Tag Archives: Prometejs

“Tumšmute”

Standarta

Jau kopš bērna kājas esmu piedzīvojumu literatūras cienītāja. Jo kas var būt labāks kā aizraujošs stāsts par jūras braucieniem, laušanos caur džungļiem vai cepšanos tuksnešos, satikšanos ar nelietīgiem neliešiem, pirātiem un iezemiešiem, cīņu ar zvēriem un dabas stihijām, lai beigās atrastu gan lielumlielās bagātības, gan pats sevi?

Problēma tikai tā, ka pieaugšana un prasību rašanās attiecībā uz patērētās literatūras kvalitāti (valodu, sižetu u.tml. niekiem) liedz gūt prieku no daudzām piedzīvojumu grāmatām, jo tās bieži ir vai nu pārāk bērnišķīgas vai paviršas. Arī bērnības gadu labāko piedzīvojumu grāmatu pārlasīšana bieži beidzas ar vilšanos. Kas atliek? Mēģināt, mēģināt un vēlreiz mēģināt! Vai arī pārmesties uz citiem žanriem, piemēram, ceļojumu aprakstiem (kas reizēm nemaz nav piedzīvojumiem bagāti, bet gan ir viens liels kašķis ceļabiedru starpā) vai fantāzijas un fantastikas darbiem, kas parasti ir pilni ar dažādiem mošķiem un neparastiem piedzīvojumiem. Un bieži vien rakstīti pavisam pieaugušiem (ja neskaita faktu, ka viņi vēl joprojām grib lasīt pasakas) pieaugušajiem.

Tā kā manā tuvumā esošie mazie cilvēki sāk pieaugt un lasīt grāmatas, kuru tematika kaut cik pārklājas ar manu gaumi, es varu sākt uzbāzties ar ieteikumiem. Tiesa, grāmatas patikšana vai nepatikšana vienmēr ir ļoti subjektīva, un ar jauniem cilvēkiem vēl jo vairāk. Tāpēc cerība, ka ietrāpīsi, nav diži liela.

Uzzinot, ka Prometejs ir spēris soli bērnu grāmatu laukā, mani tirdīja ziņkāre, tāpēc, pirms doties uz Grāmatu izstādi, kur šai grāmatai jau bija jābūt pieejamai taustāmā formātā, es iemetu aci vecajā labajā Amazonē, kas ļauj izlasīt dažas lappuses un palīdzēt pieņemt lēmumu – vajag man šo vai nevajag. Izlasīju pirmo nodaļu un secināju, ka ir labi un ar humoru. Riskēšu! Bruņojusies ar atrunu, ka šo gabalu dāvināšu kādai jaunai dāmai, kas saka, ka viņai patīk piedzīvojumu stāsti, nopirku grāmatu un ērti iekārtojos dīvānā. Gan paturot prātā sāpīgās pieredzes, kad bērnu grāmata tik tiešām ir bērnu grāmata – sižets trakoti mazticams, dialogi garlaicīgi, joki tizli un sižeta caurumu vairāk kā krāteru uz Mēness. Sak – viņi tāpat ir par mazu, lai pamanītu šādas tādas nepilnības.

Un nu par grāmatu! 😀 Tumšmute ir viens no pēdējiem Drūmajiem ciemiem. Nu, patiesību sakot, ciemi kā tādi vēl pastāv, vienkārši tajos vairs nenotiek nekas neparasts. Izņemot Tumšmuti. Te vēl joprojām, izmantojot pārejas, no Apsēstās puses ik pa laiciņam iegāžas kāds briesmonis, atvainojiet – leģenda, – piemēram, mīnotaurs, mantikora vai bazilisks. Viņu nolūki nav nekādi mīlīgie, tāpēc Drūmajos ciemos ir leģendu mednieki, kas ir mācījušies un trenējušies tikt galā ar šitādiem maģiskiem neradījumiem, atvainojiet – leģendām.

