Tag Archives: crime

“Force of Nature”

Standarta

Kad atklāju kādu jaunu autoru, kas man iet pie sirds, es svārstos starp divām galējībām – mesties uzreiz izlasīt visu bibliogrāfiju (un riskēt ar apnikumu, un agrāk vai vēlāk – vilšanos, ka visi darbi nav vienlīdz lieliski) vai taupīt tos nebaltai dieniņai, knibināties lēni un pa vienam, lai pietiek visam mūžam, vai pat pamest pusratā, lai cik ļoti patīk grāmata, vienkārši tāpēc – lai nepienāktu pabeigšanas brīdis. Džeinas Hārperes “The Dry” – pirmā grāmata par Āronu Falku mani tik ļoti aizrāva ar savu nepierasto formātu un vēstījumu, ka biju gatava jau pie pirmās izdevības ķerties klāt pie nākamā uzlējuma. Ko šoreiz arī darīju.

That was the one good thing about a decent hangover. It didn’t leave much room to feel anything else.

Ja pirmā grāmata par Āronu Falku tiešām bija par Āronu Falku, tāds kā origin story, kurā galvenais varonis sastopas ar saviem lielākajiem dēmoniem un izcīna būtisku cīņu, lai turpmāk varētu dzīvot ar skatu nākotnē, nevis mūžīgi apcerēt pagātnes notikumus un dzīvi, no kuras ir nācis, tad otrajā grāmatā viņš ir vairāk fona spēlētājs un risina nu jau mazāka mēroga personiskos jautājumus. Lai gan diez vai attiecības ar tēvu var nosaukt par maza mēroga personisko jautājumu. Lai nu kā – man ļoti patīk, ka autore nesteidzina Ārona attīstību un pie pirmās iespējas nepiekarina viņam vēl arī romantisko līniju, no kuras mūsdienās, šķiet, neviens autors vai filmu scenārists nespēj atteikties, vajag to vai nevajag.

Kā jau piedien detektīvgabalam, arī šis lasījās ātri un raiti. Tiesa, tas tikpat ātri un raiti sāk izdzēsties no manas atmiņas plates, un man nākas nedaudz apdomāties, lai varētu atstāstīt sižetu. Un lūk – izrādās, ka arī Austrālijā ir nesezona, kad daudz līst, ir auksti un, īsi sakot – viss ir slikti. Tāds nu ir burvīgais notikumu fons, kad ceturtdienas vakarā mežā dodas divas piecu cilvēku grupas, lai stiprinātu komandas garu jeb – mocītu sevi, salstot teltīs, klunkurējot pa meža takām un “baudot dabu”. Svētdienas rītā no meža atgriežas saliedējušies vīrieši, bet sievietes kavē. Pēcpusdienā arī viņas beidzot izveļas no meža – fingāļos, sakasījušās, izkāvušās, neēdušas, nosalušas, izmirkušas un, jā, vēl arī tā čūska… Un vēl viņas ir pazaudējušas Alisi. Ne tā jūsu ierastā pastaiga parkā. Te pasākumam pieslēdzas finanšu noziegumu izmeklētājs Ārons Falks, jo Alise ir iesaistītā persona kādā viņa lietā, tomēr viņa iesaistīšanās lietā ir visai minimāla, jo viņam atliek vien gaidīt, vai Alise tiks vai netiks atrasta.

Tikmēr lasītājs var piedalīties minēšanā – kas notika ar Alisi un vai viņa vispār vēl ir dzīva. Autore atkārto pirmajā grāmatā izmantoto formātu, kad šodienas notikumu nodaļas mijas ar pagātni. Par džeku grupas piedzīvoto nav vērts runāt, tur viss čill, toties sievietes gan sāk kasīties, knapi tikušas uz takas. Taisnību sakot, visas piecas ir diezgan maitiski eksemplāri, bet nu tā Alise… Negribētu viņu pazīt. Jo vairāk es par viņu uzzināju, jo mazāk man viņa patika. Apmēram grāmatas pusē sāka šķist – tikai ne vēl vienu neirotiķu/sociopātu gabalu, lūdzu! Šķiet, ka sliktās, nesakarīgās un reizēm pilnīgi slimās varones ir kļuvušas par tādu pašu muļķīgu kopēšanas tendenci kā savulaik vampīri, vilkači un distopijas. Vispirms kāds uzraksta labu vai puslīdz labu grāmatu par tēmu, un tad kaudzēm viduvēju skribentu metas arī nosmelt kādu krējumiņu ar vājiem atdarinājumiem. Tā nu es šo grāmatu liku mierā uz kādu nedēļu, lai nomierinātu savu sašutumu un vilšanos.

