Gada pārskats (2017)

Standarta

Galvā viss notiek daudz gludāk, bet, kolīdz atveru sadaļu “Add New Post”, visas manas domas samudžinās kaut kādā šļureklī un atsakās izlikties “uz papīra” kaut cik jēdzīgos virknējumos. Tā būtībā bija visa 2017. gada, ne tikai šodienas problēma. Iekšā ir, bet ārā nenāk. Vai – ja nāk, tad absolūti nebaudāmā savārstījumā, kuru es nespēju publicēt. Nu neko darīt, sanāca blogam atslodzes gads. Kaut kad pa vidu visam man vēl uznāca pārdomas par savas lasīšanas bezjēdzību, jo – kam gan no tā ir kāds labums? Ja es vēl lasītu kādu populārzinātisku grāmatu, varētu teikt, ka kļūstu gudrāka. Bet tāda daiļliteratūra, kas tevi kā personu bagātina, dara gudrāku, iejūtīgāku vai labāku, ir sastopama diezgan reti. Un vai es savā vecumā īpaši vairs mainos grāmatu iespaidā? Neesmu jau pusaudze. Nu ok, lasot es vismaz bagātinu savu valodu, kas man noder darbā. Varbūt esmu beidzot nobriedusi kaut kam nopietnākam? Tipa klasikai. Lai nu kā – līdzīgas eksistenciālas pārdomas bija attiecībā uz blogu, kura jēgu arī ir pagrūti pierādīt.

Vēl pērn es mēģināju meklēt prieku. Sapratu, ka jāsāk pierakstīt lietas, kas mani iedvesmo vai vienkārši uzlabo garastāvokli, lai švakajos brīžos atcerētos, kas ir manā aptieciņā. Atklāju, ka lieliski strādā ne tikai kaķu video YouTube, bet arī vienkārši komēdijas – smieklu spēks tiešām reizēm tiek aizmirsts, bet tas ir iespaidīgs. Runājot par prieku un smiekliem – ja jūsu tuvumā nonāk Rūdolfs Kugrēns ar savu jaunāko stāvizrādi, ko tieši tā arī sauc – “Prieks”, tad iesaku apmeklēt. Šis puisis redzami progresē, un arī šoreiz piedāvā pāris stundas jauki pasmieties pašiem par sevi. Prieks, protams, bija arī ceļojumos, īpaši mani pārsteidza Islande (jo pārsteidza un sajūsmināja brīdī, kad viss jau likās meh un redzēts, un bijis) un īpaši iepriecināja Florence, un ne tikai dēļ vairākiem feikajiem Dāvidiem.

Diezgan liela atslodze pērn sanāca arī attiecībā uz kino, jo maz kas no kino repertuāra mani spēja uzrunāt. Tā īpaši varu izcelt tikai pāris filmas – “King Arthur: Legend of the Sword”, par kuru vēl arvien uzskatu, ka tā ir netaisnīgi nenovērtēta, un “Wind River”, kas bija tāda tiešām tumša un dziļa upe, kas visai sāpīgi ielīda aiz ādas un ilgi nepameta manas domas. Vēl ļoti laba bija “Paddington 2” – par pirmo filmu gan biju lielākā sajūsmā, tomēr arī šī bija lieliska, sirsnīga un vietām absurdi smieklīga ģimenes filma. Un Hjū Grānts – vienkārši izcils! Turklāt likās, ka viņš lieliski pavada laiku, nemitīgi pārģērbjoties, tēlojot dažādas lomas un shēmojot visādas nelietības. Kamēr lācītis Padingtons vienkārši ir jūsu vislabākais un pozitīvākais draudziņš, kurš vienkārši neprot būt citāds.

