Laiks atskatīties uz pirmo pusgadu lasīšanas jautājumos. Lai gan pašai ir sajūta, ka neesmu lasījusi gana daudz, statistika nemelo un saka, ka ir izlasītas 46 grāmatas, kas ir pieklājīgi priekš ieplānotā GR izaicinājuma, jo pusgada plāns ir izpildīts un pat pārpildīts. Dažas pēdējās īsās grāmatas gan būs nočakarējušas manu šīgada apņemšanos – uzkačāt drusku lielāku vidējo grāmatas garumu, tas šobrīd ir ~275 lpp. Vienmēr var cerēt, ka izdosies piesēsties pie kāda garāka gabala, bet realitāte ir tāda, kāda tā ir. (Ka neizdosies.)
Vēl viena Jaunā gada apņemšanās bija lasīt uzdāvinātās grāmatas. Tā nu jau janvārī ķēros klāt pie “Piranesi”, kas bija patiešām neparasta grāmata un par kuru pirms lasīšanas labāk ir gandrīz neko nezināt. Laikā, kad teju katrs fantāzijas autors uzskata par svētu pienākumu uzrakstīt, mazākais, triloģiju, kur katra grāmata ir uz vismaz 600 lappusēm, nesērijas (standalone) grāmata zem 300 lappusēm ir kā brīnumiņš. Un Suzanna Klārka pierāda, ka spēj uzrakstīt ievelkošu, detalizētu stāstu arī īsajā formātā (ja esat lasījuši viņas Džonatanu Streindžu un misteru Norelu, sirsnīgi iesaku iepazīties ar Piranesi – tā ir grāmata, kas ilgi paliek atmiņā). Vēl no uzdāvinātajām grāmatām izlasīju Nika Hornbija “Just Like Us”, kura apliecināja, ka Hornbijs pelnīti ir viens no maniem mīļākajiem autoriem, tomēr tā atstāja mazumiņa piegaršu. Zinu, ka viņš var labāk un dziļāk.
Un tur arī mans entuziasms ar uzdāvinātajām grāmatām izbeidzās. Jeb precīzāk – lasīšana daļēji pārtapa par darbu, un kaut kā galīgi nesanāk pieķerties tām grāmatām, kuras bija plānā. Knapi tieku galā ar grāmatu kluba izaicinājumiem, pa vidu tomēr iebakstot šo no to plauktos nīkstošajiem gabaliem.
Labākā līdz šim izlasītā grāmata.
Šis bija ļoti labs lasīšanas pusgads ar tikai vienu galīgi švaku grāmatu. Un tomēr kā zvaigzne nē, kā sasodīts pilnmēness naktī pāri visām mirguļo Shelley Puhak grāmata “The Dark Queens” – galīgi neizdomāts (es vismaz tā ticu) stāstījums par divām 6. gs. Franku valsts karalienēm. Šis ir paraugs tam, cik lieliska var būt nedaiļā literatūra – vēsture mēdz būt aizraujošāka par fikciju, un cita starpā (fakti, likumi un tolaiku sadzīves īpatnības utt.) te bija arī sazvērestības, duršanas, indēšanas un citādas izrēķināšanās. Plus plūdi, dizentērija un tamlīdzīgi. Kopumā gluži kā GoT, tikai bez pūķiem. Ok, incests arī nebija. Un man reāli skauž, ka igauņi šo grāmatu ir izdevuši savējiem, bet latviešiem tā bauda atkal iet gar degunu. “The misogynistic logic of patriarchy is curiously circular: women cannot govern because they never have. But this big lie rests upon a bed of induced historical amnesia, the work of numberless erasures and omissions, collectively sending the message that the women who have ruled haven’t earned the right to be remembered.”
Labākais līdz šim izlasītais turpinājums.
Pirmajā pusgadā galīgi maz turpinājumu, pārsvarā esmu lasījusi nesēriju grāmatas, tā nu laikam šeit būs jānosauc Lī Bardugo “Blēžu karaļvalsts”, kas plauktā marinējās krietni par ilgu. “Shadow & Bone” 2. sezona pilnīgi samudžināja sižetus un laika līnijas, tāpēc, lasot šo grāmatu, es arī nedaudz mežģījos, mēģinot saprast, kā tur viss un kad saies kopā. Kopumā ļoti labi, bet nedaudz par garu manai gaumei. Patiesībā jau Bardugo te runā par daudzām nopietnām lietām, īpaši par traumatiskām pieredzēm un to, kā katrs mēģina tikt galā ar to sekām, bet aiz tā mazgadīgo bandītu un blēžu dekorējuma to var arī nepamanīt (seriāla 2. sezonā gan tas bija labāk izcelts). Šīs grāmatas pabeigšana nozīmē, ka beidzot varēšu pieķerties Grišaversa interesantākā varoņa – Koļas duoloģijai.
