Category Archives: Grāmatās

“Ļaunuma rašanās”

Standarta


Šogad Jāņa Rozes apgāds izdeva Džūlijas Šovas darbu “Ļaunuma rašanās” – zinātnisku pētījumu par cilvēces tumšo pusi, kā to piesaka pati autore. Šajā grāmatā autore pievēršas dažādiem priekšstatiem par to, kas ir ļaunums, atsaucoties arī uz daudziem zinātniekiem pētījumiem. “Šis pētījums ir veltīts cilvēku liekulībai, ļaunuma absurdajam raksturam, parastam vājprātam un empātijai.” Tieši pēdējais faktors daudziem lasītājiem būs, iespējams, lielākā grūtība, varu pat iztēloties, kā viņiem izspiežas pieres vēna, kliedzot – jūs ko? Man būs jājūt līdzi pedofiliem, izvarotājiem un diktatoriem?

Jā, būs. Tāpēc neiekārtojieties ērti. Šī nebūs ērta grāmata.

Šī, visticamāk, nebūs pat tāda grāmata, kuru lasot, varēsiet priecīgi māt ar galvu un visam piekrist. Iespējams, jūs nepiekritīsiet daudz kam. Vai pavisam nekam. Autore izaicina mūs atbildēt uz daudziem jautājumiem, kas saistīti ar ļaunuma tēmu, un izvērtēt savus uzskatus. “Mums nepatiktu, ja ļaudis mūs nosodītu par darbiem, ko nožēlojam visvairāk. Taču paši pret citiem tā izturamies ik dienu. Savā rīcībā mēs saskatām nianses, apstākļus, grūtības. Taču attiecībā uz citiem parasti redzam tikai iznākumu.” Definēt, kas ir ļaunums, just empātiju pret tiem, kas nodara ļaunumu, galu galā – atklāti parunāt par to, kas ir ļaunums. Un saprast, kā mēs to varam mazināt.

Mēs ik dienas redzam sev apkārt ļaunumu, bet vienlaikus arī neredzam. Sliktas ziņas, ķesku filmas, pat karš – uztvere ir notrulinājusies, un agrāk vai vēlāk mēs pierodam pie teju vai visa. Arī sabiedrības attieksme palīdz veidot attieksmi par to, kas ir un kas nav nosodāms. “Mēs bieži domājam, ka nediskrimējam citu grupu pārstāvjus, taču mūsu rīcība var liecināt par to, ka īstenībā mēs atbalstām noteiktus pieņēmumus vai stereotipus. Šādi slēptie pieņēmumi, ja tos atstāj pašplūsmā, var radīt tādu kultūras vidi, kur cilvēki tiek izstumti un nostādīti pakārtotā lomā.” Mēs daudz ko pieņemam kā normu, jo tādas tās lietas dzīvē vienkārši ir. Un tas kļūst par realitāti. Protams, vieglāk ir nedomāt vai teikt – pats/-i vainīgs/-a, ka tā. Pats vainīgs, ka skolā nemācījās un tagad vergo par kapeikām. Pati vainīga, ka tumsā nāca mājās īsos svārkos. Pats, pats, pats. Tādēļ ļaunums, ko viņi piedzīvo, ir pieļaujams, bet mēs kā sabiedrība varam nevainībā nomazgāt rociņas un pat nenosodīt ļaundarus. Ērti.

Grāmatā tiek apskatītas vairākas tēmas, no kurām dažas mūs ikdienā skar vairāk, citas mazāk. Un tomēr par katru no šīm tēmām ir jārunā, vai tā ir pedofilija, ļaunais (?) mākslīgais intelekts vai mēs katrs, kurš izvēlamies neredzēt, noklusēt, piebalsot. Jo tikai gūstot lielāku sapratni, iepazīstot cits citu un citādo, mēs varam vairot empātiju, iekļaušanu un galu galā – mazināt ļaunumu un tā nodarīto kaitējumu. “Nespēja apturēt vai novērst ļaunu rīcību var būt tikpat slikta kā pati rīcība.” Arī valsts ar savām izvēlēm likumu ietvaros kaut ko sodīt vai nesodīt dod sabiedrībai signālu par to, ka viena vai otra lieta tiek vai netiek traktēta kā ļaunums, tādējādi veicinot noteiktu attieksmi.

Neteikšu, ka šī ir ideāla grāmata. Arī tai ir savi mīnusi, un daudzām lietām te tiek pārskriets pāri ļoti virspusīgi, tomēr tā ir labs sākums sarunai ar sevi. Iesaku un iesaku.

4/5

No angļu valodas tulkojis Ilmārs Zvirgzds

Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds

Grāmata no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi

Baisais rudens

Standarta

Pagājis kāds laiciņš, kopš ir sanācis pievērsties rudens un šausmiņu literatūrai. Jau kuro gadu pēc kārtas taisos, taisos, bet neiztaisos. Un tad jau pēkšņi ir klāt decembris, un ir pēdējais brīdis mesties cukurainā baltu pārsliņu pasaulē. Bet varbūt šis gads būs tas gads…

Lai nu kā – uz ātru roku uzmetu nelielu grāmatu sarakstu. Pieejot tam reālistiski, es varbūt izlasīšu pa divām grāmatām katrā mēnesī – oktobrī un novembrī. Bet galvenais, ka ir varianti. Turklāt saraksts man vienmēr ir palīdzējis turēties pie kaut cik saprātīga lasīšanas plāna, nevis iesākt un pamest grāmatas pa labi un pa kreisi.

Ok, “Frankenšteins” ir tas, kurš sarakstā ir 1. vietā, jo to es tiešām sen gribu izlasīt, bet vienmēr tas rudens paiet ātri, un kurš gan lasīs šo maija ziedonī? Ne es. Papildu motivējošais faktors ir tas, ka man ir ilustrētais Zvaigznes izdevums ar visādu interesantu papildu informāciju. Un jā, es zinu, ka tas ir baismīgi, ka vēl neesmu lasījusi šo klasiku.

Frankenšteinam tematiski pievienojas mūsu pašu Bārbalas Simsones “Monstri un metaforas”, kuri arī jau labu laiku guļ plauktā un gaida savu iznācienu. Negaidu baismas, bet prātīgus apcerējumus un šausmu žanra analīzi.

Nopietnā literatūra, protams, ir jāatšķaida arī ar ko vieglāku – tam noderēs “The Dead Romantics”. Ja pareizi saprotu, tajā darbojas spoks. Ne pārāk baismīgi, bet derēs.

Viens nesmukums uz manas dvēseles ir “The North Water”, kuru biju iesākusi savā iepriekšējā mēģinājumā rudenī tematiski lasīt baismiņas. Nometu pusē grūti paskaidrojamu iemeslu dēļ. Bet pa šo laiku daudz kas ir noticis, tai skaitā – iznācis uz grāmatas motīviem balstīts seriāls (ar Kolinu Farelu). Baismas šajā grāmatā slēpjas cilvēkos, nevis neizskaidrojamās parādībās, bet tieši šādas baismas biežāk ir baisākas.


Pēdējā grāmatnīcu reidā man somā gluži neviļus iekrita “Fabulous Monsters” – cik nojaušu no anotācijas, kaut kas par literārajiem briesmoņiem. Izklausās ļoti baudāmi.

“Johannes Cabel The Necromancer” – tas droši vien nešķiet pārāk pareizi, bet par šo grāmatu jūtu, ka diez vai to izlasīšu šajā šausmiņu piegājienā. Kāpēc to likt sarakstā? Lai neaizmirstu, ka kaut kas tāds guļ manos plauktos un tiek apvīts zirnekļu tīkliem. Lai gan tēmas brīnišķīgas – nekromantija, līgums ar Sātanu, vampīri un citi dzīvie miroņi – kas gan te varētu nepatikt?

Savukārt “Mrs Death Misses Death” ir grāmata par Nāvi, kura ir piekususi strādāt, un jaunu dzejnieku, kurš pieraksta viņas stāstīto. Bišķi iemetu aci šai grāmatā jau vasarā, bet laikam tad man bija pārāk saulains noskaņojums.

Jau kopš iepazinos ar P. Djèlí Clark džinu sēriju, kārojas pamēģināt arī citus viņa darbus, bet kā nesanāk, tā nesanāk. Šai sezonai labi piestāvētu viņa “Ring Shout”, kas solās būt par šausmiņām un Kukluksklanu.

Varbūt vēl kādam ir vēlme pievienoties man uz šo rudens lasīšanas maratonu? Vai vismaz padalīties ar labākajām šausmiņām, kādas lasītas?

Vasaras romantika #1

Standarta

Šovasar nolēmu, ka esmu pelnījusi romantiskās literatūras periodu – nevis vienu romantisku grāmatu ik pa dažiem mēnešiem, bet tā, ka daudzas pēc kārtas. Pēc divām Covid ziemām nudien gribējās kaut ko vieglu, nesarežģītu un laimīgu. Mani panākumi ideālās romantiskās grāmatas meklējumos ir mainīgi, bet vai tādēļ es padošos? Nu nē. Pozitīvā tendence ir tā, ka tirgū ir ienākusi jauno rakstnieču paaudze, kuru romāni manai gaumei atbilst labāk par Kontinenta dažām standarta autorēm, ar kurām pilni bibliotēku plaukti. Ar to es nesaku, ka visas Kontinenta autores būtu sliktas; esmu droša, ka katrai lasītājai ir sava iecienītā foršā autore, tāpat kā man tā kādreiz bija Džila Mansela (laba humora izjūta, tēli iz dzīves), bet pāris pēdējās viņas grāmatās diezgan stipri vīlos, un šķiet, ka mans un viņas draudzības posms ir noslēdzies.

