Category Archives: Grāmatās

“Plūstošās smiltis”

Standarta

Pagājušā mēnesī man sanāca tāds neliels fantāzijas grāmatu maratons, un, tā kā ikdienā parasti nelasu tik daudz šī žanra grāmatu, mans katliņš bija pamatīgi uzvārījies — pārāk daudz notikumu, personāžu un pārdomu. Brīvajos brīžos, lai pārslēgtos, kāri metos citos žanros, vai tas būtu čik-lits vai krimiķi. Tādēļ piedāvājums iepazīties ar nupat iznākušo zviedru autores Mālinas Pēšsones Džolito grāmatu “Plūstošās smiltis” bija tieši laikā. Vēl jo vairāk tādēļ, ka tas solījās būt kaut kas atšķirīgs no nu jau pārāk ierastā un, ja godīgi — nedaudz apnikušā nordic-noir ar detektīvu-drūmo-alkoholiķi galvenajā lomā.

Tā kā šī grāmata ļoti veiksmīgi iekrita arī kategorijā, kuru šomēnes lasām grāmatu klubā — “apbalvotās grāmatas” — tad pastāstīšu nedaudz arī par tai piešķirtajām balvām. Uz grāmatas vāka ir lepni ziņots, ka tā ir saņēmusi Francijas balvu Le prix le point du polar européen — šī balva (angliski saukta — European Crime Fiction Prize) katru gadu tiek piešķirta labākajam franču valodā sarakstītam vai tulkotam Eiropas autora kriminālromānam vai trillerim. Romāns “Plūstošās smiltis” ir saņēmis arī apbalvojumu “Glass Key”, kas katru gadu tiek piešķirts Ziemeļvalstu kriminālromānam. No latviešu lasītājam pazīstamajiem autoriem šo apbalvojumu ir saņēmuši Jū Nesbē (“Sikspārnis”), Jussi Adlers-Olsens (“Vēstule pudelē”), Stīgs Lārsons (“Meitene, kas izpostīja sirseņu pūzni”) un Arnalds Indridasons (“Purvs”).

Grāmata sākas ar tiesu, kuras priekšā nu ir jāstājas 18 gadus vecajai Majai, kas pēdējos deviņus mēnešus pavadījusi pirmstiesas izmeklēšanas cietumā. Viņa tiek apsūdzēta līdzdalībā masu slepkavībā Jūšholmas vidusskolā, kur tika nogalināts arī viņas puisis Sebastians un labākā draudzene, kūdīšanā uz slepkavību un arī slepkavības veikšanā. Lai gan šī grāmata tiek pieteikta kā “tiesu romāns”, tas nav gluži precīzi. Šis nav grišemīgs gabals ar prokurores un advokāta milžu cīņu, dažādu slepenu notikumu vilkšanu gaismā un pierādījumu un liecību staipīšanu šurpu turpu. Jā, tur notiek tiesa un ir arī tiesu runas, bet to ir salīdzinoši nedaudz, un uzsvars ir vairāk uz visu to, kas noticis līdz tam. Par to, kāpēc viss notika tā, kā notika.

Cilvēkus neinteresē, ko citi saka vai domā, ko viņi pārcietuši, pie kādiem secinājumiem nonākuši. Cilvēkus interesē tikai tas, ko viņi jau domājas zinām.

Šī grāmata, protams, ir gana neparasta ar izvēlēto motīvu — lai gan masveida šaudīšanās ar mājsaimniecībā vai veikalā gana brīvi pieejamajiem ieročiem šur tur ir kļuvusi par teju vai ikdienišķu parādību, pie mums, par laimi, par šo problēmu sanāk domāt mazāk. (Ne jau tāpēc, ka latvieši būtu daudz jaukāki – mēs vienkārši piedzeramies un vicināmies ar lētiem, bet asiem galda piederumiem.) Līdz šim nebiju lasījusi nevienu literāru interpretāciju par šo tēmu un nezināju, ko īsti gaidīt. Un Pēšsone Džolito nav koncentrējusies uz šaudīšanos vien — te ir paķerts krietni daudz tēmu, tomēr tās visas ļoti organiski sader kopā. Te ir “biezo” priekšpilsētas vidusskola, kur mācās izredzētie baltie un bagātie zviedru bērniņi un pāris tumšādaini labdarības projekti – Samirs, teicamnieks, un Deniss, narkotiku tirgonis. Te ir biezo bērnu ballītes, jahtas, visatļautība un augstprātība, un kājas līdz ceļiem alkoholā un narkotikās. Te ir balto cilvēku nicinājums attiecībā uz pabirām no Āfrikas, kas augstāk par apkopēja vai taksista amatu nekad netiks, un te ir tikpat kvēls imigrantu nicinājums pret visu to zviedru ņemšanos ar integrāciju un līdztiesību, kas nedarbojas, ja nu vienīgi varbūt noder sirdsapziņas apklusināšanai, jo “viens nožēlojams sasvīdis zviedru sekstūrists ir vērts divtik daudz nekā četri simti indonēziešu”.

Romānam savu īpašo balsi piešķir Maja – savos novērojumos brīžiem jauneklīgi kategoriska un tieša, tomēr vienlaikus tik nopietna. Sākotnēji man šķita, ka te nāksies vairāk minēt, kurš izdarīja ko un cik liela vai maza ir Majas vaina visā notikušajā, tomēr intriga netiek uzturēta pārāk ilgi – Maja izstāsta visu. Un pamazām atklājas kopaina, kur viena lieta ved pie citām. Līdz ir jau par vēlu kaut ko glābt. Autore ir uzzīmējusi tiešām izteiksmīgus cilvēku portretus, un ne tikai Maju, bet arī Sebastianu, Amandu, Klāsu, Samiru.

Šī ir visai bēdīga grāmata, jo mēs esam tāds skumju radījumu bariņš — tiecamies pēc iedomāti vērtīgu cilvēku atzinības un draudzības, pieveram acis uz to, par ko domāt ir apgrūtinoši, piedāvājam savu atbalstu citiem tikai tādēļ, ka zinām — to nepieņems un nekādas liekas pūles mums nebūs jāpieliek. Un — kamēr tavs bērns nav aizgājis uz skolu un apšāvis pusi klases, tikmēr taču ar viņu viss ir kārtībā, vai ne? Viņš taču ne par ko nesūdzas, varbūt ir drusku paslinks. Es brīžiem biju ļoti dusmīga, jo mani tiešām sanikno cilvēki, kuri rada bērnus un pēc tam paši atsakās kļūt pieauguši, dusmojas, ka bērni ir bērnišķīgi, kliedz, spiedz un nav ģēniji jau 2 gadu vecumā. Un man bija patiešām ļoti žēl par notikušo (lai gan šis ir izdomāts stāsts), un tāpat kā Majai gribējās kaut ko vēl mēģināt saglābt. Gribējās, kaut mēs spētu pamanīt, kad bērns aug pie despotiskiem vecākiem, un būt gana drosmīgi kaut ko mainīt un piedāvāt palīdzību. Gribējās, kaut mēs prastu palūgt palīdzību tad, kad tā ir nepieciešama. Gribējās, kaut es brīžiem nebūtu šajā grāmatā ieraudzījusi pati sevi.