Nesen izdota grāmata, kuru vēl neesi izlasījis, bet gribētu.
Plauktiņā pagaidām vēl pacietīgi (bet gan jau drīz sāks kurnēt) guļ “Bitch”, tāpat jau kopš janvāra gribu izlasīt Bardugo jauno grāmatu “Hell Bent”, bet pirms tam derētu nedaudz atsvaidzināt atmiņu par pirmās grāmatas notikumiem. Uz tuvāka plauktiņa stāv “The Adventures of Amina al-Sirafi” (pirātes!) un ļoti gaida, kad beidzot tai pieķeršos. Tāpat ceru, ka šovasar izdosies mazliet iegrimt arī romantikā kopā ar Carley Fortune otro grāmatu – “Meet Me at the Lake”.
Grāmata, kuras iznākšanu otrajā pusgadā tu gaidi visvairāk.
Novembrī jāiznāk jaunai slepkabota grāmatai (“System Collapse”), tā noteikti tiks izlasīta. Tāpat negaidīti drīz, jau šoruden, gaidāma nākamā Straika sērijas grāmata – “The Running Grave”. Arī tās 912 lappuses būs kaut kā jāiespiež lasāmplānā. Jauna grāmata būs arī manai iecienītajai Natalī Heinsai – “Divine Might”, cik saprotams, kaut kas par grieķu dievietēm. Manas cerības ir ļoti augstas, jo “Pandora’s Jar” par līdzīgu tēmu bija izcila! Par Heinsu čiepstēju savā pērnā gada pirmā pusgada apskatā. Žēl, ka pie mums viņa nav pamanīta. Rudenī nākamā grāmata gaidāma arī Džosijai Silverei. Padomāšu un varbūt došu viņai vēl vienu iespēju. Viņas iepriekšējā gabalā kaut kā iestrēgu; pilnīgi iespējams, ka viņas pirmā grāmata bija viņas labākā, un to vairs neizdosies atkārtot.
Lielākā vilšanās.
Haim Shapira “Gladiators, Pirates and Games of Trust”. Pabeidzu aiz tīrās spītības. Sen nebija gadījusies tik garlaicīga grāmata non-fic žanrā. Parasti pat no švakākajām šī žanra grāmatām kaut ko var izlobīt. Bet šis nav tas gadījums. Mans vienīgais secinājums no šīs ir – ja vienreiz pameti grāmatu pusceļā, tad tam bija iemesls.
Otra vilšanās bija Mišels Bisī. Jau ar pirmo viņa grāmatu man bija tādas dalītas jūtas, bet šo (“Melnās ūdensrozes”) man burtiski iegrūda rokās Grāmatu klubā (ne velti es atsakos veidot acu kontaktu ar Ivetu brīžos, kad viņa grib iesolīt grāmatu, ko pašai slinkums nest mājās), “tā ir par Živernī, tev taču interesē”. Nu skuju tur bija par Živernī. Un man ļoti nepatīk detektīvromāni, kur lasītāju tīšuprāt vazā aiz deguna. Nav tā, ka grāmata ir galīgi slikta, man vienkārši nepatīk šī autora stils. Un es to zināju jau pēc pirmās grāmatas! Nu ko, pati vainīga, ka nav prāta atteikt.
Lielākais pārsteigums.
Tas, ka Čajka ierunā pats savas audiogrāmatas. Nopietni. Noklausījos vienu viņa īso gabalu (“Walking to Aldebaran”), kurš bija visai rēcīgs, un izrādījās, ka Adrians Čajkovskis ne tikai uzraksta vismaz trīs jaunas grāmatas gadā, bet vēl spēj atrast laiku pa kādai arī ierunāt. Turklāt viņam gluži labi sanāk. Nē, nu dažiem ir vairāk talantu nekā citiem. Daudz vairāk.
Jauns mīļākais autors (debitants vai jaunums tev).
Laikam šeit likšu Shelley Puhak, kuras grāmata “The Dark Queens” patiesi ir mana pirmā pusgada favorīte. Ceru, ka Šellija uzrakstīs vēl kādu rūpīgi izpētītu vēstures grāmatu, tāpēc būs jāpaseko viņas darbiem.
Jauns mīļākais personāžs.
