Category Archives: Pasaulē

Sunny side up jeb jūlija apskats

Standarta

Jūlijā izpildīju vairāk kā gadu vecu apņemšanos – apskatīt Kolku. Jā, nekad nebiju tur bijusi, jo galīgi ne pa ceļam. Secinājumi – lieliska vieta, kur izbaudīt mieru un izvēdināt galvu. Un jā, saulrieta bildes arī labas sanāk. Ja spīd saule un divdesmit citi saulrieta pielūdzēji nelien kadrā. Vēl runā, ka tur varot netraucēti baudīt intīmas sarunas, bet neredzēju īpaši daudz kungu uzvalkos, kas mēģinātu darīt tieši to. Un vēl tur ir arī putni, kurus nevar satikt Rīgā. Kormorāni un citi reti zvēri. Sīkums, bet patīkami. Laikam būs jāuztaisa kāda smuka galerija citiem putnu cienītājiem (saka cilvēks, kas sapņo par baložu, kas dzīvo stāvu augstāk, apšaušanu). Vēl jūlijā bija Positivus, kurš priekš 10 gadu jubilejas bija tāds “nothing special”, bet Ronsons gan bija jauks. Un viņam bija konfeti lielgabals!

Lasīšanas ziņā jūlijs patiešām kļuva par garo gabalu (precīzāk – viena garā gabala) mēnesi, jo lielu daļu mana laika aizņēma Kolīnas Makkalovas Romas valdnieku sērijas pirmais ķieģelis, kuru tā arī vēl neesmu pabeigusi, tā ka par to – citā reizē. Ja būšu gana apņēmīga – tad nākamajā. Par visu pārējo – pēc kārtas.

  1. Andrēass Kīlings – Maijvaboles dara to visilgāk. 3/5. Nedaudz izklaidējoša un nedaudz izglītojoša grāmata par to, kā dzīvnieki dara TO. Samērā interesanti, bet ne tas aizraujošākais gabals par dzīvnieku pasauli. Katrā ziņā – pēc Darela liekas visai pliekani. Plašāk izteicos šeit.
  2. Luīze Pastore – Svešinieka atnākšana. 4/5. Beidzot izlasīju “Mākslas detektīvu” trešo grāmatu. Pirmās divas man kkā gan saturiski, gan ilustrāciju stila ziņā labāk gāja pie sirds, bet beigās ielasījos arī šajā un uzzināju, no kurienes tad latviešu valodā (it kā) ir ieradies “Čau!” kā sveiciena vārds. Bet visumā ļoti forši attēlotas Rīgas ainiņas no pērnā gadsimta 20-to gadu beigām. Un uz Mākslas muzeju tagad eju ar zināšanu bagāžu!
  3. Jānis Joņevs – Jelgava 94. 5/5. Ak, ak, ak! Par šo noteikti pienāktos parunāt plašāk. Bet ja ir tikai laiks mazumiņam, tad teikšu, ka ļoti jauka pārmaiņa starp visiem tiem kara/pēckara/starpkaru stāstiem, kas šobrīd pārpludina latviešu literatūras lauku. Ļoti dzīvīgs, ticams un aizraujošs stāsts ar krietnu devu pašironijas par pieaugšanu 90-tajos gados, vienlaikus esot metālistam. Ieteicamā obligātā literatūra!
  4. Kerry Greenwood – Murder on a Midsummer Night. 3/5. Šī grāmata bija kā cepumiņš pie pēcpusdienas kafijas – mazliet grēcīgi, jauki un patīkami. Viegls detektīvstāsts par daudzpusīgo mis Frainiju Fišeri, viņas veikto kārtējo izmeklēšanu (pat divām) un dažādiem gastronomiskiem aprakstiem. Tiesa gan, daudz jāskatās vārdnīcā aussie žargona dēļ. Mazliet plašāk izteicos šeit.
  5. J.K. Rowling, Jack Thorne – Harry Potter and the Cursed Child. 1/5. Droši vien, ka mana gada vilšanās. Farss slikta fan-fiction līmenī.

Kino. Pirmais no jūlija kinopriekiem bija “Leģenda par Tarzānu” (jeb vīru bez krekla). Filma sanākusi stipri labāka nekā varētu gaidīt, ņemot vērā izejmateriālu. Ir skaisti skati (gan Tarzāna, gan Kongo) un arī visai nopietns stāsts par kolonizāciju un sliktajiem baltajiem cilvēkiem. Izklaide ar pievienoto vērtību. 7/10. Plašāk izteicos šeit. Un vispār mani laikam ilgi vajās tas skats ar lietussargu džungļos…

Pēc tam metos atkārtot vai apgūt dažādas filmas, kurām tagad gaidāmi turpinājumi. Ghostbusters – vecās filmas ir jautras, bet ar šausmīgiem specefektiem – varētu domāt, ka taisīti ar Paintbrush, un visi tur tik jauni, tik jauni! Star Trek – mana šī gada apņemšanās izņemt Star Trek daiļradi necik tālu nebija izkustējusies, kad jau bija klāt jaunā filma. Seriāls, ar ko viss sākās, par spīti antīkai izcelsmei ir visnotaļ kvalitatīvs. Stāsts ir labs, un nav grūti pievērt acis, ka “akmens” konstrukcijas filmēšanas laukumā gāžas apkārt, kolīdz tām pieduras, un ka specefekti ir atbilstoši antīkā līmenī. Kad nu filma bija pavisam klāt, sapratu, ka nespīd man noskatīties visu un secīgi, tāpēc paķēru tikai divas svaigākās filmas, lai vismaz aptuveni nojaustu, kas ir kas. Abas patika vairāk, nekā biju cerējusi. Vēl uzzināju, ka man patīk Kamberbačs! Biju pārliecināta, ka riebjas. Un tad, protams, Džeisona Borna sāga, kurai atkārtoju pirmo daļu, šausmīgi vīlos un nolēmu neturpināt atkārtošanu. Bet, ja par šo sēriju papildinājumiem…

“Spoku mednieki” vai precīzāk – mednieces, bija filma, kas raksturo labu izklaidi. It kā rimeiks, bet mainītas dzimumu lomas, piesviežot jaunas lietas, sieviešu aktualitātes un svaigus jokus. Tiešām kvalitatīvi. Vērts redzēt. Vienīgais, kas man nedaudz bojāja prieku – nespēju pilnībā izbaudīt smuko, bet dumjo sekretāru Kevinu. Jo viena lieta ir skatīties uz tādu filmā (smieklīgi), cita – izturēt tādu katru dienu ofisā (galīgi nesmieklīgi, saku no pieredzes). Visumā 7-8/10. Plašāk šeit.

