Category Archives: Grāmatās

Ziemassvētku romantika #8 – Canada Edition

Standarta

Karen Swan — “Christmas Under the Stars”. Šo grāmatu iegādājos pirms pāris gadiem, kad man dzima ašā ideja par ideālā Ziemassvētku romāna meklēšanu. Izķemmēju interneta veikalus, sasūtīju grāmatas, kas šķita cerīgas, un ķēros pie lasīšanas. Protams, sāku ar plānākajām. Bet šī, kurai ir visai cienījamās gandrīz 500 lappuses, tika atlikta uz nākamo gadu un tad vēlreiz uz nākamo gadu. Tā kā šovasar viena draudzene izlasīja citu šīs autores grāmatu un atzina par labu esam, nolēmu vairs nemuļļāties, un šoziem tikt galā ar šo stāstu.

Mega un Mičs dzīvo idilliskā namiņā Kanādas Klinšu kalnos. Mega strādā vietējās pilsētiņas Banfas tūrisma preču veikalā, bet Mičs ar draugu Taku ir radījuši savu snovborda zīmolu, filmē visādus trakus piedzīvojumus un bauda dzīvi tā, ka citiem atliek tikai skaust. Un dzīve nupat sāk palikt pa īstam veiksmīga, bizness rullē, un pēc pāris nedēļām Mega un Mičs precēsies. Njā. Nu, protams, ka tā nenotiek. Atnāk sniega vētra, un Mičs iet bojā. Un te pa īstam sākas stāsts.

Tai vētras naktī, kad Mičs neatgriežas no sava varonīgā mēģinājuma glābt nomaldījušos tūristus, vienīgais veids, kā Mega var mēģināt saukt palīgus, ir – izmantojot Miča radio. Un Jonass, kas atbild uz viņas trauksmes signālu, ir tik tālu, ka tieši šis attālums ļauj viņam kļūt par Megas enkuru brīdī, kad viss ir sagāzies, iedodot viņai šajā laikā kaut ko normālu un stabilu. Vienlaikus paliekot pietiekami tāls, lai neapdraudētu esošo lietu kārtību.

Kas notiek pēc Miča? Ir zaudējums, ir dusmas un ir ļoti cilvēciska cīņa par to – kurš tad drīkst sērot vairāk. Vai pirmā vieta automātiski tiek piešķirta līgavai? Un kā ar labākā drauga tiesībām sērot? Un citi? Draugi, draudzenes, draugu draudzenes, kolēģi, paziņas? Vai visiem ir jāievēro sava vieta sēru hierarhijā?

Atšķirīga šī grāmata bija ar to, ka visā šajā stāstā mums ir viens skaists manipulators, brīnišķīgs eksemplārs, kuru sākumā var arī nepamanīt. Nu, Megai vajadzēja daudzus gadus, lai viņu pamanītu. Labs manipulators, protams, ir gana uzmanīgs, lai savām lellēm neļautu norauties. Brīžiem likās, ka stāsts uzņems drusku drūmākus apgriezienus, tomēr autore palika žanra robežās. Gandrīz vai žēl. Bet to viņa kompensēja, piemetot klāt vienmēr nedaudz sarežģītās attiecības starp māsām.

Kas vēl mani pārsteidza — ka grāmata nav aizpildīta ar tukšu vervelēšanu. 500 lappuses tomēr ir daudz, bet šeit vietas starp notikumiem un dialogiem bija piepildītas ar jēdzīgu saturu, nevis priekšmetu izmēru, krāsu un zīmolu piesaukšanu (nu tipa parasti būtu apraksti par to, kā viņi mīlējas King Size gultā, kamēr viņai ir kājās nākamās sezonas Blahnika kurpes). Šis jēdzīgais saturs mani brīžiem izsita no sliedēm, jo pieķēru sevi, ka mēģinu šļūkt pa diagonāli, bet te reāli jāseko līdzi uzrakstītajam. Un jā, idilliskā Klinšu kalnu pilsētiņa Banfa izrādījās esam pilnīgi reāla. Biju jau atkal pieņēmusi, ka tā ir kāda izdomāta vieta, un tad gluži neviļus Instagram man iemeta ar tās pilsētas bildi. Tāpēc iemetīšu arī jums ar vienu. Bet vispār, ja paskatās, kas insta slēpjas zem #banff, uzreiz gribas doties ar pirmo laivu uz Kanādu.

Kategorija: Ziemassvētku romantiskais

Vērtējums: 4/5

❄❄❄

Louise Penny “A Fatal Grace”

Nevar, protams, lasīt tikai lubenes no vienas vietas. Visam ir jābūt līdzsvarā. Pagājušā vasarā izlasīju pirmo Louise Penny grāmatu par kanādiešu detektīvinspektora Armanda Gamaša (Gamache) izmeklēšanām. Un tā bija patiešām lieliska grāmata, kas ielika labu pamatu sērijai. Kad izrādījās, ka otrā grāmata norisinās ap Ziemassvētku laiku — bija grēks to nelasīt tieši svētku sezonā!

Arī šoreiz slepkavība ir notikusi idilliskajā ciematiņā “Trīs priedes”. Un gan es, gan Armands Gamašs ar lielu prieku atgriezāmies pie nu jau nedaudz iepazītajiem ciemata iedzīvotājiem, no kuriem daži ir brīnumjauki, daži jokaini, citi smieklīgi, un vēl citi – diezgan pamatīgi riebekļi. Un viens no tiem ir ņēmis galu. Ikgadējās kērlinga Ziemassvētku spēles laikā teju visa ciemata acu priekšā tiek nogalināta CC de Poitiers. CC bija no tiem īpaši kaitinošajiem, augstprātīgajiem un riebīgajiem eksemplāriem, tā nu pēc viņas nudien neviens nesēro. Un tomēr kāds piepūlējās, lai viņu nogalinātu visnotaļ radošā veidā.

Tāpat kā pirmajā grāmatā, noziegums un izmeklēšana ir tikai daļa stāsta. Pamazām varam iepazīt arī Gamaša komandu un uzzināt par kādu pagātnes notikumu, kura sekas atstās iespaidu uz Gamaša dzīvi un karjeru vēl ilgi. Lai gan mani vairāk iepriecināja satikšanās ar vecajiem “draugiem” no “Trīs priedēm”, arī izmeklēšanas stāsts savijas visnotaļ piņķeraini un daudzslāņaini. Grāmatā atsevišķa loma ir 1968. gada filmai “The Lion in Winter”, kuru nolēmu noskatīties aiz neko darīt, jo tiešām neesmu veco filmu fans. Tomēr šai mani izdevās pārsteigt un varu teikt tikai labāko — perfekti dialogi un izcils aktierdarbs. Mani nedaudz pārsteidz, ka autore savu ideju paušanai ir izvēlējusies detektīvžanru, jo viņas spēks, manuprāt, ir ļoti vērīgajā cilvēcisko attiecību un raksturu attēlojumā. Laikam būs jāpalasa kādas intervijas ar viņu, lai uzzinātu vairāk. Šī noteikti ir sērija, ko turpināšu, jo arī šī grāmata mani ļoti emocionāli aizķēra.

