Category Archives: Grāmatās

O spring, where art thou?

Standarta

Varbūt pienācis laiks arī man beigt spārdīt šo beigto zirgu, ko pašai labpatīk saukt par mēneša apskatiem. Izskatās, ka ar rakstīšanu man galīgi neiet. Iesāktos gabalus gan jāpabeidz kā nebūt, un tad jau redzēs, kas notiksies. Lai nu kā – bija tāds mēnesis maijs, kas esot nosaukts grieķu dievietes Majas vārdā (viņa arī Hermeja māmuliņa). Arī šajā mēnesī nebija diži daudz sasniegumu, ar ko lepoties. Turpināju gaidīt pavasari, siltumiņu, kādu drusku zaļuma, kur piesiet aci, un apkures sezonas beigas. Dzīve vienmēr ievieš korekcijas tavā finanšu plānā, tas nu gan. Maijā sākās jaunā “Masterchef Australia” sezona, līdz ar to gandrīz visu brīvo skatāmlaiku veltīju tam. Un tad drudžaini metos kaut ko gatavot. Šogad pat izmēģināju pāris receptes no raidījuma, nevis tikai aplūrēju internetā, lai pasiekalotos. Turklāt izmēģināju arī uz citiem, nevis tikai uz sevi. Nesanāca, protams, tik iespaidīgi (vizuāli noteikti ne), bet priekš iesācēja ok. Ēst varēja. Un visi palika dzīvi. Iemetu vienu aci arī žurnālā “The Gentlewoman”, kuram man gribas izplēst visas reklāmas, lai paliktu tikai saturīgās lietas. Necik tālu gan ar lasīšanu netiku (tā man vienmēr ar to presi ir), bet intervija ar Laura Marling šķita gana interesanta, bet noteikti varēja būt garāka. Var teikt, ka aprāvās vietā, kurā bija vēl daudz sakāmā. Tā kā viņas vārds man bija svešs, tad pameklēju YouTube, kāda tad ir viņas mūzika. Un – viena lieta ved pie citām – izrādās, ka viņai ir, lūk, šāda dziesmiņa kopā ar Johnny Flinn, kurš savukārt spēlē seriālā “Lovesick”, par kuru rakstīju jau kaut kad iepriekš. Izrādās, viņš ir vēl arī dzejnieks. Lūk. Some have all the talents. Un vijoli viņš arī spēlē!

Grāmatas. Ir bijuši ražīgāki mēneši, bet, protams, arī 4 grāmatas nav slikti. Turklāt visas bija interesantas un patīkami lasāmas.

  1. Frēdriks Bakmans – Omce sūta sveicienus un atvainojas. 5/5. Brīnums, ne grāmata. Tik precīzi par visiem un ikvienu – kā mēs dusmojamies, nepiedodam, baidāmies. Kā neļaujam sirdīm sadzīt. Kā neprotam atkal atvērties. Cik viegli ir nosodīt citus un aizmirst, ka katram cilvēkam ir savs stāsts, savi prieki un savas bēdas, un ka reizēm ir vajadzīgs vien nedaudz cilvēcības un drauga plecs, lai kļūtu vieglāk. Bakmans ir tik meistarīgi ievijis realitāti pasakās un pasakas – realitātē, ka man reāli skauž. Jo šī ir no tām grāmatām, kuru gribētos, kaut būtu uzrakstījis pats. Grāmata, ko tiešām vērts izlasīt. Sirsnīga un iedvesmojoša. Lai dzīvo vurses un princeses!
  2. Robert Thorogood – The Killing of Polly Carter. 4/5. Vēl viens saldēdiens no “Death in Paradise” sērijas. Šī diena iesākās slikti diviem cilvēkiem – detektīva Ričarda Pūla tējā iekakāja garāmlidojošs papagailis, un supermodele Pollija Kārtere nokrita no klints. Kā noprotat, pēdējai nepaveicās vairāk. Ratiņkrēslam piesaistītā Pollijas māsa apgalvo, ka pēc abu strīda Pollija paziņojusi, ka taisīs pašnāvību un aizskrējusi, un [it kā] nolekusi no klints. Ričards tam visam īsti netic, un sākas izmeklēšana. Aizdomīgo ir daudz (māsa, vīrs, aģents, mīļākais, mīļākā sieva), un katram ir savs motīvs. Šis nav nekāds drūmais skandināvu gabals, bet saules pieliets Karību motīvs, kur gan diemžēl kāds ir arī nomiris. Principā – atslodzīte. Ja patīk seriāls, iesaku arī grāmatas, jo tajās redzama cita it kā jau labi pazīstamo personāžu puse.
  3. Sofokls – Ajants. 3/5. Grūti ir aiziet uz bibliotēku un neatstiept mājās kaudzi grāmatu. Ar sevi cīnīties es nespēju, tādēļ šobrīd bibliotēkā vandos pa plauktiem, meklējot plānas grāmatas. Un tā nejauši uzdūros antīkās pasaules darbiem. Augstskolā gan jau visus šitos lasīju (izņemot to, par kuru bija eksāmena biļete), bet neatceros neviena vārda, protams. Bija samērā interesanti, lai gan tulkotāja komentāri un skaidrojumi teju vai vēl interesantāki. Katrā ziņā senajā Grieķijā dzejas slamus ņēma ļoti nopietni. Sacensties ar Sofoklu acīmredzami nebija nekāda pastaiga parkā. Ja noņem nost to “man bi jūsu problēmas”, samērā interesants skatījums uz noteikta laikposma paražām un mentalitāti. Vispār tie grieķu varoņi ir kaut kas traks – augstprātība un lecība kaudzēm. Un tad pa vidu vēl dievi čakarē lietas. Tomēr brīdī, kad ziepes savārījušais varonis Ajants varētu mierīgi attaisnot savus briesmu darbus ar trakumu, ko viņam uzsūtījusi dieviete, viņš tā vietā nolemj mesties uz zobina, jo tā viņam šķiet vienīgā cieņpilnā izeja no situācijas. Derētu šo iedot palasīt mūsdienu politikāņiem, kas, šķiet, it neko nav dzirdējuši par atbildību. Bet no lasīšanas, protams, neviens gudrāks nav tapis.
  4. Jack Cheng – See You in the Cosmos. 4/5. Aleksam ir 11 gadi. Viņš ir uzbūvējis raķeti un plāno doties uz raķešu entuziastu saietu, kur cer palaist savu raķeti kosmosā tik tālu, lai tā sastaptos ar citplanētiešiem. Tādēļ viņš lietotā iPod ieraksta stāstus par sevi un Zemi, lai citplanētiešiem rastos sajēga, kas ir kas. Ļoti aizkustinošs, pozitīvs un reizēm neglābjami naivs stāsts par dzīvi no 11-gadnieka skatupunkta. Lai gan Alekss ir gana gudrs, lai spētu būvēt raķetes, ir lietas, ko viņš totāli necērt. Kas, protams, ir normāli. Šo un to brīžiem apšaubīju, bet vispār pārmaiņas pēc ļoti mīlīga grāmata, kur labi cilvēki satiek labus cilvēkus, un sliktās lietas ir maz, turklāt tiek draudzīgi kopīgiem spēkiem atrisinātas. Noteiktā vecumā – ļoti iedvesmojoši par nepadošanos un turpināšanu ticēt savam sapnim. Katram cilvēkam vajag savu elku!

Kino. “Una”. Salielīta šī filma bija ar vārdiem “skandalozi”, ”šokējoši” utt. Tā nu gluži nebija. Es to nesauktu arī par lielāko drāmu, kas ir redzēta, bet šī filma bija par maz apspriestu tēmu – kas tad īsti notiek pēc tam, kad pusauga meitenei ir bijušas attiecības ar pieaugušu vīrieti, un kuras, protams, beidzas ar traci un tiesu darbiem. Daudzus gadus pēc notikušā Una tā arī nav pārvārījusi, ka Rejs viņu toreiz pameta, un uzmeklē viņu. Tikai – kāpēc? Ir tik labi redzams, ka Una pati nezina, ko grib, ka cer – ieraugot Reju, visas atbildes vienkārši pašas atradīsies, viss kļūs skaidrs, un sirds nekad vairs nesāpēs. Bet mēs jau zinām, ka tā nu tas dzīvē nenotiek. Lai gan skatīšanās laikā šī filma neatstāja to spēcīgāko iespaidu, pārdomas par šo tēmu es risinu vēl arvien. Viens no jautājumiem, kas palika neatbildēts, bija – vai Una bija sačakarēta jau pirms Reja, vai arī tas, kāda viņa ir šobrīd, ir tieši šo attiecību sekas? Šaubu nav vienīgi par to, ka attiecības ir lieta, līdz kurai ir jāizaug. Un ka nepieaugušiem cilvēkiem nevajag, pat – nedrīkst, veidot pāra attiecības ar pieaugušiem cilvēkiem. Zaudētājs tur vienmēr būs tas, kurš ne sūda nesaprot no tā, kas notiek.

“Guardians of the Galaxy Vol. 2” – paredzami jautri un izklaidējoši. Bez īpašām pretenzijām uz prāta noslogošanu. Ja patika pirmā daļa, patiks arī šī. Mēģinājuši arī pieķert nopietno tēmu par Dieva kompleksu, bet izklaidei tas netraucē. Un, protams, atkal visu iemīļotā trash-panda!