Jāatzīst, ka “Star Trek Beyond” sagādāja nelielu vilšanos, varbūt tāpēc, ka no šīs filmas jau apmēram zināju, ko gribēt. Bet šis stāsts likās ļoti neoriģināls (USS Enterprise komanda dodas it kā palīdzēt nelaimē nonākušam kosmosa kuģim, bet iekrīt lamatās, avarē un atlikušo filmu mēģina atrast iespēju atgriezties bāzē un pie reizes tikt galā ar slikto, kas viņus tur ievilka). Bet ir skaisti specefekti un episka lielās kaujas aina (kur nu vēl to pavadošā mūzika – tās ainas dēļ vien ir vērts noskatīties filmu!), kā arī labs humors un tēli (īpaši krāšņa un kā personāžs lieliska – Džeila), tomēr kaut kas man tajā visā pietrūka. 7/10.

Savukārt “Džeisons Borns” raksturoja mūsdienu izklaides kanonu – galvenais ir izcilas pakaļdzīšanās un cīņu ainas, un pakāst par sižetu. Jo sižeta oriģinalitāte un interesantums te ir nulle. Pilnīga nulle. Bet, ja jūs zināt Džeisonu Bornu, tad jūs zināt, par ko stāsts. To “wow” sajūtu, ko reiz dabūju no pirmās grāmatas, protams, šeit neatkārtot. Bet action ainas ir tiešām iespaidīgas pat, ja pilnīgi bez jēgas. 7/10 (dēļ action, bet ne satura)

TV. Lasot nopietnas grāmatas un skatoties nopietnus seriālus, piemēram, “Bloodline”, var iedzīvoties akūtā jautrības trūkumā. Tā gadījās ar mani. Pienāca brīdis, kad mēģināju atrast kko, kas mani uzjautrinātu un pacilātu, nevis iegruzītu, bet nekādi neveicās. Pēc trīs dienu lūgšanām Netflixā pēkšņi parādījās “Lovesick”. Iesāku un sapriecājos. Lai drīz vien konstatētu, ka ir tikai 6 sērijas!!! Sasodītie briti. Ienīstu, kad viņi tā dara – uztaisa kko labu un asprātīgu un tad 6 sērijas pa 20 minūtēm sauc par “sezonu”. Kā tad, ka sezona! Būtu pamācījušies no amīšiem, kā sezonas taisa – 20 sērijas kā minimums.

Metos meklēt, vai ir vēl turpinājums. Un atklāju, ka sākotnēji šis seriāls ir saucies “Scrotal Recall”, un turpinājuma tam vēl arvien nav. Ehh… Nu varbūt kādreiz. Bet tikmēr var pavadīt stundiņas trīs ļoti, ļoti labi izklaidējoties. Bet pēc tam var būt cemmīgi, ka tik vien ir tā prieka. Sižetu sk. reklāmas rullītī! Viņiem ir arī lielisks skaņu celiņš, btw.

Starp citu, beidzot piegrābu klāt mazliet kultūras. Bija atbraukuši draugi no aizjūrām un prasīja – kas jums Rīgā jauns? No sākuma nekas nenāca prātā un gribēju jau teikt, ka nekas, bet tad atcerējos – Mākslas muzejs! Biju bijusi tur pēc remonta, kad varēja par brīvu apskatīt baltas sienas. Tagad iečekojām ar bilžām. Muzejs tagad mums ir tiešām FANCY! Nu tā kā ārzemēs – ar tādām plastikāta kartēm ar papildinformāciju, ko var paņemt un pastaipīt līdzi, un lieliem interaktīviem displejiem, kur var palasīt papildinfo. Turklāt mums par laimi nav pārāk daudz mākslas, tāpēc ar to var iepazīties, nenogurstot – nav tā, ka tu ej jau ceturto stundu un ir pilnīgi vienalga, kas tur attēlots un kurš to ir pindzelējis. Un modernās mākslas (ko es diemžēl nesaprotu) sadaļa ir nesāpīgi maza. Jāatzīst, ka izgāju no tās smiedamās gandrīz balsī. Dēļ šīs košās Ginta Gabrāna instalācijas:

Pēc tam devos uz Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeju, kur ir redzama ļoti, ļoti, ļoti skaista izstāde ar 18.-21. gs. kleitām – “Pieradinātā daba”. Bija arī daudz un dažādas cepures un citi aksesuāri. Iekšējais romantiķis saldi murrāja un mēģināja fočēt visu pēc kārtas, pārējā laikā bāžot degunu cieši klāt pie izšuvumiem un pētot tehniku.

 


 

Mīts par brīvdienām

Standarta

Rīga – Kauņa – Kos – Kalymnos un atpakaļ

dievīgais

Šobrīd, kad vasara no mums atkal ir atvadījusies uz daudz, daudz mēnešiem (bet ne tik daudz kā Troņu spēlēs – thanks God for small mercies!), ir īstais brīdis sildīties vai nu pie radiatora vai pārceļoties atmiņās uz pērnā gada skaisto, pavasarīgi vasarīgo atvaļinājumu. Devāmies ceļā īsi pirms maija brīvdienām, Rīgā vēl bija drēgns un pelēcīgs, un stundas līdz Kauņai par spīti Baibas runīgumam ritēja miegaini un vienmuļi. Lietuva patiesi daudz neatšķiras no māteszemes, drebinājāmies un gaidījām savu lidojumu uz siltajiem krastiem, vienlaikus ieturoties ar sarūpēto ceļamaizi. Šķiet, ka tā no tautas pasakām ir atkal atgriezusies apritē – kamdēļ maksāt 5 ēras rainim par sažuvušu vai sasalušu sviestmaizi, ja varu paņemt līdzi savu un garšīgu? Ņam ņam. Pirmoreiz dzīvē braucam uz ārzemēm ar savu vīnu, nevis otrādi, jo pa ceļam uz Kauņu tā arī neko neatvērām, bet atstāt mašīnā uz nedēļu arī žēl.

Reiss ir pilns ar leišiem, protams. Un bērniem. Pārāk pilns ar bērniem. Es gluži nepieklājīgi un skaļi izsaku līdzjūtību Baibai, kam bēbis ir blakus. Ups. Tas, kā izrādās, ir letiņu bēbis. Tas gan nemaina manas jūtas pret bērniem lidmašīnā. Atpakaļreisā gan man beidzot viņu kļūst žēl. Mazie nabadziņi, kam spiediena maiņa lidmašīnā vairāk jūtama. Var arī saprast viņu neapmierinātību. Toties es biju šausmīgi apmierināta. Jo, runājot mīļā Bear Grylls vārdiem – “Dzīvojot ar labiem cilvēkiem, daudzas viņu lieliskās īpašības pielīp arī mums.” Un lūk, no Egitas man beidzot pielipa prasme gulēt lidmašīnās. Vienmēr esmu mocījusies ar to, ka nevaru aizmigt lidojuma laikā, bet lidojums pats par sevi ir tik garlaicīgs, ja neskaita pacelšanos un nolaišanos, un retu turbulences gadījumu, ka vienīgā jēdzīgā lieta būtu pasnaust. Bet nevaru. Tb līdz šim nevarēju. Un nu nokrācos gan turp, gan atpakaļceļā. Laime pilnīga.

