There was a year called “2019”

Vai atkal ir klāt tas gada laiks? Kad priecīgi vai ne tik priecīgi izvētīt, kas izdarīts un kas neizdarīts iepriekšējā gadā. Kad nospraust jaunus mērķus, ko piepildīt un ko nepiepildīt. Tiesa, bez kaut jel kādu mērķu nospraušanas neiztikt. Galu galā tas vismaz iedod kādu virzību, pat ja līdz galam nerealizētu. Tāpēc daži būs jānosprauž arī šogad, arī attiecībā uz to, ko lasīt. Ar “cik” ir vienkārši – tur palīdz vecais, labais Goodreads. Esot reāliste, šajā (2020.) gadā esmu apņēmusies izlasīt 80 grāmatas, jo iepriekšējos divos gados esmu pievārējusi 85 gabalus, tiesa, tur ietilpst arī zīmējumu grāmatas (komiksi), dzeja un žurnāli. Vajadzētu samazināt aizlienēto grāmatu kaudzi, bet tai ir tendence pašai ataugt, lai kā es nepūlētos un neatgaiņātos. Vislabāk būtu mainīt nopirkto/izlasīto grāmatu attiecību, jo kaut kā sanāk, ka es pērku grāmatas, bet pēc tam lasu citas — aizdotas, bibliotēkā paņemtas vai citādi neplānotas. Bet ko lai dara, ja tās ir visur un mācas man virsū dažādiem neatļautiem līdzekļiem?

Reiz bērnībā skolas salidojumā kāda no bijušajām skolotājām savā runā teica, ka, kļūstot vecākam, gadi skrien ātrāk. Un izrādījās, ka viņai ir taisnība. Šobrīd man gadi skrien ne tikai kā stirnas, bet kā tāds Useins Bolts. Viens gads aizskrien kā mirklis, par nedēļām vai mēnešiem nerunāsim. Aizgājušas tās dienas, kad vasara stiepās kā košļene un šķita mūžīga. Un jo ātrāk laiks skrien un vairāk lietas notikušas, jo grūtāk atrast un atcerēties īpašus brīžus, viss saplūst ikdienišķā murskulī. Paliek tikai aptuvenas sajūtas — bija labi vai slikti.

Pagājušais gads man sanāca pārmaiņu posms. Labi, ka es to nezināju pirms tam, jo kā jau lielai daļai cilvēku arī man ne visai patīk nekontrolētas pārmaiņas. Tās gan vēl nav īsti galā, un tāds patīkamais komforts nav atjaunojies. Kad domāju par to, kā atcerēšos šī gada pirmo dienu, teikšu godīgi — nu nekā. Visu dienu pavadīju gultā. Ne tādēļ, ka slima, bet tādēļ, ka slinka. Mēģināju drusku pastrādāt (tulkotājam nekad nav brīvdienu) un palasīt. Sācies Jaunais gads, tādēļ atļāvu sev sākt jaunas grāmatas (lai gan man ir kaudzes un kaudzes ar iesāktām un nepabeigtām), lai pēc tam uzkārtos un nespētu palasīt nevienu. Tad varēju pasēdēt un padusmoties uz sevi par šo nespēju neko jēdzīgu paveikt. Iepriekšējā gada Jaungada dienu gan es atceros spilgti – pēc ballītes pie manis nakšņoja draudzene, un nākamajā dienā mēs laiskojāmies (kā savādāk) pa māju un – skandalozi! – lasījām katra savu grāmatu. Introverta sapnis — ka vari ar draugiem vienkārši sēdēt un lasīt. Un tas nav nepieklājīgi un tevi nebaksta — eu, nu taču runā ar mums, ko tu atkal iebāzi degunu grāmatā?

Pērnais gads blogam nebija necik dižs, ko tur slēpt. Lasīt es lasu vēl arvien, iespējams, pat vēl vairāk. Bet kaut kā nesanāk izteikties par to blogā. Iespējams, pie tā vainīgs Grāmatu klubs, Goodreads un draugi, ar kuriem tagad pārspriežu izlasīto. Visi secinājumi un jūtas par lasīto tiek vairākkārt pārvārītas, tādēļ šķiet lieki to vēlreiz atgremot šeit. “Kaut kā nedzejiski paliek, sevi citējot.”* Nav tik daudz oriģinālu domu, lai spētu pēc tam izvairīties no atkārtošanās.

Kino… Ak, dieniņ. Es tiešām īsti neatceros, ko esmu pērn noskatījusies. Katrā ziņā prātā gandrīz nekas iespaidīgs nav aizķēries. No pēdējā laika filmām labākā laikam bija “Uz nažiem” (Knives Out) — skaisti, krāšņi un ar patīkamu humoru. Ikreiz, kad Kreigs pieteica sevi kā “mesjē Blānku”, man galvā bija šis:

Ja godīgi, vislabākā lieta, ko šogad redzēju kino, bija teātra izrāde no NT Live piedāvājuma — “Sapnis vasaras naktī” (Midsummer Night’s Dream). Tā nu sanācis, ka šo lugu nebiju ne lasījusi, ne redzējusi uz skatuves. Zināju tikai ļoti aptuveni, ko gaidīt sižeta ziņā, bet es noteikti negaidīju kaut ko tik izcilu. Nobāl pilnīgi viss, ko jebkad esmu redzējusi. Scenogrāfija, interpretācija, aktieri (īpaši gribas izcelt Oliveru Krisu (Oliver Chris), kurš bija ne mazāk kā ģeniāls)! Ja Forumcinemas izdomās šo kādā brīdī atkārtot, no sirds iesaku aiziet un izbaudīt! Es pati esmu gatava skatīties to atkārtoti, jo tas bija vienkārši pārāk labi. Un histēriski smieklīgi.

TV. Gada iespaidīgākais seriāls manā kastītē bija “Fleabag” — biju par to dzirdējusi, nu beidzot noskatījos. Pēc pirmās sērijas gan sajūtas bija tādas — šis man vai nu ļoti patiks vai ļoti kaitinās. Izrādījās pirmais. Otrā sezona vispār ģeniāla (jā, es atkārtojos). Un tajā ir arī brīnumainais Endrū Skots (Andrew Scott), plašāk laikam vairāk zināms kā Moriartijs, bet ne tikai. Negribu neko daudz stāstīt par sižetu, man šķiet, ka ir foršāk visu atklāt pašam, nesalasot pirms tam maitekļus un neko negaidot. Bet, ja ļoti gribas kādu mazu āķīti, tad šeku reklāmrullis:

The Morning Show — par šo man domas dalās. Ir lietas, kas tur ir izcilas, piemēram, Stīva Karela tēlojums. Dažas ainas ir vienkārši biedējošas. Īpaši tā, kur viņš sarunu ar sievieti, kuru viņš, tehniski ņemot, ir izvarojis, tik prasmīgi pagriež tā, ka izrādās — viņa pati ir vainīga. Un pilnībā šo sievieti par to pārliecina. WTF! Protams, šī šobrīd ir aktuāla tēma, un šis šķiet tāds mēģinājums paskatīties, kā publika uzņems šādu produktu, un vietām ir tā pavirši nolaists, tb māksla mākslas pēc, bet visumā labi un ir vērts noskatīties un padomāt, ko mēs ikdienām darām vai nedarām, ar to būtībā atbalstot šāda veida rīcību.

Netflixā beidzot noskatījos “The Kominsky Method”, bet tikai pēc tam, kad tas iepriekšējā sezonā salasīja balvu birumu. Līdz tam metu līkumu Maikla Duglasa dēļ, jo uzskatīju, ka neesmu viņa fane. Nu ko, tagad esmu. Burvīgs, smieklīgs seriāls par veciem vīriem. Draudzene pierunāja mani noskatīties “Politician”, kuram tieši tāpat arī taisījos netuvoties, jo cik var par to amerikāņu politiku, vemt jau gribas. Bet šī izrādījās burvīga parodija. Un tur ir Gvineta ar ļoti izteiksmīgu tēlojumu.

No reality TV mans favorīts vēl arvien ir Survivor, kas, manuprāt, ir labākais sociālais eksperiments, kāds televīzijā ir pieejams. Un, kopš austrāļi sākuši ražot savu versiju ar daudz labākiem uzdevumiem un pārbaudījumiem, arī amerikāņi sasparojās un sagudroja jaunus elementus savam šovam. Mans galvenais binge prieciņš ir un paliek “Queer Eye”, ko parasti izrauju cauri vienā vai divos piegājienos, pa vidu drusku pašņukstot aizkustinājumā. 2019. gadā arī izlasīju, nē, noklausījos, Tan France biogrāfisko grāmatu “Naturally Tan”, kas bija tiešām jauka un arī iespēja iepazīties ar viņu tuvāk, ja tā var teikt.

Grāmatas, grāmatiņas. Šis bija labs gads. Tādu patiešām draņķa grāmatu man gadījās maz. Ir vēl pa kādai nepabeigtai, kur es esmu iespītējusies un gribu redzēt, kā tas sū beigsies un vai tiešām nekļūs necik labāk. Un lai pēc tam izlietu žulti GR 😀 Bet ko tur daudz par tādām — lai tās deg ellē kopā ar to autoriem! Bet vispār galvenā problēma ar to, ka gandrīz visu gadu neraksta blogu ir tā, ka pēc tam vienā reizē gribas izstāstīt par visām brīnišķīgajām grāmatām, kas izlasītas. Bet neizsamisti, mans dārgais lasītāj (ja esi tiktāl aizkūlies) — tu netapsi nogāzts no kājām ar detalizētiem 85 grāmatu aprakstiem.

Lielākais izaicinājums, iespējams, bija apņemšanās lasīt LaLiGaBa nominētās grāmatas. Attiecības ar latviešu literatūru man ir viļņveidīgas, parasti vieglāk iet ar dzeju, jo tās taču ir īsas grāmatiņas, bet tomēr arī tās var būt kaka un mokošas. Kā izrādās. Grūtākais un skaistākais no nominantu klāsta bija “Kalevdēls”, vienkārši ģeniālā (jā, man patīk šis vārds) Guntara Godiņa tulkojumā. Grūtākais tāpēc, ka nu nav viegli lasīt tik garu dzejojumu un, godīgi sakot, sižetiski tam ir tik daudz caurumu, ka maz neliekas. Skaistākais — no valodas viedokļa un skanīguma. Es, protams, nekad nevarēšu salīdzināt šo darbu ar tā oriģinālu, bet man ir nopietnas aizdomas, ka tulkojums ir sanācis labāks. To pašu laikam var teikt par to, ko Ieva Melgalve izdarīja ar Martas Velsas “Slepkabotu” — šis dirsīgais un gražīgais personāžs latviešu valodā, iespējams, ir kļuvis stipri izteiksmīgāks.

Pērno gadu iesāku ar Umberto Eko esejām, un tās bija brīnišķīgas. Tik ļoti gribētos, lai kāds latviešu izdevējs uzdrošinātos tās izdot arī mūsu lasītājiem un latviešu lasītāji spētu noticēt, ka var lasīt un saprast arī ko vairāk par lubenēm un trilleriem. Šogad sanāca pārlasīt arī Eko “Rozes vārdu”, kas bija pārsteidzoši baudāms. Pirmoreiz lasīju to, kad man bija ~17, tāpēc nekas daudz atmiņā nebija aizķēries. Bet izrādās, ka arī reliģiskos disputus varu lasīt bez iebildumiem, ja tie ir tik labi uzrakstīti.

Gada atklājums man bija Reimonda Kārvera (Raymond Carver) stāstu krājums “What We Talk About When We Talk About Love”. Stāsti vispār nav mans mīļākais literārais žanrs, labi, es tos faking nīstu jau no bērna kājas, bet ik pa laikam tos tomēr pamēģinu, cerot, ka kaut kas manī būs mainījies. Un, lūk, izrādījās, ka vaina nav manī 😀 Šis ir tiešām izcils krājums, kas mani pamatīgi satricināja. Pēcāk iebāzu šņukuriņu vēl vienā viņa stāstu krājumā, bet tas vairs nebija tas. Iespējams, šis ir Reimonda labākais krājums. Nu, nekas nevar būt bezizmēra, izņemot Visumu. Manai dzīvei pietiks arī ar to, ka ir šis viens izcilais stāstu kopojums. Noteikti kādreiz pārlasīšu.

Kurcio Malapartes “Nolādētie toskānieši” bija končiņa. Baudīju un baudīju. Ne tikai burvīgi, ar lielu mīlestību un veselīgu pašironiju attēlota pasaule, cilvēki un īpatnības, bet arī lielisks papildus vizuālais materiāls no Alinari foto arhīviem. Ģeniāls (jā, vēlreiz!) Daces Meieres tulkojums. Ahhh… Ja mīlat Itāliju, noteikti izlasiet, gan jau patiks!