“Wonder Woman”. Sliktāk jau par “Betmens pret Supermenu” jau nebūs, tā es spriedu, iedama uz kino. Un nebija jau ar. No vienas puses – filmā ir saliktas visas pareizās lietas, ir stāsts, ir action, ir joki, ir sasodīti smuka sieviete. Un tomēr man kaut kas tur pietrūka. Bet skatīties var un pat drusku pasmīnēt par ironiju, kā viena supersieviete īsā bruncī var apturēt šaušanu frontē.

Vēl sanāca noskatīties YA gabalu “The Space Between Us”, kas bija paredzami jauki, paredzami vienkārši un paredzami ok. Ne pārāk tālā nākotnē cilvēki sāk pamazām apgūt Marsu, un sanāk arī tā, ka uz Marsa piedzimst pirmais cilvēks. Gārdners izaug uz Marsa, tusējot ar arvien mainīgajiem misiju darbiniekiem. Un tad viņš iemīlas Zemes meitenē, kuru atveido foršiņā Brita Robertsone un kuras dēļ es varu skatīties ne tikai YA vien. Drusku žēl, ka stāsts bija ļoti paredzams, un arī vienīgā intriga beidzās ar ļoti klasisku atrisinājumu. Bet visumā noteikti ne tas sliktākais kino, ar ko pavadīt vakaru.

Maijā aizgāju arī uz Kugrēna un Bāliņa dubultšovu “Nē nu jā”/“Tādā ziņā viss čill”. Ar šo jauniešu daiļradi, šķiet, iepazinos kādā no Positivusiem, kad nekas jēdzīgs darāms nebija, bet programmā pusdienlaikā bija ieplānots stand-up. Nu, ok, paskatīsimies, par ko latvieši spēj pajokot. Viņi abi bija tiešām labi, ko nevar teikt par visiem cilvēkiem, kas mēģina ar šo lietu nodarboties. Pērn tai pašā vietā gribējās, kaut būtu sapuvuši tomāti, ko mest skatuves virzienā. Lai nu kā, šos divus ik pa laikam kaut kur aizeju paklausīties labam garastāvoklim. Pārāk bieži gan nevar, jo joki tik bieži tomēr nemainās. Visumā ir ļoti kvalitatīvi, vismaz no tā, kas ir Latvijā dzirdēts. Protams, ir arī neizdevušies joki. Bet tos gan jau paši izņems no repertuāra. Interesanti bija, ka abas izrādes ir pēc kārtas, un var novērtēt, cik atšķirīgs ir uzstāšanās stils un plāns. Jāpiemin arī, ka pirms tam viņus “iesildīja” laikam jau draugi, jo grūti citādāk attaisnot to sviestu kā tikai – jādod draugiem iespēja. Cerams, tiem zēniem, kas sevi sauc “jaunā pilsētas leģenda, sajūtu mednieks un romantikas maestro – Liktenīgais”, bez šīs ir arī kāda profesija, kas ienes naudu. Bet, ja redzat programmiņā šo vārdu, varu ieteikt vnk tai laikā iet uz bāru. Vai mazmājiņu.

TV. Ļoti gaidīju Netflix versiju par Annu no “Zaļajiem jumtiem”. Un tik kapitāli pievīlos! Esmu no tiem kasīgajiem faniem, kas grib visu vārds vārdā. Tāpēc arī 80. gadu versija man tā īsti neaizgāja – pirmā filma bija laba (tuvu tekstam), bet jau ar otro sākās tāds frīstails, ka secināju – šito es nevaru skatīties. Netflix versiju noskatījos līdz galam, brīžiem gan sakostiem zobiem. Es pilnīgi piekrītu viņu pieejai, ka Anna nevarēja būt baigais saulstariņš, ņemot vērā bērnību, kas pavadīta bērnunamā un ne īpaši labvēlīgās ģimenēs. Tāpēc pieņemu šo Annas personības traktējumu, bet nu viss pārējais!!! Fakinā drāma, kur vaig un kur nevaig, un beigās sačakarē vienīgo normālo personāžu visā tajā stāstā – Gilbertu! Tā nedrīkst! Gilberts ir tā ideālā miera osta, kuru nedrīkst tā vienkārši postīt! Es ceru, ka tiem scenāristiem rokas nokaltīs! Bet ja par pozitīvo – Marilla ir lieliska, vienkārši perfekta.

Tāpat es varu atvainot, ka filmā vai seriālā neieliek visus notikumus precīzi, jo visam laika nepietiek. Bet, ja noņem labas lietas un tā vietā sabāž kkādu nevajadzīgu drāmu un izdomātas stulbības, tas nu gan man netīk!

Laikam tāpēc, ka skatījos Annu, Netflix izdomāja, ka man patīk cukuraini stāsti par Kanādu. Un laikam patīk jau arī. Tāpēc piedāvātais “When Calls the Heart” kaut kā ļoti labi aizgāja par spīti čīzīgajām ainām, kad personāži bez vajadzības gari un uzkrītoši smaida vai blenž. Stāsta centrā ir turīgu vecāku meita Elizabete Tačere, kas ierodas pierobežas kalnraktuvju pilsētiņā, lai kļūtu par skolotāju. Jau no paša sākuma viņai gadās saķeršanās ar vietējo “mountie” (nezinu, kā latviskot šos kanādiešu likumpārstāvjus) Džeku Torntonu. Protams – kas ķīvējas, tas mīlējas. Tiesa, pa trīs sezonām līdz tam viņi tikuši īsti nav, jo tie ir citi laiki (pieskarties dāmai var tikai dejas laikā) un ir daudz visādu kavēkļu (jauni un veci pielūdzēji, nauda un tās trūkums, vecāki, statuss utt.). Grūti paskaidrot, kāpēc, bet kaut kā pavilkos uz šo saldo gabalu. Varbūt tāpēc, ka tur viss beigās beidzas labi – gan ogļračiem (tiem, kuri paliek dzīvi), gan skolas bērniem, gan mācītājiem. Tādus stāstus arī vajag. Izrāvu divas sezonas un teicu sev, ka nu jau ir par daudz. Tad aizbraucu uz Islandi, atgāju un biju gatava trešajai. Ir arī ceturtā, bet tās nav Netflixā, tā ka laikam drusku jāpagaida. Lai gan vēl arvien nevaru saprast, kā pat trešajā sezonā tā dāmīte turpina brist pa to dubļaino miestu gaišās kleitās. “Ariel” tad točna vēl nebija izgudrots. Lai nu kā – brīdināju jūs, ka šis ir ļoti čīzīgi! 🙂 Bet dažreiz tieši to arī vajag.

Atskats uz untumu mēnesi

Standarta

Vispirms lai iet muzikālais baudījums, jo ir taču jāsāk ar kaut ko labu! Aprīlī iznāca šī brīnišķīgā “London Grammar” dziesma, bet jaunais albums droši vien kļūs par manu jūnija saundtreku. Un nu par pārējo – kamēr valodu speciālisti nevar vienoties, kā vārds “aprīlis” ir cēlies – vai tas ir atvasināts no aperire, kas nozīmē “atvērt”, domājot par visu, kas pavasarī plaukst un veras, vai no Afrodītes vārda, es mēģināju atcerēties, kas bija īpašs šajā mēnesī. Klimats tipiski aprīlisks. Vēl mazāk pārsteigumu kā citiem gadiem, jo bez mānekļiem, ka varētu tuvoties pavasaris. Šķiet, ka problēmas ar darbiem ir ne tikai man, bet arī pavasarim. Un atkal jau mans mēneša apskats briesmīgi aizmarinēts. Tāds ieildzis nerakstāmais periods bija. Iespējams, ka atvaļinājums būs šo jautājumu drusku uzlabojis. Vai arī nē.

