Durvju mēnesis

Standarta

Ja var ticēt kaut vienam vārdam, kas ir rakstīts Vikipēdijā, tad vārds “janvāris” ir cēlies no latīņu valodas vārda ianua, kas nozīmē – durvis, tādējādi apzīmējot durvis uz Jauno gadu. Arī šogad durvis tur vaļā čupiņa ar lasāmajām grāmatām. Janvāra plāns bija tikt galā ar dažiem iesāktajiem gabaliem, kas arī vairāk vai mazāk izdevās. Un tad es saķēru kaut kādu pretīgu saaukstēšanos, kuras dēļ pāris dienas lasīšana bija mans spēju maksimums, bet arī ne vienmēr. Vēl janvārī bija pāris dienas vējainajā un ziemīgajā Stokholmā ar šopinga un kultūras programmu, tēju, vīnu un personisko vārnu. Divus vakarus pabiju arī JRT, kas vēl arvien nepieviļ. Labi iesākts gads. Ja neskaita tos piešņauktos kabatlakatus.

Grāmatas. 

  1. Pīrss Brauns – Zelta dēls. 4/5. Lai gan, sākot lasīt šo grāmatu, es sajūsminājos, ka autors ne tikai sasodīti labi izskatās, bet arī labi raksta, tomēr šo gabalu muļļāju visu decembri un nekādi nespēju pabeigt. Ne jau tāpēc, ka grāmata būtu slikta, vienkārši man tā kaut kā uz vidus totāli nelasījās. Bakstīju pa vienai nodaļai uz priekšu un šausminājos, ka visi termiņi bibliotēkā sakavēti. Visumā tā ir ļoti veiksmīgs un kvalitatīvs turpinājums pirmajai daļai “Sarkanā sacelšanās” (un labi turpinājumi ir diezgan reta parādība), bet kaut kas man pietrūka dinamikas ziņā. Bet tas ir dziļi subjektīvi, jo ir cilvēki, kas sajūsmā lauž krēslus. Vēl joprojām uzskatu, ka jēdzīgākā no šī tipa (distopiskās fantāzijas) grāmatu sērijām, kas ir lasītas.
  2. Margaret Atwood – Angel Catbird, Volume 1. 2/5. Klasiķe Mārgareta Atvuda iemēģina roku pie komiksa, kurā neko nenojautošs datoriķis kļūst par kaķputncilvēku ar ienaidnieku žurkcilvēka izskatā un draudzenīti-kaķenīti. Mjau. Ideja diezgan laba, vizuālais izpildījums arī, bet sižets un dialogi – tīrās šausmiņas! Tā, it kā to būtu sagudrojusi pamatskolniece. Vāji. Neiesaku tērēt laiku. Īpaši Atvudas faniem, jo tad tā vilšanās varētu būt sāpīgāka.
  3. Andžejs Sapkovskis – Pēdējā vēlēšanās. 4/5. Brīnišķīgi lieliska grāmata, lai gan sāku to lasīt ar lielu skepsi. Ļoti oriģināla un asprātīga pieeja senajām, labajām pasakām un dažādiem mītiskiem personāžiem – stāsti, kuros galvenais varonis raganis (kuru arī es visu laiku lasīju kā “ragainis”) nodarbojas ar dažādu nelādzīgu radījumu likvidēšanu. Tur nav tikai visiem pazīstamie velni un lietuvēni, bet arī daudz eksotiskāki radījumi, piemēram, strigas. Mans mīļākais personāžs bija briesmonis Nivellens (no pasakas par skaistuli un briesmoni), riktīgi rēcīgs tips, bet arī velns tālu neatpalika. Ļoti gribētos, lai šī nav kārtējā sērija, kuru iesāk izdot un tad pamet. Protams, var meklēt tulkojumus uz angļu vai krievu valodu, bet kāpēc gribēt lasīt svešvalodā, ja ir iespējams tik labs latviešu tulkojums.
  4. Amy Kaufman, Jay Kristoff – Gemina. 3/5. Otrā “Illuminae Files” kosmiskās sāgas grāmata. Notikumi šoreiz risinās kosmiskajā stacijā Heimdall, kurā ierodas sliktie (tie paši, kas pirmajā grāmatā), lai pabeigtu iesākto darbiņu, un visi gali būtu ūdenī. Arī šoreiz glābšanas/pretošanās misiju uzkrīt veikt pārītim pusaudžu. Mazliet drūmi, vietām smieklīgi, bet, protams, atkal ļoti stilīgā vizuālajā noformējumā. Šoreiz iztikām bez zombijiem, kas bija priecējoši. Ar interesi gaidu noslēdzošo daļu. Šķiet, ka tā būs vēl garāka. Cerams, tiks izdomāts oriģināls atrisinājums un netiks kopēts pirmo divu grāmatu formāts (nu jau es zinu, kurā vietā gaidīt negaidīto). 
  5. Elizabete Strauta – Mani sauc Lūsija Bārtone. 4/5. Īsa, bet piesātināta grāmata par to, kā katrs notikums un katrs cilvēks, ko satiekam, mūs ietekmē un veido. Par rētām, kas nedzīst, par sāpēm, kas nepazūd, par saknēm un to, kas tā arī paliek nepateikts. Ļoti labi un spēcīgi. Grāmata, kas jāizlasa.
  6. Arnalds Indridasons – Purvs. 4/5. Šis ir lielisks detektīvs, ar ko sākt gadu – cilvēcisks, skaudrs un arī sasodīti aizraujošs. Slepkavība, kas izskatās pēc sadzīviska strīda stulba atrisinājuma, aizved izmeklētājus daudz dziļāk sāpīgā pagātnē, nekā gaidīts. Ļoti labi uzrakstīta un ļoti labi iztulkota grāmata, ko noteikti vērts izlasīt žanra cienītājiem. Plašāk šeit.
  7. Murder Under the Christmas Tree. 4/5. Šī bija vēl viena no manām Ziemassvētku grāmatām – 10 krimināli stāsti. Lai gan sākums sagādāja nelielu vilšanos, grāmata pamazām uzņēma apgriezienus un kļuva interesantāka. Vai arī es pārslēdzos uz tai piemērotāko noskaņojumu. Īsi, ātri un labi. Laba izvēle ziemīgiem vakariem, kad nav iekāriens lasīt 400+ gabalus.
  8. Lisa Dickenson – The Twelve Dates of Christmas. 1/5. Ļoti, ļoti slikts romantiskais Ziemassvētku romāns par kādu jaunkundzīti, kas šķiras un atkal mīl Ziemassvētku mēnesī. Pavirši uzrakstīta grāmata, nepievēršot uzmanību detaļu saskaņošanai, kur nu vēl parūpējoties, lai varoņi uzvestos vecumam vai profesijai atbilstoši. Ideja faktiski ir diezgan laba, vaina izpildījumā, kad autore cenšas vienā grāmatā sabāzt pārāk daudz, turklāt arī izteiksmes veids ir tāds pats pārcentīgs. Par divām pēdējām plašāk izteicos šeit.