Iemācieties no toskāniešiem nebaidīties no ļaužu naida, skaudības, aizvainojuma, augstprātības, iemācieties nebaidīties pat no mīlestības. Iemācieties uz ļaunprātībām atbildēt ar zemu tēmētiem spērieniem, uz aizdomām – ar kodieniem rīklē, bet uz skūpstiem, kas noplakš uz vaiga, ar pirkstiem, kas ieduras taisni acīs.

Rītas Jalonenas “Skaidrums” bija grāmata, kuru es visvairāk izbaudīju tās valodas dēļ. Mēs bijām uz viena viļņa, un man pat kļuva mazsvarīgi, vai Dženetas Freimas dzīvesstāsts ir izstāstīts biogrāfiski pareizi, jo tas bija pareizs sajūtu līmenī. Ļoti aizkustināja. Noteikti pārlasīšu, lai izbaudītu šo skaisto valodu. Un atkal jau skaists tulkojums mums ticis.

Ļauju skatienam klejot pa manu mazo istabiņu un domāju, ka arī tā ir gaidījusi mani tāpat kā gaida katrs nākamais gads. Tie ir uz vietas un uzņem mani, kad eju pie tiem un tiem cauri pretī nākamajam gadam. Mūža gadi ir manī jau uzbūvētas istabas, kurās jāiet iekšā, gribas to vai ne, nezinot un nepārliecinoties, vai tajās ir pietiekami gaisa, ko elpot, gaismas un telpas, kurā būt.

“This is the Story of a Happy Marriage”. No Annas Pačetas (Ann Patchett) darbiem līdz šim biju lasījusi tikai latviski izdoto romānu “Bel Canto”. Atceros sižetu pamatvilcienos un to, ka patika šī grāmata. Savukārt šis darbs ir Annas rakstu, kas laika gaitā publicēti dažādos žurnālos, apkopojums. Atšķirībā no esejām šie ir daudz garāki gabali. Un tik sasodīti interesanti. Tēmas ir visdažādākās — sākot ar to, ko nozīmē būt rakstniekam un kā par tādu kļūt, līdz ceļojumiem ar treileri, un pa vidu tam visam — par dažādajiem mīlestības veidiem. Skaisti, nenormāli interesanti un personīgi.

Pērnā gada apņemšanās bija vairāk kulturalizēties – iet uz dažādiem pasākumiem, izstādēm un tamlīdzīgi. Citādi jau sanāk apgrēcīgi – tu, cilvēks, dzīvo galvaspilsētā un pat neesi baigi apkrauts ar pienākumiem, bet tā vietā, lai papildinātu sevi, rullē gurķi un nefliksčilo. Gāja man ar šo apņemšanos dažādi, bet šo to jaunu pamēģināju, tostarp dzejas vakarus un koprakstīšanu. Izmēģināju arī audiogrāmatas, un beidzot atradu veidu, kā varu tās klausīties — gatavojot ēst vai uzkopjot māju (piemēram, Dženete Vintersone (vēl viens lielisks atklājums) manā prātā vienmēr paliks saistīta ar gultas lakošanu).

Gada prieciņš, protams, bija ceļojums. Šoreiz devāmies uz Portugāli. Nekad nebiju tur bijusi, nebija arī tā, ka baigi rautos, bet tāpēc man ir mana draudzene Ieva, lai mani pierunātu braukt uz vietām, ko es neesmu apsvērusi. Godīgi sakot, mani nav īpaši jāpielauž. Jā, nu Portugāle bija brīnumaina. Es nebiju gaidījusi, ka tā būs tik skaista, jauka un garšīga. Iemīlējos. Uzreiz un uz ilgu, varbūt uz mūžu. Patika gan pilsētas, gan gājiens gar okeānu. Okeāns vispār bija kaut kas pārpasaulīgi skaists, ko necik neapnika skatīt. Iesaku un iesaku!

Lai jums un mums jauks un vēlīgs Jaunais gads, forši un mīloši cilvēki apkārt un tikai vislabākās grāmatas!

*Aptuvens citāts no Ronalda Brieža dzejām.

Antarktīdas impērija

A penguin finds no difficulty in being a penguin, it simply is. This also is possible for you. /A. L. Kennedy, ‘On Having More Sense’/

Es skaužu Gevinu Fransisu. Protams. Bet ne tik daudz par to gadu Antarktīdā (lai gan arī par to un pamatīgi), bet vairāk par, ka viņš tik agri dzīvē saprata, ko grib, un ļoti gudri izvēlējās savu profesiju. Ne tā kā es, kas aizgāja uz angļu filologiem aiz neko darīt un tā, ka anglene pietiekami labi padevās. Un jebkura cita studiju programma 18 gadu vecumā man izklausījās tikpat mazpievilcīga kā pārējās. Bet stāsts jau nav par mani.

It is said to be one of our oldest stories, embedded in humanity’s DNA, when a young man goes to a far-off land in search of a terrible or wondrous beast.

Gevins jau no bērna kājas bija ornitologs-entuziasts. Un, kad viņš zoodārzā pirmoreiz ieraudzīja pingvīnus, tā bija tūlītēja aizraušanās, kas viņā iededza sapni par Antarktīdu un iespēju satikt pingvīnus pašam personīgi. Tā nu tad, kad Gevins bija izmācījies skolās un kļuvis par ārstu, viņš pieteicās BAS (British Antarctic Survey) un ļoti veiksmīgi ieguva vietu tieši tajā Antarktīdas izpētes stacijā, kura atrodas imperatorpingvīnu kolonijas tuvumā, – Halley. Nākamajā rudenī Gevins uzkāpa uz kuģa, kuru, protams, sauc Ernest Shackleton, klāja, lai dotos garajā ceļā uz Antarktīdu. Viņš apzināti izvēlējās lēnu aklimatizācijas braucienu ar kuģi, nevis lidojumu, lai noskaņotos uz garo gadu pašā pasaules malā, vērodams putnus, jūras un pakāpenisko pāreju no ziemeļu puslodes uz dienvidu, no dienas dienā.

In the dark I would lie out on the helideck looking up into the night sky. Antarctic terns on migration would veer into the ship’s lights. The stars of Orion were upside down now, Cassiopeia had slipped away into the ocean to the north. The Pleiades were still with us, a faint smudge of light, and the Milky Way stretched into an infinity of other worlds. My mind felt calmed, eased as it faced the long silence ahead. It is good to see the scale of the universe, to feel tiny and inconsequential before it. Each night I gathered my strength from that.

Lai gan Gevins nevienā brīdī nenosauc konkrētu gadu, kad viņš ir ziemojis Antarktīdā, viņš neslēpj nedz vārdus, nedz faktus, kas ļauj izsecināt, ka tas ir bijis 2003. gads (precīzāk – no 2002. gada ziemas saulgriežiem). Gevins ir labs stāstnieks, mazliet arī dzejnieks dvēselē, turklāt acīmredzami ir sajūsmā par Antarktīdu. Tāpat viņš ir izlasījis teju visu pieejamo literatūru par Antarktīdas “iekarotājiem”. Ko viņš nav paspējis izlasīt līdz tam, to viņš izlasa Antarktīdas gada laikā, jo, lai gan katram no 14 bāzes iemītniekiem ir savi ikdienas darbi, brīvā laika ir atliektiem galiem. Kaut kādā veidā viņam ir izdevies sakausēt savu personisko pieredzi, kas, protams, nav tikai sapņaina blenšana zvaigznēs (bet ir arī tā), savu mīlestību pret Antarktīdu un pingvīniem un savu priekšgājēju stāstus un piedzīvojumus, pārlaistot to visu ar pasausā skotu humora mērci. Šī ir patiešām ļoti laba grāmata, ar ko sākt Antarktīdas iepazīšanu, jo Gevins gana daudz citē pagātnes notikumus, veiksmes un zaudējumu stāstus. Tas ir tā, it kā tev būtu viszinīgs draugs, kura pieredze ļauj tev izvairīties no garlaicīgiem foliantiem un izvēlēties labāko un saturīgāko, lai to iepazītu tuvāk. (Grāmatas beigās, protams, ir norādīta visa citētā literatūra.)

How to describe it? An empire of ice and of isolation, a limitless plain of brilliant white, a binary world of ice and sky. I could not yet fathom that it was a scene I would watch every day for a year. It was the earth as in Genesis, at the moment of ‘Let there be light’. The line between ice and sky was so distinct that I saw it suddenly as if the thin skin of our atmosphere had been peeled away. Outer space began at the ice surface, and I felt as if Starbase Halley, hanging suspended off the bottom of our world, was orbiting through it. I might as well be an astronaut, I thought to myself, though an astronaut would have found it easier to get back home.

Es no šīs grāmatas uzzināju daudz vairāk, nekā biju gaidījusi (bet jāņem vērā, ka neesmu par šo tēmu lasījusi sevišķi daudz), un diezgan daudz laika pavadīju, gūglējot putnu sugas, mākoņu tipus un Antarktīdas pirmo apceļotāju zīmētos akvareļus, lai varētu labāk iztēloties, par ko Gevins raksta. Es attālināti uzzināju, kā tas ir – izelpot varavīksnes, iepazinu bāzes ikdienas dzīvi (kas bija tiešām interesanti – šī iespēja ieskatīties pasaulē, kurā es nekad nevarēšu pabūt pati) un klausījos stāstus par putniem – ar migrāciju apsēstajiem Adeles pingvīniem, sūdu vanagiem (kaiju pasuga) un, protams, imperatorpingvīniem, un arī pilnīgi barbariskajām pingvīnu pētniecības metodēm vien gadsimtu iepriekš. Gribētos vairāk šādu stāstu, kas spēj apvienot gan piedzīvojumu garu, gan dvēseles pārmeklēšanu, gan faktus, nekļūstot sausiem un garlaicīgiem.

Sublime landscapes can teach us a lesson that we might otherwise only learn through hardships: that the universe is unimaginably vast, that we are relatively small and fragile, that we must accept our limitations, and get on with enjoying the magnificent aspects of being alive. It’s a valuable perspective to remind oneself of.

Neliels ieskats Antarktīdas dzīvē (te redzamā fancy bāze Halley VI tika oficiāli nodota ekspluatācijā tikai 2013. gadā)

For me that benefit was in the solitude it offered, a whitewashed primordial backdrop against which ideas, memories, ambitions, regrets, could be examined without distraction. To travel in the Arctic is to be part of a frontier human society. Travelling in the Antarctic, I found, is very different. There is great emptiness there, unlined by cultural history, and what you see in the landscape is all about what you carry with you.

100 ways to die in Iceland

Skógá upes smukumi

Mani pārsteidz, ka islandiešiem ir tik maz krimiķu. Varbūt tas ir izskaidrojams ar samērā nelielo populāciju. Vai arī ar to, ka Islandē ir tik daudz radošu veidu, kā nogalināt, lai tas izskatītos pēc nelaimes gadījuma – palīdzēt izvārīties karstajā avotā, viegli pagrūst uz kalnu takas, atstāt nosalt uz ledāja, aicināt pozēt pārāk tuvu okeānam vai vulkāna krāterim – iespēju stāvēt pie Paradīzes vārtiem un sveicināties ar Pēteri ir simtiem. Var, protams, nomirt arī no skaistuma pārdozēšanas un acu izsprāgšanas no pieres. Bet tas vairāk priekš tūristiem.

Islande nekad nav bijis mans sapņu ceļojuma galamērķis. Bet tā jau es saku par teju katru savu ceļojumu. Jā, mani interesē tā vispārīgi, bet sapņu galamērķis ir tikai viens. Antarktīda. Tiesa, tur varētu iziet tāpat kā tiem Madagaskaras pingvīniem. Nu labi, ir vēl pāris citas iekārojamas vietas. Un pirms Antarktīdas laikam vajadzētu nomēģināt Grenlandi.