Grāmatas. Izlasīto grāmatu skaits aprīlī tieši atspoguļo stundas, kas tika notriektas, bindžojot seriālu “Bones”. Neko nenožēloju! Vēl, protams, atgriezies niķītis iesākt jaunas grāmatas, pirms ir pabeigtas iepriekšējās…

  1. Džila Mensela – Milijas dēka. 4/5. Nomēģināju vēl vienu Menselas romāniņu. Šis man pat patika labāk par iepriekšējo, lai gan arī šis vāks ieturēts klasiskās Kontinenta tradīcijās. Arī šeit Mensela ir savijusi vismaz 3 atsevišķas sižeta līnijas. Galvenā varone ir Milija, kas kādā jaukā dienā, būdama bojfrenda pasūtīšanas procesa vidū, uz tuvējā klinšu skatu laukumiņa ierauga dāmīti, kura izskatās pēc lēcējas. Tb pašnāvnieces. Tā nu viņa pamet savu draugu un metas šamējo glābt. Glābšana ir veiksmīga, viņas ātri kļūst par draudzenēm, turklāt dāmīte izrādās esam slavenā lubeņu autore Orla Hārta (grāmatu klubā man šai brīdī vaicāja – kāpēc viņa būtu jāglābj?). Orlai maķenīt neiet, jo pēdējā viņas grāmata ir nokritizēta ne pa jokam (pelnīti), un vēl arī viņas nejēga vīrs viņu krāpj. Bet tad viņai dzimst ideja – rakstīt par dzīvi, kāda tā ir, tā nu viņa nolemj iedvesmoties no Milijas reālās dzīves un viņas attiecībām un izmantot to par pamatu savai jaunajai grāmatai. Tā kā Milija nav īsti godīga un slēpj faktu, ka ir nedaudz saķērusies kādā jaukā atraitnī (viņam ir tikai ~30, dzīvē gadās arī tā), Orla viņai sūta virsū dažnedažādus vīrišķus. Ar dažādiem panākumiem. Beigās visi dabonas un ir laimīgi. Visumā bija jautri. Patika. Lasīšu viņu vēl.
  2. Brian K. Vaughan, Fiona Staples – Saga, Volume 2. 4/5. Kāds labs cilvēks aprīlī aiznesa savus “Saga” eksemplārus uz Robert’s Books, kur tālāk tie nokļuva pie manis. Biju ļoti priecīga un aiz tā prieka pārlasīju arī pirmo daļu. Otrā daļa man nenorāva jumtu tik izteiksmīgi kā pirmā, kur katra lappuse bija pārsteigums, tomēr stāsts turpinās tikpat interesanti un krāšņi. Ļoti, ļoti patīk Fiona Staples radītās ilustrācijas. Ir pasaulē cilvēki ar talantu.
  3. Linda Needham – The Bride Bed. 2/5. Tā kā mums grāmatu klubā bija trešiņa (trash lit) raunds, tad vajadzēja paņemt kaut ko, kas tiešām atbilst parametriem, nevis vienkārši lubeni. Un ak vai! Man tagad ilgi šito nevajadzēs. Viena lieta ir lasīt atkritumliteratūru un ierēkt, cita lieta, kad pie trīssimtās lappuses galīgi vairs nav smieklīgi, lasot jau n-to reizi tās pašas tukšās, uzpūstās frāzes. “Ciets kā klints” un tādā garā. Stāsts ir par kādu daiļu jaunavu, vārdā Talia, kuras tēvs noliek karoti, atstājot savu nelielo pili un tai pieguļošo ciematu. Tā kā diemžēl ir 11. gadsimts, viņš to neatstāj viņai – tolaik tā nebija pieņemts. Tā nu pār pili nāk precinieku/iekarotāju/vandāļu orda cita pēc citas, un dažiem gribētājiem dāmīti izdodas gandrīz aizraut līdz altārim. No pēdējā un pretīgākā kandidāta nabaga jaunavu izglābj bruņinieks Alekss, kuru pats karalis ir sūtījis beidzot ievest te kārtību. Lai gan pateicīga, Talia arī ir diezgan lecīga, un viņai šitie “precinieki” jau ir līdz lampiņai. Tā nu viņa kundziņam uzreiz paziņo, ka viņu neprecēs, lai tur vai kas. Uz ko viņš atbild, ka nemaz netaisās viņu precēt. Jo izrādās, ka Aleksam gribas līgavu ar lielāku pili un bagātīgāku pūru. Bet hormoniem neko nepadarīsi, un dzirksteles starp šiem lec jau no pirmās sastapšanās. Sākums bija ļoti jauks, un tālāk izrādījās, ka jaunkundze nav dumja un ir parūpējusies par dažādiem izdzīvošanas mehānismiem, piemēram, kopā ar saviem ciematniekiem aplaupot visus viņu teritorijas caurbraucošos ratus. Jo no kkā jau ziemā būs jāpārtiek. Bet gandrīz 400 lpp. šāda tipa grāmatai ir par daudz. Ar pēdējām 50 reāli mocījos, lai gan tur beidzot sākās juicy bits, bet pat to pamanījās sabojāt ar pārāk daudz runām. Bildē ir grāmatas pakaļējais, nevis priekšējais vāks, jo tas vnk ir visa šī žanra esence. (Priekšējais bija vnk pārāk pieklājīgs.)
  4. Villijs Sērensens – Ragnaroks. 3/5. Šo uzgāju bibliotēkā, meklējot kaut ko jauku un īsu. Šis ir tāds fiksais ieskats ziemeļnieku mitoloģijā. Mazliet pasausi un sarkastiski, sākums gan (atkal jau!) bija daudz labāks, nekā turpinājums, jo uz priekšu palika tikai arvien sausāk un mazāk smieklīgi. Diemžēl. Drusku atsita tādu kā skolas konspektu. Daudziem stāstiem prasījās garāku izklāstu, jo tie šķita potenciāli ļoti aizraujoši. Bet vispār labs variants, ar ko sākt izglītošanos tēmā. Ļoti interesanti tie skandināvu dievi, šausmīgi stulbi un cilvēciski. Tāda nemitīga savstarpēja ņemšanās, skaudība, kasīšanās un augstprātība. Lokijs tiešām tai brandžā (tāpat kā supervaroņu filmās) šķiet sakarīgākais. Būs jāpalasa arī Geimena versija. Un jāgaida, ko par šo tēmu būs sarūpējis Taika Vaititi.

Kino. Varbūt esmu kaut ko aizmirsusi, tāpat kā aizmirsu marta apskatā pieminēt filmu “Moonlight”. Un pirms tam arī Loganu. Pirmā mani diemžēl galīgi neuzrunāja. Ir draugi, kuri ir sajūsmā, bet man bija tā – nu neko jaunu te neieraudzīju, un Oskari liekas vēl jo vairāk tikai politkorekti. Bet Logans bija vnk reāli brutāls. Jā, tur bija dažas labas lietas, bet man kaut kā apnikusi tā asiņu šķiešana pa labi un pa kreisi pusi no raidlaika. Neredzu tam īsti pamatojumu. Tāpēc man šķita, ka Pīrss Brauns “Rīta zvaigznē” runā tieši par to pašu, rakstot:

Serdes pasauļu iedzīvotāji kļuvuši tik nejūtīgi pret vardarbību, ka aizmirsuši – tā jāliek lietā ar mērķi. Vardarbība ir instruments. Tā paredzēta, lai šokētu. Mainītu. Tā vietā viņi to normalizējuši un sākuši godināt. Un radījuši izmantošanas kultūru, kur tā pieraduši pie seksa un varas, ka izvelk zobenu un izrīkojas pēc sava prāta ikreiz, kad kāds tiem pasaka nē.

Savukārt Karali Artūru gan tik viegli neaizmirst. Noskatījos to īpašajā #KingForADay bezmaksas seansā, un pēcāk aizgāju vēlreiz, uz Scape zāli, kur 3D, vislielākais ekrāns, vislielākā skaņa, vislielākais Artūrs. Parasti atkārtojumi tik drīz (šajā gadījumā gan 2 ned.) reti kad sagādā cerēto baudu. Pirms tam liekas, ka gribi skatīties vēlreiz, bet patiesībā sēdi un gaidi interesantās vietas. Vismaz tā man izgāja ar fantastiskajiem bīstiem. Bet šoreiz tomēr viss bija skaļāks un lielāks, tā ka negarlaikojos. Pie vēlmes atkārtot galvenokārt bija vainīgs lieliskais izcilais filmas skaņas celiņš. Spotify plate drīz būs nodilusi.

Mana mīļākā Gaja Ričija filma ir un droši vien paliks “Lock, Stock and Two Smoking Barrels”, kas ir redzēta tik daudz reižu, ka it kā jau būtu vajadzējis apnikt, bet – nē! Tomēr Artūrs pievelk ļoti tuvu, jo šeit ir visas lietas, kas man tīk – labs stāsts, labs vizuālis un laba mūzika. Varbūt ne visiem (spriežot pēc filmas finansiālajiem rādītājiem – diemžēl tādu ir daudz) piedur Ričija modernizētā versija par karali Artūru, bet šī pieeja man atgādināja Baza Lurmena “Romeo un Džuljetu”, par kuru viņš pats teica: “Gribu nocelt Šekspīru no augstā plaukta!”, kas viņam arī izdevās, jo viņš padarīja Šekspīru aktuālu, tuvu un saprotamu. Vismaz priekš manis kā 14-gadnieces tobrīd tā filma beidzot lika sajust šo materiālu kā savu. Tāpat tagad Ričijs ir radījis filmu par klasisku varoni, piešķirot personāžiem drēbes, kas ir tik modernas un izteiksmīgas, ka brīžiem šķiet pavisam mūsdienīgas, liekot viņiem bīdīt tekstus, kādos diez vai runāja 5.-6. gs., un galu galā radot aizraujošu un dinamisku stāstu. Vēl, protams, šī filma saņēma kritiku par to, ka tur pārāk maz vietas atvēlēts sievietēm. Bet šī filma arī nesaucas “Karaļa Artūra sievietes”! Un tajā, par laimi, nav aiz matiem pievilktas un nevienam nevajadzīgas romantiskās sižeta līnijas. Jā, tur ir maz sieviešu, bet stāsts ir par Artūra iekšējo cīņu – piepildīt savu likteni un dzīves uzdevumu vai turpināt izlocīties no jebkādas atbildības. Es, protams, esmu tikai par to, ka sievietēm ir jēdzīgas lomas, ko spēlēt, nevis tikai otrais un trešais plāns, bet dažās filmās tas tiešām nav nekāds iztrūkums. Bet ir jau cilvēki, kas aizies uz “FF” un pēc tam sūrosies, ka tur bija par daudz mašīnu…

Džūdam tiešām lieliski piestāv slikto lomas, viņš šeit ir ļoti izteiksmīgs Vortigerns un viņam ir tāda perfekti augstprātīga sejas izteiksme! Čārlijs Hanems ir vnk ideāls – dodiet vēl! Tāds baigi cool tipiņš, smuks un muti brūķēt arī prot. Ehh… Labi, man uz viņu šobrīd ir neliels fling, nespēju kritizēt 😀 Kad apnīk izklaide un action, var pafilozofēt par to, kā tornis simbolizē (IMHO) cilvēka augstprātību, un skaudri apzināties, ka ir jākļūst par briesmoni, lai apmierinātu savu varaskāri, ka cilvēks tik labprāt norobežojas no briesmoņa sevī, kad tas ir ērti, un ka mēs tik ļoti cenšamies neredzēt to, ko nevēlamies saskatīt. Īpaši tad, ja tādējādi būtu jāierauga briesmoņi mums līdzās.