Šopavasar iznāca manas jaunās mīļākās romantisko romānu autores Emily Henry trešā grāmata – Book Lovers. Manas ekspektācijas bija visai augstas, tāpēc bija dubultpatīkami, ka šī grāmata bija perfekcija it visā. Jau nosaukums pats par sevi ir tik daudzsološs – iedomājieties – Book. Lovers! Zinot autori, jutu, ka šis stāsts nudien būs par grāmatu mīlētājiem. Un tā arī bija. Galvenā varone Nora ir literārā aģente, viņa dzīvo un elpo grāmatas un cenšas, lai viņas autori sasniegtu savus augstumus. Čārlijs ir redaktors, no tiem labākajiem. Viņu pirmā tikšanās ir riktīgs feils, viņš atsakās strādāt ar viņas autori, ir kašķīgs, vārds pa vārdam, un te nu nekāda draudzība vai profesionālā sadarbība vis nesanāks. Pāris gadus vēlāk Noras māsa uzstāj, ka viņām abām ir vajadzīgs vasaras atvaļinājums prom no drudžainās Ņujorkas. Un, protams, ka tai nekurienē, kurā viņas izlēmušas pavadīt savas brīvdienas, priekšā ir Čārlijs. Un tā kā viņi abi ir grāmatu cilvēki, nay, grāmatu mīlētāji, tad viņu dialogi ir vnk spridzinoši (neapskaužu tulkotājus, kuriem jāmēģina pārnest šīs vārdu spēles). Tomēr stāsts nav tikai par to, vai Nora un Čārlijs atradīs kopīgu valodu, khm, khm, bet arī par māsu attiecībām, par bagāžu, ko saviem bērniem uzdāvina vecāki, par to, kā nu kurš to bagāžu nes. Lieliska valoda, superīgs vārdu pingpongs, un stāsts, kuram noticēju. Šī ir arī grāmata par grāmatām un mūsu nepiesātināmo mīlestību uz tām, turklāt autore nekautrīgi ir piesaukusi un apsmaidījusi visas romantiskā žanra klišejas, kas ir brīnišķīga odziņa uz šīs grāmatkūkas.
5/5

Vasarā viesojoties Pērnavā, izķemmēju teju visus viņu grāmatu veikalus, cerībā atrast kaut ko savai sirsniņai un pāri plūstošajiem grāmatu plauktiem. Pēc pilnīgi neveiksmīgas pirmās dienas otrajā mani centieni tika atalgoti ar kanādiešu autores Carley Fortune grāmatu Every Summer After – mani pievilināja vasarīgais un enerģiskais vāks, un pēc īsas apspriedes ar Goodreads nolēmu riskēt. Stāsts ir par Persiju (Persefoni) un Semu, kuri satiekas 13 gadu vecumā, kad Persijas vecāki iegādājas vasaras māju pie ezera. Draudzība rodas ātri, ir cieša un nostiprinās ar katru vasaru, līdz 18 gadu vecumā notiek lielā šķiršanās. Grāmatā pamīšus mijas pagātnes un tagadnes nodaļas, mēs izsekojam tam, kā aug un attīstās Persijas un Sema attiecības. Lai gan nav grūti uzminēt, kā tad viņu laimīgais vilciens nogāja no sliedēm, viņu attiecību attēlojums mani pārliecināja – visvairāk tieši tas pusaudžu emocionālais stāvoklis, kad daudzas problēmas un pārpratumi varētu izpalikt, ja cilvēki nedzīvotu tik ļoti savā galvā, bet ir tā, kā ir, un attiecīgi dažas situācijas tiek ļoti sakāpinātas, un viena lieta ved pie citām… Un kā tad ir 12 gadus vēlāk? Vai Persijai ar Semu ir cerības uz otro iespēju? Jūtas ir viena lieta, tomēr neviens no viņiem vairs nav gluži tas cilvēks, kas bija toreiz (fakts, ko dažreiz autori mēdz apiet, lai ātrāk nokļūtu pie vēlamā rezultāta). Iespējams, ka jaunības mīlestības / one who got away tēma ir mana vājība, bet es tiešām noticēju šim stāstam, viss bija tik ļoti pa īstam.
5/5


Someone once told me that anxiety lives in the unknown future, depression lives in the unforgettable past, and peace lives in acceptance of the present moment.

Šovasar iznāca vēl vienas jau pārbaudītas autores jaunā grāmata – Abbi Waxman “Adult Assembly Required. Man ļoti, ļoti patika viņas iepriekšējais darbs The Bookish Life of Nina Hill, tāpēc tikpat ļoti nopriecājos, ieraugot jauno grāmatu tepat Rīgas veikalos. Sagrābu ķepiņās un metos lasīt. Sākums bija lielisks, raksta šī autore patiešām labi un trāpīgi, ar ironisku humoru un vārdu spēlēm. Viņas grāmatas nav tikai par “viņš un viņa satikās”. Lai gan šeit ir arī tas, pamattēma ir attiecības ģimenē, par to, kā reizēm ģimenes uzliek savējiem noteiktas prasības vai vecāki paredz, ka bērni sekos viņu pēdās un nespēj respektēt atšķirīgu dzīves un karjeras izvēli.
Šī ir tāda ļoti slow burn grāmata, dinamiski ļoti lēna. Ap vidu mani sāka kaitināt tas, ka nu tiešām nekas nenotiek, un es to uz pāris nedēļām noliku malā. Lai arī šī ir tiešām ļoti sirsnīga grāmata (95% varoņu ir superjauki) un runā par svarīgām tēmām – cilvēka vajadzību pašrealizēties atbilstoši savām vēlmēm, kā arī fizisku un garīgu traumu pārvarēšanu, tā ir arī pārāk izplūdusi. Autore ir krietni pārcentusies ar personāžu un blakus sižeta līniju skaitu, kas novērš uzmanību no galvenās tēmas un varoņiem.
3/5

Nobeigumā kaut kas mazliet cits – Mia P. Manansala Arsenic and Adobo – kulinārais cozy detective. Pēc drauga nodevības un sāpīgas šķiršanās Lila atgriežas dzimtajā pilsētā, lai palīdzētu ģimenes biznesā – filipīniešu restorānā. Bet arī šeit viņai neizdodas gūt atelpu, jo cits viņas bijušais draugs, tagad – naidnieks, kurš publicē iznīcinošus (un nepatiesus) viņu restorāna vērtējumus vietējā avīzē, vārda vistiešākajā nozīmē noliek karoti pie pusdienām tai pašā viņu restorānā un beidz dzīvi ar seju šķīvī. Tam seko izmeklēšana, pierādījumu falsificēšana, vēl līķi, huligāniskas izdarības, dažādas ģimeņu un tradīciju peripetijas, jauni draugi un jauni potenciāli vairāk nekā draugi. Negaidīti daudz notikumu, biju gaidījusi rāmāku sižetu šāda tipa grāmatai. Jāpaslavē arī tas, ka autore nav vairījusies vērst uzmanību uz imigrantu diskrimināciju tās dažādajās formās. Man ļoti žēl, ka nespēju īsti izbaudīt šīs grāmatas kulināro pusi, jo ar filipīniešu virtuvi neesmu pazīstama, līdz ar to daudzie ēdienu apraksti nelika man siekaloties, iedomājoties vien par šiem gardumiem. Kāpēc šī grāmata iekritusi manā romantikas izlasē? Jo visiem līķiem un nedienām pa vidu autore pamanās ievīt arī romantisko līniju, un ja vēl tev ir ģimenīte, kur visi ir vairāk nekā ieinteresēti, kas tad notiek vai nenotiek tavā privātajā dzīvē un ātri vien mēģina tev pielaulāt katru kaut attāli derīgo vīrišķi, nu jā… Ir interesanti!
3/5

Pusgada atskaite, 2022.

Standarta

Lai YT nosistais laiks nebūtu tikai pa tukšo, šajā pusgadā esmu sākusi skatīties booktuberus (tā viņus sauc?). Svarīgākais priekšnosacījums nav gaumju sakrišanas attiecība, bet tas, ka kāds ar mani runā par grāmatām un ka šim kādam nav kaitinoša balss. Un šobrīd šiem runājošajiem cilvēkiem ir tēma – pusgada grāmatu satrauciens (Mid Year Freak Out Book Tag). Par ko viņi satraucas, īsti nav skaidrs. Varbūt par visām grāmatām, kas tā arī paliks neizlasītas. Ok, par to nedomāsim. Negribu satraukt savus pilnos plauktus.

Labākā līdz šim izlasītā grāmata.
Pirmais pusgads bija labs pusgads. Vai arī es beidzot esmu iemācījusies izvēlēties grāmatas atbilstoši tam, kas man patīk. Dzejas kategorijā uzvar igauņu dzejnieces Kristīnas Ehinas izlase Mēness man asinīs – tik brīnišķīga, tik trāpīga, tik pazīstama. Un aizkustinoša. Daiļliteratūras laukā ļoti gaidīju savas iecienītās autores Emily Henry grāmatu Book Lovers, tāpēc biju ļoti priecīga, ka grāmata ir izdevusies lieliska – lai arī tā iekrīt romantiskās literatūras plauktā (kura standarti bieži ir visnotaļ viduvēji), autore atkal parādīja, ka viņa rok dziļāk, prot apsmaidīt visas žanra klišejas un radīt stāstu, kas nav tikai par to, vai viņi dabūsies un kad. Šeit vairāk bija par māsu attiecībām, par to, kā vecāki sekmīgi norullē atbildības uz vecākajiem bērniem, kuri pēc tam visu dzīvi neprot pārtraukt rūpēties. Un arī to, cik dažādi cilvēki izaug vienā ģimenē – mēs bijām turpat, redzējām un piedzīvojām to pašu, un tomēr beigās mums katram ir atšķirīgs redzējums un secinājumi.

Ļoti daudz pārdomu radās arī pēc Audre Lorde eseju krājuma When I Dare to Be Powerful izlasīšanas – gan ne īpaši patīkamā apjauta, ka esmu ne tikai aprobežota, bet arī rasiste. Varu tikai mēģināt mācīties, vairāk ieklausīties un mazāk mērīt pēc savas baltās mērauklas. Lai arī ļoti nopietna grāmata, tā nav pārmetoša, bet drīzāk aicina mūs būt iekļaujošākiem, neiesaistīties sīkos ietekmes dalīšanas ķīviņos, bet iedvesmot un celt blakusesošos, jo tikai tā mēs varam kopā tikt uz augšu.

The fear that we cannot grow beyond whatever distortions we may find within ourselves keeps us docile and loyal and obedient, externally defined, and leads us to accept many facets of our oppression as women.”

Labākais līdz šim izlasītais turpinājums.
Nezinu, vai tie īsti skaitās turpinājumi mūsdienu sēriju izpratnē, bet visvairāk prieka man šogad ir sagādājušas Muminu grāmatas, kuras vienīgās spēja nomierināt manu Ukrainas kara kontekstā pārcepto prātu. No bērnības šīs grāmatas atceros diezgan miglaini, bet tagad lasu un izbaudu no jauna, meklējot pazīstamas sejas un raksturiņus, gūstot sirdsmieru šo stāstu mīlīgumā un viedumā. Draugus un paziņas saklasificēt nav grūti, bet vai tu zini, kurš no visiem Muminielejas iedzīvotājiem esi tu pats?
Vēl beidzot paturpināju Sandman sēriju, un, lai arī tur brīžiem lietas iet ļoti tumši un traki, nevar noliegt, ka Nīls Geimens ir viens no izcilākajiem stāstniekiem, kas mums pasaulē ir gadījušies. Gaidu seriālu un kaut kad jau paturpināšu arī komiksus.

