Category Archives: Grāmatās

Antarktīdas impērija

Standarta

A penguin finds no difficulty in being a penguin, it simply is. This also is possible for you. /A. L. Kennedy, ‘On Having More Sense’/

Es skaužu Gevinu Fransisu. Protams. Bet ne tik daudz par to gadu Antarktīdā (lai gan arī par to un pamatīgi), bet vairāk par, ka viņš tik agri dzīvē saprata, ko grib, un ļoti gudri izvēlējās savu profesiju. Ne tā kā es, kas aizgāja uz angļu filologiem aiz neko darīt un tā, ka anglene pietiekami labi padevās. Un jebkura cita studiju programma 18 gadu vecumā man izklausījās tikpat mazpievilcīga kā pārējās. Bet stāsts jau nav par mani.

It is said to be one of our oldest stories, embedded in humanity’s DNA, when a young man goes to a far-off land in search of a terrible or wondrous beast.

Gevins jau no bērna kājas bija ornitologs-entuziasts. Un, kad viņš zoodārzā pirmoreiz ieraudzīja pingvīnus, tā bija tūlītēja aizraušanās, kas viņā iededza sapni par Antarktīdu un iespēju satikt pingvīnus pašam personīgi. Tā nu tad, kad Gevins bija izmācījies skolās un kļuvis par ārstu, viņš pieteicās BAS (British Antarctic Survey) un ļoti veiksmīgi ieguva vietu tieši tajā Antarktīdas izpētes stacijā, kura atrodas imperatorpingvīnu kolonijas tuvumā, – Halley. Nākamajā rudenī Gevins uzkāpa uz kuģa, kuru, protams, sauc Ernest Shackleton, klāja, lai dotos garajā ceļā uz Antarktīdu. Viņš apzināti izvēlējās lēnu aklimatizācijas braucienu ar kuģi, nevis lidojumu, lai noskaņotos uz garo gadu pašā pasaules malā, vērodams putnus, jūras un pakāpenisko pāreju no ziemeļu puslodes uz dienvidu, no dienas dienā.

In the dark I would lie out on the helideck looking up into the night sky. Antarctic terns on migration would veer into the ship’s lights. The stars of Orion were upside down now, Cassiopeia had slipped away into the ocean to the north. The Pleiades were still with us, a faint smudge of light, and the Milky Way stretched into an infinity of other worlds. My mind felt calmed, eased as it faced the long silence ahead. It is good to see the scale of the universe, to feel tiny and inconsequential before it. Each night I gathered my strength from that.

Lai gan Gevins nevienā brīdī nenosauc konkrētu gadu, kad viņš ir ziemojis Antarktīdā, viņš neslēpj nedz vārdus, nedz faktus, kas ļauj izsecināt, ka tas ir bijis 2003. gads (precīzāk – no 2002. gada ziemas saulgriežiem). Gevins ir labs stāstnieks, mazliet arī dzejnieks dvēselē, turklāt acīmredzami ir sajūsmā par Antarktīdu. Tāpat viņš ir izlasījis teju visu pieejamo literatūru par Antarktīdas “iekarotājiem”. Ko viņš nav paspējis izlasīt līdz tam, to viņš izlasa Antarktīdas gada laikā, jo, lai gan katram no 14 bāzes iemītniekiem ir savi ikdienas darbi, brīvā laika ir atliektiem galiem. Kaut kādā veidā viņam ir izdevies sakausēt savu personisko pieredzi, kas, protams, nav tikai sapņaina blenšana zvaigznēs (bet ir arī tā), savu mīlestību pret Antarktīdu un pingvīniem un savu priekšgājēju stāstus un piedzīvojumus, pārlaistot to visu ar pasausā skotu humora mērci. Šī ir patiešām ļoti laba grāmata, ar ko sākt Antarktīdas iepazīšanu, jo Gevins gana daudz citē pagātnes notikumus, veiksmes un zaudējumu stāstus. Tas ir tā, it kā tev būtu viszinīgs draugs, kura pieredze ļauj tev izvairīties no garlaicīgiem foliantiem un izvēlēties labāko un saturīgāko, lai to iepazītu tuvāk. (Grāmatas beigās, protams, ir norādīta visa citētā literatūra.)

How to describe it? An empire of ice and of isolation, a limitless plain of brilliant white, a binary world of ice and sky. I could not yet fathom that it was a scene I would watch every day for a year. It was the earth as in Genesis, at the moment of ‘Let there be light’. The line between ice and sky was so distinct that I saw it suddenly as if the thin skin of our atmosphere had been peeled away. Outer space began at the ice surface, and I felt as if Starbase Halley, hanging suspended off the bottom of our world, was orbiting through it. I might as well be an astronaut, I thought to myself, though an astronaut would have found it easier to get back home.

Es no šīs grāmatas uzzināju daudz vairāk, nekā biju gaidījusi (bet jāņem vērā, ka neesmu par šo tēmu lasījusi sevišķi daudz), un diezgan daudz laika pavadīju, gūglējot putnu sugas, mākoņu tipus un Antarktīdas pirmo apceļotāju zīmētos akvareļus, lai varētu labāk iztēloties, par ko Gevins raksta. Es attālināti uzzināju, kā tas ir – izelpot varavīksnes, iepazinu bāzes ikdienas dzīvi (kas bija tiešām interesanti – šī iespēja ieskatīties pasaulē, kurā es nekad nevarēšu pabūt pati) un klausījos stāstus par putniem – ar migrāciju apsēstajiem Adeles pingvīniem, sūdu vanagiem (kaiju pasuga) un, protams, imperatorpingvīniem, un arī pilnīgi barbariskajām pingvīnu pētniecības metodēm vien gadsimtu iepriekš. Gribētos vairāk šādu stāstu, kas spēj apvienot gan piedzīvojumu garu, gan dvēseles pārmeklēšanu, gan faktus, nekļūstot sausiem un garlaicīgiem.

Sublime landscapes can teach us a lesson that we might otherwise only learn through hardships: that the universe is unimaginably vast, that we are relatively small and fragile, that we must accept our limitations, and get on with enjoying the magnificent aspects of being alive. It’s a valuable perspective to remind oneself of.

Neliels ieskats Antarktīdas dzīvē (te redzamā fancy bāze Halley VI tika oficiāli nodota ekspluatācijā tikai 2013. gadā)

For me that benefit was in the solitude it offered, a whitewashed primordial backdrop against which ideas, memories, ambitions, regrets, could be examined without distraction. To travel in the Arctic is to be part of a frontier human society. Travelling in the Antarctic, I found, is very different. There is great emptiness there, unlined by cultural history, and what you see in the landscape is all about what you carry with you.

Advertisements

R.I.P. XII

Standarta

Vispār manā rudens plānā bija pievērsties bērnu un jauniešu literatūrai – ir šis tas uzkrājies, turklāt tagad ir sācies jaunais mocību gads, būtu tā diezgan tematiski, ne? Bet tad parādījās Mairita ar ikgadējo R.I.P. lasāmo izaicinājumu. Un es atcerējos, ka gribēju tajā piedalīties jau pērn, tikai kkā maķenīt nokavēju. Nav labāka gadalaika par rudeni, lai nodotos tumšās un šausmīgās literatūras lasīšanai. Par to tad arī ir R.eaders I.mbibing P.eril Challenge (jeb R.I.P. Challenge) – lasīt mistēriju, spriedzes, trillerīgo, tumšās fantāzijas, gotisko, šausmu un pārdabisku lietu pilno literatūru. Atzīšos, ka neesmu tā lielākā šausmiņu fane, jo vnk esmu pārāk viegli ietekmējama. Un pēc tam miedziņš nenāk un bail naktī uz točiņu iet. Tas, kā vidusskolas laikā lasīju “Drakulu” vējainos un tumšos rudens vakaros, mūžam paliks man atmiņā. Biju tik ietramdīta, ka katrs vēja pūtiens un bērza zaru piesitiens pie balkona lika man vai gaisā lēkt. Biedējošākais bija tas, ka logam nebija aizvērti aizkari, ārā biezēja šausmeklīgāko šausmekļu pilna tumsa, bet man nebija drosmes piecelties un aizkarus aizvērt, jo – kas zina, ko es ieraudzīšu aiz loga? Varbūt pašu Drakulu karājamies un aicinām mani atvērt lodziņu un ielaist viņu istabā. Un jūs jau zināt, ar ko tas beigsies. Un tomēr tas bija sasodīti aizraujoši, un nav nemaz bijis tik daudz romānu, kas man likuši satraukumā trīcošām rokām šķirt nākamo lappusi un nervozi skatīties pār plecu.

