Tag Archives: Prometejs

Pats asmens sauc…

Standarta

Sen aizgājuši tie laiki, kad man trūka, ko lasīt. Tad gan es biju jauna un naiva, un arī internets nebija tāds kā tagad. Bet tad nudien es svēti ticēju, ka man pietrūks labo grāmatu. Tagad es saprotu, ka man pietrūks laika. Kopš esmu nopietnāk paskatījusies fantāzijas žanra virzienā, laika ir kļuvis vēl mazāk, bet grāmatu – daudz, daudz vairāk. Par Džo Aberkrombija grāmatu “The Blade Itself” (latviski — Pats asmens) biju šur tur manījusi slavinošas atsauksmes, bet mani atturēja tas, ka biju mēģinājusi viņa grāmatu “Half a King” (latviski — Pusķēniņš), bet nekur tālu netikusi. Pasteidzoties priekšā pati sev — tagad zinu, ka šīs abas sērijas nošķir žanrs — vienu no tām ierobežo YA uzliktais rāmis. Savukārt “Pirmā likuma” sērijā Aberkrombijs ir varējis nekautrējoties izcelt uz galda visu savu arsenālu, nesatraucoties, vai neaizskars kādu maigāku dvēseli. Tiesa, vai pēc GoT ir palikusi kāda maiga un naiva dvēsele?

Lai nu kā — reiz pienāca diena, kad sadūšojos un iegādāju sev sērijas pirmo grāmatu (burvīgajā Stokholmas komiksu un citu labumu veikalā, kur ir arī Apraudāties-Cik-Laba fantāzijas un fantastikas grāmatu nodaļa), lai ieliktu to plauktā. Kur tā krāja putekļus, līdz Grāmatu klubā izlozējās “epic fantasy” tēma. Un tad viss mainījās.

Šāda mēroga fantāzijas sērijas, protams, automātiski un varbūt arī kaitinoši tiek uzreiz salīdzinātas ar GoT. Lai gan šīs abas ir ļoti atšķirīgas. Aberkrombija galvenie plusi ir grāmatu garums, varoņu skaits (tāds, kam ir iespējams izsekot bez atsevišķas pierakstu klades un detalizētām tabulām), sarkasmiņš un, visbeidzot, bet ne mazsvarīgi — pabeigta sērija. Ak jā, un ir arī diezgan jauki, ka iecienītie varoņi netiek nokauti uzreiz pēc tam, kad ir tev iepatikušies.

Stāsts koncentrējas ap saujiņu galveno personāžu. Logens Deviņpirkstis/Deviņas Nāves ir tik bēdīgi slavens Ziemeļu karotājs, ka (maldīgās) ziņas par viņa nāvi liek atviegloti nopūsties ne vienam vien citam (nebūt ne gļēvulīgam) ziemeļniekam. Neizklausās pēc pārāk forša personāža? Un tomēr viņš ir mans favorīts, jo Aberkrombijs viņam ne tikai ir iedevis labākās atziņas (piemēram, “You have to be realistic about these things”), bet arī ļoti plašu izaugsmes amplitūdu. Ikreiz, kad esmu nostabilizējusi savu viedokli par viņu, atklājas kāda jauna Logena šķautne vai vēsturiski notikumi, kas liek pārvērtēt savus uzskatus. Un tomēr viņš man tīk. Jautāsiet — kādi tad ir pārējie varoņi? Hi.

Nu, vēl mums ir Džezals dan Lutārs – zelta puisēns, visa dīkdienīgā un augstprātīgā iemiesojums. Tik pašpārliecināts, tik dumjš. Viņa eksistence sastāv no pienākumiem karaļnama sardzē, kāršu spēlēšanas un dzerstiņiem ar draugiem. Pa reizei, protams, var aplidot kādu jaunu dāmu, ja tā ir gana augstdzimusi, skaista un bagāta. Līdz nekam mazāk viņš nevar nolaisties. Viņa eksistenci apgrūtina tikai gatavošanās paukošanās čempionātam — kad viņš tajā uzvarēs, visas durvis būs vaļā. Tiesa, lai uzvarētu, nez kāpēc ir baisi jāsvīst. Džezals ir mans favorīts citā ziņā – tajā, cik spoži uzzīmēts šis tips, un es labprāt par viņu parunātu vairāk, bet negribu samaitekļot. Bet viņa ceļš šai sērijā ir kaisīts visādām interesantām lietām.