Par laimi, lasot tālāk, atklājās, ka šis nebūs tas briesmīgais kopēšanas gadījums un Hārperei ir citi plāni attiecībā uz šo stāstu. Līdzīgi kā pirmajā grāmatā arī šoreiz aizdomās var turēt ikvienu, un ikvienam/ikvienai bija izdevība un iemesls. Nemaz runājot par nezināmajiem, kas varbūt slēpjas, bet varbūt neslēpjas meža biežņā. Autorei izdodas ļoti izteiksmīgi parādīt tik dažādos cilvēcisko attiecību līkločus, īpaši pievēršoties sieviešu (ne)draudzībai, māsu attiecībām un vecāku-bērnu jautājumam. Viņas pieeja krimiķiem patiešām ir kā malks svaiga gaisa, ar lielu interesi gaidīšu viņas turpmākās grāmatas, gan atzīstot, ka vieta uzlabojumiem tomēr vēl pastāv.

If serious money was being hidden, it was for a reason. Those pristine white collars only got grubbier the further down the trail, until by the end they were downright dirty. Falk hated it. He hated everything about it. He hated the way men in plush offices were able to wash their hands at arm’s length and tell themselves it was simply a bit of creative accounting. The way they could spend their bonuses and buy their mansions and polish their cars, all the while pretending that they couldn’t begin to guess what was rotting at the far end. Drugs. Illegal firearms. Child exploitation. It varied, but it was all paid for in the common currency of human misery.

4/5

Advertisements

Decembra romantika #5

Standarta

Ņemot vērā, ka vismaz kalendārā jau ir atnācis pavasaris un Lieldienas, man beidzot jāpabeidz šis melnraksts par Ziemassvētku lasāmvielu. Vai jāklusē mūžam. Jāatzīst, ka savā otrajā piegājienā Ziemassvētku literatūrai es galīgi novirzījos no sākotnējās idejas, ka tie būs ideālā romantiskā ziemas romāna meklējumi. Lai gan man jau gadu guļ mājās viens tāds romantisks stāsts, kaut kā nesanāca tam šoziem pieķerties. Decembrī gan iesāku citu romantisko romānu “I Heart Christmas”, izlasīju 1/4, un tas bija pat visnotaļ labs un patīkamā valodā rakstīts, bet kaut kā nespēju saslēgties ar galvenās varones problēmām – negaidīts paaugstinājums darbā (kļūs par žurnāla redaktori), un tad viņas jaukais, mīļais vīriņš, kas vienlaikus ir arī rokzvaigzne, ar viņu neapspriežoties, nopērk jaunu dzīvokli. Ak, šīs Pirmās pasaules problēmas… Ka tagad viņa nevarēs paņemt 2 brīvas nedēļas pirms Ziemassvētkiem, lai vienkārši noskaņotos svētkiem. Jo daudz darba un vēl tā pārcelšanās. Ak, jā, vēl no Britānijas ieradīsies ciemos vecāki (tā gandrīz nebrīdinot). Smagi. Varbūt pēc gada man būs atbilstošāks noskaņojums un varēšu šo trako drāmu pabeigt. Tāpēc tagad par to, ko izdevās izlasīt.

Matt Haig vārds man nav svešs, tādēļ, kad Ziemassvētku grāmatu meklējumos uzdūros viņa grāmatai “A Boy Called Christmas”, ilgi neprātoju, vai to lasīt vai ne. Šī grāmata radās pēc tam, kad autora dēls uzdeva jautājumu – kāds Ziemassvētku vecītis bija, kad bija vēl zēns?