Cik saprotu, R.I.P. idejas autors ir Carl V. Anderson, kurš šogad šī lasīšanas izaicinājuma kūrēšanu ir uzticējis Andi un Heather. Ikviens var brīvi izvēlēties, ko lasīt un skatīties no atbilstošajām tēmām, un var arī piedalīties koplasīšanā un pēc tam – apspriešanā. Galvenais ir izbaudīt lasīšanas un, iespējams, arī baidīšanās prieku.

Tā kā brīžiem es esmu neglābjama optimiste un arī manā lasīšanas plānā gluži labi iederas šīs tēmas, tad esmu apņēmusies tikt galā “Peril the First” jeb 4 grāmatām, klāt pieķerot arī “Peril on the Screen”. Tā kā laika periods ir gana dāsns – no 1. septembra līdz 31. oktobrim, problēmām nevajadzētu būt.

Ian McGuire – The North Water. Tumšs un ļauns stāsts par tumšu un ļaunu cilvēku uz vaļu medību kuģa 19. gadsimtā. Daudzsološi. Iederēsies trilleru un spriedzes kategorijā. Kvalitāti sola nominācija Bukera balvai 2016. gadā.

Tess Gerritsen – I Know a Secret. Pēdējās lasītās Džeritsenas grāmatas man ir sagādājušas vilšanos, bet viņai ir arī lieliski, spriedzes pilni gabali, piemēram, “Ķirurgs” un “The Killing Place”, kuru lasot nebija ne domas par gulēšanu, jo visu laiku bija jāsatraucas, kas notiek grāmatā, kas ir tie nezināmie ļaunie, kas vēro galvenos varoņus, un kādas šausmiņas vēl mūs sagaida. Ceru, ka šī grāmata būs kaut cik spriedzīga un Džeritsena atgūs kādas akcijas manās acīs.

Stefan Bachmann – The Whatnot. Šī ir otrā grāmata “The Peculiars” sērijā par alternatīvu realitāti, kad Anglijā ir sadūrušās cilvēku un maģisko būtņu pasaules, kur vieni ienīst otrus, kur gan vieni, gan otri ienīst jaukteņus (peculiars), kur notiek dažādas nesmukas lietas un ļaunie ir patiešām ļauni. Pirmā grāmata bija aizraujoša, lieliska un drūma vienlaikus. Lieku augstas cerības uz šo un gaidu krāšņus un nomācošus piedzīvojumus.

Pretty Deadly, Volume 2. Šī ir grafiskā novele par Nāvi, tās ģimeni un draugiem. Brīnišķīgas ilustrācijas, ceru arī uz interesantu iesāktā stāsta turpinājumu. Ja stāsts nofeilos, būs vismaz bildes.

Tā kā es neesmu īpaši veiksmīga šausmu filmu skatītāja, tad tās noteikti atkrīt. Bet ir plāns jau šajā nedēļas nogalē beidzot pieķerties “Stranger Things” – būs kompānija, lai man nav jāsatraucas vienai. Un vispār varētu būt pienācis laiks vēlreiz noskatīties “Nightmare Before Christmas”, kas pirmajā skatīšanās reizē mani vienkārši apbūra. Šausmu tur nav, bet Helovīns gan pārpārēm. Ja nu būs tā, ka radīsies pārāk daudz brīva laika, varētu uzmeklēt kaut ko no Hičkoka spriedzīgajām, bet varbūt ne pārāk bailīgajām filmām.

Vai vēl kāds piedalās šajā baidīšanās izaicinājumā?

Chick-lit vasaras raunds

Standarta

Pirms atvaļinājuma mana rociņa gluži neviļus aizstiepās pēc romantiskā romāna, kas kādu brītiņu bija svaidījies plauktā. Sāra Larka man sen jau nav sveša – savulaik izurbu viņas mākoņzemes triloģiju. Nu ok, gandrīz. Jo trešajā daļā man drusku apnika, kā viņa moka tās nabaga grāmatu varones, un es padevos. Bet laiks dziedē visas brūces. Tā nu sāku lasīt “Tūkstoš avotu salu”. Arī šeit Larka pieturas pie pārbaudītām metodēm – romantika uz vēsturiska fona. Ir mīla, ir naids, ir dramatiski pavērsieni, un tas viss – ļoti eksotiskā vidē. Ja mākoņzemes grāmatas ļāva iepazīt Jaunzēlandi un maorus, tad šoreiz stāsts risinās Jamaikā 18. gs. sākumā – cukurniedres, plantatori un vergturība.

Jaunā un naivā Nora no lietainās Londonas nonāk savā sapņu zemē Jamaikā, bet diemžēl ne ar savu ideālo vīrieti. (Šis būs vienīgais maiteklis, bet to var pat uz grāmatas vāka izlasīt, tāpēc – atļauts.) Kad Noras pirmā mīla noliek karoti no diloņa, viņai būtībā ir viss vienalga, tādēļ viņa piekrīt precībām ar cukurniedru plantatoru no Jamaikas. Tā teikt – vismaz valsts būs pareizā. Tas, ka viņas laulība ir tālu no ideālas, nav nekas salīdzinājumā ar atskurbinošo patiesību par vergturību un tās niansēm. Lai gan uzaugusi mājā ar kalpotājiem, pat Nora nespēj pieņemt vergturības standartu, tāpēc cenšas, cik iespējams, atvieglot vergu dzīvi un palīdzēt viņiem. Tomēr iet pret vispārpieņemtajām normām tajā laikā un vietā nebija ne gudri, ne izdevīgi. Un nav arī tā, ka visi vergi viņai sajūsmā kristu ap kaklu vai bučotu kājas. Lai gan šī ir romantiskā literatūra ar tipiskām klišejām – vīrs, kas pēc kāzām pārvēršas briesmonī, laulība bez mīlestības un mīlestība bez laulības, drāma, bēgšana un glābšanās, man jāatzīst, ka Larkai ir izdevies vietām parakt drusku dziļāk, pastāstot gan par Āfrikas cilšu īpatnībām, gan vergu kariem Jamaikā. Līdz šim man bija problēma ar Larku, ka viņai patīk taisīt drāmu, sak – kā vēl mēs varētu pamocīt šo nabaga sievišķi? – tādēļ šoreiz mani pārsteidza viņas piegājiens vietām paņemt to pašu dramatisko dimensiju, bet citā, ticamākā un arī nepatīkamākā griezumā. Bija arī vieta, kur mazliet šaubījos par stāsta atbilstību realitātei, bet izrādās, ka tāda aizbēgušo vergu pilsēta Nenijtauna tiešām ir bijusi, bet par pārējo autore pēcvārdā paskaidro, kāpēc savā stāstā ir izmantojusi citu notikumu risinājuma versiju. Par skaidrojumu viņai žetons. Noteikti izlasīšu arī grāmatas turpinājumu. Kad man būs nauda to iegādāties. 😉

Chick-litu var, protams, lasīt jebkurā gadalaikā, tomēr tas visnevainojamāk piestāv laiskai zvilnēšanā ļežakā jūras malā. Tā nu, uzsākot atvaļinājumu dienvidos, es turpināju izklaidēt sevi ar pavieglo literatūru. Nākamā šīs tēmas grāmata bija no jau pazīstamās Džilas Menselas – “Don’t Want to Miss a Thing” (Kontinents latviski izdevis ar nosaukumu “Mīlestība un citas spēles”). Galvenajam varonim Deksteram ir naudas kā spaļu (cik var noprast – no biržas darījumiem), vecpuiša cienīgs miteklis un ik vakaru cita meičiņa. Un tad pēkšņi nomirst viņa māsa un atstāj viņam pienākumu rūpēties par viņas vēl gadu nesasniegušo meitiņu Delfi. Un ko domājat? Seksīgais vecpuisis met kažoku uz otru pusi, atstāj Londonas uzdzīvi un draugaļas un pārvācas uz ģerevņu, lai kļūtu par hot-daddy. Tur, protams, ir jaukā kaimiņiene Mollija, kas zīmē komiksus un visādi citādi jauka. Tālāk jau viss skaidrs. Vismaz mums. Bet vēl jau, protams, Menselas stilā ir vairāki citi stāsti, no kuriem viens ir par mazāk ierastu tēmu – dubultās dzīves un dubultās ģimenes. No vienas puses man dažreiz liekas, ka ir par daudz to citu, paralēlo stāstu, no otras – labāk daudz stāstu, nekā viens un izstiepts kā pārkošļāta košļene. Visumā varbūt nedaudz klišejiski, ka beigās visiem viss ir labi un visi dabonās, bet to jau galu galā mēs gribējām no šādas literatūras, vai ne? Man turpina patikt Mensela, turpināšu lasīt vēl, jo stāsti ir ar atsvaidzinošu humoru un pietiekami labi nostrādāti.

