Ar dziesmu par dzīvi – blogeru versija

Standarta redaktors

Gads kratās uz galu, un jānodod viens no parādiem, jo Santa mani jau pasen aicināja piedalīties šai atrakcijā, ko iesāka Dainis. Labi, kāda tur atrakcija. Muzikālā gaume manā izpratnē ir kaut kas ļoti personisks, pat intīms, jo mūzika uzrunā kaut ko ļoti īpašu mūsos pašos. Ir mūzika, kas uzrunā tikai kājas un gurnus, bet ir arī tāda, kas iezogas pavisam dziļi, pašā dvēselē. Man tiešām ir bijusi tāda diezgan dīvaina pieredze, kad mūzika ielien nekomfortabli dziļi, un es te nerunāju par jaunības hiperemocionālajiem laikiem, kad visi kauc pie Radiohead “Creep”. Gāju cauri pašreizējiem mūzikas sarakstiem un ieskatījos arī dažos vecākos, jo gaume jau ar gadiem mainās, dažas dziesmas apnīk, dažas piemirstas, bet jāatzīst, ka lielāko daļu no tā, ko klausījos pirms 10 gadiem, spēju klausīties un labprāt klausos arī tagad. Protams, daudzas no ļoti mīļām dziesmām neatbilst šīs izlases parametriem, tāpēc paliks aiz kadra.

Tev tīkama dziesma, kuras nosaukumā ir krāsa. Te varētu minēt Amy Winehouse – Back to Black vai Razorlight – Golden Touch, tomēr sākšu šo pasākumu ar brīvsoli un Counting Crows – Colorblind


Tev tīkama dziesma, kuras nosaukumā ir cipars. Vienkārši, bet burvīgi. Proclaimers – I’m Gonna Be (500 Miles)


Dziesma, kas atgādina tev par vasaru. Te varbūt vajadzētu būt latviešu šlāgeriem, bet labāk kko, kas neasociējas ar negatīvām emocijām, tāpēc Stereophonics – Dakota, lai gan arī viņu koncertā vīlos, tādi augstprātīgi tipiņi likās. Nedaudz salauza man sirdi ar attieksmi.


Dziesma, kas tev asociējas ar tev netīkamu cilvēku. Kanje Vests, īpaši kombinācijā ar KK, ir vēl kaitinošāks par Trampu. Bet arī viņam ir ģeniāla dziesma. Gold Digger, protams. Tiesa, tā man iepatikās tieši kādā no kaverversijām, bet arī oriģināls ir labs.


Dziesma, kuru vienmēr klausies ļoti skaļi. Incubus dziesma Megalomaniac ir dziesma, ko klausos patiešām skaļi, kad esmu pārstrādājusies un nespēju padomāt, bet ir jāturpina virpot. Ar to es kaut kādā dīvainā veidā attīru savas smadzenes.


Dziesma, kura liek tev vēlēties dejot. Džezs! Regejs! Tā ir mūzika ne priekš sēdēšanas. Bet no plaša patēriņa mūzikas kopš jaunības laikiem nezūdoša vērtība ir Santana – Smooth ft. Rob Thomas


Dziesma, kuru klausīties, vadot automašīnu. Roadtripa dziesma, protams, ir RHCP – Scar Tissue


Tev tīkama dziesma par narkotikām vai alkoholu. Pirmā laikam prātā nāk Placebo – Special K, bet šoreiz izvēlēšos kaut ko mazāk populāru The Streets – The Irony Of It All. Žēl, ka tas puisis izšāva praktiski visu pulveri vienā albumā 😦

Dziesma, kas tev liek justies laimīgam. Šis ir ļoti mainīgi. Kādu laiku biju uzsēdusies uz Maroon 5 – Sugar, bet šogad tā laikam ir Džastina Timberleika lipīgā “Can’t Stop The Feeling”


Dziesma, kas tev liek justies bēdīgam. Keane – Bedshaped


Dziesma, kas tev nekad neapnīk. Tās ir daudz un dažādas, bet noteikti un ļoti The Killers ar viņu Mr. Brightside. Un es zinu, ka neesmu vienīgā tāda!


Dziesma, kas tev patika, kad biji pusaudzis. Totāli neesmu krievu mūzikas fane, ar vienu izņēmumu (Bratja Grimm), bet jāatzīst, ka videnes laikos biju ļoti liela Andreja Gubina pielūdzēja 😀


Tava mīļākā dziesma no astoņdesmitajiem. Lai gan izvēle te ir plašu plašā, vismaz vienreiz pa vidu šai izlasei būtu jāparādās Queen, vai ne? Who Wants To Live Forever, protams.


Dziesma, kuru tu vēlētos, lai spēlē tavās kāzās. Gandrīz visi blogeri, par kuriem lasīju, mēģināja izlocīties no šī jautājuma. Es arī nedomāju par precībām, lai gan kādreiz sapņoju par to visnotaļ daudz, un tad man bija izdomātas pāris dziesmas. Bet tas bija sen, un vairs nav taisnība. Bet ja nu kādreiz nonākšu līdz precībām, es gribētu, lai ir tā, kā šajā Lianne La Havas dziesmā What You Don’t Do – kad nav vajadzīgi pierādījumi un žesti, lai apliecinātu to, ko es jau zinu un jūtu.


Tev tīkama dziesmas kaverversija. Marks Ronsons man vispār ļoti patīk, sasodīti talantīgs jauns cilvēks. Un te viņš no Britnijas dziesmas Toxic uztaisīja kaut ko galīgi citu.


Tava mīļākā klasiskā dziesma. Vai klasiskā ir veca dziesma vai no operām? Ja no tām otrām, tad noteikti “Zobenu deja” no Arama Hačaturjana baleta “Gajanē”. A citādīgi tieši nupat skatījos asasinus un atcerējos par šo jauko, veco dziesmu – Patsy Cline – Crazy


Dziesma, kuru tu labprāt dziedātu karaoke bārā. Ha ha ha! Es, protams, labprāt gribētu spēt nodziedāt “Bohemian Rapsody”, bet šo talantu Dievs man nav devis, tādēļ vienīgais gabals, ko es varētu atļauties, kompensējot muzikālos trūkumus ar teatrālajiem, būtu Merilinas Monro “I Wanna Be Loved By You”


Tev tīkama dziesma no gada, kurā tu piedzimi. Dexys Midnight Runners – Come on Eileen


Dziesma, kas tev liek domāt par dzīvi. Kura gan dziesma tāda nav? Ā, nu ok, Kelvina Harisa popsa nav gluži priekš domāšanas, ja ņem vērā vārdu skaitu un domas dziļumu. Šoreiz kaut ko no pusvieglā gala, bet par to, kā nevajag sevi dzīt zemē – Jess Glynne “Don’t Be So Hard On Yourself”


Tev tīkama dziesma, kuras nosaukumā ir cilvēka vārds. Alt-J (∆) – Matilda. Vispār viņi baigi patīk, tāpēc gribas arī ieteikt dziesmu Tessellate, kuras videoklipa motīvam ir izmantots Rafaēla darbs “Atēnu skola”.