Sands dan Glokta no visas sirds ienīst šito ķēmu Džezalu, bet nu tas nav nekas sevišķs, jo Glokta būtībā ienīst visus. Pats reiz bijis tieši tāds pats pašapzinīgs zelta puisēns, paukošanās čempions un daudzsološs kareivis, tagad viņš ir kroplis, kas kropļo citus — tā nu sanāk, ja esi impērijas inkvizitors. Lai dzīve būtu vēl tizlāka, dziļi Savienībā notiek nopietnas sazvērestības, kuru izmeklēšana var beigties Gloktam vēl sliktāk, nekā ir tagad. Lai gan — varbūt peldēt kanālā kā neatpazītam līķim nav sliktāk kā… nu jā, par to domās, kad tas pienāks. Līdz tam varbūt kaut kā izlocīsies. Iespējams, ka Gloktas iekšējie dialogi, kas tiek pasniegti kursīvā, ir sarkastiskākā un izklaidējošākā šī romāna daļa.

Lai apgrūtinātu šo tēlu eksistenci, tam visam fonā ir sarežģīta situācija Savienībā – senils karalis un cirvis troņmantnieks, kam galvā vairāk domu par jaunām šēzēm, nekā valsts pārvaldīšanu, impērijas ienaidnieki dienvidos un ziemeļos, neapmierināti iezemieši un virkne godkārīgu vīru, kas visi grib daļu no varas un naudas kumosa. Tad tam visam piemetam dažus burvjus, kam arī ir šis tas dalāms jau kopš aizlaiku aizlaikiem. Katrs pats var izvēlēties, kuram varonim pieķerties vairāk – neviens no viņiem nav diži labs, bet ne īpaši sliktāks par pārējiem.

Apmēram gadu vēlāk man sanāca pārlasīt šo grāmatu vēlreiz, kad tapa tās izdevums latviešu valodā. Tā kā pa šo laiku drusku laiskā tempā esmu aizlasījusies līdz trešās grāmatas vidum, tad pirmās grāmatas pārlasīšana deva iespēju izbaudīt pirmreizējo atkalsatikšanos ar varoņiem, šoreiz zinot vairāk gan par viņu attīstību, gan īpašībām, tāpat izbaudīt to, ka neviens personāžs vai notikums šai grāmatā nav nejaušs – visam ir sava vieta, kas sen ir bijusi izrēķināta. Kas nav nekāds brīnums, zinot, ka Džo Aberkrombijs savas triloģijas raksta vienā piegājienā — strādājot uzreiz ar visām trīs grāmatām, tādēļ nav tā, ka, rakstot trešo, viņš vairs pats neatceras, ko sadzejojis pirmajā.

Šī ir lieliska fantāzijas sērija, ar ko labprāt iemetīšu draugiem, kuriem tagad vairs nebūs atrunas, ka tā ir nelasāmā valodā. Te ir visas labās lietas – plašs mērogs, piedzīvojumi, interesanti un daudzslāņaini varoņi, kuru personības nianses dažkārt pamatīgi pārsteidz. Kā dzīvē. Man ļoti patīk, ka šajā sērija ir redzama varoņu attīstība (lai gan, tāpat kā dzīvē, tā ne vienmēr ir iespējama vai pamatojama), ir pārsteigumi un zemūdens akmeņi. Vai sižeta pagriezieni brīžos, kad man ir šķitis, ka nu jau es visu gaidāmo esmu izdomājusi.

5/5

Tulkojusi: Santa Linkuma

Izdevējs: Prometejs

P.S. Logens saka arī, ka nažu nekad nevar būt par daudz. Un viņš zina.

“Tumšmute”

Standarta

Jau kopš bērna kājas esmu piedzīvojumu literatūras cienītāja. Jo kas var būt labāks kā aizraujošs stāsts par jūras braucieniem, laušanos caur džungļiem vai cepšanos tuksnešos, satikšanos ar nelietīgiem neliešiem, pirātiem un iezemiešiem, cīņu ar zvēriem un dabas stihijām, lai beigās atrastu gan lielumlielās bagātības, gan pats sevi?