Turpceļā pēc pamošanās abas ar Baibu nolēmām pamuļķoties ar nikno putnu, ko Baiba šķietami pilnīgi bērnišķīgi bija paņēmusi līdz. Jāatzīst, ka viņa iekaroja bērnu simpātijas ar to. Bet ne Andra. Jo viņam ļoti nepatika putna lidojums lidmašīnā. Ģeniāla ideja, turklāt ļoti gardi nosmējāmies. Es neuzņēmos palaišanu, jo mana šķībā roka garantētu pilnīgi drošu trāpījumu kādam citam, bet arī Baibas metiens eleganti atsitās pret Andra krēsla pagalvi (viņš atradās kādas 7 solu rindas mums priekšā) un ieleca nākamajā rindā. Abas bezmaz mirām aiz smiekliem un slēpāmies aiz krēsliem. Kad pacēlu acis, ieraudzīju Andra dusmās zvērojošo skatienu, un putns lidoja atpakaļ.

Izkāpšana no lidenes svešā valstī vienmēr ir interesanta – nekad īsti nevar saprast, kāds klimats un smaržas tevi sagaidīs. Tā, piemēram, kādā pavasara naktī ielidojot Stenstedā, lidlauks nesmaržoja vis pēc aviodegvielas vai kas nu ir tas, kas lidlaukos parasti smird, bet gan pēc daudz, daudz ziedošiem ķiršiem. Īsts brīnums. Kos lidosta Grieķijā – silti! Bet tā pa īstam siltumu aptvērām, kad nonācām ostā. 15 min un es gāju pārģērbties vasaras autfitā – neies jau izcepties džinsās. Gaidot prāmi, slaistījāmies kafejnīcā, ēdot saldējumu (lielisks!), dzerot kafiju un vērojot kaķus. Kaķi Grieķijā ir atsevišķs stāsts – droši un pašpārliecināti. Atgriežoties Rīgā, mēģināju dažus vietējos uzrunāt, bet tie aizlaidās. Sūra pieredze acīmredzot. Savukārt grieķi gan mīl sevi palutināt. Kaut vai tikai ar glāstu no svešinieka.

minkas

Ostas kafejnīcā un ap to klaiņoja vairāki daudz pieredzējuši minkas (spriežot pēc ausīm), bet neviens nediedelēja. Pēc ierašanās Kalimnos mums uzreiz uzradās draudzenīte, kas arī nekad neko nelūdza, ja nu vienīgi glāstus un labu kompāniju, lai gan mēs dāsni piedāvājām kotletes (galīgi ne sliktas). Nu ok, vienā no pēdējiem vakariem mums izdevās viņu piekukuļot ar spagetti un oregano čipsiem. Citādi viņa mums bija vnk uzticama draudzenīte, kas mani vienu rītu sabiedēja, izlienot no gultsapakšas, skaļi murrādama – nebiju piefiksējusi, ka Egita viņu ielaida istabā – uzlēcu stāvus no gultas.

mūsu draudzenīte

Bērnības traumas atstāj dziļu iespaidu uz cilvēka turpmāko dzīvi. Faktiski – jebkuras traumas. Man, Egitai un Andrim trauma bija Sardīnijas pagrabs (sk. iepriekšējā brauciena aprakstu). Baibai tādas lietas kā laikapstākļi neatstāj traumas. Vai arī viņa visur nes līdzi sauli. Pat naktīs pa purviem skriedama. Braucot uz Grieķiju, nesatraucos par krīzi un nemieriem, bet gan par to, kur dzīvosim – vai nebūs atkal ieberziens kā Cala Ganone. Un atkal es biju tā, kas nodarbojas ar rezervāciju, un atkal mana atbildība, ja viss būs slikti. Neviens jau neko nepārmet. Es pati sev uzlieku standartu. Un tad sevi šaustu gadiem par katru neveiksmi.

Uz prāmja ceļā uz Kalimnos salu turpinājām iesākto piecepienu ostā, līdz ar to galā ierados jau sarkanām rokām līdz pleciem, kas nākamajā dienā lika man kāpt +25 grādos ar garpiedurkņu kreklu (it kā jau tāpat nebūtu pietiekami karsti). Prāmis gan bija apliecinājums, ka uz augšklāja sēž tikai tūristi un kaifo par vēju, sauli, jūru, bet vietējie krāc apakšstāvā – viss jau simtsreiz redzēts. Toties grieķi uz prāmja brauc virsū pat ar saviem motorolleriem – tas ir visnotaļ populārs pārvietošanās līdzeklis, jo ceļi ir šauri un stāvvietas vēl šaurākas.

Ostā mūs sagaidīja (fantastisks serviss) dzīvokļu/viesnīcas/nez-kā-to-saukt saimniece un aizvizināja uz Masuri (Masouri). Pēc kilometrāžas brauciens pāri salai nav garāks par 10 km, bet tie kalni, tie kalni.. Kājām neviens negribētu tos iet. Un vēl ar koferi. Galā mazliet sanāk neērtības ar to, ka mums nav atbrīvots otrs numuriņš, tāpēc mēs ar Egitu pagaidām iekārtojamies pagrabiskā numurā (saldās atmiņas…), bet toties ar plašu terasi ar skatu uz pretim esošo Telendos salu un tukšo baseinu, un saņemam atlaidi par neērtībām. Nais. Atkal nožēloju, ka nolažoju un nenopirku LV končas, ko uzdāvāt, jo mūs tiešām jauki aprūpē. Namiņš atgādina Cūkkārpu – neskaitāmas trepītes, dzīvoklīši bezmaz piecos dažādos līmeņos, laukumiņi un terasītes, virs kurām vijas īstas vīnogas, kas jau ir aizmetušās! Istabiņas ir mazas, bet tur ir viss nepieciešamais – balkoniņš (romantiskām brokastīm un veļas žāvēšanai) vai terase, liela un ļoti laba gulta, skapis, virtuves stūrītis ar plīti (mūsējā gan nestrādā, tāpēc par pavāru kļūst Baiba, un visi vakari tiek pavadīti viņas un Andra istabiņā), ledusskapi un traukiem un wc ar dušu. Cena ļoti demokrātiska, turklāt reizi 3 dienās tiek iznesta miskaste un izmazgāta grīda. Un nomainīti dvieļi! Maza, bet ļoti patīkama ekstra.

mūsu ziedošais namiņš

Pārējie jau pirmajā dienā uzliek kārus skatus uz Telendos salas virsotni, manus protesta pīkstienus neviens nedzird. Ēdam pašceptās kotletes, dzeram līdzņemto vīnu un baudām KARSTUMU. Tiešām kaifs. Šķiet, ka 3/4 no mūsu kompānijas neticēja, ka te būs tik silti. Reāli tropi. Kad vīns beidzas, dodamies meklēt supermārketu, par kuru dzirdēts. Jānoiet gan vismaz 2 km pret kalnu, līdz izdodas vienoties, ka supermārkets Grieķijā ir vienāds ar viena iksa Maxima Rīgā un neko lielāku par to pēdējo redzēto mēs neatradīsim. Iepērkamies un dodamies uz migu. Turpceļā vēl paspējām pielauzt Andri nopirkt piemērotākus apavus (iešļūcenes) un izpētīt alpīnisma inventāra veikalu – labs! Piedāvājums nudien plašs, ne tā kā Sardīnijā, kur ir viena veida ķivere un divu veidu karabīnes.