TV. Ar trīs sezonu novēlošanos beidzot pieķēros stāstam par gangsteru ģimenīti 20. gs. sākuma Birmingemā – “Peaky Blinders”. Līdz šim bija dzirdētas dažādas slavas dziesmas, bet kā jau reizēm ir ar tiem saslavētajiem gabaliem – grūti pieķerties, jo bail vilties. Sākumā noteikti nevīlos, trešās sezonas iesākums gan tāds pašvaks. Jāatzīst, ka man šajā seriālā traucē tas, ka katra nākamā sezona sākas ar notikumiem 2 gadus vēlāk, kas mani izsit no emocionālā ritma. Lai nu kā, tagad, protams, esmu kvēla Kiliena Mērfija pielūdzēja. Viņa attēlotais Tomass Šelbijs ir tieši tāds sliktais zēns, kas patīk meitenēm – jā, slikts, jā, brutāls, bet tas viss – cēlu mērķu (ģimenes) vārdā. Un visiem viss godīgi, pēc nopelniem. Visumā tāds ļoti interesants ieskats tā laika pasaulē un savstarpējā dinamikā, arī starp policiju un bandām. Vizuāli, klausāmi un saturiski ļoti baudāms. Sems Nīls kā diezgan brutālais inspektors Česters Kempbels arī ir vnk izcils! Tāds maita, bet nav iespējams no viņa novērsties.

“Dzīvību vai nāvi”

Standarta

Pagaidām, kamēr mani uz grāmatu vākiem necitē, nākas veikt šādas korekcijas

Maikls Robotems ir autors, kura grāmatas vienmēr lasu ar baudu, un nu jau no viņa vienmēr sagaidu noteiktu līmeni. Lai gan Latvijā viņa grāmatas manu reti, pirmo, šķiet, iegādājos tieši Jāņa Rozes grāmatnīcā pirms kādiem gadiem astoņiem. Latviski divas viņas grāmatas savulaik bija izdevis “Kontinents”, bet laikam bez īpašiem panākumiem. To galvenais varonis ir psihiatrs Džozefs, kurš no apsūdzētā lomas pirmajā grāmatā pamazām kļūst par izmeklētāju pret paša gribu, bieži vien apvienojot spēkus ar (laika gaitā) pensionēto policistu Ruizu. Šai sērijā iznākušas pavisam 8 grāmatas, un pagaidām neviena no izlasītajām nav man sagādājusi vilšanos, jo Robotems ne tikai prot uzkurināt spriedzi, bet arī grāmatu pabeigt tā, lai nesanāk čiks.

Šis gan ir stāsts par vienu no retajām Robotema grāmatām ārpus sērijas. Nopirku pirms kāda laiciņa, jo BD to svieda pakaļ pa puscenu. Protams, tad es vēl nezināju, ka Grāmatu izstādē JR to sviedīs pakaļ pa 1 ēru! Bet nu neies pārdzīvot tādas lietas. Protams, šī grāmata būtu vēl kādu laiciņu marinējusies pa maniem plauktiem, ja vien es nebūtu ieraudzījusi, ka Zvaigzne to taisās izdot latviski. Tas man uzreiz uzsita azartu paspēt izlasīt pirms latviskā izdevuma. Principā šo var nolauzt pāris vakaros, ja nenodarbojas ar blakuslietām, jo rokraksts Robotemam ir patīkams un viegli lasāms, lappuses tā vien pašas šķiras uz priekšu.

More pregnancies could be blamed on rodeoes than almost any other form of entertainment, except maybe for male stripper revues.

Tātad – dienu pirms soda termiņa beigām Odijs Palmers izbēg no cietuma. Viņam, protams, ir plāns, bet vai tas ir saistīts ar tiem 7 miljoniem dolāru, par kuru nolaupīšanu viņš pavadīja 10 gadus cietumā? Šo 10 gadu laikā viņu ir mēģināts nogalināt ļoti daudzas reizes, un tomēr viņš ir izdzīvojis. Vēl vairāk – viņš pats nekad nav uzsācis nekādus kašķus, ieturējis cik nu iespējams neitrālas attiecības ar visiem, cītīgi strādājis, palīdzējis citiem cietumniekiem rakstīt apelācijas, vienvārdsakot – paraugpilsonis. Ja neskaita to, ka sēž cietumā. Un viņš nekad un nevienam nav paskaidrojis, kur palika tā nauda vai kāpēc viņš vispār piedalījās laupīšanā.

Un tieši tas ir jautājums, ko es sev uzdevu visbiežāk – kā tāds cilvēks kā Odijs vispār nonāca līdz dalībai laupīšanā? Jo vairāk lasītājs uzzina par Odiju, kurš ir totāli labais zēns, jo grūtāk ir nejust viņam līdzi. Bet dzīve ir tāda, kāda tā ir, un dažiem neveicas vairāk, nekā citiem. Robotems paralēli šķetina divus stāstus – viens ir par Odija bēgšanu un dažādiem tipiem, kas viņam dzen pēdas katrs savu iemeslu dēļ – gan šerifs, kas viņu apcietināja pēc laupīšanas un apšaudes, gan atlīdzību mednieki, gan FIB aģente Džūdija Hopsa Desiree Furness (pēc apraksta ļoti līdzinās Džūdijai). Otrs stāsts ir par Odija bērnību, jaunības sapņiem sasniegt ko vairāk, iegūt izglītību un neiet brāļa pēdās. Robotems pamet lasītājam informācijas druskas kā sunim kaulus, ļaujot katram pašam spēlēt detektīvu un izdarīt secinājumus. Un es tāpat kā grāmatas varoņi-detektīvi savus secinājumus pievilku pēc vajadzības. Respektīvi, pieķēru arī sevi pie šī – ja esi āmurs, drīz vien viss apkārt sāk izskatīties pēc naglām.

Kad ļoti patīk kāda autora darbi, reizēm rodas vēlme gan sev, gan citiem pierādīt, ka kāds konkrētais darbs (vai visi) ir baigi labais. Bezmaz ar putām uz lūpām. Tāpēc es divus mēnešus rakstu šo blograkstu, jo nespēju atrast īstos vārdus. Pavisam atklāti – grāmatas pusē es visus “kas un kāpēc” biju izdomājusi, jo esmu taču Šerloks, un sajutos vīlusies. Jo tas man nešķita tipisks Robotems – parasti (vismaz priekš manis) viņš nav tik viegli uzminams. Domāju – varbūt pie vainas tas, ka viņš izdomājis grāmatas notikumus risināt Amerikas dienvidos un ir vairāk iesprindzis, domājot par pareizu teksasiešu runasveidu un cietumnieku uzvedību, nekā to, vai ar sižetu viss kārtībā. Tāpēc bija prieks, kad izrādījās, ka gluži visu nebiju izdomājusi. Un tomēr – varēja iztikt bez manis pievilšanas un risināt to visu mazliet izmanīgāk. Atzīstu.

Bet kāpēc tad tik uzticīgi par viņu fanoju? Jo Robotems galvenokārt stāsta par ikdienā sastopamiem cilvēkiem. Ticamiem un parastiem. Viņiem nav miljonu, bet katram ir savs stāsts. Lasīšanas gaume laika gaitā mainās, un nu jau kādu laiku mani nespēj ieinteresēt spiegu trilleri, kur standartā darbojas satriecoši izdarīgi aģenti un nepārspējami seksīgas un tikpat gudras zinātnieces un kur ir samudžināti un nodevīgi pavērsieni ik pēc 30 lappusēm. Nepazīstu nevienu spiegu, bet, visticamāk, 90% grāmatu sižeti par šo tēmu ir autoru hiperaktīvās fantāzijas auglis, kam nav nekādas saistības ar realitāti. Tiesa, nepazīstu arī nevienu cietumnieku. Bet diemžēl pazīstamas ir dzīves, kas tīrā nieka dēļ dažreiz aiziet galīgā šreijā. Ir pazīstama bezpersoniskā “sistēma” un burta kalpi. Ir pazīstama vēlme visu iedalīt baltajā un melnajā, labajā un sliktajā. Un vēlme, kaut tie, kas visu dara mīlestības vai naudas vārdā, saņemtu pēc nopelniem.