Problēma tikai tā, ka pieaugšana un prasību rašanās attiecībā uz patērētās literatūras kvalitāti (valodu, sižetu u.tml. niekiem) liedz gūt prieku no daudzām piedzīvojumu grāmatām, jo tās bieži ir vai nu pārāk bērnišķīgas vai paviršas. Arī bērnības gadu labāko piedzīvojumu grāmatu pārlasīšana bieži beidzas ar vilšanos. Kas atliek? Mēģināt, mēģināt un vēlreiz mēģināt! Vai arī pārmesties uz citiem žanriem, piemēram, ceļojumu aprakstiem (kas reizēm nemaz nav piedzīvojumiem bagāti, bet gan ir viens liels kašķis ceļabiedru starpā) vai fantāzijas un fantastikas darbiem, kas parasti ir pilni ar dažādiem mošķiem un neparastiem piedzīvojumiem. Un bieži vien rakstīti pavisam pieaugušiem (ja neskaita faktu, ka viņi vēl joprojām grib lasīt pasakas) pieaugušajiem.

Tā kā manā tuvumā esošie mazie cilvēki sāk pieaugt un lasīt grāmatas, kuru tematika kaut cik pārklājas ar manu gaumi, es varu sākt uzbāzties ar ieteikumiem. Tiesa, grāmatas patikšana vai nepatikšana vienmēr ir ļoti subjektīva, un ar jauniem cilvēkiem vēl jo vairāk. Tāpēc cerība, ka ietrāpīsi, nav diži liela.

Uzzinot, ka Prometejs ir spēris soli bērnu grāmatu laukā, mani tirdīja ziņkāre, tāpēc, pirms doties uz Grāmatu izstādi, kur šai grāmatai jau bija jābūt pieejamai taustāmā formātā, es iemetu aci vecajā labajā Amazonē, kas ļauj izlasīt dažas lappuses un palīdzēt pieņemt lēmumu – vajag man šo vai nevajag. Izlasīju pirmo nodaļu un secināju, ka ir labi un ar humoru. Riskēšu! Bruņojusies ar atrunu, ka šo gabalu dāvināšu kādai jaunai dāmai, kas saka, ka viņai patīk piedzīvojumu stāsti, nopirku grāmatu un ērti iekārtojos dīvānā. Gan paturot prātā sāpīgās pieredzes, kad bērnu grāmata tik tiešām ir bērnu grāmata – sižets trakoti mazticams, dialogi garlaicīgi, joki tizli un sižeta caurumu vairāk kā krāteru uz Mēness. Sak – viņi tāpat ir par mazu, lai pamanītu šādas tādas nepilnības.

Un nu par grāmatu! 😀 Tumšmute ir viens no pēdējiem Drūmajiem ciemiem. Nu, patiesību sakot, ciemi kā tādi vēl pastāv, vienkārši tajos vairs nenotiek nekas neparasts. Izņemot Tumšmuti. Te vēl joprojām, izmantojot pārejas, no Apsēstās puses ik pa laiciņam iegāžas kāds briesmonis, atvainojiet – leģenda, – piemēram, mīnotaurs, mantikora vai bazilisks. Viņu nolūki nav nekādi mīlīgie, tāpēc Drūmajos ciemos ir leģendu mednieki, kas ir mācījušies un trenējušies tikt galā ar šitādiem maģiskiem neradījumiem, atvainojiet – leģendām.

Un tā kā Tumšmute ir pēdējais šāds ciems, var teikt, ka Fina tētis ir pēdējais leģendu mednieks. Viņš gan dēlu uzcītīgi gatavo amata pārņemšanai, bet nevar teikt, ka Finam tas labi padotos – lai gan viņš zina visus manevrus un darbības, ir tos izpildījis treniņos simtiem reižu, praksē kaut kā tas viss īsti nestrādā. Varbūt viņam nemaz tik ļoti negribas kļūt par leģendu mednieku, varbūt viņš nejūtas gana drosmīgs, varbūt viņam šķiet, ka nemūžam neaizvilks līdz tēta līmenim, jo viņš ir sasodīti izcils mednieks — Fina vecumā viņa bagāžā jau bija vairāki varoņdarbi, kamēr Fins… Nujā, Fins ir staigājoša neveiksme un, ieraugot briesmoni/leģendu labāk izlemj bēgt ātri ātri, nevis cīnīties. It kā nepietiktu ar spriedzi, ko rada fakts, ka pēc nepilna gada Finam ir jākļūst pilntiesīgu mednieku (kas nozīmē, ka līdz tam viņam ir jāveic vismaz trīs varoņdarbi), Apsēstās pasaules iebrukumu Tumšmutē kļūst arvien vairāk un ir skaidrs, ka briest kaut kas nelādzīgs.