kaitinošā Telendos sala

Ja pirms šī brauciena man bija ļoti rezervēta attieksme pret Grieķiju, tad šobrīd tā ir ļoti jūsminoša. Taksistu smalkie mersedesi gan liecina par kreditēšanas burbuli, bet apkalpojošās sfēras attieksme pret klientiem ir vnk izcila. Nu jā, taksisti arī ir atsevišķs stāsts. Bet par pārējo – salīdzinājumam ņemšu Itāliju, kur veikali pēc 19 nestrādā, par brīvdienām nerunājot. Nezināji, ka būs slēgts, tad nu mirsti badu. Savukārt Kalimnos pat kāpšanas ekipējuma veikals līdz 22 strādā, tāpat kā barotavas, kur, starp citu, pasniedz tiešām ļoti garšīgu ēdienu (un grieķu tradicionālajā ēstuvē ēdu dzīvē ņammīgākās dolmas, kas noteikti bija tītas tepat dārzā plūktu vīnogu lapās). Pirmoreiz mēs gan ietrāpījām ala italiano vietā, kur vienu porciju mierīgi varētu ņemt uz diviem, ja ne trijiem. Kamēr apcēlām Baibu par viņas nemaz neplokošo spagetti marinara šķīvi, es no sava baroju ielas kaķi (un arī šis nediedelēja – viņš vnk zināja, ka dabūs savu tiesu, vajag tikai prast vakariņotāja redzes laukā nosēsties).

Pirms ierašanās Kalimnos salā neko daudz par to nezināju, pieņēmu, ka tā iztiek uz alpīnistiem un mokās krīzē. Bet izrādās, tā ir viena no bagātākajām Grieķijas salām, kas savu iztiku pelna ar zivju un sūkļu zveju un auglīgajās ielejās audzētajiem dārzeņiem (vasarā) un citrusaugļiem (ziemā). Sūkļi arī ir atsevišķs stāsts – tie tika piedāvāti jau Kos ostā, bet man nebija apjautas, kas tas ir un kāda tā vērtība. Tagad varu raudāt, ka nopirku tikai dāvanām, bet ne sev. Sūklis uz aci izskatās pēc parastās porolona švammes, ko var dabūt Drogās. Tikai forma neregulārāka. Un uz tausti tas pats. Bet kad to samērcē ūdenī (ko piedāvā gudrie tirgoņi), tas pārvēršas par – awwwwwwwwwwww! Kalimnos bija vesels sūkļu veikals, kura noliktavā varēja iemest aci un redzēt maisu maisus ar tiem. Izvēle visiem dibeniem – gan pavisam maziem, gan ļoti, ļoti lieliem.

Bet nu par to, kāpēc vispār te ieradāmies. Kāpt, protams. Ja tā paskatās, neko citu te īsti nav, ko darīt – pludmales maz un akmeņainas (turklāt ūdens maija sākumā vēl auksts), toties klinšu bez gala un malas. Klinškāpšanas tūrisms te ir attīstījies samērā nesen (apmēram no 2006. gada), tāpēc populārākie maršruti nav noslidināti līdz riebumam (kā tas ir dažos pārāk labi pazīstamos Itālijas reģionos). Maršruti aprīkoti labi, marķējums skaidrs un ceļveža kvalitāte vnk ōsam! Labākais, kādu jebkad esmu redzējusi. Tāpat kā ļoti saturīgā un aktuālā mājaslapa – http://climbkalymnos.com. Praktiski visi maršruti ir pieejami, ejot kājām. Ja ir vēlme, var izīrēt motorolleri vai mašīnu (pēdējo mēs izīrējām, lai apceļotu visu salu). Sarežģītība no (pat) 3 līdz 8-9, tā ka ir visām gaumēm un iespējām. Klinšu stāvoklis ideāls – mīlīgi abrazīvas. Kalimnos salā ir daudz grotu, tādēļ arī daudz septiņnieku maršrutu, kur puikām noplēst maikas. Lielākā un laikam slavenākā – Grande Grotta bija redzama jau pa gabalu. Šausmīgi kārojās būt tur un sataisīt ūberkrutas bildes, bet vēl šausmīgāk negribējās kāpt līdz viņai – izskatījās, ka vismaz stundas piegājiens. Mākslas dēļ? Šoreiz noteikti ne. Bet vispār, labprāt atgrieztos Kalimnos, jo viss tur bija pozitīvi, un maršrutu pietiek bezmaz visam mūžam.

Grande Grotta

Bijām apņēmušies, ka šis būs atvaļinājums ar saules baudīšanu, kāpšanu un daudz, daudz slinkošanu. Modāmies nepieklājīgi vēlu, līdz klintīm aizvilkāmies tik pirms pusdienlaika, lai pilnīgi nepareizā stilā pusdienas svelmē ceptos uz sienas. Jāpiezīmē, ka laiks Kalimnos vasarās ir nepārtraukti saulains un karsts – pirmos mākoņus un tos pašus maz ieraudzījām laikam piektajā dienā. Mājup parasti vilkām tā ap sešiem – tur ļoti strauji iestājas tumsa, un priecājāmies, ka krogos ir tiiiiiiik daudz smuku džeku (nu ok, Andrim tas bij vienaldzīgi). Bet, kad mēs ieradāmies krogā pēc vakariņām, tā ap deviņiem, tas bija kā izslaucīts. Dīvaini. Man tikai pēdējā rītā, lielā agrumā braucot prom un redzot rosību miestā, pieleca, ka ne visi ir tādi tūristi kā mēs – lielākā daļa kāpēju iziet uz maršrutiem ap 6-7 no rīta. Un sešos vakarā jau sen ir lejā un vakariņo. Un gulēt iet ar vistām vai jēriem acīmredzot 🙂 Jā, ar džekiem mums kkā galīgi negāja. Vienīgos pusplikņus redzējām dienā, kad apciemojām Telendos salu. Tā vispār bija tāda netaisnība – nevienam nav noslēpums, ka klinškāpšana ir vizuāli baudāms sports 🙂 Un šī mūsu bauda tika nelietīgi noskausta. Liktenis galīgi negribēja mūs savest vienos maršrutos ar tiem seksīgajiem, muskuļotajiem kāpējiem, uz kuriem skatoties, siekaliņa notek… 😦

Runājot par kazām – slavenie grieķu salāti Grieķijā ir tiešām lieliski. Un klintis ir pilnas ar kazām, kas zvana savus zvaniņus un ir visnotaļ ziņkārīgas būtnes, lai arī bailīgas. Vakarā nākam mājās mēs, un iet arī kaziņas, zvanīdamas rindiņā uz savu kūti. Kāpjot līdz maršrutiem, visnotaļ ierasti ir redzēt uzrakstus uz vārtiņiem ar lūgumu kāpējiem tos aizvērt aiz sevis, lai kaziņas neaizklīst. Lai gan tās tāpat pamanās aizblandīties gar šoseju pastaigā. Vēl kalimnosieši lepojas ar īpašo timiāna ziedu medu, ko vāc milzīgi lielas kalnu bites. Timiāns gan tur ir tāds kalnaini ass un smaržo daudz stiprāk, nekā veikalu zorte. Zirnekļi arī tur ir milzīgi lieli. Feee.