Televīzijā 2017. gadā beidzot sagaidījām JKR detektīvstāstu ekranizāciju – “Strike”. Esmu ar to visai apmierināta, tikai Kormoranu Straiku es biju iztēlojusies drūmāku un skarbāku, Tom Burke atveidotais Kormorans ir vairāk tāds kā mīlīgs lācītis. Tā kā šo seriālu skatījos TV tiešraidē internetā, tad vienreiz nedaudz kļūdījos ar raidlaikiem un ieslēdzu tiešraidi stundu agrāk un uztrāpīju uz raidījumu “Country Files”. Pati sev par pārsteigumu totāli pielipu pie ekrāna un pēc nedēļas jau tiešraidi ieslēdzu tieši uz šo raidījumu. Tā nu pāris neparastās stundās uzzināju par tradicionālo bišu sugu atjaunošanu, Anglijā audzētām aprikozēm, ganu suņu sacensībām (tur ir iesaistīts arī bariņš aitu), izmirstošajām profesijām un kā tās nodot nākamajām paaudzēm, un pašu interesantāko – kāpēc augustā lapsenes paliek pilnīgi stulbas, un no tām nevar atkauties. (Tur ir liela līdzība ar cilvēkiem, kā izrādās.) Daudz interesantāk par lielo un mazo internetu kopāņemot.

Vēl pieminēšanas vērts ir nedaudz neparastāks realitātes šovs – “Astronauts: Do You Have What It Takes?” Šajā raidījumā, kuru vada pazīstamais kanādiešu astronauts Kriss Hadfīlds (Chris Hadfield), piedalās cilvēki, kuru mērķis (ne tikai sapnis) ir kļūt par astronautiem. Tādēļ tur ir mediķi, zinātnieki, piloti un tamlīdzīga kaluma cilvēki. Galvenā balva – paša Krisa rekomendācija astronautu atlasē. Šis bija tiešām interesants raidījums, īpaši tie pārbaudījumi, kas bija jāveic dalībniekiem. Protams, no vienas puses atkal jau redzu, kāds čaiņiks esmu es pati, salīdzinājumā ar šiem cilvēkiem, no otras puses – patiešām interesanti, cik cieši saistītas var būt dažādas prasmes, piemēram, datorspēles un helikopteri vai robotu vadīšana. Tā ka – nekad nevar zināt, kur tavas prasmes var noderēt.

Seriāls, par kuru gribas parunāt, ir jaunzēlandiešu ražotais “The Almighty Johnsons” (2011-2013, 3 sezonas). Kaut kad pasen man to ieteica draudzene, tā nu kādā brīdī, kad nekas cits skatāms mani neuzrunāja, atradu šo atzīmētu IMDb watchlist-ā (kurā parasti gandrīz nekad neieskatos). Stāsts ir par četriem brāļiem, kas vienlaikus ir arī skandināvu dievu inkarnācijas, un notikumi sākas jaunākā brāļa Aksela 21. dzimšanas dienā, kad viņā iemiesojas neviens cits kā pats Odins. Tad nu brāļi ķeras pie lielā uzdevuma – piepildīt pareģojumu, ka tad, kad Odins satiks savu Frigu un apvienosies ar viņu visos veidos, visi dievi atgūs savas patiesās spējas. Piemetiet stāstam pāris orākulus un dažas dievietes, un viss var notikt. Jaunzēlandieši acīmredzot lietas dara citādāk, un šeit nu nevar sūdzēties par sieviešu ekspluatāciju kā to dara GoT kritiķi – vīriešu plikumu te ir daudz vairāk kā sieviešu, un arī seksa te ir pārpārēm. Vai tā ir kāda dievu būšana? Vispār ļoti smieklīgs, bet vietām arī ļoti nopietns un dramatisks gabals. Viss tādā labā līdzsvarā, turklāt tikai 3 sezonas, un vēl svarīgāk – stāsts arī tiek ļoti veiksmīgi pabeigts. Es labprāt stāstītu par to vēl un vēl, bet foršāk tomēr ir zināt mazāk un ļaut pašam visu ieraudzīt. (Tai skaitā “The Cock of Destiny”.)