Meitenes nekad nedrīkst smieties pašas par saviem jokiem. Nekad nedrīkst runāt ātri, vai, vēl trakāk – skaļi. Meitene, kura pārāk skaļi runā par lietām, par kurām tikusi skaidrībā pašas spēkiem, tikpat labi var sākt publiski čurāt vai pie parlamenta rādīt pupus.

4/5

Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds

Grāmata no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi

Advertisements

“Force of Nature”

Standarta

Kad atklāju kādu jaunu autoru, kas man iet pie sirds, es svārstos starp divām galējībām – mesties uzreiz izlasīt visu bibliogrāfiju (un riskēt ar apnikumu, un agrāk vai vēlāk – vilšanos, ka visi darbi nav vienlīdz lieliski) vai taupīt tos nebaltai dieniņai, knibināties lēni un pa vienam, lai pietiek visam mūžam, vai pat pamest pusratā, lai cik ļoti patīk grāmata, vienkārši tāpēc – lai nepienāktu pabeigšanas brīdis. Džeinas Hārperes “The Dry” – pirmā grāmata par Āronu Falku mani tik ļoti aizrāva ar savu nepierasto formātu un vēstījumu, ka biju gatava jau pie pirmās izdevības ķerties klāt pie nākamā uzlējuma. Ko šoreiz arī darīju.

That was the one good thing about a decent hangover. It didn’t leave much room to feel anything else.

Ja pirmā grāmata par Āronu Falku tiešām bija par Āronu Falku, tāds kā origin story, kurā galvenais varonis sastopas ar saviem lielākajiem dēmoniem un izcīna būtisku cīņu, lai turpmāk varētu dzīvot ar skatu nākotnē, nevis mūžīgi apcerēt pagātnes notikumus un dzīvi, no kuras ir nācis, tad otrajā grāmatā viņš ir vairāk fona spēlētājs un risina nu jau mazāka mēroga personiskos jautājumus. Lai gan diez vai attiecības ar tēvu var nosaukt par maza mēroga personisko jautājumu. Lai nu kā – man ļoti patīk, ka autore nesteidzina Ārona attīstību un pie pirmās iespējas nepiekarina viņam vēl arī romantisko līniju, no kuras mūsdienās, šķiet, neviens autors vai filmu scenārists nespēj atteikties, vajag to vai nevajag.

Kā jau piedien detektīvgabalam, arī šis lasījās ātri un raiti. Tiesa, tas tikpat ātri un raiti sāk izdzēsties no manas atmiņas plates, un man nākas nedaudz apdomāties, lai varētu atstāstīt sižetu. Un lūk – izrādās, ka arī Austrālijā ir nesezona, kad daudz līst, ir auksti un, īsi sakot – viss ir slikti. Tāds nu ir burvīgais notikumu fons, kad ceturtdienas vakarā mežā dodas divas piecu cilvēku grupas, lai stiprinātu komandas garu jeb – mocītu sevi, salstot teltīs, klunkurējot pa meža takām un “baudot dabu”. Svētdienas rītā no meža atgriežas saliedējušies vīrieši, bet sievietes kavē. Pēcpusdienā arī viņas beidzot izveļas no meža – fingāļos, sakasījušās, izkāvušās, neēdušas, nosalušas, izmirkušas un, jā, vēl arī tā čūska… Un vēl viņas ir pazaudējušas Alisi. Ne tā jūsu ierastā pastaiga parkā. Te pasākumam pieslēdzas finanšu noziegumu izmeklētājs Ārons Falks, jo Alise ir iesaistītā persona kādā viņa lietā, tomēr viņa iesaistīšanās lietā ir visai minimāla, jo viņam atliek vien gaidīt, vai Alise tiks vai netiks atrasta.

Tikmēr lasītājs var piedalīties minēšanā – kas notika ar Alisi un vai viņa vispār vēl ir dzīva. Autore atkārto pirmajā grāmatā izmantoto formātu, kad šodienas notikumu nodaļas mijas ar pagātni. Par džeku grupas piedzīvoto nav vērts runāt, tur viss čill, toties sievietes gan sāk kasīties, knapi tikušas uz takas. Taisnību sakot, visas piecas ir diezgan maitiski eksemplāri, bet nu tā Alise… Negribētu viņu pazīt. Jo vairāk es par viņu uzzināju, jo mazāk man viņa patika. Apmēram grāmatas pusē sāka šķist – tikai ne vēl vienu neirotiķu/sociopātu gabalu, lūdzu! Šķiet, ka sliktās, nesakarīgās un reizēm pilnīgi slimās varones ir kļuvušas par tādu pašu muļķīgu kopēšanas tendenci kā savulaik vampīri, vilkači un distopijas. Vispirms kāds uzraksta labu vai puslīdz labu grāmatu par tēmu, un tad kaudzēm viduvēju skribentu metas arī nosmelt kādu krējumiņu ar vājiem atdarinājumiem. Tā nu es šo grāmatu liku mierā uz kādu nedēļu, lai nomierinātu savu sašutumu un vilšanos.

Par laimi, lasot tālāk, atklājās, ka šis nebūs tas briesmīgais kopēšanas gadījums un Hārperei ir citi plāni attiecībā uz šo stāstu. Līdzīgi kā pirmajā grāmatā arī šoreiz aizdomās var turēt ikvienu, un ikvienam/ikvienai bija izdevība un iemesls. Nemaz runājot par nezināmajiem, kas varbūt slēpjas, bet varbūt neslēpjas meža biežņā. Autorei izdodas ļoti izteiksmīgi parādīt tik dažādos cilvēcisko attiecību līkločus, īpaši pievēršoties sieviešu (ne)draudzībai, māsu attiecībām un vecāku-bērnu jautājumam. Viņas pieeja krimiķiem patiešām ir kā malks svaiga gaisa, ar lielu interesi gaidīšu viņas turpmākās grāmatas, gan atzīstot, ka vieta uzlabojumiem tomēr vēl pastāv.

If serious money was being hidden, it was for a reason. Those pristine white collars only got grubbier the further down the trail, until by the end they were downright dirty. Falk hated it. He hated everything about it. He hated the way men in plush offices were able to wash their hands at arm’s length and tell themselves it was simply a bit of creative accounting. The way they could spend their bonuses and buy their mansions and polish their cars, all the while pretending that they couldn’t begin to guess what was rotting at the far end. Drugs. Illegal firearms. Child exploitation. It varied, but it was all paid for in the common currency of human misery.