Lai nu kā – Islandē jau kādu laiciņu dzīvo mana draudzene, kura tieši šovasar pošas no turienes prom, tāpēc bija pēdējais brīdis paciemoties ziemeļos, mēģinot ietaupīt uz dzīvošanas izmaksām. Lidojumi no Latvijas pagaidām dārgi, bet vienmēr jau ir Lietuva. Tā cenu starpība mani kaut kā mulsina, jo laikam dikti daudzi pakalpojumu sniedzēji uzskata, ka mēs te, Latvijā, esam kkādi buržuji, tāpēc no mums var kāst teju divreiz vairāk. Lai nu kā, šādi sanāca pie reizes mazliet paciemoties kaimiņzemē un iztērēt turpceļam veselu dienu. (Avio bilance sanāca ~190 ēras.) Plānojot atvaļinājumu, avioreisu (ne)pieejamība noteica brīvdienu garumu – 7 dienas vai 3,5. Izvēlējos īsāko versiju, jo biju sabaidīta ar cenām. Tagad varu ieteikt ņemt garāko. Palika neapskatīti ledāji un to alas, aisbergi, ziemeļi un vaļi. Un ziemeļblāzmas (tās gan ziemas sezonā). Arī Reikjavīku apskatījām vien mazlietiņ. Šoreiz nekādu muzeju un kultūras. Bet, ak, Dievs, cik garš būtu šis rakstagals, ja es būtu pabijusi Islandē nedēļu! 😀

Kad dodies ceļojumā, neesot pārāk sasapņojies, pastāv arī mazāka iespēja vilties. Protams, es biju redzējusi Islandes bildes. Zināju, ka tur ir ledāji, vulkāni, klintis un ūdenskritumi. Nezināju, ka viņiem ir tik švaki ar kokiem. Bet tas diezgan ātri lec acīs – ainava plešas kilometriem tālu (izņemot, ja atduras pret kalniem), un tu saproti – kaut kas pietrūkst, bet kas? Ā, koki! Vispār jau koki viņiem ir, bet lielākoties tādi nīkulīgi. Tur ir vairumā pļavas un cirsmas paskata audzes. Un lavas lauki. Kas ir skumīgs skats. Īpaši tad, ja esi tikko ieradies, līst lietus, viss ir pelēks, izņemot tos lavas laukus, kas ir drūmi melni. Un tā tu brauc bezdievīgi dārgā lidostas transfēra autobusā un domā, ka varbūt šī nebija nemaz tik laba atvaļinājuma ideja. Un tad izkāp Reikjavīkas pievārtē un skats tur tas pats + smird pēc sēra. Nav tas cerīgākais sākums. Pēc tam gan izrādījās, ka Islandē IR krāsas – vajag tikai ieslēgt sauli!

Jep, arī tā bija.

Ja godīgi, es nesaprotu, kāpēc es turpinu atvaļinājumu saukt par atvaļinājumu, ja tā laikā es vispār neizguļos un katru rītu dabonu slieties augšā agrāk, nekā normālā darbdienā. Vai tad atvaļinājums nav par gulēšanu un nekā nedarīšanu? Nē, tā vietā ir padjoms septiņos vai vēl agrāk, kāpšana kalnos un trepēs, slāšana un elšana. Bet tā jau tā “Miljons dolāru ainavu aģentūra” darbojas – lai tiktu pie baudīšanas, nākas drusku piepūlēties. Par brīvu ir tikai skats uz Grīziņkalna vienmēr sagurušajiem pamatiedzīvotājiem un hipsteriem, kas pidžamās defilē pa Avotu ielu.

Pirmajā dienā, kuras rīts atausa cerīgi sauss, devāmies grupas ekskursijā pa Zelta loku. To visu var darīt arī uz savu roku, piemēram, iznomājot automašīnu. Nezinu, vai tas atmaksājas, braucot divatā, jo arī degviela Islandē nav lēta. Tā kā ne man, ne ceļabiedrenei nav autovadītāja apliecības, tad atkrita variants aizlienēt draudzenes auto. Es gan jokoju, ka Islandē visi ir tik godīgi, ka gan jau policija nemaz nepieķertu mūs gāžam bez tiesībām, tomēr izlēmām to nepārbaudīt. Standarta ekskursiju cenas – sākot no 80 eiro. Tevi savāc no viesnīcas vai citas dzīvesvietas, piegādā turpat atpakaļ, ved pa svarīgākajām vietām, pa vidu izklaidējot ar faktiem par zirgu krāsām un 600 sūnu sugām. Sūnas islandiešiem ir ļoti svarīgas. Un zirgi arī. Nekādā gadījumā nesauciet tos par ponijiem! Ekskursantus izlaiž svarīgajos apskates punktos, ļaujot stundiņu izskrieties, safočēties un sapirkties pārmērīgi dārgus suvenīrus. Parasti es uz suvenīru pirkšanu neesmu īpaši naska – kādu pastkartīti nopērku un tā. Bet tagad visur priekšā un pakaļā bija tuklīši. Tā nu es gribēju visu – magnētus, piekariņus, zeķes, krūzītes, paliktnīšus un zīmulīšus. Ir pat sniega bumbas ar tuklīšiem. Un kalendāri. Un krekli. Utt. Bet nekur citur naudu Islandē nav kur tērēt – tikai paēšanai un suvenīriem, jo šmotkas tur ir vnk pasakainās cenās. Atbrauc mājās un jūties kā tādā peniju veikalā. Ceļojumu aprakstos lasītais arguments, ka braukšana ar savu auto ļauj pavadīt ilgāku laiku katrā vietā vai stāties pie katra ceļa staba, īsti neiztur kritiku, jo laiks apskatei tiek dots pietiekami, un nekas diži aizraujošs pa ceļam netiek palaists garām.

Gullfoss lec kanjonā

Zelta loka ekskursiju (un tai līdzīgās) piedāvā dažādi pakalpojumu sniedzēji, mēs +/- pēc nejaušības principa izvēlējāmies Gray Line. Ekskursijas standarts ietver Þingvellir nacionālo parku, Gullfoss ūdenskritumu un geizeru ģeotermālo apvidu. Þingvellir nacionālais parks ir UNESCO pasaules mantojuma vieta, kas var lepoties ar Islandes lielāko dabisko ezeru (smuks) un Ziemeļamerikas un Eirāzijas tektonisko plātņu šķiršanās/tikšanās vietu (neko nepajutu). Tā ir arī vieta, kur Islandē daudzkas noticis pirmoreiz – pirmā baznīca, pirmā valdība u.tml. izklaides.

Tālāk laidām uz Gullfoss ūdenskritumu. Ja Þingvellir nacionālais parks ir tikai tāda iesildīšanās, tad Gullfoss beidzot bija tā vieta, kur var dvest: “Oooooo!” Nu ok, pa ceļam jau arī bija smuki, tā ka bildēšana pa autobusa logu gāja vaļā uz nebēdu. Bet ko tu padarīsi tūristiem, īpaši tiem, kas atbraukuši no plakanzemes. Nez islandieši ārzemēs tikpat aizrautīgi fočē kokus? Lai nu kā – Gulfoss ir tiešām iespaidīgs ūdenskritums, kad atrodas uz Hvita upes un ļoti skaļi un strauji gāž savus ūdeņus pa kaskādēm iekšā kanjonā. Ūdenskritumi man vienmēr licies tāds jautrs ūdens, kas ar lielu prieku metas mutuļot un lēkt no klintīm, spiedzot un šļakstinoties – wuhuuuu! Iespējams, kādā no iepriekšējām dzīvēm esmu bijis tieši tāds trakulīgs ūdens. Tā teikt – izdauzījos jau toreiz, tagad padzīvosim tā rāmi un mietpilsoniski. Yawn.

Nav te nekā, ko redzēt

Nākamais svarīgais pieturas punkts bija geizeri. Kur atkal dvest “uh” un “ah” (“wow” un “OMG”, ja darāt to angļu mēlē). Šī vieta ņudz no dažādiem karstiem baseiniņiem un avotiņiem, no kuriem daži burbuļo, daži – nē. Daži ir koši debeszili un kārdinoši. Daži šaudās ar dubļiem. Un visiem blakus brīdinājumi nebāzt tur savus pirkstus un nelīst pārāk tuvu. Un tad tur ir visu geizeru geizers, no kura vispār cēlies šis apzīmējums. Tiesa, tas šobrīd nav pārāk aktīvs. Tādēļ to kompensē mazais brālis Stokkur, kurš ar savu šovu izklaidē tūristus ik pēc ~10 minūtēm, bliežot līdz pat 30 metru augstumam. Kas ir visai cienījami, un vismaz pirmās dažas reizes rada skatītājos visnotaļ lielu sajūsmu. Nenoliegšu, ka arī es sajūsmā dvesu. Un varbūt arī mazlietiņ spiedzu. Bildes neko nepasaka –  dzīvē tas tiešām ir iespaidīgāk, jo klātbūtnes efekts dara savu.

Dienu noslēdzām ar došanos uz publiskajām islandiešu karstā ūdens vannām/baseiniem. Es diezgan ilgi lauzos, jo man diez kā nepiedur publiska atkailināšanās, bet islandieši dušošanos pirms baseiniem ņem ļoti nopietni un pat pieskata, vai tas tiek darīts gana uzcītīgi. Bet nu kkā to visu pārcietu, dzīva paliku, neviens uz mani ar pirkstu nerādīja, un sēdēšana karstajos baseinos zem klajas debess bija patiešām patīkama. Varu tikai iedomāties cik kruti tas ir ziemā, kad apkārt sniegs! Te varēja arī pavērot vietējos vikingus ar rudām bizēm un tā. True story! Vakaru noslēdzām ar ārprātīgi dārgu alu bārā, kur es izbesīju smuko bārmeni, brāķējot vienu alu pēc otra. Bet ko lai dara, ka viņam tie visi smeķē pēc pašdarināta Carlsberga? Viņš man prasa, lai aprakstu, kas man garšo. Es sāku aprakstīt Labieša “Mežu”. Tikai dažas dienas vēlāk sapratu, ka mēģināju izstāstīt, kā garšo meža pļava cilvēkam, kura zemē meža nav. Nu, kam tagad viegli. Pēc pirmā alus man gribējās otro. Kādu brīdi apcerēju potenciālās izmaksas, bet tad teicu sev: “YOLO!” un aizgāju tomēr pēc otra, kuru bārmenis man bija īpaši piemeklējis (tiešām garšīgs) un lūdza, lai es dzerot prātīgi, jo tam esot 9%. “Dzert prātīgi” ir ļoti pretrunīga frāze. Bet biju gan prātīga, par spīti faktam, ka šitādu naudu bārā neatceros atstājusi pat laikos, kad ar draudzenēm ļoti bijām iecienījušas ruma kokteiļus. Kad brālis prasīja konkrētāku salīdzinājumu, teicu, ka pie mūsu cenām man būtu jābūt pārpālī. Bet patiesībā es vnk nevaru izdzert tik daudz alus vienā vakarā, lai noplītētu tādu summu. Protams, ir vietas arī Rīgā, kur ir citas cenas, bet es tomēr godīgi salīdzinu craft beer vietas, nevis fancy-shmancy zeltraču bārus.

Islandiešu īpaši dārgais

Otrā dienā nedaudz paklīdām pa Reikjavīku. Nedaudz, jo laiks bija pretīgs – bija traki vējains un līņāja. Nekā no vakardienas cukurainās burvīgi zilo debesu un tikpat burvīgi zaļo pļavu ainavas. No ostas mola mūs gandrīz nopūta nost. Bet gandrīz neskaitās. Lielāko daļu rīta nositām grāmatveikalā, dzerot kafiju. Grāmatas Islandē ir vienkārši kriminālās cenās. Principā zem 20 eiro nekas neatdodas. Islandiešu darbu tulkojumi (pat tādi, kam 100 lpp.) maksā vismaz 25 eiro un uz augšu. Sky is the limit! Viņu algām tas droši vien skaitās ok, bet mēs tik tā palūrējām un safočējām vākus, lai zinātu, ko pēcāk pasūtīt internetveikalos. Nopirku gan vienu grāmatu no viņu slavenākā klasiķa un Nobela laureāta Halldór Laxness bibliogrāfijas. Padoms – lidostā grāmatas ir lētākas, jo izrādās, ka Islandē nav tāpat kā visur citur. Ar kafijas cenām tā pati problēma – piečuks par kafiju, kuras izmērs tikai drusku pārspēj espresso. Un tad ir tā, ka pie pirmās izdevības tu sāc kafiju zagt. Bet toties lidostā bez maksas var uzpildīt ūdens pudeles! Šajā dienā apmeklējām arī Reikjavīkas smalko koncertzāli Harpa – tai tiešām bijis ļoti viltīgs arhitekts. It kā neesmu ģībēja un ļimēja, bet tur tas viss stikls un leņķi mazliet jauca man prātu un lika zvanīt brīdinājuma zvaniem – “Nokritīsi! Nokritīsi!” Nenokritu, bet stāvēt pārāk tuvu stikla margām nebija patīkami. Bet tā jau pa smuko.

Pēcpusdienā nu jau vienu Islandes gadu pārcietusī draudzene veda mūs uz brīvdabas karsto upi. Viss bija forši līdz brīdim, kad es sapratu, ka būs jākāpj kalnā. Un tad vēl vienā. Un vēl mazliet. (Daudz.) Un tā vairāk kā stundu (manā prātā – vismaz trīs), kamēr aizkūlāmies līdz tai upei. Un tad bija forši. Sēdi vannas karstuma (un arī dziļuma) upē un sildies. Kad paliek par siltu, iedzer aukstu alu. Apkārt kalni, pļavas un mākoņi. Peredais. Līdz brīdim, kad nolēmām doties mājup. Un lietus nolēma, ka sen nav lijis. Pātagoja mūs visu garo atpakaļceļu, kas gan bija īsāks, jo veda lejā no kalna. Pie mašīnas nonācām laimīgas, bet cauri slapjas. Un tie skati kalnos! Ehh… Viss tas zaļums un smukums, kas taisni vai liek acīm iztecēt. Un visi trakie, kūpošie un burbuļojošie avoti! Un tās taciņas gar kraujām, kur viens solis un – attā! Pilnībā saprotu, kāpēc filmēt filmas, videoklipus un seriālus Islandē ir modes lieta. Un kūpošu kalnu ainava tur ir bezmaz standarts.