Dziesma, kas tevi vienmēr motivē un spēcina. Nevaru iedomāties vienu tādu dziesmu, bet ir albums, kas mani iedvesmo kaut ko darīt, un tas ir London Grammar “If You Wait”, kura tituldziesma, lai arī skumīga, mani ļoti uzrunā.


Dziesma, kura būtu jānoklausās visiem. Jauns puisis ar veca vīra balsi – Paolo Nutini – Iron Sky. Un jā, Coldplay nebija pirmie, kas izmantoja citātu no “The Great Dictator”. “You, the people, have the power to make this life free and beautiful, to make this life a wonderful adventure!” Patiesība, ko pārāk bieži aizmirstam.


Tev tīkama dziesma no grupas, kura vairs nav kopā, bet tu vēlētos, lai tā būtu kopā. Man pietrūkst Pendulum, bet šobrīd klīst runas par atkalapvienošanos, nevis tikai pāris kopīgiem koncertiem zem vecā vārda, tāpēc šoreiz viņu Watercolour


Tev tīkama dziesma, kuras izpildītājs ir miris. Izlaižot citus standarta sarakstā esošos – par Eimiju Vainhausu man tiešām bija žēl, ka šī pasaule viņu iznīcināja, tāpēc lai iet “Love Is A Losing Game”


Dziesma, kas tev liek iemīlēties. Vēl viena mīlas dziesma? Mana reputācija jau tāpat ir iznīcināta. Neviens tagad vairs neticēs, ka es atslodzei no popsas klausos Daniel Carter Rock Show. Ok, fuck the rules! Jaunībā reiz sanāca kļūda – aizbraukt uz rokfestivālu un neko nezināt par RATM. Pāris gadus vēlāk plēsu matus, ka neaizgāju uz viņu koncertu. Jo tad, kad sāku viņus klausīties, iemīlējos uz vietas. Starp citu, ideāla skrienamā mūzika.


Dziesma, kas liek tavai sirdij lūzt. Šis ir tāds garais stāsts par Sūzenu Boilu. Gan jau jūs arī to zināt – par to, kā viņa nonāca “Britain’s Got Talent” un visu pēc tam. Šis atlases video tiešām lauž manu sirdi ar visu to mūsu cinismu, viņas vientiesīgo naivumu un to fenomenālo balsi. Un to sapni. Un tiem dziesmas vārdiem. “Then I was young and unafraid / And dreams were made and used and wasted…”


Dziesma, kuras izpildītāja balss tev ļoti patīk. Protams, praktiski par visiem izpildītājiem, kas man patīk, es varu teikt, ka man patīk viņu balsis. Citādi taču neklausītos. Bet Benu Hovardu es mīlu no pirmajām notīm, ko dzirdēju. Atceros pat, kur un kā tas notika. Un uzreiz zināju, ka man vajag zināt, kas viņš ir un ko vēl viņš ir sadziedājis. Un jā, viņš ir tas, kas vienīgais pa īstam aizlien aiz manas ādas.


Dziesma, kuru tu atceries no bērnības. Tur vai nu latviešu kino klasika, estrāde vai Edgars Liepiņš ar iedzērušas publikas fonu. Kā gan savādāk. Šu-šu-šu.


Tev tīkama dziesma, kas tev asociējas pašam ar sevi. Varētu būt pēdējā jautājumā aplam neoriģināla un zagt ideju no Aristoteļa un vēl miljoniem cilvēku, par kuriem dzied U2. Bet, lai būtu kkas cits, ir arī Elbow dziesma Some Riot

Kaut kā kopumā baigi saldi sanāca. Varbūt vajadzēja piemest līdzsvaram ko stiprāku, bet nebija piedāvājumi – instrumentālie gabali, dziesmas par čūsku midzeņiem vai to, kā man nav tavs telefonnumurs (teenage drama). Varbūt tomēr esmu saldāka, nekā izliekos 😀

Decembra romantika #2

Standarta redaktors

Doma par Ziemassvētku grāmatu lasīšanu tieši decembrī brīnumainā kārtā man ienāca prātā gana laicīgi, tāpēc jau novembrī biju sarūpējusi kaudzīti, uz kuru skatījos ar lielu nepacietību. Bet tad grāmatu e-veikals Wordery kā savu nedēļas grāmatu sareklamēja Mark Forsyth grāmatu “A Christmas Cornucopia”. Ne jau, ka man to ļoti vajadzētu, bet gribējās gan. Drusku ar sevi pastrīdējos, palasīju fragmentu Amazonē un secināju, ka vajag arī šo. Pēc tās izlasīšanas pilnībā varu apstiprināt, ka šis bija ļoti labs pirkums.

Ar ko lai sāk? Laikam ar to, ka apbrīnoju, ka autors ir spējis pārstrādāt tādu apjomu dažādas informācijas, faktu un folkloras tik viegli lasāmā un uzjautrinošā grāmatā. Visas grāmatas garumā ieturētais ironiskais stils tomēr nevienā brīdī nebojā iespaidu par Ziemassvētkiem, tādiem, kādi tie nu mums tagad ir – ļoti komerciāli, balstīti uz sadomātām lietām un pilni visādiem neloģismiem. Nē, šī ir drīzāk tāda kā cilvēka dīvainību un Ziemassvētku unikālās ilgdzīvošanas svinēšana.

Un dīvainību šo svētku sakarā tiešām netrūkst. Kaut vai sākot ar to, ka nav īsti skaidrs, kad ir pasaules vēsturē teju slavenākās personas dzimšanas diena. Jēzus dzimšana ir aprakstīta tikai divos evaņģēlijos, turklāt katrā savādāk. Bet vai kāds tam pievērš uzmanību? Tak nē! Jo Ziemassvētku ludziņās abas versijas ir samiksētas kopā, droši vien piemetot vēl šo to. Par to, kā 3. gadsimtā rēķināja Jēzus dzimeni, vispār nerunāsim. Var tikai bolīt acis un smieties. Turpinot par ludziņām, viduslaikos tās bija ļoti populāras, īpaši par Ādamu un Ievu. Un jā, tādējādi ābele gluži nemanot pārvērtās eglē.