maskēšanās

Kalimnos viens miestiņš saplūst otrā, it kā dzīvojam Masuri, bet piecu minūšu gājiena attālumā jau ir Mirtis (Myrties), un vienīgā norāde par to, ka tas ir cits ciems, ir neuzkrītoša plāksnīte ceļa malā. Savukārt Mirtis ir piestātne un cerība noķert kādu laivu uz Telendos salu. Skaidrības īsti nav, tādēļ vienkārši ierodamies kādu brīdi pirms apaļas stundas, pieņemot to kā laivas atiešanas laiku, un mums veicas. Drīz vien sarodas citi braucēji (arī visādi skaistuļi) un dodamies ceļā. Mūsu mazā pieredz mūs pieviļ, jo izkāpjam pirmajā piestātnē, bet laiva aizbrauc tālāk un, kā uzzinām to vakarā, aizved kāpējus tuvāk kāpšanas vietām. Toties mēs dodamies ceļā kājām un, lai gan tas nav tāls, tas vijas augšā un lejā pa kalnainām takām. Galīgi ne mana mīļākā atvaļinājuma daļa. Vēl “labāk” ir tas, ka izrādās – pārējie ir sadomājuši uzrāpties Telendos augstākajā punktā. Kā tad. Takas ir tik stāvas un šļūkošiem akmeņiem bruģētas, ka man uzdod nervi un es atsakos doties tālāk par mazo baznīciņu, kas nez kāpēc ir uztupināta čupas vidū. Palieku tur, pārējie pamet somas (nu, bez somas es varbūt arī būtu turpinājusi kāpt), bet es mēģinu izdomāt, ko iesākt. Pagulēt? Saulē par karstu, ēnā aiz baznīciņas par vējainu. Knosos un pārvietojos reizes trīs, bet jēga nekāda. Pa starpai ierodas kazas papētīt, kas te notiek. Un man jāmirst aiz garlaicības, jo apsolījos Baibai, ka nekur viena nekāpšu (bet bija tuvumā tik kārdinoša grota, ko papētīt.. laikam izskatījos aizdomīga). Pārējie atgriežas negaidīti drīz (skaidrs, ka bez bagāžas un bremzes cits ātrums) un dodamies lejā kko izkāpt. Tur beidzot mēs sastopam pusplikņus un pilnīgi bezkaunīgi tīksmināmies, kas gan ne pārāk patīk mūsu vienīgajam vīrietim, kurš sāk mazliet gražoties. Te mums gandrīz sanāk kļūda ar pārāk vēlu palikšanu salā, bet mums paveicas, ka tiekam laivā, kas atbrauc no šejienes savākt vienu pārīti. Ja mums būtu jāklenderē pāri visām tām čupām arvien ātrāk satumstošajā vakarā, piestātnē būtu labi ja ap desmitiem. Un tad ceri, ka kāds vēl brauks pāri uz Mirtis. Cik saprotams, dīls ar atsevišķu laivu ir visnotaļ tipisks – kāpēji drusku (vai vairāk) piemaksā, un netērē lieku enerģiju, slājot pāri visai salai uz vienu kāpšanas sektoru, bet kapteinim lieka ēriņa. Win-win.

Vienu dienu pavadām laiskojoties un apskrienot salu, pa ceļam neveiksmīgi mēģinot atrast pāris G-punktus. Burvīgākā vieta ir Vathys, kur puišeļi kafejnīcas laukumā spēlē futbolu, kaķi slaistās gar pilnajām zivju kastēm pie zvejas laivām, bet ainava gluži kā no Karību jūras pirātiem. Būtu kaifīgi, ja nebūtu jau no paša rīta par it kā sīkumu sagražojusies. Tas pāriet tikai tad, kad atzīstu, ka dusmojos uz sevi par to, ka dusmojos, jo dusmoties taču ir tik slikti! Todien izbaudām arī nervus kutinošu serpentīnu un pievakarē atrodam Skaisto skatu aģentūras filiāli, kur gan izkāpt paspēj tikai Baiba, bet mēs visi pēc tam draudzīgi noskatāmies saulrietu un simts vakara debesu nokrāsas un sadalām līdzņemto vīnu.

Klinškāpšana patiesībā ir romantiska nodarbe. Jo skati, kas paveras no augšas, ir patiešām burvīgi. Izņemot momentus, kad ir baigais mīziens, un skats no augšas ir vienāds ar šausmām, ko prāts paredz, kad kritīsi no šitās skaistās augšas lejā uz tiem akmeņiem. Kā man bija nolaišanās daļā multi-pitch kāpiena dienā. Bet romantiskākais ir redzēt tos pārīšus, kas kāpj kopā. Un viņiem jau kādus 20 gadus nav 25 gadi. Un nekāpj viņi vairs sešiniekus. Bet viņi kāpj. Un dara to kopā. Sen viens otram ir pieslīpējušies un vada brīvdienas aktīvi, nevis zvilnot kūrortā, sūknējot kokteiļus jau no pusdienlaika un kašķējoties. Nu nav jau tā, ka kāpēji nekašķētos. Neidealizēšu. Bet jūs jau zināt – viņi iedvesmo. Un liek pie sevis novilkt – oooooo…

romantika

Pirmais agrais rīts mums ir prombraukšanas rīts. Izejot uz balkona mani sveicina rīta pelēkā dūmaka un vēl nenorietējušais pilnmēness. Un jā, gribas pagarināt šīs brīvdienas, gribas vēl vairāk saules, laisku brīžu, romantisku brokastu uz balkoniņa, uz klintīm nobrāztu plaukstu un vissaldāko miegu. Labi vismaz, ka vislabākie draugi brauc līdzi mājās. Kuras mūs sagaida ar zaļumzaļu zaļumu un pelēkām debesīm. Nemaz nezināju, ka var tā noilgoties arī pēc apmākušās dienas.

uz atvadām

Sardīņu lietus

Standarta

22.04.-03.05. 2011.

Rīga-Oslo-Cala Gonone (Sardīnija)

Lai gan ceļojumam esmu sākusi kravāties patiešām laicīgi, zinot savu tendenci čammāties, pēdējā dienā vairākas reizes paniski kko iekrauju koferī un izkrauju ārā. Svēršanās notiek, bet svari nav īsti uzticami, tādēļ labāk iekraut mazāk. Beigās, protams, izrādījās, ka pusi vasarīgo lupatu varēju atstāt mājās, bet kas gan to varēja zināt. Būtu labāk gumijniekus ņēmusi. Vai kaut vai maiņas kedas.