Nesen izdota grāmata, kuru vēl neesi izlasījis, bet gribētu.
Tā kā man, protams, ir pilni plaukti ar grāmatām, kas skatās uz mani ar vieglu pārmetumu un čaukstina lapiņas, tad šeit tiešām ir spēcīga konkurence. Šoreiz izcelšu divas, kas tika sarūpētas un arī iznākušas šajā pavasarī, bet, skat, jau vasaras vidus, bet es vēl arvien tikai skatos uz tām.
Vienu es iekāroju tīri vāka un nosaukuma dēļ, jo reti kad grāmatās tiek minēti vai darbojas lingvisti, savukārt otra ir par man mīļās Antarktīdas tēmu. Turklāt nav labāka brīža, kad lasīt atvēsinošas grāmatas par pingvīniem, lediem un saltu tumsu, kā karstuma vilnī [šīs rindas tapa pie +30, jums varbūt šobrīd daži grādi jāpiedomā klāt].

Grāmata, kuras iznākšanu otrajā pusgadā tu gaidi visvairāk.
Te pirmajā vietā bez variantiem ir A Hard Day for a Hangover – pirmās divas šīs sērijas grāmatas ir manas absolūtās favorītes, mīlu katru pēdējo burtiņu tajās un galīgi neiebilstu, ja autore šo sēriju turpinātu rakstīt mūžīgi.
Ļoti gaidu arī Džeinas Hārperes jaunāko grāmatu Exiles un Roberta Toroguda Mārlovas slepkavību klubiņa otro uzlējumu – Death Comes to Marlow. Ļoti gaidu arī Natalī Hainsas (par viņu vairāk drusku tālāk) jauno grāmatu Stone Blind. Tagad zinu, ka Natalī neliks vilties un iedos Medūzai balsi, un izstāstīs viņas stāstu kā pienākas.

Lielākā vilšanās.
Šī laikam būs islandiešu autora Ragnara Jonassona detektīvsērija Dark Iceland, ko izlēmu paturpināt pēc ilgākas pauzes, un vispirms besījos par autora ļoti aprauto rakstības stilu, tad par tulkotāja paviršībām un visbeidzot – par to, cik visi varoņi ir kaitinoši un stulbi, un vispār, kaut viņi visi cits citu un vēl arī ātri nozūmētu. Nezinu, kas notiks ar vēl vienu sērijas grāmatu, kas ir manā plauktā. Laikam nekas diži labs.

Lielākais pārsteigums.
Šarls Bodlērs. Protams, neko daudz par viņu nezināju, jo kopš vidusskolas ar viņa daiļradi nebiju saskārusies. Bet kaut kāds zīmogs paliek. Un tagad tas ir noņemts. Bodlēram ir tik lielisks rokraksts, ir gan plašums, gan dziļums. Lūk. Nav tikai tā, ka skandalozi. Ha, lai arī lasīju grāmatu par substancēm – Mākslīgās paradīzes. Citējot no Neputna lapas – “Šis nav vēstījums, ko narkomāns veltījis narkomāniem, bet grāmata, ko sarakstījis dzejnieks visiem tiem, kuri uzskata, ka vienīgā narkotika, absolūtā narkotika ir Dzeja,” tā par Šarla Bodlēra “Mākslīgajām paradīzēm” reiz izteicies franču literatūrzinātnieks un dzejnieka daiļrades pētnieks Klods Pišuā.
Piekritīšu Klodam un turpināšu priecāties, ka ir vismaz Neputns, kas izdod kaut ko šādu.

Jauns mīļākais autors (debitants vai jaunums tev).
Daudziem Natalī Heinsa (Natalie Haynes) varbūt nav nekāds jaunums, bet es par viņu uzzināju vienā YT video, kur tika ieteiktas daiļliteratūras grāmatas, kas apspēlē grieķu mītus. Ok, es noteikti biju dzirdējusi par šo autori, tāpēc nesen biju noriskējusi iegādāties viņas A Thousand Ships, bet vēl nespēju saņemties vēl lasīt, jo – ja nu tas būs kaks? (Kā, piemēram, ar The Wolf Den). Tai pašā video uzzināju, ka Natalī ir arī stand-up komiķe un viņai ir podkāsts Natalie Haynes Stands Up for the Classics, kur viņa runā gan par reālām, gan mītiskām klasiskā laikmeta personībām, gan faktiem, gan izdomājumiem, pārlaistot visu ar ironisku humoriņu. Atzīšos, ka reizēm viņas humora kļuva par daudz, tāpēc centos dozēt pa 1-2 sērijām. Tā visa iespaidā Audible iepirku un noklausījos viņas grāmatu Pandora’s Jar, kas, manuprāt, ir vienkārši lieliska – tik ļoti svarīgs un vajadzīgs svaigs skatījums uz sievietēm grieķu mītos. Tā ir arī piezemētāka, nekā podkāsts, joku te ir visai maz. Tāpēc es to pamanījos nobindžot vienā vīkendā.
Te saite uz podkāstu Spotify, ja nu vēl kādam gribas paklausīties.

Jauns mīļākais personāžs.
Sākumā šķita, ka te nav īsti, ko izcelt. Laikam šogad neesmu lasījusi gana iespaidīgas fantāzijas sāgas, kur papilnam varoņu un antivaroņu. Tā lieta ar steigu būs jālabo! Bet lai jautājums nepaliktu neatbildēts, likšu šeit Īviju Kormaku no Maikla Robotema jaunākās trillersērijas par Sairusu Heivenu – autoram patīk smagas tēmas un arī Īvijai viņš ir iedalījis skarbu likteni, bet vismaz uzrakstījis viņu ļoti foršu, ļoti dzīvu, un man ļoti gribas viņu izglābt no visām bēdām. Un tas bieži negadās, ka es tik ļoti pieķeros grāmatu varoņiem.

Grāmata, kura tevi saraudināja.
Mana sirds ir kļuvusi visai cieta, tā ka šogad mani neviena grāmata nav spējusi saraudināt. Nu, varbūt mazu asariņu kāda ir izspiedusi, bet tas bija sen un vairs nav taisnība. Dažas grāmatas, protams, ir aizkustinājušas, īpaši Viktora Freiberga Kinomāna slimības vēsture. Ā, atcerējos, ka mani saraudināja Kristīnas Ehinas dzejolis “Manas dzimtas sievietes”.

Grāmata, kura darīja tevi priecīgu.
Ir vairākas grāmatas, kas to pašu cieto sirdi ir darījušas līksmu, dažādos brīžos dažādu iemeslu dēļ. Bet laikam vispriecīgākā bija atkalsatikšanās ar Tupsi un Vipsi. No visiem Muminielejas personāžiem es viņus atcerējos visspilgtāk, tomēr biju aizmirsusi, cik ļoti mīlīgi viņi abi ir. Visburvīgākais grāmatas moments ir, kad viņi abi mēģina iepriecināt trollīti Muminu un vaicā: “Vai tu paliksi priecīgāksis, ja noglāstīsis Tupša purniņsis?” Tā nu brīžos, kad esmu kā trollītis Mumins pēc Susuriņa došanās prom rudens piedzīvojumos, es sev uzdodu šo pašu jautājumu. Tā kā neviens Tupsis nav pa rokai, noglāstu pati savu purniņsis un palieku jūtami priecīgāksis.

Visskaistākā grāmata, ko šogad esi iegādājies (vai saņēmis dāvanā).
Tehniski tās abas ir dāvanas – vienu uzdāvināja, otru iegādājos par dāvanu karti. Tā kā man pēdējos gados arvien vairāk interesē renesanse, tad izvēlējos vienu ļoti glītu ķieģeli par Florenci, kas ir viena ļoti glīta vieta – The Heart of the Renaissance. Otra ir ne mazāk glīta vārdu grāmata – The Lost Words. Varbūt kādreiz kāds uzrakstīs skaistu grāmatu ne tikai par izzūdošiem vārdiem, bet arī izzūdošiem komatiem.

Kuras grāmatas tev ir jāizlasa līdz gada beigām?
Jāizlasa ir spēcīgi teikts, bet gribētos izlasīt vismaz kādu daļu no laika gaitā sadāvinātajām grāmatām, lai neskumst ne tās, ne dāvinātāji. Un tad vēl tās, kas aizlienētas… Ai, ai. Pārējām nāksies vien uzcītīgi turpināt gaidīt savu iznācienu. Bet, lai būtu interesantāk pašai, uzmetu nelielu TBR izlasi.

Nu ko, rakstīšanas muskulis ir nedaudz iekustināts. Ja te nevaid miris vēl kāds grāmatblogeris, varbūt grib pārņemt stafetes kociņu? Vai varbūt visi jau stafeti ir veikuši, kamēr es dzīvojos savā YT realitātē? Būs jāiet pārbaudīt.

Decembra romantika #9

Standarta

Decembris droši vien ir visātrāk skrienošais gada mēnesis. Sākumā tev liekas — o, vēl tikai pirmā nedēļa! Gan vainagus sapīšu, gan egli mežā ar burkāniem izrotāšu, gan uzadīšu dāvaniņas. Un tad pēkšņi ir datums, kad jau ir par vēlu sūtīt svētku kartītes, jo tās saņems tikai pēc Jaunā gada. Līdzīgi man izgāja ar ziemas romantisko grāmatu lasīšanu un aprakstīšanu.

Kad savā mīļākajā grāmatu veikalā ieraudzīju “Mīlestībai nav brīvdienu”, tas bija neliels “wow” mirklis — šito vāku! Te nu nevar rasties nekādi pārpratumi attiecībā uz to, kas šī ir par grāmatu. Otrs “wow” man bija par to, ka pat Latvijā kāds uzdrošinās izdot nevis vienkārši romantisko romānu, bet sezonālo romantisko romānu. Jo, lai gan es jūlijā lasu grāmatas par Antarktīdu (lai atvēsinātos), pieļauju, ka lielākā daļa lasītāju Ziemassvētku grāmatas plāno lasīt garajās ziemas brīvdienās, nevis pludmalē zem saulessardziņa. Var jautāt, kāpēc rakstu par šo grāmatu tikai februārī? Nu, šodien [piektdien, 21.02.] snieg. Gan ļoti slapjš sniegs, bet es pieņemšu to tādu, kāds tas ir. Tāpat kā tad, kad lasīju šo grāmatu, tā arī tagad rakstot iztēlošos, ka ir bagātīgi sniegotas ziemas vidus, kamīnā sprakšķinās pagales, uz segas murrā kaķis, bet krūzē — kakao. Un fonā skan nupat svaigi atkausētais Maikls Bublē. Hei, man būs Ziemassvētki tieši šeit un tagad!

