jaunus mērķus, ko piepildīt un ko nepiepildīt. Tiesa, bez kaut jel kādu mērķu nospraušanas neiztikt. Galu galā tas vismaz iedod kādu virzību, pat ja līdz galam nerealizētu. Tāpēc daži būs jānosprauž arī šogad, arī attiecībā uz to, ko lasīt. Ar “cik” ir vienkārši – tur palīdz vecais, labais Goodreads. Esot reāliste, šajā (2020.) gadā esmu apņēmusies izlasīt 80 grāmatas, jo iepriekšējos divos gados esmu pievārējusi 85 gabalus, tiesa, tur ietilpst arī zīmējumu grāmatas (komiksi), dzeja un žurnāli. Vajadzētu samazināt aizlienēto grāmatu kaudzi, bet tai ir tendence pašai ataugt, lai kā es nepūlētos un neatgaiņātos. Vislabāk būtu mainīt nopirkto/izlasīto grāmatu attiecību, jo kaut kā sanāk, ka es pērku grāmatas, bet pēc tam lasu citas — aizdotas, bibliotēkā paņemtas vai citādi neplānotas. Bet ko lai dara, ja tās ir visur un mācas man virsū dažādiem neatļautiem līdzekļiem?

Reiz bērnībā skolas salidojumā kāda no bijušajām skolotājām savā runā teica, ka, kļūstot vecākam, gadi skrien ātrāk. Un izrādījās, ka viņai ir taisnība. Šobrīd man gadi skrien ne tikai kā stirnas, bet kā tāds Useins Bolts. Viens gads aizskrien kā mirklis, par nedēļām vai mēnešiem nerunāsim. Aizgājušas tās dienas, kad vasara stiepās kā košļene un šķita mūžīga. Un jo ātrāk laiks skrien un vairāk lietas notikušas, jo grūtāk atrast un atcerēties īpašus brīžus, viss saplūst ikdienišķā murskulī. Paliek tikai aptuvenas sajūtas — bija labi vai slikti.

Pagājušais gads man sanāca pārmaiņu posms. Labi, ka es to nezināju pirms tam, jo kā jau lielai daļai cilvēku arī man ne visai patīk nekontrolētas pārmaiņas. Tās gan vēl nav īsti galā, un tāds patīkamais komforts nav atjaunojies. Kad domāju par to, kā atcerēšos šī gada pirmo dienu, teikšu godīgi — nu nekā. Visu dienu pavadīju gultā. Ne tādēļ, ka slima, bet tādēļ, ka slinka. Mēģināju drusku pastrādāt (tulkotājam nekad nav brīvdienu) un palasīt. Sācies Jaunais gads, tādēļ atļāvu sev sākt jaunas grāmatas (lai gan man ir kaudzes un kaudzes ar iesāktām un nepabeigtām), lai pēc tam uzkārtos un nespētu palasīt nevienu. Tad varēju pasēdēt un padusmoties uz sevi par šo nespēju neko jēdzīgu paveikt. Iepriekšējā gada Jaungada dienu gan es atceros spilgti – pēc ballītes pie manis nakšņoja draudzene, un nākamajā dienā mēs laiskojāmies (kā savādāk) pa māju un – skandalozi! – lasījām katra savu grāmatu. Introverta sapnis — ka vari ar draugiem vienkārši sēdēt un lasīt. Un tas nav nepieklājīgi un tevi nebaksta — eu, nu taču runā ar mums, ko tu atkal iebāzi degunu grāmatā?

Pērnais gads blogam nebija necik dižs, ko tur slēpt. Lasīt es lasu vēl arvien, iespējams, pat vēl vairāk. Bet kaut kā nesanāk izteikties par to blogā. Iespējams, pie tā vainīgs Grāmatu klubs, Goodreads un draugi, ar kuriem tagad pārspriežu izlasīto. Visi secinājumi un jūtas par lasīto tiek vairākkārt pārvārītas, tādēļ šķiet lieki to vēlreiz atgremot šeit. “Kaut kā nedzejiski paliek, sevi citējot.”* Nav tik daudz oriģinālu domu, lai spētu pēc tam izvairīties no atkārtošanās.