Šī grāmata ir vienkārši konfekte, pusi lasīšanas laika ķiķināju, otru pusi – brīnījos. Tagad visiem, ko satieku, uzmācos ar dažādiem faktiem par Adventes kalendāra izgudrošanu (kur Advente vienmēr sākas 1. decembrī – ļoti ērti), ko vispār nozīmē vārds “Advente”, Ziemassvētku kartiņām un korāļiem, kāpēc citi ziemeļbrieži patiesībā apsmēja Rūdolfu, kā Vašingtons Ērvings uzrakstīja satīru par ņujorkiešiem un Ziemassvētkiem, kas negaidot kļuva par totālu hītu, pārvēršot viņa jokus realitātē, nemaz nerunājot par visu garo Santaklausa vēsturi. Un beidzot sapratu, kāpēc “Dauntonas abatijā” viņi vienmēr atgriezās Dauntonā uz Ziemassvētkiem. Ehh… Lieliska un jautra grāmata, kas ļauj pasmaidīt par cilvēku dabu un pabrīnīties par vienu svētku garo un aizraujošo vēsturi. Rekomendēju gan faktu, gan svētku cienītājiem! Garšīgi!

Looking at Victorian Christmas cards is like studying the foul unconscious of a gentleman psychopath.

Kategorija: Ziemassvētku

Vērtējums: 5/5

 

Tikmēr paralēli lasīju kārtējo Ziemassvētku lubeni – Scarlett Bailey “Just for Christmas”. Šo gabalu izvēlējos tikai pēc tam, kad arī biju palasījusi fragmentu Amazonē, jo teiksim tā – apraksts uz vāciņa ir diezgan klišejisks. Tātad – Aleksa Munro mīl savu labāko draugu, kurš to, protams, ne nu redz, ne nojauš. Un, kad viņš paziņo, ka precēsies ar kkādu cacu, viņas sirds tiek salauzta miljons drupatiņās. Kā jau normāla sieviete, viņa sakrauj koferi un aizbēg uz valsts otru galu. Tiktāl klišejiski. Patiesībā viņa aizbēg ne tikai vīrieša dēļ, bet tas atklājas tālāk grāmatā, turklāt, ja nebūtu tas otrs notikums, ir pilnīgi iespējams, ka viņa mierīgi būtu kā kārtīga cietēja pat gājusi un dejojusi sava drauga kāzās. Tāpat viņa nevis vnk aizbēg uz pāris nedēļām, bet gluži pieaugušā veidā vispirms atrod darbu un tad pārceļas. Turklāt viņas profesija ir visai neparasta priekš sievietes – viņa ir ostas kapteinis! Šis ir uz mani labi nostrādāja, jo spriedu – ja tik neparasta profesija, varbūt būs arī citi pārsteigumi.

Tā nu Aleksa ierodas Kornvolas pilsētiņā Poldorā sākt jaunu dzīvi, kur viņa dabū dzīvesvietu komplektā ar smirdīgu kranci, kurš uzstāj uz pusgultas tiesībām, jo tā galu galā ir viņa māja. Poldora, protams, ir pilna ar cilvēkiem, kam ir savi prieki un bēdas. Ir daiļais tumšmatis Ruans, kurš, kā uzzinām vēlāk, bez krekla izskatās vēl labāk, nekā ar to. Ir pilsētas mēra/bāra īpašnieka meita Lūsija, kurai ir savi noslēpumi, kurus sargā viss miestiņš. Ir Poldoras vienīgās aristokrātiskās ģimenes atvase Sjū, kurai mantojumā ir maza pils un atbildība par šo pilsētiņu. Man brīžiem šķita, ka autore ir drusku pārcentusies ar varoņu un viņu individuālo stāstu daudzumu vienā grāmatā. Tas, protams, jauki ilustrē Poldoru un tās iedzīvotāju dažādību, turklāt ļauj pasaulei negriezties tikai ap Aleksu un viņas vīriešu problēmām, bet brīžiem tās fona informācijas ir par daudz, īpaši beigās, kad kopējam kokteilim tiek piemesti arī Aleksas šķirtie vecāki. Ja neskaita sīkas paviršības un pārspīlēti dramatiskos un mazticamos notikumus grāmatas beigās, šī bija patīkama romantiskā literatūra, kuras varoņi lielākoties ir ticami un uzvedas samērā loģiski.

Kategorija: Ziemassvētku romantiskais

Vērtējums: 3/5

Panic mode #xmaspresents

Standarta redaktors

Ja jums iet tāpat kā man, tad par spīti plānošanai un vispārējai apjausmai, ka decembris ir Ziemassvētku mēnesis, šonedēļ, ieskatoties kalendārā, ar nelielu izbrīnu nācās konstatēt, ka svētki ir jau pēc dažām dienām! Tā kā dažādu iemeslu (darbs, darbs un darba radītais nogurums) dēļ neesmu izteikusi savas dāvanu idejas grāmatmīļiem, lai gan ļoti gatavojos, tad šodien sanāk tāds patiesi pēdējā brīža fiksais, kurā pirkumus grupēšu drīzāk pēc veikaliem.

Tātad – ko grib grāmattārps? Grāmatas, protams. Bet, tā kā grāmatu gaume un plaukta saturs ne vienmēr ir labi izzinātas lietas, tad drošākais variants ir dāvanu karte. Un nevajag teikt, ka dāvanu karte ir slikta dāvana. Tā ir pat ļoti laba dāvana, jo ļauj cilvēkam izvēlēties tieši to, ko viņš grib. Ir sliktākas dāvanas – pēdējā brīdī pirktas dekoratīvās/smaržīgās sveces, pārmērīgi dārgas konfektes vai, piemēram, salds sarkanvīns kādam, kas dzer tikai baltos, sausos. Vai nedzer vispār. Protams, to visu var nogrūst tālāk kādam radiniekam vai kolēģim (kas, iespējams, to saņems ar tikpat lielu sajūsmu). Bet saņēmējam prieka no dāvanas nav, un nauda faktiski ir nomesta zemē.