Apskatu pabeigšu ar vilšanos. Pirms dažiem gadiem pamēģināju Reičelas Gibsones romānu, kas man ļoti patika. Pareizajās devās jautri un romantiski. Pēc tam esmu izlasījusi laikam vēl pārīti. Tāpēc īpaši nešaubījos nomēģināt vēl vienu. Varbūt, ka nevajadzēja. Un vajadzēja gan ievērot to, ka šoreiz vāks švaki noformēts un arī nosaukums totāli tizls – “Just Kiss Me”. Bet ko tik atvaļinājumā nedarīsi. Sākums bija tīri jauks, ieskrējos gandrīz līdz pusei, un tad tad pēkšņi ieraudzīju visas pareizrakstības kļūdas, visus tizlos un liekos epitetus un visu to trako atkārtošanos. Kaut kā aizvilku līdz galam, tīri principiāli, bet esmu ļoti vīlusies viņā. Ņemot vērā, ka man ir kindlā par lētuci iepirkta vēl viena viņas grāmata, gan jau izlasīšu arī to, bet gan jau, ka ne tik drīz.

Sižetiņš ļoti īsumā – Vivjena, kas kādreiz bija nekas, bet tagad – slavena Holivudas YA filmu aktrise, atgriežas Čārlstonā, jo ir nomirusi viņas māte. Lai viss nebūtu sērīgi, ir bērnībā tik ļoti nīstais Henrijs, kurš tagad izvērties par īstu skaistuli un lielisku dāmu mierinātāju. Dzirksteles lec ātri un augstu, ātri vien viņi mierina viens otru palagos. Pēc tam, protams, romantiku sabojā pāris drāmas un noslēpumi, bet beigās viss beidzas labi un cukuraini. Tas arī viss.

Un tagad pievērsīšos kam nopietnākam. Varbūt.

O spring, where art thou?

Standarta

Varbūt pienācis laiks arī man beigt spārdīt šo beigto zirgu, ko pašai labpatīk saukt par mēneša apskatiem. Izskatās, ka ar rakstīšanu man galīgi neiet. Iesāktos gabalus gan jāpabeidz kā nebūt, un tad jau redzēs, kas notiksies. Lai nu kā – bija tāds mēnesis maijs, kas esot nosaukts grieķu dievietes Majas vārdā (viņa arī Hermeja māmuliņa). Arī šajā mēnesī nebija diži daudz sasniegumu, ar ko lepoties. Turpināju gaidīt pavasari, siltumiņu, kādu drusku zaļuma, kur piesiet aci, un apkures sezonas beigas. Dzīve vienmēr ievieš korekcijas tavā finanšu plānā, tas nu gan. Maijā sākās jaunā “Masterchef Australia” sezona, līdz ar to gandrīz visu brīvo skatāmlaiku veltīju tam. Un tad drudžaini metos kaut ko gatavot. Šogad pat izmēģināju pāris receptes no raidījuma, nevis tikai aplūrēju internetā, lai pasiekalotos. Turklāt izmēģināju arī uz citiem, nevis tikai uz sevi. Nesanāca, protams, tik iespaidīgi (vizuāli noteikti ne), bet priekš iesācēja ok. Ēst varēja. Un visi palika dzīvi. Iemetu vienu aci arī žurnālā “The Gentlewoman”, kuram man gribas izplēst visas reklāmas, lai paliktu tikai saturīgās lietas. Necik tālu gan ar lasīšanu netiku (tā man vienmēr ar to presi ir), bet intervija ar Laura Marling šķita gana interesanta, bet noteikti varēja būt garāka. Var teikt, ka aprāvās vietā, kurā bija vēl daudz sakāmā. Tā kā viņas vārds man bija svešs, tad pameklēju YouTube, kāda tad ir viņas mūzika. Un – viena lieta ved pie citām – izrādās, ka viņai ir, lūk, šāda dziesmiņa kopā ar Johnny Flinn, kurš savukārt spēlē seriālā “Lovesick”, par kuru rakstīju jau kaut kad iepriekš. Izrādās, viņš ir vēl arī dzejnieks. Lūk. Some have all the talents. Un vijoli viņš arī spēlē!

Grāmatas. Ir bijuši ražīgāki mēneši, bet, protams, arī 4 grāmatas nav slikti. Turklāt visas bija interesantas un patīkami lasāmas.

  1. Frēdriks Bakmans – Omce sūta sveicienus un atvainojas. 5/5. Brīnums, ne grāmata. Tik precīzi par visiem un ikvienu – kā mēs dusmojamies, nepiedodam, baidāmies. Kā neļaujam sirdīm sadzīt. Kā neprotam atkal atvērties. Cik viegli ir nosodīt citus un aizmirst, ka katram cilvēkam ir savs stāsts, savi prieki un savas bēdas, un ka reizēm ir vajadzīgs vien nedaudz cilvēcības un drauga plecs, lai kļūtu vieglāk. Bakmans ir tik meistarīgi ievijis realitāti pasakās un pasakas – realitātē, ka man reāli skauž. Jo šī ir no tām grāmatām, kuru gribētos, kaut būtu uzrakstījis pats. Grāmata, ko tiešām vērts izlasīt. Sirsnīga un iedvesmojoša. Lai dzīvo vurses un princeses!
  2. Robert Thorogood – The Killing of Polly Carter. 4/5. Vēl viens saldēdiens no “Death in Paradise” sērijas. Šī diena iesākās slikti diviem cilvēkiem – detektīva Ričarda Pūla tējā iekakāja garāmlidojošs papagailis, un supermodele Pollija Kārtere nokrita no klints. Kā noprotat, pēdējai nepaveicās vairāk. Ratiņkrēslam piesaistītā Pollijas māsa apgalvo, ka pēc abu strīda Pollija paziņojusi, ka taisīs pašnāvību un aizskrējusi, un [it kā] nolekusi no klints. Ričards tam visam īsti netic, un sākas izmeklēšana. Aizdomīgo ir daudz (māsa, vīrs, aģents, mīļākais, mīļākā sieva), un katram ir savs motīvs. Šis nav nekāds drūmais skandināvu gabals, bet saules pieliets Karību motīvs, kur gan diemžēl kāds ir arī nomiris. Principā – atslodzīte. Ja patīk seriāls, iesaku arī grāmatas, jo tajās redzama cita it kā jau labi pazīstamo personāžu puse.
  3. Sofokls – Ajants. 3/5. Grūti ir aiziet uz bibliotēku un neatstiept mājās kaudzi grāmatu. Ar sevi cīnīties es nespēju, tādēļ šobrīd bibliotēkā vandos pa plauktiem, meklējot plānas grāmatas. Un tā nejauši uzdūros antīkās pasaules darbiem. Augstskolā gan jau visus šitos lasīju (izņemot to, par kuru bija eksāmena biļete), bet neatceros neviena vārda, protams. Bija samērā interesanti, lai gan tulkotāja komentāri un skaidrojumi teju vai vēl interesantāki. Katrā ziņā senajā Grieķijā dzejas slamus ņēma ļoti nopietni. Sacensties ar Sofoklu acīmredzami nebija nekāda pastaiga parkā. Ja noņem nost to “man bi jūsu problēmas”, samērā interesants skatījums uz noteikta laikposma paražām un mentalitāti. Vispār tie grieķu varoņi ir kaut kas traks – augstprātība un lecība kaudzēm. Un tad pa vidu vēl dievi čakarē lietas. Tomēr brīdī, kad ziepes savārījušais varonis Ajants varētu mierīgi attaisnot savus briesmu darbus ar trakumu, ko viņam uzsūtījusi dieviete, viņš tā vietā nolemj mesties uz zobina, jo tā viņam šķiet vienīgā cieņpilnā izeja no situācijas. Derētu šo iedot palasīt mūsdienu politikāņiem, kas, šķiet, it neko nav dzirdējuši par atbildību. Bet no lasīšanas, protams, neviens gudrāks nav tapis.
  4. Jack Cheng – See You in the Cosmos. 4/5. Aleksam ir 11 gadi. Viņš ir uzbūvējis raķeti un plāno doties uz raķešu entuziastu saietu, kur cer palaist savu raķeti kosmosā tik tālu, lai tā sastaptos ar citplanētiešiem. Tādēļ viņš lietotā iPod ieraksta stāstus par sevi un Zemi, lai citplanētiešiem rastos sajēga, kas ir kas. Ļoti aizkustinošs, pozitīvs un reizēm neglābjami naivs stāsts par dzīvi no 11-gadnieka skatupunkta. Lai gan Alekss ir gana gudrs, lai spētu būvēt raķetes, ir lietas, ko viņš totāli necērt. Kas, protams, ir normāli. Šo un to brīžiem apšaubīju, bet vispār pārmaiņas pēc ļoti mīlīga grāmata, kur labi cilvēki satiek labus cilvēkus, un sliktās lietas ir maz, turklāt tiek draudzīgi kopīgiem spēkiem atrisinātas. Noteiktā vecumā – ļoti iedvesmojoši par nepadošanos un turpināšanu ticēt savam sapnim. Katram cilvēkam vajag savu elku!