Un tā kā Tumšmute ir pēdējais šāds ciems, var teikt, ka Fina tētis ir pēdējais leģendu mednieks. Viņš gan dēlu uzcītīgi gatavo amata pārņemšanai, bet nevar teikt, ka Finam tas labi padotos – lai gan viņš zina visus manevrus un darbības, ir tos izpildījis treniņos simtiem reižu, praksē kaut kā tas viss īsti nestrādā. Varbūt viņam nemaz tik ļoti negribas kļūt par leģendu mednieku, varbūt viņš nejūtas gana drosmīgs, varbūt viņam šķiet, ka nemūžam neaizvilks līdz tēta līmenim, jo viņš ir sasodīti izcils mednieks — Fina vecumā viņa bagāžā jau bija vairāki varoņdarbi, kamēr Fins… Nujā, Fins ir staigājoša neveiksme un, ieraugot briesmoni/leģendu labāk izlemj bēgt ātri ātri, nevis cīnīties. It kā nepietiktu ar spriedzi, ko rada fakts, ka pēc nepilna gada Finam ir jākļūst pilntiesīgu mednieku (kas nozīmē, ka līdz tam viņam ir jāveic vismaz trīs varoņdarbi), Apsēstās pasaules iebrukumu Tumšmutē kļūst arvien vairāk un ir skaidrs, ka briest kaut kas nelādzīgs.

Šis ir labi nostrādāts stāsts ar vieglu humoru, kas vēsta ne tikai par cīņu ar briesmoņiem, bet par drosmi, bailēm, pienākumiem, draudzību un piedzīvojumiem. Ir Fins, kurš nejūtas gatavs iet tēva pēdās un vēl tikai meklē savu ceļu, ir Fina tēvs, kas vienlaikus ir gan diezgan lecīgs varonis, gan arī tas cilvēks, kurš nešaubīgi zina savu uzdevumu un nevairās no tā. Arī varoņi ir tikai cilvēki, un arī viņiem gadās kļūdīties vai nodarīt kādam pāri. Savukārt briesmoņiem arī ir savs plāns, vēlmes un, kas zina – varbūt pat sirdsapziņa. To visu papildina izteiksmīgas ilustrācijas, īpaši noderīgas ir briesmoņu bildes un apraksti (nabaga baziliski). Un beigās vēl jauks cliff-hangerīts, lai būtu lielāka ziņkāre lasīt nākamo grāmatu.

Ja arī jums šī grāmata iepatiksies, tad ir divas jaukas ziņas – grāmatai ir 3 turpinājumi, kuri, cerams, nonāks arī pie latviešu lasītājiem. Otrā ziņa ir tā, ka sagatavošanā ir animācijas filma, un materiāls ir nodots ļoti prasmīgās rokās – tajās, kas strādājušas gan pie Pixar, gan Disney filmiņām. Tā kā ir pamats cerībām, ka arī šis materiāls tiks apstrādāts ar pienākošos cieņu.

5/5

Advertisements

“Nāve ir domāta vārguļiem”

Standarta

Es varētu sākt ar apgalvojumu, ka “Kāpņu pilsēta”, iespējams, būs mana gada Top3 grāmata. Vai to, ka tikpat iespējams ir tas, ka Roberts Džeksons Benets kļūs par vienu no maniem mīļākajiem autoriem. Bet, lai apliecinātu šo apgalvojumu patiesumu vai maldus, jāsagaida gada beigas, lai savilktu bilanci, un man ir jāizlasa vēl kāda viņa sarakstītā grāmata. Tikmēr es varu izteikt citus apgalvojumus, kas ir patiesi šobrīd (subjektīvi) – latviskajam grāmatas izdevumam ir tiešām skaists vāks (kas turklāt liek mazliet lauzīt galvu – vai tā ir roka? Vai tās ir kāpnes?). Un tam ir tik labs tulkojums, ka es šobrīd svārstos starp vēlmi izlasīt nākamo sērijas grāmatu angliski, jo tā ir dabūjama tūliņ, un vēlmi tomēr sagaidīt latvisko tulkojumu. Mani neizmērojami priecē, ka sāk sadzīt rētas, kas gūtas gadsimtu mijā, lasot tos šaušalīgos tulkošanas mēģinājumus, kas mani uz daudziem gadiem atbaidīja no latviski izdotās literatūras. Ar cieņu paklanos Viļa Kasima virzienā par lielisku darbu.

Tas pirmais apgalvojums par Top3 ir iespējamība tādēļ, ka, lai gan nešauboties lieku šai grāmatai 5 no 5, tās patiesā kvalitāte slēpjas pārdomās, uz kurām tā uzvedina. Jā, tā ir arī labi uzrakstīta, tajā nav traģisku sižeta feileru un arī beigas nav sačakarētas vai lieki izstieptas, kamēr autors izdomās, ko īsti iesākt. Nu ok, vienīgi dievību izcelsmes jautājums uz visa tā fona likās dikti novienkāršots. Runājot par tematiku – visi mēs zinām zelta likumu – uzmanīties, ar ko apspriest sensitīvās tēmas – politika, reliģija, sekss, nauda. Šeit ir papilnam un bez aiztures par reliģiju – dievu izcelsmi, mūsu bailēm no tiem, mītiem, dievību spēju apšaubīšanu, reliģisko fanātismu un tā sekām. Tāpat arī par visur aktuālo politiku, ar kuru roku rokā soļo uzticamās draudzenes Korupcija, Birokrātija un Visatļautība (atliek vien iedomāties par tām priedēm), komiteja uz komitejas, tukša muldēšana utt. utjpr. Un viss tik pazīstami…

Politiskie instinkti dažādās valstīs varbūt izpaužas atšķirīgos veidos, taču zem pompozitātes un ceremonijām visur slēpjas vienas un tās pašas preteklības.