Lai iesaiņotu dāvanu, protams, būs vajadzīgs arī skaists papīrs un kartiņa. To piedāvājums visur (pie gigantiem Jysk, Jānis Roze, Tiger u.c.), protams, ir plašs, bet, ja gribas ko patiešām īpašu, iesaku aizstaigāt uz veikalu Manilla Baznīcas un Stabu ielas stūrī, kur var atrast dāvanu tam draugam, kam pie sirds iet kaligrāfija, blociņi un visādi kancelejas nieki, sākot ar grāmatzīmēm un papīra saspraudēm, beidzot ar smalkām rakstāmspalvām un brendotiem plānotājiem. Turklāt arī “Manilla” šogad ir radījusi savu plānotāju. Tiesa – kurš latvietis tad to nav šogad izdarījis?

Citu pārsteigumu man šoziem sagādāja veikals “Globuss” T/C Galleria Riga, kur ir vienkārši bezdievīgs skaistu grāmatu klāsts! Tur ir gan lieliskas daiļliteratūras grāmatas, gan “kafijas galdiņa” izdevumi – būs prieks gan pašas kafijas, gan viskija, gan Parīzes cienītājiem. Turklāt lielākā daļa no šīm grāmatām ir patiešām pievilcīgās cenās.

Ziemassvētkus kā ražas laiku saredz ne viens vien pārdevējs, tādēļ nav brīnums, ka tieši gada nogalē nākušas klajā visai daudzas jaunas grāmatas. Iespējams, ka lielāko daļu no minētajām visvieglāk būs atrast tieši Jāņa Rozes grāmatnīcās, kurās dāvanām var atrast ne tikai neskaitāmus un patiesi acij tīkamus plānotājus, bet arī dažādus prieciņus komiksu un ārzemju daiļliteratūras cienītājiem. Visas labās grāmatas, protams, nenosaukt, jo tādas šogad ir bijušas visos žanros, tāpēc šis tāds mazais piedāvājums no sērijas “svaigs un nopietni labs”. Pēdējā gada laikā esmu diezgan iecienījusi izdevniecības Prometejs atlasītās un izdotās grāmatas, no kurām jaunākā ir “Eivas Lavenderas savādās un skaistās skumjas” – brīnišķīgi uzrakstīts maģisks un aizkustinošs stāsts par trauslām sirdīm un būšanu citādam. Šī izdevniecība šogad papildināja plauktus arī ar gudro fantāzijas romānu “Kāpņu pilsēta”. Savukārt apgāds Mansards izdevis kaut ko no citas šnites – islandiešu detektīvstāstu “Purvs”, par kuru dzird labas lietas, tā ka varbūt ir vērts pārbaudīt no šiem ziemeļiem nākošos krimiķus? Prasīgu lasītāju varētu iepriecināt arī Zvaigznes izdotais mūsdienu klasiķes Mārgaretas Atvudas romāns “Sirds mirst pēdējā” – ironiska vīzija par mūsu iespējamo nākotni. Protams, lai uzskaitītu visus Zvaigznes pēdējā laika jaunumus, būtu vajadzīgs atsevišķs raksts. Un arī BaibaBooks nekautrējās un aizsniedzās uzreiz pie augstāka plauktiņa, izdodot šogad Bukera balvai nominēto romānu par kādas mātes un meitas attiecībām – “Mani sauc Lūsija Bārtone”.

Protams, te varētu vēl turpināt un turpināt, bet kuram gan ir laiks lasīt, ja ir pēdējais brīdis šturmēt veikalus? 😀

Novembris ir balts no abiem galiem

Standarta redaktors

Tiešām neatceros, kad pēdējoreiz pieredzēju baltu novembri. Varbūt bērnībā? Laukos jau arī tas sniegs netiek tā sabojāts kā pilsētā, bet pēdējos gados jau nemaz nav, ko sabojāt, ir tikai lietus, migla un vējš. Vēl novembris iesākās diezgan muzikāli, jo apmeklēju “Mumford & Sons” koncertfilmu ķinītī. Un tas bija sasodīti lieliski! Tiešām nevainojams koncerts arī ierakstā. Viņu enerģija un entuziasms bija spēcīgi sajūtami arī šādi. Tagad, protams, vēl vairāk gribas kādreiz klausīties viņus dzīvajā. Bet, ja reiz pie mums beidzot būs pat RHCP un FF, varbūt kādudien būs arī mamfordiņi… Tiem, kas apšauba koncertu jēgu ķinītī, varu teikt, ka ir baudāmi! Katrā ziņā stipri labāk par DVD skatīšanos mājas TV.

Grāmatas. Novembrī kaplēju ne pa jokam. Bet tas galvenokārt tāpēc, ka seriāli šobrīd kaut kā galīgi nespēj uzrunāt, skatos tikai kārtējo “Survivor” sezonu un Shamy piedzīvojumus.

 