Neteikšu, ka man nebija bažiņa pirms šīs grāmatas lasīšanas. Esmu gana daudz apdedzinājusies ar smukiem vāciņiem, lai zinātu, ka reizēm tur iekšā ir pilnīgs savārstījums (pārsvarā šī sāpe attiecas uz YA žanru, kam ir tie supervilinošie un spožie vāki). Bet, jo tālāk lasīju, jo vairāk priecājos. Un turpināju baidīties, ka tas viss pēkšņi saies kkādā sviestā un mani apčakarēs. Jo tik labi taču nevar būt! Hei, — spoiler alert! — var gan!

Šī grāmata izpildīja gandrīz visas manas prasības attiecībā uz to, kas ir labs romantiskais romāns.

  1. Te ir sakarīgi varoņi – ar reālām profesijām un reālām dzīvēm, nevis mistiskie brokeri, projektu vadītāji vai biroju darbinieces. Un viņiem ir reālu cilvēku problēmas, piemēram, izpuvušas kanalizācijas caurules. Vai bērni, kas iepinas nepatikšanās kopā ar jaunajiem, smalkajiem klasesbiedriem. Ikvienam ir sava nasta, arī tad, ja par to zina retais. Un par to ļoti lielā mērā ir šī grāmata – ne tikai par Līsbetu un viņas romantisko dzīvi, bet par to, ka ikvienam no mums ir savs stāsts, savi prieki, savas grūtības, kļūdas un panākumi. Tas, kā mēs tiekam ar to galā, arī mūs veido par to, kas un kādi esam.
  2. Šie varoņi uzvedas adekvāti (starp citu, nemaz ne tik bieži ievērots standarts romantiskajā literatūrā). Protams, Līsbetas trakais izgājiens, kad viņa uzzina, ka viņas vietā skolā par sporta skolotāju ir pieņemts kaut kāds fancy āksts, jo viņš ir smuks un prot sevi pasniegt, ir komēdiju cienīgs. Un izraisa lavīnas efektu, kurš liek spurgt, bet nenonāk līdz absurdam.
  3. Neparedzamība. Parastais lubeņu klupšanas akmens ir tas, ka jau no grāmatas satura kopsavilkuma izlasīšanas brīža tu jau zini, ar ko galvenā varone būs kopā pēdējā lappusē. (Protams, ka mēs lasām šīs grāmatas tieši tāpēc, ka zinām, ko no tām dabūsim, zinām, ar ko tās beigsies, bet man tomēr gribas kaut nedaudz oriģinalitātes!) Tāpēc tas, ka šai grāmatā Līsbetai bija četri (!!!) potenciālie noņēmēji, bija ļoti atsvaidzinoša pieeja, kas ļāva nu kaut nedaudz minēt – kā tad būs? Cilvēki tomēr pieņem visādus jocīgus lēmumus, bieži vien – jo tā varbūt ir vieglāk vai pierastāk. Bet vai tiešām Līsbeta, kas vienreiz jau ir aizgājusi no attiecībām, kurās pret viņu slikti izturas, neredzēs cauri notiekošajam?
  4. Humora izjūta. Hei, šī ir vissvarīgākā dzīves garšviela! Un šajā grāmatā ar humoru lielākajai daļai (arī ārstiem un lecīgiem slēpotājiem) viss ir kārtībā. Izņemot tos, kuriem nav. Un tā jau nav viņu vienīgā problēma.

Stāsta centrā ir Līsbeta — viņai ir 38 gadi, viņa ir stipra sieviete, kas reizēm, īpaši attiecībās ar vecākiem un māsu, vēl arvien jūtas kā maza meitene, kas neko nezina un neprot. Viņai ir jauks (ja neskaita tās caurules) namiņš pilsētiņā pie jūras un darbs skolā. Viņai ir draugi un ikdienas lietas. Viss ir forši, tikai nāk svētki, un tad, protams, visi vientuļie jūtas vēl vientuļāki. Un arī Līsbetai gribas kādu spēcīgu un siltu apskāvienu, bet ne par katru cenu.

Ja viņai vajadzētu Ziemassvētkos kaut ko apsolīt, tad tas būtu solījums, ko viņa bija devusi pati sev – turēties kopā ar laipniem un kaut kādā ziņā nesarežģītiem cilvēkiem.

Šis ir grāmatas vadmotīvs – zināt, kas tu esi, un rīkoties tā, lai tas nāk tev pašam par labu. Tas nozīmē prast pateikt “nē” dažādās situācijās. Pateikt otram — “nē, tas nav okei, ka tu tā dari”. Prast nostāties savā pusē. Apvainoties un sūroties mēs visi protam. Daudzi pat profesionāli piekopj izklāšanos lupatiņā citu priekšā, un dažreiz mūsu loma ģimenē jau ir tā atstrādāta, ka ir grūti iebilst esošajai lietu kārtībai. Tikpat bieži mēs esam tik pārņemti ar attieksmi pret mums, ka nepamanām, kāda ir mūsu attieksme pret citiem. Šeit ir pieminēts arī cīņā par sieviešu tiesībām radītais “apspiestais baltais vīrietis” — pavisam reāls un ne pārāk laimīgs radījums.

Savus uzskatus vajag pārskatīt,

Jāns saka grāmatas noslēgumā. Jā, vajag gan. Protams, šī grāmata brīžiem balansē uz “mājas psiholoģijas” šaurās laipiņas, tomēr, ja tas nekaitina, tad šis ir sirsnīgs stāsts, kas mudina uz lielāku cilvēcību un savstarpējo sapratni. Ar tīru sirdi varu ieteikt tiem, kas ilgojas pēc ziemīgas un mīlīgas lasāmvielas ar raibu personāžu klāstu.

Piesieties varēju tikai divām loģikas lietām — kaijai, kas vazājas apkārt pa nakti (vai viņai tai laikā nebūtu jāguļ?), un negadījumam uz slēpēm — profesionālam slēpotājam tā nevarētu gadīties. Man — jā. Es varu nokrist uz priekšu, uz atpakaļu un sāniski. Un, jā, es esmu to visu izpildījusi vienā vakarā. Es un slēpes — tur nekad nekas nesanāks. It’s not you, it’s me.

 

Kategorija: Ziemassvētku romantiskais

Vērtējums: 4/5

No zviedru valodas tulkojusi Vizma Zaķe

Izdevējs: Latvijas Mediji

Grāmata no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi

There was a year called “2019”

Standarta

Vai atkal ir klāt tas gada laiks? Kad priecīgi vai ne tik priecīgi izvētīt, kas izdarīts un kas neizdarīts iepriekšējā gadā. Kad nospraust jaunus mērķus, ko piepildīt un ko nepiepildīt. Tiesa, bez kaut jel kādu mērķu nospraušanas neiztikt. Galu galā tas vismaz iedod kādu virzību, pat ja līdz galam nerealizētu. Tāpēc daži būs jānosprauž arī šogad, arī attiecībā uz to, ko lasīt. Ar “cik” ir vienkārši – tur palīdz vecais, labais Goodreads. Esot reāliste, šajā (2020.) gadā esmu apņēmusies izlasīt 80 grāmatas, jo iepriekšējos divos gados esmu pievārējusi 85 gabalus, tiesa, tur ietilpst arī zīmējumu grāmatas (komiksi), dzeja un žurnāli. Vajadzētu samazināt aizlienēto grāmatu kaudzi, bet tai ir tendence pašai ataugt, lai kā es nepūlētos un neatgaiņātos. Vislabāk būtu mainīt nopirkto/izlasīto grāmatu attiecību, jo kaut kā sanāk, ka es pērku grāmatas, bet pēc tam lasu citas — aizdotas, bibliotēkā paņemtas vai citādi neplānotas. Bet ko lai dara, ja tās ir visur un mācas man virsū dažādiem neatļautiem līdzekļiem?

Reiz bērnībā skolas salidojumā kāda no bijušajām skolotājām savā runā teica, ka, kļūstot vecākam, gadi skrien ātrāk. Un izrādījās, ka viņai ir taisnība. Šobrīd man gadi skrien ne tikai kā stirnas, bet kā tāds Useins Bolts. Viens gads aizskrien kā mirklis, par nedēļām vai mēnešiem nerunāsim. Aizgājušas tās dienas, kad vasara stiepās kā košļene un šķita mūžīga. Un jo ātrāk laiks skrien un vairāk lietas notikušas, jo grūtāk atrast un atcerēties īpašus brīžus, viss saplūst ikdienišķā murskulī. Paliek tikai aptuvenas sajūtas — bija labi vai slikti.

Pagājušais gads man sanāca pārmaiņu posms. Labi, ka es to nezināju pirms tam, jo kā jau lielai daļai cilvēku arī man ne visai patīk nekontrolētas pārmaiņas. Tās gan vēl nav īsti galā, un tāds patīkamais komforts nav atjaunojies. Kad domāju par to, kā atcerēšos šī gada pirmo dienu, teikšu godīgi — nu nekā. Visu dienu pavadīju gultā. Ne tādēļ, ka slima, bet tādēļ, ka slinka. Mēģināju drusku pastrādāt (tulkotājam nekad nav brīvdienu) un palasīt. Sācies Jaunais gads, tādēļ atļāvu sev sākt jaunas grāmatas (lai gan man ir kaudzes un kaudzes ar iesāktām un nepabeigtām), lai pēc tam uzkārtos un nespētu palasīt nevienu. Tad varēju pasēdēt un padusmoties uz sevi par šo nespēju neko jēdzīgu paveikt. Iepriekšējā gada Jaungada dienu gan es atceros spilgti – pēc ballītes pie manis nakšņoja draudzene, un nākamajā dienā mēs laiskojāmies (kā savādāk) pa māju un – skandalozi! – lasījām katra savu grāmatu. Introverta sapnis — ka vari ar draugiem vienkārši sēdēt un lasīt. Un tas nav nepieklājīgi un tevi nebaksta — eu, nu taču runā ar mums, ko tu atkal iebāzi degunu grāmatā?

Pērnais gads blogam nebija necik dižs, ko tur slēpt. Lasīt es lasu vēl arvien, iespējams, pat vēl vairāk. Bet kaut kā nesanāk izteikties par to blogā. Iespējams, pie tā vainīgs Grāmatu klubs, Goodreads un draugi, ar kuriem tagad pārspriežu izlasīto. Visi secinājumi un jūtas par lasīto tiek vairākkārt pārvārītas, tādēļ šķiet lieki to vēlreiz atgremot šeit. “Kaut kā nedzejiski paliek, sevi citējot.”* Nav tik daudz oriģinālu domu, lai spētu pēc tam izvairīties no atkārtošanās.