Sākumā es nebiju īsti droša, vai šī grāmata man patiks – daudz izdomātu notikumu un nosaukumu ar mājienu Krievijas (Bulikova, bet kāpēc ne – Buļikova? Būtu ierastāk.) un Indijas (Šaipūra) virzienā. Ir grāmatas, kurās visu šo apzīmētāju kļūst par daudz un bez detalizēta grafika blakus ir grūti izsekot, kas ir kurš. Bet šeit iejušanās jaunajā pasaulē notika visai organiski. Un tad vēl, protams,“Prometeja” Feisītī publicētais ķircinātājs, kuru izlasot, vairs nebija jādomā, vai turpināt. Jo, ja cilvēks prot šādi virknēt vārdus, tad man nav šaubu par kvalitāti:

Milža skatiens bija neticami, necilvēcīgi nedzīvs, taču sievietes acis ir tieši pretējas – tās ir lielas un maigas, un tumšas kā dziļas akas, kurās peld daudz zivju. Sieviete pasmaida. Smaids nav nedz patīkams, nedz arī nepatīkams, tas ir kā smalks sudraba šķīvis, kas tiek izvilkts par godu kādam īpašam gadījumam, tad nospodrināts un atlikts iepriekšējā vietā.

Autora attēls no goodreads.com profila

Autora attēls no goodreads.com profila

Mēģinot turpināt izvairīties no grāmatas satura izklāsta (ja sākšu, tad noteikti kko nomaitekļošu gluži neviļus), pievērsīsimies autoram – Robertam. Viņa attēls varētu likt domāt, ka viņš ir tīrākais eņģelītis. Bet, ielasoties grāmatā, man sāka rasties jautājumi – ko tieši viņš ir mācījies skolā, ka cilā šitentādas tēmas? Un nejaukais Gūglis man šoreiz galīgi negribēja palīdzēt ar faktiem. Atradu tikai kādu visai interesantu interviju, no kuras neuzzināju, ko viņš ir mācījies, bet uzzināju, ka viņa darba lauks ir spekulatīvā fikcija. Tāpat viņam ir visai plašs blogs savā mājaslapā, bet pagaidām tur tikai bišķiņ iebāzu šņukuru. Turpināšu izmeklēšanu. Citu viņa grāmatu apraksti liek domāt, ka tās būs “dark and twisted stuff” tieši manā gaumē.

Kāda jēga nogalināt cilvēkus, ja tā vietā var likt viņiem izskatīties kā nekompetentiem muļķiem?

Ok, beidzot mazliet par sižetu. Bulikova ir kādreizējais Kontinenta centrs. Un Kontinents ar savu dievu palīdzību reiz visai brutāli iekaroja un apspieda apkārtējās valstis līdz tās kolonija Šaipūra sacēlās, nogalināja Kontinenta dievus un paši kļuva par apspiedējiem. Stāsts sākas ar to, ka Bulikovā tiek noslepkavots Šaipūras vēsturnieks un notikušo izmeklēt ierodas īpašā izmeklētāja Šara kopā ar savu vēl īpašāko “sekretāru” Sigrudu. Tomēr Bulikova ir vēl īpašāka ar to, ka tajā vēl ir saglabājušās bijušo dievību maģijas pēdas un ne viss ir tāds, kādu to saredz acs. RJB ir uzbūris niansētu stāstu par apspiestajiem un apspiedējiem, par lomu maiņu, par naidu un dusmām simtiem gadu garumā, par vēsturi un tās sagrozīšanu pēc vajadzības (visi zinām, kā to dara!).

Man šķiet, ka vēsturniekiem jābūt patiesības glabātājiem. Mums jāsaka viss, kā ir – godīgi un bez ļauniem nolūkiem. Tas ir labākais, ko varam veikt.