  1. Pīrss Brauns – Sarkanā sacelšanās. 4/5. Bibliotēkā uzdūros šim gabalam, un tā kā visi blogeri to slavē, nolēmu beidzot izlasīt. Kaut kā man personiski nepatīk tas vāka noformējums, tāpēc nekādi nespēju to nopirkt, neskatoties uz labajām atsauksmēm par saturu. Lai gan grāmata ir uzrakstīta pārdomāti un labā valodā, pa īstam mani tā sāka aizraut tikai ap vidu. Bet tad tiešām pa īstam! Garāku atsauksmi par šo nerakstīju, jo sapratu, ka diez vai man sanāks bez maitekļiem. Bet pašai lielākais prieks bija lasīt, gandrīz neko nezinot. Ja patīk distopiskās fantāzijas par šķiru cīņām, tad šī grāmata ir lieliska izvēle – gudra, asiņaina un krietni pārāka par savām žanra konkurentēm.
  2. Kārlis Vērdiņš – Pieaugušie. 4/5. Kad dzejas dienas garām, bibliotēkā pamazām atgriežas arī citu autoru krājumi. Nolēmu papildināt savas zināšanas par latviešu dzeju un nevīlos – man patika šie sevis un apkārtējās pasaules vērojumi. Saprotami, ironiski un atklāti.
  3. Joan Lingard – The Twelfth Day of July. 3/5. Krietni iekavētā jūlija grāmata par jauniem cilvēkiem 60. gadu Belfāstā, kas sašķelta protestantos un katoļos. Samērā kolorīti, bet ne tā, ka ļoti aizrāva, droši vien tāpēc, ka neesmu īstā mērķauditorija. Plašāk izteicos šeit.
  4. Luīze Pastore – Operācija “Maska”. 5/5. Man patīk visas “Mākslas detektīvu” sērijas grāmatas, lai gan arī šai sērijai es noteikti neesmu īstā mērķauditorija. Bet man tas netraucē, un tieši “Operācija “Maska”” šķiet pagaidām visforšākā šajā sērijā – aizraujošs stāsts, lieliska valoda, nekā lieka, bet nav arī tā, ka par maz. Un ilustrācijas! Krāšņas un detalizētas. Un ļoti, ļoti skaistas.
  5. J.K. Rowling – Harry Potter and the Chamber of Secrets. 3/5. Turpinu HP sāgas pārlasīšanu. Šī daļa mani kaut kā baigi sagarlaikoja. Vienīgais mierinājums, ka īsa. Jo nekādi nevarēju sagaidīt, kad sāksies interesantie notikumi.
  6. Lezlija Voltone – Eivas Lavenderas savādās un skaistās skumjas. 5/5. Skaista ne tikai ārīgi, bet arī iekšķīgi. Maģisks stāsts par trīs paaudžu sievietēm, katru ar savu īpašo talantu un tik trauslo sirdi. Brīnišķīga valoda, turklāt Lezlija Voltone pierāda, ka labam un detaļām bagātam stāstam nav obligāti jābūt uz 700 lappusēm.
  7. Andrea Camilleri – August Heat. 3/5. Kolorīts detektīvstāsts no Sicīlijas. Tā kā augusta tveicē nevienam nav spēka slepkavot, tad var vismaz atrast dažus gadus vecu līķi, lai izmeklētājam būtu darbs. Visumā bija interesanti, ļoti atšķirīgi (protams) no skandināvu drūmās noskaņas ar detektīvu-alkoholiķi un viegli lasāmi. Kā tāda chick-lit. Plašāk izrunājos šeit.
  8. Sanita Reinsone – Meža meitas. 4/5. Šis nebija viegli, bet noderīgi. Sākumā vietām drusku paraudāju aiz skumjām par izpostītām dzīvēm. Pēc tam visi šie stāsti sāka šķist ļoti līdzīgi. Bet visumā diezgan biedējoša apjausma par to, cik vienkārši ir pakļaut veselu nāciju, cik daudz ir to, kas dažādu iemeslu dēļ ir gatavi nodot citus, un cik ļoti latvieši paļaujas uz to, ka nāks kāds lielais un labais draugs, kas viņus izglābs. Varēja just, ka ļoti daudz šajos stāstos palika nepateikts, ka pēc dzīves, kas nodzīvota režīmā, kurā tu nevienam nevari uzticēties, nav iespējams atklāties un izstāstīt visu patiesību pat vistuvākajiem.
  9. The Happy Reader – Issue 8. 4/5. Svaigākais lasītprieka žurnāls, kur man gribējās, lai sarunā ar Kristīnu Skotu Tomasu būtu bijis vairāk runas par grāmatām, bet otrā daļa par Ameriku bija tiešām interesanta, uzzināju visādas jaunas lietas.
  10. Anne Fadiman – Ex Libris. 5/5. My precious! Superīgas esejas par lasīšanu, grāmatām un visādām laikam gan tikai grāmattārpiem saprotamām lietām – svešvārdiem, piekasīšanos pie pareizrakstības, īpašo grāmatu plauktiem, bibliotēku saprecināšanām un citām šausmīgi interesantām (vai nūģiskām) tēmām.

Kino. Novembris bija diezgan dāsns ar labām filmām. Protams, ja būtu aizgājusi uz visām Spektra filmiņām, tas būtu vēl dāsnāks. Bet nevajag jau arī pārdozēt.

“Troļļi”. Man patīk animācijas filmas (varbūt tāpēc, ka manā bērnībā nebija tik foršu multeņu, bija labākajā gadījumā Kurmītis), un šo es gribēju redzēt, kopš Džastins Timberleiks izlaida to sasodīti lipīgo dziesmu. Paspēt uz anglisko seansu gan nav viegli, jo to ir maz. Bet pēc latviskā reklāmas rullīša noskatīšanās bija skaidrs, ka tik kokainā dublāžā es šo multeni noteikti neskatīšos (lai gan “Zootropoli” skatījos ierunātu latviski, un par to man sūdzību nebija). Ja par troļļiem – ļoti košs (tā, it kā veidotāji būtu uz LSD vai kā tml.) un mīlīgs stāsts par to, ka laimi nevar gūt, kaut ko apēdot, ka tā nenāk no ārpuses, no citiem cilvēkiem, kūkām vai troļļiem. Tā ir jāmeklē pašam sevī. Īpaši laba un sūri ironiska bija drūmā bergenu pilsēta, kur viss ir slikti, viss ir pelēks, nav nekāda prieka, ja nu vienīgi apēst kādu trollīti, bet arī tas prieks bergeniem ir atņemts, tāpēc atliek vien pašam sev izrakt kapu, iegulties tur un gaidīt nāvi. Un Timberleika dziesma te nav vienīgā labā – daudz foršu kaverversiju sen mīlētām dziesmām.

Pēc tam bija nu jau kārtējā komiksa ekranizācija – “Doktors Streindžs” ar Kamberbaču galvenajā lomā, kuram tagad esmu kvēla fane. Patika! Bija krāšņi un interesanti, un interesantiem efektiem dāsni. Jumtu gan nenorāva. Ja nu vienīgi viņa superīgais apmetnis. I want one of those!

Tad Spektriņā bija “Hunt for the Wilderpeople” un “Manchester by the Sea”, no kurām pirmā ir pieejama pat YouTube, bet otro sāks atkal rādīt kino februāra sākumā. Šausmīgi iesaku abas, bet jokainā kārtā pašai vairāk velk noskatīties vēlreiz to otro, lai gan tā ir tā nopietnā, nevis tā jautrā. Vairāk par abām izrunājos šeit.

Vēl novembrī bija “Arrival” un “Fantastic Beasts”. No pirmās es īsti nezināju, ko gaidīt, jo reklāmas rullītis bija gana noslēpumains. Es katrā ziņā negaidīju to, ko saņēmu, un tas mani atstāja diezgan apmulsinātu. Es labi uzņemu tīru patiesību vai tīru fantāziju, bet visai švaki man iet ar lietām, kas ir pa vidu. Gan no “Interstellar”, gan no šīs izgāju ar pamatīgi samežģītu prātu. Kas tur ir taisnība? Kas nē? Kas no tā ir iespējams? Kas nē? Vai tāpēc, ka es to nesaprotu, tas nav iespējams? Ar bīstiem bija daudz vienkāršāk, jo bija saprotami un lieliski. Īsts saldēdiens HP un Roulingas faniem. Viens no retajiem gadījumiem, kad tiešām iesaku 3D, jo efektu detaļas ir daudz baudāmākas. Plašāk izplūdu šeit.

