Pusgada atskaite, 2022.

Standarta

Lai YT nosistais laiks nebūtu tikai pa tukšo, šajā pusgadā esmu sākusi skatīties booktuberus (tā viņus sauc?). Svarīgākais priekšnosacījums nav gaumju sakrišanas attiecība, bet tas, ka kāds ar mani runā par grāmatām un ka šim kādam nav kaitinoša balss. Un šobrīd šiem runājošajiem cilvēkiem ir tēma – pusgada grāmatu satrauciens (Mid Year Freak Out Book Tag). Par ko viņi satraucas, īsti nav skaidrs. Varbūt par visām grāmatām, kas tā arī paliks neizlasītas. Ok, par to nedomāsim. Negribu satraukt savus pilnos plauktus.

Labākā līdz šim izlasītā grāmata.
Pirmais pusgads bija labs pusgads. Vai arī es beidzot esmu iemācījusies izvēlēties grāmatas atbilstoši tam, kas man patīk. Dzejas kategorijā uzvar igauņu dzejnieces Kristīnas Ehinas izlase Mēness man asinīs – tik brīnišķīga, tik trāpīga, tik pazīstama. Un aizkustinoša. Daiļliteratūras laukā ļoti gaidīju savas iecienītās autores Emily Henry grāmatu Book Lovers, tāpēc biju ļoti priecīga, ka grāmata ir izdevusies lieliska – lai arī tā iekrīt romantiskās literatūras plauktā (kura standarti bieži ir visnotaļ viduvēji), autore atkal parādīja, ka viņa rok dziļāk, prot apsmaidīt visas žanra klišejas un radīt stāstu, kas nav tikai par to, vai viņi dabūsies un kad. Šeit vairāk bija par māsu attiecībām, par to, kā vecāki sekmīgi norullē atbildības uz vecākajiem bērniem, kuri pēc tam visu dzīvi neprot pārtraukt rūpēties. Un arī to, cik dažādi cilvēki izaug vienā ģimenē – mēs bijām turpat, redzējām un piedzīvojām to pašu, un tomēr beigās mums katram ir atšķirīgs redzējums un secinājumi.

Ļoti daudz pārdomu radās arī pēc Audre Lorde eseju krājuma When I Dare to Be Powerful izlasīšanas – gan ne īpaši patīkamā apjauta, ka esmu ne tikai aprobežota, bet arī rasiste. Varu tikai mēģināt mācīties, vairāk ieklausīties un mazāk mērīt pēc savas baltās mērauklas. Lai arī ļoti nopietna grāmata, tā nav pārmetoša, bet drīzāk aicina mūs būt iekļaujošākiem, neiesaistīties sīkos ietekmes dalīšanas ķīviņos, bet iedvesmot un celt blakusesošos, jo tikai tā mēs varam kopā tikt uz augšu.

The fear that we cannot grow beyond whatever distortions we may find within ourselves keeps us docile and loyal and obedient, externally defined, and leads us to accept many facets of our oppression as women.”

Labākais līdz šim izlasītais turpinājums.
Nezinu, vai tie īsti skaitās turpinājumi mūsdienu sēriju izpratnē, bet visvairāk prieka man šogad ir sagādājušas Muminu grāmatas, kuras vienīgās spēja nomierināt manu Ukrainas kara kontekstā pārcepto prātu. No bērnības šīs grāmatas atceros diezgan miglaini, bet tagad lasu un izbaudu no jauna, meklējot pazīstamas sejas un raksturiņus, gūstot sirdsmieru šo stāstu mīlīgumā un viedumā. Draugus un paziņas saklasificēt nav grūti, bet vai tu zini, kurš no visiem Muminielejas iedzīvotājiem esi tu pats?
Vēl beidzot paturpināju Sandman sēriju, un, lai arī tur brīžiem lietas iet ļoti tumši un traki, nevar noliegt, ka Nīls Geimens ir viens no izcilākajiem stāstniekiem, kas mums pasaulē ir gadījušies. Gaidu seriālu un kaut kad jau paturpināšu arī komiksus.