RJB ir radījis galvenos varoņus, kas nav nedz skaisti, nedz iznesīgi, tomēr daļa stāsta ir arī par to, ka “visas pasaules radības ir piedzīvojušas kaut īsu, kaut niecīgu mīlestības brīdi.” Tieši šī cilvēcība, zaudējumi un vilšanās otrā vai apkārtējā pasaulē padara viņus tik īpašus, ne tik daudz fakts, ka šie varoņi neizskatās kā ierasts varoņteikās – Šara ir maza auguma, kaulaina un biezām brillēm, Sigruds – milzīgs, nerunīgs vienacis skandināvs. Un tad vēl ir Bulikovas gubernatore Mulagēša, kas ir pretstats visam maigam, jaukam, sievišķīgam, tomēr ir tik sasodīti forša! Šī grāmata kaut kā ļoti personiski mani uzrunāja un jā, mazliet salauza manu sirdi, bet es te nevaru teikt, kurās vietās tieši, jo tad sanāks maiteklis. Visumā – skaisti un gudri. Palutiniet sevi.

Aizmiršana ir kaut kas ļoti skaists. [..] Lai kāpurs varētu kļūt par tauriņu, tam jāaizmirst savas kāpura dienas. Tad notiks tā, it kā kāpurs nekad nebūtu bijis un tauriņš būtu bijis vienmēr.

5/5

Izdevējs: Prometejs

Iesākumā bija Vārds

Standarta

“Mēs pakļaujam citus, uzzinot, kas viņi ir, un pavēršot to pret viņiem pašiem.”

Pirms lasīšanas par Maksa Berija grāmatu “Leksikons” zināju tikai tik daudz, ka man kā caurkritušam filologam un čaklam vārdu vērpējam tā īpaši varētu iet pie sirds. Un gāja arī! Tagad ir tā, ka ļoti gribas pastāstīt par šo grāmatu, bet tikpat ļoti negribas pateikt pārāk daudz, bet atstāt to kā noslēpumu, ko atklāt lasīšanas gaitā. Man pat nāksies apcirpt citātus, ko man ļoti gribas šeit pievienot, jo tie ir lieliski, bet vienlaikus tie tomēr var saturēt maitekļus.

Lai padarītu kaut ko īstu, tas nav jāpasaka. […] Lai justu, vārdi nebija nepieciešami. Katrā ziņā ne tādi, kas izsakāmi skaļi.

Stāsta galvenā varone ir jauna meitene Emīlija, kuras pamatnodarbošanās ir muļķot cilvēkus uz ielas, izkrāpjot viņiem naudu. Viņa zina, kādus vārdus katram teikt un uz kurām podziņām spiest, lai iegūtu sev vēlamo rezultātu. Un tad viņu savervē kāda slepena organizācija, kuras specializācija ir vārdi un tas, ko ar tiem var panākt. Mācības viņu skolā izklausās tik interesantas, ka man dikti gribētos savu šņukuriņu tur iebāzt un paostīties. Vispār jau šī skola man kaut kādā mērā atgādināja Cūkkārpu. Pirmkārt jau ar to, ka HP pasaulē burvestību veikšanas galvenais elements ir vārds, nepietiek vien smalki pavēcināties ar sarkankoka un pūķa sirds dzīslas zizli. Vārdi ir tie, kas kaut ko rada vai iznīcina. Bet mēs ikdienišķajā vientiešu pasaulē paveicam to pat bez zižļa. Par ko var pārliecināties, palasot komentārus internetā. Otra līdzība bija par to, kā vārdu nozīmes nezināšana var izraisīt briesmīgas sekas. Mājiens “Sectumsempra” virzienā. Mini maiteklis. Sorry not sorry.

Tad viņa nocēla no plaukta biezu grāmatu ar vilinošu nosaukumu – Maģijas lingvistika. […] Tā bija vēstures mācībstunda par to, kā cilvēki reiz ticējuši burtiskai maģijai, burvjiem, raganām un burvestībām. Viņi neatklāja svešiniekiem savu patieso vārdu, jo tie varēja izrādīties burvji. Un, ja redzēji kādu, kas izskatījās pēc burvja, tu novērsi skatu un aizspiedi ausis, pirms viņš paspēja tevi pakļaut savai gribai. No tā bija radušies tādi vārdi kā apburts, savaldzināts, apvārdots, noraganots, apmāts un savalgots.