Kategorija: Ziemassvētku kriminālais

Vērtējums: 4/5

Ar to arī šīs sezonas Ziemassvētku grāmatu apskati noslēdzas. Izlasīju gan vēl arī par Erkila Puaro asiņainajiem Ziemassvētkiem, bet tie neiederas Kanādas tēmā, tāpēc par tiem vai nu kaut kad atsevišķi, vai nekad. Esmu atguvusi cerību, ka labi romantiskie Ziemassvētku stāsti vēl arvien ir un tiek rakstīti, tā ka nākamajā svētku sezonā noteikti turpināšu lasīt un meklēt. Un vērtēt. Kur nu bez tā.

Advertisements

Decembra romantika #7

Standarta

Francesca Hornak grāmata “Seven Days of Us” man iekrita acīs jau pirms gada, tāpēc šoruden, ieraugot to Ārlandas lidostas grāmatveikalā, es īpaši nekavējos to iegūt savā īpašumā. Arī tādēļ, ka pēdējais Stokholmas apmeklējums bija sanācis tāds patukšs, un pat no iecienītā komiksu veikalu izgāju tikpat gudra (un bagāta) kā iegājusi. Daļēji pie tā vainīgs Čajkovskis, jo pēc viņa izdarītā pat veikala fantāzijas un fantastikas grāmatām pilnie plaukti manī neraisīja nekādu sajūsmu, tikai arvien jaunas šaubas no tēmas “Jā, bet vai šī grāmata kaut jel mazliet spēs pietuvoties “Laika bērnu” kvalitātei?” Tā nu lidosta bija pēdējais punkts, kas ļāva neizvelties no valsts tukšām rokām.

Šis gan nav romantiskais stāsts, ja vien Ziemassvētkus neuzskata par īpaši romantisku sezonu. Šeit mēs iepazīstamies ar Bērziņu (Birch) ģimeni – Olīviju, Fībiju, Endrū un Emmu – kas pirmo reizi pa vairākiem gadiem beidzot pavadīs kopā Ziemassvētku brīvdienas. Tiesa, šoreiz nedaudz neparastos un piespiedu apstākļos, jo vecākā meita Olīvija pāris dienas pirms svētkiem atgriežas no Āfrikas, kur ir palīdzējusi ārstēt ar Haaga vīrusu saslimušos, tādēļ viņai (un attiecīgi arī viņas ģimenei) ir nedēļu jāievēro karantīna. Un karantīna nozīmē, ka nevarēs vazāties apkārt un izbēgt no ģimenes, ja tā galīgi sakritīs uz nerva.

Grāmatas vāka pieteikums lika domāt, ka stāsta galvenā varone būs Olīvija, kura ir balta un pūkaina ārste-varone, bet viņas ģimene – murmulīgu aizspriedumaiņu bars, kuri šajos svētkos tiks pārmācīti, ieraudzīs savus maldu ceļus, nožēlos grēkus un lūgs piedošanu. Kaut kā tādā garā. Jā, manas prasības tiešām ir zemas. Un tad šī grāmata mani pārsteidza – lai gan tā nav ģimenes drāmas šedevrs, bet vairāk tomēr tāda brīvdienu atslodzes literatūra, viss nav tik vienkārši kā es gaidīju no šāda tipa grāmatas, un pie sakāmā tiek ikviens no stāsta varoņiem. Baltā un pūkainā Olīvija ir īgna un spuraina kā pusaudze, kas viņa sen vairs nav, nicina savu ģimeni par tās izvēlēm un brīžiem jūtami iedomājas esam krietni labāka par viņiem. Endrū savulaik ir bijis kara korespondents, bet tagad apmierinās ar restorānu apskatiem, kuros izlej savu žulti, lai kompensētu nesasniegtos karjeras augstumus, un nezina, par ko runāt ar savu vecāko meitu. Emma, aristokrātiskas ģimenes atvase, arī savulaik ir lolojusi citus sapņus, nevis tikai kļūt par māti, aprūpētāju un augstākās sabiedrības viesību rīkotāju. Fībija, kuras dzīve, šķiet, virpuļo ap to, kā salikt pareizos hešiņus (#lifegoals #blessed #bestday utt.) pie saderināšanās bildes, lai iegūtu maksimāli daudz laikus Instagramā, patiesībā… nu jā, varbūt arī ir tieši tik sekla. Bet varbūt arī nē. Un katram no viņiem ir pa noslēpumam, kas šajās brīvdienās neizbēgami, lai arī, protams, neplānoti, nāks gaismā.

Man ļoti patika šis stāsts, kas it kā viegli, bet tomēr nopietni runāja par vērtībām, mīlestību un sapratni. Par to, kā piemērojam vienu mērauklu sev un savai ģimenei, bet citu – pārējiem. Par to, ka varbūt tomēr var notikt brīnums, ikviens var paspert soli uz priekšu, lai visi varētu sastapties pusceļā. Jā, realitātē droši vien vairākums no mums izvēlētos turēties pie sava aizvainojuma un paspītēties.

Kategorija: Ziemassvētku ģimeniskais

Vērtējums: 4/5

Alaistair Gunn kriminālromāns “The Advent Killer” ir drusku cits stāsts, un ne tikai tēmas ziņā. Kādu laiciņu nebiju lasījusi tādu moderno killergabalu ar maniakiem vai tamlīdzīgiem trakajiem, tāpēc, iespējams, biju par daudz sacerējusies. Tikpat iespējams ir, ka arī no šī žanra sāku izaugt.

Pirmajā Adventes svētdienā tiek atrasta vannā noslīkusi sieviete. Pēc nedēļas tiek atrasta nākamā mirusī sieviete, nu jau nepārprotami brutāli nogalināta. Pie šīs nepateicīgās lietas izmeklēšanas stūres tiek jaunizceptā detektīvinspektore Antonija Hokinsa, kurai ir jāizdara teju neiespējamais, vai arī viņas paaugstinājums būs īsākais iecirkņa vēsturē. Protams, jāpiemet klāt (ļoti, ļoti) standarta klišejas par pārstrādāšanos, bezmiegu, saspīlētām attiecībām ar ģimeni, priekšniecību un bijušo draugu. Tāpat arī slepkava maniaks būs kā no mācību grāmatas norakstīts.