TV mani pēdējā laikā maz pievilina. Sākumā ar lielu interesi noskatījos četras “The Young Pope” sērijas (jo Parīzes metro bija ļoti intriģējoši megaplakāti ar Džūdu), lai pēc tam atkal pamestu līdz nākamajai reizei, kad būs noskaņojums pasēdēt pie zilā ekrāna. Ja neskaita, ka tur ir kardināls Ozoliņš (kaut kas tai seriālu industrijai ir uznācis ar Latvijas pieminēšanu), tad šeit Džūdam Lovam ir vienkārši ekselenta loma uzrakstīta. Nevaru iedomāties piemērotāku aktieri. Pats seriāls – nu tas vnk ir jāpaskatās, lai saprastu, vai patīk, bet tas viennozīmīgi ir ļoti savdabīgs. Drosmīgs pat.

Iemetu aci Sāras Džesikas Pārkeres jaunumā “Divorce”. Tālāk par divām sērijām gan netiku, kaut kā nepavilkos. Vēl viens pilnīgi tukšs numurs bija “Black Mirror”, kur izturēju pusotru sēriju. Stāsti par to, kā mūs kontrolē vai ar mums manipulē tehnoloģijas, mediji vai cilvēki, man nešķiet nekas jauns vai pārsteidzošs. Samērā interesants bija vēsturiskais miniseriāls “Tutankhamun” par Tutanhamona kapeņu atrašanu, lai gan beigas šķita tādas sasteigtas. Bet vienmēr var paskatīties uz Džeremija Aironsa glīto dēlu Maksu, kam te galvenā loma un dumjas ūsas. Un tad vēl, protams, bija pāris dienas binge-watching ar Salvo Montalbano jaunības dienu piedzīvojumiem seriālā “The Young Montalbano”. Uztrenējos adīt, neskatoties uz rokām, jo bija jālasa titri. Un jālūr uz dikti daiļo Salvo. Noskatījos arī četras sērijas no “Westworld”, par ko visi reivo, bet īstu sajūsmu tā arī neizjutu. Ļoti centos, bet nesanāca 🙂

Decembra romantika #1

Standarta redaktors

Decembri šogad esmu pašpasludinājusi par romantisko, Ziemassvētku un Ziemassvētku romantisko grāmatu mēnesi. Protams, tajā iesprauksies arī šis tas, kas mētājas nepabeigts, bet ko gribas pabeigt principa pēc, šis tas aizlienēts un šis tas, kas neviļus paķērās bibliotēkā. Nospriedu, ka šogad īpaši ar romantiku neesmu aizrāvusies, tādēļ varu atļauties un lasīt pat apšaubāmas kvalitātes lubenes. Because – who cares? Un vēl tāpēc, ka esmu izpildījusi savu Goodreads challenge un esmu nopelnījusi končiņu. Lūk.

Godpilno pirmo vietu ieņem Reinbovas Rovelas grāmata “Attachments”, kuru man ieteica izlasīt pēc tam, kad biju apjūsmojusi “Eleonoru un Pārku”. Spoiler alert – pastāv diezgan liela iespēja, ka šīs grāmatas kvalitāti citas šī mēneša grāmatas nepārsitīs. Šis ir Reinbovas pirmais romāns un vēsta par mīlestību 20. gadsimtā, kad Internets vēl bija jaunums. Linkolns ir uzsācis darbu avīzes The Courier IT nodaļā, un viņa darbs ir trenkāt tos darbiniekus, kas domā, ka internets viņiem ir pieslēgts, lai skatītos porno, bet e-pasta konts – lai visu dienu rakstītu privātas vēstules. Viņam šis darbs īpaši nepatīk, jo tas ir nakts darbs un lasīt citu cilvēku e-pasta vēstules viņam nemaz nešķiet labi un pareizi. Bet darbu viņam vajag, tāpēc pagaidām jāpiecieš. Beta un Dženifera ir žurnāliste un redaktore, labākās draudzenes, kuras e-pastā apspriež dažādas privātas lietas. Principā viņām būtu jāsaņem brīdinājums, bet Linkolnam negribas meitenēm bojāt dienu, un tad jau ir par vēlu. Un tad jau viņš ir izlasījis pārāk daudz, lai atzītos. Un tad viņš saprot, ka viņam ļoti patīk Beta…

Šī ir tiešām laba, kvalitatīvi uzrakstīta grāmata, nostrādāti varoņi ar savām motivācijām, destruktīvajām mātēm (teju katram pa vienai), dzīves problēmām un priekiem. Reālistiska un cilvēciska. Mani ļoti pārsteidza, ka šī grāmata tiek galvenokārt stāstīta no Linkolna skatupunkta, un meitenes parādās vien (gan pietiekami detalizēti) ar saviem e-pastiem, jo šī tipa literatūrā puiši un viņu dzīves parasti aizņem otrā plāna lomu. Viņu uzdevums parasti aprobežojas ar galvenās varones mīlēšanu vai nemīlēšanu. Ar šo grāmatu es ļoti saslēdzos, jo tā man atgādināja par manu darbavietu, kad biju vecumā starp 20 un 30 un kur ar kolēģēm izveidojās ļoti forša meiteņu draudzība ar plašu saraksti un nebeidzamu čatošanu. Bija arī vīrieškārtas kolēģu apspriešana, kuri ieguva segvārdus, lai tos varētu brīvi pieminēt sarunās, piemēram, Metriņš (jo divmetrīgs), Ugunsdzēsība (nav nekādas saistības ar viņa talantiem), Basketbolists (pašsaprotami) vai Keiblis (jo sisadmins). Un vēl arī Beta ir filmu apskatniece, kura par savu profesiju izsakās visai trāpīgi: “There’s no reason to look pretty in print journalism. Readers don’t care if you’re cute. Especially not my readers. The only time I’m out in public, I’m sitting in the dark.”