Kūp, burbuļo un smird

Trešajā dienā devāmies uz dienvidiem, Vīkas virzienā. Pirmais mūsu galamērķis bija prāmis, kas ved uz Vestmannaeyjar arhipelāgu un salu, kurā mīt tuklīši. Bez putniem viņiem tur ir arī lidlauks, golfa laukums un pāris vulkāniņi, no kuriem Eldfells izvirda samērā nesen – 1973. gadā, mēģinot nopostīt nīcīgo cilvēku celto pilsētu. Saliņu vulkāniskā izcelsme ir manāma uzreiz un ļoti atgādina “Someone To Lava”. Uz pāris šādām salām cilvēki pat ir pacentušies uzcelt pa namiņam. Skats ir diezgan sirreāls, kad šķietami klinšainās un vientuļās salas otrā pusē paveras mirdzoši zaļa nogāze ar baltu namiņu tās vidū. Ekskluzīvs miteklis cilvēku nīdējiem. Vai vienkārši bezdievīgi bagātajiem.

Lai nu kā – Vestmannaeyjar lielākā sala Heimaey ir brīnumaini skaista – vienlaikus maza un plaša, koši zaļi kalni, koši zils okeāns, melnas smiltis un ciku cakām izmargotas klintis. Ar tuklīšiem mums totāli nenoveicās, dažus gan redzējām, bet pa lielu gabalu. Bildes miglainas. Man personiski bija ĻOTI liela bēda. Ko lai saka – mēģinājām nepareizās vietas. Lai viss nebūtu skumji un bēdīgi, tomēr devāmies uz vietējo akvāriju un dabas vēstures muzeju. Jāsaka, ka tas dzīvajā izskatās daudz labāk, nekā fotogrāfijās (kurās tas izskatās pēc riktīgi noplukuša kantora) – viņiem ir diezgan daudzi akvāriji, kurus apdzīvo plašs skaits interesantu iemītnieku, sākot ar krabjiem un garnelēm, beidzot ar anemonēm un jūras zvaigznēm. Bet galvenais, protams, ir tas, ka šajā mājā dzīvo tuklītis Toti, kurš ir visnotaļ sabiedrisks, kā arī profesionāls pozētājs. Cuteness overload. Kā Toti nonāca muzejā? Lūk, iemesls putnu mīļotājiem braukt uz Islandi augustā – šajā mēnesī mazie tuklīši pamet alas un dodas izlūkot pasauli. Tā kā viņi vēl īsti labi nelido, mazie, mīļie ekstrēmisti metas lejā no savas klints un ļauj vējam nest sevi uz okeānu. Bet pilsēta ar savām gaismiņām ir tik vilinoša! Tā nu viņi vasaras naktīs nonāk pilsētas ielās, kur jaukie islandieši viņus salasa, lai tie netiktu sabraukti vai citādi nomaitāti, un nākamajā dienā nes palaist okeānā. Toti tika atrasts tieši tādā veidā, bet bija pārāk jauns un nepieaudzis, lai izdzīvotu okeānā viens pats, tā nu viņš tika adoptēts un dzīvojas pa muzeju, kur viņam esot savs baseins un citas ekstras. Un katru dienu jauni, spiedzoši tūristi, ko izklaidēt.

Supermīlīgais Toti

Pēc atgriešanās uz cietzemes turpinājām ceļu, mazliet piestājot Eijafjadlajegidla aka iespējams, slavenākā Islandes vulkāna pakājē un uzņemot dažas bildes ar skatu uz vietu, kur tas dus, tinies mākoņos. Pēc tam bija kārta Skógafoss – vienam no lielākajiem un iespaidīgākajiem Islandes ūdenskritumiem, kura izmēri ir visnotaļ vērā ņemami – 15 m platumā un 60 m augstumā. Kad esat uztusnījis šos 60 m pa trepēm tā sānos, varat aiztipināt un apskatīt tālāk vēl pāris ūdenskritumus uz Skógá upes. Un turpināt dvest par sirreāli brīnišķīgajām ainavām. Pēc tam devāmies uz Reynisfjara – melno smilšu pludmali, kur ik pa laikam neveikli tūristi veic neplānotu upurēšanos okeāna dieviem. Vēl tur ir patiešām krāšņas klintis, kuru musturu var tikai apbrīnot. Un vēl arī diezgan slavenie bazalta stabi jūrā – Reynisdrangar. Kuru dēļ vedu svētceļojumā Yrsas detektīvromānu. Žēl, bet par to nevaru teikt tikpat labus vārdus kā par Islandi. Atceļā draudzene mūs uzveda tuvumā esošajā skatu punktā – Dyrhólaey, kur var baudīt vēju un skatu gan uz melno pludmali, gan otru pusi. Un vēl var ātri atcerēties visus pātarus, ko bērnībā esi apguvis, jo tas ceļš augšā un lejā man šķita tik ekstrēms, ka apsvēru domu labāk iet kājām. Tas jau par kaut ko liecina. Bet man tiešām likās, ka mēs todien mirsim.

Un pēc tam bija pēdējā pieturvieta, kas ļoti prātīgi tika pataupīta beigām – kā odziņa visam. Un tie bija divi gandrīz blakus esoši ūdenskritumi. Piestājām pie tiem arī turpceļā, bet nolēmām, ka slapināšanās dēļ jāatstāj tos finišam. Šis ir brīdis, kad jūs gribat, lai jums līdzi ir arī ūdensizturīgas bikses, ne tikai jaka (kas Islandes apmeklējumam ir obligātais virsdrēbju minimums). Seljalandsfoss no abiem draugiem noteikti ir slavenākais, jo gana iespaidīgs, un tam var aiziet aizmugurē un bezgalīgi ilgi (vai atkarībā no drēbju ūdensizturības) skatīties uz līstošo ūdeni. Taču mazu gabaliņu tālāk ir Gljúfrabúi, kuram var piekļūt, izlaipojot cauri nelielai aizai. Un tad!!! Tad bija – wait for it! –  brīnumaini! Nekad nebūtu domājusi, ka tuvs kontakts ar ūdenskritumu var radīt tik maģisku absolūtas brīvības sajūtu! Tās dēļ vien būtu gatava atgriezties.

Bet vēl ir vērts atgriezties tā eksotiskā, krāšņā un nepieradinātā skaistuma dēļ. Tā svaigā gaisa (kad nesmird pēc sēra) un spirgtā vēja dēļ. To plašumu dēļ. To sprigano pavasara jēru dēļ, kas izraibina zaļās pļavas ar saviem apaļajiem dupšiem. To balto nakšu dēļ. Un man līdz šim likās, ka ap vasaras saulgriežiem pie mums ir gaišas naktis! Smieklīgi. Islandē jūnija sākumā saule knapi uz pāris stundām aizkrīt aiz horizonta, lai atkal nepacietīgi raustos augšā jaunai dienai. Es laikam mazliet iemīlējos šai vietā. Ir tik patīkami atklāt, ka vēl ir kaut kas, kas spēj sajūsmināt un pārsteigt. Rekomendēju nomēģināt.

Pirmie pelēkie iespaidi par Islandi. Meh

Šī jau ir cita runa!

Þingvellir nacionālais parks

Vnk romantisks atspulgs Þingvellir nacionālajā parkā

Gullfoss! Neticami iespaidīgs.

Stokkur rāda, ko spēj

Tā krāsu pārbagātība!

Ļoti kārdinošs, bet ļoti karsts baseiniņš

Uz Reikjavīkas promenādes

Oldskūlīgi izšuvumi krogā. Viedi vārdi no Kiplinga.

Vientuļnieku galerija

Harpa koncertzāle

Gaismas spēles Harpa koncertzālē

Reikjavīkā vispār bija diezgan daudz interesanti apzīmētu māju, bet šī reāli atsita “Sarkano sacelšanos” 🙂

Roadtrip, baby!

Es un mana ziemeļu Anniņa

Diezgan tipisks brīdinājums Islandei

Beidzot – peldu vieta!

Gluži kā Noslēpumu sala, vai ne?

Dažiem dzīvesvietas ir ekskluzīvākas, nekā citiem

Tās Heimaey klinšu cakas!

Nez kurai filmai te var iedvesmoties?

Heimaey esence

Miljons dolāru ainavu aģentūras sagādātie skati

Heimaey piekraste

Šo man jānoliek sev redzamā vietā un drūmos brīžos jāsaka: “Un tev, Austra, liekas, ka TU esi nesmuka? Paskaties taču uz šo nabadzīti!”

Heimaey muzeja akvāriji

Kaut kur tur augšā snauž Eijafjadlajegidls

Mums bija arī pa kādai kopbildei 🙂 Šoreiz pie Skógafoss

Putni uz klintīm, Reynisfjara

Reynisdrangar

Melnā pludmale Reynisfjara

Miljons dolāru ainavu aģentūras filiāle – Dyrhólaey

Dyrhólaey izskatās bezmaz kā tādos dienvidos

Laipoju pretī Gljúfrabúi pārsteigumam

2. jūnijs, 23:50. Īpaši tumšāks naktīs nemaz nekļūst.

 

Sunny side up jeb jūlija apskats

Jūlijā izpildīju vairāk kā gadu vecu apņemšanos – apskatīt Kolku. Jā, nekad nebiju tur bijusi, jo galīgi ne pa ceļam. Secinājumi – lieliska vieta, kur izbaudīt mieru un izvēdināt galvu. Un jā, saulrieta bildes arī labas sanāk. Ja spīd saule un divdesmit citi saulrieta pielūdzēji nelien kadrā. Vēl runā, ka tur varot netraucēti baudīt intīmas sarunas, bet neredzēju īpaši daudz kungu uzvalkos, kas mēģinātu darīt tieši to. Un vēl tur ir arī putni, kurus nevar satikt Rīgā. Kormorāni un citi reti zvēri. Sīkums, bet patīkami. Laikam būs jāuztaisa kāda smuka galerija citiem putnu cienītājiem (saka cilvēks, kas sapņo par baložu, kas dzīvo stāvu augstāk, apšaušanu). Vēl jūlijā bija Positivus, kurš priekš 10 gadu jubilejas bija tāds “nothing special”, bet Ronsons gan bija jauks. Un viņam bija konfeti lielgabals!

Lasīšanas ziņā jūlijs patiešām kļuva par garo gabalu (precīzāk – viena garā gabala) mēnesi, jo lielu daļu mana laika aizņēma Kolīnas Makkalovas Romas valdnieku sērijas pirmais ķieģelis, kuru tā arī vēl neesmu pabeigusi, tā ka par to – citā reizē. Ja būšu gana apņēmīga – tad nākamajā. Par visu pārējo – pēc kārtas.

1. Andrēass Kīlings – Maijvaboles dara to visilgāk. 3/5. Nedaudz izklaidējoša un nedaudz izglītojoša grāmata par to, kā dzīvnieki dara TO. Samērā interesanti, bet ne tas aizraujošākais gabals par dzīvnieku pasauli. Katrā ziņā – pēc Darela liekas visai pliekani. Plašāk izteicos šeit.
2. Luīze Pastore – Svešinieka atnākšana. 4/5. Beidzot izlasīju “Mākslas detektīvu” trešo grāmatu. Pirmās divas man kkā gan saturiski, gan ilustrāciju stila ziņā labāk gāja pie sirds, bet beigās ielasījos arī šajā un uzzināju, no kurienes tad latviešu valodā (it kā) ir ieradies “Čau!” kā sveiciena vārds. Bet visumā ļoti forši attēlotas Rīgas ainiņas no pērnā gadsimta 20-to gadu beigām. Un uz Mākslas muzeju tagad eju ar zināšanu bagāžu!
3. Jānis Joņevs – Jelgava 94. 5/5. Ak, ak, ak! Par šo noteikti pienāktos parunāt plašāk. Bet ja ir tikai laiks mazumiņam, tad teikšu, ka ļoti jauka pārmaiņa starp visiem tiem kara/pēckara/starpkaru stāstiem, kas šobrīd pārpludina latviešu literatūras lauku. Ļoti dzīvīgs, ticams un aizraujošs stāsts ar krietnu devu pašironijas par pieaugšanu 90-tajos gados, vienlaikus esot metālistam. Ieteicamā obligātā literatūra!
4. Kerry Greenwood – Murder on a Midsummer Night. 3/5. Šī grāmata bija kā cepumiņš pie pēcpusdienas kafijas – mazliet grēcīgi, jauki un patīkami. Viegls detektīvstāsts par daudzpusīgo mis Frainiju Fišeri, viņas veikto kārtējo izmeklēšanu (pat divām) un dažādiem gastronomiskiem aprakstiem. Tiesa gan, daudz jāskatās vārdnīcā aussie žargona dēļ. Mazliet plašāk izteicos šeit.
5. J.K. Rowling, Jack Thorne – Harry Potter and the Cursed Child. 1/5. Droši vien, ka mana gada vilšanās. Farss slikta fan-fiction līmenī.