Viena zvaigzne šai grāmatai nav tikai tāpēc, ka sākums bija visai normāls. Vilka pat uz 3*. Un tad apmēram pusē viss aizgāja pilnīgi šreijā, jo autors ir idiots – viņš tik ļoti bija ietiepies uz savu izdomāto lietu risinājumu, ka tā vārdā upurēja visu loģiku un jebkādu kaut cik normālu personāžu uzvešanos. Jau grāmatas vidū ir skaidrs, kurš ir slepkava, jo pēc tam, kad policija viņu gandrīz noķer kārtējā nozieguma vietā, pēc sniegtās informācijas ir jābūt idiotam, lai nesaprastu, kas ir par lietu. Bet nu autors IR idiots, un viņš par tādiem pataisa visu izmeklēšanas komandu. Un tā ļoti lielā cenšanās vilkt deķi uz bijušā drauga, gandrīz vai stalkera pusi ir pārāk uzkrītoša. Šis laikam ir viņa pirmais mēģinājums kaut ko uzrakstīt. Varbūt vajadzēja tomēr drusku vairāk patrenēties vidusskolā ar tiem sacerējumiem, lai šādas glupības nav jādrukā grāmatās. Beigas ir pavisam episki stulbas, jo, lai cik nesakarīgu viņš būtu izveidojis galveno varoni, nu nav viņa nejauši ieguvusi inspektores amatu, bet kļūdas ir tādas, it kā viņa strādātu pirmo nedēļu. Nav smuki tādas neloģiskas muļķības taisīt tikai tāpēc, ka slinkums sakārtot sižeta attīstību un personāžu īpašības un darbības. Haltūra! Sorry par maitekļiem, bet šo tiešām pašiem nevajag lasīt pašiem, tā ka nav nozīmes, ja es par sižetu pastāstu drusku vairāk, nekā normāli drīkstētu.

Kategorija: Ziemassvētku kriminālais

Vērtējums: 2/5

Decembra romantika #6

Standarta

Kas meklē, tas atrod. Un, lūk — trīs gadi apzinātu meklējumu ir nesuši augļus — beidzot esmu atradusi jauku, baudāmu un ticamu mīlasstāstu ar Ziemassvētku piesitienu. Neatkārtošos par visiem iepriekšējiem feileriem, bet pat tie nespēja mazināt manu pārliecību, ka kaut kur tomēr ir jābūt tam labajam un ar baudu lasāmajam gabalam. Manas prasības nav nemaz tik augstas, tomēr galvenā — ticamība, ir nopietns klupšanas akmens lielākajai daļai romantiskās literatūras. Varētu domāt, ka tā ir kaut kāda kvantu fizika.

Šogad biju domājusi šim savam izaicinājumam iztikt ar iepriekšējos gados savāktajām grāmatām, bet tad gadījās tā (pilnīgi nemaz nejauši), ka es iegāju Vecrīgas grāmatnīcā “Globuss”. Un tas, ko viņi ir izdarījuši, ir atsevišķs stāsts. Proti, viņi ir piestūķējuši pilnu augšstāvu ar jaunām grāmatām angļu valodā. Ja iepriekš viņiem bija tam atvēlēti kādi 2-3 plaukti, tad tagad ir apmēram divtik. Kas nozīmē daudz, daudz, daudz vairāk grāmatu!!! Ahhh… Tagad tikai vēlēties un izvēlēties. Un cerēt, ka maciņš nekvieks protestā. Bet, tā kā es pati esmu maciņš, tad es kviecu tikai prieciņā. Lai nu kā – kāds tur tai “Globusā” ir ļoti labi pastrādājis (nu ok, latvietis sūdzamnieks saka, ka non-fiction plauktus varētu papildināt vēl un vēl pēdējais apmeklējums ļāva pārliecināties, ka arī šie plaukti nu ir patīkami piebāzti) un ļāva man sastapties ar šo jauko Josie Silver grāmatu “One Day in December”.

Lasot vāciņu informāciju/slavinājumus, es gan nedaudz šaubījos, jo pieteikums “Two people. Ten chances.” man drusku par daudz atgādināja Deivida Nikolsa grāmatu “Viena diena”, kura man ļoti patika, tomēr es nevēlos lasīt vēl vienu, tai ļoti līdzīgu. Bet ar grāmatām es riskēju atkal un atkal, un tad vēlvienreiz tāpat vien, tā ka tā šaubīšanās bija vien tāda amizierēšanās. Ja jums nepietiek ar tādas kaut kādas Austras viedokli, kuru viņa tā īsti vēl nemaz nav izteikusi, jo ievads garš, tad varbūt jūs pārliecinās, ka šo grāmatu kā decembra lasāmvielu savā grāmatu klubiņā ir izvēlējusies arī pati Rīza Viterspūna.

Nu, tātad. Ir 2008. gada 21. decembra pievakare. Lorija, piekususi un apkrāvusies ar Ziemassvētku iepirkumiem, sēž stāvgrūdām piestumdītā Londonas autobusā un skatās pa logu. Jo priekšā sēdošā tipa blaugznas skaitīt viņai jau ir apnicis. Un tā nu viņa pieturā ierauga kādu puisi. Viņu skatieni sastopas… Uuuuun… Viņa aizbrauc. Jo ārā no autobusa tikt ir nereāli, bet viņas ar acīm nodotais aicinājums iekāpt autobusā puisim pielec nedaudz par vēlu. Gads paiet, viņu meklējot, un tad… Tad Lorijas labākā draudzene Sāra uz viņu pašu rīkoto Ziemassvētku tusiņu atved savu jauno bojfrendu Džeku, kurš, protams, izrādās esam puisis no pieturas. Ehhh…

Tas mirklis, kad varētu paspēt atzīties, ka viņš ir tas Viņš, ko viņa gadu jau kā meklē, pazib kā nebijis, bez tam — Sāra jau pirms tam ir pačukstējusi Lorijai, ka viņai šķiet — Džeks ir Īstais! Nu ko, esiet sveicināti trijstūrī! Dzīve ir dzīve, un ikvienam no viņiem sanāks pieaugt, mainīties, krist un celties, iepazīties un šķirties (nē, tas nav maiteklis, bet gan dabiska dzīves sastāvdaļa). Stāsts tiek atritināts pa vienam gadam, pievēršoties vien atsevišķiem pagrieziena punktiem un svarīgākajiem notikumiem, tomēr nezaudējot kopējo noskaņu. Tā tad arī ir vienīgā ciešā līdzība ar Nikolsa grāmatu — atgriešanās pie noteikta datuma, šajā gadījumā – Ziemassvētku sezonas un katra jauna gada sākuma.