Kino. “Una”. Salielīta šī filma bija ar vārdiem “skandalozi”, ”šokējoši” utt. Tā nu gluži nebija. Es to nesauktu arī par lielāko drāmu, kas ir redzēta, bet šī filma bija par maz apspriestu tēmu – kas tad īsti notiek pēc tam, kad pusauga meitenei ir bijušas attiecības ar pieaugušu vīrieti, un kuras, protams, beidzas ar traci un tiesu darbiem. Daudzus gadus pēc notikušā Una tā arī nav pārvārījusi, ka Rejs viņu toreiz pameta, un uzmeklē viņu. Tikai – kāpēc? Ir tik labi redzams, ka Una pati nezina, ko grib, ka cer – ieraugot Reju, visas atbildes vienkārši pašas atradīsies, viss kļūs skaidrs, un sirds nekad vairs nesāpēs. Bet mēs jau zinām, ka tā nu tas dzīvē nenotiek. Lai gan skatīšanās laikā šī filma neatstāja to spēcīgāko iespaidu, pārdomas par šo tēmu es risinu vēl arvien. Viens no jautājumiem, kas palika neatbildēts, bija – vai Una bija sačakarēta jau pirms Reja, vai arī tas, kāda viņa ir šobrīd, ir tieši šo attiecību sekas? Šaubu nav vienīgi par to, ka attiecības ir lieta, līdz kurai ir jāizaug. Un ka nepieaugušiem cilvēkiem nevajag, pat – nedrīkst, veidot pāra attiecības ar pieaugušiem cilvēkiem. Zaudētājs tur vienmēr būs tas, kurš ne sūda nesaprot no tā, kas notiek.

“Guardians of the Galaxy Vol. 2” – paredzami jautri un izklaidējoši. Bez īpašām pretenzijām uz prāta noslogošanu. Ja patika pirmā daļa, patiks arī šī. Mēģinājuši arī pieķert nopietno tēmu par Dieva kompleksu, bet izklaidei tas netraucē. Un, protams, atkal visu iemīļotā trash-panda!

“Wonder Woman”. Sliktāk jau par “Betmens pret Supermenu” jau nebūs, tā es spriedu, iedama uz kino. Un nebija jau ar. No vienas puses – filmā ir saliktas visas pareizās lietas, ir stāsts, ir action, ir joki, ir sasodīti smuka sieviete. Un tomēr man kaut kas tur pietrūka. Bet skatīties var un pat drusku pasmīnēt par ironiju, kā viena supersieviete īsā bruncī var apturēt šaušanu frontē.

Vēl sanāca noskatīties YA gabalu “The Space Between Us”, kas bija paredzami jauki, paredzami vienkārši un paredzami ok. Ne pārāk tālā nākotnē cilvēki sāk pamazām apgūt Marsu, un sanāk arī tā, ka uz Marsa piedzimst pirmais cilvēks. Gārdners izaug uz Marsa, tusējot ar arvien mainīgajiem misiju darbiniekiem. Un tad viņš iemīlas Zemes meitenē, kuru atveido foršiņā Brita Robertsone un kuras dēļ es varu skatīties ne tikai YA vien. Drusku žēl, ka stāsts bija ļoti paredzams, un arī vienīgā intriga beidzās ar ļoti klasisku atrisinājumu. Bet visumā noteikti ne tas sliktākais kino, ar ko pavadīt vakaru.

Maijā aizgāju arī uz Kugrēna un Bāliņa dubultšovu “Nē nu jā”/“Tādā ziņā viss čill”. Ar šo jauniešu daiļradi, šķiet, iepazinos kādā no Positivusiem, kad nekas jēdzīgs darāms nebija, bet programmā pusdienlaikā bija ieplānots stand-up. Nu, ok, paskatīsimies, par ko latvieši spēj pajokot. Viņi abi bija tiešām labi, ko nevar teikt par visiem cilvēkiem, kas mēģina ar šo lietu nodarboties. Pērn tai pašā vietā gribējās, kaut būtu sapuvuši tomāti, ko mest skatuves virzienā. Lai nu kā, šos divus ik pa laikam kaut kur aizeju paklausīties labam garastāvoklim. Pārāk bieži gan nevar, jo joki tik bieži tomēr nemainās. Visumā ir ļoti kvalitatīvi, vismaz no tā, kas ir Latvijā dzirdēts. Protams, ir arī neizdevušies joki. Bet tos gan jau paši izņems no repertuāra. Interesanti bija, ka abas izrādes ir pēc kārtas, un var novērtēt, cik atšķirīgs ir uzstāšanās stils un plāns. Jāpiemin arī, ka pirms tam viņus “iesildīja” laikam jau draugi, jo grūti citādāk attaisnot to sviestu kā tikai – jādod draugiem iespēja. Cerams, tiem zēniem, kas sevi sauc “jaunā pilsētas leģenda, sajūtu mednieks un romantikas maestro – Liktenīgais”, bez šīs ir arī kāda profesija, kas ienes naudu. Bet, ja redzat programmiņā šo vārdu, varu ieteikt vnk tai laikā iet uz bāru. Vai mazmājiņu.

TV. Ļoti gaidīju Netflix versiju par Annu no “Zaļajiem jumtiem”. Un tik kapitāli pievīlos! Esmu no tiem kasīgajiem faniem, kas grib visu vārds vārdā. Tāpēc arī 80. gadu versija man tā īsti neaizgāja – pirmā filma bija laba (tuvu tekstam), bet jau ar otro sākās tāds frīstails, ka secināju – šito es nevaru skatīties. Netflix versiju noskatījos līdz galam, brīžiem gan sakostiem zobiem. Es pilnīgi piekrītu viņu pieejai, ka Anna nevarēja būt baigais saulstariņš, ņemot vērā bērnību, kas pavadīta bērnunamā un ne īpaši labvēlīgās ģimenēs. Tāpēc pieņemu šo Annas personības traktējumu, bet nu viss pārējais!!! Fakinā drāma, kur vaig un kur nevaig, un beigās sačakarē vienīgo normālo personāžu visā tajā stāstā – Gilbertu! Tā nedrīkst! Gilberts ir tā ideālā miera osta, kuru nedrīkst tā vienkārši postīt! Es ceru, ka tiem scenāristiem rokas nokaltīs! Bet ja par pozitīvo – Marilla ir lieliska, vienkārši perfekta.

Tāpat es varu atvainot, ka filmā vai seriālā neieliek visus notikumus precīzi, jo visam laika nepietiek. Bet, ja noņem labas lietas un tā vietā sabāž kkādu nevajadzīgu drāmu un izdomātas stulbības, tas nu gan man netīk!

Laikam tāpēc, ka skatījos Annu, Netflix izdomāja, ka man patīk cukuraini stāsti par Kanādu. Un laikam patīk jau arī. Tāpēc piedāvātais “When Calls the Heart” kaut kā ļoti labi aizgāja par spīti čīzīgajām ainām, kad personāži bez vajadzības gari un uzkrītoši smaida vai blenž. Stāsta centrā ir turīgu vecāku meita Elizabete Tačere, kas ierodas pierobežas kalnraktuvju pilsētiņā, lai kļūtu par skolotāju. Jau no paša sākuma viņai gadās saķeršanās ar vietējo “mountie” (nezinu, kā latviskot šos kanādiešu likumpārstāvjus) Džeku Torntonu. Protams – kas ķīvējas, tas mīlējas. Tiesa, pa trīs sezonām līdz tam viņi tikuši īsti nav, jo tie ir citi laiki (pieskarties dāmai var tikai dejas laikā) un ir daudz visādu kavēkļu (jauni un veci pielūdzēji, nauda un tās trūkums, vecāki, statuss utt.). Grūti paskaidrot, kāpēc, bet kaut kā pavilkos uz šo saldo gabalu. Varbūt tāpēc, ka tur viss beigās beidzas labi – gan ogļračiem (tiem, kuri paliek dzīvi), gan skolas bērniem, gan mācītājiem. Tādus stāstus arī vajag. Izrāvu divas sezonas un teicu sev, ka nu jau ir par daudz. Tad aizbraucu uz Islandi, atgāju un biju gatava trešajai. Ir arī ceturtā, bet tās nav Netflixā, tā ka laikam drusku jāpagaida. Lai gan vēl arvien nevaru saprast, kā pat trešajā sezonā tā dāmīte turpina brist pa to dubļaino miestu gaišās kleitās. “Ariel” tad točna vēl nebija izgudrots. Lai nu kā – brīdināju jūs, ka šis ir ļoti čīzīgi! 🙂 Bet dažreiz tieši to arī vajag.