Tā kā esmu apņēmusies īpaši nemaitekļot, tad labāk pastāstīšu par to, kā man patika Emīlija. Pēdējos gada laikā kino ir manīts zināms (iepriecinošs) daudzums filmu, kur ir tiešām izteiksmīgas un spēcīgas sieviešu lomas, tā ka situācija šai laukā nav bezcerīga. Bet man ir pagrūti atcerēties grāmatu, kuras varone man būtu tik ļoti simpatizējusi kā Emīlija ar savu trauslumu un savu spēku, ar savu cilvēcisko tieksmi sasteigt un kļūdīties, ar savu apbrīnojamo apņēmību, atjautību un nebaidīšanos iet uz visu banku. Un atteikšanos pieļautajām kļūdām dot varu viņu salauzt.

Emīlija negribēja vainot zābakus, tomēr bija sajūta, ka tie viņu pieviļ. Tie bija kā puiši, kuri sākumā izturas jauki un galanti, bet pēc pāris nedēļām tu saproti, ka viņi ir zemiski nelieši.

Ko vēl es jums drīkstu pastāstīt? Nesen uzzināju (nebiju pievērsusi tam uzmanību), ka liela daļa autoru cenšas savās grāmatās izvairīties no konkrēta gaduskaitļa vai zīmīgu notikumu pieminēšanas, lai tādējādi neļautu noteikt grāmatas notikumu brīdi, tā it kā novēršot satura novecošanu. Tāpat bieži vien notikumi risinās vai nu kādās visiem zināmās bezpersoniskās metropolēs vai no pirksta izzīstos neeksistējošos miestiņos, kas varbūt tikai pārāk ļoti atgādina autora dzimto krastu. Šajā grāmatā tiek minēta, piemēram, Vašingtona. Visi tādu zina. Un kkāds mazs raktuvju miests Austrālijā – Brokenhila (tā kā Makss Berijs ir austrālis, tad nav brīnums, ka daļu notikumu viņš risina dzimtenē). Reizēm grāmatās minētā informācija uzvedina mani pavandīties internetā, lai pārbaudītu dažus faktus vai apskatītos, kā īsti izskatās aprakstītā vieta (Google Maps te ļoti noder). Bet Brokenhila? Caur un cauri izdomāta, tā es spriedu. Un tad gluži nejauši uzdūros tai pilnīgi nesaistītā veidā un biju patiešām pārsteigta, ka šī vieta tomēr pastāv. Tiesa, pastāv arī atšķirības starp grāmatu un realitāti. Jo īstenībā Brokenhila nav maza. Tai pat ir sava lidosta. Un tajā ir rodami vieni no pasaulē bagātīgākajiem cinka, svina un sudraba krājumiem. Bet tā patiešām ir (kā grāmatā) uzcelta teju virs raktuvēm. Un tas skats uz valni, kas ieskauj raktuves, ir patiešām reāls. Bet gan ne tik nomācoši visur kā grāmatā.

Brokenhila - ekrānuzņēmums no Google Maps

Jaukais Brokenhilas raktuvju uzbērums – ekrānuzņēmums no Google Maps

Būsim atklāti – ikviens no mums lieto vārdus visdažādākajos veidos. Vārdi ir prasmīga manipulatora galvenais, un dažreiz pat vienīgais ierocis. Ir necenzētā lirika, ar kuru mēģinām izlādēt savu agresiju. Ir visi tie “nevaru” un “negribu”, ar kuriem mēģinām izčinkstēt atļauju nedarīt. Ir mīļvārdi. Ir naidvārdi. Ir vārdi, kas vienkārši aizpilda ēteru. Saukti par tukšu salmu kulšanu. Un šīs grāmatas galvenais lasīšanas blakusefekts bija tas, ka es sāku pastiprināti analizēt to, ko saku un rakstu. Ko es patiesībā mēģinu ar to pateikt. Mēģināju pieķert sevi, kā cenšos manipulēt ar saviem vārdiem, lai kaut ko panāktu. Tā, protams, var pamatīgi sapīties, jo nozīme ir ne tikai tam, kas tiek pateikts, bet arī tam, kas tiek noklusēts. Es pat varētu iet tiktāl, lai nosauktu šo grāmatu par sava veida obligāto literatūru, jo ir ļoti noderīgi apzināties, ko mēs darām ar vienu no spēcīgākajiem mums piešķirtajiem instrumentiem.

Mēs cenšamies sevi slēpt, tomēr patiesībā nevēlamies būt apslēpti pilnībā. Mēs gribam tikt atrasti. Agrāk vai vēlāk to atklāj katrs dzejnieks – aiz nevainojamām sienām nav nekā, ko būtu vērts sargāt. Patiesībā tur nav vispār nekā. Tā nu mēs iemainām noslēgtību pret tuvību. Mēs riskējam ar to, cerot, ka, atklādami sevi, ļausim kādam atrast ceļu pie mums.

4/5

Izdevējs: Prometejs