Visvairāk man šajā grāmatā patika patiešām ticamais Lorijas un Sāras attiecību attēlojums, viņu ciešā draudzība, mīlestība, kopīgie smiekli, vakari uz dīvāna ar pārāk daudz vīna un ideālajām sviestmaizēm. Tik bieži grāmatās, un vēl biežāk — kino, tiek grēkots ar to, ka sieviešu draudzībai tiek atvēlēta otrā plāna loma, draudzenes parādās vien tik daudz, lai ar viņām aizietu brančā vai parunātu par vīriešiem (Bechdel test!). Tieši tāpēc te tas trijstūris ir tik sāpīgs. Nē, nē, neko vairāk neteikšu!

Otra lieta, par ko cienu autori – viņas spēju nezaudēt saikni ar realitāti. Arī dramatiskos stāsta pagrieziena punktos viņa, šķiet, ir pratusi sev pajautāt: “Un kā rīkotos normāli cilvēki?” Līdz ar to te nav tādu muļķību, kuras atliku likām esmu lasījusi citos romantiskajos romānos un nemaz nesākšu uzskaitīt. Šeit man kaut kā neiekrita acīs nekas kliedzoši neloģisks vai pārspīlēts. Vai arī es neatceros, kas šajā gadījumā ir viens un tas pats.

Desmit gadi cilvēka dzīvē ir daudz. Īpaši — jauna cilvēka dzīvē. Es pati reizēm nepazīstu to cilvēku, kas biju pirms desmit gadiem. Varbūt tāpēc man šis stāsts šķita tik ticams, jo te bija vērojams, kā mēs ejam cauri dzīvei, maināmies, ir sapņi, ir to piepildīšanās, ir to mainīšanās. Reizēm mēs viļamies, bet reizēm dzīve dod mums nevis to, ko vēlamies, bet to, kas mums ir vairāk vajadzīgs. Mana pārliecība ir, ka īstos cilvēkus satiekam īstajos brīžos, tad, kad esam gatavi un kad viens otru protam satikt. Bet viss līdz tam piedzīvotais ir bijis ceļojums pašiem uz sevi.

Kāpēc norāvu to vienu zvaigzni? Šo grāmatu sanāca pārtraukt lasīt vidū, bet ar lubenēm tā nedara. Vai nu lasi vai nē. Nekāda tur ņeckāšanās pa desmit lappusēm katrā otrajā vakarā. Tas drusku izsita no ritma un sajūtām. Un man šķita, ka beigas ir tādas drusku par daudz sasteigtas. Kaut kā negāja ar to pārējās grāmatas ritmu. Bet — iesaku, ja gribas kaut ko reālistisku, romantisku, sniegotu un skaistu.

Kategorija: Ziemassvētku romantiskais

Vērtējums: 4/5

“A Portable Shelter”

Standarta

“We don’t choose what we are, just what we are not.”

Mans mīļākais veikals, protams, ir grāmatu veikals. Lai cik daudz vai maz man būtu laika, nav tāda ceļojuma, kurā es nepamanītos ieklīst grāmatveikalā. Viesojoties Parīzē, nočiepu draudzenes ideju un pirmoreiz apzināti iegādājos franču autora darbu, kas toreiz ievērojami samazināja izvēles mokas. Kopš tā laika ceļojumos vienmēr cenšos atrast kādu vietējā autora grāmatu, kas mani uzrunā. Tas gan ne vienmēr ir viegls uzdevums, jo lielākoties ir atkarīgs no tā, cik centīgi un radoši ir grāmatveikala darbinieki. Piemēram, Bergenā tā bija neliela problēma, jo angliski tulkoto norvēģu grāmatu plauktā bija 2 autori, no kuriem viens bija Nesbē. Nu nē, dodiet man kaut ko, ko es nevaru dabūt mājās, ko es nekādi citādi nebūtu atradusi!

Skotija tādā ziņā bija cits stāsts. Edinburgā ieraugot Blackwell’s veikalu, man bija skaidrs, kur es tagad iešu. Šis veikals, protams, mani nepievīla. Atzīšos gan, ka izpurināju tikai Skotijas tematikas plauktus, jo savādāk es tur būtu palikusi uz pusi dienas. Pēc tirināšanās pusstundas garumā mana izvēle apstājās pie Kirsty Logan grāmatas “A Portable Shelter”, kas, ja tā padomā, bija diezgan riskants darījums, jo šis ir stāstu krājums, un stāsti jau kopš bērnības ir mans nemīļākais daiļliteratūras žanrs. Bet uz vāciņiem bija mājiens, ka stāsti būs ar maģijas piesitienu. Un ka tie varētu būt savstarpēji saistīti.

“To get a good catch, a fisherman has to be willing to lose sight of the shore.”

Liska un Ruta mīt mazā namiņā Skotijas ziemeļu krastā un gaida piedzimstam savu pirmo bērnu. Pa kārtai viņas stāsta mazulim stāstus par raganām mežā, nārām uz zemes, pūķiem ezeros, sievietēm, kas naktīs skrien ar vilkiem, un vīriešiem, kas zog meiteņu sirdis. Ikvienā no stāstiem ikdienišķais savijas ar maģisko un tiek nojaukta robeža starp sapni un realitāti. Un kurš gan spēs pateikt, kurš no tiem bija patiesāks? Un ikviens no stāstiem šķiet tik pazīstams — kāds kaut kur attāli dzirdēts, kāds pašas piedzīvots, kāds noticis ar kādu tuvo un mīļo.

Autore Kirsty Logan līdz šim man nebija pazīstama, lai gan vēlāk konstatēju, ka viņas jaunāko grāmatu “The Gloaming” biju skatījusi kā iespējamu lasāmgabalu. Mana gaume ir riktīgs mikslis, reizēm es gribu vienkāršu, cukuraini lubeni, reizēm asiņainu burlaku gabalu vai līdz kaulam sāpīgu ģimenes drāmu. Bet laikam mani vienmēr un visīstāk paņem skaista valoda, un nav svarīgi, par ko ir pati grāmata. Tie ir stāsti, par kuriem negribas, lai tie beigtos. Un es atzīšos, ka ir grāmatas, ko es tieši tāpēc neesmu pabeigusi. Ka tās ir pārāk skaistas. Kur katrs teikums ir kā dzeja, kā pērkona negaisa veldze tādā karstā vasarā kā šī, kā mirkļa bauda, kad saldējums izkūst uz mēles… Protams, ne visi stāsti šeit man patika vienlīdz ļoti, bet bija tādi, kurus gribējas izplēst no grāmatas un nest draugiem: “Re, re, šo ņem! Ņem, izlasi!” Un tikmēr sēdēt kā kucēnam un skatīties acīs, vai patiks. “Vai mēs domājam to pašu? Vai tev arī viņa šķiet brīnišķīga?”