Šis ir labi nostrādāts stāsts ar vieglu humoru, kas vēsta ne tikai par cīņu ar briesmoņiem, bet par drosmi, bailēm, pienākumiem, draudzību un piedzīvojumiem. Ir Fins, kurš nejūtas gatavs iet tēva pēdās un vēl tikai meklē savu ceļu, ir Fina tēvs, kas vienlaikus ir gan diezgan lecīgs varonis, gan arī tas cilvēks, kurš nešaubīgi zina savu uzdevumu un nevairās no tā. Arī varoņi ir tikai cilvēki, un arī viņiem gadās kļūdīties vai nodarīt kādam pāri. Savukārt briesmoņiem arī ir savs plāns, vēlmes un, kas zina – varbūt pat sirdsapziņa. To visu papildina izteiksmīgas ilustrācijas, īpaši noderīgas ir briesmoņu bildes un apraksti (nabaga baziliski). Un beigās vēl jauks cliff-hangerīts, lai būtu lielāka ziņkāre lasīt nākamo grāmatu.

Ja arī jums šī grāmata iepatiksies, tad ir divas jaukas ziņas – grāmatai ir 3 turpinājumi, kuri, cerams, nonāks arī pie latviešu lasītājiem. Otrā ziņa ir tā, ka sagatavošanā ir animācijas filma, un materiāls ir nodots ļoti prasmīgās rokās – tajās, kas strādājušas gan pie Pixar, gan Disney filmiņām. Tā kā ir pamats cerībām, ka arī šis materiāls tiks apstrādāts ar pienākošos cieņu.

5/5

“Nāve ir domāta vārguļiem”

Standarta

Es varētu sākt ar apgalvojumu, ka “Kāpņu pilsēta”, iespējams, būs mana gada Top3 grāmata. Vai to, ka tikpat iespējams ir tas, ka Roberts Džeksons Benets kļūs par vienu no maniem mīļākajiem autoriem. Bet, lai apliecinātu šo apgalvojumu patiesumu vai maldus, jāsagaida gada beigas, lai savilktu bilanci, un man ir jāizlasa vēl kāda viņa sarakstītā grāmata. Tikmēr es varu izteikt citus apgalvojumus, kas ir patiesi šobrīd (subjektīvi) – latviskajam grāmatas izdevumam ir tiešām skaists vāks (kas turklāt liek mazliet lauzīt galvu – vai tā ir roka? Vai tās ir kāpnes?). Un tam ir tik labs tulkojums, ka es šobrīd svārstos starp vēlmi izlasīt nākamo sērijas grāmatu angliski, jo tā ir dabūjama tūliņ, un vēlmi tomēr sagaidīt latvisko tulkojumu. Mani neizmērojami priecē, ka sāk sadzīt rētas, kas gūtas gadsimtu mijā, lasot tos šaušalīgos tulkošanas mēģinājumus, kas mani uz daudziem gadiem atbaidīja no latviski izdotās literatūras. Ar cieņu paklanos Viļa Kasima virzienā par lielisku darbu.

Tas pirmais apgalvojums par Top3 ir iespējamība tādēļ, ka, lai gan nešauboties lieku šai grāmatai 5 no 5, tās patiesā kvalitāte slēpjas pārdomās, uz kurām tā uzvedina. Jā, tā ir arī labi uzrakstīta, tajā nav traģisku sižeta feileru un arī beigas nav sačakarētas vai lieki izstieptas, kamēr autors izdomās, ko īsti iesākt. Nu ok, vienīgi dievību izcelsmes jautājums uz visa tā fona likās dikti novienkāršots. Runājot par tematiku – visi mēs zinām zelta likumu – uzmanīties, ar ko apspriest sensitīvās tēmas – politika, reliģija, sekss, nauda. Šeit ir papilnam un bez aiztures par reliģiju – dievu izcelsmi, mūsu bailēm no tiem, mītiem, dievību spēju apšaubīšanu, reliģisko fanātismu un tā sekām. Tāpat arī par visur aktuālo politiku, ar kuru roku rokā soļo uzticamās draudzenes Korupcija, Birokrātija un Visatļautība (atliek vien iedomāties par tām priedēm), komiteja uz komitejas, tukša muldēšana utt. utjpr. Un viss tik pazīstami…

Politiskie instinkti dažādās valstīs varbūt izpaužas atšķirīgos veidos, taču zem pompozitātes un ceremonijām visur slēpjas vienas un tās pašas preteklības.