Lidostā, protams, notiek kontrolsvēršanās un ekipējuma pārkravāšana no viena pie otra. Tā arī nesaprotu, kā džeki ierakstās limitā vēl ar piedzīvojumu nedēļas inventāru – hidrām utt.

Lidojums uz Oslo izvēršas jautrs, mēs esam patiesi neciešama publika. Toms dodas uz lidmašīnu ar ķiveri galvā un patur to tā visu lidojumu. Ne tikai droši, bet arī aizņem mazāk vietas. Dzeram vīnu un piesmejam visu lideni. Nabaga norvēģi. Bet viņi jau nezina, ka, kamēr viņi dusēs mājās, savās siltajās gultiņās, vairums mūsējo briest ne pārāk jautrai naktij. Daži pārnakšņo mistiskos Oslo lidostas stūros, daži salst teltī, daži atrod namiņu bērnu pilsētiņā un tur atvadās no daļas ekipējuma.

Mūsu bariņš, kam vecums klāt un kauli stīvi, dodas uz tuvumā esošo hosteli. Ceļš ir samērā garš (kamēr apmet loku ap lidostas teritoriju), bet sarunas jautras. Pats hostelis ir vnk udivīlis. Tepat kaimiņos Zviedrijā 3-zvaigžņu viesnīca pat nav tādā līmenī. Mēs, meitenes, bezkaunīgi izmantojam dzimuma priekšrocības un iekārtojamies 2vietīgajos numuriņos, kuri pat sastāv no 2 istabiņām, vēl tur ir virtuves stūris ar visiem iespējamiem katliem, pannām un traukiem un duša. Un vēl mīksta, silta gulta ar baltiem palagiem. Kruta. Lielākais pārsteigums ir latviešu meitene reģistratūrā, kas mūs sagaida patiešām laipni. Atšķirībā no inkvizīcijas nākamā rītā, kas, mums nākot brokastīs, sāk pratināt, kas mēs un ko mēs, un beigās vēl pārmet, ka mēs esot par daudz apēduši. Pardon, nezinājām, ka ir ierobežojumi. Pie visa vainojam Uldi, kas ir notiesājis pārāk daudz olas.

Oslo vispār ir silts kā dienvidos, bērzi saplaukuši, nākamajā rītā tik feins, ka vari kaut sauļoties. Varbūt tas arī būtu bijis lietderīgāk, ņemot vērā, ka lidene tikai pēcpusdienā. Bet nu arī lidostā laiks netiek velti tērēts, gluži neviļus tiek atrasts izcils jaunzēlandiešu vīns, kas garšo pēc ogām. Vienam tās šķiet jāņogas, citam ērkšķogas, citam vēl kādas. Lai vai kā, garšo izcili, un vēl pāris reizes ejam uztankoties, tā ka uz nākamo pārlidojumu dodamies jau ar ieliktu bāzīti. Māsters kko īd par dzeršanas un kāpšanas nesaderību, bet no sava malciņa tomēr neatsakās.

Ielidojam Sardīnijā vēlu un, protams, pārsteigums, pārsteigums! – mūsu itāļu šoferis nav ieradies. Māsters kkur pazūd, nekas nav skaidrs, visi nesakarīgi čupojas pa lidostu, mēģinot saprast – pacietīgi gaidīt vai mest vien somas kaudzē. Drudžaini apskrienam lidostu cerībā atrast kādu atvērtu vinotēku, veikalu, jebko, bet ir vēls, un viss ir ciet. Atliek vien bruņoties ar pacietību un gaidīt, kad dārgais italiano beidzot atbrauks mums pakaļ.

Kkā to laiku nositam – cits guļ, cits lasa, vēl bariņš skatās filmu. Lidostā daudz izklaides nebūtu arī, kad visas bodes vaļā, par to vēlreiz pārliecināmies atpakaļceļā. Bet nu beidzot mūsu busiņš ir klāt, kkā nebūt saspiežamies, jo somu ir daudz, un dudinām prom. Žēl, ka brauciens notiek tumsā, tikai atceļā pēc nedēļas izdodas izbaudīt patiešām skaistās ainavas. Vienīgais bonuss – serpentīns naktī, kad skatam lejā paveras līcis un izgaismotā Cala Gonone. Fantastiski skaisti! Blakus Egita miedz ciet acis, jo izrādās, ka viņai serpentīns galīgi ņe aļo un ne ar „fantastiski”, ne „skaisti” viņu neiekārdināsi.

Man visu vakaru nejēdzīgais stress, ka mēs kavējam, un mums tak tie izīrētāji jāsatiek. Dzīvoklis esot pie supermarket Europa. Hell knows, kur tāds ir. Uzrakstu sms, ka mēs būsim pie kempinga, un ceru, ka varbūt mikriņa šoferis vai vismaz kāds kempingā mums paskaidros, kur jāiet. Bet, par laimi, izīrētāji ir gana žēlīgi un atbrauc mums pretī, pēc tam ceļu rādot, lēnām dudinot mums pa priekšu. Izrādās, ka viss ir ļoti tuvu, un pati Cala Gonone ir mazs miests, kur nav pat, kur apmaldīties. Tas priecē. Jo no kartēm pirms tam neko lāgā nevarēja saprast.

Visas brīvdienas mani urda jautājums – no kā tie cilvēki te pārtiek? Viena viesnīca, daži pārtikas veikali, daži suvenīru veikali, viens dzelžu (inventāra) veikals, padsmit ēstuves. Ko ziemā? Acīmredzami, ka te dzīve pa īstam iekustas tikai vasaras sezonā, kad sabrauc atpūtnieki, tūristi, kāpēji. Beigās man, protams, pielec – tā arī pelna – izīrējot dzīvokļus, no tā arī tad ziemu izvelk. Kas izskaidro komforta trūkumu.

Itāļu vannasistabas risinājumi arī ir stāsta vērti. Līdzšinējā pieredze mani jau darīja uzmanīgu. Šoreiz bija pavisam labi – dušā var iet tikai tad, ja paspēj tikt tur pirmais, pēc tam ūdens gāžas tikai verdošs (pirmajam ir tā visnotaļ vēsi), noregulēt neko nav iespējams. Štrunts par dušu, galvenais jau, lai mājā ir bidē, vai ne? To mēs draudzīgi nokristām par kāju vannu un ignorējam.

Tas arī ir galvenais brauciena vīliens – mūsu pagrabs. Nu ok, lielāks vīliens ir sakainais laiks, gandrīz katru dienu līst, kas nozīmē, ka ir ne pārāk silti, ir slapjas visas vietas, jo ne visas jakas ir labi ūdens izturīgas, nemaz nerunājot par kurpēm. Un arī slapjas klintis nav nekāds baigais kaifs. Protams, stilīgi – uzkāp, izsmel lieko ūdeni no aizķeres un baksties tālāk.