Atskats uz untumu mēnesi

Standarta

Vispirms lai iet muzikālais baudījums, jo ir taču jāsāk ar kaut ko labu! Aprīlī iznāca šī brīnišķīgā “London Grammar” dziesma, bet jaunais albums droši vien kļūs par manu jūnija saundtreku. Un nu par pārējo – kamēr valodu speciālisti nevar vienoties, kā vārds “aprīlis” ir cēlies – vai tas ir atvasināts no aperire, kas nozīmē “atvērt”, domājot par visu, kas pavasarī plaukst un veras, vai no Afrodītes vārda, es mēģināju atcerēties, kas bija īpašs šajā mēnesī. Klimats tipiski aprīlisks. Vēl mazāk pārsteigumu kā citiem gadiem, jo bez mānekļiem, ka varētu tuvoties pavasaris. Šķiet, ka problēmas ar darbiem ir ne tikai man, bet arī pavasarim. Un atkal jau mans mēneša apskats briesmīgi aizmarinēts. Tāds ieildzis nerakstāmais periods bija. Iespējams, ka atvaļinājums būs šo jautājumu drusku uzlabojis. Vai arī nē.

Grāmatas. Izlasīto grāmatu skaits aprīlī tieši atspoguļo stundas, kas tika notriektas, bindžojot seriālu “Bones”. Neko nenožēloju! Vēl, protams, atgriezies niķītis iesākt jaunas grāmatas, pirms ir pabeigtas iepriekšējās…

  1. Džila Mensela – Milijas dēka. 4/5. Nomēģināju vēl vienu Menselas romāniņu. Šis man pat patika labāk par iepriekšējo, lai gan arī šis vāks ieturēts klasiskās Kontinenta tradīcijās. Arī šeit Mensela ir savijusi vismaz 3 atsevišķas sižeta līnijas. Galvenā varone ir Milija, kas kādā jaukā dienā, būdama bojfrenda pasūtīšanas procesa vidū, uz tuvējā klinšu skatu laukumiņa ierauga dāmīti, kura izskatās pēc lēcējas. Tb pašnāvnieces. Tā nu viņa pamet savu draugu un metas šamējo glābt. Glābšana ir veiksmīga, viņas ātri kļūst par draudzenēm, turklāt dāmīte izrādās esam slavenā lubeņu autore Orla Hārta (grāmatu klubā man šai brīdī vaicāja – kāpēc viņa būtu jāglābj?). Orlai maķenīt neiet, jo pēdējā viņas grāmata ir nokritizēta ne pa jokam (pelnīti), un vēl arī viņas nejēga vīrs viņu krāpj. Bet tad viņai dzimst ideja – rakstīt par dzīvi, kāda tā ir, tā nu viņa nolemj iedvesmoties no Milijas reālās dzīves un viņas attiecībām un izmantot to par pamatu savai jaunajai grāmatai. Tā kā Milija nav īsti godīga un slēpj faktu, ka ir nedaudz saķērusies kādā jaukā atraitnī (viņam ir tikai ~30, dzīvē gadās arī tā), Orla viņai sūta virsū dažnedažādus vīrišķus. Ar dažādiem panākumiem. Beigās visi dabonas un ir laimīgi. Visumā bija jautri. Patika. Lasīšu viņu vēl.
  2. Brian K. Vaughan, Fiona Staples – Saga, Volume 2. 4/5. Kāds labs cilvēks aprīlī aiznesa savus “Saga” eksemplārus uz Robert’s Books, kur tālāk tie nokļuva pie manis. Biju ļoti priecīga un aiz tā prieka pārlasīju arī pirmo daļu. Otrā daļa man nenorāva jumtu tik izteiksmīgi kā pirmā, kur katra lappuse bija pārsteigums, tomēr stāsts turpinās tikpat interesanti un krāšņi. Ļoti, ļoti patīk Fiona Staples radītās ilustrācijas. Ir pasaulē cilvēki ar talantu.
  3. Linda Needham – The Bride Bed. 2/5. Tā kā mums grāmatu klubā bija trešiņa (trash lit) raunds, tad vajadzēja paņemt kaut ko, kas tiešām atbilst parametriem, nevis vienkārši lubeni. Un ak vai! Man tagad ilgi šito nevajadzēs. Viena lieta ir lasīt atkritumliteratūru un ierēkt, cita lieta, kad pie trīssimtās lappuses galīgi vairs nav smieklīgi, lasot jau n-to reizi tās pašas tukšās, uzpūstās frāzes. “Ciets kā klints” un tādā garā. Stāsts ir par kādu daiļu jaunavu, vārdā Talia, kuras tēvs noliek karoti, atstājot savu nelielo pili un tai pieguļošo ciematu. Tā kā diemžēl ir 11. gadsimts, viņš to neatstāj viņai – tolaik tā nebija pieņemts. Tā nu pār pili nāk precinieku/iekarotāju/vandāļu orda cita pēc citas, un dažiem gribētājiem dāmīti izdodas gandrīz aizraut līdz altārim. No pēdējā un pretīgākā kandidāta nabaga jaunavu izglābj bruņinieks Alekss, kuru pats karalis ir sūtījis beidzot ievest te kārtību. Lai gan pateicīga, Talia arī ir diezgan lecīga, un viņai šitie “precinieki” jau ir līdz lampiņai. Tā nu viņa kundziņam uzreiz paziņo, ka viņu neprecēs, lai tur vai kas. Uz ko viņš atbild, ka nemaz netaisās viņu precēt. Jo izrādās, ka Aleksam gribas līgavu ar lielāku pili un bagātīgāku pūru. Bet hormoniem neko nepadarīsi, un dzirksteles starp šiem lec jau no pirmās sastapšanās. Sākums bija ļoti jauks, un tālāk izrādījās, ka jaunkundze nav dumja un ir parūpējusies par dažādiem izdzīvošanas mehānismiem, piemēram, kopā ar saviem ciematniekiem aplaupot visus viņu teritorijas caurbraucošos ratus. Jo no kkā jau ziemā būs jāpārtiek. Bet gandrīz 400 lpp. šāda tipa grāmatai ir par daudz. Ar pēdējām 50 reāli mocījos, lai gan tur beidzot sākās juicy bits, bet pat to pamanījās sabojāt ar pārāk daudz runām. Bildē ir grāmatas pakaļējais, nevis priekšējais vāks, jo tas vnk ir visa šī žanra esence. (Priekšējais bija vnk pārāk pieklājīgs.)
  4. Villijs Sērensens – Ragnaroks. 3/5. Šo uzgāju bibliotēkā, meklējot kaut ko jauku un īsu. Šis ir tāds fiksais ieskats ziemeļnieku mitoloģijā. Mazliet pasausi un sarkastiski, sākums gan (atkal jau!) bija daudz labāks, nekā turpinājums, jo uz priekšu palika tikai arvien sausāk un mazāk smieklīgi. Diemžēl. Drusku atsita tādu kā skolas konspektu. Daudziem stāstiem prasījās garāku izklāstu, jo tie šķita potenciāli ļoti aizraujoši. Bet vispār labs variants, ar ko sākt izglītošanos tēmā. Ļoti interesanti tie skandināvu dievi, šausmīgi stulbi un cilvēciski. Tāda nemitīga savstarpēja ņemšanās, skaudība, kasīšanās un augstprātība. Lokijs tiešām tai brandžā (tāpat kā supervaroņu filmās) šķiet sakarīgākais. Būs jāpalasa arī Geimena versija. Un jāgaida, ko par šo tēmu būs sarūpējis Taika Vaititi.

Kino. Varbūt esmu kaut ko aizmirsusi, tāpat kā aizmirsu marta apskatā pieminēt filmu “Moonlight”. Un pirms tam arī Loganu. Pirmā mani diemžēl galīgi neuzrunāja. Ir draugi, kuri ir sajūsmā, bet man bija tā – nu neko jaunu te neieraudzīju, un Oskari liekas vēl jo vairāk tikai politkorekti. Bet Logans bija vnk reāli brutāls. Jā, tur bija dažas labas lietas, bet man kaut kā apnikusi tā asiņu šķiešana pa labi un pa kreisi pusi no raidlaika. Neredzu tam īsti pamatojumu. Tāpēc man šķita, ka Pīrss Brauns “Rīta zvaigznē” runā tieši par to pašu, rakstot:

Serdes pasauļu iedzīvotāji kļuvuši tik nejūtīgi pret vardarbību, ka aizmirsuši – tā jāliek lietā ar mērķi. Vardarbība ir instruments. Tā paredzēta, lai šokētu. Mainītu. Tā vietā viņi to normalizējuši un sākuši godināt. Un radījuši izmantošanas kultūru, kur tā pieraduši pie seksa un varas, ka izvelk zobenu un izrīkojas pēc sava prāta ikreiz, kad kāds tiem pasaka nē.