Sākumā es nebiju īsti droša, vai šī grāmata man patiks – daudz izdomātu notikumu un nosaukumu ar mājienu Krievijas (Bulikova, bet kāpēc ne – Buļikova? Būtu ierastāk.) un Indijas (Šaipūra) virzienā. Ir grāmatas, kurās visu šo apzīmētāju kļūst par daudz un bez detalizēta grafika blakus ir grūti izsekot, kas ir kurš. Bet šeit iejušanās jaunajā pasaulē notika visai organiski. Un tad vēl, protams,“Prometeja” Feisītī publicētais ķircinātājs, kuru izlasot, vairs nebija jādomā, vai turpināt. Jo, ja cilvēks prot šādi virknēt vārdus, tad man nav šaubu par kvalitāti:

Milža skatiens bija neticami, necilvēcīgi nedzīvs, taču sievietes acis ir tieši pretējas – tās ir lielas un maigas, un tumšas kā dziļas akas, kurās peld daudz zivju. Sieviete pasmaida. Smaids nav nedz patīkams, nedz arī nepatīkams, tas ir kā smalks sudraba šķīvis, kas tiek izvilkts par godu kādam īpašam gadījumam, tad nospodrināts un atlikts iepriekšējā vietā.

Autora attēls no goodreads.com profila

Autora attēls no goodreads.com profila

Mēģinot turpināt izvairīties no grāmatas satura izklāsta (ja sākšu, tad noteikti kko nomaitekļošu gluži neviļus), pievērsīsimies autoram – Robertam. Viņa attēls varētu likt domāt, ka viņš ir tīrākais eņģelītis. Bet, ielasoties grāmatā, man sāka rasties jautājumi – ko tieši viņš ir mācījies skolā, ka cilā šitentādas tēmas? Un nejaukais Gūglis man šoreiz galīgi negribēja palīdzēt ar faktiem. Atradu tikai kādu visai interesantu interviju, no kuras neuzzināju, ko viņš ir mācījies, bet uzzināju, ka viņa darba lauks ir spekulatīvā fikcija. Tāpat viņam ir visai plašs blogs savā mājaslapā, bet pagaidām tur tikai bišķiņ iebāzu šņukuru. Turpināšu izmeklēšanu. Citu viņa grāmatu apraksti liek domāt, ka tās būs “dark and twisted stuff” tieši manā gaumē.

Kāda jēga nogalināt cilvēkus, ja tā vietā var likt viņiem izskatīties kā nekompetentiem muļķiem?

Ok, beidzot mazliet par sižetu. Bulikova ir kādreizējais Kontinenta centrs. Un Kontinents ar savu dievu palīdzību reiz visai brutāli iekaroja un apspieda apkārtējās valstis līdz tās kolonija Šaipūra sacēlās, nogalināja Kontinenta dievus un paši kļuva par apspiedējiem. Stāsts sākas ar to, ka Bulikovā tiek noslepkavots Šaipūras vēsturnieks un notikušo izmeklēt ierodas īpašā izmeklētāja Šara kopā ar savu vēl īpašāko “sekretāru” Sigrudu. Tomēr Bulikova ir vēl īpašāka ar to, ka tajā vēl ir saglabājušās bijušo dievību maģijas pēdas un ne viss ir tāds, kādu to saredz acs. RJB ir uzbūris niansētu stāstu par apspiestajiem un apspiedējiem, par lomu maiņu, par naidu un dusmām simtiem gadu garumā, par vēsturi un tās sagrozīšanu pēc vajadzības (visi zinām, kā to dara!).

Man šķiet, ka vēsturniekiem jābūt patiesības glabātājiem. Mums jāsaka viss, kā ir – godīgi un bez ļauniem nolūkiem. Tas ir labākais, ko varam veikt.

RJB ir radījis galvenos varoņus, kas nav nedz skaisti, nedz iznesīgi, tomēr daļa stāsta ir arī par to, ka “visas pasaules radības ir piedzīvojušas kaut īsu, kaut niecīgu mīlestības brīdi.” Tieši šī cilvēcība, zaudējumi un vilšanās otrā vai apkārtējā pasaulē padara viņus tik īpašus, ne tik daudz fakts, ka šie varoņi neizskatās kā ierasts varoņteikās – Šara ir maza auguma, kaulaina un biezām brillēm, Sigruds – milzīgs, nerunīgs vienacis skandināvs. Un tad vēl ir Bulikovas gubernatore Mulagēša, kas ir pretstats visam maigam, jaukam, sievišķīgam, tomēr ir tik sasodīti forša! Šī grāmata kaut kā ļoti personiski mani uzrunāja un jā, mazliet salauza manu sirdi, bet es te nevaru teikt, kurās vietās tieši, jo tad sanāks maiteklis. Visumā – skaisti un gudri. Palutiniet sevi.