Kino… Ak, dieniņ. Es tiešām īsti neatceros, ko esmu pērn noskatījusies. Katrā ziņā prātā gandrīz nekas iespaidīgs nav aizķēries. No pēdējā laika filmām labākā laikam bija “Uz nažiem” (Knives Out) — skaisti, krāšņi un ar patīkamu humoru. Ikreiz, kad Kreigs pieteica sevi kā “mesjē Blānku”, man galvā bija šis:

Ja godīgi, vislabākā lieta, ko šogad redzēju kino, bija teātra izrāde no NT Live piedāvājuma — “Sapnis vasaras naktī” (Midsummer Night’s Dream). Tā nu sanācis, ka šo lugu nebiju ne lasījusi, ne redzējusi uz skatuves. Zināju tikai ļoti aptuveni, ko gaidīt sižeta ziņā, bet es noteikti negaidīju kaut ko tik izcilu. Nobāl pilnīgi viss, ko jebkad esmu redzējusi. Scenogrāfija, interpretācija, aktieri (īpaši gribas izcelt Oliveru Krisu (Oliver Chris), kurš bija ne mazāk kā ģeniāls)! Ja Forumcinemas izdomās šo kādā brīdī atkārtot, no sirds iesaku aiziet un izbaudīt! Es pati esmu gatava skatīties to atkārtoti, jo tas bija vienkārši pārāk labi. Un histēriski smieklīgi.

TV. Gada iespaidīgākais seriāls manā kastītē bija “Fleabag” — biju par to dzirdējusi, nu beidzot noskatījos. Pēc pirmās sērijas gan sajūtas bija tādas — šis man vai nu ļoti patiks vai ļoti kaitinās. Izrādījās pirmais. Otrā sezona vispār ģeniāla (jā, es atkārtojos). Un tajā ir arī brīnumainais Endrū Skots (Andrew Scott), plašāk laikam vairāk zināms kā Moriartijs, bet ne tikai. Negribu neko daudz stāstīt par sižetu, man šķiet, ka ir foršāk visu atklāt pašam, nesalasot pirms tam maitekļus un neko negaidot. Bet, ja ļoti gribas kādu mazu āķīti, tad šeku reklāmrullis:

The Morning Show — par šo man domas dalās. Ir lietas, kas tur ir izcilas, piemēram, Stīva Karela tēlojums. Dažas ainas ir vienkārši biedējošas. Īpaši tā, kur viņš sarunu ar sievieti, kuru viņš, tehniski ņemot, ir izvarojis, tik prasmīgi pagriež tā, ka izrādās — viņa pati ir vainīga. Un pilnībā šo sievieti par to pārliecina. WTF! Protams, šī šobrīd ir aktuāla tēma, un šis šķiet tāds mēģinājums paskatīties, kā publika uzņems šādu produktu, un vietām ir tā pavirši nolaists, tb māksla mākslas pēc, bet visumā labi un ir vērts noskatīties un padomāt, ko mēs ikdienām darām vai nedarām, ar to būtībā atbalstot šāda veida rīcību.

Netflixā beidzot noskatījos “The Kominsky Method”, bet tikai pēc tam, kad tas iepriekšējā sezonā salasīja balvu birumu. Līdz tam metu līkumu Maikla Duglasa dēļ, jo uzskatīju, ka neesmu viņa fane. Nu ko, tagad esmu. Burvīgs, smieklīgs seriāls par veciem vīriem. Draudzene pierunāja mani noskatīties “Politician”, kuram tieši tāpat arī taisījos netuvoties, jo cik var par to amerikāņu politiku, vemt jau gribas. Bet šī izrādījās burvīga parodija. Un tur ir Gvineta ar ļoti izteiksmīgu tēlojumu.

No reality TV mans favorīts vēl arvien ir Survivor, kas, manuprāt, ir labākais sociālais eksperiments, kāds televīzijā ir pieejams. Un, kopš austrāļi sākuši ražot savu versiju ar daudz labākiem uzdevumiem un pārbaudījumiem, arī amerikāņi sasparojās un sagudroja jaunus elementus savam šovam. Mans galvenais binge prieciņš ir un paliek “Queer Eye”, ko parasti izrauju cauri vienā vai divos piegājienos, pa vidu drusku pašņukstot aizkustinājumā. 2019. gadā arī izlasīju, nē, noklausījos, Tan France biogrāfisko grāmatu “Naturally Tan”, kas bija tiešām jauka un arī iespēja iepazīties ar viņu tuvāk, ja tā var teikt.