4/5

Decembra romantika #5

Standarta

Ņemot vērā, ka vismaz kalendārā jau ir atnācis pavasaris un Lieldienas, man beidzot jāpabeidz šis melnraksts par Ziemassvētku lasāmvielu. Vai jāklusē mūžam. Jāatzīst, ka savā otrajā piegājienā Ziemassvētku literatūrai es galīgi novirzījos no sākotnējās idejas, ka tie būs ideālā romantiskā ziemas romāna meklējumi. Lai gan man jau gadu guļ mājās viens tāds romantisks stāsts, kaut kā nesanāca tam šoziem pieķerties. Decembrī gan iesāku citu romantisko romānu “I Heart Christmas”, izlasīju 1/4, un tas bija pat visnotaļ labs un patīkamā valodā rakstīts, bet kaut kā nespēju saslēgties ar galvenās varones problēmām – negaidīts paaugstinājums darbā (kļūs par žurnāla redaktori), un tad viņas jaukais, mīļais vīriņš, kas vienlaikus ir arī rokzvaigzne, ar viņu neapspriežoties, nopērk jaunu dzīvokli. Ak, šīs Pirmās pasaules problēmas… Ka tagad viņa nevarēs paņemt 2 brīvas nedēļas pirms Ziemassvētkiem, lai vienkārši noskaņotos svētkiem. Jo daudz darba un vēl tā pārcelšanās. Ak, jā, vēl no Britānijas ieradīsies ciemos vecāki (tā gandrīz nebrīdinot). Smagi. Varbūt pēc gada man būs atbilstošāks noskaņojums un varēšu šo trako drāmu pabeigt. Tāpēc tagad par to, ko izdevās izlasīt.

Matt Haig vārds man nav svešs, tādēļ, kad Ziemassvētku grāmatu meklējumos uzdūros viņa grāmatai “A Boy Called Christmas”, ilgi neprātoju, vai to lasīt vai ne. Šī grāmata radās pēc tam, kad autora dēls uzdeva jautājumu – kāds Ziemassvētku vecītis bija, kad bija vēl zēns?

Un, lūk, kāds bija mazais Nikolass – dzīvoja viņš Somijā, nekurienes vidū (vēl lielāks nekurienes vidus ir tikai Norvēģijā) kopā ar tēti malkascirtēju, kurš, protams, bija pliks kā baznīcas žurka. Attiecīgi tāds pats bija arī Nikolass. Bet viņiem bija mīlestība un saskaņa. Un pieradināta pele. Tiesa, ne sevišķi labi paēdusi pieradināta pele. Viņu diezgan jaukā idille (par spīti nabadzībai) izbeidzas, kad Nikolasa tētis piekrīt kopā ar puspazīstamiem džekiem doties uz Tālajiem Ziemeļiem, lai atrastu elfu pilsētu, atvestu karalim pierādījumu par tās eksistenci un saņemtu 12 tūkstošus rubļu! Kad tēvs ilgi neatgriežas, Nikolass dodas viņu meklēt, jo blandīties pa sniegotu mežu šķiet labāka opcija, nekā dzīvot pilnīgi šausmīgās tantes pakļautībā un pārtikt no samazgām. Nikolass atrod gan elfu pilsētu, gan arī pa ceļam satiek kādu pavisam īpašu ziemeļbriedi. Tiesa, arī maģiskā un pozitīvā elfu pilsēta ir piedzīvojusi pārmaiņas, kad par mēru ir kļuvis diezgan diktatorisks tipāžs, un laipnās sagaidīšanas vietā (kas būtu normāli) Nikolass ātri vien nokļūst elfu cietumā. Jo elfu jaukums un laipnība neko labu viņiem pašiem nav devis. Nu, un tas viss ir tikai sākums.

An impossibiliy is just a possibility you don’t understand yet.

Puse no grāmatas šarma ir Chris Mould radītās lieliskās ilustrācijas, otra puse – humors. Trešā puse – pāri plūstošais pozitīvisms. Lai gan brīžiem stāsts ir diezgan bērnišķīgs, tajā ir arī sirdslaužamās vietas, un tas pilnīgi noteikti iezīmē Nikolasa bērnības beigas. Bet par Ziemassvētku vecīti cilvēks nekļūst vienā dienā. Šis ir stāsts par pieaugšanu, par labu un ļaunu, par brīnumiem un ticību sev un labajam ikvienā no mums. Grāmatai ir arī divi turpinājumi, kuros plānoju ieskatīties nākamajos gados pēc kādas humora un prieka devas.

Strangers are just friends with weird faces.

Kategorija: Ziemassvētku

Vērtējums: 4/5

 

Fannie Flagg grāmatu “A Redbird Christmas” nu jau aizpērnajos Ziemassvētkos man uzdāvāja Mairita, un es šo grāmatu apzināti taupīju savam ziemas grāmatu lasīšanas laikam. Stāsta galvenais varonis ir piecdesmitgadnieks Osvalds, kuram ārsts pavēl steidzami pamest Čikāgas nežēlīgo ziemu, ja viņš grib nodzīvot ilgāk par pāris mēnešiem, jo viņa plaušas ir sasniegušas stadiju, kad pavisam drīz iesniegs atlūgumu. Tā nu Osvalds nokļūst ASV dienvidu galā, kur ne tikai ziemas ir maigas, lai neteiktu – siltas, bet arī cilvēki jauki un sirsnīgi. Te viņš atklāj pavisam jaunu pasauli. Un tie ir ne tikai apkārtējie cilvēki, bet vispārīgais dzīves ritums, citādāka ikdiena, pavisam maz rūpes un kaudzēm brīva laika. Tā nu viņš runājas ar kaimiņiem, sēž uz steķiem un vēro putnus, un beigās pat piepilda senu dzīves sapni – sāk gleznot. Un pamazām dziedē brūces, kuru viņam nav mazums.

No, Christmas for him had always been like someone shining a great big spotlight down in that dark empty space inside him, and the only way he had been able to handle it in the past was to get drunk.

Grāmata ir patiešām mīlīga, bet ļoti jau nu cukuraina. Bet tai pašā laikā – ir pārdomas un atziņas, kas ir ļoti trāpīgas un nebūt ne virspusīgas. Ir pagrūti saprast, kurā laikposmā tieši norisinās grāmatas notikumi, bet visjaunākie laiki diez vai tie ir, jo daži no tiem gājieniem šobrīd vienkārši neietu cauri birokrātijas pinekļu dēļ. Loģikas pieklibošana pāris vietās (galvenokārt attiecībā uz naudu) bija īpaši manāma. Kas bija traucējoši, bet ne tik ļoti, lai pārtrauktu lasīšanu. Varu ieteikt izlasīt tiem, kas grib dzīvē kaut ko īpaši jauku, ar labiem cilvēkiem un labām beigām.

Kategorija: Ziemassvētku romantiskais

Vērtējums: 3/5

 

Ziemassvētku kriminālstāstu krājumiņu “Murder on Christmas Eve” paķēru aiz inerces, jo pērn lasīju pirmo šādu stāstu krājuma laidienu. Un, lai gan tas bija tikai viduvējs, reizēm vienas un tās pašas kļūdas ir jāatkārto, lai, cerams, tās nepieļautu vēl arī trešo reizi. Īpaši neizplūdīšu, vien teikšu, ka ar otro krājumu tā veidotājiem ir gājis vēl švakāk – ir pāris stāsti, kas ir tīri ok, bet viss pārējais ir sēnalas un garlaicība. Žēl gan iztērētā laika, gan naudas. Protams, gaumes ir dažādas, tomēr prasīgiem lasītājiem es šo kolekciju neieteiktu. Tad jau būtu labāk riskējusi ar kādu Ziemassvētku romantisko trešiņu. Vairāk jēgas un prieka.

