Sausums (“The Dry”)

Standarta

Tādu viņu var noķert tepat Globusa grāmatnīcā

Džeinas Hārperes (Jane Harper) romānam “The Dry” (Sausums) uzklīdu kaut kur interneta ārēs, nospriedu, ka varētu būt lasāms, ieliku savā Goodreads lasāmlistē, un tur tas būtu palicis vēl kādus gadus, ja ne pāris lietas vienlaikus – Goodreads bija ielikuši Hārperes jauno romānu “Force of Nature” savos jaunumu e-pastos un draudzene man pajautāja, kādiem ārzemju blogiem es sekoju. Es nesekoju nevienam, jo neesmu speciāli pētījusi šo jautājumu, bet nejauši neesmu uzklīdusi nevienam blogam, pie kura man īpaši gribētos atgriezties – pārsvarā uzduros ļoti glīti noformētiem blogiem, kur nekā daudz vairāk par smukām bildītēm nav, jo pārdomas diemžēl ir tādā pamatskolnieka līmenī. Todien sanāca pievērsties blogpētniecības jautājumam, un kādā (tīri pieņemamā) blogā izlasīju Hārperes otrās grāmatas vērtējumu, pakašājos savā jau minētajā Goodreads listē un nolēmu – ok, ir laiks! (Starp citu, drīkst man ieteikt labus, angliski rakstošus grāmatu blogerus, kuri lasa arī ko citu bez YA distopijām.)

Tātad par grāmatu. Pirmo reizi 20 gadu laikā federālais aģents Ārons Falks ierodas savā dzimtajā mazpilsētā Austrālijas laukos, lai apmeklētu sava labākā drauga Lūka bēres. Teikt, ka Āronu gandrīz neviens nepriecājas redzēt, būtu maigi teikts. Pirms tiem pašiem 20 gadiem Ārons tika turēts aizdomās par skolasbiedrenes slepkavību, bet Lūks bija viņa alibi. Un kāds zina, ka viņi abi meloja. Tagad Lūks ir miris, it kā nošāvies, pirms tam nokopjot savu sievu un dēlu. Visiem viss šķiet nepārprotams – puisim no ilgstošā karstuma un nebeidzamajām divus gadus garā sausuma radītajām problēmām izdeguši drošinātāji. Tikai Lūka vecākiem un vietējam policistam Rako, kurš pilsētā ieradies vien pirms pāris nedēļām, viss nešķiet tik vienkārši. Ārons tiek pierunāts palīdzēt ar izmeklēšanu, un viņa problēmas var sākties.

Jo dziļāk Ārons un Rako rok, jo skaidrāk ir redzams, ka kādam ļoti nepatīk vai nu rakšanās šajā konkrētajā lietā vai Ārona klātbūtne. Vai arī abas. Tieši un netieši draudi, lielas un mazas riebeklības, dažādi apvainojumi un melni mazpilsētas noslēpumi. Un kur nu vēl tā senā Ellijas slepkavības lieta, kas tā arī palikusi neatrisināta.

The guy had probably been waiting twenty years to feel superior to someone and wasn’t about to waste his chance.

Hārperei ir izdevies radīt ļoti pārliecinošu naidīgas, noslēgtas un maziskas mazpilsētas sabiedrības tēlu, kur visi danco pēc vienas stabules, kur visi mīž no tā viena stabulētāja un ir gatavi iztikt bez sava personiskā viedokļa, jo tā ir vieglāk. Es pat nevaru izstāstīt, cik ļoti mani tas viss tracināja. Diemžēl pārāk labi pazīstama attieksme. Autorei izdevās situāciju uzkurināt līdz pakāpei, ka es baidījos, ka Ārons nākamo rītu vairs nesagaidīs (par spīti faktam, ka zinu – par viņu ir uzrakstīta jau otra grāmata). Es turēju aizdomās gandrīz visus personāžus un penterēju savā galvā sarežģītus scenārijus (neviens no tiem nebija pareizs). Vienvārdsakot – es lieliski pavadīju laiku! Vakaros man bija sevi jāpierunā uzvesties prātīgi un iet gulēt, nevis turpināt lasīšanu.

His flat may be quiet and empty when he returned at the end of each day, but he wasn’t watched by curious eyes that knew every last thing about him. His neighbors didn’t judge him, or harass him and spread rumors about his family. They didn’t leave animal carcasses on his doorstep. They left him alone.

Paralēli Lūka slepkavības izmeklēšanai vijas pagātnes stāsts – par četriem draugiem, no kuriem viena dzīve aprāvās 16 gadu vecumā. Par dirnēšanu uz parka soliņiem, pa klusiņām strebjot grādīgus dzērienus un lūkojot, vai kaut kur netuvojas vietējais ments ar rājienu. Par pirmās mīlestības mazajiem, kautrīgajiem aizmetņiem. Par labi slēptu izmisumu un ne tik veiksmīgi slēptu greizsirdību. Par vardarbību ģimenē, kuru visi redz, bet nevienam nav drosmes iejaukties. Par vainas apziņu, kas gail vēl visus šos gadus vēlāk.

Kas man patika – ļoti emocionāli sasaistījos, lai gan ne ar to vieglāko tēmu, patika ieskats Austrālijā par spīti tam, ka autore piemin dažādas zirnekļu sugas, ko nejauši gandrīz iegūglēju, un tikai austrāliešiem raksturīgās angļu valodas īpatnības, tā ka iemācījos arī šo to jaunu. Pilnīgi noteikti lasīšu arī otro grāmatu par Āronu Falku. Iespējams, ka vispār ir vērts paskatīties austrāļu literatūras virzienā, šķiet, ka viņi tur lejā dara lietas nedaudz savādāk.

Tas, kas man nepatika – ka pēc tā, kā mani šī grāmata uzkurināja, beigas man šķita nu tādas pārāk vienkāršas, atrisinājumā pietrūka tā uhh! momenta. Tāpat ar to pagātnes stāstu – tas tika pabeigts, lasītājs uzzināja, kas īsti notika, bet pietrūka risinājuma saistības ar šodienu un tādas kārtīgas nobeiguma sajūtas. Bet tas varbūt viss tāpēc, ka biju tik ļoti uzvilkusies grāmatas vidū 😀

Visumā varu ieteikt, ja patīk šis žanrs, un gribas pamēģināt kaut ko varbūt nedaudz atšķirīgu no ierastā amerikāņu un britu krimiķu stila.

4/5

Advertisements

2 responses »

  1. Izklausās labi. Man no austrāļiem ir tikai viena īpatnēja grāmata par eikaliptiem, tur iepīts arī mīlas stāsts. Kaut ko viņi tiešām dara savādāk. Ir citas nianses, citi uzsvari.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

w

Connecting to %s