“I didn’t see the magic, so I couldn’t help my sister to see. I didn’t notice the beauty of our village, nestled snowily in its little cup of ocean. I stood with my back to it all, looking out at the road, waiting for the magic to come to me. But it didn’t come. After a while it seemed that there was no magic left in the world – and what’s the point of living in the world without magic? That’s how the stink seeps in: when you forget to chase it out. It takes daily work, noticing magic. The mind likes to slip into mediocrity, and from there it’s not far to misery.”

Un vai es teicu, ka grāmatā bija autogrāfs? 😉

5/5

Pusgada grāmatu cepieniņš

Standarta

Ik pa laikam apsveru domu atmest slinkuma lāpīšanu un atgriezties pie mēnešu kopsavilkumu rakstīšanas, lai vismaz kaut kas blogā notiktu. Bet pats no sevis vēl arvien nekas nenotiek. Nez kāpēc. Tādēļ tagad, kad nu ir uznākusi pēkšņa čakluma un rakstīšanas lēkme, tā ir jāizmanto. Ideju nočiepu no Martas jeb kurpjukastes bloga. Sākumā gribēju jautājumus latviskot, bet nu ziniet, jā, slinkumiņš atkal. Es jau tāpat visu dienu tulkoju, cik tad var. Bet nu par to, kas šogad salasīts.

1. Best book you’ve read so far in 2018

Lai gan šajā gadā jau ir paveicies izlasīt vairākas foršas grāmatas, ir grūti vienu izcelt pāri visām kā daudz labāku, jo katra ir laba savā žanrā. Un tomēr — pēdējā laikā ik gadu man trāpās viena tāda grāmata, kuru es izlasu, sajūsminos un tad visiem uzbāžos ar to. Un nevis tā vienkārši, bet es to eju, pērku un dāvinu. Žana Pola Didjēlorāna grāmatu “Lasītājs vilcienā 6.27” es aizlienēju no drauga, jo man likās — ai, gan jau citi par to fano bez īpaša pamata, iztērēšu tikai naudu un aplauzīšos. Tā nu man tās vēl arvien nav personīgajā bibliotēkā. Bet es to esmu jau paspējusi uzdāvināt trīs draudzenēm, droši vien atlikušajā pusgadā nopirkšu un uzdāvināšu vēl kādam. Pārējiem es to vienkārši iesaku izlasīt – skaists, patiešām burvīgs stāsts. Lieliski izstāstīts nevis viens, bet pat vairāki stāsti nieka ~150 lappusēs. Mūsdienās, kad ar rakstīšanu nodarbojas teju katrs, kas prot klabināt klavieri, ir tik patīkami lasīt pārdomātu, izjustu prozu, kas liek noticēt stāstītajam, priecē sirsniņu un pierāda — “Less is more!”

2. Best sequel you’ve read so far in 2018

Vēl viens pārsteigums – Leva Grosmana “Burvju” triloģija, kuru, manuprāt, viņš ne tikai ekselenti iesāka, bet arī pabeidza. Ko tur lieki runāt. (Pārsteigums tikai tāpēc, ka atkal jau domāju, ka ir baigi pārvērtēta. Bet nav.)

Vēl mani turpina priecēt katra jaunā Saga bilžu grāmata. Katru nākamo daļu sāku lasīt ar bažām – ja nu vairs nebūs labi? Kā es to pārdzīvošu? Bet pagaidām viss čill. Ragi un spārni, un visi citi kosmiskie mošķīši, kas ir tik līdzīgi mums pašiem, turpina savu danci pa galaktikām.

3. New release you haven’t read yet, but want to

Gribu jau tuvākajā nedēļā beidzot kārtīgi pieķerties (tas ir, izlasīt vairāk par divām lappusēm) Paolo Konjeti grāmatai “Astoņi kalni”. Zinu, ka tai ir burvīgs Dena Dimiņa tulkojums. Ieskats pirmajā lappusē arī bija tas, kas nosvēra svaru kausus par labu grāmatas pirkšanai, jo pirms tam es iekšēji vaimanāju: “Tā cena! Tā cena! Tik plānai grāmatai!”

Otra no tādām vēl kaut cik svaigajām grāmatām, kas mani gaida, ir YA triloģijas Illuminae noslēdzošā daļa “Obsidio”. Apmēram jau nojaušu, kas mani sagaida, tomēr lasīšu un cerēšu, ka šoreiz plot-twists būs oriģinālāks, nekā pirmajās divās daļās.

4. Most anticipated release for the second half of the year

Pirmajā vietā droši vien ir JKR jaunais Straika romāns “Lethal White” — ļoti nopriecājos par izdošanas ziņām, un līdz 18. septembrim nemaz nav tālu! Un lappušu skaits izskaidro ilgo gaidīšanu. 656! Jēz.

Neliela pavandīšanās internetos apgaismoja mani, ka oktobrī iznāks arī Jane Harper jaunais romāns “The Lost Man”, šoreiz gan bez Ārona Falka. Bet gaidu tik un tā, satraukti berzējot ķepiņas un plānojot pāris spraigus rudens vakarus ar iekrampēšanos grāmatā.

Lielākā daļa latviešu izdevēju rūpīgi slēpj savus nākotnes plānus, tāpēc ir grūti uz kaut ko sacerēties. No Zvaigznes mājaslapā pievienotajām gaidāmajām grāmatām vienīgā, kas šobrīd rada interesi, ir Ilgoņa Vilka grāmata “Visums. Ceļvedis”, bet pagaidām nav skaidrs, kas tur būs iekšā un kas ir grāmatas mērķauditorija. Bet kosmiskās lietiņas mani interesē, tā ka noteikti vismaz iežūrēšu.

Vairāk interesantu jaunumu gaidāms no Prometeja, piemēram, brīnišķīgās “Tumšmutes” turpinājums, kā arī pāris citi labumi fantāzijas un zinātniskās fantastikas žanrā, par kuriem dzirdēti slavinājumi. Šos visus arī gribēsies izlasīt.

View this post on Instagram

Rudens / ziema 2018

A post shared by Prometejs (@prometejslv) on

5. Biggest disappointment

Šī nav sliktākā grāmata, ko izlasīju šogad, bet tiešām – lielākā vilšanās. Man ļoti patika Mark Forsyth Ziemassvētku grāmata, ko lasīju pirms pāris gadiem. Arī par pāris citām viņa grāmatām ir dzirdētas atzinīgas atsauksmes, tādēļ “A Short History of Drunkenness” bija diezgan šaušalīga vilšanās — lielākajā daļā grāmatas iztrūka viņa spridzīgās ironijas. Un sausi pārstāstīt pusticamus faktus, kas norakstīti no noputējušām enciklopēdijām, jau nu protam mēs visi.