Kategorija: Ziemassvētku kriminālais

Vērtējums: 2/5

“Tumšmute”

Standarta

Jau kopš bērna kājas esmu piedzīvojumu literatūras cienītāja. Jo kas var būt labāks kā aizraujošs stāsts par jūras braucieniem, laušanos caur džungļiem vai cepšanos tuksnešos, satikšanos ar nelietīgiem neliešiem, pirātiem un iezemiešiem, cīņu ar zvēriem un dabas stihijām, lai beigās atrastu gan lielumlielās bagātības, gan pats sevi?

Problēma tikai tā, ka pieaugšana un prasību rašanās attiecībā uz patērētās literatūras kvalitāti (valodu, sižetu u.tml. niekiem) liedz gūt prieku no daudzām piedzīvojumu grāmatām, jo tās bieži ir vai nu pārāk bērnišķīgas vai paviršas. Arī bērnības gadu labāko piedzīvojumu grāmatu pārlasīšana bieži beidzas ar vilšanos. Kas atliek? Mēģināt, mēģināt un vēlreiz mēģināt! Vai arī pārmesties uz citiem žanriem, piemēram, ceļojumu aprakstiem (kas reizēm nemaz nav piedzīvojumiem bagāti, bet gan ir viens liels kašķis ceļabiedru starpā) vai fantāzijas un fantastikas darbiem, kas parasti ir pilni ar dažādiem mošķiem un neparastiem piedzīvojumiem. Un bieži vien rakstīti pavisam pieaugušiem (ja neskaita faktu, ka viņi vēl joprojām grib lasīt pasakas) pieaugušajiem.

Tā kā manā tuvumā esošie mazie cilvēki sāk pieaugt un lasīt grāmatas, kuru tematika kaut cik pārklājas ar manu gaumi, es varu sākt uzbāzties ar ieteikumiem. Tiesa, grāmatas patikšana vai nepatikšana vienmēr ir ļoti subjektīva, un ar jauniem cilvēkiem vēl jo vairāk. Tāpēc cerība, ka ietrāpīsi, nav diži liela.

Uzzinot, ka Prometejs ir spēris soli bērnu grāmatu laukā, mani tirdīja ziņkāre, tāpēc, pirms doties uz Grāmatu izstādi, kur šai grāmatai jau bija jābūt pieejamai taustāmā formātā, es iemetu aci vecajā labajā Amazonē, kas ļauj izlasīt dažas lappuses un palīdzēt pieņemt lēmumu – vajag man šo vai nevajag. Izlasīju pirmo nodaļu un secināju, ka ir labi un ar humoru. Riskēšu! Bruņojusies ar atrunu, ka šo gabalu dāvināšu kādai jaunai dāmai, kas saka, ka viņai patīk piedzīvojumu stāsti, nopirku grāmatu un ērti iekārtojos dīvānā. Gan paturot prātā sāpīgās pieredzes, kad bērnu grāmata tik tiešām ir bērnu grāmata – sižets trakoti mazticams, dialogi garlaicīgi, joki tizli un sižeta caurumu vairāk kā krāteru uz Mēness. Sak – viņi tāpat ir par mazu, lai pamanītu šādas tādas nepilnības.

Un nu par grāmatu! 😀 Tumšmute ir viens no pēdējiem Drūmajiem ciemiem. Nu, patiesību sakot, ciemi kā tādi vēl pastāv, vienkārši tajos vairs nenotiek nekas neparasts. Izņemot Tumšmuti. Te vēl joprojām, izmantojot pārejas, no Apsēstās puses ik pa laiciņam iegāžas kāds briesmonis, atvainojiet – leģenda, – piemēram, mīnotaurs, mantikora vai bazilisks. Viņu nolūki nav nekādi mīlīgie, tāpēc Drūmajos ciemos ir leģendu mednieki, kas ir mācījušies un trenējušies tikt galā ar šitādiem maģiskiem neradījumiem, atvainojiet – leģendām.

Un tā kā Tumšmute ir pēdējais šāds ciems, var teikt, ka Fina tētis ir pēdējais leģendu mednieks. Viņš gan dēlu uzcītīgi gatavo amata pārņemšanai, bet nevar teikt, ka Finam tas labi padotos – lai gan viņš zina visus manevrus un darbības, ir tos izpildījis treniņos simtiem reižu, praksē kaut kā tas viss īsti nestrādā. Varbūt viņam nemaz tik ļoti negribas kļūt par leģendu mednieku, varbūt viņš nejūtas gana drosmīgs, varbūt viņam šķiet, ka nemūžam neaizvilks līdz tēta līmenim, jo viņš ir sasodīti izcils mednieks — Fina vecumā viņa bagāžā jau bija vairāki varoņdarbi, kamēr Fins… Nujā, Fins ir staigājoša neveiksme un, ieraugot briesmoni/leģendu labāk izlemj bēgt ātri ātri, nevis cīnīties. It kā nepietiktu ar spriedzi, ko rada fakts, ka pēc nepilna gada Finam ir jākļūst pilntiesīgu mednieku (kas nozīmē, ka līdz tam viņam ir jāveic vismaz trīs varoņdarbi), Apsēstās pasaules iebrukumu Tumšmutē kļūst arvien vairāk un ir skaidrs, ka briest kaut kas nelādzīgs.

Šis ir labi nostrādāts stāsts ar vieglu humoru, kas vēsta ne tikai par cīņu ar briesmoņiem, bet par drosmi, bailēm, pienākumiem, draudzību un piedzīvojumiem. Ir Fins, kurš nejūtas gatavs iet tēva pēdās un vēl tikai meklē savu ceļu, ir Fina tēvs, kas vienlaikus ir gan diezgan lecīgs varonis, gan arī tas cilvēks, kurš nešaubīgi zina savu uzdevumu un nevairās no tā. Arī varoņi ir tikai cilvēki, un arī viņiem gadās kļūdīties vai nodarīt kādam pāri. Savukārt briesmoņiem arī ir savs plāns, vēlmes un, kas zina – varbūt pat sirdsapziņa. To visu papildina izteiksmīgas ilustrācijas, īpaši noderīgas ir briesmoņu bildes un apraksti (nabaga baziliski). Un beigās vēl jauks cliff-hangerīts, lai būtu lielāka ziņkāre lasīt nākamo grāmatu.

Ja arī jums šī grāmata iepatiksies, tad ir divas jaukas ziņas – grāmatai ir 3 turpinājumi, kuri, cerams, nonāks arī pie latviešu lasītājiem. Otrā ziņa ir tā, ka sagatavošanā ir animācijas filma, un materiāls ir nodots ļoti prasmīgās rokās – tajās, kas strādājušas gan pie Pixar, gan Disney filmiņām. Tā kā ir pamats cerībām, ka arī šis materiāls tiks apstrādāts ar pienākošos cieņu.