Ļoti, ļoti jauki bija, ka draudzenes, kas bija lasījušas šo grāmatu, neko man nebija nomaitekļojušas. Tāpēc arī es darīšu tāpat. Šo jauko stāstu tiešām iesaku! Kas zina, varbūt Zvaigzne izdomās izdot arī Reinbovas romānu par pieaugušajiem? Būtu jauki.

Let’s be honest, almost nobody looks good in a strapless dress.

He put on a short-sleeved white T-shirt and tried not to flex when he checked his reflection in the mirror. Is this what women felt like when they put on miniskirts? [Atbilde ir – Jā!]

Kategorija: romantiskais

Vērtējums: 4/5

 

Otra grāmata – Debbie Macomber “Starry Night” bija diezgan drošs šāviens totālas lubenes virzienā. Es to apzinājos, un man to vajadzēja. Paņēmu lasīšanai kā nākamo, jo tā ir īsākā no Ziemassvētku lubenēm. Tos, kas lasīja manu vērtējumu Goodread-os, brīdinu, ka tālākais teksts daļēji atkārtosies. Sanācis tā, ka arī šajā grāmatā galvenajā lomā ir žurnāliste. Kerija strādā kādas Čikāgas avīzes “sabiedrības ziņu” slejā – apmeklē un raksta par visādiem smalkiem pasākumiem, kas pilni ar cilvēkiem, kuri mēģina atstāt iespaidu cits uz citu un nokļūt ja ne pirmajās ziņu lappusēs, tad vismaz sabiedrības krējuma slejā. Lieki piebilst, ka Kerijas karjeras sapņi ir augstāki un nopietnāki, bet arī viņai ir jādara tas, kas jādara. Tad viņas priekšnieks, lai viņu mazliet nomierinātu, piedāvā iespēju pierādīt sevi – dabūt interviju no kāda rakstnieka, kura grāmata par dzīvi skarbajā un skaistajā Aļaskā ir bestsellers, kuru visi lasa, par ko visi runā un kuras dēļ puse valsts ir metusies baudīt dabu. Taču neviens nav saticis pašu autoru, jo viņš izvairās no publicitātes un atsaka intervijas. Kas, protams, tikai piemet malku ugunij.

Kerija, protams, darba nebaidās, viņai veicas (jo visi citi žurnālisti acīmredzot ir galīgi idioti), un nav nekāds pārsteigums, ka dažas dienas vēlāk viņa jau ir pie Fina Daltona namdurvīm. Kurš par to, protams, galīgi nav sajūsmā, bet neatstās jau dāmu nelaimē (lasīt – sniegputenī uz ezera Aļaskā). Nu un jūs jau zināt visu pārējo. Diemžēl visai ātri tapa skaidrs, ka šī būs no mazzvaigžņu lubenēm. Tā nu es centos labot situāciju, pieslēdzot fantāziju un apcerot, kā šo romānu varētu uzlabot. Ja man nedraudētu ar plaģiātismu, es to varētu pārrakstīt labāku. Bet pagaidām apmierinājos ar sapņošanu par Aļaskas sniegiem, zvaigžņotām naktīm un ziemeļblāzmām un to, cik labi tas viss izskatītos filmā – satriecošs fons, smuka un jauka meitene, skarbs un vīrišķīgs vīrietis (dziļi sirdī – mīksts un pūkains kaķēns). Tuvākais, kas man tāds bārdains un mežonīgs nāca prātā, bija Leonardo DiKaprio kā filmā “Revenant”. Bet, kad noskujas, tad ir tāds zelta puisēns kā filmā “The Great Gatsby”. Saprotat, kur es stūrēju? Katrā ziņā, tad man tā grāmata kļuva lasāma. Vietās, kur autore aizrāvās ar tukšām frāzēm kā: “It was as if Carrie had indelibly stamped his heart with her own brand and he was marked for life”, es vnk domāju par Leo un cik labi tas stāsts izskatītos, ja to mazliet uzfrišinātu un piešķirtu varoņiem sakarīgāku uzvedību un tekstus. Bet nebija arī tik traģiski slikti, lai to nevarētu lasīt. Varbūt mani nepameta cerība, ka kļūs labāk. Drusku, protams, žēl, ka ar paviršību un talanta trūkumu saķēza tīri normālu ideju. Bet pilnīga muļķe Debija nav, jo ir atradusi savu mērķauditoriju, kas acīmredzot ir visai maz prasīga, ja reiz ir cilvēki, kas šito novērtē ar 4 vai 5 zvaigznēm. Tā viņa katru gadu uzraksta pa Ziemassvētku romānam (un dažus citus pārējā laikā), un re – maizītei sanāk!

When she asked him about the rumor that Alaska was full of bachelors, he replied, “You know what they say about Alaska, don’t you? It’s where the men are men, and so are the women.”

Kategorija: Ziemassvētku romantiskais

Vērtējums: 2/5

 

Lasīšanas maratons. 11. dublis. “August Heat”

Standarta redaktors

Augusts. Visiem atvaļinājums. Arī Vigatas policijas inspektora Salvo Montalbanes partnerim Mimi Audžello. Bet Sicīlijā ir tik karsti, ka tāpat nevienam nav enerģijas slepkavot, tāpēc Salvo paredz sev laiskas darba dienas un uzaicina savu ilggadējo draudzeni Liviu atbraukt ciemos. Atbrauc arī viņas draugi, kuriem tiek noīrēts atsevišķs vasaras nams. Un tad tajā sākas visādas nedienas, kas vainagojas ar līķa atrašanu, kas acīmredzami ir ticis nobēdzināts jau pirms laba laiciņa. Salvo ir jātiek galā ne tikai ar izmeklēšanu, bet arī ar draudzeni, kas dusmojas, ka viņš strādā tad, kad solīja nestrādāt, un vēl pamanās noīrēt viņas draugiem māju ar līķi. Un tad vēl ar viņu flirtē jauna un daiļa jaunkundze, kas ir tik jauna un daiļa, ka, viņu redzot, katram dzīvam vīrietim paaugstinās pulss. Šitādā karstumā!

Itālijā viņi dara lietas savādāk, tas nu gan. Salvo galīgi nav problēmas izmantot puslegālas darba metodes. Un viņu nepieķer! Tāpat viņš arī īpaši nesaspringst uz strādāšanu. Piemēram, kamēr kriminālistikas nodaļa vāc pierādījumus nozieguma vietā, viņš guļ terasē un dzer alu. Vai aiziet nopeldēties. Jo nav jau jācepjas saulē, ja var tai laikā darīt ko patīkamāku. Un, protams, Itālijā ne visi noziegumi ir atrisināmi – jo mafija, korupcija utt. Tādā ziņā šīs grāmatas noskaņa atgādināja Donnas Leonas grāmatu sēriju par Venēcijas detektīvinspektoru Gvido Brunetti. Bet tikai tik daudz, jo rokraksts abiem autoriem ir ļoti atšķirīgs, turklāt Donna Leona gan raksta par Itāliju, bet pati nemaz nav itāliete.