Nesen izdota grāmata, kuru vēl neesi izlasījis, bet gribētu.
Tā kā man, protams, ir pilni plaukti ar grāmatām, kas skatās uz mani ar vieglu pārmetumu un čaukstina lapiņas, tad šeit tiešām ir spēcīga konkurence. Šoreiz izcelšu divas, kas tika sarūpētas un arī iznākušas šajā pavasarī, bet, skat, jau vasaras vidus, bet es vēl arvien tikai skatos uz tām.
Vienu es iekāroju tīri vāka un nosaukuma dēļ, jo reti kad grāmatās tiek minēti vai darbojas lingvisti, savukārt otra ir par man mīļās Antarktīdas tēmu. Turklāt nav labāka brīža, kad lasīt atvēsinošas grāmatas par pingvīniem, lediem un saltu tumsu, kā karstuma vilnī [šīs rindas tapa pie +30, jums varbūt šobrīd daži grādi jāpiedomā klāt].

Grāmata, kuras iznākšanu otrajā pusgadā tu gaidi visvairāk.
Te pirmajā vietā bez variantiem ir A Hard Day for a Hangover – pirmās divas šīs sērijas grāmatas ir manas absolūtās favorītes, mīlu katru pēdējo burtiņu tajās un galīgi neiebilstu, ja autore šo sēriju turpinātu rakstīt mūžīgi.
Ļoti gaidu arī Džeinas Hārperes jaunāko grāmatu Exiles un Roberta Toroguda Mārlovas slepkavību klubiņa otro uzlējumu – Death Comes to Marlow. Ļoti gaidu arī Natalī Hainsas (par viņu vairāk drusku tālāk) jauno grāmatu Stone Blind. Tagad zinu, ka Natalī neliks vilties un iedos Medūzai balsi, un izstāstīs viņas stāstu kā pienākas.

Lielākā vilšanās.
Šī laikam būs islandiešu autora Ragnara Jonassona detektīvsērija Dark Iceland, ko izlēmu paturpināt pēc ilgākas pauzes, un vispirms besījos par autora ļoti aprauto rakstības stilu, tad par tulkotāja paviršībām un visbeidzot – par to, cik visi varoņi ir kaitinoši un stulbi, un vispār, kaut viņi visi cits citu un vēl arī ātri nozūmētu. Nezinu, kas notiks ar vēl vienu sērijas grāmatu, kas ir manā plauktā. Laikam nekas diži labs.

Lielākais pārsteigums.
Šarls Bodlērs. Protams, neko daudz par viņu nezināju, jo kopš vidusskolas ar viņa daiļradi nebiju saskārusies. Bet kaut kāds zīmogs paliek. Un tagad tas ir noņemts. Bodlēram ir tik lielisks rokraksts, ir gan plašums, gan dziļums. Lūk. Nav tikai tā, ka skandalozi. Ha, lai arī lasīju grāmatu par substancēm – Mākslīgās paradīzes. Citējot no Neputna lapas – “Šis nav vēstījums, ko narkomāns veltījis narkomāniem, bet grāmata, ko sarakstījis dzejnieks visiem tiem, kuri uzskata, ka vienīgā narkotika, absolūtā narkotika ir Dzeja,” tā par Šarla Bodlēra “Mākslīgajām paradīzēm” reiz izteicies franču literatūrzinātnieks un dzejnieka daiļrades pētnieks Klods Pišuā.
Piekritīšu Klodam un turpināšu priecāties, ka ir vismaz Neputns, kas izdod kaut ko šādu.

Jauns mīļākais autors (debitants vai jaunums tev).
Daudziem Natalī Heinsa (Natalie Haynes) varbūt nav nekāds jaunums, bet es par viņu uzzināju vienā YT video, kur tika ieteiktas daiļliteratūras grāmatas, kas apspēlē grieķu mītus. Ok, es noteikti biju dzirdējusi par šo autori, tāpēc nesen biju noriskējusi iegādāties viņas A Thousand Ships, bet vēl nespēju saņemties vēl lasīt, jo – ja nu tas būs kaks? (Kā, piemēram, ar The Wolf Den). Tai pašā video uzzināju, ka Natalī ir arī stand-up komiķe un viņai ir podkāsts Natalie Haynes Stands Up for the Classics, kur viņa runā gan par reālām, gan mītiskām klasiskā laikmeta personībām, gan faktiem, gan izdomājumiem, pārlaistot visu ar ironisku humoriņu. Atzīšos, ka reizēm viņas humora kļuva par daudz, tāpēc centos dozēt pa 1-2 sērijām. Tā visa iespaidā Audible iepirku un noklausījos viņas grāmatu Pandora’s Jar, kas, manuprāt, ir vienkārši lieliska – tik ļoti svarīgs un vajadzīgs svaigs skatījums uz sievietēm grieķu mītos. Tā ir arī piezemētāka, nekā podkāsts, joku te ir visai maz. Tāpēc es to pamanījos nobindžot vienā vīkendā.
Te saite uz podkāstu Spotify, ja nu vēl kādam gribas paklausīties.