5/5

Mīlēt viegli

Standarta

Lasāmgads ir iesācies labi. Un, jā, es atkal norāvos bibliotēkā. Lai gan apņēmos tā darīt retāk, es jūtos vainīga, ja man bibliotēkā ir jāatbild – “Nē, šoreiz neko.” Un paņemu trīs grāmatas 😀 Kādu laiciņu atpakaļ sāku apsvērt domu kaut ko palasīt arī krievu valodā, jo jūtu, ka citādi tai drīz būs gals klāt. Ar draudzeni reiz aizgājām uz Polaris grāmatnīcu, kur pacilāju dažas grāmatas un konstatēju, ka varbūt jau ir par vēlu un mana krievu valoda vairs nav reanimējama. Pēc Jaunā gada, izrādot kolēģei tuvējo bibliotēku, kaut kā neviļus aizklīdu līdz krievu valodas grāmatu plauktam, kur ieraudzīju šo grāmatu (“Просто любовь”), un tā man šķita kkur redzēta. Ieskatījos Goodreads un atcerējos, ka vasarā to bija lasījusi paziņa. Toreiz tā grāmata mani neieinteresēja, vāks nepārprotams, nosaukums – pārprotams (“Easy” – vai tā atkal ir kkāda vieglā erotika bez sižeta?).

Kad biju tikusi galā ar savu slinko prātu, kurš, ieraugot kirilicu, momentā ieslēdz visas avārijas gaismas un sāk nebalsī gaudot: “Sistēmas pārslodze!!! Atcelt, atcelt, ATCELT!!!”, un pārliecinājusi to, ka nekāda pārslodze te nav un ka visi burti ir pazīstami, tad tālāk (vietām gan ar vārdnīcas palīdzību) gāja visnotaļ labi, ņemot vērā, ka pēdējoreiz kādu grāmatu krieviski lasīju pirms gadiem 15. Šī grāmata jau no paša sākuma aizrāva tik ļoti, ka pat laušanās ar krievu valodu mani nespēja atturēt. Nenoliegšu gan, ka kāda daļa valodas nianšu man tomēr aizpeldēja garām, īsti nenovērtētas.

Bet nu pietiks par mani. Jo stāsts ir par Žaklīnu, un sākas tas diezgan neoriģināli – meitene vidusskolā sāka satikties ar puisi un pēc skolas beigšanas izvēlējās nevis sekot savam sapnim par mācībām konservatorijā, bet gan sekot savam puisim uz viņa izvēlēto koledžu, jo viņi taču paliks kopā uz visu mūžu, vai ne? Protams, ka otrā mācību gada sākumā čalis izlemj, ka viņam tomēr vajag nenopietnas attiecības, un izraksta Žaklīnai vilka pasi. Meiča divas nedēļas pavada, raudot spilvenā un laižot dēlī mācības. Lai viss būtu nevis vienkārši slikti, bet reāli sūdīgi, viņai vēl, nākot no Helovīna ballītes, uzbrūk ex-bojfrenda čoms un mēģina izvarot. Šajā vietā viņas liktenis tomēr vēršas uz labu, jo iejaucas kāds svešinieks (vēlāk viņu iepazīsim krietni tuvāk), pamatīgi pieklapē uzbrucēju un parūpējas, lai meitene bez turpmākiem starpgadījumiem nokļūst savās kopmītnēs.

Pēc tam, protams, svešinieks (vārdā Lūkass) viņas dzīvē parādās arvien biežāk, jo, izrādās, apmeklē tās pašas ekonomikas lekcijas, ko viņa, un strādā vietējā kafejnīcā. Un, lai gan puisis ir vairāk nekā tikai nedaudz pievilcīgs, katra šī satikšanās Žaklīnai atgādina par tonakt notikušo, līdz ar to prieka no tām ir pamaz. Tikmēr Žaklīnai jāsāk strēbt to putru, kas ir ievārīta, divas nedēļas bastojot ekonomiku. Profesors par viņu apžēlojas un ļauj atstrādāt, liekot sazināties ar lekciju asistentu Lendonu, kas viņai uzdos darāmo un, ja nepieciešams, palīdzēs. Sākumā sarakste ar asistentu ir pastīva, bet necik ilgi, kā jau abi sarakstās biežāk, nekā būtu nepieciešams tikai ekonomikas projekta dēļ, un flirtē uz nebēdu. Tātad te mums ir jau divi potenciālie kandidāti uz galvenās varones salauzto sirdi. Un neaizmirsīsim arī par ex, kurš gan jau arī kādā brīdī atjēgsies un izlems, ka viņam vajag Žaklīnu atpakaļ. Tā vismaz parasti notiek šādās grāmatās/filmās.

Nekur tālu nav pazudis arī uzbrucējs Baks, kuram šķiet, ka dabūšana pa muti no garāmgājēja bija tīrākā nejaušība un lieta ar Žaklīnu vēl nav nokārtota līdz galam. Un ka nākamreiz viņam varētu sekmēties labāk. Tieši šis motīvs grāmatā ir ļoti spēcīgs – ka sievietes dažādu iemeslu dēļ izvēlas noklusēt pāridarījumus, tādējādi ļaujot šādiem “bakiem” dzīvot pārliecībā, ka viņi ir nesodāmi, un turpināt savus izgājienus. Starp iemesliem ir – “tāpat citi cilvēki/draugi/policija man neticēs” un “gan jau es pati biju vainīga” (nē, nebiji!). Šī tēma ir viena no tām, par kuru mani ir visvieglāk uzcept, bet šoreiz cenšos sevi valdīt (un tāpēc divas nedēļas rediģēju, ko teikt). Nezinu, kas ir ar mums kā sabiedrību, ka ar tādu prieku metamies cits citu zākāt, bet īpaši mani sāpina, kad šādās situācijās pat no pazīstamām sievietēm ir gadījies dzirdēt tekstu: “Viņa pati vainīga – nevajag staigāt tik īsos svārkos!” Izvarošanai nav attaisnojuma. Vienalga, kā sieviete ir ģērbusies, kāds ir viņas statuss sabiedrībā vai uzvedība. Un ikreiz, kad jūs attaisnojat šādu vīrieti, viņam tiek dota zaļā gaisma turpināt fizisku vai verbālu vardarbību pret šo vai kādu citu sievieti. Šī grāmata gan ir samērā pozitīvs piemērs, kad par spīti spiedienam no Baka draugiem, korporācijas un pat dekāna, sievietes tomēr iedrošinās un tiek iedrošinātas atklāt, kas viņš patiesībā ir. Bet cik ir šādu pozitīvu piemēru?

Cerot, ka šī informācija sasniegs tos, kam ir grūtības saprast to piekrišanas jautājumu, par šo tēmu pirms pāris gadiem tika izveidots pamācošs video ar nelielu humora piedevu – kā tad saprast, viņa piekrita seksam vai ne, salīdzinot to ar tējas dzeršanu.

Kopumā šī bija ļoti pozitīva un iedvesmojoša grāmata, kas paralēli nopietnajai tēmai uzbūra arī ne ar ko nesalīdzināmo jaunības noskaņu, kad viss notiek un viss ir iespējams, sajūtu ziņā atgādinot “Felicity” – manas jaunības seriālu. Lai gan es no tā maz vairs atceros 😀 Protams, arī te ir nodevas žanram, jo Žaklīnas ex ir nedaudz par daudz stereotipizēts.