Children normally grow up believing the world in a certain way. They hear fairytales and watch feel-good movies where every orphan finds a family and every stray dog finds a home. There is a moral to these stories. Good things happen to good people and love always finds a way, but for a lot of kids reality is less glossy and wholesome because they learn about life via a swinging belt or a swishing cane or cocked fist.

4/5

Zvaigznes izdoto versiju atpazīsiet ar šo vāciņu:

“Metamies cīņā!” jeb Marsa mēnesis

Standarta

Marts, kā jau droši vien daudziem zināms, ir saukts romiešu kara dieva Marsa vārdā. Nezinu, vai tas vienkārši pavasara efekts vai Marsa kareivīgums pie vainas, bet martā daļēji izdevās nopurināt ziemas murmulīgumu, un vismaz domas, ja ne darbi, tagad raisās mazliet enerģiskāk. Ha, nu blogā to gan nevar redzēt. Te iestājies tāds normāls iztukšītis. Tas tāpēc, ka gandrīz viss, ko uzrakstu, man riebjas. Un to, kas man riebjas, es nevaru publicēt. Bet tieši šodien ļoti saiedvesmojos no Jāņa Rozes Ziņneša, un radās dažas idejas, par ko rakstīt maijā. Un rakstīt ar prieku, nevis tikai atrakstīties.

Grāmatas. Marts šajā jautājumā bija diezgan ražīgs. Un arī ļoti raibs – apgrābstīju visdažādākās tēmas.

  1. Chris Hadfield – The Darkest Dark. 4/5. Ko darīt, ja tev ir bail no tumsas, bet tu sapņo kļūt par astronautu? Šī ir slavenā kanādiešu astronauta grāmata bērniem, iedvesmojoties no viņa paša bērnības, un man to vajadzēja tāpēc, ka tā bija iespēja tikt pie viņa autogrāfa. Nezinu, kur jūs ņemat savas grāmatas ar autogrāfiem, bet man ierādīja šo vietu – Blackwell’s.
  2. Ričards Rors – Ādama atgriešanās. 4/5. Šī ir grāmata, par kuru es neteikšu ne melns, ne balts. Man tā ļoti patika, bet ir cilvēki, kas iesaka to izmantot iekuram. Lai gan neesmu praktizējoša kristiete (grūta bērnība – pārāk agri mani aizstīvēja uz baznīcu, kur es neko nesapratu, garlaikojos un salu), šīs grāmatas reliģiskais piesitiens man galīgi netraucēja. Un šī nav grāmata tikai par vīriešiem, bet par mūsdienu sabiedrību kā tādu.
  3. Džila Mensela – Vajadzīga dārzniece. 4/5. Šo paķēru bibliotēkā, kad parādījās vilkme uz pavieglo literatūru. Par spīti traģiski bezgaumīgajam vākam (grūti aptvert, ka kāds nopietni taisījis šitās bildes ar mērķi ilustrēt grāmatas vāku, bet no otras puses – to visu un vēl vairāk var redzēt sociālajos tīklos), grāmatas saturs patiesībā ir ļoti labs. Stāsts ir par Nadju (viņa arī dārzniece), kas kādā ziemas dienā iebrauc ar mašīnu grāvī kaut kur ellē nekurienē. Bet viņas sargeņģelis neguļ un citā grāvī iestumj jaunu un daiļu vīrišķi. Tā nu viņi sastopas uz ceļa, dodas meklēt tuvāko apdzīvoto vietu, kur viņiem nākas pārnakšņot improvizētā viesnīcā (lasīt – pažobelē virs bāra) un dalīt vienu gultu. Ak šausmiņas! Protams, nekas nenotiek, jo Nadja ir laba meitene, kurai jau ir viens draugs. Pusgadu vēlāk viņi satiekas atkal, tikpat nejauši. Šoreiz draugs Nadju jau ir uzmetis, un daiļais gandrīz svešinieks Džejs viņai piedāvā darbu. Čīzīgs sižets, ne? Bet nav tik traki, jo šī grāmata ir dāsni pārlaistīta ar humoru, kuru nežēlo sentimentālajās situācijās nokļuvušie varoņi. Lai nebūtu garlaicīgi, ir piemesti dažādi Nadjas radinieki ar savām sirdslietām. Šo stāstu varēja būt pat mazāk, jo beigās jau tiešām bija par daudz. Bet visumā biju patīkami pārsteigta par kopējo kvalitāti.
  4. Michael Robotham – Life or Death. 4/5. Dienu pirms cietumsoda termiņa beigām Odijs Palmers izbēg no cietuma, kur pavadījis 10 gadus par bruņotu inkasācijas mašīnas aplaupīšanu. Lai gan varētu gaidīt, ka šis būs klasisks burlaku gabals ar pakaļdzīšanos un slēpšanos, Robotems vairāk runā par mums kā sabiedrību, kur katram ir sava ierādītā vieta, no kuras izrauties var arī nebūt iespējams, lai kā cilvēks necenstos. Brīžiem bija diezgan skumīgi lasīt par to, kā sabrūk sapņi. Odijs atgādināja Ūvi, jo arī te autors nolēmis uzkraut vienam varonim teju visas iespējamās nedienas. Bet, protams, ir arī šerifi, FIB detektīvi, zagļi un slepkavas, kā arī nedaudz pašaudīšanās un spraigs fināls.
  5. Agata Kristi – Slepkavība golfa laukumā. 3/5. Šī ir otrā grāmata par Erkila Puaro izmeklēšanām, un, lai gan pats noziegums bija interesanti izdomāts un izpildīts, un arī izmeklēšana bija atbilstoši interesanta, mani mēreni kaitināja Erkila asistents, kuram te ir iedalīta pamuļķa loma – ierauga smukus brunčus un zaudē jebkādu sajēgu. Šis vāks arī varētu ar labiem rezultātiem piedalīties bezgaumības konkursā.
  6. Jay Asher – Thirteen Reasons Why. 3/5. Kādu dienu Klejs Džensens saņem mīklainu kasti ar kasetēm. Izrādās, tās ir ierakstījusi Hanna – skolasbiedrene, kas nesen izdarīja pašnāvību. Savās kasetēs viņa izstāsta to, kā nonāca līdz šim lēmumam un kā ikviens, kas tās tagad klausās, tam ir tieši vai netieši pielicis roku. Grāmata par ļoti būtisku tēmu, kas diemžēl nekad nekļūs veca – apcelšanu, baumošanu un pazemošanu, kas notiek skolā. Lai gan situācija diemžēl ir pat pārāk pazīstama, kaut kā personiski līdz galam neaizķēra. Tomēr šis ir ļoti vērtīgs stāsts par to, ka visām šīm izdarībām ir ļoti nopietnas sekas. Nupat ir iznācis arī seriāls pēc šīs grāmatas motīviem.
  7. Zoji Saga – Meitene tīmeklī dodas turnejā. 4/5. Ļoti labs turpinājums pirmajai grāmatai par Peniju – meiteni tīmeklī. Šoreiz Penijai citas problēmas – kā izturēt mīļotā puiša-rokzvaigznes koncertturneju, nesajūkot prātā, jo: 1) viņu mīl miljoniem citu meiteņu; 2) viņa labākais draugs tevi ienīst; 3) viņš lauž gandrīz visus tev dotos solījumus, un dzīve ir viena vienīga vilšanās. Gudri, bet neuzbāzīgi par attiecībām un sevis meklējumiem pusaudža gados. Plašāk izteicos šeit.
  8. Tom Michell – The Penguin Lessons. 5/5. Stāsts par draudzību starp jaunu angļu puisi un Magelāna pingvīnu. Šausmīgi mīlīgi un aizkustinoši. Un pa īstam. Šī gada pirmā pieczvaigžņu grāmata, jo tas mīlīgums ietina mani kā pūkains mākonītis. Plašāk slavināju šeit.

Kino. Martā aizgāju uz vienu kinofestivāla “Spektrs” seansu – filmu “Lost City of Z”. Pirms trīs gadiem izlasīju tāda paša nosaukuma grāmatu, kas gari un plaši izklāstīja Persija Foseta dzīves sāgu ar zudušās pilsētas Z meklējumiem Dienvidamerikas džungļos (un pēc tam – viņa paša meklējumiem), tomēr savā izteiksmē bija visai pasausa. To lasot apcerēju, cik žēl, ka tik aizraujošu dzīvesstāstu izstāsta tik garlaicīgi, un ka filmas formāts tam varētu būt piemērotāks. Par laimi, tā domāju ne tikai es. Filma principā arī ir tāda, kā to iztēlojos, turklāt ļoti jāuzteic Čārlija Hanema veikums – tiešām lieliska loma. Galīgi nav, kur piekasīties. (Maiteklis – Artūrs ir vēl labāks!) Kino no 28. aprīļa.