Kino. Pirmais no jūlija kinopriekiem bija “Leģenda par Tarzānu” (jeb vīru bez krekla). Filma sanākusi stipri labāka nekā varētu gaidīt, ņemot vērā izejmateriālu. Ir skaisti skati (gan Tarzāna, gan Kongo) un arī visai nopietns stāsts par kolonizāciju un sliktajiem baltajiem cilvēkiem. Izklaide ar pievienoto vērtību. 7/10. Plašāk izteicos šeit. Un vispār mani laikam ilgi vajās tas skats ar lietussargu džungļos…

Pēc tam metos atkārtot vai apgūt dažādas filmas, kurām tagad gaidāmi turpinājumi. Ghostbusters – vecās filmas ir jautras, bet ar šausmīgiem specefektiem – varētu domāt, ka taisīti ar Paintbrush, un visi tur tik jauni, tik jauni! Star Trek – mana šī gada apņemšanās izņemt Star Trek daiļradi necik tālu nebija izkustējusies, kad jau bija klāt jaunā filma. Seriāls, ar ko viss sākās, par spīti antīkai izcelsmei ir visnotaļ kvalitatīvs. Stāsts ir labs, un nav grūti pievērt acis, ka “akmens” konstrukcijas filmēšanas laukumā gāžas apkārt, kolīdz tām pieduras, un ka specefekti ir atbilstoši antīkā līmenī. Kad nu filma bija pavisam klāt, sapratu, ka nespīd man noskatīties visu un secīgi, tāpēc paķēru tikai divas svaigākās filmas, lai vismaz aptuveni nojaustu, kas ir kas. Abas patika vairāk, nekā biju cerējusi. Vēl uzzināju, ka man patīk Kamberbačs! Biju pārliecināta, ka riebjas. Un tad, protams, Džeisona Borna sāga, kurai atkārtoju pirmo daļu, šausmīgi vīlos un nolēmu neturpināt atkārtošanu. Bet, ja par šo sēriju papildinājumiem…

“Spoku mednieki” vai precīzāk – mednieces, bija filma, kas raksturo labu izklaidi. It kā rimeiks, bet mainītas dzimumu lomas, piesviežot jaunas lietas, sieviešu aktualitātes un svaigus jokus. Tiešām kvalitatīvi. Vērts redzēt. Vienīgais, kas man nedaudz bojāja prieku – nespēju pilnībā izbaudīt smuko, bet dumjo sekretāru Kevinu. Jo viena lieta ir skatīties uz tādu filmā (smieklīgi), cita – izturēt tādu katru dienu ofisā (galīgi nesmieklīgi, saku no pieredzes). Visumā 7-8/10. Plašāk šeit.

Jāatzīst, ka “Star Trek Beyond” sagādāja nelielu vilšanos, varbūt tāpēc, ka no šīs filmas jau apmēram zināju, ko gribēt. Bet šis stāsts likās ļoti neoriģināls (USS Enterprise komanda dodas it kā palīdzēt nelaimē nonākušam kosmosa kuģim, bet iekrīt lamatās, avarē un atlikušo filmu mēģina atrast iespēju atgriezties bāzē un pie reizes tikt galā ar slikto, kas viņus tur ievilka). Bet ir skaisti specefekti un episka lielās kaujas aina (kur nu vēl to pavadošā mūzika – tās ainas dēļ vien ir vērts noskatīties filmu!), kā arī labs humors un tēli (īpaši krāšņa un kā personāžs lieliska – Džeila), tomēr kaut kas man tajā visā pietrūka. 7/10.

Savukārt “Džeisons Borns” raksturoja mūsdienu izklaides kanonu – galvenais ir izcilas pakaļdzīšanās un cīņu ainas, un pakāst par sižetu. Jo sižeta oriģinalitāte un interesantums te ir nulle. Pilnīga nulle. Bet, ja jūs zināt Džeisonu Bornu, tad jūs zināt, par ko stāsts. To “wow” sajūtu, ko reiz dabūju no pirmās grāmatas, protams, šeit neatkārtot. Bet action ainas ir tiešām iespaidīgas pat, ja pilnīgi bez jēgas. 7/10 (dēļ action, bet ne satura)

TV. Lasot nopietnas grāmatas un skatoties nopietnus seriālus, piemēram, “Bloodline”, var iedzīvoties akūtā jautrības trūkumā. Tā gadījās ar mani. Pienāca brīdis, kad mēģināju atrast kko, kas mani uzjautrinātu un pacilātu, nevis iegruzītu, bet nekādi neveicās. Pēc trīs dienu lūgšanām Netflixā pēkšņi parādījās “Lovesick”. Iesāku un sapriecājos. Lai drīz vien konstatētu, ka ir tikai 6 sērijas!!! Sasodītie briti. Ienīstu, kad viņi tā dara – uztaisa kko labu un asprātīgu un tad 6 sērijas pa 20 minūtēm sauc par “sezonu”. Kā tad, ka sezona! Būtu pamācījušies no amīšiem, kā sezonas taisa – 20 sērijas kā minimums.

Metos meklēt, vai ir vēl turpinājums. Un atklāju, ka sākotnēji šis seriāls ir saucies “Scrotal Recall”, un turpinājuma tam vēl arvien nav. Ehh… Nu varbūt kādreiz. Bet tikmēr var pavadīt stundiņas trīs ļoti, ļoti labi izklaidējoties. Bet pēc tam var būt cemmīgi, ka tik vien ir tā prieka. Sižetu sk. reklāmas rullītī! Viņiem ir arī lielisks skaņu celiņš, btw.

Starp citu, beidzot piegrābu klāt mazliet kultūras. Bija atbraukuši draugi no aizjūrām un prasīja – kas jums Rīgā jauns? No sākuma nekas nenāca prātā un gribēju jau teikt, ka nekas, bet tad atcerējos – Mākslas muzejs! Biju bijusi tur pēc remonta, kad varēja par brīvu apskatīt baltas sienas. Tagad iečekojām ar bilžām. Muzejs tagad mums ir tiešām FANCY! Nu tā kā ārzemēs – ar tādām plastikāta kartēm ar papildinformāciju, ko var paņemt un pastaipīt līdzi, un lieliem interaktīviem displejiem, kur var palasīt papildinfo. Turklāt mums par laimi nav pārāk daudz mākslas, tāpēc ar to var iepazīties, nenogurstot – nav tā, ka tu ej jau ceturto stundu un ir pilnīgi vienalga, kas tur attēlots un kurš to ir pindzelējis. Un modernās mākslas (ko es diemžēl nesaprotu) sadaļa ir nesāpīgi maza. Jāatzīst, ka izgāju no tās smiedamās gandrīz balsī. Dēļ šīs košās Ginta Gabrāna instalācijas:

Pēc tam devos uz Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeju, kur ir redzama ļoti, ļoti, ļoti skaista izstāde ar 18.-21. gs. kleitām – “Pieradinātā daba”. Bija arī daudz un dažādas cepures un citi aksesuāri. Iekšējais romantiķis saldi murrāja un mēģināja fočēt visu pēc kārtas, pārējā laikā bāžot degunu cieši klāt pie izšuvumiem un pētot tehniku.

 

 

Mīts par brīvdienām

Rīga – Kauņa – Kos – Kalymnos un atpakaļ

dievīgais

Šobrīd, kad vasara no mums atkal ir atvadījusies uz daudz, daudz mēnešiem (bet ne tik daudz kā Troņu spēlēs – thanks God for small mercies!), ir īstais brīdis sildīties vai nu pie radiatora vai pārceļoties atmiņās uz pērnā gada skaisto, pavasarīgi vasarīgo atvaļinājumu. Devāmies ceļā īsi pirms maija brīvdienām, Rīgā vēl bija drēgns un pelēcīgs, un stundas līdz Kauņai par spīti Baibas runīgumam ritēja miegaini un vienmuļi. Lietuva patiesi daudz neatšķiras no māteszemes, drebinājāmies un gaidījām savu lidojumu uz siltajiem krastiem, vienlaikus ieturoties ar sarūpēto ceļamaizi. Šķiet, ka tā no tautas pasakām ir atkal atgriezusies apritē – kamdēļ maksāt 5 ēras rainim par sažuvušu vai sasalušu sviestmaizi, ja varu paņemt līdzi savu un garšīgu? Ņam ņam. Pirmoreiz dzīvē braucam uz ārzemēm ar savu vīnu, nevis otrādi, jo pa ceļam uz Kauņu tā arī neko neatvērām, bet atstāt mašīnā uz nedēļu arī žēl.

Reiss ir pilns ar leišiem, protams. Un bērniem. Pārāk pilns ar bērniem. Es gluži nepieklājīgi un skaļi izsaku līdzjūtību Baibai, kam bēbis ir blakus. Ups. Tas, kā izrādās, ir letiņu bēbis. Tas gan nemaina manas jūtas pret bērniem lidmašīnā. Atpakaļreisā gan man beidzot viņu kļūst žēl. Mazie nabadziņi, kam spiediena maiņa lidmašīnā vairāk jūtama. Var arī saprast viņu neapmierinātību. Toties es biju šausmīgi apmierināta. Jo, runājot mīļā Bear Grylls vārdiem – “Dzīvojot ar labiem cilvēkiem, daudzas viņu lieliskās īpašības pielīp arī mums.” Un lūk, no Egitas man beidzot pielipa prasme gulēt lidmašīnās. Vienmēr esmu mocījusies ar to, ka nevaru aizmigt lidojuma laikā, bet lidojums pats par sevi ir tik garlaicīgs, ja neskaita pacelšanos un nolaišanos, un retu turbulences gadījumu, ka vienīgā jēdzīgā lieta būtu pasnaust. Bet nevaru. Tb līdz šim nevarēju. Un nu nokrācos gan turp, gan atpakaļceļā. Laime pilnīga.

Turpceļā pēc pamošanās abas ar Baibu nolēmām pamuļķoties ar nikno putnu, ko Baiba šķietami pilnīgi bērnišķīgi bija paņēmusi līdz. Jāatzīst, ka viņa iekaroja bērnu simpātijas ar to. Bet ne Andra. Jo viņam ļoti nepatika putna lidojums lidmašīnā. Ģeniāla ideja, turklāt ļoti gardi nosmējāmies. Es neuzņēmos palaišanu, jo mana šķībā roka garantētu pilnīgi drošu trāpījumu kādam citam, bet arī Baibas metiens eleganti atsitās pret Andra krēsla pagalvi (viņš atradās kādas 7 solu rindas mums priekšā) un ieleca nākamajā rindā. Abas bezmaz mirām aiz smiekliem un slēpāmies aiz krēsliem. Kad pacēlu acis, ieraudzīju Andra dusmās zvērojošo skatienu, un putns lidoja atpakaļ.

Izkāpšana no lidenes svešā valstī vienmēr ir interesanta – nekad īsti nevar saprast, kāds klimats un smaržas tevi sagaidīs. Tā, piemēram, kādā pavasara naktī ielidojot Stenstedā, lidlauks nesmaržoja vis pēc aviodegvielas vai kas nu ir tas, kas lidlaukos parasti smird, bet gan pēc daudz, daudz ziedošiem ķiršiem. Īsts brīnums. Kos lidosta Grieķijā – silti! Bet tā pa īstam siltumu aptvērām, kad nonācām ostā. 15 min un es gāju pārģērbties vasaras autfitā – neies jau izcepties džinsās. Gaidot prāmi, slaistījāmies kafejnīcā, ēdot saldējumu (lielisks!), dzerot kafiju un vērojot kaķus. Kaķi Grieķijā ir atsevišķs stāsts – droši un pašpārliecināti. Atgriežoties Rīgā, mēģināju dažus vietējos uzrunāt, bet tie aizlaidās. Sūra pieredze acīmredzot. Savukārt grieķi gan mīl sevi palutināt. Kaut vai tikai ar glāstu no svešinieka.

minkas

Ostas kafejnīcā un ap to klaiņoja vairāki daudz pieredzējuši minkas (spriežot pēc ausīm), bet neviens nediedelēja. Pēc ierašanās Kalimnos mums uzreiz uzradās draudzenīte, kas arī nekad neko nelūdza, ja nu vienīgi glāstus un labu kompāniju, lai gan mēs dāsni piedāvājām kotletes (galīgi ne sliktas). Nu ok, vienā no pēdējiem vakariem mums izdevās viņu piekukuļot ar spagetti un oregano čipsiem. Citādi viņa mums bija vnk uzticama draudzenīte, kas mani vienu rītu sabiedēja, izlienot no gultsapakšas, skaļi murrādama – nebiju piefiksējusi, ka Egita viņu ielaida istabā – uzlēcu stāvus no gultas.

mūsu draudzenīte

Bērnības traumas atstāj dziļu iespaidu uz cilvēka turpmāko dzīvi. Faktiski – jebkuras traumas. Man, Egitai un Andrim trauma bija Sardīnijas pagrabs (sk. iepriekšējā brauciena aprakstu). Baibai tādas lietas kā laikapstākļi neatstāj traumas. Vai arī viņa visur nes līdzi sauli. Pat naktīs pa purviem skriedama. Braucot uz Grieķiju, nesatraucos par krīzi un nemieriem, bet gan par to, kur dzīvosim – vai nebūs atkal ieberziens kā Cala Ganone. Un atkal es biju tā, kas nodarbojas ar rezervāciju, un atkal mana atbildība, ja viss būs slikti. Neviens jau neko nepārmet. Es pati sev uzlieku standartu. Un tad sevi šaustu gadiem par katru neveiksmi.