Un, lūk, kāds bija mazais Nikolass – dzīvoja viņš Somijā, nekurienes vidū (vēl lielāks nekurienes vidus ir tikai Norvēģijā) kopā ar tēti malkascirtēju, kurš, protams, bija pliks kā baznīcas žurka. Attiecīgi tāds pats bija arī Nikolass. Bet viņiem bija mīlestība un saskaņa. Un pieradināta pele. Tiesa, ne sevišķi labi paēdusi pieradināta pele. Viņu diezgan jaukā idille (par spīti nabadzībai) izbeidzas, kad Nikolasa tētis piekrīt kopā ar puspazīstamiem džekiem doties uz Tālajiem Ziemeļiem, lai atrastu elfu pilsētu, atvestu karalim pierādījumu par tās eksistenci un saņemtu 12 tūkstošus rubļu! Kad tēvs ilgi neatgriežas, Nikolass dodas viņu meklēt, jo blandīties pa sniegotu mežu šķiet labāka opcija, nekā dzīvot pilnīgi šausmīgās tantes pakļautībā un pārtikt no samazgām. Nikolass atrod gan elfu pilsētu, gan arī pa ceļam satiek kādu pavisam īpašu ziemeļbriedi. Tiesa, arī maģiskā un pozitīvā elfu pilsēta ir piedzīvojusi pārmaiņas, kad par mēru ir kļuvis diezgan diktatorisks tipāžs, un laipnās sagaidīšanas vietā (kas būtu normāli) Nikolass ātri vien nokļūst elfu cietumā. Jo elfu jaukums un laipnība neko labu viņiem pašiem nav devis. Nu, un tas viss ir tikai sākums.

An impossibiliy is just a possibility you don’t understand yet.

Puse no grāmatas šarma ir Chris Mould radītās lieliskās ilustrācijas, otra puse – humors. Trešā puse – pāri plūstošais pozitīvisms. Lai gan brīžiem stāsts ir diezgan bērnišķīgs, tajā ir arī sirdslaužamās vietas, un tas pilnīgi noteikti iezīmē Nikolasa bērnības beigas. Bet par Ziemassvētku vecīti cilvēks nekļūst vienā dienā. Šis ir stāsts par pieaugšanu, par labu un ļaunu, par brīnumiem un ticību sev un labajam ikvienā no mums. Grāmatai ir arī divi turpinājumi, kuros plānoju ieskatīties nākamajos gados pēc kādas humora un prieka devas.

Strangers are just friends with weird faces.

Kategorija: Ziemassvētku

Vērtējums: 4/5

 

Fannie Flagg grāmatu “A Redbird Christmas” nu jau aizpērnajos Ziemassvētkos man uzdāvāja Mairita, un es šo grāmatu apzināti taupīju savam ziemas grāmatu lasīšanas laikam. Stāsta galvenais varonis ir piecdesmitgadnieks Osvalds, kuram ārsts pavēl steidzami pamest Čikāgas nežēlīgo ziemu, ja viņš grib nodzīvot ilgāk par pāris mēnešiem, jo viņa plaušas ir sasniegušas stadiju, kad pavisam drīz iesniegs atlūgumu. Tā nu Osvalds nokļūst ASV dienvidu galā, kur ne tikai ziemas ir maigas, lai neteiktu – siltas, bet arī cilvēki jauki un sirsnīgi. Te viņš atklāj pavisam jaunu pasauli. Un tie ir ne tikai apkārtējie cilvēki, bet vispārīgais dzīves ritums, citādāka ikdiena, pavisam maz rūpes un kaudzēm brīva laika. Tā nu viņš runājas ar kaimiņiem, sēž uz steķiem un vēro putnus, un beigās pat piepilda senu dzīves sapni – sāk gleznot. Un pamazām dziedē brūces, kuru viņam nav mazums.

No, Christmas for him had always been like someone shining a great big spotlight down in that dark empty space inside him, and the only way he had been able to handle it in the past was to get drunk.

Grāmata ir patiešām mīlīga, bet ļoti jau nu cukuraina. Bet tai pašā laikā – ir pārdomas un atziņas, kas ir ļoti trāpīgas un nebūt ne virspusīgas. Ir pagrūti saprast, kurā laikposmā tieši norisinās grāmatas notikumi, bet visjaunākie laiki diez vai tie ir, jo daži no tiem gājieniem šobrīd vienkārši neietu cauri birokrātijas pinekļu dēļ. Loģikas pieklibošana pāris vietās (galvenokārt attiecībā uz naudu) bija īpaši manāma. Kas bija traucējoši, bet ne tik ļoti, lai pārtrauktu lasīšanu. Varu ieteikt izlasīt tiem, kas grib dzīvē kaut ko īpaši jauku, ar labiem cilvēkiem un labām beigām.

