“Tumšmute”

Jau kopš bērna kājas esmu piedzīvojumu literatūras cienītāja. Jo kas var būt labāks kā aizraujošs stāsts par jūras braucieniem, laušanos caur džungļiem vai cepšanos tuksnešos, satikšanos ar nelietīgiem neliešiem, pirātiem un iezemiešiem, cīņu ar zvēriem un dabas stihijām, lai beigās atrastu gan lielumlielās bagātības, gan pats sevi?

Problēma tikai tā, ka pieaugšana un prasību rašanās attiecībā uz patērētās literatūras kvalitāti (valodu, sižetu u.tml. niekiem) liedz gūt prieku no daudzām piedzīvojumu grāmatām, jo tās bieži ir vai nu pārāk bērnišķīgas vai paviršas. Arī bērnības gadu labāko piedzīvojumu grāmatu pārlasīšana bieži beidzas ar vilšanos. Kas atliek? Mēģināt, mēģināt un vēlreiz mēģināt! Vai arī pārmesties uz citiem žanriem, piemēram, ceļojumu aprakstiem (kas reizēm nemaz nav piedzīvojumiem bagāti, bet gan ir viens liels kašķis ceļabiedru starpā) vai fantāzijas un fantastikas darbiem, kas parasti ir pilni ar dažādiem mošķiem un neparastiem piedzīvojumiem. Un bieži vien rakstīti pavisam pieaugušiem (ja neskaita faktu, ka viņi vēl joprojām grib lasīt pasakas) pieaugušajiem.

Tā kā manā tuvumā esošie mazie cilvēki sāk pieaugt un lasīt grāmatas, kuru tematika kaut cik pārklājas ar manu gaumi, es varu sākt uzbāzties ar ieteikumiem. Tiesa, grāmatas patikšana vai nepatikšana vienmēr ir ļoti subjektīva, un ar jauniem cilvēkiem vēl jo vairāk. Tāpēc cerība, ka ietrāpīsi, nav diži liela.

Uzzinot, ka Prometejs ir spēris soli bērnu grāmatu laukā, mani tirdīja ziņkāre, tāpēc, pirms doties uz Grāmatu izstādi, kur šai grāmatai jau bija jābūt pieejamai taustāmā formātā, es iemetu aci vecajā labajā Amazonē, kas ļauj izlasīt dažas lappuses un palīdzēt pieņemt lēmumu – vajag man šo vai nevajag. Izlasīju pirmo nodaļu un secināju, ka ir labi un ar humoru. Riskēšu! Bruņojusies ar atrunu, ka šo gabalu dāvināšu kādai jaunai dāmai, kas saka, ka viņai patīk piedzīvojumu stāsti, nopirku grāmatu un ērti iekārtojos dīvānā. Gan paturot prātā sāpīgās pieredzes, kad bērnu grāmata tik tiešām ir bērnu grāmata – sižets trakoti mazticams, dialogi garlaicīgi, joki tizli un sižeta caurumu vairāk kā krāteru uz Mēness. Sak – viņi tāpat ir par mazu, lai pamanītu šādas tādas nepilnības.

Un nu par grāmatu! 😀 Tumšmute ir viens no pēdējiem Drūmajiem ciemiem. Nu, patiesību sakot, ciemi kā tādi vēl pastāv, vienkārši tajos vairs nenotiek nekas neparasts. Izņemot Tumšmuti. Te vēl joprojām, izmantojot pārejas, no Apsēstās puses ik pa laiciņam iegāžas kāds briesmonis, atvainojiet – leģenda, – piemēram, mīnotaurs, mantikora vai bazilisks. Viņu nolūki nav nekādi mīlīgie, tāpēc Drūmajos ciemos ir leģendu mednieki, kas ir mācījušies un trenējušies tikt galā ar šitādiem maģiskiem neradījumiem, atvainojiet – leģendām.

Un tā kā Tumšmute ir pēdējais šāds ciems, var teikt, ka Fina tētis ir pēdējais leģendu mednieks. Viņš gan dēlu uzcītīgi gatavo amata pārņemšanai, bet nevar teikt, ka Finam tas labi padotos – lai gan viņš zina visus manevrus un darbības, ir tos izpildījis treniņos simtiem reižu, praksē kaut kā tas viss īsti nestrādā. Varbūt viņam nemaz tik ļoti negribas kļūt par leģendu mednieku, varbūt viņš nejūtas gana drosmīgs, varbūt viņam šķiet, ka nemūžam neaizvilks līdz tēta līmenim, jo viņš ir sasodīti izcils mednieks — Fina vecumā viņa bagāžā jau bija vairāki varoņdarbi, kamēr Fins… Nujā, Fins ir staigājoša neveiksme un, ieraugot briesmoni/leģendu labāk izlemj bēgt ātri ātri, nevis cīnīties. It kā nepietiktu ar spriedzi, ko rada fakts, ka pēc nepilna gada Finam ir jākļūst pilntiesīgu mednieku (kas nozīmē, ka līdz tam viņam ir jāveic vismaz trīs varoņdarbi), Apsēstās pasaules iebrukumu Tumšmutē kļūst arvien vairāk un ir skaidrs, ka briest kaut kas nelādzīgs.

Šis ir labi nostrādāts stāsts ar vieglu humoru, kas vēsta ne tikai par cīņu ar briesmoņiem, bet par drosmi, bailēm, pienākumiem, draudzību un piedzīvojumiem. Ir Fins, kurš nejūtas gatavs iet tēva pēdās un vēl tikai meklē savu ceļu, ir Fina tēvs, kas vienlaikus ir gan diezgan lecīgs varonis, gan arī tas cilvēks, kurš nešaubīgi zina savu uzdevumu un nevairās no tā. Arī varoņi ir tikai cilvēki, un arī viņiem gadās kļūdīties vai nodarīt kādam pāri. Savukārt briesmoņiem arī ir savs plāns, vēlmes un, kas zina – varbūt pat sirdsapziņa. To visu papildina izteiksmīgas ilustrācijas, īpaši noderīgas ir briesmoņu bildes un apraksti (nabaga baziliski). Un beigās vēl jauks cliff-hangerīts, lai būtu lielāka ziņkāre lasīt nākamo grāmatu.

Ja arī jums šī grāmata iepatiksies, tad ir divas jaukas ziņas – grāmatai ir 3 turpinājumi, kuri, cerams, nonāks arī pie latviešu lasītājiem. Otrā ziņa ir tā, ka sagatavošanā ir animācijas filma, un materiāls ir nodots ļoti prasmīgās rokās – tajās, kas strādājušas gan pie Pixar, gan Disney filmiņām. Tā kā ir pamats cerībām, ka arī šis materiāls tiks apstrādāts ar pienākošos cieņu.

5/5