Savukārt Karali Artūru gan tik viegli neaizmirst. Noskatījos to īpašajā #KingForADay bezmaksas seansā, un pēcāk aizgāju vēlreiz, uz Scape zāli, kur 3D, vislielākais ekrāns, vislielākā skaņa, vislielākais Artūrs. Parasti atkārtojumi tik drīz (šajā gadījumā gan 2 ned.) reti kad sagādā cerēto baudu. Pirms tam liekas, ka gribi skatīties vēlreiz, bet patiesībā sēdi un gaidi interesantās vietas. Vismaz tā man izgāja ar fantastiskajiem bīstiem. Bet šoreiz tomēr viss bija skaļāks un lielāks, tā ka negarlaikojos. Pie vēlmes atkārtot galvenokārt bija vainīgs lieliskais izcilais filmas skaņas celiņš. Spotify plate drīz būs nodilusi.

Mana mīļākā Gaja Ričija filma ir un droši vien paliks “Lock, Stock and Two Smoking Barrels”, kas ir redzēta tik daudz reižu, ka it kā jau būtu vajadzējis apnikt, bet – nē! Tomēr Artūrs pievelk ļoti tuvu, jo šeit ir visas lietas, kas man tīk – labs stāsts, labs vizuālis un laba mūzika. Varbūt ne visiem (spriežot pēc filmas finansiālajiem rādītājiem – diemžēl tādu ir daudz) piedur Ričija modernizētā versija par karali Artūru, bet šī pieeja man atgādināja Baza Lurmena “Romeo un Džuljetu”, par kuru viņš pats teica: “Gribu nocelt Šekspīru no augstā plaukta!”, kas viņam arī izdevās, jo viņš padarīja Šekspīru aktuālu, tuvu un saprotamu. Vismaz priekš manis kā 14-gadnieces tobrīd tā filma beidzot lika sajust šo materiālu kā savu. Tāpat tagad Ričijs ir radījis filmu par klasisku varoni, piešķirot personāžiem drēbes, kas ir tik modernas un izteiksmīgas, ka brīžiem šķiet pavisam mūsdienīgas, liekot viņiem bīdīt tekstus, kādos diez vai runāja 5.-6. gs., un galu galā radot aizraujošu un dinamisku stāstu. Vēl, protams, šī filma saņēma kritiku par to, ka tur pārāk maz vietas atvēlēts sievietēm. Bet šī filma arī nesaucas “Karaļa Artūra sievietes”! Un tajā, par laimi, nav aiz matiem pievilktas un nevienam nevajadzīgas romantiskās sižeta līnijas. Jā, tur ir maz sieviešu, bet stāsts ir par Artūra iekšējo cīņu – piepildīt savu likteni un dzīves uzdevumu vai turpināt izlocīties no jebkādas atbildības. Es, protams, esmu tikai par to, ka sievietēm ir jēdzīgas lomas, ko spēlēt, nevis tikai otrais un trešais plāns, bet dažās filmās tas tiešām nav nekāds iztrūkums. Bet ir jau cilvēki, kas aizies uz “FF” un pēc tam sūrosies, ka tur bija par daudz mašīnu…

Džūdam tiešām lieliski piestāv slikto lomas, viņš šeit ir ļoti izteiksmīgs Vortigerns un viņam ir tāda perfekti augstprātīga sejas izteiksme! Čārlijs Hanems ir vnk ideāls – dodiet vēl! Tāds baigi cool tipiņš, smuks un muti brūķēt arī prot. Ehh… Labi, man uz viņu šobrīd ir neliels fling, nespēju kritizēt 😀 Kad apnīk izklaide un action, var pafilozofēt par to, kā tornis simbolizē (IMHO) cilvēka augstprātību, un skaudri apzināties, ka ir jākļūst par briesmoni, lai apmierinātu savu varaskāri, ka cilvēks tik labprāt norobežojas no briesmoņa sevī, kad tas ir ērti, un ka mēs tik ļoti cenšamies neredzēt to, ko nevēlamies saskatīt. Īpaši tad, ja tādējādi būtu jāierauga briesmoņi mums līdzās.

TV. Ar trīs sezonu novēlošanos beidzot pieķēros stāstam par gangsteru ģimenīti 20. gs. sākuma Birmingemā – “Peaky Blinders”. Līdz šim bija dzirdētas dažādas slavas dziesmas, bet kā jau reizēm ir ar tiem saslavētajiem gabaliem – grūti pieķerties, jo bail vilties. Sākumā noteikti nevīlos, trešās sezonas iesākums gan tāds pašvaks. Jāatzīst, ka man šajā seriālā traucē tas, ka katra nākamā sezona sākas ar notikumiem 2 gadus vēlāk, kas mani izsit no emocionālā ritma. Lai nu kā, tagad, protams, esmu kvēla Kiliena Mērfija pielūdzēja. Viņa attēlotais Tomass Šelbijs ir tieši tāds sliktais zēns, kas patīk meitenēm – jā, slikts, jā, brutāls, bet tas viss – cēlu mērķu (ģimenes) vārdā. Un visiem viss godīgi, pēc nopelniem. Visumā tāds ļoti interesants ieskats tā laika pasaulē un savstarpējā dinamikā, arī starp policiju un bandām. Vizuāli, klausāmi un saturiski ļoti baudāms. Sems Nīls kā diezgan brutālais inspektors Česters Kempbels arī ir vnk izcils! Tāds maita, bet nav iespējams no viņa novērsties.

“Dzīvību vai nāvi”

Standarta

Pagaidām, kamēr mani uz grāmatu vākiem necitē, nākas veikt šādas korekcijas

Maikls Robotems ir autors, kura grāmatas vienmēr lasu ar baudu, un nu jau no viņa vienmēr sagaidu noteiktu līmeni. Lai gan Latvijā viņa grāmatas manu reti, pirmo, šķiet, iegādājos tieši Jāņa Rozes grāmatnīcā pirms kādiem gadiem astoņiem. Latviski divas viņas grāmatas savulaik bija izdevis “Kontinents”, bet laikam bez īpašiem panākumiem. To galvenais varonis ir psihiatrs Džozefs, kurš no apsūdzētā lomas pirmajā grāmatā pamazām kļūst par izmeklētāju pret paša gribu, bieži vien apvienojot spēkus ar (laika gaitā) pensionēto policistu Ruizu. Šai sērijā iznākušas pavisam 8 grāmatas, un pagaidām neviena no izlasītajām nav man sagādājusi vilšanos, jo Robotems ne tikai prot uzkurināt spriedzi, bet arī grāmatu pabeigt tā, lai nesanāk čiks.

Šis gan ir stāsts par vienu no retajām Robotema grāmatām ārpus sērijas. Nopirku pirms kāda laiciņa, jo BD to svieda pakaļ pa puscenu. Protams, tad es vēl nezināju, ka Grāmatu izstādē JR to sviedīs pakaļ pa 1 ēru! Bet nu neies pārdzīvot tādas lietas. Protams, šī grāmata būtu vēl kādu laiciņu marinējusies pa maniem plauktiem, ja vien es nebūtu ieraudzījusi, ka Zvaigzne to taisās izdot latviski. Tas man uzreiz uzsita azartu paspēt izlasīt pirms latviskā izdevuma. Principā šo var nolauzt pāris vakaros, ja nenodarbojas ar blakuslietām, jo rokraksts Robotemam ir patīkams un viegli lasāms, lappuses tā vien pašas šķiras uz priekšu.

More pregnancies could be blamed on rodeoes than almost any other form of entertainment, except maybe for male stripper revues.

Tātad – dienu pirms soda termiņa beigām Odijs Palmers izbēg no cietuma. Viņam, protams, ir plāns, bet vai tas ir saistīts ar tiem 7 miljoniem dolāru, par kuru nolaupīšanu viņš pavadīja 10 gadus cietumā? Šo 10 gadu laikā viņu ir mēģināts nogalināt ļoti daudzas reizes, un tomēr viņš ir izdzīvojis. Vēl vairāk – viņš pats nekad nav uzsācis nekādus kašķus, ieturējis cik nu iespējams neitrālas attiecības ar visiem, cītīgi strādājis, palīdzējis citiem cietumniekiem rakstīt apelācijas, vienvārdsakot – paraugpilsonis. Ja neskaita to, ka sēž cietumā. Un viņš nekad un nevienam nav paskaidrojis, kur palika tā nauda vai kāpēc viņš vispār piedalījās laupīšanā.