Un nu pie grāmatām. Kopumā 2017. gada lasīšanas bilance ir ok. Plānu izpildīju un nedaudz pārpildīju – 71 grāmata un 18 990 lappuses. Varu piekrist Sibillai par tiešām labo grāmatu trūkumu, lai gan šogad dažas jaukas tomēr man gadījās. Tādas galīgi sliktās, par laimi, bija mazākumā. Laikam jau ar gadiem labāk veicas atsijāt sēnalas, neuzķeroties uz izdevēju slavinājumiem un nemaz nesākot tās lasīt. Bet pa kādam mēslam jau tāpat viltīgi iespraucas. Mazliet izplūdīšu par dažām jaukākajām lasītajām grāmatām.

“The Penguin Lessons” nopirku dēļ vāka un stāsta par izglābtu pingvīnu. Lai gan tā nav ne pati aizraujošākā, ne visizcilākajā valodā uzrakstītā grāmata, tai uz mani bija brīnumains efekts, to lasot es jutos, it kā atrastos baltā un pūkainā mīlestības mākonītī. Vai kkā tamlīdzīgi. Katrā ziņā ļoti jauka sajūta. Gribētu vēl kādu grāmatu (vai citas lietas), kas man liek tā justies. Tāpēc es turpinu par to visiem stāstīt. “Omce sūta sveicienus un atvainojas” bija no citas operas un izvilka no maniem atmiņu apcirkņiem epizodes, kuras esmu rūpīgi centusies aizmirst. Par to, kā negribas iet uz skolu, jo zini, ka tur atkal ies vaļā apcelšanas maratons. Par to, kā iemācies dirnēt skolotāju istabas tuvumā, jo tad vienkārši ir mazākas cerības norauties no skolasbiedriem, kas tomēr mīž no učukiem. Par to, kā skolotāji piever acis uz notiekošo, cerot (?), ka bērni savas attiecības paši nokārtos. Tas viss ir izstāstīts arī “Omcē”, un, jā, tāda ir tā realitāte, ļoti precīzi. Visai precīzi bija arī citi novērojumi – par to, kā dusmojamies uz saviem vecākiem, kā cits citu ātri vien ieklasificējam noteiktā kategorijā un pēc tās arī vērtējam, cik ļoti mums patīk turēties pie senseniem aizvainojumiem. Bet vienlaikus arī ļoti pozitīva un tiešām brīnišķīga grāmata. Vislabāk man patika, kā Bakmans it kā Omces vārdā pilnīgi bezkaunīgi zog idejas no Lindgrēnes, Roulingas un citiem.

Pilnīgi negaidot savā varā mani paņēma “Misters Gvins”. Līdz tam Bariko darbus nebiju lasījusi, nezināju, ko vispār no viņa gaidīt. Un līdz tam dzirdētie vērtējumi šai grāmatai nemaz nebija tik spīdoši. Paņēmu to bibliotēkā tikai tāpēc, ka tā ir tāda paplāna. Un tad izrādījās, ka tā ir brīnišķīga! Līdzīgi kā ar pingvīna grāmatu – apjūsmoju, bet atturos visiem ieteikt tikai tāpēc, ka tikpat iespējams, ka jums tā nemaz nepatiks. “The Language of Thorns” bija risks, kas atmaksājās. No YA autores Leigh Bardugo darbiem nekas līdz šim nebija lasīts, bet izrādījās, ka viņa ir varena valodas vērpēja un ir savērpusi ļoti skaistas un nopietnas pasakas. Savaldzināja! Noteikti varu ieteikt tiem, kam patīk pasaku interpretācijas. “Leons un Luīze” manā lasāmsarakstā nonāca tikai pēc tam, kad biju izlasījusi interviju ar autoru. Līdz tam es to biju pēc anotācijas norakstījusi kā “ne priekš manis”. Izrādījās, ka bija ļoti pat priekš manis. Nedaudz smeldzīgs, bet ļoti skaists stāsts par Leonu un Luīzi, kurus drīz pēc satikšanās izšķir karš, pārpratumi un citi cilvēki. Abi domā, ka otrs ir gājis bojā uzlidojumā. Viņi atkal satiekas vairākus gadus vēlāk, kad Leons jau ir precējies. Un tā nu ir sieviete, ar kuru Leons dzīvo un audzina bērnus, un ir sieviete, pēc kuras viņš visu dzīvi ilgojas. It kā izklausās pēc apraksta diezgan depresīvi, bet autoram tomēr sanācis to visu izstāstīt kaut kā skaisti un sirsnīgi. Ļoti patika arī ieskats to laiku Francijā.