Kino… Ak, dieniņ. Es tiešām īsti neatceros, ko esmu pērn noskatījusies. Katrā ziņā prātā gandrīz nekas iespaidīgs nav aizķēries. No pēdējā laika filmām labākā laikam bija “Uz nažiem” (Knives Out) — skaisti, krāšņi un ar patīkamu humoru. Ikreiz, kad Kreigs pieteica sevi kā “mesjē Blānku”, man galvā bija šis:

Ja godīgi, vislabākā lieta, ko šogad redzēju kino, bija teātra izrāde no NT Live piedāvājuma — “Sapnis vasaras naktī” (Midsummer Night’s Dream). Tā nu sanācis, ka šo lugu nebiju ne lasījusi, ne redzējusi uz skatuves. Zināju tikai ļoti aptuveni, ko gaidīt sižeta ziņā, bet es noteikti negaidīju kaut ko tik izcilu. Nobāl pilnīgi viss, ko jebkad esmu redzējusi. Scenogrāfija, interpretācija, aktieri (īpaši gribas izcelt Oliveru Krisu (Oliver Chris), kurš bija ne mazāk kā ģeniāls)! Ja Forumcinemas izdomās šo kādā brīdī atkārtot, no sirds iesaku aiziet un izbaudīt! Es pati esmu gatava skatīties to atkārtoti, jo tas bija vienkārši pārāk labi. Un histēriski smieklīgi.

TV. Gada iespaidīgākais seriāls manā kastītē bija “Fleabag” — biju par to dzirdējusi, nu beidzot noskatījos. Pēc pirmās sērijas gan sajūtas bija tādas — šis man vai nu ļoti patiks vai ļoti kaitinās. Izrādījās pirmais. Otrā sezona vispār ģeniāla (jā, es atkārtojos). Un tajā ir arī brīnumainais Endrū Skots (Andrew Scott), plašāk laikam vairāk zināms kā Moriartijs, bet ne tikai. Negribu neko daudz stāstīt par sižetu, man šķiet, ka ir foršāk visu atklāt pašam, nesalasot pirms tam maitekļus un neko negaidot. Bet, ja ļoti gribas kādu mazu āķīti, tad šeku reklāmrullis:

The Morning Show — par šo man domas dalās. Ir lietas, kas tur ir izcilas, piemēram, Stīva Karela tēlojums. Dažas ainas ir vienkārši biedējošas. Īpaši tā, kur viņš sarunu ar sievieti, kuru viņš, tehniski ņemot, ir izvarojis, tik prasmīgi pagriež tā, ka izrādās — viņa pati ir vainīga. Un pilnībā šo sievieti par to pārliecina. WTF! Protams, šī šobrīd ir aktuāla tēma, un šis šķiet tāds mēģinājums paskatīties, kā publika uzņems šādu produktu, un vietām ir tā pavirši nolaists, tb māksla mākslas pēc, bet visumā labi un ir vērts noskatīties un padomāt, ko mēs ikdienām darām vai nedarām, ar to būtībā atbalstot šāda veida rīcību.

Netflixā beidzot noskatījos “The Kominsky Method”, bet tikai pēc tam, kad tas iepriekšējā sezonā salasīja balvu birumu. Līdz tam metu līkumu Maikla Duglasa dēļ, jo uzskatīju, ka neesmu viņa fane. Nu ko, tagad esmu. Burvīgs, smieklīgs seriāls par veciem vīriem. Draudzene pierunāja mani noskatīties “Politician”, kuram tieši tāpat arī taisījos netuvoties, jo cik var par to amerikāņu politiku, vemt jau gribas. Bet šī izrādījās burvīga parodija. Un tur ir Gvineta ar ļoti izteiksmīgu tēlojumu.

No reality TV mans favorīts vēl arvien ir Survivor, kas, manuprāt, ir labākais sociālais eksperiments, kāds televīzijā ir pieejams. Un, kopš austrāļi sākuši ražot savu versiju ar daudz labākiem uzdevumiem un pārbaudījumiem, arī amerikāņi sasparojās un sagudroja jaunus elementus savam šovam. Mans galvenais binge prieciņš ir un paliek “Queer Eye”, ko parasti izrauju cauri vienā vai divos piegājienos, pa vidu drusku pašņukstot aizkustinājumā. 2019. gadā arī izlasīju, nē, noklausījos, Tan France biogrāfisko grāmatu “Naturally Tan”, kas bija tiešām jauka un arī iespēja iepazīties ar viņu tuvāk, ja tā var teikt.

Grāmatas, grāmatiņas. Šis bija labs gads. Tādu patiešām draņķa grāmatu man gadījās maz. Ir vēl pa kādai nepabeigtai, kur es esmu iespītējusies un gribu redzēt, kā tas sū beigsies un vai tiešām nekļūs necik labāk. Un lai pēc tam izlietu žulti GR 😀 Bet ko tur daudz par tādām — lai tās deg ellē kopā ar to autoriem! Bet vispār galvenā problēma ar to, ka gandrīz visu gadu neraksta blogu ir tā, ka pēc tam vienā reizē gribas izstāstīt par visām brīnišķīgajām grāmatām, kas izlasītas. Bet neizsamisti, mans dārgais lasītāj (ja esi tiktāl aizkūlies) — tu netapsi nogāzts no kājām ar detalizētiem 85 grāmatu aprakstiem.

Lielākais izaicinājums, iespējams, bija apņemšanās lasīt LaLiGaBa nominētās grāmatas. Attiecības ar latviešu literatūru man ir viļņveidīgas, parasti vieglāk iet ar dzeju, jo tās taču ir īsas grāmatiņas, bet tomēr arī tās var būt kaka un mokošas. Kā izrādās. Grūtākais un skaistākais no nominantu klāsta bija “Kalevdēls”, vienkārši ģeniālā (jā, man patīk šis vārds) Guntara Godiņa tulkojumā. Grūtākais tāpēc, ka nu nav viegli lasīt tik garu dzejojumu un, godīgi sakot, sižetiski tam ir tik daudz caurumu, ka maz neliekas. Skaistākais — no valodas viedokļa un skanīguma. Es, protams, nekad nevarēšu salīdzināt šo darbu ar tā oriģinālu, bet man ir nopietnas aizdomas, ka tulkojums ir sanācis labāks. To pašu laikam var teikt par to, ko Ieva Melgalve izdarīja ar Martas Velsas “Slepkabotu” — šis dirsīgais un gražīgais personāžs latviešu valodā, iespējams, ir kļuvis stipri izteiksmīgāks.

Pērno gadu iesāku ar Umberto Eko esejām, un tās bija brīnišķīgas. Tik ļoti gribētos, lai kāds latviešu izdevējs uzdrošinātos tās izdot arī mūsu lasītājiem un latviešu lasītāji spētu noticēt, ka var lasīt un saprast arī ko vairāk par lubenēm un trilleriem. Šogad sanāca pārlasīt arī Eko “Rozes vārdu”, kas bija pārsteidzoši baudāms. Pirmoreiz lasīju to, kad man bija ~17, tāpēc nekas daudz atmiņā nebija aizķēries. Bet izrādās, ka arī reliģiskos disputus varu lasīt bez iebildumiem, ja tie ir tik labi uzrakstīti.

Gada atklājums man bija Reimonda Kārvera (Raymond Carver) stāstu krājums “What We Talk About When We Talk About Love”. Stāsti vispār nav mans mīļākais literārais žanrs, labi, es tos faking nīstu jau no bērna kājas, bet ik pa laikam tos tomēr pamēģinu, cerot, ka kaut kas manī būs mainījies. Un, lūk, izrādījās, ka vaina nav manī 😀 Šis ir tiešām izcils krājums, kas mani pamatīgi satricināja. Pēcāk iebāzu šņukuriņu vēl vienā viņa stāstu krājumā, bet tas vairs nebija tas. Iespējams, šis ir Reimonda labākais krājums. Nu, nekas nevar būt bezizmēra, izņemot Visumu. Manai dzīvei pietiks arī ar to, ka ir šis viens izcilais stāstu kopojums. Noteikti kādreiz pārlasīšu.

Kurcio Malapartes “Nolādētie toskānieši” bija končiņa. Baudīju un baudīju. Ne tikai burvīgi, ar lielu mīlestību un veselīgu pašironiju attēlota pasaule, cilvēki un īpatnības, bet arī lielisks papildus vizuālais materiāls no Alinari foto arhīviem. Ģeniāls (jā, vēlreiz!) Daces Meieres tulkojums. Ahhh… Ja mīlat Itāliju, noteikti izlasiet, gan jau patiks!

Iemācieties no toskāniešiem nebaidīties no ļaužu naida, skaudības, aizvainojuma, augstprātības, iemācieties nebaidīties pat no mīlestības. Iemācieties uz ļaunprātībām atbildēt ar zemu tēmētiem spērieniem, uz aizdomām – ar kodieniem rīklē, bet uz skūpstiem, kas noplakš uz vaiga, ar pirkstiem, kas ieduras taisni acīs.

Rītas Jalonenas “Skaidrums” bija grāmata, kuru es visvairāk izbaudīju tās valodas dēļ. Mēs bijām uz viena viļņa, un man pat kļuva mazsvarīgi, vai Dženetas Freimas dzīvesstāsts ir izstāstīts biogrāfiski pareizi, jo tas bija pareizs sajūtu līmenī. Ļoti aizkustināja. Noteikti pārlasīšu, lai izbaudītu šo skaisto valodu. Un atkal jau skaists tulkojums mums ticis.

Ļauju skatienam klejot pa manu mazo istabiņu un domāju, ka arī tā ir gaidījusi mani tāpat kā gaida katrs nākamais gads. Tie ir uz vietas un uzņem mani, kad eju pie tiem un tiem cauri pretī nākamajam gadam. Mūža gadi ir manī jau uzbūvētas istabas, kurās jāiet iekšā, gribas to vai ne, nezinot un nepārliecinoties, vai tajās ir pietiekami gaisa, ko elpot, gaismas un telpas, kurā būt.