5/5

Es gribētu cerēt, ka ikvienai sievietei ir kaut viena persona, kurai viņa var uzticēties vai pie kuras vērsties pēc palīdzības un padoma. Realitāte gan laikam ir citāda, tāpēc varbūt var noderēt kaut vai šis:

http://www.pretvardarbibu.lv/kur-versties-pec-palidzibas/

Sausums (“The Dry”)

Standarta

Tādu viņu var noķert tepat Globusa grāmatnīcā

Džeinas Hārperes (Jane Harper) romānam “The Dry” (Sausums) uzklīdu kaut kur interneta ārēs, nospriedu, ka varētu būt lasāms, ieliku savā Goodreads lasāmlistē, un tur tas būtu palicis vēl kādus gadus, ja ne pāris lietas vienlaikus – Goodreads bija ielikuši Hārperes jauno romānu “Force of Nature” savos jaunumu e-pastos un draudzene man pajautāja, kādiem ārzemju blogiem es sekoju. Es nesekoju nevienam, jo neesmu speciāli pētījusi šo jautājumu, bet nejauši neesmu uzklīdusi nevienam blogam, pie kura man īpaši gribētos atgriezties – pārsvarā uzduros ļoti glīti noformētiem blogiem, kur nekā daudz vairāk par smukām bildītēm nav, jo pārdomas diemžēl ir tādā pamatskolnieka līmenī. Todien sanāca pievērsties blogpētniecības jautājumam, un kādā (tīri pieņemamā) blogā izlasīju Hārperes otrās grāmatas vērtējumu, pakašājos savā jau minētajā Goodreads listē un nolēmu – ok, ir laiks! (Starp citu, drīkst man ieteikt labus, angliski rakstošus grāmatu blogerus, kuri lasa arī ko citu bez YA distopijām.)

Tātad par grāmatu. Pirmo reizi 20 gadu laikā federālais aģents Ārons Falks ierodas savā dzimtajā mazpilsētā Austrālijas laukos, lai apmeklētu sava labākā drauga Lūka bēres. Teikt, ka Āronu gandrīz neviens nepriecājas redzēt, būtu maigi teikts. Pirms tiem pašiem 20 gadiem Ārons tika turēts aizdomās par skolasbiedrenes slepkavību, bet Lūks bija viņa alibi. Un kāds zina, ka viņi abi meloja. Tagad Lūks ir miris, it kā nošāvies, pirms tam nokopjot savu sievu un dēlu. Visiem viss šķiet nepārprotams – puisim no ilgstošā karstuma un nebeidzamajām divus gadus garā sausuma radītajām problēmām izdeguši drošinātāji. Tikai Lūka vecākiem un vietējam policistam Rako, kurš pilsētā ieradies vien pirms pāris nedēļām, viss nešķiet tik vienkārši. Ārons tiek pierunāts palīdzēt ar izmeklēšanu, un viņa problēmas var sākties.

Jo dziļāk Ārons un Rako rok, jo skaidrāk ir redzams, ka kādam ļoti nepatīk vai nu rakšanās šajā konkrētajā lietā vai Ārona klātbūtne. Vai arī abas. Tieši un netieši draudi, lielas un mazas riebeklības, dažādi apvainojumi un melni mazpilsētas noslēpumi. Un kur nu vēl tā senā Ellijas slepkavības lieta, kas tā arī palikusi neatrisināta.

The guy had probably been waiting twenty years to feel superior to someone and wasn’t about to waste his chance.

Hārperei ir izdevies radīt ļoti pārliecinošu naidīgas, noslēgtas un maziskas mazpilsētas sabiedrības tēlu, kur visi danco pēc vienas stabules, kur visi mīž no tā viena stabulētāja un ir gatavi iztikt bez sava personiskā viedokļa, jo tā ir vieglāk. Es pat nevaru izstāstīt, cik ļoti mani tas viss tracināja. Diemžēl pārāk labi pazīstama attieksme. Autorei izdevās situāciju uzkurināt līdz pakāpei, ka es baidījos, ka Ārons nākamo rītu vairs nesagaidīs (par spīti faktam, ka zinu – par viņu ir uzrakstīta jau otra grāmata). Es turēju aizdomās gandrīz visus personāžus un penterēju savā galvā sarežģītus scenārijus (neviens no tiem nebija pareizs). Vienvārdsakot – es lieliski pavadīju laiku! Vakaros man bija sevi jāpierunā uzvesties prātīgi un iet gulēt, nevis turpināt lasīšanu.

His flat may be quiet and empty when he returned at the end of each day, but he wasn’t watched by curious eyes that knew every last thing about him. His neighbors didn’t judge him, or harass him and spread rumors about his family. They didn’t leave animal carcasses on his doorstep. They left him alone.

Paralēli Lūka slepkavības izmeklēšanai vijas pagātnes stāsts – par četriem draugiem, no kuriem viena dzīve aprāvās 16 gadu vecumā. Par dirnēšanu uz parka soliņiem, pa klusiņām strebjot grādīgus dzērienus un lūkojot, vai kaut kur netuvojas vietējais ments ar rājienu. Par pirmās mīlestības mazajiem, kautrīgajiem aizmetņiem. Par labi slēptu izmisumu un ne tik veiksmīgi slēptu greizsirdību. Par vardarbību ģimenē, kuru visi redz, bet nevienam nav drosmes iejaukties. Par vainas apziņu, kas gail vēl visus šos gadus vēlāk.

Kas man patika – ļoti emocionāli sasaistījos, lai gan ne ar to vieglāko tēmu, patika ieskats Austrālijā par spīti tam, ka autore piemin dažādas zirnekļu sugas, ko nejauši gandrīz iegūglēju, un tikai austrāliešiem raksturīgās angļu valodas īpatnības, tā ka iemācījos arī šo to jaunu. Pilnīgi noteikti lasīšu arī otro grāmatu par Āronu Falku. Iespējams, ka vispār ir vērts paskatīties austrāļu literatūras virzienā, šķiet, ka viņi tur lejā dara lietas nedaudz savādāk.

Tas, kas man nepatika – ka pēc tā, kā mani šī grāmata uzkurināja, beigas man šķita nu tādas pārāk vienkāršas, atrisinājumā pietrūka tā uhh! momenta. Tāpat ar to pagātnes stāstu – tas tika pabeigts, lasītājs uzzināja, kas īsti notika, bet pietrūka risinājuma saistības ar šodienu un tādas kārtīgas nobeiguma sajūtas. Bet tas varbūt viss tāpēc, ka biju tik ļoti uzvilkusies grāmatas vidū 😀

Visumā varu ieteikt, ja patīk šis žanrs, un gribas pamēģināt kaut ko varbūt nedaudz atšķirīgu no ierastā amerikāņu un britu krimiķu stila.