Jauns mīļākais personāžs.
Sākumā šķita, ka te nav īsti, ko izcelt. Laikam šogad neesmu lasījusi gana iespaidīgas fantāzijas sāgas, kur papilnam varoņu un antivaroņu. Tā lieta ar steigu būs jālabo! Bet lai jautājums nepaliktu neatbildēts, likšu šeit Īviju Kormaku no Maikla Robotema jaunākās trillersērijas par Sairusu Heivenu – autoram patīk smagas tēmas un arī Īvijai viņš ir iedalījis skarbu likteni, bet vismaz uzrakstījis viņu ļoti foršu, ļoti dzīvu, un man ļoti gribas viņu izglābt no visām bēdām. Un tas bieži negadās, ka es tik ļoti pieķeros grāmatu varoņiem.

Grāmata, kura tevi saraudināja.
Mana sirds ir kļuvusi visai cieta, tā ka šogad mani neviena grāmata nav spējusi saraudināt. Nu, varbūt mazu asariņu kāda ir izspiedusi, bet tas bija sen un vairs nav taisnība. Dažas grāmatas, protams, ir aizkustinājušas, īpaši Viktora Freiberga Kinomāna slimības vēsture. Ā, atcerējos, ka mani saraudināja Kristīnas Ehinas dzejolis “Manas dzimtas sievietes”.

Grāmata, kura darīja tevi priecīgu.
Ir vairākas grāmatas, kas to pašu cieto sirdi ir darījušas līksmu, dažādos brīžos dažādu iemeslu dēļ. Bet laikam vispriecīgākā bija atkalsatikšanās ar Tupsi un Vipsi. No visiem Muminielejas personāžiem es viņus atcerējos visspilgtāk, tomēr biju aizmirsusi, cik ļoti mīlīgi viņi abi ir. Visburvīgākais grāmatas moments ir, kad viņi abi mēģina iepriecināt trollīti Muminu un vaicā: “Vai tu paliksi priecīgāksis, ja noglāstīsis Tupša purniņsis?” Tā nu brīžos, kad esmu kā trollītis Mumins pēc Susuriņa došanās prom rudens piedzīvojumos, es sev uzdodu šo pašu jautājumu. Tā kā neviens Tupsis nav pa rokai, noglāstu pati savu purniņsis un palieku jūtami priecīgāksis.

Visskaistākā grāmata, ko šogad esi iegādājies (vai saņēmis dāvanā).
Tehniski tās abas ir dāvanas – vienu uzdāvināja, otru iegādājos par dāvanu karti. Tā kā man pēdējos gados arvien vairāk interesē renesanse, tad izvēlējos vienu ļoti glītu ķieģeli par Florenci, kas ir viena ļoti glīta vieta – The Heart of the Renaissance. Otra ir ne mazāk glīta vārdu grāmata – The Lost Words. Varbūt kādreiz kāds uzrakstīs skaistu grāmatu ne tikai par izzūdošiem vārdiem, bet arī izzūdošiem komatiem.

Kuras grāmatas tev ir jāizlasa līdz gada beigām?
Jāizlasa ir spēcīgi teikts, bet gribētos izlasīt vismaz kādu daļu no laika gaitā sadāvinātajām grāmatām, lai neskumst ne tās, ne dāvinātāji. Un tad vēl tās, kas aizlienētas… Ai, ai. Pārējām nāksies vien uzcītīgi turpināt gaidīt savu iznācienu. Bet, lai būtu interesantāk pašai, uzmetu nelielu TBR izlasi.

Nu ko, rakstīšanas muskulis ir nedaudz iekustināts. Ja te nevaid miris vēl kāds grāmatblogeris, varbūt grib pārņemt stafetes kociņu? Vai varbūt visi jau stafeti ir veikuši, kamēr es dzīvojos savā YT realitātē? Būs jāiet pārbaudīt.

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.