“This is the Story of a Happy Marriage”. No Annas Pačetas (Ann Patchett) darbiem līdz šim biju lasījusi tikai latviski izdoto romānu “Bel Canto”. Atceros sižetu pamatvilcienos un to, ka patika šī grāmata. Savukārt šis darbs ir Annas rakstu, kas laika gaitā publicēti dažādos žurnālos, apkopojums. Atšķirībā no esejām šie ir daudz garāki gabali. Un tik sasodīti interesanti. Tēmas ir visdažādākās — sākot ar to, ko nozīmē būt rakstniekam un kā par tādu kļūt, līdz ceļojumiem ar treileri, un pa vidu tam visam — par dažādajiem mīlestības veidiem. Skaisti, nenormāli interesanti un personīgi.

Pērnā gada apņemšanās bija vairāk kulturalizēties – iet uz dažādiem pasākumiem, izstādēm un tamlīdzīgi. Citādi jau sanāk apgrēcīgi – tu, cilvēks, dzīvo galvaspilsētā un pat neesi baigi apkrauts ar pienākumiem, bet tā vietā, lai papildinātu sevi, rullē gurķi un nefliksčilo. Gāja man ar šo apņemšanos dažādi, bet šo to jaunu pamēģināju, tostarp dzejas vakarus un koprakstīšanu. Izmēģināju arī audiogrāmatas, un beidzot atradu veidu, kā varu tās klausīties — gatavojot ēst vai uzkopjot māju (piemēram, Dženete Vintersone (vēl viens lielisks atklājums) manā prātā vienmēr paliks saistīta ar gultas lakošanu).

Gada prieciņš, protams, bija ceļojums. Šoreiz devāmies uz Portugāli. Nekad nebiju tur bijusi, nebija arī tā, ka baigi rautos, bet tāpēc man ir mana draudzene Ieva, lai mani pierunātu braukt uz vietām, ko es neesmu apsvērusi. Godīgi sakot, mani nav īpaši jāpielauž. Jā, nu Portugāle bija brīnumaina. Es nebiju gaidījusi, ka tā būs tik skaista, jauka un garšīga. Iemīlējos. Uzreiz un uz ilgu, varbūt uz mūžu. Patika gan pilsētas, gan gājiens gar okeānu. Okeāns vispār bija kaut kas pārpasaulīgi skaists, ko necik neapnika skatīt. Iesaku un iesaku!

Lai jums un mums jauks un vēlīgs Jaunais gads, forši un mīloši cilvēki apkārt un tikai vislabākās grāmatas!

*Aptuvens citāts no Ronalda Brieža dzejām.

Pats asmens sauc…

Standarta

Sen aizgājuši tie laiki, kad man trūka, ko lasīt. Tad gan es biju jauna un naiva, un arī internets nebija tāds kā tagad. Bet tad nudien es svēti ticēju, ka man pietrūks labo grāmatu. Tagad es saprotu, ka man pietrūks laika. Kopš esmu nopietnāk paskatījusies fantāzijas žanra virzienā, laika ir kļuvis vēl mazāk, bet grāmatu – daudz, daudz vairāk. Par Džo Aberkrombija grāmatu “The Blade Itself” (latviski — Pats asmens) biju šur tur manījusi slavinošas atsauksmes, bet mani atturēja tas, ka biju mēģinājusi viņa grāmatu “Half a King” (latviski — Pusķēniņš), bet nekur tālu netikusi. Pasteidzoties priekšā pati sev — tagad zinu, ka šīs abas sērijas nošķir žanrs — vienu no tām ierobežo YA uzliktais rāmis. Savukārt “Pirmā likuma” sērijā Aberkrombijs ir varējis nekautrējoties izcelt uz galda visu savu arsenālu, nesatraucoties, vai neaizskars kādu maigāku dvēseli. Tiesa, vai pēc GoT ir palikusi kāda maiga un naiva dvēsele?

Lai nu kā — reiz pienāca diena, kad sadūšojos un iegādāju sev sērijas pirmo grāmatu (burvīgajā Stokholmas komiksu un citu labumu veikalā, kur ir arī Apraudāties-Cik-Laba fantāzijas un fantastikas grāmatu nodaļa), lai ieliktu to plauktā. Kur tā krāja putekļus, līdz Grāmatu klubā izlozējās “epic fantasy” tēma. Un tad viss mainījās.

Šāda mēroga fantāzijas sērijas, protams, automātiski un varbūt arī kaitinoši tiek uzreiz salīdzinātas ar GoT. Lai gan šīs abas ir ļoti atšķirīgas. Aberkrombija galvenie plusi ir grāmatu garums, varoņu skaits (tāds, kam ir iespējams izsekot bez atsevišķas pierakstu klades un detalizētām tabulām), sarkasmiņš un, visbeidzot, bet ne mazsvarīgi — pabeigta sērija. Ak jā, un ir arī diezgan jauki, ka iecienītie varoņi netiek nokauti uzreiz pēc tam, kad ir tev iepatikušies.

Stāsts koncentrējas ap saujiņu galveno personāžu. Logens Deviņpirkstis/Deviņas Nāves ir tik bēdīgi slavens Ziemeļu karotājs, ka (maldīgās) ziņas par viņa nāvi liek atviegloti nopūsties ne vienam vien citam (nebūt ne gļēvulīgam) ziemeļniekam. Neizklausās pēc pārāk forša personāža? Un tomēr viņš ir mans favorīts, jo Aberkrombijs viņam ne tikai ir iedevis labākās atziņas (piemēram, “You have to be realistic about these things”), bet arī ļoti plašu izaugsmes amplitūdu. Ikreiz, kad esmu nostabilizējusi savu viedokli par viņu, atklājas kāda jauna Logena šķautne vai vēsturiski notikumi, kas liek pārvērtēt savus uzskatus. Un tomēr viņš man tīk. Jautāsiet — kādi tad ir pārējie varoņi? Hi.

Nu, vēl mums ir Džezals dan Lutārs – zelta puisēns, visa dīkdienīgā un augstprātīgā iemiesojums. Tik pašpārliecināts, tik dumjš. Viņa eksistence sastāv no pienākumiem karaļnama sardzē, kāršu spēlēšanas un dzerstiņiem ar draugiem. Pa reizei, protams, var aplidot kādu jaunu dāmu, ja tā ir gana augstdzimusi, skaista un bagāta. Līdz nekam mazāk viņš nevar nolaisties. Viņa eksistenci apgrūtina tikai gatavošanās paukošanās čempionātam — kad viņš tajā uzvarēs, visas durvis būs vaļā. Tiesa, lai uzvarētu, nez kāpēc ir baisi jāsvīst. Džezals ir mans favorīts citā ziņā – tajā, cik spoži uzzīmēts šis tips, un es labprāt par viņu parunātu vairāk, bet negribu samaitekļot. Bet viņa ceļš šai sērijā ir kaisīts visādām interesantām lietām.

Sands dan Glokta no visas sirds ienīst šito ķēmu Džezalu, bet nu tas nav nekas sevišķs, jo Glokta būtībā ienīst visus. Pats reiz bijis tieši tāds pats pašapzinīgs zelta puisēns, paukošanās čempions un daudzsološs kareivis, tagad viņš ir kroplis, kas kropļo citus — tā nu sanāk, ja esi impērijas inkvizitors. Lai dzīve būtu vēl tizlāka, dziļi Savienībā notiek nopietnas sazvērestības, kuru izmeklēšana var beigties Gloktam vēl sliktāk, nekā ir tagad. Lai gan — varbūt peldēt kanālā kā neatpazītam līķim nav sliktāk kā… nu jā, par to domās, kad tas pienāks. Līdz tam varbūt kaut kā izlocīsies. Iespējams, ka Gloktas iekšējie dialogi, kas tiek pasniegti kursīvā, ir sarkastiskākā un izklaidējošākā šī romāna daļa.

Lai apgrūtinātu šo tēlu eksistenci, tam visam fonā ir sarežģīta situācija Savienībā – senils karalis un cirvis troņmantnieks, kam galvā vairāk domu par jaunām šēzēm, nekā valsts pārvaldīšanu, impērijas ienaidnieki dienvidos un ziemeļos, neapmierināti iezemieši un virkne godkārīgu vīru, kas visi grib daļu no varas un naudas kumosa. Tad tam visam piemetam dažus burvjus, kam arī ir šis tas dalāms jau kopš aizlaiku aizlaikiem. Katrs pats var izvēlēties, kuram varonim pieķerties vairāk – neviens no viņiem nav diži labs, bet ne īpaši sliktāks par pārējiem.

Apmēram gadu vēlāk man sanāca pārlasīt šo grāmatu vēlreiz, kad tapa tās izdevums latviešu valodā. Tā kā pa šo laiku drusku laiskā tempā esmu aizlasījusies līdz trešās grāmatas vidum, tad pirmās grāmatas pārlasīšana deva iespēju izbaudīt pirmreizējo atkalsatikšanos ar varoņiem, šoreiz zinot vairāk gan par viņu attīstību, gan īpašībām, tāpat izbaudīt to, ka neviens personāžs vai notikums šai grāmatā nav nejaušs – visam ir sava vieta, kas sen ir bijusi izrēķināta. Kas nav nekāds brīnums, zinot, ka Džo Aberkrombijs savas triloģijas raksta vienā piegājienā — strādājot uzreiz ar visām trīs grāmatām, tādēļ nav tā, ka, rakstot trešo, viņš vairs pats neatceras, ko sadzejojis pirmajā.

Šī ir lieliska fantāzijas sērija, ar ko labprāt iemetīšu draugiem, kuriem tagad vairs nebūs atrunas, ka tā ir nelasāmā valodā. Te ir visas labās lietas – plašs mērogs, piedzīvojumi, interesanti un daudzslāņaini varoņi, kuru personības nianses dažkārt pamatīgi pārsteidz. Kā dzīvē. Man ļoti patīk, ka šajā sērija ir redzama varoņu attīstība (lai gan, tāpat kā dzīvē, tā ne vienmēr ir iespējama vai pamatojama), ir pārsteigumi un zemūdens akmeņi. Vai sižeta pagriezieni brīžos, kad man ir šķitis, ka nu jau es visu gaidāmo esmu izdomājusi.

5/5

Tulkojusi: Santa Linkuma

Izdevējs: Prometejs

P.S. Logens saka arī, ka nažu nekad nevar būt par daudz. Un viņš zina.