Vēl bija dokumentālā filma “Viesuļvētra. Vēja odiseja”, kas izseko vētru no tās piedzimšanas Āfrikā, tās postošo ceļu pāri Karībiem un tālāk uz Ameriku. Vizuāli ļoti iespaidīga (bija vērts skatīties 3D versiju) ar spēcīgu klātbūtnes sajūtu. Un, protams, ļāva nopriecāties par to, cik garlaicīgā (lasīt – mērenā) klimatiskajā joslā mēs mītam. Tā ir par cilvēkiem – gan trakajiem meteorologiem, kas lido vētras centrā, lai mestu tur zondes un nodrošinātu prognozes, gan tiem, kas vēro pasauli no SKS, un arī tiem, kas gaida uz zemes un rāmi saloka savus flamingus un nostiprina mēbeles pie griestiem, lai tās nesamirkst plūdos. Govīm, kas prot atrast vienīgo neapplūdušo lieveni, zemūdens radījumiem, kam arī šī vētra neiet secen, un vēju, ar kuru nemaz negribētos sastapties. Un vēl tas nabaga jenots…

Ārpus kinoteātra repertuāra noskatījos “Hidden Figures”, kas bija brīnišķīga – stāsts par melnādainajām NASA darbiniecēm 60.tajos gados, par “space race” augstajām likmēm un tobrīd vēl ļoti izteikto segregāciju ikvienā dzīves sfērā. Rasisms bija dzīvs pat tik novatoriskā darbavietā kā NASA. Ja tu esi ne tikai sieviete, bet vēl arī melnādainā sieviete, tad nav nozīmes tam, cik gudra tu esi, jo tev tiks likti visi iespējamie šķēršļi. Par laimi, ne visi baltie vīrieši ir vienlīdz traki rasisti. Lieliskas aktrises, kuras lika noticēt šim stāstam un ļaut pievērt acis uz pāris neticami cukurainām vietām.

TV. Pēc draudzenes ieteikuma iemetu aci “Big Little Lies”, kas ir tapis pēc Laienas Moriartijas tāda paša nosaukuma romāna un tā centrā ir trīs dažādu sieviešu ģimenes, problēmas un noslēpumi. Ak šīs perfektās (iedomātās) dzīves! Arī aktieru buķete te ir nolasīta visai koša (Kidmena, Skārsgards, Viterspūna, Lorensa). Ļoti saistošs stāstījuma formāts, pirmā sērija šķita “baigi labais!!!”, bet ap ceturto man jau šķita, ka nekas jauns nenotiek, un veselu sēriju tiek apmuļļāti jau sen zināmie fakti. Tipa – materiāla pietiek 4 sērijām, bet sarunātas 8, nu tad ar kko laiks jāaizpilda. Kaut kad saņemšos un noskatīšos līdz galam. Jo fināls esot labs.

Kādu brīdi pasēroju par seriāla “Bones” izbeigšanos, bet tad atcerējos, ka patiesībā tā pirmās sezonas nemaz neesmu redzējusi vai esmu redzējusi tikai daļēji, tāpēc ķēros pie atkārtošanas. Pamatīgi nobindžoju, un ir skaidrs, ka pirmās divas sezonas nebiju redzējusi vispār. Secināju, ka sākumā visi ir bērnuģīmji un tievuļi, un ar pašvaku aktiermākslu. 2. sezonā Emīlija Dešanela turklāt ir piesavinājusies ļoti posh runasveidu, un brīžiem, kad es neskatījos ekrānā (jo es bieži vien skatos seriālus tik ar pusaci), nevarēju saprast, kam pieder tā balstiņa. Pēc bindža maratona sapratu, ka šis tiešām bija viens no maniem mīļākajiem seriāliem. Bet visas labās lietas reiz beidzas.

Par aprīļa plāniem tagad jau smieklīgi runāt, pāriešu vien uzreiz uz maiju – tajos ietilpst noskatīties otro sezonu seriālam “Versailles”, tur laikam kāds vīkends jārezervē, jo gan jau būs atkal grūti atlīmēties no tām galma intrigām. Un aprīļa beigās atgriezās Dareli. More fun! Un kur nu vēl Australian Masterchef, kas sāksies 1. maijā! Trīs vakari nedēļā būs tikai un vienīgi par ēšanu un gatavošanu. Ņammī! (Ja ir interese par šo šovu, iesaku tieši austrāļu versiju, kas tiešām ir par ēst gatavošanu, nevis kaut kādām seklām intrigām.) Un vēl maijā Netflix ieradīsies Anna no “Zaļajiem jumtiem”. Jā, zinu, ka tā ir jau pieejama citos kanālos, bet es pagaidīšu līdz legit versijai un tad bindžošu. Un man, protams, gribas pārlasīt grāmatas. Tikai kur lai tam visam atrod laiku?

Pingvīna mācībstundas

Standarta

Dažreiz es paļaujos ne tikai uz uzticamiem grāmatu ieteicējiem, bet uz totālu reklāmu, ko man met virsū internets (grāmatu veikali vai gudrīdi). “Apskati [nopērc] mūsu nedēļas grāmatu” vai “Tev patika tas un tas, tāpēc tev varētu patikt šitais”. Parasti tur ir kaut kādas nejauši izvēlētas muļķības, kam nav nekādas korelācijas ar realitāti, jo, ja es ieliku 1 zvaigzni, tas tiešām nenozīmē, ka man patika. Nea. Bet dažreiz gadās brīnumi. Piemēram, šis. Tom Michell grāmata “The Penguin Lessons” ir stāsts iz dzīves. Un ar pingvīnu. Un pingvīni rullz! (Un tuklīši! Tie arī rullz.) Līdz ar to mana izvēle bija diezgan skaidra. Lai gan es mazliet palauzos un pāris mēnešus apcerēju, vai man vispār vajag šo grāmatu. Izrādījās, ka vajag. Un kā vēl! Vēl es, protams, atcerējos stāstu par pingvīnu, kas ik gadu atgriežas apciemot savu glābēju, kādu pavecu onkulīti.

Ja godīgi, es neatceros, vai vēl kāda grāmata ir uz mani atstājusi šādu iespaidu. Kā cāļa zupa dvēselei. Kā atgriešanās mājās pēc īpaši saspringtas darbadienas. Kā ieritināšanās savā vismīļākajā gultiņā ar visjaukāko spilvenu, uzvelkot pār galvu vismīļāko un mīkstāko segu. Jau no pirmajām lapām šī grāmata ietina mani mīkstā un mīļā kūniņā, radot sirdī pūkainu laimes sajūtu. Es ceru, ka man nav jāpaskaidro, kas tā tāda. Tā ir līdzīga tai, kad klēpī ietraušas bērns/suns/kaķis un grib samīļoties. Ja paveicas, šo sajūtu var noķert arī šur tur citur. Katrs gan parasti pats labāk zina, kur to dabūt. Tiesa, no grāmatas gan es to negaidīju, lai kā man patiktu lasīt. Ko lai saka – dzīve ir pārsteigums.

Pērnā gadsimta 70. gados Toms, būdams divdesmitgadnieks, dodas uz Argentīnu, lai strādātu zēnu internātskolā par skolotāju. Nācis no ģimenes, kur pasaules apceļošana ir asinīs, viņš savam dzīves lielajam izbraukumam speciāli izvēlas Dienvidameriku, jo tur viņa ģimene un citi zvēri vēl nav pabijuši. Un, atšķirībā no daudziem cilvēkiem, kas, strādājot un dzīvojot ārzemēs, netiek tālāk par maršrutu “mājas-darbs-krogs-mājas”, Toms tiešām cenšas izbaudīt un apskatīt tik daudz, cik nu ir iespējams. Tā nu savās kārtējās skolas brīvdienās, esot Urugvajā, viņš dodas vakara pastaigā gar piekrasti un uzduras skumjam skatam ar simtiem mirušu Magelāna pingvīnu, kas ir aplipuši ar darvu un izskaloti krastā.

Brīnumainā kārtā tur ir arī viens pingvīns, kas vēl ķepurojas. Un paliek pavisam enerģisks un kareivīgs, kad Toms mēģina viņam tuvoties. Par spīti tam, ka šis ir viņa pēdējais atvaļinājuma vakars un rīt pašā agrumā viņam jādodas atpakaļ uz Argentīnu, vai tam, ka viņš nenieka nezina ne par pingvīniem, ne putnu atmazgāšanu no darvas, Toms nespēj atstāt pingvīnu likteņa varā un stīvē to līdzi uz savu brīvdienu mitekli. (Izrādās, ka arī tas nav nemaz tik vienkārši.)

Pēc mazgāšanās, kas, protams, nepaiet bez starpgadījumiem (viens nikns pingvīns un viens pārcirsts pirksts), Toms ved savu aprūpējamo atpakaļ uz okeānu, cerot, ka ar to šis piedzīvojums būs galā. Bet tad izrādās, ka izmazgātais pingvīns ne par ko negrib pamest savu glābēju. Apjukums, negribēta pelde un zivju tirgus. Huans Salvadors tiek pie vārda un kļūst par kontrabandu, kas tiek šmugulēta iekšā Argentīnā, jo gan kas cits Tomam atliek?