Kaut kā mazliet negaidīti man iepatikās John Maddox Roberts SPQR sērijas otrā plāna varonis – gladiatoru ārsts Asklepiodes. Pat tik ļoti, ka otrajā grāmatā pirms laika satraucos, ka ar viņu varētu notikt kas nāvīgi slikts. Par laimi, viss beidzās labi, un ceru viņu sastapt turpmākajās sērijas grāmatās, kad jau nu sanāks tās turpināt (lasi – kad vēl kāda būs Audible b/m katalogā).
Grāmata, kura tevi saraudināja.
Viena grāmata mani teju saraudināja aiz garlaicības (tā pati, ko te pirmiņ jau piesaucu). Bet no aizkustinājuma – pagaidām neviena. Nu, varbūt vēl gadīsies. Cerams, visas manas jūtas vēl nav atmirušas. [Kamēr tapa šīs rindas, izlasīju Donna Leon – “Beastly Things”, un ļoti negaidīti mani saraudināja bēru aina grāmatas beigās. Tas bija ļoti izjusti.] Ideālajā pasaulē (kurā es visu varu paspēt) es šogad pārlasīšu “Vējiem līdzi”, un man šķiet, ka tā grāmata gan spēs mani saraudināt. Bet par to es domāšu tad, kad līdz tai tikšu. Bet atceros, ka jaunībā uz filmas finālu slēdzu ārā teļļuku, jo negribēju gaudot. Ja es to neredzu, es varu par to nedomāt, vai ne?
Grāmata, kura darīja tevi priecīgu.
Ashley Poston – “Geekerella”. Pirms tam biju izlasījusi vienu Ešlijas romantisko romānu, kurš man ļoti labi gāja pie sirds, tāpēc ieraugot Audible bezmaksas katalogā citas viņas grāmatas, nolēmu pamēģināt, lai gan YA žanru lasu arvien retāk. Šī bija ekstra jauka grāmata, kas ir mīlestības vēstule fanošanai – kad tu zini seriālu no galvas, šuj tērpus un dodies uz Comic con pasākumiem un esi gatavs mesties virtuālās cīņās internetā, lai aizstāvētu savus mīļotos varoņus. Tas viss + mūsdienīgs Pelnrušķītes stāsts = ļoti sirsnīgi un iedvesmojoši.
Visskaistākā grāmata, ko šogad esi iegādājies (vai saņēmis dāvanā).
Jā, nu vēlmes dažreiz piepildās. Tiku pie pāris dāvanu kartēm un iemainīju tās pret grāmatām, ko sen jau biju uzkārojusi (un pieminēju savā pērnā gada apskatā) – Edward Brooke-Hitching grāmatas “The Devil’s Atlas” un “The Madman’s Library” – daudz bildes ar visādiem sātaniņiem un tamlīdzīgi. Izskatās daudzsološi!
Kuras grāmatas tev ir jāizlasa līdz gada beigām?
Esmu seriālais grāmatu iesācējs, un man puse mājas ir piesvaidīta ar iesāktām grāmatām. Bet vismaz Kindlā es cenšos sevi turēt grožos un lasīt vienu grāmatu. Problēma ir tad, kad es tai vienā grāmatā iestrēgstu. Kā man sanāca ar “The Justice of Kings”, kas galīgi nav slikta grāmata, tā ir pat ļoti laba – lieliska valoda, interesanta ideja. Bet nu kāpēc vajag šitik daudz teikt priekšā? Man ļoti netīk maitekļošana, vēl jo vairāk tad, ja to dara pats autors – šitais man pilnīgi nosit interesi turpināt. “O, bet ja mēs būtu tad zinājuši, kas mūs sagaida! Ak, kā es visu dzīvi nožēloju, ka es neizdarīju tā un šitā! O, bet kā būtu, ja tu, autora kungs, aizvērtos un vienkārši turpinātu rakstīt?” Esmu pie 60%, es to varu, es pabeigšu. Un tad metīšos Dienvidamerikas šausmenītē. Redzēs, vai mani nerviņi to turēs. Varbūt būs jāpāriet uz dubulto Nervostrong devu un gulēšanu pie ieslēgtas gaismas.
Ā, un pilnīgi obligāti jāpabeidz pašas ierosinātā read-along grāmata “The Bone Shard Daughter”, kuru es vienīgā neesmu pabeigusi lasīt. Kauns, kauns utt. Protams, vienmēr var un vajag gribēt izlasīt aizlienētās grāmatas. Un uzdāvinātās grāmatas. Un tās, kuras sen jau kārojas izlasīt, bet nav sanācis. Un iesāktās! Jā, tās obligāti. Lasāmplāni, kā vienmēr, ir nebeidzami. Vismaz par kaut ko cilvēks var dzīvē būt drošs. Ka grāmatu nepietrūks.
oysternotes 