4/5

Gada pārskats (2017)

Standarta

Galvā viss notiek daudz gludāk, bet, kolīdz atveru sadaļu “Add New Post”, visas manas domas samudžinās kaut kādā šļureklī un atsakās izlikties “uz papīra” kaut cik jēdzīgos virknējumos. Tā būtībā bija visa 2017. gada, ne tikai šodienas problēma. Iekšā ir, bet ārā nenāk. Vai – ja nāk, tad absolūti nebaudāmā savārstījumā, kuru es nespēju publicēt. Nu neko darīt, sanāca blogam atslodzes gads. Kaut kad pa vidu visam man vēl uznāca pārdomas par savas lasīšanas bezjēdzību, jo – kam gan no tā ir kāds labums? Ja es vēl lasītu kādu populārzinātisku grāmatu, varētu teikt, ka kļūstu gudrāka. Bet tāda daiļliteratūra, kas tevi kā personu bagātina, dara gudrāku, iejūtīgāku vai labāku, ir sastopama diezgan reti. Un vai es savā vecumā īpaši vairs mainos grāmatu iespaidā? Neesmu jau pusaudze. Nu ok, lasot es vismaz bagātinu savu valodu, kas man noder darbā. Varbūt esmu beidzot nobriedusi kaut kam nopietnākam? Tipa klasikai. Lai nu kā – līdzīgas eksistenciālas pārdomas bija attiecībā uz blogu, kura jēgu arī ir pagrūti pierādīt.

Vēl pērn es mēģināju meklēt prieku. Sapratu, ka jāsāk pierakstīt lietas, kas mani iedvesmo vai vienkārši uzlabo garastāvokli, lai švakajos brīžos atcerētos, kas ir manā aptieciņā. Atklāju, ka lieliski strādā ne tikai kaķu video YouTube, bet arī vienkārši komēdijas – smieklu spēks tiešām reizēm tiek aizmirsts, bet tas ir iespaidīgs. Runājot par prieku un smiekliem – ja jūsu tuvumā nonāk Rūdolfs Kugrēns ar savu jaunāko stāvizrādi, ko tieši tā arī sauc – “Prieks”, tad iesaku apmeklēt. Šis puisis redzami progresē, un arī šoreiz piedāvā pāris stundas jauki pasmieties pašiem par sevi. Prieks, protams, bija arī ceļojumos, īpaši mani pārsteidza Islande (jo pārsteidza un sajūsmināja brīdī, kad viss jau likās meh un redzēts, un bijis) un īpaši iepriecināja Florence, un ne tikai dēļ vairākiem feikajiem Dāvidiem.

Diezgan liela atslodze pērn sanāca arī attiecībā uz kino, jo maz kas no kino repertuāra mani spēja uzrunāt. Tā īpaši varu izcelt tikai pāris filmas – “King Arthur: Legend of the Sword”, par kuru vēl arvien uzskatu, ka tā ir netaisnīgi nenovērtēta, un “Wind River”, kas bija tāda tiešām tumša un dziļa upe, kas visai sāpīgi ielīda aiz ādas un ilgi nepameta manas domas. Vēl ļoti laba bija “Paddington 2” – par pirmo filmu gan biju lielākā sajūsmā, tomēr arī šī bija lieliska, sirsnīga un vietām absurdi smieklīga ģimenes filma. Un Hjū Grānts – vienkārši izcils! Turklāt likās, ka viņš lieliski pavada laiku, nemitīgi pārģērbjoties, tēlojot dažādas lomas un shēmojot visādas nelietības. Kamēr lācītis Padingtons vienkārši ir jūsu vislabākais un pozitīvākais draudziņš, kurš vienkārši neprot būt citāds.

Televīzijā 2017. gadā beidzot sagaidījām JKR detektīvstāstu ekranizāciju – “Strike”. Esmu ar to visai apmierināta, tikai Kormoranu Straiku es biju iztēlojusies drūmāku un skarbāku, Tom Burke atveidotais Kormorans ir vairāk tāds kā mīlīgs lācītis. Tā kā šo seriālu skatījos TV tiešraidē internetā, tad vienreiz nedaudz kļūdījos ar raidlaikiem un ieslēdzu tiešraidi stundu agrāk un uztrāpīju uz raidījumu “Country Files”. Pati sev par pārsteigumu totāli pielipu pie ekrāna un pēc nedēļas jau tiešraidi ieslēdzu tieši uz šo raidījumu. Tā nu pāris neparastās stundās uzzināju par tradicionālo bišu sugu atjaunošanu, Anglijā audzētām aprikozēm, ganu suņu sacensībām (tur ir iesaistīts arī bariņš aitu), izmirstošajām profesijām un kā tās nodot nākamajām paaudzēm, un pašu interesantāko – kāpēc augustā lapsenes paliek pilnīgi stulbas, un no tām nevar atkauties. (Tur ir liela līdzība ar cilvēkiem, kā izrādās.) Daudz interesantāk par lielo un mazo internetu kopāņemot.

Vēl pieminēšanas vērts ir nedaudz neparastāks realitātes šovs – “Astronauts: Do You Have What It Takes?” Šajā raidījumā, kuru vada pazīstamais kanādiešu astronauts Kriss Hadfīlds (Chris Hadfield), piedalās cilvēki, kuru mērķis (ne tikai sapnis) ir kļūt par astronautiem. Tādēļ tur ir mediķi, zinātnieki, piloti un tamlīdzīga kaluma cilvēki. Galvenā balva – paša Krisa rekomendācija astronautu atlasē. Šis bija tiešām interesants raidījums, īpaši tie pārbaudījumi, kas bija jāveic dalībniekiem. Protams, no vienas puses atkal jau redzu, kāds čaiņiks esmu es pati, salīdzinājumā ar šiem cilvēkiem, no otras puses – patiešām interesanti, cik cieši saistītas var būt dažādas prasmes, piemēram, datorspēles un helikopteri vai robotu vadīšana. Tā ka – nekad nevar zināt, kur tavas prasmes var noderēt.

Seriāls, par kuru gribas parunāt, ir jaunzēlandiešu ražotais “The Almighty Johnsons” (2011-2013, 3 sezonas). Kaut kad pasen man to ieteica draudzene, tā nu kādā brīdī, kad nekas cits skatāms mani neuzrunāja, atradu šo atzīmētu IMDb watchlist-ā (kurā parasti gandrīz nekad neieskatos). Stāsts ir par četriem brāļiem, kas vienlaikus ir arī skandināvu dievu inkarnācijas, un notikumi sākas jaunākā brāļa Aksela 21. dzimšanas dienā, kad viņā iemiesojas neviens cits kā pats Odins. Tad nu brāļi ķeras pie lielā uzdevuma – piepildīt pareģojumu, ka tad, kad Odins satiks savu Frigu un apvienosies ar viņu visos veidos, visi dievi atgūs savas patiesās spējas. Piemetiet stāstam pāris orākulus un dažas dievietes, un viss var notikt. Jaunzēlandieši acīmredzot lietas dara citādāk, un šeit nu nevar sūdzēties par sieviešu ekspluatāciju kā to dara GoT kritiķi – vīriešu plikumu te ir daudz vairāk kā sieviešu, un arī seksa te ir pārpārēm. Vai tā ir kāda dievu būšana? Vispār ļoti smieklīgs, bet vietām arī ļoti nopietns un dramatisks gabals. Viss tādā labā līdzsvarā, turklāt tikai 3 sezonas, un vēl svarīgāk – stāsts arī tiek ļoti veiksmīgi pabeigts. Es labprāt stāstītu par to vēl un vēl, bet foršāk tomēr ir zināt mazāk un ļaut pašam visu ieraudzīt. (Tai skaitā “The Cock of Destiny”.)