Aizmiršana ir kaut kas ļoti skaists. [..] Lai kāpurs varētu kļūt par tauriņu, tam jāaizmirst savas kāpura dienas. Tad notiks tā, it kā kāpurs nekad nebūtu bijis un tauriņš būtu bijis vienmēr.

5/5

Izdevējs: Prometejs

Iesākumā bija Vārds

Standarta

“Mēs pakļaujam citus, uzzinot, kas viņi ir, un pavēršot to pret viņiem pašiem.”

Pirms lasīšanas par Maksa Berija grāmatu “Leksikons” zināju tikai tik daudz, ka man kā caurkritušam filologam un čaklam vārdu vērpējam tā īpaši varētu iet pie sirds. Un gāja arī! Tagad ir tā, ka ļoti gribas pastāstīt par šo grāmatu, bet tikpat ļoti negribas pateikt pārāk daudz, bet atstāt to kā noslēpumu, ko atklāt lasīšanas gaitā. Man pat nāksies apcirpt citātus, ko man ļoti gribas šeit pievienot, jo tie ir lieliski, bet vienlaikus tie tomēr var saturēt maitekļus.

Lai padarītu kaut ko īstu, tas nav jāpasaka. […] Lai justu, vārdi nebija nepieciešami. Katrā ziņā ne tādi, kas izsakāmi skaļi.

Stāsta galvenā varone ir jauna meitene Emīlija, kuras pamatnodarbošanās ir muļķot cilvēkus uz ielas, izkrāpjot viņiem naudu. Viņa zina, kādus vārdus katram teikt un uz kurām podziņām spiest, lai iegūtu sev vēlamo rezultātu. Un tad viņu savervē kāda slepena organizācija, kuras specializācija ir vārdi un tas, ko ar tiem var panākt. Mācības viņu skolā izklausās tik interesantas, ka man dikti gribētos savu šņukuriņu tur iebāzt un paostīties. Vispār jau šī skola man kaut kādā mērā atgādināja Cūkkārpu. Pirmkārt jau ar to, ka HP pasaulē burvestību veikšanas galvenais elements ir vārds, nepietiek vien smalki pavēcināties ar sarkankoka un pūķa sirds dzīslas zizli. Vārdi ir tie, kas kaut ko rada vai iznīcina. Bet mēs ikdienišķajā vientiešu pasaulē paveicam to pat bez zižļa. Par ko var pārliecināties, palasot komentārus internetā. Otra līdzība bija par to, kā vārdu nozīmes nezināšana var izraisīt briesmīgas sekas. Mājiens “Sectumsempra” virzienā. Mini maiteklis. Sorry not sorry.

Tad viņa nocēla no plaukta biezu grāmatu ar vilinošu nosaukumu – Maģijas lingvistika. […] Tā bija vēstures mācībstunda par to, kā cilvēki reiz ticējuši burtiskai maģijai, burvjiem, raganām un burvestībām. Viņi neatklāja svešiniekiem savu patieso vārdu, jo tie varēja izrādīties burvji. Un, ja redzēji kādu, kas izskatījās pēc burvja, tu novērsi skatu un aizspiedi ausis, pirms viņš paspēja tevi pakļaut savai gribai. No tā bija radušies tādi vārdi kā apburts, savaldzināts, apvārdots, noraganots, apmāts un savalgots.

Tā kā esmu apņēmusies īpaši nemaitekļot, tad labāk pastāstīšu par to, kā man patika Emīlija. Pēdējos gada laikā kino ir manīts zināms (iepriecinošs) daudzums filmu, kur ir tiešām izteiksmīgas un spēcīgas sieviešu lomas, tā ka situācija šai laukā nav bezcerīga. Bet man ir pagrūti atcerēties grāmatu, kuras varone man būtu tik ļoti simpatizējusi kā Emīlija ar savu trauslumu un savu spēku, ar savu cilvēcisko tieksmi sasteigt un kļūdīties, ar savu apbrīnojamo apņēmību, atjautību un nebaidīšanos iet uz visu banku. Un atteikšanos pieļautajām kļūdām dot varu viņu salauzt.