Andrea Kamileri (Camilleri) rakstības stils ir tāds, pie kura man vajadzēja kādu brīdi piešauties, bet visumā grāmata lasījās ļoti viegli un ātri. Ir grāmatas, par kurām ir uzreiz skaidrs, kāpēc tām iedots konkrētais nosaukums. Ir tādas, kuras jāizlasa teju līdz galam, lai to saprastu (“Uz kraujas rudzu laukā”). Un ir grāmatas, kuru autori (kā šajā gadījumā) cenšas ik pa laikam ļoti uzkrītoši iespraust nosaukumu grāmatai pa vidu. “August heat” te tika atkārtots kādas 4 reizes par daudz. Saprastu, ja tā izpildās iesācējs, bet Kamileri tomēr neraksta pirmo dienu. Bet nu ok, to atkārtošanos var pieciest. Kas man tiešām nepatika, bija beigas, jo situācija tika uzkurināta ne pa jokam, gaidīju jau tādu finālu, kad rociņas satraukumā trīc, bet bija – čiks! Labā lieta bija tā, ka Kamileri savās grāmatās iepin dažādas atsauces uz Sicīliju, vēsturi u.tml., un tulkotājs ir bijis tik jauks, ka pielicis zemsvītras piezīmes, jo citādi tādiem kā es tas viss papeldētu garām.

Ņemot to visu vērā, lieku grāmatai cienījamos 3/5.

Pāris vakaros tikusi galā ar grāmatu, nolēmu to ierindot pie “iespējams, izlasīšu vēl kādu no sērijas”. Pēc tam ķēros klāt gūglēšanai un pētīju seriāla jautājumu, par kuru mani apgaismoja draudzene. Acīmredzot seriāls par detektīvu Montalbano Itālijā kļuva ārkārtīgi populārs. Ja jau ir radīts vēl viens seriāls par jaunā Montalbano piedzīvojumiem – kad viņš tikko uzsāka darbu Vigatā. Nolēmu sākt ar jaunā Montalbano piedzīvojumiem. Un, ak, vai, cik viņš ir smukiņš! Ne jau ka vecais būtu diži nesmuks, bet nu… Savādāks. Skatīties pēc tam par 8 gadus vecāku Salvo Montalbano ir drusku jokaini, jo kaut kā neiet kopā matemātika un loģika, bet cenšos par tām aizmirst. Un tīri subjektīvi man vairāk patīk arī pārējie personāži no “jaunā” Montalbano – īpaši Mimī Audžello un Katarella. Daudz kolorītāki. Bet visumā gan viens, gan otrs seriāls ir labas kvalitātes detektīvs ar Itālijas rozīnīti.

Lasīšanas maratons. 10. dublis. “The Twelfth Day of July”

Standarta redaktors

Jūlijā man radās nopietnas grūtības ar mēneša grāmatas izvēli – viss, ko skatījos, man nepatika. Par laimi, daudzām grāmatām Amazonē ir pieejams fragments palasīšanai, kas ļauj saprast – būs vai nebūs. Un, ja man nepatīk jau pirmās divas lappuses, tad mocīties ar vēl 400 kaut kā galīgi negribas. Tā nu es uz laiciņu padevos, cerot, ka grāmata kaut kad pati uzradīsies. Laiks skrien vēja spārniem, un pāris mēnešus vēlāk tomēr izšķīros par labu “The Twelfth Day of July”, kas ir YA žanra klasika. Spriedu – ja arī nepatiks, tā vismaz būs īsa! Šī gan ir tikai pirmā no piecu grāmatu sērijas par Kevinu un Sadie.

Grāmata ir ļoti viegli lasāma un uzrakstīta vienkāršā, gandrīz bērnišķīgā valodā (ja neskaita īru žargonu, kas prasīja vārdnīcu iesaistīšanu). Arī notikumi ir ikdienišķi un pat iepriekšparedzami. Daudzviet šī grāmata man šķita drusku par vienkāršu, bet es jau arī neesmu īstā mērķauditorija. Ja būtu lasījusi to pusaudža gados, tā, iespējams, kļūtu man par īstu hītu. Tomēr tā pietiekami izteiksmīgi ilustrē tā laika pasauli un notikumus, un ļoti trāpīgi raksturo atsevišķas personības, lai to varētu lasīt un izbaudīt arī vēlākos gados.

Belfāsta, 60-tie gadi. Divas pilsētas vienā – protestanti un katoļi. Ir jūlijs, tuvojas 12. datums, un protestanti gatavojas saviem svētkiem, ko sauc arī par Orangemen’s Day (vai arī vienkārši par Divpadsmito) un kad ar parādēm tiek atzīmēta Oranžas Viljama uzvara pār katoļu karali Džeimsu II Boinas kaujā 1690.gadā. Grāmata parāda atsevišķu īru ģimeņu ikdienu vienā un otrā pusē, savstarpējos aizspriedumus, gatavošanos svētkiem un pusaudžu vēlmi provocēt pretējo pusi, brīžiem neaprēķinot iespējamās sekas. Tāpat tā lieliski atsedz to, kā aizspriedumi un uzskati veidojas ģimenēs – tu mīli vai ienīsti to, ko mīl vai ienīst tava ģimene. Un tad satiekas katoļu puisis Kevins, kuram nav bail izaicināt sasodītos protestantus, nakts vidū ar krāsu apķēzot Viljama bisti, un temperamentīgais protestantu meitēns Sadie, kas arī nav ar pliku roku ņemama un gatava atlīdzināt ar to pašu. Nospoilošu, ka beigās te dzimst neparasta draudzība. Piemestu varoņiem vēl 10 gadus klāt, un varētu uztaisīt reālu drāmu, kas, iespējams, arī ir nākamajās grāmatās. Bet, visticamāk, es par to neuzzināšu. Visumā – lai gan ne gluži tas, ko es normāli izvēlētos lasīt, tomēr pietiekami interesanti, turklāt uzvedināja papētīt Ziemeļīrijas vēstures jautājumus.

3/5