Uz prāmja ceļā uz Kalimnos salu turpinājām iesākto piecepienu ostā, līdz ar to galā ierados jau sarkanām rokām līdz pleciem, kas nākamajā dienā lika man kāpt +25 grādos ar garpiedurkņu kreklu (it kā jau tāpat nebūtu pietiekami karsti). Prāmis gan bija apliecinājums, ka uz augšklāja sēž tikai tūristi un kaifo par vēju, sauli, jūru, bet vietējie krāc apakšstāvā – viss jau simtsreiz redzēts. Toties grieķi uz prāmja brauc virsū pat ar saviem motorolleriem – tas ir visnotaļ populārs pārvietošanās līdzeklis, jo ceļi ir šauri un stāvvietas vēl šaurākas.

Ostā mūs sagaidīja (fantastisks serviss) dzīvokļu/viesnīcas/nez-kā-to-saukt saimniece un aizvizināja uz Masuri (Masouri). Pēc kilometrāžas brauciens pāri salai nav garāks par 10 km, bet tie kalni, tie kalni.. Kājām neviens negribētu tos iet. Un vēl ar koferi. Galā mazliet sanāk neērtības ar to, ka mums nav atbrīvots otrs numuriņš, tāpēc mēs ar Egitu pagaidām iekārtojamies pagrabiskā numurā (saldās atmiņas…), bet toties ar plašu terasi ar skatu uz pretim esošo Telendos salu un tukšo baseinu, un saņemam atlaidi par neērtībām. Nais. Atkal nožēloju, ka nolažoju un nenopirku LV končas, ko uzdāvāt, jo mūs tiešām jauki aprūpē. Namiņš atgādina Cūkkārpu – neskaitāmas trepītes, dzīvoklīši bezmaz piecos dažādos līmeņos, laukumiņi un terasītes, virs kurām vijas īstas vīnogas, kas jau ir aizmetušās! Istabiņas ir mazas, bet tur ir viss nepieciešamais – balkoniņš (romantiskām brokastīm un veļas žāvēšanai) vai terase, liela un ļoti laba gulta, skapis, virtuves stūrītis ar plīti (mūsējā gan nestrādā, tāpēc par pavāru kļūst Baiba, un visi vakari tiek pavadīti viņas un Andra istabiņā), ledusskapi un traukiem un wc ar dušu. Cena ļoti demokrātiska, turklāt reizi 3 dienās tiek iznesta miskaste un izmazgāta grīda. Un nomainīti dvieļi! Maza, bet ļoti patīkama ekstra.

mūsu ziedošais namiņš

Pārējie jau pirmajā dienā uzliek kārus skatus uz Telendos salas virsotni, manus protesta pīkstienus neviens nedzird. Ēdam pašceptās kotletes, dzeram līdzņemto vīnu un baudām KARSTUMU. Tiešām kaifs. Šķiet, ka 3/4 no mūsu kompānijas neticēja, ka te būs tik silti. Reāli tropi. Kad vīns beidzas, dodamies meklēt supermārketu, par kuru dzirdēts. Jānoiet gan vismaz 2 km pret kalnu, līdz izdodas vienoties, ka supermārkets Grieķijā ir vienāds ar viena iksa Maxima Rīgā un neko lielāku par to pēdējo redzēto mēs neatradīsim. Iepērkamies un dodamies uz migu. Turpceļā vēl paspējām pielauzt Andri nopirkt piemērotākus apavus (iešļūcenes) un izpētīt alpīnisma inventāra veikalu – labs! Piedāvājums nudien plašs, ne tā kā Sardīnijā, kur ir viena veida ķivere un divu veidu karabīnes.

kaitinošā Telendos sala

Ja pirms šī brauciena man bija ļoti rezervēta attieksme pret Grieķiju, tad šobrīd tā ir ļoti jūsminoša. Taksistu smalkie mersedesi gan liecina par kreditēšanas burbuli, bet apkalpojošās sfēras attieksme pret klientiem ir vnk izcila. Nu jā, taksisti arī ir atsevišķs stāsts. Bet par pārējo – salīdzinājumam ņemšu Itāliju, kur veikali pēc 19 nestrādā, par brīvdienām nerunājot. Nezināji, ka būs slēgts, tad nu mirsti badu. Savukārt Kalimnos pat kāpšanas ekipējuma veikals līdz 22 strādā, tāpat kā barotavas, kur, starp citu, pasniedz tiešām ļoti garšīgu ēdienu (un grieķu tradicionālajā ēstuvē ēdu dzīvē ņammīgākās dolmas, kas noteikti bija tītas tepat dārzā plūktu vīnogu lapās). Pirmoreiz mēs gan ietrāpījām ala italiano vietā, kur vienu porciju mierīgi varētu ņemt uz diviem, ja ne trijiem. Kamēr apcēlām Baibu par viņas nemaz neplokošo spagetti marinara šķīvi, es no sava baroju ielas kaķi (un arī šis nediedelēja – viņš vnk zināja, ka dabūs savu tiesu, vajag tikai prast vakariņotāja redzes laukā nosēsties).

Pirms ierašanās Kalimnos salā neko daudz par to nezināju, pieņēmu, ka tā iztiek uz alpīnistiem un mokās krīzē. Bet izrādās, tā ir viena no bagātākajām Grieķijas salām, kas savu iztiku pelna ar zivju un sūkļu zveju un auglīgajās ielejās audzētajiem dārzeņiem (vasarā) un citrusaugļiem (ziemā). Sūkļi arī ir atsevišķs stāsts – tie tika piedāvāti jau Kos ostā, bet man nebija apjautas, kas tas ir un kāda tā vērtība. Tagad varu raudāt, ka nopirku tikai dāvanām, bet ne sev. Sūklis uz aci izskatās pēc parastās porolona švammes, ko var dabūt Drogās. Tikai forma neregulārāka. Un uz tausti tas pats. Bet kad to samērcē ūdenī (ko piedāvā gudrie tirgoņi), tas pārvēršas par – awwwwwwwwwwww! Kalimnos bija vesels sūkļu veikals, kura noliktavā varēja iemest aci un redzēt maisu maisus ar tiem. Izvēle visiem dibeniem – gan pavisam maziem, gan ļoti, ļoti lieliem.

Bet nu par to, kāpēc vispār te ieradāmies. Kāpt, protams. Ja tā paskatās, neko citu te īsti nav, ko darīt – pludmales maz un akmeņainas (turklāt ūdens maija sākumā vēl auksts), toties klinšu bez gala un malas. Klinškāpšanas tūrisms te ir attīstījies samērā nesen (apmēram no 2006. gada), tāpēc populārākie maršruti nav noslidināti līdz riebumam (kā tas ir dažos pārāk labi pazīstamos Itālijas reģionos). Maršruti aprīkoti labi, marķējums skaidrs un ceļveža kvalitāte vnk ōsam! Labākais, kādu jebkad esmu redzējusi. Tāpat kā ļoti saturīgā un aktuālā mājaslapa – http://climbkalymnos.com. Praktiski visi maršruti ir pieejami, ejot kājām. Ja ir vēlme, var izīrēt motorolleri vai mašīnu (pēdējo mēs izīrējām, lai apceļotu visu salu). Sarežģītība no (pat) 3 līdz 8-9, tā ka ir visām gaumēm un iespējām. Klinšu stāvoklis ideāls – mīlīgi abrazīvas. Kalimnos salā ir daudz grotu, tādēļ arī daudz septiņnieku maršrutu, kur puikām noplēst maikas. Lielākā un laikam slavenākā – Grande Grotta bija redzama jau pa gabalu. Šausmīgi kārojās būt tur un sataisīt ūberkrutas bildes, bet vēl šausmīgāk negribējās kāpt līdz viņai – izskatījās, ka vismaz stundas piegājiens. Mākslas dēļ? Šoreiz noteikti ne. Bet vispār, labprāt atgrieztos Kalimnos, jo viss tur bija pozitīvi, un maršrutu pietiek bezmaz visam mūžam.

Grande Grotta

Bijām apņēmušies, ka šis būs atvaļinājums ar saules baudīšanu, kāpšanu un daudz, daudz slinkošanu. Modāmies nepieklājīgi vēlu, līdz klintīm aizvilkāmies tik pirms pusdienlaika, lai pilnīgi nepareizā stilā pusdienas svelmē ceptos uz sienas. Jāpiezīmē, ka laiks Kalimnos vasarās ir nepārtraukti saulains un karsts – pirmos mākoņus un tos pašus maz ieraudzījām laikam piektajā dienā. Mājup parasti vilkām tā ap sešiem – tur ļoti strauji iestājas tumsa, un priecājāmies, ka krogos ir tiiiiiiik daudz smuku džeku (nu ok, Andrim tas bij vienaldzīgi). Bet, kad mēs ieradāmies krogā pēc vakariņām, tā ap deviņiem, tas bija kā izslaucīts. Dīvaini. Man tikai pēdējā rītā, lielā agrumā braucot prom un redzot rosību miestā, pieleca, ka ne visi ir tādi tūristi kā mēs – lielākā daļa kāpēju iziet uz maršrutiem ap 6-7 no rīta. Un sešos vakarā jau sen ir lejā un vakariņo. Un gulēt iet ar vistām vai jēriem acīmredzot 🙂 Jā, ar džekiem mums kkā galīgi negāja. Vienīgos pusplikņus redzējām dienā, kad apciemojām Telendos salu. Tā vispār bija tāda netaisnība – nevienam nav noslēpums, ka klinškāpšana ir vizuāli baudāms sports 🙂 Un šī mūsu bauda tika nelietīgi noskausta. Liktenis galīgi negribēja mūs savest vienos maršrutos ar tiem seksīgajiem, muskuļotajiem kāpējiem, uz kuriem skatoties, siekaliņa notek… 😦

Runājot par kazām – slavenie grieķu salāti Grieķijā ir tiešām lieliski. Un klintis ir pilnas ar kazām, kas zvana savus zvaniņus un ir visnotaļ ziņkārīgas būtnes, lai arī bailīgas. Vakarā nākam mājās mēs, un iet arī kaziņas, zvanīdamas rindiņā uz savu kūti. Kāpjot līdz maršrutiem, visnotaļ ierasti ir redzēt uzrakstus uz vārtiņiem ar lūgumu kāpējiem tos aizvērt aiz sevis, lai kaziņas neaizklīst. Lai gan tās tāpat pamanās aizblandīties gar šoseju pastaigā. Vēl kalimnosieši lepojas ar īpašo timiāna ziedu medu, ko vāc milzīgi lielas kalnu bites. Timiāns gan tur ir tāds kalnaini ass un smaržo daudz stiprāk, nekā veikalu zorte. Zirnekļi arī tur ir milzīgi lieli. Feee.

maskēšanās

Kalimnos viens miestiņš saplūst otrā, it kā dzīvojam Masuri, bet piecu minūšu gājiena attālumā jau ir Mirtis (Myrties), un vienīgā norāde par to, ka tas ir cits ciems, ir neuzkrītoša plāksnīte ceļa malā. Savukārt Mirtis ir piestātne un cerība noķert kādu laivu uz Telendos salu. Skaidrības īsti nav, tādēļ vienkārši ierodamies kādu brīdi pirms apaļas stundas, pieņemot to kā laivas atiešanas laiku, un mums veicas. Drīz vien sarodas citi braucēji (arī visādi skaistuļi) un dodamies ceļā. Mūsu mazā pieredz mūs pieviļ, jo izkāpjam pirmajā piestātnē, bet laiva aizbrauc tālāk un, kā uzzinām to vakarā, aizved kāpējus tuvāk kāpšanas vietām. Toties mēs dodamies ceļā kājām un, lai gan tas nav tāls, tas vijas augšā un lejā pa kalnainām takām. Galīgi ne mana mīļākā atvaļinājuma daļa. Vēl “labāk” ir tas, ka izrādās – pārējie ir sadomājuši uzrāpties Telendos augstākajā punktā. Kā tad. Takas ir tik stāvas un šļūkošiem akmeņiem bruģētas, ka man uzdod nervi un es atsakos doties tālāk par mazo baznīciņu, kas nez kāpēc ir uztupināta čupas vidū. Palieku tur, pārējie pamet somas (nu, bez somas es varbūt arī būtu turpinājusi kāpt), bet es mēģinu izdomāt, ko iesākt. Pagulēt? Saulē par karstu, ēnā aiz baznīciņas par vējainu. Knosos un pārvietojos reizes trīs, bet jēga nekāda. Pa starpai ierodas kazas papētīt, kas te notiek. Un man jāmirst aiz garlaicības, jo apsolījos Baibai, ka nekur viena nekāpšu (bet bija tuvumā tik kārdinoša grota, ko papētīt.. laikam izskatījos aizdomīga). Pārējie atgriežas negaidīti drīz (skaidrs, ka bez bagāžas un bremzes cits ātrums) un dodamies lejā kko izkāpt. Tur beidzot mēs sastopam pusplikņus un pilnīgi bezkaunīgi tīksmināmies, kas gan ne pārāk patīk mūsu vienīgajam vīrietim, kurš sāk mazliet gražoties. Te mums gandrīz sanāk kļūda ar pārāk vēlu palikšanu salā, bet mums paveicas, ka tiekam laivā, kas atbrauc no šejienes savākt vienu pārīti. Ja mums būtu jāklenderē pāri visām tām čupām arvien ātrāk satumstošajā vakarā, piestātnē būtu labi ja ap desmitiem. Un tad ceri, ka kāds vēl brauks pāri uz Mirtis. Cik saprotams, dīls ar atsevišķu laivu ir visnotaļ tipisks – kāpēji drusku (vai vairāk) piemaksā, un netērē lieku enerģiju, slājot pāri visai salai uz vienu kāpšanas sektoru, bet kapteinim lieka ēriņa. Win-win.