Kategorija: Ziemassvētku romantiskais

Vērtējums: 3/5

 

Ziemassvētku kriminālstāstu krājumiņu “Murder on Christmas Eve” paķēru aiz inerces, jo pērn lasīju pirmo šādu stāstu krājuma laidienu. Un, lai gan tas bija tikai viduvējs, reizēm vienas un tās pašas kļūdas ir jāatkārto, lai, cerams, tās nepieļautu vēl arī trešo reizi. Īpaši neizplūdīšu, vien teikšu, ka ar otro krājumu tā veidotājiem ir gājis vēl švakāk – ir pāris stāsti, kas ir tīri ok, bet viss pārējais ir sēnalas un garlaicība. Žēl gan iztērētā laika, gan naudas. Protams, gaumes ir dažādas, tomēr prasīgiem lasītājiem es šo kolekciju neieteiktu. Tad jau būtu labāk riskējusi ar kādu Ziemassvētku romantisko trešiņu. Vairāk jēgas un prieka.

Kategorija: Ziemassvētku kriminālais

Vērtējums: 2/5

Sausums (“The Dry”)

Standarta

Tādu viņu var noķert tepat Globusa grāmatnīcā

Džeinas Hārperes (Jane Harper) romānam “The Dry” (Sausums) uzklīdu kaut kur interneta ārēs, nospriedu, ka varētu būt lasāms, ieliku savā Goodreads lasāmlistē, un tur tas būtu palicis vēl kādus gadus, ja ne pāris lietas vienlaikus – Goodreads bija ielikuši Hārperes jauno romānu “Force of Nature” savos jaunumu e-pastos un draudzene man pajautāja, kādiem ārzemju blogiem es sekoju. Es nesekoju nevienam, jo neesmu speciāli pētījusi šo jautājumu, bet nejauši neesmu uzklīdusi nevienam blogam, pie kura man īpaši gribētos atgriezties – pārsvarā uzduros ļoti glīti noformētiem blogiem, kur nekā daudz vairāk par smukām bildītēm nav, jo pārdomas diemžēl ir tādā pamatskolnieka līmenī. Todien sanāca pievērsties blogpētniecības jautājumam, un kādā (tīri pieņemamā) blogā izlasīju Hārperes otrās grāmatas vērtējumu, pakašājos savā jau minētajā Goodreads listē un nolēmu – ok, ir laiks! (Starp citu, drīkst man ieteikt labus, angliski rakstošus grāmatu blogerus, kuri lasa arī ko citu bez YA distopijām.)

Tātad par grāmatu. Pirmo reizi 20 gadu laikā federālais aģents Ārons Falks ierodas savā dzimtajā mazpilsētā Austrālijas laukos, lai apmeklētu sava labākā drauga Lūka bēres. Teikt, ka Āronu gandrīz neviens nepriecājas redzēt, būtu maigi teikts. Pirms tiem pašiem 20 gadiem Ārons tika turēts aizdomās par skolasbiedrenes slepkavību, bet Lūks bija viņa alibi. Un kāds zina, ka viņi abi meloja. Tagad Lūks ir miris, it kā nošāvies, pirms tam nokopjot savu sievu un dēlu. Visiem viss šķiet nepārprotams – puisim no ilgstošā karstuma un nebeidzamajām divus gadus garā sausuma radītajām problēmām izdeguši drošinātāji. Tikai Lūka vecākiem un vietējam policistam Rako, kurš pilsētā ieradies vien pirms pāris nedēļām, viss nešķiet tik vienkārši. Ārons tiek pierunāts palīdzēt ar izmeklēšanu, un viņa problēmas var sākties.

Jo dziļāk Ārons un Rako rok, jo skaidrāk ir redzams, ka kādam ļoti nepatīk vai nu rakšanās šajā konkrētajā lietā vai Ārona klātbūtne. Vai arī abas. Tieši un netieši draudi, lielas un mazas riebeklības, dažādi apvainojumi un melni mazpilsētas noslēpumi. Un kur nu vēl tā senā Ellijas slepkavības lieta, kas tā arī palikusi neatrisināta.

The guy had probably been waiting twenty years to feel superior to someone and wasn’t about to waste his chance.