Kino. Šis bija vēl slinkāks mēnesis par decembri, jo noskatījos tikai divas filmas. Vācu filma “Toni Erdmann”, kas ir nominēta arī Oskaram, ir stāsts par kādu tēvu, kas cenšas atjaunot attiecības ar atsvešinājušos meitu. Inese (Sandra Hüller) ir tipiska centīte, kas vergo kaut kādā konsultāciju uzņēmumā. Visi tur viens par otru svarīgāki, un viņai kā sievietei ir reāli jāiespringst, lai viņu vispār ņemtu par pilnu. Viņa praktiski visu filmu arī ir tāda konkrēti uzskrūvējusies, un, redzot to viņas darba vidi, es nemaz nebrīnos. Viņas tēvs Vinfrīds (Peter Simonischek) mīl praktiskus jokus. Redzot, ka kontakts ar meitu tradicionālajā veidā nav atdzīvināms, viņš uzliek parūku, nosauc sevi par Toniju Erdmanu un uzrodas meitas tuvumā visnegaidītākajos brīžos, izliekoties te par vēstnieku, te par biznesa konsultantu vai multimiljonāru. Filmas mīnuss ir tas, ka tā ir tiešām gara, jo te tiek veltīts ļoti daudz laika korporatīvās ikdienas detaļu attēlošanai. Diezgan īpatnējs gabals, kas parāda visnotaļ skumju eksistenci, uz kuru paši vien tiecamies.

Pēc tam beidzot noskatījos Star Wars filmu “Rogue One”, kas bija principā gandrīz viss, ko no tās gaidīju. Stāsts ir par sacelšanās alianses varoņiem, kas ir gatavi veikt neiespējamo misiju, lai iegūtu Death Star konstrukcijas plānus, un šis stāsts bija ļoti paredzams, tāpat kā tas, ka šiem varoņiem nevajag pārāk sirsnīgi pieķerties. Tomēr bija arī daži interesanti sižeta elementi, veselīgs humors un droīdu jociņi. Es tīri vai apskaužu robotus un līdzīgos, jo viņi var mirt bez baiļu, zinot, ka viņu eksistence var turpināties jebkurā citā ierīcē, kurā pārstāda tavu “cieto disku”. Diez vai viņiem saprast cilvēku sišanos par viņu pliko dzīvību līdz pēdējam mirklim. Protams, var diskutēt, vai šī filma ir ļoti vajadzīga visā Star Wars sērijā, ja jau līdz šim gluži labi iztika bez tās. Tomēr stāsts ir pietiekami interesants un specefektiem dāsns, lai to varētu skatīties bez īpašām sūdzībām. Un nauda nāk!

TV. Sava iecienītā krimiķu žurnāla iespaidā noskatījos zviedru/britu kopražojumu “Modus”, kas ir tapis pēc norvēģu autores Anne Holt grāmatu sižeta. Stāsta centrā ir psiholoģe Ingera, kas nesen ir atgriezusies mājās no darba FIB, un viņas meita kļūst par liecinieci slepkavībai, tā nu Ingera atkal tiek ievilkta šitajā padarīšanā, lai gan bija apņēmusies vairs izmeklēšanās neiesaistīties. Līķu kaudze pamazām krājas, un top skaidrs, ka šie noziegumi ir saistīti ar homofobiju. Lai gan šis nav pats aizraujošākais detektīvseriāls, ko esmu skatījusies, bet kaut kā tomēr obligāti bija jānoskatās viss un tempā. Visumā kvalitatīvi un ne pārāk depresīvi.

Un tad es nobriedu beidzot pamēģināt seriālu “Gilmore Girls”… Un tas man pārsteidzoši labi patīk. Jā, ok, es nespēju noticēt, ka pusaudži varētu spēt tik sakarīgi runāt un uzvesties, it sevišķi ilgtermiņā. Sižets pamatā ir balstīts uz mātes un meitas attiecībām – Lorelai ir bagātu vecāku atvase, kas ir visu nočakarējusi, 16 gadu vecumā paliekot stāvoklī, apkaunojot vecākus un sabojājot savas nākotnes izredzes. Stāsts gan risinās 17 gadus vēlāk, kad viņas meita Rorija ir ceļā uz Hārvardu, un Lorelai ir jānorij lepnums un jālūdz vecākiem finansiāli atbalstīt šo mērķi. Šis ir ļoti mīlīgs seriāls par dzīvi Ņujorkas piepilsētā, kas pilns ar visdažādākajiem īpatņiem, viņu attiecībām, svētkiem un pasākumiem, smiekliem un cilvēcību. Tiešām jauks gabals, turklāt viss tajā ir visnotaļ labi sabalansētās devās.

Teātris. Jep, jauna rubrika. Decembrī uznāca kāre iepirkt teātra biļetes, tā nu janvāris bija kulturāls. Iesākumā bija Hermaņa un Velbeka “Pakļaušanās”, kura, visticamāk, neatstāj vienaldzīgos. Manuprāt, mūsu šī brīža politiskajai situācijai ļoti aktuāla, jo mēs īpaši neatšķiramies no francūžiem – sēžam un gudri runājam, neko nedarām un problēmas risinām, vienkārši skatoties pretējā virzienā un gaidot, kad tās pašas aizies prom. Jo aizies, vai ne? Ja ir vēlme nedaudz padomāt, tad iesaku šo noskatīties.

Otra izrāde bija “Ilgu tramvajs”, kur uzspēju uz pēdējo “seansu”. Šis ir vēl viens stāsts par salauztām dzīvēm. Blanša ierodas ciemos pie savas māsas Stellas. Ne viss Blanšas dzīvē ir gluži tāds, kā viņa to iztēlo, un, ja Stella to spēj pieņemt, tad viņas vīrs Stenlijs pavisam nemaz, un attiecības visai ātri kļūst saspīlētas. Elita Kļaviņa Blanšas lomā ir teju ģeniāla, tik patiesa un neirotiska. Šajā izrādē bija tik daudz pazīstamu sajūtu – tie, kam ir brāļi vai māsas, zina, ka ģimenes sviestu pieņemt ir samērā viegli, jo pie tā gadu gaitā ir pierasts. Sarežģītāk, ka vienādojumā tiek iesaistītas citas personas. Tāpat tikpat daudz bija brīžu, kad priecājos – labi, ka man tā nav. Ja gadījumā šai izrādei ir TV ieraksts, kas tiks kaut kur rādīts, ļoti rekomendēju.

Februāra mēneša plāni – kā jau mīlestības mēnesī – krimiķi. Jo kas tik netiek sadarīts kaislību vārdā! Un – kā jau īsajā mēnesī – īsās grāmatas. Ir dažas uzkrājušās. Izskatīsies labi statistikā. Nu ok, Biki-bukus es tur neskaitīšu.

Decembra romantika #3

Standarta

Jā, jā, zinu – pienākusi janvāra pēdējā diena, kāds tur decembris? Bet, tā kā pamatīgi biju pārrēķinājusies ar Ziemassvētku lasīšanas plāniem, svētku grāmatas ievilkās janvārī. Šoreiz par pēdējām divām, un tad gan šo tēmu atlikšu līdz gada beigām.

Sākšu ar sliktāko, lai varu noslēgt uz pozitīvās nots ar labāko. Ar Lisa Dickenson grāmatu “The Twelve Dates of Christmas” es pamatīgi appirkos. Šī ir no tām grāmatām, kurām būtu vajadzējis apputēt aizmirstībā “autores” mīļajā dienasgrāmatā. Tiešām, tā ir tāds samocīts savārstījums, ka bail.