Un nu pie grāmatām. Kopumā 2017. gada lasīšanas bilance ir ok. Plānu izpildīju un nedaudz pārpildīju – 71 grāmata un 18 990 lappuses. Varu piekrist Sibillai par tiešām labo grāmatu trūkumu, lai gan šogad dažas jaukas tomēr man gadījās. Tādas galīgi sliktās, par laimi, bija mazākumā. Laikam jau ar gadiem labāk veicas atsijāt sēnalas, neuzķeroties uz izdevēju slavinājumiem un nemaz nesākot tās lasīt. Bet pa kādam mēslam jau tāpat viltīgi iespraucas. Mazliet izplūdīšu par dažām jaukākajām lasītajām grāmatām.

“The Penguin Lessons” nopirku dēļ vāka un stāsta par izglābtu pingvīnu. Lai gan tā nav ne pati aizraujošākā, ne visizcilākajā valodā uzrakstītā grāmata, tai uz mani bija brīnumains efekts, to lasot es jutos, it kā atrastos baltā un pūkainā mīlestības mākonītī. Vai kkā tamlīdzīgi. Katrā ziņā ļoti jauka sajūta. Gribētu vēl kādu grāmatu (vai citas lietas), kas man liek tā justies. Tāpēc es turpinu par to visiem stāstīt. “Omce sūta sveicienus un atvainojas” bija no citas operas un izvilka no maniem atmiņu apcirkņiem epizodes, kuras esmu rūpīgi centusies aizmirst. Par to, kā negribas iet uz skolu, jo zini, ka tur atkal ies vaļā apcelšanas maratons. Par to, kā iemācies dirnēt skolotāju istabas tuvumā, jo tad vienkārši ir mazākas cerības norauties no skolasbiedriem, kas tomēr mīž no učukiem. Par to, kā skolotāji piever acis uz notiekošo, cerot (?), ka bērni savas attiecības paši nokārtos. Tas viss ir izstāstīts arī “Omcē”, un, jā, tāda ir tā realitāte, ļoti precīzi. Visai precīzi bija arī citi novērojumi – par to, kā dusmojamies uz saviem vecākiem, kā cits citu ātri vien ieklasificējam noteiktā kategorijā un pēc tās arī vērtējam, cik ļoti mums patīk turēties pie senseniem aizvainojumiem. Bet vienlaikus arī ļoti pozitīva un tiešām brīnišķīga grāmata. Vislabāk man patika, kā Bakmans it kā Omces vārdā pilnīgi bezkaunīgi zog idejas no Lindgrēnes, Roulingas un citiem.

Pilnīgi negaidot savā varā mani paņēma “Misters Gvins”. Līdz tam Bariko darbus nebiju lasījusi, nezināju, ko vispār no viņa gaidīt. Un līdz tam dzirdētie vērtējumi šai grāmatai nemaz nebija tik spīdoši. Paņēmu to bibliotēkā tikai tāpēc, ka tā ir tāda paplāna. Un tad izrādījās, ka tā ir brīnišķīga! Līdzīgi kā ar pingvīna grāmatu – apjūsmoju, bet atturos visiem ieteikt tikai tāpēc, ka tikpat iespējams, ka jums tā nemaz nepatiks. “The Language of Thorns” bija risks, kas atmaksājās. No YA autores Leigh Bardugo darbiem nekas līdz šim nebija lasīts, bet izrādījās, ka viņa ir varena valodas vērpēja un ir savērpusi ļoti skaistas un nopietnas pasakas. Savaldzināja! Noteikti varu ieteikt tiem, kam patīk pasaku interpretācijas. “Leons un Luīze” manā lasāmsarakstā nonāca tikai pēc tam, kad biju izlasījusi interviju ar autoru. Līdz tam es to biju pēc anotācijas norakstījusi kā “ne priekš manis”. Izrādījās, ka bija ļoti pat priekš manis. Nedaudz smeldzīgs, bet ļoti skaists stāsts par Leonu un Luīzi, kurus drīz pēc satikšanās izšķir karš, pārpratumi un citi cilvēki. Abi domā, ka otrs ir gājis bojā uzlidojumā. Viņi atkal satiekas vairākus gadus vēlāk, kad Leons jau ir precējies. Un tā nu ir sieviete, ar kuru Leons dzīvo un audzina bērnus, un ir sieviete, pēc kuras viņš visu dzīvi ilgojas. It kā izklausās pēc apraksta diezgan depresīvi, bet autoram tomēr sanācis to visu izstāstīt kaut kā skaisti un sirsnīgi. Ļoti patika arī ieskats to laiku Francijā.

Šis bija gads, kurā pametu vairāk grāmatu, nekā ierasts. Un ar “pametu” es domāju – pārtraucu lasīt ar pārliecību nekad neturpināt. Pēdējā no tādām bija “Kavendonas nams”, kurai izlasīju 130 lappuses un secināju, ka mani pat neinteresē, kas turpmāk notiks ar grāmatas varoņiem, tādēļ nav jēgas tērēt laiku un mocīt šo grāmatu uz priekšu, ja es zinu, ka man ir pilns plaukts ar daudz labāk uzrakstītām grāmatām, kuras man sagādās vairāk prieka.

2017. gadā netiku galā ar savu apņemšanos lasīt foliantus (600+ lpp.). Teikšu godīgi – es netiku tai pat tuvu. Tipa biju iedomājusies vispirms iedzīt Goodreads lasīšanas izaicinājumu un tad, ieguvusi jauku un mierinošu handikapu, pievērsties garajiem gabaliem. Ka tik ne tā. Simts citas lietas un grāmatas pa vidu. Nu ko, šogad mēģināšu sākt ar tiem foliantiņiem, pa vienam vien. Vēl šīgada plāns ir lasīt vairāk non-fiction literatūru, esmu reāli pēc tās sailgojusies. Un izlasīt un atdot īpašniekiem aizlienētās grāmatas, kas pie manis iestrēgušas. Vēl es varētu mazāk iet uz bibliotēku, jo tā vienmēr nojauc manus iesāktos lasāmplānus, jo es vienādiņ atvelkos mājās ar vēl pāris grāmatām. It kā man trūktu, ko lasīt!!!

Tā kā man netrūkst, ko lasīt, tad es vēl esmu sadomājusi šogad iesaistīties vismaz vienā lasīšanas izaicinājumā. Vēl gan neesmu izlēmusi, kurā. Ja arī jums ir līdzīga vēlme, bet nezināt, kurā izaicinājumā mesties, šeit ir gana garš saraksts ar dažādām iespējām. Varbūt saņemšos arī beidzot izlasīt Ferrantes grāmatas, kurām līdz šim nav sanācis atrast laiku. Saprotu, ka tur, visticamāk, uzreiz jāierēķina stundas visām četrām. Nu jā, plāni man ir. Varbūt, ka kādu daļu no tiem arī izdosies piepildīt 🙂 Un jums arī lai ražīgs un labām lietām pilns Jaunais gads!