Hārperei ir izdevies radīt ļoti pārliecinošu naidīgas, noslēgtas un maziskas mazpilsētas sabiedrības tēlu, kur visi danco pēc vienas stabules, kur visi mīž no tā viena stabulētāja un ir gatavi iztikt bez sava personiskā viedokļa, jo tā ir vieglāk. Es pat nevaru izstāstīt, cik ļoti mani tas viss tracināja. Diemžēl pārāk labi pazīstama attieksme. Autorei izdevās situāciju uzkurināt līdz pakāpei, ka es baidījos, ka Ārons nākamo rītu vairs nesagaidīs (par spīti faktam, ka zinu – par viņu ir uzrakstīta jau otra grāmata). Es turēju aizdomās gandrīz visus personāžus un penterēju savā galvā sarežģītus scenārijus (neviens no tiem nebija pareizs). Vienvārdsakot – es lieliski pavadīju laiku! Vakaros man bija sevi jāpierunā uzvesties prātīgi un iet gulēt, nevis turpināt lasīšanu.

His flat may be quiet and empty when he returned at the end of each day, but he wasn’t watched by curious eyes that knew every last thing about him. His neighbors didn’t judge him, or harass him and spread rumors about his family. They didn’t leave animal carcasses on his doorstep. They left him alone.

Paralēli Lūka slepkavības izmeklēšanai vijas pagātnes stāsts – par četriem draugiem, no kuriem viena dzīve aprāvās 16 gadu vecumā. Par dirnēšanu uz parka soliņiem, pa klusiņām strebjot grādīgus dzērienus un lūkojot, vai kaut kur netuvojas vietējais ments ar rājienu. Par pirmās mīlestības mazajiem, kautrīgajiem aizmetņiem. Par labi slēptu izmisumu un ne tik veiksmīgi slēptu greizsirdību. Par vardarbību ģimenē, kuru visi redz, bet nevienam nav drosmes iejaukties. Par vainas apziņu, kas gail vēl visus šos gadus vēlāk.

Kas man patika – ļoti emocionāli sasaistījos, lai gan ne ar to vieglāko tēmu, patika ieskats Austrālijā par spīti tam, ka autore piemin dažādas zirnekļu sugas, ko nejauši gandrīz iegūglēju, un tikai austrāliešiem raksturīgās angļu valodas īpatnības, tā ka iemācījos arī šo to jaunu. Pilnīgi noteikti lasīšu arī otro grāmatu par Āronu Falku. Iespējams, ka vispār ir vērts paskatīties austrāļu literatūras virzienā, šķiet, ka viņi tur lejā dara lietas nedaudz savādāk.

Tas, kas man nepatika – ka pēc tā, kā mani šī grāmata uzkurināja, beigas man šķita nu tādas pārāk vienkāršas, atrisinājumā pietrūka tā uhh! momenta. Tāpat ar to pagātnes stāstu – tas tika pabeigts, lasītājs uzzināja, kas īsti notika, bet pietrūka risinājuma saistības ar šodienu un tādas kārtīgas nobeiguma sajūtas. Bet tas varbūt viss tāpēc, ka biju tik ļoti uzvilkusies grāmatas vidū 😀

Visumā varu ieteikt, ja patīk šis žanrs, un gribas pamēģināt kaut ko varbūt nedaudz atšķirīgu no ierastā amerikāņu un britu krimiķu stila.

4/5

Decembra romantika #4

Standarta

Yo, romantika is back! Lai gan mans sākotnējais plāns, uzsākot šo rubriku, bija atrast ideālo Ziemassvētku romantisko romānu, visnotaļ drīz sapratu, ka medību lauki būs jāpaplašina uz vispārīgu tēmu “Ziemassvētki”, iekļaujot citas kategorijas, ja vien neesmu gatava pavadīt dienas, lasot seklus un bezjēdzīgus savārstījumus ar nelielu romantikas piesitienu. Un šogad secināju, ka patiesībā jau kvalitatīvas tematiskās literatūras netrūkst, spēj tikai izvēlēties. Attiecībā uz romantiku – ir acīmredzams, ka vismaz Amerika ir pilna ar autorītēm, kas ik gadu uz svētkiem izlaiž jaunu, švaku romāniņu. Gan jau ir viņām arī Pateicības dienas un 4. jūlija sērija, ne tikai Ziemassvētku vien, tāpat kā kovboju, amišu un futbola spēlētāju sērijas. Šādos brīžos man šķiet – es tiešām varētu labāk. Bet ko nu par to…

Sākšu ar romantiku. Šarlote Lūkasa “Tavs ideālais gads”. Šo grāmatu biju nedaudz nostalkojusi Zvaigznes mājaslapā, bet tā īsti neplānoju pirkt, līdz iegāju grāmatveikalā un ieraudzīju, cik tā ir smukiņa! (Ar tādām košas ceriņkrāsas (?) tonī nokrāsotām lappušu malām.) Nav noslēpums, ka es ķeros uz skaistiem vākiem. Šī varbūt īsti neklasificējas kā Ziemassvētku literatūra, tomēr tās notikumi iesākas tieši ap gadumiju. Un galu galā – noteikumus te izdomāju es.