Šis ir stāsts ne tikai par to, kā viens ļoti mīlīgs un sabiedrisks pingvīns maina apkārtējo cilvēku dzīves, bet arī par tā laika Argentīnu, piemēram, dzīvi absurdas inflācijas situācijā, un lokālo kolorītu. Šo stāstu dinamika arī ir vienīgā (manuprāt) grāmatas problēma, jo radās sajūta, ka ir ļoti mēģināts “salikt” stāstu tā, lai būtu interesantāk, bet ne obligāti pareizā secībā (kas ir pieļaujami), tomēr kaut kā nav sanācis, un rezultāts ir nedaudz saraustīts, un tam trūkst dabiska plūduma. Radās arī sajūta, ka ir bijuši vēl arī citi stāsti, bet autors nokautrējies un noklusējis tos kā nesvarīgus.

Par spīti šim apstāklim te nu ir pirmā šī gada grāmata, kas no manis un no sirds (un rajona) saņem 5/5. Brīnišķīgi aizkustinoša. Ja labāk patīk audio grāmatas, tad šo ir ielasījis neviens cits kā Bill Nighy (not bad, huh?). YouTube ir arī atrodams oriģinālais videomateriāls ar Huanu Salvadoru, bet komentāros ir maitekļi, tāpēc šeit to nepievienošu. Bet varat pameklēt paši, uz savu atbildību.

“Meitene tīmeklī dodas turnejā”

Standarta

Atcerieties Peniju? Meiteni no Braitonas, ar rudiem, parasti – grūti valdāmiem matiem, talantu uz fotografēšanu un prasmi sapīties pašai savu Converse kedu auklās? Nē? Viņai ir arī bojfrends rokstārs. Varbūt tagad?

Ir pienākušas vasaras brīvdienas, skolas galapārbaudījumi ir nokārtoti (cerams!), un Penija deg nepacietībā kopā ar Noa doties viņa Eiropas koncerttūrē. Noa ir apsolījis viņai daudzus kopīgus brīžus un Maģisko Noslēpumu dienas katrā Eiropas metropolē – Berlīnē, Romā un visu mīlētāju pilsētā – Parīzē. Mēs, meitenes, sapņojam par ideālu mīlestību un visa notikšanu pēc mūsu prāta, un gara acīm redzam – o, lieliskā dzīve slavas un spožuma centrā! O, ballītes, kleitas un romantiski skūpsti Eifeļa pakājē. Bet jūs jau zināt – dzīvei par to visu ir citi ieskati. Un, saskaroties ar realitāti, drīz vien Penijas sajūsma sāk noplakt – Noa teju visu laiku pavada mēģinājumos, apspriedēs ar menedžeri Dīnu vai intervijās ar presi. Kad viņš nedara to, viņš pārgurumā guļ. Noa labākais draugs un grupas biedrs Bleiks Peniju ienīst un atklāti liek viņai noprast, ka bez viņas šī tūre būtu daudz jautrāka. Un tad “pilnai laimei” Penijai uzrodas šantāžists, kas draud publiskot saturu no viņas pazaudētā telefona, ja viņa nešķirsies no Noa. Kurš ir šis kretīns? Vai tā ir viņas bijusī labākā draudzene/skauģe Megana? Vai kāda galīgi jukusi Noa pielūdzēja?

Dziļi sirdī es, protams, esmu totāla romantiķe, un man patīk lasīt stāstus par lielu mīlestību un laimīgām beigām. Bet man gribas, lai tie būtu kaut cik ticami un lai to varoņi neuzvestos kā galīgas nejēgas. Apnikuši tie stāsti par miljonu/piļu mantiniecēm un viņu likteņa lemtajiem arī, protams, miljonāriem/biržas haizivīm/daiļajiem aktieriem, kas dzīvo ilgi un laimīgi savās holivudās vai toskānās, ēd no zelta šķīvjiem, nekad nekļūst resni vai neuzticīgi viens otram. Viņu problēmas aprobežojas ar to, kādu vīnu vakariņām izvēlēties un ko darīt, ja apslimis frizieris. No vienas puses es saprotu šādas literatūras esamību un varbūt pat nepieciešamību, bet tomēr katrreiz besos, ka kvalitātes latiņa šim žanram ir tik zema. Tad sev jautāju, vai tiešām lasītājas tiek uzskatītas par neizvēlīgām muļķēm, ka redaktors pat necenšas uzlabot šos stāstus, jo tas nemaz nav tik grūti izdarāms.

Tāpēc ir īpaši patīkami sastapties ar ļoti kvalitatīvi uzrakstītu stāstu, kur acīmredzami ir piedomāts gan pie satura, gan varoņu motivācijas. Eiropas koncertturneja ir pārbaudījums Penijas un Noa attiecībām, jo, lai gan mēs, meitenes, reizēm iedomājamies, ka vīrieša dzīves sapnis ir izritināties mūsu priekšā kā paklājiņam un piepildīt ikkatru mūsu vēlmi, izrādās, ka viņš tomēr ir tikai cilvēks, reizēm – tieši tāds priecējošs paklājiņš, bet reizēm – noguris, kašķīgs un varbūt pat totāli netaisnīgs murmulis. Kurš turklāt mēģina uzcelt savu karjeru. Ko darīt? Taisīt drāmu, lepni apcirsties un aiziet? Vai varbūt uzņemties savu daļu darba, lai attiecības nebūtu tikai sabļaustīšanās un salabšanas maratons? Un kurā brīdī vilšanos tomēr kļūst par daudz? Tam visam pa vidu Penijai atrod jaunus draugus, apgūst savus talantus, palīdz savam labākajam draugam superīgajam Eliotam, kuram ir savi attiecību negludumi, un mēģina saprast – vai Megana ir tiešām mainījusies vai viņai padomā ir kāds ļauns un īpaši nodevīgs plāns?

Eksāmens ir tikai pārbaudījums, bet talants – mūžīgs!

Vienīgā vilšanās šeit bija grāmatas galvenās intrigas ļoti klišejiskais atrisinājums. Bet citādi – iepriecinoši kvalitatīvi uzrakstīts un ticams (lai gan, protams, ne jau katrai meitenei var gadīties puisis-rokzvaigzne) gabals. Stāsts, ko var lasīt visos vecumos, jo – mīlestība nenoveco! ❤

4/5

Izdevējs: Egmont

Grāmata no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi

Problēmas? Nieki!

Standarta

Jāatzīst, ka, lasot pirmo no šiem stafetes rakstiem Diānas blogā, es mazliet smīkņāju par naivajiem jautājumiem, jo manos gados neviena no šīm problēmām nav īsti problēma, bet šis rakstiņš pēc īpaša “The Scorched Corset” kluba pieprasījuma tad nu būs mans “one for the team”. Un galu galā – ja nerakstās grāmatu apraksti, var taču vienkārši pavāvuļot par tēmu.

1. Tavā nelasīto grāmatu sarakstā ir ap 2000 grāmatām… Kā tu spēj izlemt, ko lasīt nākamo?

Ja var ticēt internetiem, tad uz 2016. gada vidu pasaulē bija publicētas aptuveni 134 021 533 grāmatas, tādējādi top skaidrs, ka manu nelasīto grāmatu sarakstā noteikti ir vairāk par 2000 vienībām. Ja pieņem, ka es gadā varētu izlasīt (bet neizlasu, protams) 100 grāmatas (es zinu, ka daudzi var vairāk, bet es neesmu galīgs no-lifer) un nodzīvotu vēl 30 gadus, tas man dotu ļoti plašu izvēles lauku – 3000 grāmatas. Domāju, ka ar to es ļoti brīvā secībā varētu nosegt plus/mīnus labākās grāmatas un klasiskos gabalus, pieķerot arī pietiekami daudz trešiņa. Par izvēli nesaspringstu, jo katrai grāmatai ir savs laiks un vieta. Dažas es vienkārši esmu jau pāraugusi, un nav jēga pat mēģināt lasīt. Ļoti daudzas automātiski atkrīt, jo ir vāji skricelējumi pakaļ modei (vampīri, kosmiskās distopijas, bada spēles, greji utt.), kuri neattaisno papīra smērēšanu, kur nu vēl stundas, kas pavadītas, tās blēņas lasot. Vēl līdz daudzām (īpaši klasikas jomā) man vēl jāpaaugas.

Manas lasīšanas prioritātes parasti nosaka tēma, kas ir izvēlēta grāmatu klubam. Un tad jau viss pārējais sastājas atbilstoši garastāvoklim, tam, kas paņemts bibliotēkā vai aizlienēts no draugiem. Vai spontāni nopirkts. Vai iznācis pavisam jauns un aktuāls, tādēļ ļoti gribas (parasti pārklājas ar iepriekšējo punktu). Vai sāk pavisam pārmetoši ar ļoti noputējušu aci skatīties uz mani no grāmatu plaukta. Pēdējā gada laikā gan plānoju, ko nākamajā mēnesī lasīšu, attiecīgi apmēram tādā secībā, kā minēju iepriekš. Apzinos, ka kaut kas nāks klāt neparedzēti un kaut kas noteikti netiks izlasīts laikā. Bet šāds saraksts ļauj turēties rāmjos un lasīt mazāk kā 10 grāmatas vienlaikus, galu galā nevienu no tām nepabeidzot.