Nonākam savā miteklī un – njaaaa. Vēl arvien atceramies to kā „pagrabu” – auksts, mitrs, nemīlīgs. Vienīgais mierinājums tajā, ka kempingā ir tikpat auksti un mitri, tikai šaurāk un divreiz dārgāk. Taisni vai cemme par tiem trim, kam sarunāju mitekli kopā ar mums, bet šamiem tika otrais stāvs – silti, sausi un uz balkona viss skaisti žāvējas, kamēr mūsu terasē saule (kad vispār ir) iespīd vien uz pāris stundām. Un vēl viņiem ir Jānis, kas taisa visvisādus gastronomiskus brīnumus, un, kamēr mēs brokastīs ātri aprijam pa sviestmaizei un dažreiz skata pēc 10 minūtes palaiskojamies uz terases ar kafijas tasi, jo esam taču dienvidos, 2. stāvā ik rītu notiek “dzīres ar 16 dažādiem sieriem”. Bet žēlabām par virtuves priekiem nav pamata, jo mums ir Toms, kas kā Bear Grylls pat uz plikām klintīm atradīs, ko paēst, un vēl piedevām to visu pagatavos ar kkur garāmejot plūktām garšvielām un tik garšīgi, kā nav pat smalkākajos restorānos. Un nav īsti iespējams salīdzināt Jāņa karamelizētos bumbierus un Toma pašķerto astoņkāji.

Tante, kas mums izrāda pagrabu, ar milzīgu lepnumu rāda uz kkādu kēksveidīgu iepakojumu un mēģina kko ieskaidrot. Es saprotu, ka neko nesaprotu. Viņa grib, lai piemaksājam? Nē? Ko tad? Laikam tikai jāpriecājas līdz, ka viņa, pērkot visus mūsu pasūtītos pārtikas krājumus, na haļavu ir dabūjusi to kēksveidīgo. Ko arī ar prieku apēdam un noskalojam ar tēju un dodamies uz saviem pagraba numuriņiem gulēt.

Jaukais klimats ārā un iekšā rezultējas ar konkrētāko saaukstēšanos. Klepus tāds, ka plaušas lec ārā, bet pārējie smīkņā un sauc mani par diloņslimnieku. Te nu bija došanās uz dienvidiem ar cerību uzlabot veselību. To es atgūstu tikai pēc pāris nedēļām LV salīdzinoši sausajā un pat siltajā klimatā.

Pirmajā rītā pamostos agri, nekas vēl nenotiek, Līga uz mikroskopiskas uguns jau pusstundu mēģina uzvārīt rīta kafiju. Paņemu fotoaparātu un noeju līdz jūrai, kas ir rokas stiepiena attālumā. Rīts ir dūmakains, viļņi vienmuļi šļakstinās un pludmale ir sasodīti akmeņaina. Itālija. Būtu mums viņu klimats.. Būtu mēs kā tāda Dominikāna, tikai bez palmām, toties ar baltām smiltīm. Ūdens gan ir auksts, kas ir vēl viena vilšanās, jo bija plāns šajās brīvdienās atklāt peldsezonu.

Pirmā diena arī nes pirmās atklāsmes par to, ko vajadzēja vai nevajadzēja vilkt. Māstera arguments Rīgā par garajām biksēm bija „Nu, ja jūs vēlaties līdz ceļiem nosauļotas kājas…” Būtu labāk teicis, kā ir – „Nu, ja jūs vēlaties kājas līdz ceļiem asinīs un ērkšķu atstātās rētās..” Bet nu jau par vēlu. Pēc nedēļas kājas izskatās kā no Kriminal Inform. Jau pavisam drīz nāk arī sapratne par to, kas tad īsti ir ūdensizturīga jaka, cik tā (ne)iztur un kā apģērbt somu tā, lai viss tajā esošais neizmirkst līdz vīlītei. Daži ir sagatavojušies ne pa jokam, piemēram, Māsteram ir līdzi pat lietussargs, lai gan viņš apgalvo, ka šādu laiku Sardīnijā piedzīvo pirmo reizi (lietussarga esamība mani par to nepārliecina), daži (es tai skaitā) pārāk optimistiski. Nu neko, dzīve izmāca.

Pirmajā vakarā, protams, gribas arī īpašās vakariņas. Džeki izskatās apmierināti ar opciju – mājās vārīti makaroni, bet mums, meitenēm, tā vien gribas iziet pa promenādi. Promenāde gan nav īpaši gara, un pēc nodefilēšanas turp un atpakaļ nolemjam palikt vietā, kas vizuāli liekas krietni pārspīlēta – otrā stāva terase ar jūrniecības atribūtiem, stūres ratu un tā. Bet vīlušās neesam – viesmīlis mums ir onka tā ap 50, īsts saulstariņš, tēlo milzīgu pārsteigumu, ka šīs bellas ir klinšu kāpējas (it kā te citas vispār apgrozītos), māca mums, kā pasūtīt ēdienus no menu pa itāliski. Pats baigi laimīgs, mēs arī. Meičas mani apceļ, ka es tikai izliekoties par kautrīgu, bet tik flirtējot ar šamo. Un par ko ne? Tāds onkulīts tak ir pilnīgi nekaitīgs. Pēc pāris dienām onka mūs ierauga uz ielas, māj un sauc – Ciao! Taisni vai žēl, ka neaizgājām pie viņa otrreiz. Itāļu virtuve vilties neliek – picas ir plānas un garšīgas. Tiesa, pārāk lielas, tāpēc tiek izsaukti papildspēki, kas tiek galā ar to, ko nevar meitenes, pirms tam, protams, nolasot visas neēdamās lietas – sēnes, svešas zivis un citas šausmas, ko patērē sievieši.

Staciju treniņa dienā man uznāk panikas lēkme, kad man liekas, ka viss ir pārāk stāvs un bez drošināšanas te vispār nevar pat nostāvēt, tikai krist uz mutes lejā. Kamēr visi pārējie knibinās ap staciju izveidi vnk kedās, es jau velku klinšu kurpes, jo tās vismaz man šķiet, ka neslīd. Nu un kas, ka noplēsīšu kurpes. Jaunas kurpes nopirkt ir vieglāk, nekā jaunu degunu. Līdz dienas beigām gan tas atiet. Un tad, kad pati kāpju ar apakšējo, lai veidotu staciju, pusceļu uzkāpju bez drošības punktiem, jo ir taču neģēlīgi lēzens (šī puse tiešām bija lēzenāka), un te “tāpat nav nekur, kur kko iebakstīt”. Māsters apžēlojas un parāda man stacijas vietu, jo manu noskatīto jau paspējis nospert Uldis. Es gan ne vella nesaprotu, kur viņš redz tos trīs punktus, bet nu beigās kkāda stacija sanāk, visa sasaite ir tikusi augšā un lejā, un plāns ir izpildīts. Tikmēr ir pienācis vakars un pār līci pārklājusies rožaina saulrieta sega.