Vienu dienu pavadām laiskojoties un apskrienot salu, pa ceļam neveiksmīgi mēģinot atrast pāris G-punktus. Burvīgākā vieta ir Vathys, kur puišeļi kafejnīcas laukumā spēlē futbolu, kaķi slaistās gar pilnajām zivju kastēm pie zvejas laivām, bet ainava gluži kā no Karību jūras pirātiem. Būtu kaifīgi, ja nebūtu jau no paša rīta par it kā sīkumu sagražojusies. Tas pāriet tikai tad, kad atzīstu, ka dusmojos uz sevi par to, ka dusmojos, jo dusmoties taču ir tik slikti! Todien izbaudām arī nervus kutinošu serpentīnu un pievakarē atrodam Skaisto skatu aģentūras filiāli, kur gan izkāpt paspēj tikai Baiba, bet mēs visi pēc tam draudzīgi noskatāmies saulrietu un simts vakara debesu nokrāsas un sadalām līdzņemto vīnu.

Klinškāpšana patiesībā ir romantiska nodarbe. Jo skati, kas paveras no augšas, ir patiešām burvīgi. Izņemot momentus, kad ir baigais mīziens, un skats no augšas ir vienāds ar šausmām, ko prāts paredz, kad kritīsi no šitās skaistās augšas lejā uz tiem akmeņiem. Kā man bija nolaišanās daļā multi-pitch kāpiena dienā. Bet romantiskākais ir redzēt tos pārīšus, kas kāpj kopā. Un viņiem jau kādus 20 gadus nav 25 gadi. Un nekāpj viņi vairs sešiniekus. Bet viņi kāpj. Un dara to kopā. Sen viens otram ir pieslīpējušies un vada brīvdienas aktīvi, nevis zvilnot kūrortā, sūknējot kokteiļus jau no pusdienlaika un kašķējoties. Nu nav jau tā, ka kāpēji nekašķētos. Neidealizēšu. Bet jūs jau zināt – viņi iedvesmo. Un liek pie sevis novilkt – oooooo…

romantika

Pirmais agrais rīts mums ir prombraukšanas rīts. Izejot uz balkona mani sveicina rīta pelēkā dūmaka un vēl nenorietējušais pilnmēness. Un jā, gribas pagarināt šīs brīvdienas, gribas vēl vairāk saules, laisku brīžu, romantisku brokastu uz balkoniņa, uz klintīm nobrāztu plaukstu un vissaldāko miegu. Labi vismaz, ka vislabākie draugi brauc līdzi mājās. Kuras mūs sagaida ar zaļumzaļu zaļumu un pelēkām debesīm. Nemaz nezināju, ka var tā noilgoties arī pēc apmākušās dienas.

uz atvadām

Sardīņu lietus

22.04.-03.05. 2011.

Rīga-Oslo-Cala Gonone (Sardīnija)

Lai gan ceļojumam esmu sākusi kravāties patiešām laicīgi, zinot savu tendenci čammāties, pēdējā dienā vairākas reizes paniski kko iekrauju koferī un izkrauju ārā. Svēršanās notiek, bet svari nav īsti uzticami, tādēļ labāk iekraut mazāk. Beigās, protams, izrādījās, ka pusi vasarīgo lupatu varēju atstāt mājās, bet kas gan to varēja zināt. Būtu labāk gumijniekus ņēmusi. Vai kaut vai maiņas kedas.

Lidostā, protams, notiek kontrolsvēršanās un ekipējuma pārkravāšana no viena pie otra. Tā arī nesaprotu, kā džeki ierakstās limitā vēl ar piedzīvojumu nedēļas inventāru – hidrām utt.

Lidojums uz Oslo izvēršas jautrs, mēs esam patiesi neciešama publika. Toms dodas uz lidmašīnu ar ķiveri galvā un patur to tā visu lidojumu. Ne tikai droši, bet arī aizņem mazāk vietas. Dzeram vīnu un piesmejam visu lideni. Nabaga norvēģi. Bet viņi jau nezina, ka, kamēr viņi dusēs mājās, savās siltajās gultiņās, vairums mūsējo briest ne pārāk jautrai naktij. Daži pārnakšņo mistiskos Oslo lidostas stūros, daži salst teltī, daži atrod namiņu bērnu pilsētiņā un tur atvadās no daļas ekipējuma.

Mūsu bariņš, kam vecums klāt un kauli stīvi, dodas uz tuvumā esošo hosteli. Ceļš ir samērā garš (kamēr apmet loku ap lidostas teritoriju), bet sarunas jautras. Pats hostelis ir vnk udivīlis. Tepat kaimiņos Zviedrijā 3-zvaigžņu viesnīca pat nav tādā līmenī. Mēs, meitenes, bezkaunīgi izmantojam dzimuma priekšrocības un iekārtojamies 2vietīgajos numuriņos, kuri pat sastāv no 2 istabiņām, vēl tur ir virtuves stūris ar visiem iespējamiem katliem, pannām un traukiem un duša. Un vēl mīksta, silta gulta ar baltiem palagiem. Kruta. Lielākais pārsteigums ir latviešu meitene reģistratūrā, kas mūs sagaida patiešām laipni. Atšķirībā no inkvizīcijas nākamā rītā, kas, mums nākot brokastīs, sāk pratināt, kas mēs un ko mēs, un beigās vēl pārmet, ka mēs esot par daudz apēduši. Pardon, nezinājām, ka ir ierobežojumi. Pie visa vainojam Uldi, kas ir notiesājis pārāk daudz olas.

Oslo vispār ir silts kā dienvidos, bērzi saplaukuši, nākamajā rītā tik feins, ka vari kaut sauļoties. Varbūt tas arī būtu bijis lietderīgāk, ņemot vērā, ka lidene tikai pēcpusdienā. Bet nu arī lidostā laiks netiek velti tērēts, gluži neviļus tiek atrasts izcils jaunzēlandiešu vīns, kas garšo pēc ogām. Vienam tās šķiet jāņogas, citam ērkšķogas, citam vēl kādas. Lai vai kā, garšo izcili, un vēl pāris reizes ejam uztankoties, tā ka uz nākamo pārlidojumu dodamies jau ar ieliktu bāzīti. Māsters kko īd par dzeršanas un kāpšanas nesaderību, bet no sava malciņa tomēr neatsakās.

Ielidojam Sardīnijā vēlu un, protams, pārsteigums, pārsteigums! – mūsu itāļu šoferis nav ieradies. Māsters kkur pazūd, nekas nav skaidrs, visi nesakarīgi čupojas pa lidostu, mēģinot saprast – pacietīgi gaidīt vai mest vien somas kaudzē. Drudžaini apskrienam lidostu cerībā atrast kādu atvērtu vinotēku, veikalu, jebko, bet ir vēls, un viss ir ciet. Atliek vien bruņoties ar pacietību un gaidīt, kad dārgais italiano beidzot atbrauks mums pakaļ.

Kkā to laiku nositam – cits guļ, cits lasa, vēl bariņš skatās filmu. Lidostā daudz izklaides nebūtu arī, kad visas bodes vaļā, par to vēlreiz pārliecināmies atpakaļceļā. Bet nu beidzot mūsu busiņš ir klāt, kkā nebūt saspiežamies, jo somu ir daudz, un dudinām prom. Žēl, ka brauciens notiek tumsā, tikai atceļā pēc nedēļas izdodas izbaudīt patiešām skaistās ainavas. Vienīgais bonuss – serpentīns naktī, kad skatam lejā paveras līcis un izgaismotā Cala Gonone. Fantastiski skaisti! Blakus Egita miedz ciet acis, jo izrādās, ka viņai serpentīns galīgi ņe aļo un ne ar „fantastiski”, ne „skaisti” viņu neiekārdināsi.

Man visu vakaru nejēdzīgais stress, ka mēs kavējam, un mums tak tie izīrētāji jāsatiek. Dzīvoklis esot pie supermarket Europa. Hell knows, kur tāds ir. Uzrakstu sms, ka mēs būsim pie kempinga, un ceru, ka varbūt mikriņa šoferis vai vismaz kāds kempingā mums paskaidros, kur jāiet. Bet, par laimi, izīrētāji ir gana žēlīgi un atbrauc mums pretī, pēc tam ceļu rādot, lēnām dudinot mums pa priekšu. Izrādās, ka viss ir ļoti tuvu, un pati Cala Gonone ir mazs miests, kur nav pat, kur apmaldīties. Tas priecē. Jo no kartēm pirms tam neko lāgā nevarēja saprast.

Visas brīvdienas mani urda jautājums – no kā tie cilvēki te pārtiek? Viena viesnīca, daži pārtikas veikali, daži suvenīru veikali, viens dzelžu (inventāra) veikals, padsmit ēstuves. Ko ziemā? Acīmredzami, ka te dzīve pa īstam iekustas tikai vasaras sezonā, kad sabrauc atpūtnieki, tūristi, kāpēji. Beigās man, protams, pielec – tā arī pelna – izīrējot dzīvokļus, no tā arī tad ziemu izvelk. Kas izskaidro komforta trūkumu.

Itāļu vannasistabas risinājumi arī ir stāsta vērti. Līdzšinējā pieredze mani jau darīja uzmanīgu. Šoreiz bija pavisam labi – dušā var iet tikai tad, ja paspēj tikt tur pirmais, pēc tam ūdens gāžas tikai verdošs (pirmajam ir tā visnotaļ vēsi), noregulēt neko nav iespējams. Štrunts par dušu, galvenais jau, lai mājā ir bidē, vai ne? To mēs draudzīgi nokristām par kāju vannu un ignorējam.

Tas arī ir galvenais brauciena vīliens – mūsu pagrabs. Nu ok, lielāks vīliens ir sakainais laiks, gandrīz katru dienu līst, kas nozīmē, ka ir ne pārāk silti, ir slapjas visas vietas, jo ne visas jakas ir labi ūdens izturīgas, nemaz nerunājot par kurpēm. Un arī slapjas klintis nav nekāds baigais kaifs. Protams, stilīgi – uzkāp, izsmel lieko ūdeni no aizķeres un baksties tālāk.

Nonākam savā miteklī un – njaaaa. Vēl arvien atceramies to kā „pagrabu” – auksts, mitrs, nemīlīgs. Vienīgais mierinājums tajā, ka kempingā ir tikpat auksti un mitri, tikai šaurāk un divreiz dārgāk. Taisni vai cemme par tiem trim, kam sarunāju mitekli kopā ar mums, bet šamiem tika otrais stāvs – silti, sausi un uz balkona viss skaisti žāvējas, kamēr mūsu terasē saule (kad vispār ir) iespīd vien uz pāris stundām. Un vēl viņiem ir Jānis, kas taisa visvisādus gastronomiskus brīnumus, un, kamēr mēs brokastīs ātri aprijam pa sviestmaizei un dažreiz skata pēc 10 minūtes palaiskojamies uz terases ar kafijas tasi, jo esam taču dienvidos, 2. stāvā ik rītu notiek “dzīres ar 16 dažādiem sieriem”. Bet žēlabām par virtuves priekiem nav pamata, jo mums ir Toms, kas kā Bear Grylls pat uz plikām klintīm atradīs, ko paēst, un vēl piedevām to visu pagatavos ar kkur garāmejot plūktām garšvielām un tik garšīgi, kā nav pat smalkākajos restorānos. Un nav īsti iespējams salīdzināt Jāņa karamelizētos bumbierus un Toma pašķerto astoņkāji.