Neilgi pirms Ziemassvētkiem Klaudija izšķiras ar savu ilggadējo draugu. Bet, pateicoties labākajiem draugiem Penijai un Nikam, viņai nav gluži jāvada savas dienas skumjā vientulībā ar kabatlakatiem. Penija viņai organizē aklos randiņus, bet Niks – vienkārši randiņus. Tiktāl viss jauki. Tad atklājas, ka Klaudija, protams, mīl Niku jau kopš pamatskolas. Protams. Niks, protams, viņu arī, un to vien gaidīja, kad viņa izšķirsies. Protams. Te nu varētu būt saldās beigas, visi laimīgi utt. Bet nē, grāmata tikai pusē! Vajadzīgs sarežģījums! Darīsim tā – Penija arī mīl Niku! Kas var būt labāks par mīlas trijstūri? Mīlas trijstūris starp labākajiem draugiem! Šī ir tikai viena no apnicīgajām klišejām, ar ko ir piebāzta šī grāmata. Šķiet, ka mēra izjūtas šai autorei tiešām nav, jo viņa mēģina sastumt vienā grāmatā visas iespējamās un sen jau dzirdētās versijas par tēmu, pārlaistot to ar dāsnu sniega un karstvīna mērci. Galvenās varones uzvedība ir apmēram kā padsmitgadniecei, kura ir regulāri par kaut ko sasapņojusies, tai skaitā balerīnas karjeru, lai gan pēdējo 10 gadu laikā nav bijusi ne uz vienu deju stundu. Tāpat viņai iet ar vīriešiem. Un tad vēl pati autore, kura aizmirst, ka nedēļā ir 2 brīvdienas un 5 darbadienas, nevis otrādi, un regulāri aizmirst Klaudiju aizsūtīt uz darbu, tā vietā sūtot viņu pa veikaliem, tirdziņiem, kafejnīcām un randiņiem skaidrā dienas laikā. Un tad vēl viņa nespēj nekādi atcerēties, vai Klaudija bija uz randiņu vakar vai šodien. Vai varbūt aizvakar. Nu katrā ziņā vienmēr var teikt “šodien”, un tas būs gandrīz taisnība, ne?

Vienvārdsakot, nesakarīgs un vājš gabals, kuru gan noteiktā dvēseles stāvoklī (kad vajag vispārīgus savārstījuma tipa ieteikumus par jaunas dzīves sākšanu un Ziemassvētku noskaņas baudīšanu) varbūt pat var nosaukt par labu. Man gan nebija tāds dvēseles stāvoklis. Pabeidzu grāmatu tikai principa pēc – “one for the team” jeb – lai jums tas nav jādara 😀 Nelasiet šo grāmatu. Noteikti nē!

Kategorija: Ziemassvētku romantiskais

Vērtējums: 1/5

 

Pārejot pie labākām lietām – grāmata “Murder Under the Christmas Tree” mani iekārdināja gan ar nosaukumu, gan vāciņu un par spīti faktam, ka stāsti ir tā daiļliteratūras kategorija, kas man kaut kā galīgi neiet. Tomēr ik pa laikam es atkal pamēģinu – varbūt kas ir mainījies? Šoreiz cerības liku uz tematiku, jo šajā grāmatā ir apkopoti desmit stāsti par dažādām kriminālām izdarībām svētku sezonā. Jāatzīst, ka pirmie pāris stāsti man sagādāja diezgan pamatīgu vilšanos, un es jau sāku apcerēt, ka šitais būs vēl viens aplauziens. Bet tad īstajā brīdī situāciju izglāba A. Konana-Doila stāsts par zilo karbunkuli. Tas mani ļoti iepriecināja un sapurināja, un tālāk lasīju jau ar līksmāku un, iespējams, arī mazāk piekasīgu prātu. Stāsti aptver visdažādākos laikmetus un personāžus. Var just, ka daži ir tapuši laikos, kad bija pieņemts katru grāmatas nodaļu sākt ar maitekļiem jeb īsu satura izklāstu. Vai vismaz nosaukt grāmatu vai stāstu tā, lai visiem uzreiz viss ir saprotams. Piemēram, tāds ir stāsts “The Invisible Man”. Pat čaiņikam skaidrs, kurš te ir slepkava.

Visumā, ja neskaita to sākumu, esmu ar šo grāmatu ļoti apmierināta un varu ieteikt kā sezonālu izvēli (vai dāvanu) kriminālstāstu un/vai Ziemassvētku cienītājiem.

Kategorija: Ziemassvētku kriminālais

Vērtējums: 4/5

“Purvs”

Standarta

Tā kā jau kādu laiciņu prātoju, ka gribu pamēģināt islandiešu detektīvromānus, tad Mansarda izdotais Arnalda Indridasona “Purvs” bija tieši tas, kas vajadzīgs. Bija ļoti grūti atturēties no tā iegādes, jo vāks vien mani sauca kā tāda sirēna. Kādu laiku spirinājos pretī, jo zināju, ka decembrī līdz lasīšanai tāpat netikšu, tāpēc var jau arī pagaidīt ar pirkšanu. Un tad šo grāmatu meta pakaļ Jāņa Rozes interneta veikala Adventes kalendārā. Ar “meta pakaļ” es domāju – deva smuku atlaidi (lai gan šai grāmatai salīdzinoši ar citām līdzīgām jau tāpat ir diezgan draudzīga cena). Tā nu visas manas atrunas izbeidzās, un manās ķepiņās nonāca šis gabals. Kuram tik un tā nācās gulēt plauktā līdz janvāra vidum. Šķiet, ka “Purvs” pacietīgi nogaidīja, kad būšu vismazāk spējīga turēties pretī (aizņemta cīņā ar saaukstēšanos), un uz divām dienām mani kapitāli ievilka savā akacī.

No islandiešiem līdz šim esmu pamēģinājusi tikai vienu Ragnar Jonasson grāmatu, kas bija ok, bet līdz galam neaizrāva. Gribu arī palasīt kko no Yrsa Sigurdardottir gabaliem, bet vēl arvien nespēju izvēlēties, ar kuru sākt. Indridasons manā radarā līdz šim vispār nebija uzpeldējis. Laikam gan es neesmu vienīgā pēc detektīviem izslāpusī, jo “Purvs” pie mums, cik saprotams, ir kļuvis par dižpārdokli. Vai vismaz – par grāmatu, kurai ir nopārdots pirmais metiens un ir jāpiedrukā klāt. Tas taču ir lieliski, vai ne? It sevišķi tāpēc, ka grāmata ir tiešām laba. Man tiešām bija tā, kā gadās ne ar katru grāmatu – ka spēju lasīt tikai šo vienu, turklāt pakārtojot (lasi – atliekot) visas pārējās darāmās lietas.

Tātad. Reikjavīkas Ziemeļpurva rajonā kādā pagrabstāva dzīvoklī tiek atrasts pavecāka vīra līķis. Ar ielauztu galvaskausu un noslēpumainu zīmīti blakus. Samērā netipiska piedeva islandiešiem, kuri acīmredzot ir nejēdzīgi slepkavas. Nevīžīgi un bez izdomas. Būtu pamācījušies no kaimiņiem leduslāčiem. Vai vismaz zviedriem un norvēģiem. Bet varbūt Islandē vnk pārāk ilgi nebija kabeļtelevīzija, kur smelties ierosmes? Upura rakstāmgaldā tiek atrasta paslēpta fotogrāfija ar mazas meitenes kapa pieminekli. Pamazām izmeklētāju komandai ar Erlendu Sveinsonu priekšgalā atklājas daudzi neglīti pagātnes notikumi, kas ir noveduši līdz šodienas slepkavībai. Paralēli šai izmeklēšanai Erlends meklē arī kādu bēgošo līgavu un mēģina saprasties ar savu meitu. Jāatzīst, ka sākumā nodomāju – nē, ne jau nu vēl vienu depresīvu skandināvu izmeklētāju, kam visa dzīve sačakarēta un kurš katru vakaru guļ pārpālī. Par laimi, Erlendam ar dzeršanu tā kā viss normāli, bet to kompensē viņa dēls alkoholiķis un meita narkomāne. Meita šai grāmatā bija tāds vismazāk ticamais tēls, jo man kaut kā liekas apšaubāms viņas pēkšņais sakarīgums grāmatas otrā pusē, bet ko nu es par to zinu…