Šī ir arī diena, kad notiek paraugstunda ar lidojošo akmeni. Kad atskan bļāviens: “Akmens!”, pirmajā brīdī neaptveru, kas notiek, tikai pēc mirkļa ieraugu galvas lieluma akmeni, kas lido diezgan izteikti mūsu virzienā un pamanās piezemēties uz vienas sasaites virves, pārcērtot to gandrīz pavisam, tā karājas vien dažos diegos. Kkādā apstulbuma mirklī man liekas, ka to ir uzrīkojis Māsters, lai mūs pamācītu, bet tad saprotu, ka viņš nekad tā neriskētu, jo tur varēja tā nepaveikties.. Šis notikums visus nedaudz satricina, bet diena turpinās bez starpgadījumiem.

Līdz šai treniņdienai nespēju aptvert, kā var uzticēties kkam tik netaustāmam kā stacija. Mistiskiem trīs punktiem, kas, cerams, gana kārtīgi ir iebakstīti klints spraugās. Tikpat labi es varētu turēties arī pie Svētās Trīsvienības. Dienas beigās gan ticība ir parādījusies. Vismaz stacijai. Cerot, ka tās būvētājs bijis centīgs. Nāk prātā epizode no lekcijām, kad Māstera prezentācijā ir bilde ar staciju, un no zāles atskan jautājums: “A kur šeit ir stacija?” Njā, viņa tāda netverama lieta.

Nākamais lielais pārbaudījums ir Cepumiņa diena. Multi-pitch kāpiens trijnieku sasaitēs. Rīts sākas ar drāmu, kad pēkšņi izceļas pārtikas dalīšana iz sērijas “tas ir mūsu sasaitei”, drusku apvainošanās un cepiens. Pie sevis vainīgi domāju, ka varbūt mēs puikas par daudz esam apkrāvušas līdz šim, viņi nes ūdeni kā kamieļi, bet mēs tikai sviestmaizes. Bet nu, ja kādam kas grūti, var jau pateikt, nevis pēkšņi ieslēgt kkādu sacensības režīmu. Tipa mēs te mēģinām Dienvidpolu sasniegt pirmoreiz.

Cepumiņš ir ļauns. Maršruti ir dažādi. Mums sanāk laikam visgarākais piegājiens līdz savam. Pirmais posms vēl tīri ok, tikai drusku stress, ka Toms iztērē gandrīz visu virvi līdz stacijai. Un pati stacija ir vnk kretīniskā vietā kkādā ērkšķu krūmā. Tāpēc vēl jo kaitinošāks liekas 2m augstāk esošais plaukts, uz kura pat gulēt divi varētu, kur nu vēl 3 stāvēt. Kā saules stars ziemā parādās Māsters. Un paziņo, ka tālāk mums jākāpj, lūk, tur, nevis tur, kur mums izskatās vieglāk. Vēlāk gan tika paskaidrots, ka “vieglajā” maršrutā ir par daudz dzīvo akmeņu.

Norādītais maršruts ir nelādzīgs. Toms kāpj pa priekšu un lamājas, kas nav labs rādītājs. Jo viņš ir superzellis. Visu var un viss padodas. Stiprs un veikls. Ar bažām domāju, kas sagaida mūs, dūdiņas. Nekas labs. Es reāli ieberžos tajā debilajā plaisā, lamāju Māsteru visādiem vārdiem, dīvainā kārtā gan iz latviešu, nevis ierastās slāvu leksikas. Pirksti un stilbi driskās, gandrīz pazaudēta klinšu kurpe, bet Grūdmūs-Velcjūs kkā tiek līdz nākamai stacijai. Kur var sēdēt vnk karaliskā sēdēklī – pa kreisi ieleja, pa labi ieleja. Fantastisch. Tik vien ka tikt līdz turienei. Sadalām kristīgi uz trijiem vienu Mars, kas paslēpies Egitas somā, un dodamies tālāk. Vienīgais, ka kalnu vējš nejauki kož svaigajās rētās. Bet varbūt dezinficē, kas zina.

Tālākais jau viss liekas salīdzinoši īzī-pīzī. Galā nonākam pēdējie, kad gandrīz visi jau ir nolaidušies lejā. Sapozējam dažām bildēm, tipa smaidām un tā, lai gan vispār vairs neko negribas, pat muti vaļā vērt. Kalnu kazu kāpšanas talants ir nenoliedzams, jo tās tiek visur, spriežot pēc tā, ka viņu kakas arī ir visur. Pašas kazas redzējām tikai pāris reizes, lai gan viņu zvaniņi bija dzirdami bieži. Pienāk arī mūsu kārta laisties lejā. Brīnos par sevi, ka bez liekas tielēšanās varu laist lejā, ja vēl oktobrī nevarēju atmuguriski izkāpt pa Aldara otrā stāva lodziņu, jo bija pilnīgs mīziens. Jāatzīst, ka tajā ziņā jau esam labi sagatavoti.

Plānotā pēdējā kāpšanas diena atceļas, jo jau no agra rīta gāž kā no spaiņa. Egitai rodas izcila doma aizbraukt ar busu uz tuvāko miestu. Dodamies gan drusku tālāk – uz Nuoro, kur arī līst, viss ir pelēks un slapjš, bet tik un tā pavadām superīgu dienu, vienkārši klaiņājot apkārt, paķemmējot bodes un dzerot garšīgo itāļu kafiju. Mēģinot mani sasildīt, Egita uzcienā mani ar Ūnikumu, bet arī tas nelīdz, un nākamo, tiešām pēdējo, pārcelto kāpšanas dienu izlaižu. No rīta pēc piecelšanās galva kā čaiņiks. Saprotu, ka kāpējs no manis tikpat nebūs un aizeju atpakaļ uz auksto, mitro gultu, kur nopampstu līdz pusdienlaikam. Ārā burvīga saulīte, izkaru mūsu mitrās lupatas žāvēties un aizeju uz pļažu pasildīties, jo, kolīdz ieeju mūsu pagrabā, tā sāku klepot. Vilinājums nopeldēties nežēlīgs, bet ko nu es – es tak tipa slima, tipa kāpt nevaru, galviņa reibst, bet aukstā jūrā peldēties – nu tas jau nekaitēs. Atkal nostrādā “ko par mani padomās” un turpinu tikai žāvēties saulē.

Pēdējā vakarā Toms uzrīko mums beidzamās kulinārās izvirtības, pēc tām puiši izrādās, noraujot kreklus un laužoties ar rokām, tiek kravātas somas un marķētas virves ar āža palīdzību. Ir jautrība un sarunas, un pavisam aizmirstas plāns uztaisīt dažas Cala Gonone nakts bildes, tā arī palieku bez tām. Bet to atsver viss cits, kas ir bijis – pirmā pavasara pelde dzidrā un zilā jūrā, viena karsta diena pie dzeltenām klintiņām ar drūmām diagnozēm (tu dabūsi ādas vēzi!), saldējums un sarunas uz mola, vīna dzeršana uz vientuļas klinšu plāksnes, karaliskās kāzas, astoņkājis, kas gribēja apēst Elvisu, bet beigās pats tika apēsts, James Franco ar savu nogriezto roku un arī kāda dzimšanas diena. Draugi noteikti teica pieminēt itāļu saldējumu. Jā, tas arī bija. Daudz.