Emīlija negribēja vainot zābakus, tomēr bija sajūta, ka tie viņu pieviļ. Tie bija kā puiši, kuri sākumā izturas jauki un galanti, bet pēc pāris nedēļām tu saproti, ka viņi ir zemiski nelieši.

Ko vēl es jums drīkstu pastāstīt? Nesen uzzināju (nebiju pievērsusi tam uzmanību), ka liela daļa autoru cenšas savās grāmatās izvairīties no konkrēta gaduskaitļa vai zīmīgu notikumu pieminēšanas, lai tādējādi neļautu noteikt grāmatas notikumu brīdi, tā it kā novēršot satura novecošanu. Tāpat bieži vien notikumi risinās vai nu kādās visiem zināmās bezpersoniskās metropolēs vai no pirksta izzīstos neeksistējošos miestiņos, kas varbūt tikai pārāk ļoti atgādina autora dzimto krastu. Šajā grāmatā tiek minēta, piemēram, Vašingtona. Visi tādu zina. Un kkāds mazs raktuvju miests Austrālijā – Brokenhila (tā kā Makss Berijs ir austrālis, tad nav brīnums, ka daļu notikumu viņš risina dzimtenē). Reizēm grāmatās minētā informācija uzvedina mani pavandīties internetā, lai pārbaudītu dažus faktus vai apskatītos, kā īsti izskatās aprakstītā vieta (Google Maps te ļoti noder). Bet Brokenhila? Caur un cauri izdomāta, tā es spriedu. Un tad gluži nejauši uzdūros tai pilnīgi nesaistītā veidā un biju patiešām pārsteigta, ka šī vieta tomēr pastāv. Tiesa, pastāv arī atšķirības starp grāmatu un realitāti. Jo īstenībā Brokenhila nav maza. Tai pat ir sava lidosta. Un tajā ir rodami vieni no pasaulē bagātīgākajiem cinka, svina un sudraba krājumiem. Bet tā patiešām ir (kā grāmatā) uzcelta teju virs raktuvēm. Un tas skats uz valni, kas ieskauj raktuves, ir patiešām reāls. Bet gan ne tik nomācoši visur kā grāmatā.

Brokenhila - ekrānuzņēmums no Google Maps

Jaukais Brokenhilas raktuvju uzbērums – ekrānuzņēmums no Google Maps

Būsim atklāti – ikviens no mums lieto vārdus visdažādākajos veidos. Vārdi ir prasmīga manipulatora galvenais, un dažreiz pat vienīgais ierocis. Ir necenzētā lirika, ar kuru mēģinām izlādēt savu agresiju. Ir visi tie “nevaru” un “negribu”, ar kuriem mēģinām izčinkstēt atļauju nedarīt. Ir mīļvārdi. Ir naidvārdi. Ir vārdi, kas vienkārši aizpilda ēteru. Saukti par tukšu salmu kulšanu. Un šīs grāmatas galvenais lasīšanas blakusefekts bija tas, ka es sāku pastiprināti analizēt to, ko saku un rakstu. Ko es patiesībā mēģinu ar to pateikt. Mēģināju pieķert sevi, kā cenšos manipulēt ar saviem vārdiem, lai kaut ko panāktu. Tā, protams, var pamatīgi sapīties, jo nozīme ir ne tikai tam, kas tiek pateikts, bet arī tam, kas tiek noklusēts. Es pat varētu iet tiktāl, lai nosauktu šo grāmatu par sava veida obligāto literatūru, jo ir ļoti noderīgi apzināties, ko mēs darām ar vienu no spēcīgākajiem mums piešķirtajiem instrumentiem.

Mēs cenšamies sevi slēpt, tomēr patiesībā nevēlamies būt apslēpti pilnībā. Mēs gribam tikt atrasti. Agrāk vai vēlāk to atklāj katrs dzejnieks – aiz nevainojamām sienām nav nekā, ko būtu vērts sargāt. Patiesībā tur nav vispār nekā. Tā nu mēs iemainām noslēgtību pret tuvību. Mēs riskējam ar to, cerot, ka, atklādami sevi, ļausim kādam atrast ceļu pie mums.

4/5

Izdevējs: Prometejs