Šis bija gads, kurā pametu vairāk grāmatu, nekā ierasts. Un ar “pametu” es domāju – pārtraucu lasīt ar pārliecību nekad neturpināt. Pēdējā no tādām bija “Kavendonas nams”, kurai izlasīju 130 lappuses un secināju, ka mani pat neinteresē, kas turpmāk notiks ar grāmatas varoņiem, tādēļ nav jēgas tērēt laiku un mocīt šo grāmatu uz priekšu, ja es zinu, ka man ir pilns plaukts ar daudz labāk uzrakstītām grāmatām, kuras man sagādās vairāk prieka.

2017. gadā netiku galā ar savu apņemšanos lasīt foliantus (600+ lpp.). Teikšu godīgi – es netiku tai pat tuvu. Tipa biju iedomājusies vispirms iedzīt Goodreads lasīšanas izaicinājumu un tad, ieguvusi jauku un mierinošu handikapu, pievērsties garajiem gabaliem. Ka tik ne tā. Simts citas lietas un grāmatas pa vidu. Nu ko, šogad mēģināšu sākt ar tiem foliantiņiem, pa vienam vien. Vēl šīgada plāns ir lasīt vairāk non-fiction literatūru, esmu reāli pēc tās sailgojusies. Un izlasīt un atdot īpašniekiem aizlienētās grāmatas, kas pie manis iestrēgušas. Vēl es varētu mazāk iet uz bibliotēku, jo tā vienmēr nojauc manus iesāktos lasāmplānus, jo es vienādiņ atvelkos mājās ar vēl pāris grāmatām. It kā man trūktu, ko lasīt!!!

Tā kā man netrūkst, ko lasīt, tad es vēl esmu sadomājusi šogad iesaistīties vismaz vienā lasīšanas izaicinājumā. Vēl gan neesmu izlēmusi, kurā. Ja arī jums ir līdzīga vēlme, bet nezināt, kurā izaicinājumā mesties, šeit ir gana garš saraksts ar dažādām iespējām. Varbūt saņemšos arī beidzot izlasīt Ferrantes grāmatas, kurām līdz šim nav sanācis atrast laiku. Saprotu, ka tur, visticamāk, uzreiz jāierēķina stundas visām četrām. Nu jā, plāni man ir. Varbūt, ka kādu daļu no tiem arī izdosies piepildīt 🙂 Un jums arī lai ražīgs un labām lietām pilns Jaunais gads!

Advertisements

8 responses »

  1. Lai veicas ar plāniem! Un izskatās, ka gads ir bijis tīri labs. Piekrītu, ka arī ar labām filmām šogad bija nedaudz trūcīgāk, bet dažas nudien bija lieliskas kā Zvjaginceva Nemīlestība vai Mārtina Makdona Three Billboards Outside Ebbing, Missouri.

  2. Ceru, ka eksistenciālā krīze ir pāri un turpināsi gan lasīt, gan rakstīt. Tevis dēļ esmu atzīmējusi krietnu lērumu filmu, seriālu un grāmatu. Tas nekas, ka pa lielam tas palicis tikai atzīmēšanas statusā. 😁
    Lai veicas ar tām lielajām grāmatām!

    • Paldies, Mairit! 🙂 Ceru, ka kaut kas no atzīmētā arī kādreiz sagādās kādu prieku! Eksistenciālā krīze uznāk viļņveidīgi, bet, iespējams, ka bloga rakstīšanai vnk jāpiesaista vairāk gribasspēka. No lasīšanas gan neatteikšos, un vienam ķieģelim jau esmu pieķērusies, tā ka sākums ir labs!

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.