Un tieši tas ir jautājums, ko es sev uzdevu visbiežāk – kā tāds cilvēks kā Odijs vispār nonāca līdz dalībai laupīšanā? Jo vairāk lasītājs uzzina par Odiju, kurš ir totāli labais zēns, jo grūtāk ir nejust viņam līdzi. Bet dzīve ir tāda, kāda tā ir, un dažiem neveicas vairāk, nekā citiem. Robotems paralēli šķetina divus stāstus – viens ir par Odija bēgšanu un dažādiem tipiem, kas viņam dzen pēdas katrs savu iemeslu dēļ – gan šerifs, kas viņu apcietināja pēc laupīšanas un apšaudes, gan atlīdzību mednieki, gan FIB aģente Džūdija Hopsa Desiree Furness (pēc apraksta ļoti līdzinās Džūdijai). Otrs stāsts ir par Odija bērnību, jaunības sapņiem sasniegt ko vairāk, iegūt izglītību un neiet brāļa pēdās. Robotems pamet lasītājam informācijas druskas kā sunim kaulus, ļaujot katram pašam spēlēt detektīvu un izdarīt secinājumus. Un es tāpat kā grāmatas varoņi-detektīvi savus secinājumus pievilku pēc vajadzības. Respektīvi, pieķēru arī sevi pie šī – ja esi āmurs, drīz vien viss apkārt sāk izskatīties pēc naglām.

Kad ļoti patīk kāda autora darbi, reizēm rodas vēlme gan sev, gan citiem pierādīt, ka kāds konkrētais darbs (vai visi) ir baigi labais. Bezmaz ar putām uz lūpām. Tāpēc es divus mēnešus rakstu šo blograkstu, jo nespēju atrast īstos vārdus. Pavisam atklāti – grāmatas pusē es visus “kas un kāpēc” biju izdomājusi, jo esmu taču Šerloks, un sajutos vīlusies. Jo tas man nešķita tipisks Robotems – parasti (vismaz priekš manis) viņš nav tik viegli uzminams. Domāju – varbūt pie vainas tas, ka viņš izdomājis grāmatas notikumus risināt Amerikas dienvidos un ir vairāk iesprindzis, domājot par pareizu teksasiešu runasveidu un cietumnieku uzvedību, nekā to, vai ar sižetu viss kārtībā. Tāpēc bija prieks, kad izrādījās, ka gluži visu nebiju izdomājusi. Un tomēr – varēja iztikt bez manis pievilšanas un risināt to visu mazliet izmanīgāk. Atzīstu.

Bet kāpēc tad tik uzticīgi par viņu fanoju? Jo Robotems galvenokārt stāsta par ikdienā sastopamiem cilvēkiem. Ticamiem un parastiem. Viņiem nav miljonu, bet katram ir savs stāsts. Lasīšanas gaume laika gaitā mainās, un nu jau kādu laiku mani nespēj ieinteresēt spiegu trilleri, kur standartā darbojas satriecoši izdarīgi aģenti un nepārspējami seksīgas un tikpat gudras zinātnieces un kur ir samudžināti un nodevīgi pavērsieni ik pēc 30 lappusēm. Nepazīstu nevienu spiegu, bet, visticamāk, 90% grāmatu sižeti par šo tēmu ir autoru hiperaktīvās fantāzijas auglis, kam nav nekādas saistības ar realitāti. Tiesa, nepazīstu arī nevienu cietumnieku. Bet diemžēl pazīstamas ir dzīves, kas tīrā nieka dēļ dažreiz aiziet galīgā šreijā. Ir pazīstama bezpersoniskā “sistēma” un burta kalpi. Ir pazīstama vēlme visu iedalīt baltajā un melnajā, labajā un sliktajā. Un vēlme, kaut tie, kas visu dara mīlestības vai naudas vārdā, saņemtu pēc nopelniem.

Children normally grow up believing the world in a certain way. They hear fairytales and watch feel-good movies where every orphan finds a family and every stray dog finds a home. There is a moral to these stories. Good things happen to good people and love always finds a way, but for a lot of kids reality is less glossy and wholesome because they learn about life via a swinging belt or a swishing cane or cocked fist.

4/5

Zvaigznes izdoto versiju atpazīsiet ar šo vāciņu:

“Metamies cīņā!” jeb Marsa mēnesis

Standarta

Marts, kā jau droši vien daudziem zināms, ir saukts romiešu kara dieva Marsa vārdā. Nezinu, vai tas vienkārši pavasara efekts vai Marsa kareivīgums pie vainas, bet martā daļēji izdevās nopurināt ziemas murmulīgumu, un vismaz domas, ja ne darbi, tagad raisās mazliet enerģiskāk. Ha, nu blogā to gan nevar redzēt. Te iestājies tāds normāls iztukšītis. Tas tāpēc, ka gandrīz viss, ko uzrakstu, man riebjas. Un to, kas man riebjas, es nevaru publicēt. Bet tieši šodien ļoti saiedvesmojos no Jāņa Rozes Ziņneša, un radās dažas idejas, par ko rakstīt maijā. Un rakstīt ar prieku, nevis tikai atrakstīties.

Grāmatas. Marts šajā jautājumā bija diezgan ražīgs. Un arī ļoti raibs – apgrābstīju visdažādākās tēmas.

  1. Chris Hadfield – The Darkest Dark. 4/5. Ko darīt, ja tev ir bail no tumsas, bet tu sapņo kļūt par astronautu? Šī ir slavenā kanādiešu astronauta grāmata bērniem, iedvesmojoties no viņa paša bērnības, un man to vajadzēja tāpēc, ka tā bija iespēja tikt pie viņa autogrāfa. Nezinu, kur jūs ņemat savas grāmatas ar autogrāfiem, bet man ierādīja šo vietu – Blackwell’s.
  2. Ričards Rors – Ādama atgriešanās. 4/5. Šī ir grāmata, par kuru es neteikšu ne melns, ne balts. Man tā ļoti patika, bet ir cilvēki, kas iesaka to izmantot iekuram. Lai gan neesmu praktizējoša kristiete (grūta bērnība – pārāk agri mani aizstīvēja uz baznīcu, kur es neko nesapratu, garlaikojos un salu), šīs grāmatas reliģiskais piesitiens man galīgi netraucēja. Un šī nav grāmata tikai par vīriešiem, bet par mūsdienu sabiedrību kā tādu.
  3. Džila Mensela – Vajadzīga dārzniece. 4/5. Šo paķēru bibliotēkā, kad parādījās vilkme uz pavieglo literatūru. Par spīti traģiski bezgaumīgajam vākam (grūti aptvert, ka kāds nopietni taisījis šitās bildes ar mērķi ilustrēt grāmatas vāku, bet no otras puses – to visu un vēl vairāk var redzēt sociālajos tīklos), grāmatas saturs patiesībā ir ļoti labs. Stāsts ir par Nadju (viņa arī dārzniece), kas kādā ziemas dienā iebrauc ar mašīnu grāvī kaut kur ellē nekurienē. Bet viņas sargeņģelis neguļ un citā grāvī iestumj jaunu un daiļu vīrišķi. Tā nu viņi sastopas uz ceļa, dodas meklēt tuvāko apdzīvoto vietu, kur viņiem nākas pārnakšņot improvizētā viesnīcā (lasīt – pažobelē virs bāra) un dalīt vienu gultu. Ak šausmiņas! Protams, nekas nenotiek, jo Nadja ir laba meitene, kurai jau ir viens draugs. Pusgadu vēlāk viņi satiekas atkal, tikpat nejauši. Šoreiz draugs Nadju jau ir uzmetis, un daiļais gandrīz svešinieks Džejs viņai piedāvā darbu. Čīzīgs sižets, ne? Bet nav tik traki, jo šī grāmata ir dāsni pārlaistīta ar humoru, kuru nežēlo sentimentālajās situācijās nokļuvušie varoņi. Lai nebūtu garlaicīgi, ir piemesti dažādi Nadjas radinieki ar savām sirdslietām. Šo stāstu varēja būt pat mazāk, jo beigās jau tiešām bija par daudz. Bet visumā biju patīkami pārsteigta par kopējo kvalitāti.
  4. Michael Robotham – Life or Death. 4/5. Dienu pirms cietumsoda termiņa beigām Odijs Palmers izbēg no cietuma, kur pavadījis 10 gadus par bruņotu inkasācijas mašīnas aplaupīšanu. Lai gan varētu gaidīt, ka šis būs klasisks burlaku gabals ar pakaļdzīšanos un slēpšanos, Robotems vairāk runā par mums kā sabiedrību, kur katram ir sava ierādītā vieta, no kuras izrauties var arī nebūt iespējams, lai kā cilvēks necenstos. Brīžiem bija diezgan skumīgi lasīt par to, kā sabrūk sapņi. Odijs atgādināja Ūvi, jo arī te autors nolēmis uzkraut vienam varonim teju visas iespējamās nedienas. Bet, protams, ir arī šerifi, FIB detektīvi, zagļi un slepkavas, kā arī nedaudz pašaudīšanās un spraigs fināls.
  5. Agata Kristi – Slepkavība golfa laukumā. 3/5. Šī ir otrā grāmata par Erkila Puaro izmeklēšanām, un, lai gan pats noziegums bija interesanti izdomāts un izpildīts, un arī izmeklēšana bija atbilstoši interesanta, mani mēreni kaitināja Erkila asistents, kuram te ir iedalīta pamuļķa loma – ierauga smukus brunčus un zaudē jebkādu sajēgu. Šis vāks arī varētu ar labiem rezultātiem piedalīties bezgaumības konkursā.
  6. Jay Asher – Thirteen Reasons Why. 3/5. Kādu dienu Klejs Džensens saņem mīklainu kasti ar kasetēm. Izrādās, tās ir ierakstījusi Hanna – skolasbiedrene, kas nesen izdarīja pašnāvību. Savās kasetēs viņa izstāsta to, kā nonāca līdz šim lēmumam un kā ikviens, kas tās tagad klausās, tam ir tieši vai netieši pielicis roku. Grāmata par ļoti būtisku tēmu, kas diemžēl nekad nekļūs veca – apcelšanu, baumošanu un pazemošanu, kas notiek skolā. Lai gan situācija diemžēl ir pat pārāk pazīstama, kaut kā personiski līdz galam neaizķēra. Tomēr šis ir ļoti vērtīgs stāsts par to, ka visām šīm izdarībām ir ļoti nopietnas sekas. Nupat ir iznācis arī seriāls pēc šīs grāmatas motīviem.
  7. Zoji Saga – Meitene tīmeklī dodas turnejā. 4/5. Ļoti labs turpinājums pirmajai grāmatai par Peniju – meiteni tīmeklī. Šoreiz Penijai citas problēmas – kā izturēt mīļotā puiša-rokzvaigznes koncertturneju, nesajūkot prātā, jo: 1) viņu mīl miljoniem citu meiteņu; 2) viņa labākais draugs tevi ienīst; 3) viņš lauž gandrīz visus tev dotos solījumus, un dzīve ir viena vienīga vilšanās. Gudri, bet neuzbāzīgi par attiecībām un sevis meklējumiem pusaudža gados. Plašāk izteicos šeit.
  8. Tom Michell – The Penguin Lessons. 5/5. Stāsts par draudzību starp jaunu angļu puisi un Magelāna pingvīnu. Šausmīgi mīlīgi un aizkustinoši. Un pa īstam. Šī gada pirmā pieczvaigžņu grāmata, jo tas mīlīgums ietina mani kā pūkains mākonītis. Plašāk slavināju šeit.