6. Biggest surprise

Par lielāko pārsteigumu laikam varu nosaukt atklājumu, ka Aizeka Azimova zinātniskās fantastikas klasika “Fonds” nav pārākā naftalīna krātuve, bet ir vēl arvien ļoti aktuāls un labi uzrakstīts darbs par spīti tam, ka kopš tā izdošanas pagājuši gandrīz 70 gadi. Vispār es reāli skaužu, kad cilvēks spēj ko tādu izdomāt.

7. Favourite new author (debut or new to you)

Šogad man ir sanācis vairāk lasīt tieši jaunus un līdz šim nezināmus autorus. Vilšanos, par laimi, ir maz. Īpaši iepatikusies man ir Jane Harper ar viņas pilnīgi citādajiem austrāļu krimiķiem. Tā kā esmu blogā dziedājusi gan par viņas pirmo grāmatu “The Dry”, gan tās turpinājumu “Force of Nature”, tad šeit atkārtoti neizplūdīšu. Bet šajā brīdī, kad man ir krietni apnikuši visi šobrīd modē esošie krimiķi, viņas stāsti ir kā malks svaiga gaisa. Labās ziņas ir arī tās, ka pirmās grāmatas ekranizācijas tiesības jau ir savākusi Reese Witherspoon. Tā ka – kas zina, varbūt arī kāds apņēmīgāks latviešu izdevējs par to visu padzirdēs un iztulkos šos lieliskos gabalus arī priekš latvānīšiem.

8. Newest fictional crush

Ai, nu “I’m too old for this s#!t”. 🙂 Man šķiet, man nav bijis jūtu pret izdomātu varoni, kopš JKR nogalināja Fredu 😦

9. Newest favourite character

Iespējams, ka Sands dan Glokta. Viņam gan ir briesmīgs sakodiens un kleina kāja, bet viņš to kaut cik kompensē ar sarkasmu un veselīgu paškritiku.

10. Book that made you cry

Grāmatām saraudināt mani ir viegli. Parasti ar mirstamajām ainām. Tas strādā uz mani 100% gadījumu. Nu ok, 100% nē. Jo par sliktajiem mirstošajiem es līksmoju, nevis raudu. “Ķeskas pa gaisu!” es tad gavilēju. Tā kārtīgi es papinkšķēju, lasot Hiro Arikawa grāmatu “The Travelling Cat Chronicles” — pati grāmata ne tuvu nav mana mīļākā, laikam japāņu literatūra nav īsti mans žanrs, tomēr es nevaru neraudāt, ja zvēriņam un viņa saimniekam ir jāšķiras.

11. Book that made you happy

Nevienas tādas grāmatas, kas turētu līdzi pērnā gada pingvīna gabalam, šogad vēl nav bijis. Protams, ir grāmatas, kas vispārīgi priecē ar stāstījuma kvalitāti, ir aizraujošas un patīkami lasāmas, bet tā, ka padarītu mani īpaši laimīgu? Nu, tā īsti nav bijis. Bet ceru, ka vēl būs.

12. Favourite book to film adaptation you saw this year

“Ready Player One” (“Spēle sākas”) — šeit man varbūt paveicās ar to, ka grāmata ir lasīta nu jau pirms pāris gadiem, tādēļ neesmu pārāk piekasīga detaļām. Zinu, ka ir citādi domājošie, tomēr man šķiet, ka šeit bija ļoti veiksmīgi noīsinātas vietas, kas grāmatā bija ne tik izdevušās. Vizuāli superīgs piedzīvojums, aizraujošs stāsts, biju tikpat sajūsmināta kā tad, kad lasīju grāmatu.

Otra filma, kas ir tapusi pēc grāmatas un man ļoti patika, bija “Adrift” (“Viļņu varā”). Uz šo filmu aizgāju tāpat vien, kompānijas pēc, bet tā atstāja uz mani ļoti spēcīgu iespaidu, kuru nevarēju nokratīt vēl vairākas dienas. Tā ir balstīta uz patiesiem notikumiem (par to, kā jauna sieviete pēc vētras okeānā paliek dreifējam salauztā laivā un mēģina izglābties), bet iesaku pirms skatīšanās negūglēt un netaisīt sev maitekļus. Pārliecinošs Shailene Woodley tēlojums un skaists stāsts par skaistiem, jauniem cilvēkiem, skaistu mīlestību un braucienu, kuram bija jābūt kaut kā skaista sākumam. Vētra, kurai te nu nemaz nav otrā plāna loma, ir attēlota ļoti iespaidīgi. Diemžēl kino šo vairs nerāda, jāiztiek ar mājas ekrāniņiem. Ja nu tomēr drusku gribas maitekli, tad tālāk filmas reklāmas rullītis.

13. Favourite review you’ve written this year

Šogad blogā tāds tuksnesis, ka nav, ar ko palielīties. Viss labākais vēl arvien melnraksta formā stāv manā galvā. Stay tuned!

14. Most beautiful book you’ve bought so far this year (or received)

Vai nu uz vecumu palieku prātīgāka un nepērku grāmatas vāciņu dēļ (jo smukie vāciņi parasti ir tikai YA grāmatām, no kurām 80% vnk nav lasāmas) vai arī es tagad vnk mānos. Lai nebūtu jāmin šeit mākslas grāmatas, kas, protams, ir pilnas ar smukām bildītēm, teikšu, ka pēdējā laika vizuāli smukākā grāmata ir bijusi “Mans vectēvs bija ķiršu koks” — mīlīgas un nedaudz smieklīgas ilustrācijas, kas lieliski papildina šo stāstu. Prieks, ka mākslinieks Krišs Salmanis, šķiet, pats arī bija izlasījis grāmatu un zīmējumi gāja kopā ar tekstu, ne tā kā dažiem gadās sazīmēt kaut ko pilnīgā netēmā. 😀

15. What books do you need to read by the end of the year?

“Vajag” ir briesmīgs vārds, ko attiecināt uz grāmatām. Es gribētu šogad izlasīt Neapoles tetraloģiju (esmu mazdrusciņ iesākusi pirmo grāmatu). Gribētos beidzot no TBR kaudzes izņemt man uzdāvinātās grāmatas, citādi jūtos vainīga, ka esmu tāda nepateicīga un tās nelasu. Gribu izlasīt un atdot īpašniekiem aizlienētās grāmatas. Un vēl arvien plānā tie folianti. Gads jau pusē, bet esmu tikusi galā tikai ar vienu! Ha, laikam atkal nebūs. Tuvākajā laikā lasāmo grāmatu saraksts, protams, ir garāks kā mana roka, bet kad tad ir bijis citādāk? 😀 Un varbūt, varbūt es beidzot izlasīšu kādas draudzenes mīļāko grāmatu — “The Goldfinch”. Cerams, ka man patiks un mēs vēl arvien paliksim draudzenes. 😛

“Plūstošās smiltis”

Standarta

Pagājušā mēnesī man sanāca tāds neliels fantāzijas grāmatu maratons, un, tā kā ikdienā parasti nelasu tik daudz šī žanra grāmatu, mans katliņš bija pamatīgi uzvārījies — pārāk daudz notikumu, personāžu un pārdomu. Brīvajos brīžos, lai pārslēgtos, kāri metos citos žanros, vai tas būtu čik-lits vai krimiķi. Tādēļ piedāvājums iepazīties ar nupat iznākušo zviedru autores Mālinas Pēšsones Džolito grāmatu “Plūstošās smiltis” bija tieši laikā. Vēl jo vairāk tādēļ, ka tas solījās būt kaut kas atšķirīgs no nu jau pārāk ierastā un, ja godīgi — nedaudz apnikušā nordic-noir ar detektīvu-drūmo-alkoholiķi galvenajā lomā.