1. janvāra rītā ļoti pareizais un visnotaļ pastīvais Džonatans dodas ikrīta skrējienā, burkšķot par izlietotajām petardēm un izdzertajiem šampīšiem, ar ko ir piedrazota viņa Hamburga. Pēc skrējiena viņš uz sava riteņa stūres atrod somu ar Jaunā gada plānotāju – pilnībā aizpildītu ar dažādiem plāniem un aktivitātēm. Un Džonatans, kurš neuzticas pazaudēto mantu birojam un kura dzīve rit komfortā, bet zināmā vienmuļībā, nolemj uzmeklēt plānotāja īpašnieku, bet tikmēr vadīties pēc dažiem tā ieteikumiem. Šī gada laikā Džonatans ne tikai sapratīs, kāpēc viņa sieva aizgāja pie viņa labākā drauga, bet arī piedzīvos pāris pavisam neierastas satikšanās un noslēgs dažas sasāpējušas būšanas. Viņš gan to vēl nezina.

Hannas stāsts sākas pāris mēnešus iepriekš – oktobrī, kad viņa kopā ar draudzeni atver bērnu brīvā laika aģentūru. Pasākumu gan mazliet nočakarē viņas draugs Simons, kas ņem un apslimst dienā, kad ir nepieciešams viņa maksimāls atbalsts. Bet nu Simons pēdējā laikā vispār ir ņerkšķis, kurš kopš darba zaudēšanas avīzē savas dienas pavada, dirnot uz dīvāna un tēlojot, ka sūta darba pieteikumus. Bet viņi trakoti mīl viens otru, tā ka gan jau viss sakārtosies. Hanna ir vienmēr pozitīva un tic labajām lietām. Tas, ko Hanna nezina – šis viņai būs sarežģīts gads. Un labi vien, ka nezina.

Grāmatas nodaļas ir uz maiņām – viena par Džonatanu, otra par Hannu. Un, lai gan mēs visi zinām, ka viņiem būtu jāsatiekas un, protams, jāiemīlas, liktenis-sliktenis viņiem ļoti ilgi neļauj satikties, uzturot intrigu dzīvu. Vispār ļoti aizrāvos ar šo gabalu, lai gan arī tam ir savas vājās un ne sevišķi loģiskās vietas. Bet tas bija patīkami savādāks, nekā jau ierastie romantiskās literatūras sižeti pat, ja beigās viss beidzas vairāk vai mazāk tāpat kā vienmēr. Turklāt arī tēli šķiet vairāk ticami, lai gan izdevniecības mantinieks ir vēl retāks eksemplārs par biržas mākleri/miljonāru 🙂

Bažas ir kā šūpuļkrēsls – tu esi nodarbināts, bet uz priekšu netiec.

Kategorija: Ziemassvētku/Jaunā gada romantiskais

Vērtējums: 4/5

 

Reids uz bibliotēku atkal padevās visnotaļ veiksmīgs, un pārnesu mājās Agatas Kristi “Piedzīvojums ar Ziemassvētku pudiņu”. Šīs grāmatas vāks būtībā ir īsta 90.to gadu esence – bezgaumības un skopuma lidojums. Varam tikai pieņemt, ka zaļais vāks ir atsauce uz Ziemassvētku eglīti. Lai gan visticamāk, ka nav gan. Bet priekš tā laika tulkojums ir pat pārsteidzoši labs, protams, spelčeku jau tad neviens nelietoja. Lai gan arī tagad nelieto.