Visumā man ļoti, ļoti patika šī grāmata. Lappuses lasījās nemanot, un, lai gan notikumus varēja izskaitļot pats, tas neko neatņēma no lasītprieka. Papildus uzzināju šo to par būvniecības un kanalizācijas īpatnībām Reikjavīkā un patologu hobijiem. Bet vispār bieži negadās grāmatas, kas atgādina – tas, ka cilvēks paliek vecs, nenozīmē uzreiz, ka viņš tāpēc kļūst labs. Ir gana daudz vecu kretīnu un recidīvistu, kas uz vecumu galīgi nemainās. Varbūt nestaigā laupīdami un slepkavodami, bet par jēriņiem jau nu arī nekļūst. Tas gan attiecas uz abiem dzimumiem. Ir arī visādas rupjās omītes, kas vienkārši aizslāj parkā pār apstādījumiem tāpēc, ka viņai vajag “pa taisno”, vai izmanto parku par sabiedrisko tualeti. Ir redzētas abas versijas.

Viena no labākajām lietām attiecībā uz šo grāmatu ir tās lieliskais tulkojums, ko ir radījis Dens Dimiņš. No viņa tulkojumiem laikam esmu lasījusi tikai Velbeku, un to pašu diezgan sen, tāpēc līdz šim man īsti nebija par viņu viedokļa. Tagad es ļoti mīlu to, ko viņš dara. Piekasījos tikai pie viena vārda – “masažieris”, kas izskatās nospiests no kāda mistiska e-veikala, kuram diez vai kāds latvietis ir tuvu stāvējis. Bet no otras puses – ja jau es tā tīksminos, ka šajā grāmatā nav noravēts žargons citās vietās, tad gan jau varu paciest arī “masažieri”. Ļoti rekomdēju šo jauko krimiķi. Cerams, iznāks vēl kāds no šīs sērijas. Ja ne – nu vienmēr var cerēt uz kaut cik jēdzīgu anglisko tulkojumu un meklēt šādā versijā (tiem, kas meklē Rīgā – redzēju pāris Indridasona grāmatas “Globusā”).

4/5

Izdevējs: Mansards

Last of the gang jeb decembra pārskats

Standarta

Mans naivums reizēm pārsteidz mani pašu. Decembrim biju sarūpējusi plānus kā Napoleonam. Un tad viss ņēma un sagāzās. Rēķinājos, ka decembris darbā būs patukšs mēnesis, tāpēc būšu nepārstrādājusies un ar vairāk brīva laika. Ka tik ne tā! Nebija brīva ne minūte. Un tad vēl visi tie pasākumi… Pat Prāta spēļu rīkotāji izdomā tādu tupizmu kā rīkot finālu Ziemassvētku nedēļā! It kā pēdējā nedēļā pirms svētkiem cilvēkiem darāmā trūktu. Protams, vienmēr var nekur neiet, tikai sēdēt mājā uz dīvāna un atrunāties, ka nekur netiec, jo… Labprātāk lasītu grāmatiņu, nekā burzītos ar cilvēkiem. Vecumdienās, ja līdz tādām novilkšu, noteikti būšu īgnā kaķu tante, kas uz visiem burkšķ un sit ar spieķi pa radiatoru caurulēm. Es jau tagad ienīstu visus kaimiņus, kuru tusiņu plāni nesakrīt ar maniem gulēšanas.

Grāmatas. Tātad man bija Ziemassvētku literatūras mēnesis, ja kāds vēl nezina. Šis tas, protams, palika nepabeigts un tiek pārvilkts uz janvāri, kamēr vēl aiz loga ziema. Vēl viena grāmata (un pārītis kindlā) neiesākta palika uz, visticamāk, nākamo Ziemassvētku sezonu. Vēlme palasīt sniegotas un/vai romantiskas grāmatas man vienmēr likusies sezonāli iederīga, bet atrast kaut ko jēdzīgu ir visai pagrūti. Gribēju šito projektu mēģināt jau pērn, bet neizdevās atrast lasāmvielu, jo piegāju ļoti piekasīgi. Šogad nolaidu standartu, un kas no tā iznāca? Tas, ka pagaidām neatradu neko izcilu no Ziemassvētku romantiskajiem romāniem, bet pietiekami labi izklaidējos, turklāt pašķaidot tos ar citiem gabaliem, sajūta nav tik salkana.

  1. Rainbow Rowell – Attachments. 4/5. Ļoti kvalitatīvs romantiskais romāns par mīlestību digitālā laikmeta sākumā. Rekomendēju! (Tur gan Ziemassvētki ir pa vidu, bet par tiem tikpat kā netiek runāts.)
  2. Debbie Macomber – Starry Night. 2/5. Stipri mazāk kvalitatīvs romantiskais romāns par mīlestību Ziemassvētku sezonā. Plusi – Aļaska, ziema un aurora borealis, kurai, kā izrādās, ir arī skaņa. Plašāk par šīm divām izteicos šeit.
  3. Andris Rubenis – Viduslaiku izglītība, antropoloģija un ētika. 4/5. Dažreiz es nopērku grāmatas vnk tāpēc, ka tās met pakaļ. Vai tāpēc, ka tās ir par tēmu, ko es it kā kaut kad gribētu paurbt. Un urbšana tā bija! Skaidrs, ka mans prāts nav radīts arī filozofijai, ne tikai astrofizikai. Brīžiem gāja ļoti grūti, bet vienlaikus sakārtoju savā juceklīgajā prātā daudzus neskaidrus faktus un nodarbināju šūniņas, par kuru eksistenci pat nezināju. Tagad viņas prasa vēl.
  4. Mark Forsyth – A Christmas Cornucopia. The Hidden Stories Behind Our Yuletide Traditions. 5/5. A must read! Šī bija lieliska, brīnišķīga, jautra un faktiem bagāta grāmata par Ziemassvētkiem – tradīcijas, mīti un patiesības druskas. Nopirkta kā mirkļa iegriba, bet viena no superīgākajām grāmatām, kas šajā gadā lasītas.
  5. Scarlett Bailey – Just for Christmas. 3/5. Vēl viens Ziemassvētku romantiskais gabals. Drusku labāks un ticamāks par iepriekšējo, bet tik un tā varētu labāk. Ticu, ka kaut kur ir mans ideālais piparkūku un eglīšu romāns. Bet tikmēr izteicos par pēdējām divām šeit.

Kino. Ļoti mierīgs mēnesis. Mēģinājām iet uz “La La Land”, bet trāpījām uz seansu ar galīgi sačakarētu skaņu, kas beidzās ar to, ka pirmo reizi dzīvē izgāju no filmas seansa. Līdz ar to man nav īsti viedokļa par šo gabalu. Tad pa Ziemīšiem Netflixā noskatījos vienu tematisko filmu “The Spirit of Christmas”, kur kāda dāmīte svētku sezonā iemīlas spokā, jo ar dzīviem džekiem viņai kkā neveiksmīgi veidojas attiecības. Skatīties varēja, bet nu garlaicīga ideja, garlaicīgi dialogi, garlaicīgas klišejas. Laikam jau neiesaku. Tiešām, tad jau labāk 20. reizi noskatīties “Love Actually”.