Tā kā šī grāmata ļoti veiksmīgi iekrita arī kategorijā, kuru šomēnes lasām grāmatu klubā — “apbalvotās grāmatas” — tad pastāstīšu nedaudz arī par tai piešķirtajām balvām. Uz grāmatas vāka ir lepni ziņots, ka tā ir saņēmusi Francijas balvu Le prix le point du polar européen — šī balva (angliski saukta — European Crime Fiction Prize) katru gadu tiek piešķirta labākajam franču valodā sarakstītam vai tulkotam Eiropas autora kriminālromānam vai trillerim. Romāns “Plūstošās smiltis” ir saņēmis arī apbalvojumu “Glass Key”, kas katru gadu tiek piešķirts Ziemeļvalstu kriminālromānam. No latviešu lasītājam pazīstamajiem autoriem šo apbalvojumu ir saņēmuši Jū Nesbē (“Sikspārnis”), Jussi Adlers-Olsens (“Vēstule pudelē”), Stīgs Lārsons (“Meitene, kas izpostīja sirseņu pūzni”) un Arnalds Indridasons (“Purvs”).

Grāmata sākas ar tiesu, kuras priekšā nu ir jāstājas 18 gadus vecajai Majai, kas pēdējos deviņus mēnešus pavadījusi pirmstiesas izmeklēšanas cietumā. Viņa tiek apsūdzēta līdzdalībā masu slepkavībā Jūšholmas vidusskolā, kur tika nogalināts arī viņas puisis Sebastians un labākā draudzene, kūdīšanā uz slepkavību un arī slepkavības veikšanā. Lai gan šī grāmata tiek pieteikta kā “tiesu romāns”, tas nav gluži precīzi. Šis nav grišemīgs gabals ar prokurores un advokāta milžu cīņu, dažādu slepenu notikumu vilkšanu gaismā un pierādījumu un liecību staipīšanu šurpu turpu. Jā, tur notiek tiesa un ir arī tiesu runas, bet to ir salīdzinoši nedaudz, un uzsvars ir vairāk uz visu to, kas noticis līdz tam. Par to, kāpēc viss notika tā, kā notika.

Cilvēkus neinteresē, ko citi saka vai domā, ko viņi pārcietuši, pie kādiem secinājumiem nonākuši. Cilvēkus interesē tikai tas, ko viņi jau domājas zinām.

Šī grāmata, protams, ir gana neparasta ar izvēlēto motīvu — lai gan masveida šaudīšanās ar mājsaimniecībā vai veikalā gana brīvi pieejamajiem ieročiem šur tur ir kļuvusi par teju vai ikdienišķu parādību, pie mums, par laimi, par šo problēmu sanāk domāt mazāk. (Ne jau tāpēc, ka latvieši būtu daudz jaukāki – mēs vienkārši piedzeramies un vicināmies ar lētiem, bet asiem galda piederumiem.) Līdz šim nebiju lasījusi nevienu literāru interpretāciju par šo tēmu un nezināju, ko īsti gaidīt. Un Pēšsone Džolito nav koncentrējusies uz šaudīšanos vien — te ir paķerts krietni daudz tēmu, tomēr tās visas ļoti organiski sader kopā. Te ir “biezo” priekšpilsētas vidusskola, kur mācās izredzētie baltie un bagātie zviedru bērniņi un pāris tumšādaini labdarības projekti – Samirs, teicamnieks, un Deniss, narkotiku tirgonis. Te ir biezo bērnu ballītes, jahtas, visatļautība un augstprātība, un kājas līdz ceļiem alkoholā un narkotikās. Te ir balto cilvēku nicinājums attiecībā uz pabirām no Āfrikas, kas augstāk par apkopēja vai taksista amatu nekad netiks, un te ir tikpat kvēls imigrantu nicinājums pret visu to zviedru ņemšanos ar integrāciju un līdztiesību, kas nedarbojas, ja nu vienīgi varbūt noder sirdsapziņas apklusināšanai, jo “viens nožēlojams sasvīdis zviedru sekstūrists ir vērts divtik daudz nekā četri simti indonēziešu”.

Romānam savu īpašo balsi piešķir Maja – savos novērojumos brīžiem jauneklīgi kategoriska un tieša, tomēr vienlaikus tik nopietna. Sākotnēji man šķita, ka te nāksies vairāk minēt, kurš izdarīja ko un cik liela vai maza ir Majas vaina visā notikušajā, tomēr intriga netiek uzturēta pārāk ilgi – Maja izstāsta visu. Un pamazām atklājas kopaina, kur viena lieta ved pie citām. Līdz ir jau par vēlu kaut ko glābt. Autore ir uzzīmējusi tiešām izteiksmīgus cilvēku portretus, un ne tikai Maju, bet arī Sebastianu, Amandu, Klāsu, Samiru.

Šī ir visai bēdīga grāmata, jo mēs esam tāds skumju radījumu bariņš — tiecamies pēc iedomāti vērtīgu cilvēku atzinības un draudzības, pieveram acis uz to, par ko domāt ir apgrūtinoši, piedāvājam savu atbalstu citiem tikai tādēļ, ka zinām — to nepieņems un nekādas liekas pūles mums nebūs jāpieliek. Un — kamēr tavs bērns nav aizgājis uz skolu un apšāvis pusi klases, tikmēr taču ar viņu viss ir kārtībā, vai ne? Viņš taču ne par ko nesūdzas, varbūt ir drusku paslinks. Es brīžiem biju ļoti dusmīga, jo mani tiešām sanikno cilvēki, kuri rada bērnus un pēc tam paši atsakās kļūt pieauguši, dusmojas, ka bērni ir bērnišķīgi, kliedz, spiedz un nav ģēniji jau 2 gadu vecumā. Un man bija patiešām ļoti žēl par notikušo (lai gan šis ir izdomāts stāsts), un tāpat kā Majai gribējās kaut ko vēl mēģināt saglābt. Gribējās, kaut mēs spētu pamanīt, kad bērns aug pie despotiskiem vecākiem, un būt gana drosmīgi kaut ko mainīt un piedāvāt palīdzību. Gribējās, kaut mēs prastu palūgt palīdzību tad, kad tā ir nepieciešama. Gribējās, kaut es brīžiem nebūtu šajā grāmatā ieraudzījusi pati sevi.