Tante, kas mums izrāda pagrabu, ar milzīgu lepnumu rāda uz kkādu kēksveidīgu iepakojumu un mēģina kko ieskaidrot. Es saprotu, ka neko nesaprotu. Viņa grib, lai piemaksājam? Nē? Ko tad? Laikam tikai jāpriecājas līdz, ka viņa, pērkot visus mūsu pasūtītos pārtikas krājumus, na haļavu ir dabūjusi to kēksveidīgo. Ko arī ar prieku apēdam un noskalojam ar tēju un dodamies uz saviem pagraba numuriņiem gulēt.

Jaukais klimats ārā un iekšā rezultējas ar konkrētāko saaukstēšanos. Klepus tāds, ka plaušas lec ārā, bet pārējie smīkņā un sauc mani par diloņslimnieku. Te nu bija došanās uz dienvidiem ar cerību uzlabot veselību. To es atgūstu tikai pēc pāris nedēļām LV salīdzinoši sausajā un pat siltajā klimatā.

Pirmajā rītā pamostos agri, nekas vēl nenotiek, Līga uz mikroskopiskas uguns jau pusstundu mēģina uzvārīt rīta kafiju. Paņemu fotoaparātu un noeju līdz jūrai, kas ir rokas stiepiena attālumā. Rīts ir dūmakains, viļņi vienmuļi šļakstinās un pludmale ir sasodīti akmeņaina. Itālija. Būtu mums viņu klimats.. Būtu mēs kā tāda Dominikāna, tikai bez palmām, toties ar baltām smiltīm. Ūdens gan ir auksts, kas ir vēl viena vilšanās, jo bija plāns šajās brīvdienās atklāt peldsezonu.

Pirmā diena arī nes pirmās atklāsmes par to, ko vajadzēja vai nevajadzēja vilkt. Māstera arguments Rīgā par garajām biksēm bija „Nu, ja jūs vēlaties līdz ceļiem nosauļotas kājas…” Būtu labāk teicis, kā ir – „Nu, ja jūs vēlaties kājas līdz ceļiem asinīs un ērkšķu atstātās rētās..” Bet nu jau par vēlu. Pēc nedēļas kājas izskatās kā no Kriminal Inform. Jau pavisam drīz nāk arī sapratne par to, kas tad īsti ir ūdensizturīga jaka, cik tā (ne)iztur un kā apģērbt somu tā, lai viss tajā esošais neizmirkst līdz vīlītei. Daži ir sagatavojušies ne pa jokam, piemēram, Māsteram ir līdzi pat lietussargs, lai gan viņš apgalvo, ka šādu laiku Sardīnijā piedzīvo pirmo reizi (lietussarga esamība mani par to nepārliecina), daži (es tai skaitā) pārāk optimistiski. Nu neko, dzīve izmāca.

Pirmajā vakarā, protams, gribas arī īpašās vakariņas. Džeki izskatās apmierināti ar opciju – mājās vārīti makaroni, bet mums, meitenēm, tā vien gribas iziet pa promenādi. Promenāde gan nav īpaši gara, un pēc nodefilēšanas turp un atpakaļ nolemjam palikt vietā, kas vizuāli liekas krietni pārspīlēta – otrā stāva terase ar jūrniecības atribūtiem, stūres ratu un tā. Bet vīlušās neesam – viesmīlis mums ir onka tā ap 50, īsts saulstariņš, tēlo milzīgu pārsteigumu, ka šīs bellas ir klinšu kāpējas (it kā te citas vispār apgrozītos), māca mums, kā pasūtīt ēdienus no menu pa itāliski. Pats baigi laimīgs, mēs arī. Meičas mani apceļ, ka es tikai izliekoties par kautrīgu, bet tik flirtējot ar šamo. Un par ko ne? Tāds onkulīts tak ir pilnīgi nekaitīgs. Pēc pāris dienām onka mūs ierauga uz ielas, māj un sauc – Ciao! Taisni vai žēl, ka neaizgājām pie viņa otrreiz. Itāļu virtuve vilties neliek – picas ir plānas un garšīgas. Tiesa, pārāk lielas, tāpēc tiek izsaukti papildspēki, kas tiek galā ar to, ko nevar meitenes, pirms tam, protams, nolasot visas neēdamās lietas – sēnes, svešas zivis un citas šausmas, ko patērē sievieši.

Staciju treniņa dienā man uznāk panikas lēkme, kad man liekas, ka viss ir pārāk stāvs un bez drošināšanas te vispār nevar pat nostāvēt, tikai krist uz mutes lejā. Kamēr visi pārējie knibinās ap staciju izveidi vnk kedās, es jau velku klinšu kurpes, jo tās vismaz man šķiet, ka neslīd. Nu un kas, ka noplēsīšu kurpes. Jaunas kurpes nopirkt ir vieglāk, nekā jaunu degunu. Līdz dienas beigām gan tas atiet. Un tad, kad pati kāpju ar apakšējo, lai veidotu staciju, pusceļu uzkāpju bez drošības punktiem, jo ir taču neģēlīgi lēzens (šī puse tiešām bija lēzenāka), un te “tāpat nav nekur, kur kko iebakstīt”. Māsters apžēlojas un parāda man stacijas vietu, jo manu noskatīto jau paspējis nospert Uldis. Es gan ne vella nesaprotu, kur viņš redz tos trīs punktus, bet nu beigās kkāda stacija sanāk, visa sasaite ir tikusi augšā un lejā, un plāns ir izpildīts. Tikmēr ir pienācis vakars un pār līci pārklājusies rožaina saulrieta sega.

Šī ir arī diena, kad notiek paraugstunda ar lidojošo akmeni. Kad atskan bļāviens: “Akmens!”, pirmajā brīdī neaptveru, kas notiek, tikai pēc mirkļa ieraugu galvas lieluma akmeni, kas lido diezgan izteikti mūsu virzienā un pamanās piezemēties uz vienas sasaites virves, pārcērtot to gandrīz pavisam, tā karājas vien dažos diegos. Kkādā apstulbuma mirklī man liekas, ka to ir uzrīkojis Māsters, lai mūs pamācītu, bet tad saprotu, ka viņš nekad tā neriskētu, jo tur varēja tā nepaveikties.. Šis notikums visus nedaudz satricina, bet diena turpinās bez starpgadījumiem.

Līdz šai treniņdienai nespēju aptvert, kā var uzticēties kkam tik netaustāmam kā stacija. Mistiskiem trīs punktiem, kas, cerams, gana kārtīgi ir iebakstīti klints spraugās. Tikpat labi es varētu turēties arī pie Svētās Trīsvienības. Dienas beigās gan ticība ir parādījusies. Vismaz stacijai. Cerot, ka tās būvētājs bijis centīgs. Nāk prātā epizode no lekcijām, kad Māstera prezentācijā ir bilde ar staciju, un no zāles atskan jautājums: “A kur šeit ir stacija?” Njā, viņa tāda netverama lieta.

Nākamais lielais pārbaudījums ir Cepumiņa diena. Multi-pitch kāpiens trijnieku sasaitēs. Rīts sākas ar drāmu, kad pēkšņi izceļas pārtikas dalīšana iz sērijas “tas ir mūsu sasaitei”, drusku apvainošanās un cepiens. Pie sevis vainīgi domāju, ka varbūt mēs puikas par daudz esam apkrāvušas līdz šim, viņi nes ūdeni kā kamieļi, bet mēs tikai sviestmaizes. Bet nu, ja kādam kas grūti, var jau pateikt, nevis pēkšņi ieslēgt kkādu sacensības režīmu. Tipa mēs te mēģinām Dienvidpolu sasniegt pirmoreiz.

Cepumiņš ir ļauns. Maršruti ir dažādi. Mums sanāk laikam visgarākais piegājiens līdz savam. Pirmais posms vēl tīri ok, tikai drusku stress, ka Toms iztērē gandrīz visu virvi līdz stacijai. Un pati stacija ir vnk kretīniskā vietā kkādā ērkšķu krūmā. Tāpēc vēl jo kaitinošāks liekas 2m augstāk esošais plaukts, uz kura pat gulēt divi varētu, kur nu vēl 3 stāvēt. Kā saules stars ziemā parādās Māsters. Un paziņo, ka tālāk mums jākāpj, lūk, tur, nevis tur, kur mums izskatās vieglāk. Vēlāk gan tika paskaidrots, ka “vieglajā” maršrutā ir par daudz dzīvo akmeņu.

Norādītais maršruts ir nelādzīgs. Toms kāpj pa priekšu un lamājas, kas nav labs rādītājs. Jo viņš ir superzellis. Visu var un viss padodas. Stiprs un veikls. Ar bažām domāju, kas sagaida mūs, dūdiņas. Nekas labs. Es reāli ieberžos tajā debilajā plaisā, lamāju Māsteru visādiem vārdiem, dīvainā kārtā gan iz latviešu, nevis ierastās slāvu leksikas. Pirksti un stilbi driskās, gandrīz pazaudēta klinšu kurpe, bet Grūdmūs-Velcjūs kkā tiek līdz nākamai stacijai. Kur var sēdēt vnk karaliskā sēdēklī – pa kreisi ieleja, pa labi ieleja. Fantastisch. Tik vien ka tikt līdz turienei. Sadalām kristīgi uz trijiem vienu Mars, kas paslēpies Egitas somā, un dodamies tālāk. Vienīgais, ka kalnu vējš nejauki kož svaigajās rētās. Bet varbūt dezinficē, kas zina.

Tālākais jau viss liekas salīdzinoši īzī-pīzī. Galā nonākam pēdējie, kad gandrīz visi jau ir nolaidušies lejā. Sapozējam dažām bildēm, tipa smaidām un tā, lai gan vispār vairs neko negribas, pat muti vaļā vērt. Kalnu kazu kāpšanas talants ir nenoliedzams, jo tās tiek visur, spriežot pēc tā, ka viņu kakas arī ir visur. Pašas kazas redzējām tikai pāris reizes, lai gan viņu zvaniņi bija dzirdami bieži. Pienāk arī mūsu kārta laisties lejā. Brīnos par sevi, ka bez liekas tielēšanās varu laist lejā, ja vēl oktobrī nevarēju atmuguriski izkāpt pa Aldara otrā stāva lodziņu, jo bija pilnīgs mīziens. Jāatzīst, ka tajā ziņā jau esam labi sagatavoti.

Plānotā pēdējā kāpšanas diena atceļas, jo jau no agra rīta gāž kā no spaiņa. Egitai rodas izcila doma aizbraukt ar busu uz tuvāko miestu. Dodamies gan drusku tālāk – uz Nuoro, kur arī līst, viss ir pelēks un slapjš, bet tik un tā pavadām superīgu dienu, vienkārši klaiņājot apkārt, paķemmējot bodes un dzerot garšīgo itāļu kafiju. Mēģinot mani sasildīt, Egita uzcienā mani ar Ūnikumu, bet arī tas nelīdz, un nākamo, tiešām pēdējo, pārcelto kāpšanas dienu izlaižu. No rīta pēc piecelšanās galva kā čaiņiks. Saprotu, ka kāpējs no manis tikpat nebūs un aizeju atpakaļ uz auksto, mitro gultu, kur nopampstu līdz pusdienlaikam. Ārā burvīga saulīte, izkaru mūsu mitrās lupatas žāvēties un aizeju uz pļažu pasildīties, jo, kolīdz ieeju mūsu pagrabā, tā sāku klepot. Vilinājums nopeldēties nežēlīgs, bet ko nu es – es tak tipa slima, tipa kāpt nevaru, galviņa reibst, bet aukstā jūrā peldēties – nu tas jau nekaitēs. Atkal nostrādā “ko par mani padomās” un turpinu tikai žāvēties saulē.

Pēdējā vakarā Toms uzrīko mums beidzamās kulinārās izvirtības, pēc tām puiši izrādās, noraujot kreklus un laužoties ar rokām, tiek kravātas somas un marķētas virves ar āža palīdzību. Ir jautrība un sarunas, un pavisam aizmirstas plāns uztaisīt dažas Cala Gonone nakts bildes, tā arī palieku bez tām. Bet to atsver viss cits, kas ir bijis – pirmā pavasara pelde dzidrā un zilā jūrā, viena karsta diena pie dzeltenām klintiņām ar drūmām diagnozēm (tu dabūsi ādas vēzi!), saldējums un sarunas uz mola, vīna dzeršana uz vientuļas klinšu plāksnes, karaliskās kāzas, astoņkājis, kas gribēja apēst Elvisu, bet beigās pats tika apēsts, James Franco ar savu nogriezto roku un arī kāda dzimšanas diena. Draugi noteikti teica pieminēt itāļu saldējumu. Jā, tas arī bija. Daudz.