Gads gan bija jāpabeidz ar kādu ķinīti, tāpēc aizdevos uz “Assassin’s Creed”, kas tapusi pēc videospēļu motīviem, kurā spēlē daiļais Fasītis un kuru ļoti gaidīju. Nedēļā pirms Latvijas pirmizrādes jau parādījās pirmie filmas vērtējumi, un tie bija – tikai vidēji laba. Tagad varu viņiem piekrist – lai gan Fasīti redzēt bija prieks, filma tiešām ir tikai vidēji laba. Tā nav slikta, bet nav arī nekas tāds, par ko sajūsmā baigi lēkāt.

Kalums Linčs (Fasbenders) ir senas slepkavu (assassins) apvienības dalībnieku pēctecis, kurš gan šajā realitātē ar to visu galīgi nav saistīts līdz brīdim, kad viņu savāc kāda nedaudz aizdomīga kompānija, lai izmantotu viņa smadzenes un ģenētisko kodu un izsekotu viņa senča gaitas 15. gs. Spānijā (un noskaidrotu, kur viņš ir paslēpis kādu ļoti vērtīgu mantiņu). Un tad senā cīņa starp slepkavu brālību un templiešu ordeni turpinās 21. gadsimtā. Tas apmēram svarīgākais.

Labās lietas te ir senā un šodienas stāsta un personāžu mijiedarbība, vizuālis, efekti, triki (visu cieņu kaskadieriem, kas ar šito nodarbojas) un mūzika. Sliktās – izskatās, ka veidotāji baigi aizrāvās ar lielo vārdu piesaisti filmai, bet aizmirsa par saturu. Piemēram, Kotijāras loma ir šausmīgi garlaicīga, tur varēja paņemt jebkuru jaunu topošo aktrīzi, un būtu tikpat labi. Turklāt mani līdz galam nepārliecināja tā ģenētiskā projekta ideja un izpildījums. Tāpat skatītājam bija jānodarbojas ar minēšanu attiecībā uz to, kas ir visi tie pārējie cilvēki, kas tiek izmantoti šajā pašā eksperimentā. Līdz ar to finālam pietrūka emocionālā dziļuma. Bet skatīties var, gana aizraujoša izklaide. Video tālāk ir slavas dziesma kaskadierim.

Otra filma bija nodeva mūžīgajai bērnībai jeb animācijas filma “Sing”, kuru es ļoti gaidīju un kura man arī ļoti patika. Kaut kā muļķīgi trāpījos nesen kino uz vēl vienu reklāmas rullīti, kas man parādīja vairāk, nekā es gribēju zināt pirms skatīšanās. Nu – kad tev nomaitekļo pārāk daudz, un vairs nav interesanti. Par laimi izrādījās, ka maitekļi bija tikai no multenes pirmās puses, un viss pārējais bija pārsteigums. Šoreiz man ir jāuzteic “Forumcinemas” un/vai izplatītāji, ka filmai ir vairāk seansu angļu valodā un tie ir ielikti normālā laikā, nevis darbdienā plkst. 12, kad strādājošs cilvēks tos nevar apmeklēt.

Stāsta galvenais varonis ir koala Basters Mūns (Metjū Makonehijs), kurš izsludina talantu konkursu, cerībā izglābt savu teātri no bankrota. Sarodas vesela virkne visdažādāko zvēru, un katram ir savs stāsts/problēmas. Un talants, protams. Šī bija ļoti mīlīga filmiņa, kas mani brīžiem pārsteidza, lika skaļi smieties un ļāva baudīt sirdij tuvu dziesmu interpretācijas. Protams, tur bija stāsts arī par stereotipiem, sapņiem un uzdrīkstēšanos. Ļoti pozitīvs un labs skatāmais!

TV. Šis bija mierīgais mēnesis arī TV laukā, pirms sākas janvāris un visas seriālu sezonas uzreiz. Un tad Netflixā parādījās “Dirk Gently’s Holistic Detective Agency”. Kaut kur (gan jau, ka FB) ar vienas acs kaktiņu biju manījusi kkādus tekstus par to, tāpēc nolēmu pamēģināt, neko daudz nezinot. Respektīvi es atkal nebiju redzējusi reklāmas rullīti un neko nelasīju, lai nesavāktu maitekļus. Šis seriāls ir tapis pēc Duglasa Adamsa darbiem. Protams, es gadiem zināju par “Galaktikas ceļvedi stopētājiem”, bet, kad beidzot nobriedu skatīties tā paša nosaukuma filmu, sapratu, kāpēc to kritizē – jo pat man kā nelasītājai bija skaidrs, ka tas ir bijis potenciāli lielisks materiāls, kas ir kapitāli izčakarēts. Bet Dirka Džentlija gabalā brīnumainā kārtā nekas nav izčakarēts – tas ir caur un cauri idijāls! Un es to domāju nopietni, jo taisos skatīties pa otram lāgam – lūk, cik ļoti man tas patika!

Sākumā (dēļ tās nezināšanas) domāju, ka tur būs kkāda tipa X-failu izmeklēšana – katru sēriju citas kosmiskas īpatnības, gariņi, ekstrasensi vai tamlīdzīgi. Patiesībā visas 8 sērijas iet viena un tā pati lieta. Es labprātāk neko vairāk nemaitekļotu, jo – ja jums tīk Duglass Adamss, tad patiks arī Dirks Džentlijs. Un stāsts, kur ir daudz sakritību un kur viss ir saistīts. Pat kaķēni, haizivis un laika mašīnas. Tas ir dīvains, absurds, smieklīgs un loģisks vienlaikus. Un es vienkārši mīlu abus galvenos varoņus – Dirku (Samuel Barnett) un Todu (Elijah Wood). Un vēl dažus citus. Ja jums tomēr tīk maiteklīši, tad tālāk reklāmas rullītis, kas apmēram atspoguļo visus tos trakumus, kas tur notiek:

Janvārī centīšos pabeigt to, ko man neļāva decembris, iešu uz divām teātra izrādēm un apmeklēšu Stokholmu, kur esmu noskatījusi virkni dažādu izstāžu, tai skaitā – par karaliskajiem precību tērpiem, Tūvi Jānsoni, renesanses modi no papīra un fotoizstādi par sapņiem. Vēl jau manīs, ko no tā paspēšu. Varbūt, ka visu!

Gada pārskats (2016)

Standarta

Well, well, well… Vai sākt ar to, ko izdarīju, vai to, ko neizdarīju? Labi, vispirms par pareģojumiem, izteiktiem pirms gada. Plānoju izlasīt 55 grāmatas, izlasīju 75. Yay! Prognozei piegāju ļoti reālistiski, bet sanāca tā, ka šogad mainījās gan grāmatu lasīšanas paradumi, gan arī kaut kā vairāk koncentrējos tieši uz grāmatām, nevis seriāliem un filmām. Lai gan cipars ir glīts, drusku cemmīgi ir tas, ka neuzspēju gada beigās pabeigt plānotās grāmatas, sagāzās virsū darbi un pasākumi, tā ka visam tomēr nepietika enerģijas un laika. Bet labākais šajā gadā bija nevis lappušu daudzums, bet tas, ka lielākoties izdevās izvēlēties tādas grāmatas, kas sagādā prieku, nevis liek nožēlot iztērēto laiku.