Grāmatas, grāmatiņas. Šis bija labs gads. Tādu patiešām draņķa grāmatu man gadījās maz. Ir vēl pa kādai nepabeigtai, kur es esmu iespītējusies un gribu redzēt, kā tas sū beigsies un vai tiešām nekļūs necik labāk. Un lai pēc tam izlietu žulti GR 😀 Bet ko tur daudz par tādām — lai tās deg ellē kopā ar to autoriem! Bet vispār galvenā problēma ar to, ka gandrīz visu gadu neraksta blogu ir tā, ka pēc tam vienā reizē gribas izstāstīt par visām brīnišķīgajām grāmatām, kas izlasītas. Bet neizsamisti, mans dārgais lasītāj (ja esi tiktāl aizkūlies) — tu netapsi nogāzts no kājām ar detalizētiem 85 grāmatu aprakstiem.

Lielākais izaicinājums, iespējams, bija apņemšanās lasīt LaLiGaBa nominētās grāmatas. Attiecības ar latviešu literatūru man ir viļņveidīgas, parasti vieglāk iet ar dzeju, jo tās taču ir īsas grāmatiņas, bet tomēr arī tās var būt kaka un mokošas. Kā izrādās. Grūtākais un skaistākais no nominantu klāsta bija “Kalevdēls”, vienkārši ģeniālā (jā, man patīk šis vārds) Guntara Godiņa tulkojumā. Grūtākais tāpēc, ka nu nav viegli lasīt tik garu dzejojumu un, godīgi sakot, sižetiski tam ir tik daudz caurumu, ka maz neliekas. Skaistākais — no valodas viedokļa un skanīguma. Es, protams, nekad nevarēšu salīdzināt šo darbu ar tā oriģinālu, bet man ir nopietnas aizdomas, ka tulkojums ir sanācis labāks. To pašu laikam var teikt par to, ko Ieva Melgalve izdarīja ar Martas Velsas “Slepkabotu” — šis dirsīgais un gražīgais personāžs latviešu valodā, iespējams, ir kļuvis stipri izteiksmīgāks.

Pērno gadu iesāku ar Umberto Eko esejām, un tās bija brīnišķīgas. Tik ļoti gribētos, lai kāds latviešu izdevējs uzdrošinātos tās izdot arī mūsu lasītājiem un latviešu lasītāji spētu noticēt, ka var lasīt un saprast arī ko vairāk par lubenēm un trilleriem. Šogad sanāca pārlasīt arī Eko “Rozes vārdu”, kas bija pārsteidzoši baudāms. Pirmoreiz lasīju to, kad man bija ~17, tāpēc nekas daudz atmiņā nebija aizķēries. Bet izrādās, ka arī reliģiskos disputus varu lasīt bez iebildumiem, ja tie ir tik labi uzrakstīti.

Gada atklājums man bija Reimonda Kārvera (Raymond Carver) stāstu krājums “What We Talk About When We Talk About Love”. Stāsti vispār nav mans mīļākais literārais žanrs, labi, es tos faking nīstu jau no bērna kājas, bet ik pa laikam tos tomēr pamēģinu, cerot, ka kaut kas manī būs mainījies. Un, lūk, izrādījās, ka vaina nav manī 😀 Šis ir tiešām izcils krājums, kas mani pamatīgi satricināja. Pēcāk iebāzu šņukuriņu vēl vienā viņa stāstu krājumā, bet tas vairs nebija tas. Iespējams, šis ir Reimonda labākais krājums. Nu, nekas nevar būt bezizmēra, izņemot Visumu. Manai dzīvei pietiks arī ar to, ka ir šis viens izcilais stāstu kopojums. Noteikti kādreiz pārlasīšu.

Kurcio Malapartes “Nolādētie toskānieši” bija končiņa. Baudīju un baudīju. Ne tikai burvīgi, ar lielu mīlestību un veselīgu pašironiju attēlota pasaule, cilvēki un īpatnības, bet arī lielisks papildus vizuālais materiāls no Alinari foto arhīviem. Ģeniāls (jā, vēlreiz!) Daces Meieres tulkojums. Ahhh… Ja mīlat Itāliju, noteikti izlasiet, gan jau patiks!