2. Tu esi grāmatas pusē, taču jūti, ka tev tā nepatīk. Metīsi mieru vai pabeigsi līdz galam?

Pēdējos gados daudz izvēlīgāk pieeju tam, ko vispār sāku lasīt, tādēļ ļoti reti padodos pavisam. Gadās atlikt pabeigšanu uz nezināmu laiku, kad saņemšos. Vismaz pagaidām es ticu, ka tā diena pienāks. Bet vispār tieši šonedēļ vienu grāmatu norakstīju pie tām, ko nav vērts turpināt. Ideja grāmatai laba, bet rokraksts autoram ļoti samocīts, tādēļ mocījos arī es. Kādas 60 lappuses, bet vēl 300 tādām nebija spēka. Un arī vienkārši žēl laika, jo jutu, ka ieguvums no grāmatas izlasīšanas būs pārāk mazs. Noteikti nevajag sevi mocīt, ja grāmata galīgi nelasās, jo ir gana daudz labu grāmatu, no kā izvēlēties. Šis likums gan neattiecas uz mācību grāmatām vai obligāto literatūru. Ar to gan turpiniet čakli mocīties!

3. Tuvojas gada beigas un tu esi tik tuvu, bet tomēr tik tālu no sava Goodreads izaicinājuma. Vai tu mēģināsi pieveikt to un kā?

Ir bijis tā, ka gada pēdējā dienā lasu īsu, mazu grāmatiņu, lai iespiestos izaicinājumā. Bet ir bijis, kad vienkārši nesaspringstu. Dzīve ievieš savas korekcijas pat visrūpīgākajos plānos, tādēļ cerēt, ka decembrī iedzīšu 10 iztrūkstošās grāmatas, ir nereāli, jo darbā man tomēr ir jāstrādā, nevaru tur pusi dienas sēdēt un lasīt grāmatas. Un tad vēl ir draugi, kino un citas lietas, kas atņem laiku lasīšanai. Un labi, ka tā, jo dzīvē tomēr jābūt dažādībai. Un dzīviem cilvēkiem, nevis tikai izdomātiem personāžiem.

4. Grāmatu vāki sērijai, kura tev ļoti patīk, nesaskan savā starpā. Kā tu tiec ar to galā?

Ai, šis man ļoti nepatīk. Īpaši nevar paļauties uz pirkumiem internetā, kur tev vispār var atsūtīt grāmatu ar pilnīgi citu vāku, nekā bija noskatīts. Jā, pirmās pasaules problēmas – cepties par grāmatu vākiem, kas nesakrīt ar pārējiem plauktā. 😀 Bads Āfrikā un peldošais atkritumu kontinents nestāv ne tuvu. Un globālā sasilšana vispār ir fake news.

5. Visa pasaule mīl kādu grāmatu, kura tev patiesi nepatīk. Kuram būs līdzīgas izjūtas kā tev?

Katrai cibiņai savs vāciņš! Lai gan reizēm šūmējos, ka cilvēki var fanot par totāliem mēsliem, tas tomēr ir gaumes jautājums, turklāt emocionāla sasaiste ar grāmatu ir ļoti atkarīga no lasītāja individuālās dzīves pieredzes (kas nav obligāti saistīta ar nodzīvoto gadu skaitu). Pēdējos pāris gados esmu atradusi dažus cilvēkus, ar kuriem man daudzmaz sakrīt viedoklis par to, kas ir laba literatūra. Protams, arī šajos gadījumos ir zināmas atšķirības, jo nav divu cilvēku ar identisku gaumi. Tad nu mēs kopā varam pagānīties par dažādiem mēsliem, kas pārpludina pasauli. Un tieši tāpat zinu cilvēkus, kuru gaume tik radikāli atšķiras no manas, ka uz viņu vērtējumu varu pilnīgi droši paļauties – ja viņi liek 1 zvaigzni, skaidrs, ka to ir vērts pārbaudīt, ja piecas – tajā virzienā labāk neskatīties! 😀

6. Tu lasi kādu grāmatu un jūti, ka sāksi raudāt publiskā vietā. Ko tu darīsi?

Šitā nav bijis kopš skolas laika. Asarainās grāmatas publiski nelasu. Tam es izvēlos kaut ko neitrālu, nav vēlmes piesaistīt citu uzmanību ne ar kliedzošiem vākiem, ne ar savu kaukšanu. (Ne arī ar to, ka protu romantiskā/hipsterīgā/populārā [pasvītrot savu] kafejnīcā vienlaikus dzert smalku kafijas kokteili UN lasīt.) Bet ja jāraud, tad jāraud. Neko darīt. Lai skatās un skauž tie, kuri neprot!

7. Grāmatas, kuru tu mīli, turpinājums tikko iznāca, taču tu esi aizmirsis, kas notiek iepriekšējā grāmatā. Vai tu pārlasīsi iepriekšējo? Izlaidīsi turpinājuma lasīšanu? Mēģināsi atrast anotāciju Goodreads? Raudāsi izmisumā?

Šitā man reiz bija. Grāmata kindlā, slinkums visu pāršķirstīt (te nu elektroniskās grāmatas man nešķiet tik ērtas), meklēju kādu kopsavilkumu internetā, bet neveiksmīgi. Tad nu bija tā, ka, lasot otro, bija grūtības saprast kaut kādas attiecības un notikumus, jo vairs neatceros priekšvēsturi. Diezgan tizli. Bet pārlasīt visu iepriekšējo grāmatu arī šķita laika šķiešana. Jo tik ļoti to grāmatu tomēr nemīlēju. Pārlasīšanu pirms katras jaunās grāmatas izpildīju tikai ar Potera sāgu.

8. Tu negribi nevienam aizdot savas grāmatas. Kā tu laipni atteiksi cilvēkiem, kad viņi jautās?

Man patīk, ka cilvēki lasa, tāpēc es ļoti labprāt aizdodu savas grāmatas. Bet tikai tiem, ko labi pazīstu. Kas ir gana laba atruna pārējiem, kas varētu uzdrīkstēties prasīt man grāmatas. Un, ja man atdod grāmatu, kas izskatās sliktāk kā pēc 5 gadiem gadiem publiskajā bibliotēkā – nu, tur ir tikai viens variants – atklāti pateikt, ka manas grāmatas tu vairs neredzēsi kā savas ausis. Un aizej nokaunies, sušķi! (Patiesībā domājot – “Tu degsi grāmatu ellē!!!”)

9. Tu esi iesākusi un pametusi novārtā 5 grāmatas pēdējā mēneša laikā. Kā tu tiksi galā ar šo negribēšanu lasīt?

Man gan ir indeve iesākt vienlaikus daudzas grāmatas, tāpēc gluži dabiski vismaz puse no tām ilgstoši svaidās apkārt nepabeigtas. Bet es to neuzskatu par problēmu – katram savas īpatnības, turklāt man tiešām patīk lasīt dažādu literatūru un pēc iegribas pārslēgties starp krimiķiem, lubenēm, drāmām vai populārzinātnisku literatūru. Bet tā, ka es visas grāmatas pamestu, tā gan nav. Drīzāk var uzrasties viena favorīte kā šobrīd, kad neviena cita grāmata tai līdzās nestāv. Ilgstoša negribēšana lasīt man nav bijusi gadiem. Ja vispār.

10. Drīzumā iznāks tik daudz jaunu grāmatu, kuras tu ļoti gribi izlasīt. Cik no tām tu patiesi nopirksi?

Skatoties uz neizlasīto grāmatu čupām, esmu sākusi sevi piebremzēt ar iepirkšanos. Pirkšanas mānija gan vēl arvien ir dzīva, tomēr biežāk apstājos pie domas – ai, šito aizlienēšu no draugiem, šito izņemšu bibliotēkā. Pat Rīgā var atrast bibliotēkas, kurās ir mazāk lasītāju, un nav jāstāv pusgadu garā rindā pēc jaunajām grāmatām. Tā kā latviešu izdevēji drīzāk slēpj, nekā reklamē gaidāmās grāmatas, tad tur ir grūti sacerēties. Šogad gaidu, ka Zvaigzne izdos Bjerlindu 4. grāmatu, bet šķiet, ka nekas cits tāds prātā nenāk. No ārzemēs izdotajām gaidu Benjamin Alire Saenz jauno grāmatu, bet pagaidām man nepatīk hardback cena. Un, protams, Roberta Galbraita aka JKR jaunāko gabalu par Kormoranu Straiku. Bet šīm trim noteikti nāks klāt daudzi nejaušie pirkumi.

11. Pēc tam, kad esi nopircis jaunas grāmatas, kurām tu ar nepacietību gribi ķerties klāt, cik ilgi tās stāv plauktā, līdz tu patiešām sāc tās lasīt?

Parasti es vismaz ieglūnu katrā svaigi pirktajā grāmatā uz kādām 20 lappusēm. Dažas aiziet līdz laimīgajam finišam, bet vairākums – smuki izskatīties plauktā līdz dienai, kad būšu tām gatava. Tieši šī iemesla dēļ pēdējā laikā vairs tik ļoti neraujos nopirkt visu, ko ieraugu (un kas uz akciju), jo zinu, ka tāpat nesanāks to uzreiz izlasīt, tāpēc arī var nogaidīt ar pirkšanu.

Madara, tagad tava kārta!