No latviešu literatūras biju apņēmusies izlasīt divas grāmatas – “Jelgava 94” un “101. kilometrs”. Līdz otrajai netiku, bet pavisam 2016. gadā izlasīju 12 latviešu autoru grāmatas, kas priekš manis ir apbrīnojams cipars. Jāatzīst, ka ar latviešu literatūru nav tik slikti, kā es kādreiz domāju. Ļoti patika Ingas Pizānes dzejas krājums “Tu neesi sniegs”, kas turklāt arī atgādināja, ka man taču tīri labi patīk dzeja. “Jelgava”, protams, bija izcila, un tādas man šķiet arī “Mākslas detektīvu” sērijas grāmatas. Ko nākamgad šajā jautājumā? Mēģināšu tikt galā ar to kilometru grāmatu un izlasīšu arī “Kājāmgājējs karā” turpinājumu. Un tad jau redzēs, kas tur vēl pa ceļam gadīsies. Jūtos gana drosmīga pamēģināt vēl šo to no latviešu garadarbiem.

Vispār 2017. gada lasīšanas plāns ir tikt galā ar dažiem foliantiem, kas stāv plauktā un baida mani. Tādēļ arī Goodreads Reading Challenge ieliku 60 grāmatas, nevis vairāk. Ja galīgi netikšu galā, būs līdzsvaram jāpalasa bilžu romāni aka komiksi. Gribētos, protams, izlasīt vairāk, jo jaunas un potenciāli aizraujošas grāmatas ar katru gadu nāk tikai klāt. Un kaudzes tikai krājas.

Kā tad gāja ar rakstīšanu? 2016. gadā esmu uzcakojusi 49 ierakstus, kas ir tikai mazliet vairāk, nekā iepriekšējā gadā. Biju domājusi būt čaklāka, bet kaut kā atkal noslinkoju un reizēm ilgstoši mocījos ar iedvesmu. Varbūt šogad būšu apzinīgāka, spēšu sevi savākt arī nerakstīšanas brīžos utt. Visumā man ir iepaticies mēneša apskatu formāts, jo ļauj īsi izteikties arī par tām grāmatām un filmām, par kurām nesanāk uzrakstīt plašāk. Un jūtu, ka 2017. gadā man būs vēl citi tematiskie raundi, līdzīgi nupat aizgājušam Ziemassvētku literatūras mēnesim.

Populārākais bloga ieraksts 2016. gadā bija “Meitene tīmeklī”. Šī tendence bija redzama jau diezgan agri, un sākumā biju nedaudz pārsteigta. Tad pieleca, ka laikam jau blogus vairāk lasa jauni cilvēki, tādēļ nav nekāds brīnums, ka starp biežāk lasītajiem ierakstiem ir arī citi par YA filmām vai grāmatām. Bloga apmeklētāji visbiežāk ieklīst no manis caur Facebook, WP Reader vai Mairitas blogu. Draugi kārtībsargi gan pie manis reti iegriežas, laikam neesmu pietiekami interesanta. Kas labi. Apmeklētāju karte vēl arvien izskatās raiba kā dzeņa vēders, un es pamazām aprodu ar domu, ka manu blogu lasa arī cilvēki, ko nepazīstu, nevis tikai daži uzticamie draugi un blogeri/kolēģi. Skatījumu un lasītāju skaits, salīdzinot ar iepriekšējo gadu, ir dubultojies. Un tas pats ir noticis ar abonentu skaitu, kuri šobrīd ir veseli 36! Kas lēni nāk, tas labi nāk! Bet vispār prieks, ja kādam ir sanācis palīdzēt izvēlēties kādu labu grāmatu vai filmu. Vismaz kāda piedeva savam lietderības koeficientam.

Filmu statistika ir kaut kur ap 60, īsti precīzi nezinu, brīžiem aizmirsu piefiksēt noskatīto, un kurš tad pēc tam to visu var atcerēties… Bija gan lieliskas filmas, gan totālas vilšanās, bet tas jau viss piederas pie lietas. Šajā gadā atklāju sev vesternu žanru. Protams, bija daži redzēti jau agrāk, bet šķiet, ka tieši tagad pa īstam spēju novērtēt veco vesternu pievilcību. Skaistais plāns tikt galā ar “Star Trek” īsti neizpildījās, gan jau kādā citā brīdī uznāks iekāriens un noskatīšos. Toties noskatījos gandrīz visu seriālu “Friends” un “True Blood”, kas bija gandrīz vai jautrāks par to pirmo. Un tur bija Skarsgārds. (Yay!) Nākamajam gadam neko neplānoju, gaidu un vienlaikus negaidu pēdējo “Bones” sezonu. Ko pēc tam skatīšos, lai to kompensētu, tiešām nezinu. Janvāris gan, protams, kompensēs daudz ko – būs jaunā Šerloka sezona, kā arī “Death in Paradise”, tā ka kādu laiciņu būs, ko skatīties.

Šis bija labs un interesants gads ar foršiem draugiem, ar kuriem var apspriest interesantās un šausmīgās grāmatas un filmas. Paldies citiem blogeriem un lasītājiem par blograkstiem, kompāniju un komentāriem! Cerams, mums priekšā vēl viens gads, pilns lielisku grāmatu!

Ar dziesmu par dzīvi – blogeru versija

Standarta

Gads kratās uz galu, un jānodod viens no parādiem, jo Santa mani jau pasen aicināja piedalīties šai atrakcijā, ko iesāka Dainis. Labi, kāda tur atrakcija. Muzikālā gaume manā izpratnē ir kaut kas ļoti personisks, pat intīms, jo mūzika uzrunā kaut ko ļoti īpašu mūsos pašos. Ir mūzika, kas uzrunā tikai kājas un gurnus, bet ir arī tāda, kas iezogas pavisam dziļi, pašā dvēselē. Man tiešām ir bijusi tāda diezgan dīvaina pieredze, kad mūzika ielien nekomfortabli dziļi, un es te nerunāju par jaunības hiperemocionālajiem laikiem, kad visi kauc pie Radiohead “Creep”. Gāju cauri pašreizējiem mūzikas sarakstiem un ieskatījos arī dažos vecākos, jo gaume jau ar gadiem mainās, dažas dziesmas apnīk, dažas piemirstas, bet jāatzīst, ka lielāko daļu no tā, ko klausījos pirms 10 gadiem, spēju klausīties un labprāt klausos arī tagad. Protams, daudzas no ļoti mīļām dziesmām neatbilst šīs izlases parametriem, tāpēc paliks aiz kadra.

Tev tīkama dziesma, kuras nosaukumā ir krāsa. Te varētu minēt Amy Winehouse – Back to Black vai Razorlight – Golden Touch, tomēr sākšu šo pasākumu ar brīvsoli un Counting Crows – Colorblind


Tev tīkama dziesma, kuras nosaukumā ir cipars. Vienkārši, bet burvīgi. Proclaimers – I’m Gonna Be (500 Miles)


Dziesma, kas atgādina tev par vasaru. Te varbūt vajadzētu būt latviešu šlāgeriem, bet labāk kko, kas neasociējas ar negatīvām emocijām, tāpēc Stereophonics – Dakota, lai gan arī viņu koncertā vīlos, tādi augstprātīgi tipiņi likās. Nedaudz salauza man sirdi ar attieksmi.


Dziesma, kas tev asociējas ar tev netīkamu cilvēku. Kanje Vests, īpaši kombinācijā ar KK, ir vēl kaitinošāks par Trampu. Bet arī viņam ir ģeniāla dziesma. Gold Digger, protams. Tiesa, tā man iepatikās tieši kādā no kaverversijām, bet arī oriģināls ir labs.


