Kirana Milvuda Hārgreiva

Apgādā “Jānis Roze” šovasar iznāca Kiranas Milvudas Hārgreivas grāmata “Džūlija un haizivs” ar brīnišķīgajām Toma de Frestona ilustrācijām. Par šo grāmatu booktuberi citviet jau pirms pāris gadiem lauza krēslus, un nu beidzot arī latviešu lasītāji var novērtēt, vai sajūsma ir pamatota. Sajūsmināties pilnīgi noteikti ir vērts par vizuālo noformējumu, jo šī grāmata ir vienkārši bezdievīgi skaista. Citi izdevēji var apskaust un iedvesmoties. Bērnības “es” noteikti būtu totāli ģībusi dēļ šitādas grāmatas, šodienas “es” sajūsminās un apbrīno mākslinieku talantus un moderno tehnoloģiju sniegtās iespējas.

Bet nu par pašu stāstu. Šajā vasarā desmitgadīgā Džūlija ar vecākiem ierodas tālā Šetlendas salā, kur viņas tētim ir jāveic bākas gaismas automatizācijas darbi, bet viņas mamma ir zinātniece, jūras bioloģe, un viņa ir apņēmusies šovasar atrast noslēpumaino Grenlandes haizivi. Lai gan pieaugušajiem paredzētā saturā, īpaši seriālos vai filmās, nereti ir sastopams apsēstā zinātnieka tēls, tas bieži tiek kariķēts, padarot šo apsēstību par kaut ko komisku, un šī grāmata bija viena no retajām reizēm, kad redzu, ka tas tiek pasniegts diezgan biedējošā manierē. Vasarai ejot uz priekšu, Džūlijas mammas apsēstība ar Grenlandes haizivi kļūst arvien spēcīgāka, katra neizdošanās, katrs finansējuma atteikums ir jauns satricinājums, un Džūlijas mammas arvien asākās reakcijas nav ne smieklīgas, ne pat drusciņ komiskas. Un, lai gan Džūlija ir pieradusi, ka viņas mamma ir emocionāla – viņai vienmēr ir bijušas sajūsmas virsotnes un bēdu ielejas -, šovasar mamma kļūst biedējoši sveša.

Lai gan stāsts lielā mērā ir par Džūlijas mammu un haizivi, tas nav tikai par to un ir raibs kā pati dzīve – te ir arī par jaunām draudzībām un jaunām lietām, ko mācāmies no tiem, ko sastopam savā ceļā – varbūt ir taisnība, ka “okeānā ir vairāk noslēpumu nekā debesīs”, bet arī nakts debesīm ir savs aizraujošs skaistums un noslēpumi. Tas ir arī par mūsu individuālajām un dažādajām vientulībām un kā tiekam vai netiekam ar tām galā, īpaši bērnībā, bet visvairāk šis stāsts ir par atbildību, ko sev uzliekam pārāk agrā vecumā. Bērniem nav jāglābj pieaugušie un nav jārisina viņu problēmas, un pieaugušajiem derētu neaizmirst, ka bērni redz daudz vairāk, nekā mums liekas, bet ne visu no redzētā viņi saprot un interpretē gluži pareizi, jo tā nu ir, ka daudzu lietu izpratne nāk ar gadiem un pieredzi. Un, lai arī nopietnu jautājumu pārrunāšana ar bērniem var šķist sarežģīts uzdevums, tas ir jādara, un tas var palīdzēt izvairīties no vēl lielākiem pārpratumiem.

Paši autori sarunā ar izdevumu “Guardian” stāsta, ka grāmata tapa pandēmijas laikā, kad mums bija jātiek galā ar daudz lielāku garīgo spriedzi un bērni bieži vien zaudēja ierasto atbalsta sistēmu. Tā ir labs atgādinājums, ka jā, pat mēs, pieaugušie, reizēm netiekam galā ar savām emocijām vai visu to, ko jau nu dzīve mums pamanās uzkraut. Bet ģimenē mēs viens otru balstām, tāpēc nerunāšana par to, kas notiek, nebūs tas labākais risinājums.

Ja viss iepriekšējais jūs tomēr nepārliecina, tad pastāstīšu, ka te ir arī drosmīgākais jūrkaķis pasaulē – Nūdele. Un, kā saka Džūlija – “Nemaz nav viegli garlaikoties, kad cilvēks ir viens ar kaķi jūras vidū.” Manuprāt, kaķis ar savu kompāniju spēj uzlabot jebkuru grāmatu vai jūras braucienu.