“Vakariņas”

Standarta

Nedēļā, kad visus grāmatmīļus priecēja gada lielākais naudas tērēšanas pasākums jeb Grāmatu izstāde Ķīpsalā, Rīgā viesojās arī nīderlandiešu autors Hermans Kohs (Herman Koch), kura grāmata “Vakariņas” veikalu plauktos vēl bija īsts jaunums un svaigums. Lai arī Hermans Kohs ir no tiem ļoti aktīvajiem cilvēkiem, kas darbojas dažādās profesijās — gan kā aktieris, gan producents, gan autors, ārpus Nīderlandes viņš ir zināms tieši ar romānu “Vakariņas”, kas ir izpelnījies plašu atzinību un tulkojumus vairāk nekā 50 valodās. Ieguvums no tikšanās ar autoru, protams, bija ne tikai autogrāfs grāmatā, bet arī viņa komentārs par grāmatas kontekstu, piemēram, nīderlandiešu un francūžu attiecībām, kā arī tiem šausmīgajiem Nīderlandes restorāniem. Grāmatā minētais restorāns ir balstīts uz reālu vietu, un zinātājiem neesot grūti to uzminēt. Bet — antireklāma arī ir reklāma, un autoram nav nācies ciest no restorāna īpašnieku vai darbinieku puses; tomēr, ejot tam garām, viņš pieliekot soli.

Par ko tad ir šis romāns? Tik tiešām – par kādām vakariņām, uz kurām satiekas divi brāļi ar savām sievām. Tikšanās ir norunāta kādā smalkā un dārgā restorānā, kur rezervāciju ir jāpiesaka vairākus mēnešus iepriekš un kur ēdiens ir izcili nebaudāms. Tomēr šīs tikšanās iemesls nav vienkārši saviesīgs ģimenes vakars, un stāstnieks Pauls pamazām vien atklāj lasītājam to, kas viņam būtu jāzina par galvenajiem varoņiem un notikumiem, kuru rezultātā mēs visi šovakar satiekamies pie galda.

Un viņi iespītējas tāpat, kā spītējas šoferis, kurš uzskata, ka lieliski tiks galā ar stūres ratu — un tā iespītējas arī viesis, kas dzimšanas dienas svinībās paliek līdz pēdējam, paķer vēl beigās alu (“vienu ceļakāju”) un septīto reizi stāsta vienu un to pašu notikumu.

Es pieturēšos pie tā, ka nekas vairāk lasītājam sākumā nemaz nav jāzina, jo šīs grāmatas baudījums lielā mērā slēpjas tajā, kas ir nezināms, kas atklājas pamazām, neļaujot lasītājam sagatavoties un sevi jau iepriekš noskaņot uz noteiktu reakciju vai tās trūkumu. Man ļoti netīk mūsdienu tendence grāmatas pārlieku slavināt, solot, ka tās jūs “pārsteigs”, “šokēs” vai vēl ko līdzīgu. Lūdzu, nebrīdiniet mani gatavoties šokam. Ar to jūs nozogat jebkādu iespēju mani šokēt. Vai vēl ļaunāk – nepieviliet mani. Gaidīt, gaidīt un nesagaidīt — nu žēl taču! Vislabāk neko nesoliet, un es nebūšu vīlusies. Lai gan pasākumā ar autoru diemžēl pāris maitekļus uzzināju, tie nebija tik būtiski, lai atņemtu lasītprieku. Un es tiešām nevaru teikt, ka šī grāmata mani šokēja (jo neba nu pirmoreiz lasu par strīdīgām tēmām), bet tā man lika daudz domāt un izsvērt pašai savā morāles kompasā. Un šis stāsts bija pārsteidzoši ticams un atklāts ieskats kāda cilvēka prātā.

Romāna valoda ir viegla un raita, lappuses tā vien skrien. Ja nemēģina sevi piebremzēt, tad šo grāmatu var viegli izlasīt vienā brīvdienā vai pāris vakaros. Jāuzliela arī tulkotāja (un redaktora, ja tāds bijis) paveiktais, jo, ja neskaita dažus pareizrakstības tizlumus, valoda ir patiesi groda un acij nav, kur piesieties. Ja nu vienīgi mulsināja, kāpēc Amsterdamas Schiphol lidosta nav transliterēta uz latvisko un gana bieži dzirdēto Šipoli, bet pārvērsta par vēl kaut kādu “Shipholas lidostu”.

Tas varbūt izklausīsies jocīgi, bet šī grāmata man atgādināja par filmu “Bride Wars”; tādā kontekstā, ka nav svarīgi, cik bičīga tu esi – ja tev ir tavs cilvēks, kas tevi pieņem un saprot tādu, kāda tu esi, pārējam nav nozīmes. Un stipri grūtāka eksistence ir tiem cilvēkiem, kas grib radīt par sevi tikai labu iespaidu, bet āža kājas slēpšana tomēr paņem ļoti daudz enerģijas, un agrāk vai vēlāk tā noteikti izlīdīs ārā. Un gan jau, ka vismazāk piemērotajā brīdī. Bet, ja tu nekaunies un nevairies no savas sliktās puses, tad ir mazāk uztraukumu un dzīve mierīgāka. Ar to es nesaku, ka vajag kultivēt negatīvās īpašības un ar tām baigi lepoties, vai visu attaisnot ar vārdiem: “Tāds es esmu!” Bet aktīvi censties atrast to līdzsvaru starp instadzīvi un reālo dzīvi, starp paimeitiņu un maitu.

Tā reizēm vakaros zvilnēju dzīvojamās istabas dīvānā un pārdomāju visas šīs lietas. Tad es sev atgādināju, ka jābeidz domāt par tādām lietām, ka, galvenais, nevajadzētu pārāk iedziļināties. Taču tas nekad neizdevās, es vienmēr visu pārdomāju līdz pašām beigām, līdz galējai robežai. Visur ir cilvēki, es domāju, viņi zviln dīvānos līdzīgās istabās kā šī. Vēlāk liksies gultās, mazliet pagrozīsies no vieniem sāniem uz otriem, pateiks viens otram ko jauku, vai arī stūrgalvīgi klusēs, jo tikko ir sastrīdējušies un neviens nevēlas piekāpties. Tad gaisma izdzisīs. Es domāju par laiku, par to, kā laiks paiet, patiesībā par to, cik plaša un bezgalīga, cik tumša, gara un tukša var būt viena vienīga stunda. Tam, kurš tā domā, gaismas gadi šķiet biedējoši.

4/5

No angļu valodas tulkojis Ilmārs Zvirgzds.

Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds

Grāmata no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi

Ziemassvētku romantika #8 – Canada Edition

Standarta

Karen Swan — “Christmas Under the Stars”. Šo grāmatu iegādājos pirms pāris gadiem, kad man dzima ašā ideja par ideālā Ziemassvētku romāna meklēšanu. Izķemmēju interneta veikalus, sasūtīju grāmatas, kas šķita cerīgas, un ķēros pie lasīšanas. Protams, sāku ar plānākajām. Bet šī, kurai ir visai cienījamās gandrīz 500 lappuses, tika atlikta uz nākamo gadu un tad vēlreiz uz nākamo gadu. Tā kā šovasar viena draudzene izlasīja citu šīs autores grāmatu un atzina par labu esam, nolēmu vairs nemuļļāties, un šoziem tikt galā ar šo stāstu.

Mega un Mičs dzīvo idilliskā namiņā Kanādas Klinšu kalnos. Mega strādā vietējās pilsētiņas Banfas tūrisma preču veikalā, bet Mičs ar draugu Taku ir radījuši savu snovborda zīmolu, filmē visādus trakus piedzīvojumus un bauda dzīvi tā, ka citiem atliek tikai skaust. Un dzīve nupat sāk palikt pa īstam veiksmīga, bizness rullē, un pēc pāris nedēļām Mega un Mičs precēsies. Njā. Nu, protams, ka tā nenotiek. Atnāk sniega vētra, un Mičs iet bojā. Un te pa īstam sākas stāsts.

Tai vētras naktī, kad Mičs neatgriežas no sava varonīgā mēģinājuma glābt nomaldījušos tūristus, vienīgais veids, kā Mega var mēģināt saukt palīgus, ir – izmantojot Miča radio. Un Jonass, kas atbild uz viņas trauksmes signālu, ir tik tālu, ka tieši šis attālums ļauj viņam kļūt par Megas enkuru brīdī, kad viss ir sagāzies, iedodot viņai šajā laikā kaut ko normālu un stabilu. Vienlaikus paliekot pietiekami tāls, lai neapdraudētu esošo lietu kārtību.

Kas notiek pēc Miča? Ir zaudējums, ir dusmas un ir ļoti cilvēciska cīņa par to – kurš tad drīkst sērot vairāk. Vai pirmā vieta automātiski tiek piešķirta līgavai? Un kā ar labākā drauga tiesībām sērot? Un citi? Draugi, draudzenes, draugu draudzenes, kolēģi, paziņas? Vai visiem ir jāievēro sava vieta sēru hierarhijā?

Atšķirīga šī grāmata bija ar to, ka visā šajā stāstā mums ir viens skaists manipulators, brīnišķīgs eksemplārs, kuru sākumā var arī nepamanīt. Nu, Megai vajadzēja daudzus gadus, lai viņu pamanītu. Labs manipulators, protams, ir gana uzmanīgs, lai savām lellēm neļautu norauties. Brīžiem likās, ka stāsts uzņems drusku drūmākus apgriezienus, tomēr autore palika žanra robežās. Gandrīz vai žēl. Bet to viņa kompensēja, piemetot klāt vienmēr nedaudz sarežģītās attiecības starp māsām.

Kas vēl mani pārsteidza — ka grāmata nav aizpildīta ar tukšu vervelēšanu. 500 lappuses tomēr ir daudz, bet šeit vietas starp notikumiem un dialogiem bija piepildītas ar jēdzīgu saturu, nevis priekšmetu izmēru, krāsu un zīmolu piesaukšanu (nu tipa parasti būtu apraksti par to, kā viņi mīlējas King Size gultā, kamēr viņai ir kājās nākamās sezonas Blahnika kurpes). Šis jēdzīgais saturs mani brīžiem izsita no sliedēm, jo pieķēru sevi, ka mēģinu šļūkt pa diagonāli, bet te reāli jāseko līdzi uzrakstītajam. Un jā, idilliskā Klinšu kalnu pilsētiņa Banfa izrādījās esam pilnīgi reāla. Biju jau atkal pieņēmusi, ka tā ir kāda izdomāta vieta, un tad gluži neviļus Instagram man iemeta ar tās pilsētas bildi. Tāpēc iemetīšu arī jums ar vienu. Bet vispār, ja paskatās, kas insta slēpjas zem #banff, uzreiz gribas doties ar pirmo laivu uz Kanādu.