Dziesma, kuru vienmēr klausies ļoti skaļi. Incubus dziesma Megalomaniac ir dziesma, ko klausos patiešām skaļi, kad esmu pārstrādājusies un nespēju padomāt, bet ir jāturpina virpot. Ar to es kaut kādā dīvainā veidā attīru savas smadzenes.


Dziesma, kura liek tev vēlēties dejot. Džezs! Regejs! Tā ir mūzika ne priekš sēdēšanas. Bet no plaša patēriņa mūzikas kopš jaunības laikiem nezūdoša vērtība ir Santana – Smooth ft. Rob Thomas


Dziesma, kuru klausīties, vadot automašīnu. Roadtripa dziesma, protams, ir RHCP – Scar Tissue


Tev tīkama dziesma par narkotikām vai alkoholu. Pirmā laikam prātā nāk Placebo – Special K, bet šoreiz izvēlēšos kaut ko mazāk populāru The Streets – The Irony Of It All. Žēl, ka tas puisis izšāva praktiski visu pulveri vienā albumā 😦

Dziesma, kas tev liek justies laimīgam. Šis ir ļoti mainīgi. Kādu laiku biju uzsēdusies uz Maroon 5 – Sugar, bet šogad tā laikam ir Džastina Timberleika lipīgā “Can’t Stop The Feeling”


Dziesma, kas tev liek justies bēdīgam. Keane – Bedshaped


Dziesma, kas tev nekad neapnīk. Tās ir daudz un dažādas, bet noteikti un ļoti The Killers ar viņu Mr. Brightside. Un es zinu, ka neesmu vienīgā tāda!


Dziesma, kas tev patika, kad biji pusaudzis. Totāli neesmu krievu mūzikas fane, ar vienu izņēmumu (Bratja Grimm), bet jāatzīst, ka videnes laikos biju ļoti liela Andreja Gubina pielūdzēja 😀


Tava mīļākā dziesma no astoņdesmitajiem. Lai gan izvēle te ir plašu plašā, vismaz vienreiz pa vidu šai izlasei būtu jāparādās Queen, vai ne? Who Wants To Live Forever, protams.


Dziesma, kuru tu vēlētos, lai spēlē tavās kāzās. Gandrīz visi blogeri, par kuriem lasīju, mēģināja izlocīties no šī jautājuma. Es arī nedomāju par precībām, lai gan kādreiz sapņoju par to visnotaļ daudz, un tad man bija izdomātas pāris dziesmas. Bet tas bija sen, un vairs nav taisnība. Bet ja nu kādreiz nonākšu līdz precībām, es gribētu, lai ir tā, kā šajā Lianne La Havas dziesmā What You Don’t Do – kad nav vajadzīgi pierādījumi un žesti, lai apliecinātu to, ko es jau zinu un jūtu.


Tev tīkama dziesmas kaverversija. Marks Ronsons man vispār ļoti patīk, sasodīti talantīgs jauns cilvēks. Un te viņš no Britnijas dziesmas Toxic uztaisīja kaut ko galīgi citu.


Tava mīļākā klasiskā dziesma. Vai klasiskā ir veca dziesma vai no operām? Ja no tām otrām, tad noteikti “Zobenu deja” no Arama Hačaturjana baleta “Gajanē”. A citādīgi tieši nupat skatījos asasinus un atcerējos par šo jauko, veco dziesmu – Patsy Cline – Crazy


Dziesma, kuru tu labprāt dziedātu karaoke bārā. Ha ha ha! Es, protams, labprāt gribētu spēt nodziedāt “Bohemian Rapsody”, bet šo talantu Dievs man nav devis, tādēļ vienīgais gabals, ko es varētu atļauties, kompensējot muzikālos trūkumus ar teatrālajiem, būtu Merilinas Monro “I Wanna Be Loved By You”


Tev tīkama dziesma no gada, kurā tu piedzimi. Dexys Midnight Runners – Come on Eileen


Dziesma, kas tev liek domāt par dzīvi. Kura gan dziesma tāda nav? Ā, nu ok, Kelvina Harisa popsa nav gluži priekš domāšanas, ja ņem vērā vārdu skaitu un domas dziļumu. Šoreiz kaut ko no pusvieglā gala, bet par to, kā nevajag sevi dzīt zemē – Jess Glynne “Don’t Be So Hard On Yourself”


Tev tīkama dziesma, kuras nosaukumā ir cilvēka vārds. Alt-J (∆) – Matilda. Vispār viņi baigi patīk, tāpēc gribas arī ieteikt dziesmu Tessellate, kuras videoklipa motīvam ir izmantots Rafaēla darbs “Atēnu skola”.


Dziesma, kas tevi vienmēr motivē un spēcina. Nevaru iedomāties vienu tādu dziesmu, bet ir albums, kas mani iedvesmo kaut ko darīt, un tas ir London Grammar “If You Wait”, kura tituldziesma, lai arī skumīga, mani ļoti uzrunā.


Dziesma, kura būtu jānoklausās visiem. Jauns puisis ar veca vīra balsi – Paolo Nutini – Iron Sky. Un jā, Coldplay nebija pirmie, kas izmantoja citātu no “The Great Dictator”. “You, the people, have the power to make this life free and beautiful, to make this life a wonderful adventure!” Patiesība, ko pārāk bieži aizmirstam.


Tev tīkama dziesma no grupas, kura vairs nav kopā, bet tu vēlētos, lai tā būtu kopā. Man pietrūkst Pendulum, bet šobrīd klīst runas par atkalapvienošanos, nevis tikai pāris kopīgiem koncertiem zem vecā vārda, tāpēc šoreiz viņu Watercolour


Tev tīkama dziesma, kuras izpildītājs ir miris. Izlaižot citus standarta sarakstā esošos – par Eimiju Vainhausu man tiešām bija žēl, ka šī pasaule viņu iznīcināja, tāpēc lai iet “Love Is A Losing Game”


Dziesma, kas tev liek iemīlēties. Vēl viena mīlas dziesma? Mana reputācija jau tāpat ir iznīcināta. Neviens tagad vairs neticēs, ka es atslodzei no popsas klausos Daniel Carter Rock Show. Ok, fuck the rules! Jaunībā reiz sanāca kļūda – aizbraukt uz rokfestivālu un neko nezināt par RATM. Pāris gadus vēlāk plēsu matus, ka neaizgāju uz viņu koncertu. Jo tad, kad sāku viņus klausīties, iemīlējos uz vietas. Starp citu, ideāla skrienamā mūzika.


Dziesma, kas liek tavai sirdij lūzt. Šis ir tāds garais stāsts par Sūzenu Boilu. Gan jau jūs arī to zināt – par to, kā viņa nonāca “Britain’s Got Talent” un visu pēc tam. Šis atlases video tiešām lauž manu sirdi ar visu to mūsu cinismu, viņas vientiesīgo naivumu un to fenomenālo balsi. Un to sapni. Un tiem dziesmas vārdiem. “Then I was young and unafraid / And dreams were made and used and wasted…”


Dziesma, kuras izpildītāja balss tev ļoti patīk. Protams, praktiski par visiem izpildītājiem, kas man patīk, es varu teikt, ka man patīk viņu balsis. Citādi taču neklausītos. Bet Benu Hovardu es mīlu no pirmajām notīm, ko dzirdēju. Atceros pat, kur un kā tas notika. Un uzreiz zināju, ka man vajag zināt, kas viņš ir un ko vēl viņš ir sadziedājis. Un jā, viņš ir tas, kas vienīgais pa īstam aizlien aiz manas ādas.


