Ja jums iet pie sirds klasiskie detektīvi (“whodunnit”), ja arī jūs par sevi sakāt – “I love a good murder”, tad šis ir kaut kas tieši jums – 50. gadi, Londona. Vestendā ar lieliem panākumiem tiek izrādīta luga “Peļu slazds”. Taču vakarā, kad trupa svin 100. izrādi, tiek nogalināts šīs pašas lugas topošās ekranizācijas režisors. Uuu, kurš gan to izdarīja? Iemesli bija daudziem, un minētais režisors bija uzkāpis uz daudzām varžacīm. Pie izmeklēšanas ķeras pieredzējušais inspektors Stopards un viņam pierīkotā konsteble Stokere (kuras uzvārds “Stalker” latviešu tulkojumā zaudē savu burvību).
Jo vairāk es domāju par šo filmu, jo vairāk tā man patīk – Šorša Ronana ir burvīga savā ļoti entuziastiskas un nedaudz pārcentīgas jaunās policistes lomā, Sems Rokvels izstaro rezignāciju kā kara un dzīves likstu sistais inspektors, šarmantais Adriens Brodijs iet uz pilnu banku kā nejaukais, bet nenoliedzami talantīgais amerikāņu režisors. Viņu spēli papildina ne mazāk krāšņa un izteiksmīga trupa, kur ikviens ir daudzpusīgs personāžs ar saviem noslēpumiem. Tas viss ir ielikts atbilstoši krāšņā teātra spozmes ietvarā – tā ir tīra bauda acīm, sākot ar tērpiem, beidzot ar interjeriem (mani ļoti sajūsmināja jūtīgā dramaturga dzīvoklis), kur nu vēl brīnišķīgā spēle ar žanra standartiem (vai klišejām – sauciet, kā vēlaties), humors un dažādas sīkas stila un žanra atsauču pērles, kas izkaisītas dāsni, bet ar apdomu. Taisnības labad jāsaka, ka es uz šo filmu gāju bez dižām gaidām un nebiju pat reklāmas rullīti redzējusi, cerēju tikai uz gana labu izklaidi, tāpēc es gribētu jums šo nepārsolīt, bet nespēju! Man šī bija īstā filma īstajā brīdī, ceru, ka jums ar’! (Ja neiesiet uz kino, ierakstiet blociņā, lai atrastu un noskatītos kādā omulīgā sniegotā vakarā no personīgā dīvāna ērtībām. Bet labāk ejiet uz kino, un pēc tam omulīgā sniegotā vakarā atkārtojiet no personīgā dīvāna ērtībām.)
Kino no 30. septembra
Kā žanra fans lieku 8/10
oysternotes 