Iemācieties no toskāniešiem nebaidīties no ļaužu naida, skaudības, aizvainojuma, augstprātības, iemācieties nebaidīties pat no mīlestības. Iemācieties uz ļaunprātībām atbildēt ar zemu tēmētiem spērieniem, uz aizdomām – ar kodieniem rīklē, bet uz skūpstiem, kas noplakš uz vaiga, ar pirkstiem, kas ieduras taisni acīs.

Rītas Jalonenas “Skaidrums” bija grāmata, kuru es visvairāk izbaudīju tās valodas dēļ. Mēs bijām uz viena viļņa, un man pat kļuva mazsvarīgi, vai Dženetas Freimas dzīvesstāsts ir izstāstīts biogrāfiski pareizi, jo tas bija pareizs sajūtu līmenī. Ļoti aizkustināja. Noteikti pārlasīšu, lai izbaudītu šo skaisto valodu. Un atkal jau skaists tulkojums mums ticis.

Ļauju skatienam klejot pa manu mazo istabiņu un domāju, ka arī tā ir gaidījusi mani tāpat kā gaida katrs nākamais gads. Tie ir uz vietas un uzņem mani, kad eju pie tiem un tiem cauri pretī nākamajam gadam. Mūža gadi ir manī jau uzbūvētas istabas, kurās jāiet iekšā, gribas to vai ne, nezinot un nepārliecinoties, vai tajās ir pietiekami gaisa, ko elpot, gaismas un telpas, kurā būt.

“This is the Story of a Happy Marriage”. No Annas Pačetas (Ann Patchett) darbiem līdz šim biju lasījusi tikai latviski izdoto romānu “Bel Canto”. Atceros sižetu pamatvilcienos un to, ka patika šī grāmata. Savukārt šis darbs ir Annas rakstu, kas laika gaitā publicēti dažādos žurnālos, apkopojums. Atšķirībā no esejām šie ir daudz garāki gabali. Un tik sasodīti interesanti. Tēmas ir visdažādākās — sākot ar to, ko nozīmē būt rakstniekam un kā par tādu kļūt, līdz ceļojumiem ar treileri, un pa vidu tam visam — par dažādajiem mīlestības veidiem. Skaisti, nenormāli interesanti un personīgi.

Pērnā gada apņemšanās bija vairāk kulturalizēties – iet uz dažādiem pasākumiem, izstādēm un tamlīdzīgi. Citādi jau sanāk apgrēcīgi – tu, cilvēks, dzīvo galvaspilsētā un pat neesi baigi apkrauts ar pienākumiem, bet tā vietā, lai papildinātu sevi, rullē gurķi un nefliksčilo. Gāja man ar šo apņemšanos dažādi, bet šo to jaunu pamēģināju, tostarp dzejas vakarus un koprakstīšanu. Izmēģināju arī audiogrāmatas, un beidzot atradu veidu, kā varu tās klausīties — gatavojot ēst vai uzkopjot māju (piemēram, Dženete Vintersone (vēl viens lielisks atklājums) manā prātā vienmēr paliks saistīta ar gultas lakošanu).

Gada prieciņš, protams, bija ceļojums. Šoreiz devāmies uz Portugāli. Nekad nebiju tur bijusi, nebija arī tā, ka baigi rautos, bet tāpēc man ir mana draudzene Ieva, lai mani pierunātu braukt uz vietām, ko es neesmu apsvērusi. Godīgi sakot, mani nav īpaši jāpielauž. Jā, nu Portugāle bija brīnumaina. Es nebiju gaidījusi, ka tā būs tik skaista, jauka un garšīga. Iemīlējos. Uzreiz un uz ilgu, varbūt uz mūžu. Patika gan pilsētas, gan gājiens gar okeānu. Okeāns vispār bija kaut kas pārpasaulīgi skaists, ko necik neapnika skatīt. Iesaku un iesaku!

Lai jums un mums jauks un vēlīgs Jaunais gads, forši un mīloši cilvēki apkārt un tikai vislabākās grāmatas!

*Aptuvens citāts no Ronalda Brieža dzejām.