Dziesma, kuru tu atceries no bērnības. Tur vai nu latviešu kino klasika, estrāde vai Edgars Liepiņš ar iedzērušas publikas fonu. Kā gan savādāk. Šu-šu-šu.


Tev tīkama dziesma, kas tev asociējas pašam ar sevi. Varētu būt pēdējā jautājumā aplam neoriģināla un zagt ideju no Aristoteļa un vēl miljoniem cilvēku, par kuriem dzied U2. Bet, lai būtu kkas cits, ir arī Elbow dziesma Some Riot

Kaut kā kopumā baigi saldi sanāca. Varbūt vajadzēja piemest līdzsvaram ko stiprāku, bet nebija piedāvājumi – instrumentālie gabali, dziesmas par čūsku midzeņiem vai to, kā man nav tavs telefonnumurs (teenage drama). Varbūt tomēr esmu saldāka, nekā izliekos 😀

Decembra romantika #2

Standarta

Doma par Ziemassvētku grāmatu lasīšanu tieši decembrī brīnumainā kārtā man ienāca prātā gana laicīgi, tāpēc jau novembrī biju sarūpējusi kaudzīti, uz kuru skatījos ar lielu nepacietību. Bet tad grāmatu e-veikals Wordery kā savu nedēļas grāmatu sareklamēja Mark Forsyth grāmatu “A Christmas Cornucopia”. Ne jau, ka man to ļoti vajadzētu, bet gribējās gan. Drusku ar sevi pastrīdējos, palasīju fragmentu Amazonē un secināju, ka vajag arī šo. Pēc tās izlasīšanas pilnībā varu apstiprināt, ka šis bija ļoti labs pirkums.

Ar ko lai sāk? Laikam ar to, ka apbrīnoju, ka autors ir spējis pārstrādāt tādu apjomu dažādas informācijas, faktu un folkloras tik viegli lasāmā un uzjautrinošā grāmatā. Visas grāmatas garumā ieturētais ironiskais stils tomēr nevienā brīdī nebojā iespaidu par Ziemassvētkiem, tādiem, kādi tie nu mums tagad ir – ļoti komerciāli, balstīti uz sadomātām lietām un pilni visādiem neloģismiem. Nē, šī ir drīzāk tāda kā cilvēka dīvainību un Ziemassvētku unikālās ilgdzīvošanas svinēšana.

Un dīvainību šo svētku sakarā tiešām netrūkst. Kaut vai sākot ar to, ka nav īsti skaidrs, kad ir pasaules vēsturē teju slavenākās personas dzimšanas diena. Jēzus dzimšana ir aprakstīta tikai divos evaņģēlijos, turklāt katrā savādāk. Bet vai kāds tam pievērš uzmanību? Tak nē! Jo Ziemassvētku ludziņās abas versijas ir samiksētas kopā, droši vien piemetot vēl šo to. Par to, kā 3. gadsimtā rēķināja Jēzus dzimeni, vispār nerunāsim. Var tikai bolīt acis un smieties. Turpinot par ludziņām, viduslaikos tās bija ļoti populāras, īpaši par Ādamu un Ievu. Un jā, tādējādi ābele gluži nemanot pārvērtās eglē.

Šī grāmata ir vienkārši konfekte, pusi lasīšanas laika ķiķināju, otru pusi – brīnījos. Tagad visiem, ko satieku, uzmācos ar dažādiem faktiem par Adventes kalendāra izgudrošanu (kur Advente vienmēr sākas 1. decembrī – ļoti ērti), ko vispār nozīmē vārds “Advente”, Ziemassvētku kartiņām un korāļiem, kāpēc citi ziemeļbrieži patiesībā apsmēja Rūdolfu, kā Vašingtons Ērvings uzrakstīja satīru par ņujorkiešiem un Ziemassvētkiem, kas negaidot kļuva par totālu hītu, pārvēršot viņa jokus realitātē, nemaz nerunājot par visu garo Santaklausa vēsturi. Un beidzot sapratu, kāpēc “Dauntonas abatijā” viņi vienmēr atgriezās Dauntonā uz Ziemassvētkiem. Ehh… Lieliska un jautra grāmata, kas ļauj pasmaidīt par cilvēku dabu un pabrīnīties par vienu svētku garo un aizraujošo vēsturi. Rekomendēju gan faktu, gan svētku cienītājiem! Garšīgi!

Looking at Victorian Christmas cards is like studying the foul unconscious of a gentleman psychopath.

Kategorija: Ziemassvētku

Vērtējums: 5/5

 

Tikmēr paralēli lasīju kārtējo Ziemassvētku lubeni – Scarlett Bailey “Just for Christmas”. Šo gabalu izvēlējos tikai pēc tam, kad arī biju palasījusi fragmentu Amazonē, jo teiksim tā – apraksts uz vāciņa ir diezgan klišejisks. Tātad – Aleksa Munro mīl savu labāko draugu, kurš to, protams, ne nu redz, ne nojauš. Un, kad viņš paziņo, ka precēsies ar kkādu cacu, viņas sirds tiek salauzta miljons drupatiņās. Kā jau normāla sieviete, viņa sakrauj koferi un aizbēg uz valsts otru galu. Tiktāl klišejiski. Patiesībā viņa aizbēg ne tikai vīrieša dēļ, bet tas atklājas tālāk grāmatā, turklāt, ja nebūtu tas otrs notikums, ir pilnīgi iespējams, ka viņa mierīgi būtu kā kārtīga cietēja pat gājusi un dejojusi sava drauga kāzās. Tāpat viņa nevis vnk aizbēg uz pāris nedēļām, bet gluži pieaugušā veidā vispirms atrod darbu un tad pārceļas. Turklāt viņas profesija ir visai neparasta priekš sievietes – viņa ir ostas kapteinis! Šis ir uz mani labi nostrādāja, jo spriedu – ja tik neparasta profesija, varbūt būs arī citi pārsteigumi.

Tā nu Aleksa ierodas Kornvolas pilsētiņā Poldorā sākt jaunu dzīvi, kur viņa dabū dzīvesvietu komplektā ar smirdīgu kranci, kurš uzstāj uz pusgultas tiesībām, jo tā galu galā ir viņa māja. Poldora, protams, ir pilna ar cilvēkiem, kam ir savi prieki un bēdas. Ir daiļais tumšmatis Ruans, kurš, kā uzzinām vēlāk, bez krekla izskatās vēl labāk, nekā ar to. Ir pilsētas mēra/bāra īpašnieka meita Lūsija, kurai ir savi noslēpumi, kurus sargā viss miestiņš. Ir Poldoras vienīgās aristokrātiskās ģimenes atvase Sjū, kurai mantojumā ir maza pils un atbildība par šo pilsētiņu. Man brīžiem šķita, ka autore ir drusku pārcentusies ar varoņu un viņu individuālo stāstu daudzumu vienā grāmatā. Tas, protams, jauki ilustrē Poldoru un tās iedzīvotāju dažādību, turklāt ļauj pasaulei negriezties tikai ap Aleksu un viņas vīriešu problēmām, bet brīžiem tās fona informācijas ir par daudz, īpaši beigās, kad kopējam kokteilim tiek piemesti arī Aleksas šķirtie vecāki. Ja neskaita sīkas paviršības un pārspīlēti dramatiskos un mazticamos notikumus grāmatas beigās, šī bija patīkama romantiskā literatūra, kuras varoņi lielākoties ir ticami un uzvedas samērā loģiski.

Kategorija: Ziemassvētku romantiskais

Vērtējums: 3/5