Meitenes nekad nedrīkst smieties pašas par saviem jokiem. Nekad nedrīkst runāt ātri, vai, vēl trakāk – skaļi. Meitene, kura pārāk skaļi runā par lietām, par kurām tikusi skaidrībā pašas spēkiem, tikpat labi var sākt publiski čurāt vai pie parlamenta rādīt pupus.

4/5

Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds

Grāmata no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi

“Force of Nature”

Standarta

Kad atklāju kādu jaunu autoru, kas man iet pie sirds, es svārstos starp divām galējībām – mesties uzreiz izlasīt visu bibliogrāfiju (un riskēt ar apnikumu, un agrāk vai vēlāk – vilšanos, ka visi darbi nav vienlīdz lieliski) vai taupīt tos nebaltai dieniņai, knibināties lēni un pa vienam, lai pietiek visam mūžam, vai pat pamest pusratā, lai cik ļoti patīk grāmata, vienkārši tāpēc – lai nepienāktu pabeigšanas brīdis. Džeinas Hārperes “The Dry” – pirmā grāmata par Āronu Falku mani tik ļoti aizrāva ar savu nepierasto formātu un vēstījumu, ka biju gatava jau pie pirmās izdevības ķerties klāt pie nākamā uzlējuma. Ko šoreiz arī darīju.

That was the one good thing about a decent hangover. It didn’t leave much room to feel anything else.

Ja pirmā grāmata par Āronu Falku tiešām bija par Āronu Falku, tāds kā origin story, kurā galvenais varonis sastopas ar saviem lielākajiem dēmoniem un izcīna būtisku cīņu, lai turpmāk varētu dzīvot ar skatu nākotnē, nevis mūžīgi apcerēt pagātnes notikumus un dzīvi, no kuras ir nācis, tad otrajā grāmatā viņš ir vairāk fona spēlētājs un risina nu jau mazāka mēroga personiskos jautājumus. Lai gan diez vai attiecības ar tēvu var nosaukt par maza mēroga personisko jautājumu. Lai nu kā – man ļoti patīk, ka autore nesteidzina Ārona attīstību un pie pirmās iespējas nepiekarina viņam vēl arī romantisko līniju, no kuras mūsdienās, šķiet, neviens autors vai filmu scenārists nespēj atteikties, vajag to vai nevajag.

Kā jau piedien detektīvgabalam, arī šis lasījās ātri un raiti. Tiesa, tas tikpat ātri un raiti sāk izdzēsties no manas atmiņas plates, un man nākas nedaudz apdomāties, lai varētu atstāstīt sižetu. Un lūk – izrādās, ka arī Austrālijā ir nesezona, kad daudz līst, ir auksti un, īsi sakot – viss ir slikti. Tāds nu ir burvīgais notikumu fons, kad ceturtdienas vakarā mežā dodas divas piecu cilvēku grupas, lai stiprinātu komandas garu jeb – mocītu sevi, salstot teltīs, klunkurējot pa meža takām un “baudot dabu”. Svētdienas rītā no meža atgriežas saliedējušies vīrieši, bet sievietes kavē. Pēcpusdienā arī viņas beidzot izveļas no meža – fingāļos, sakasījušās, izkāvušās, neēdušas, nosalušas, izmirkušas un, jā, vēl arī tā čūska… Un vēl viņas ir pazaudējušas Alisi. Ne tā jūsu ierastā pastaiga parkā. Te pasākumam pieslēdzas finanšu noziegumu izmeklētājs Ārons Falks, jo Alise ir iesaistītā persona kādā viņa lietā, tomēr viņa iesaistīšanās lietā ir visai minimāla, jo viņam atliek vien gaidīt, vai Alise tiks vai netiks atrasta.

Tikmēr lasītājs var piedalīties minēšanā – kas notika ar Alisi un vai viņa vispār vēl ir dzīva. Autore atkārto pirmajā grāmatā izmantoto formātu, kad šodienas notikumu nodaļas mijas ar pagātni. Par džeku grupas piedzīvoto nav vērts runāt, tur viss čill, toties sievietes gan sāk kasīties, knapi tikušas uz takas. Taisnību sakot, visas piecas ir diezgan maitiski eksemplāri, bet nu tā Alise… Negribētu viņu pazīt. Jo vairāk es par viņu uzzināju, jo mazāk man viņa patika. Apmēram grāmatas pusē sāka šķist – tikai ne vēl vienu neirotiķu/sociopātu gabalu, lūdzu! Šķiet, ka sliktās, nesakarīgās un reizēm pilnīgi slimās varones ir kļuvušas par tādu pašu muļķīgu kopēšanas tendenci kā savulaik vampīri, vilkači un distopijas. Vispirms kāds uzraksta labu vai puslīdz labu grāmatu par tēmu, un tad kaudzēm viduvēju skribentu metas arī nosmelt kādu krējumiņu ar vājiem atdarinājumiem. Tā nu es šo grāmatu liku mierā uz kādu nedēļu, lai nomierinātu savu sašutumu un vilšanos.

Par laimi, lasot tālāk, atklājās, ka šis nebūs tas briesmīgais kopēšanas gadījums un Hārperei ir citi plāni attiecībā uz šo stāstu. Līdzīgi kā pirmajā grāmatā arī šoreiz aizdomās var turēt ikvienu, un ikvienam/ikvienai bija izdevība un iemesls. Nemaz runājot par nezināmajiem, kas varbūt slēpjas, bet varbūt neslēpjas meža biežņā. Autorei izdodas ļoti izteiksmīgi parādīt tik dažādos cilvēcisko attiecību līkločus, īpaši pievēršoties sieviešu (ne)draudzībai, māsu attiecībām un vecāku-bērnu jautājumam. Viņas pieeja krimiķiem patiešām ir kā malks svaiga gaisa, ar lielu interesi gaidīšu viņas turpmākās grāmatas, gan atzīstot, ka vieta uzlabojumiem tomēr vēl pastāv.

If serious money was being hidden, it was for a reason. Those pristine white collars only got grubbier the further down the trail, until by the end they were downright dirty. Falk hated it. He hated everything about it. He hated the way men in plush offices were able to wash their hands at arm’s length and tell themselves it was simply a bit of creative accounting. The way they could spend their bonuses and buy their mansions and polish their cars, all the while pretending that they couldn’t begin to guess what was rotting at the far end. Drugs. Illegal firearms. Child exploitation. It varied, but it was all paid for in the common currency of human misery.

4/5