Kino. Martā aizgāju uz vienu kinofestivāla “Spektrs” seansu – filmu “Lost City of Z”. Pirms trīs gadiem izlasīju tāda paša nosaukuma grāmatu, kas gari un plaši izklāstīja Persija Foseta dzīves sāgu ar zudušās pilsētas Z meklējumiem Dienvidamerikas džungļos (un pēc tam – viņa paša meklējumiem), tomēr savā izteiksmē bija visai pasausa. To lasot apcerēju, cik žēl, ka tik aizraujošu dzīvesstāstu izstāsta tik garlaicīgi, un ka filmas formāts tam varētu būt piemērotāks. Par laimi, tā domāju ne tikai es. Filma principā arī ir tāda, kā to iztēlojos, turklāt ļoti jāuzteic Čārlija Hanema veikums – tiešām lieliska loma. Galīgi nav, kur piekasīties. (Maiteklis – Artūrs ir vēl labāks!) Kino no 28. aprīļa.

Vēl bija dokumentālā filma “Viesuļvētra. Vēja odiseja”, kas izseko vētru no tās piedzimšanas Āfrikā, tās postošo ceļu pāri Karībiem un tālāk uz Ameriku. Vizuāli ļoti iespaidīga (bija vērts skatīties 3D versiju) ar spēcīgu klātbūtnes sajūtu. Un, protams, ļāva nopriecāties par to, cik garlaicīgā (lasīt – mērenā) klimatiskajā joslā mēs mītam. Tā ir par cilvēkiem – gan trakajiem meteorologiem, kas lido vētras centrā, lai mestu tur zondes un nodrošinātu prognozes, gan tiem, kas vēro pasauli no SKS, un arī tiem, kas gaida uz zemes un rāmi saloka savus flamingus un nostiprina mēbeles pie griestiem, lai tās nesamirkst plūdos. Govīm, kas prot atrast vienīgo neapplūdušo lieveni, zemūdens radījumiem, kam arī šī vētra neiet secen, un vēju, ar kuru nemaz negribētos sastapties. Un vēl tas nabaga jenots…

Ārpus kinoteātra repertuāra noskatījos “Hidden Figures”, kas bija brīnišķīga – stāsts par melnādainajām NASA darbiniecēm 60.tajos gados, par “space race” augstajām likmēm un tobrīd vēl ļoti izteikto segregāciju ikvienā dzīves sfērā. Rasisms bija dzīvs pat tik novatoriskā darbavietā kā NASA. Ja tu esi ne tikai sieviete, bet vēl arī melnādainā sieviete, tad nav nozīmes tam, cik gudra tu esi, jo tev tiks likti visi iespējamie šķēršļi. Par laimi, ne visi baltie vīrieši ir vienlīdz traki rasisti. Lieliskas aktrises, kuras lika noticēt šim stāstam un ļaut pievērt acis uz pāris neticami cukurainām vietām.

TV. Pēc draudzenes ieteikuma iemetu aci “Big Little Lies”, kas ir tapis pēc Laienas Moriartijas tāda paša nosaukuma romāna un tā centrā ir trīs dažādu sieviešu ģimenes, problēmas un noslēpumi. Ak šīs perfektās (iedomātās) dzīves! Arī aktieru buķete te ir nolasīta visai koša (Kidmena, Skārsgards, Viterspūna, Lorensa). Ļoti saistošs stāstījuma formāts, pirmā sērija šķita “baigi labais!!!”, bet ap ceturto man jau šķita, ka nekas jauns nenotiek, un veselu sēriju tiek apmuļļāti jau sen zināmie fakti. Tipa – materiāla pietiek 4 sērijām, bet sarunātas 8, nu tad ar kko laiks jāaizpilda. Kaut kad saņemšos un noskatīšos līdz galam. Jo fināls esot labs.

Kādu brīdi pasēroju par seriāla “Bones” izbeigšanos, bet tad atcerējos, ka patiesībā tā pirmās sezonas nemaz neesmu redzējusi vai esmu redzējusi tikai daļēji, tāpēc ķēros pie atkārtošanas. Pamatīgi nobindžoju, un ir skaidrs, ka pirmās divas sezonas nebiju redzējusi vispār. Secināju, ka sākumā visi ir bērnuģīmji un tievuļi, un ar pašvaku aktiermākslu. 2. sezonā Emīlija Dešanela turklāt ir piesavinājusies ļoti posh runasveidu, un brīžiem, kad es neskatījos ekrānā (jo es bieži vien skatos seriālus tik ar pusaci), nevarēju saprast, kam pieder tā balstiņa. Pēc bindža maratona sapratu, ka šis tiešām bija viens no maniem mīļākajiem seriāliem. Bet visas labās lietas reiz beidzas.

Par aprīļa plāniem tagad jau smieklīgi runāt, pāriešu vien uzreiz uz maiju – tajos ietilpst noskatīties otro sezonu seriālam “Versailles”, tur laikam kāds vīkends jārezervē, jo gan jau būs atkal grūti atlīmēties no tām galma intrigām. Un aprīļa beigās atgriezās Dareli. More fun! Un kur nu vēl Australian Masterchef, kas sāksies 1. maijā! Trīs vakari nedēļā būs tikai un vienīgi par ēšanu un gatavošanu. Ņammī! (Ja ir interese par šo šovu, iesaku tieši austrāļu versiju, kas tiešām ir par ēst gatavošanu, nevis kaut kādām seklām intrigām.) Un vēl maijā Netflix ieradīsies Anna no “Zaļajiem jumtiem”. Jā, zinu, ka tā ir jau pieejama citos kanālos, bet es pagaidīšu līdz legit versijai un tad bindžošu. Un man, protams, gribas pārlasīt grāmatas. Tikai kur lai tam visam atrod laiku?