Kategorija: Ziemassvētku romantiskais

Vērtējums: 4/5

❄❄❄

Louise Penny “A Fatal Grace”

Nevar, protams, lasīt tikai lubenes no vienas vietas. Visam ir jābūt līdzsvarā. Pagājušā vasarā izlasīju pirmo Louise Penny grāmatu par kanādiešu detektīvinspektora Armanda Gamaša (Gamache) izmeklēšanām. Un tā bija patiešām lieliska grāmata, kas ielika labu pamatu sērijai. Kad izrādījās, ka otrā grāmata norisinās ap Ziemassvētku laiku — bija grēks to nelasīt tieši svētku sezonā!

Arī šoreiz slepkavība ir notikusi idilliskajā ciematiņā “Trīs priedes”. Un gan es, gan Armands Gamašs ar lielu prieku atgriezāmies pie nu jau nedaudz iepazītajiem ciemata iedzīvotājiem, no kuriem daži ir brīnumjauki, daži jokaini, citi smieklīgi, un vēl citi – diezgan pamatīgi riebekļi. Un viens no tiem ir ņēmis galu. Ikgadējās kērlinga Ziemassvētku spēles laikā teju visa ciemata acu priekšā tiek nogalināta CC de Poitiers. CC bija no tiem īpaši kaitinošajiem, augstprātīgajiem un riebīgajiem eksemplāriem, tā nu pēc viņas nudien neviens nesēro. Un tomēr kāds piepūlējās, lai viņu nogalinātu visnotaļ radošā veidā.

Tāpat kā pirmajā grāmatā, noziegums un izmeklēšana ir tikai daļa stāsta. Pamazām varam iepazīt arī Gamaša komandu un uzzināt par kādu pagātnes notikumu, kura sekas atstās iespaidu uz Gamaša dzīvi un karjeru vēl ilgi. Lai gan mani vairāk iepriecināja satikšanās ar vecajiem “draugiem” no “Trīs priedēm”, arī izmeklēšanas stāsts savijas visnotaļ piņķeraini un daudzslāņaini. Grāmatā atsevišķa loma ir 1968. gada filmai “The Lion in Winter”, kuru nolēmu noskatīties aiz neko darīt, jo tiešām neesmu veco filmu fans. Tomēr šai mani izdevās pārsteigt un varu teikt tikai labāko — perfekti dialogi un izcils aktierdarbs. Mani nedaudz pārsteidz, ka autore savu ideju paušanai ir izvēlējusies detektīvžanru, jo viņas spēks, manuprāt, ir ļoti vērīgajā cilvēcisko attiecību un raksturu attēlojumā. Laikam būs jāpalasa kādas intervijas ar viņu, lai uzzinātu vairāk. Šī noteikti ir sērija, ko turpināšu, jo arī šī grāmata mani ļoti emocionāli aizķēra.

Kategorija: Ziemassvētku kriminālais

Vērtējums: 4/5

Ar to arī šīs sezonas Ziemassvētku grāmatu apskati noslēdzas. Izlasīju gan vēl arī par Erkila Puaro asiņainajiem Ziemassvētkiem, bet tie neiederas Kanādas tēmā, tāpēc par tiem vai nu kaut kad atsevišķi, vai nekad. Esmu atguvusi cerību, ka labi romantiskie Ziemassvētku stāsti vēl arvien ir un tiek rakstīti, tā ka nākamajā svētku sezonā noteikti turpināšu lasīt un meklēt. Un vērtēt. Kur nu bez tā.

Decembra romantika #7

Standarta

Francesca Hornak grāmata “Seven Days of Us” man iekrita acīs jau pirms gada, tāpēc šoruden, ieraugot to Ārlandas lidostas grāmatveikalā, es īpaši nekavējos to iegūt savā īpašumā. Arī tādēļ, ka pēdējais Stokholmas apmeklējums bija sanācis tāds patukšs, un pat no iecienītā komiksu veikalu izgāju tikpat gudra (un bagāta) kā iegājusi. Daļēji pie tā vainīgs Čajkovskis, jo pēc viņa izdarītā pat veikala fantāzijas un fantastikas grāmatām pilnie plaukti manī neraisīja nekādu sajūsmu, tikai arvien jaunas šaubas no tēmas “Jā, bet vai šī grāmata kaut jel mazliet spēs pietuvoties “Laika bērnu” kvalitātei?” Tā nu lidosta bija pēdējais punkts, kas ļāva neizvelties no valsts tukšām rokām.

Šis gan nav romantiskais stāsts, ja vien Ziemassvētkus neuzskata par īpaši romantisku sezonu. Šeit mēs iepazīstamies ar Bērziņu (Birch) ģimeni – Olīviju, Fībiju, Endrū un Emmu – kas pirmo reizi pa vairākiem gadiem beidzot pavadīs kopā Ziemassvētku brīvdienas. Tiesa, šoreiz nedaudz neparastos un piespiedu apstākļos, jo vecākā meita Olīvija pāris dienas pirms svētkiem atgriežas no Āfrikas, kur ir palīdzējusi ārstēt ar Haaga vīrusu saslimušos, tādēļ viņai (un attiecīgi arī viņas ģimenei) ir nedēļu jāievēro karantīna. Un karantīna nozīmē, ka nevarēs vazāties apkārt un izbēgt no ģimenes, ja tā galīgi sakritīs uz nerva.

Grāmatas vāka pieteikums lika domāt, ka stāsta galvenā varone būs Olīvija, kura ir balta un pūkaina ārste-varone, bet viņas ģimene – murmulīgu aizspriedumaiņu bars, kuri šajos svētkos tiks pārmācīti, ieraudzīs savus maldu ceļus, nožēlos grēkus un lūgs piedošanu. Kaut kā tādā garā. Jā, manas prasības tiešām ir zemas. Un tad šī grāmata mani pārsteidza – lai gan tā nav ģimenes drāmas šedevrs, bet vairāk tomēr tāda brīvdienu atslodzes literatūra, viss nav tik vienkārši kā es gaidīju no šāda tipa grāmatas, un pie sakāmā tiek ikviens no stāsta varoņiem. Baltā un pūkainā Olīvija ir īgna un spuraina kā pusaudze, kas viņa sen vairs nav, nicina savu ģimeni par tās izvēlēm un brīžiem jūtami iedomājas esam krietni labāka par viņiem. Endrū savulaik ir bijis kara korespondents, bet tagad apmierinās ar restorānu apskatiem, kuros izlej savu žulti, lai kompensētu nesasniegtos karjeras augstumus, un nezina, par ko runāt ar savu vecāko meitu. Emma, aristokrātiskas ģimenes atvase, arī savulaik ir lolojusi citus sapņus, nevis tikai kļūt par māti, aprūpētāju un augstākās sabiedrības viesību rīkotāju. Fībija, kuras dzīve, šķiet, virpuļo ap to, kā salikt pareizos hešiņus (#lifegoals #blessed #bestday utt.) pie saderināšanās bildes, lai iegūtu maksimāli daudz laikus Instagramā, patiesībā… nu jā, varbūt arī ir tieši tik sekla. Bet varbūt arī nē. Un katram no viņiem ir pa noslēpumam, kas šajās brīvdienās neizbēgami, lai arī, protams, neplānoti, nāks gaismā.

Man ļoti patika šis stāsts, kas it kā viegli, bet tomēr nopietni runāja par vērtībām, mīlestību un sapratni. Par to, kā piemērojam vienu mērauklu sev un savai ģimenei, bet citu – pārējiem. Par to, ka varbūt tomēr var notikt brīnums, ikviens var paspert soli uz priekšu, lai visi varētu sastapties pusceļā. Jā, realitātē droši vien vairākums no mums izvēlētos turēties pie sava aizvainojuma un paspītēties.

Kategorija: Ziemassvētku ģimeniskais

Vērtējums: 4/5

Alaistair Gunn kriminālromāns “The Advent Killer” ir drusku cits stāsts, un ne tikai tēmas ziņā. Kādu laiciņu nebiju lasījusi tādu moderno killergabalu ar maniakiem vai tamlīdzīgiem trakajiem, tāpēc, iespējams, biju par daudz sacerējusies. Tikpat iespējams ir, ka arī no šī žanra sāku izaugt.

Pirmajā Adventes svētdienā tiek atrasta vannā noslīkusi sieviete. Pēc nedēļas tiek atrasta nākamā mirusī sieviete, nu jau nepārprotami brutāli nogalināta. Pie šīs nepateicīgās lietas izmeklēšanas stūres tiek jaunizceptā detektīvinspektore Antonija Hokinsa, kurai ir jāizdara teju neiespējamais, vai arī viņas paaugstinājums būs īsākais iecirkņa vēsturē. Protams, jāpiemet klāt (ļoti, ļoti) standarta klišejas par pārstrādāšanos, bezmiegu, saspīlētām attiecībām ar ģimeni, priekšniecību un bijušo draugu. Tāpat arī slepkava maniaks būs kā no mācību grāmatas norakstīts.

Viena zvaigzne šai grāmatai nav tikai tāpēc, ka sākums bija visai normāls. Vilka pat uz 3*. Un tad apmēram pusē viss aizgāja pilnīgi šreijā, jo autors ir idiots – viņš tik ļoti bija ietiepies uz savu izdomāto lietu risinājumu, ka tā vārdā upurēja visu loģiku un jebkādu kaut cik normālu personāžu uzvešanos. Jau grāmatas vidū ir skaidrs, kurš ir slepkava, jo pēc tam, kad policija viņu gandrīz noķer kārtējā nozieguma vietā, pēc sniegtās informācijas ir jābūt idiotam, lai nesaprastu, kas ir par lietu. Bet nu autors IR idiots, un viņš par tādiem pataisa visu izmeklēšanas komandu. Un tā ļoti lielā cenšanās vilkt deķi uz bijušā drauga, gandrīz vai stalkera pusi ir pārāk uzkrītoša. Šis laikam ir viņa pirmais mēģinājums kaut ko uzrakstīt. Varbūt vajadzēja tomēr drusku vairāk patrenēties vidusskolā ar tiem sacerējumiem, lai šādas glupības nav jādrukā grāmatās. Beigas ir pavisam episki stulbas, jo, lai cik nesakarīgu viņš būtu izveidojis galveno varoni, nu nav viņa nejauši ieguvusi inspektores amatu, bet kļūdas ir tādas, it kā viņa strādātu pirmo nedēļu. Nav smuki tādas neloģiskas muļķības taisīt tikai tāpēc, ka slinkums sakārtot sižeta attīstību un personāžu īpašības un darbības. Haltūra! Sorry par maitekļiem, bet šo tiešām pašiem nevajag lasīt pašiem, tā ka nav nozīmes, ja es par sižetu pastāstu drusku vairāk, nekā normāli drīkstētu.

Kategorija: Ziemassvētku kriminālais

Vērtējums: 2/5