Grāmatā ir apkopoti 6 stāsti – piecos darbojas Erkils Puaro, bet pēdējā – mis Mārpla. Pēdējais sižeta ziņā bija, manuprāt, vājākais, bet tieši šī stāsta lasīšanas laikā apbrīnoju, cik talantīga bija Kristi, ka spēja tik īsā gabaliņā attēlot tik daudz detaļu, uzburot patiešām pilnasinīgu ainu un personāžus. Visumā šis bija negaidīti izklaidējošs un iepriecējošs krājums, kur neviens stāsts nav par garlaicīgu vai garu, bet tieši pareizajās proporcijās. Jūtu, ka vajadzēs palasīt Kristi vēl – tas, kas tika lasīts jaunībs dienās, lielākoties ir veiksmīgi piemirsies. Un viņas grāmatas apmierina to manu krimiķu kāri, bet nav izstieptas uz 500 lappusēm un piebāztas ar miljons pārspīlētām sazvērestībām.

Ja ir iespēja novērot cilvēka dabu, to nekad nevar uzskatīt par veltīgu laika tērēšanu.

Kategorija: Ziemassvētku kriminālais

Vērtējums: 4/5

Decembra romantika #3

Standarta

Jā, jā, zinu – pienākusi janvāra pēdējā diena, kāds tur decembris? Bet, tā kā pamatīgi biju pārrēķinājusies ar Ziemassvētku lasīšanas plāniem, svētku grāmatas ievilkās janvārī. Šoreiz par pēdējām divām, un tad gan šo tēmu atlikšu līdz gada beigām.

Sākšu ar sliktāko, lai varu noslēgt uz pozitīvās nots ar labāko. Ar Lisa Dickenson grāmatu “The Twelve Dates of Christmas” es pamatīgi appirkos. Šī ir no tām grāmatām, kurām būtu vajadzējis apputēt aizmirstībā “autores” mīļajā dienasgrāmatā. Tiešām, tā ir tāds samocīts savārstījums, ka bail.

Neilgi pirms Ziemassvētkiem Klaudija izšķiras ar savu ilggadējo draugu. Bet, pateicoties labākajiem draugiem Penijai un Nikam, viņai nav gluži jāvada savas dienas skumjā vientulībā ar kabatlakatiem. Penija viņai organizē aklos randiņus, bet Niks – vienkārši randiņus. Tiktāl viss jauki. Tad atklājas, ka Klaudija, protams, mīl Niku jau kopš pamatskolas. Protams. Niks, protams, viņu arī, un to vien gaidīja, kad viņa izšķirsies. Protams. Te nu varētu būt saldās beigas, visi laimīgi utt. Bet nē, grāmata tikai pusē! Vajadzīgs sarežģījums! Darīsim tā – Penija arī mīl Niku! Kas var būt labāks par mīlas trijstūri? Mīlas trijstūris starp labākajiem draugiem! Šī ir tikai viena no apnicīgajām klišejām, ar ko ir piebāzta šī grāmata. Šķiet, ka mēra izjūtas šai autorei tiešām nav, jo viņa mēģina sastumt vienā grāmatā visas iespējamās un sen jau dzirdētās versijas par tēmu, pārlaistot to ar dāsnu sniega un karstvīna mērci. Galvenās varones uzvedība ir apmēram kā padsmitgadniecei, kura ir regulāri par kaut ko sasapņojusies, tai skaitā balerīnas karjeru, lai gan pēdējo 10 gadu laikā nav bijusi ne uz vienu deju stundu. Tāpat viņai iet ar vīriešiem. Un tad vēl pati autore, kura aizmirst, ka nedēļā ir 2 brīvdienas un 5 darbadienas, nevis otrādi, un regulāri aizmirst Klaudiju aizsūtīt uz darbu, tā vietā sūtot viņu pa veikaliem, tirdziņiem, kafejnīcām un randiņiem skaidrā dienas laikā. Un tad vēl viņa nespēj nekādi atcerēties, vai Klaudija bija uz randiņu vakar vai šodien. Vai varbūt aizvakar. Nu katrā ziņā vienmēr var teikt “šodien”, un tas būs gandrīz taisnība, ne?

Vienvārdsakot, nesakarīgs un vājš gabals, kuru gan noteiktā dvēseles stāvoklī (kad vajag vispārīgus savārstījuma tipa ieteikumus par jaunas dzīves sākšanu un Ziemassvētku noskaņas baudīšanu) varbūt pat var nosaukt par labu. Man gan nebija tāds dvēseles stāvoklis. Pabeidzu grāmatu tikai principa pēc – “one for the team” jeb – lai jums tas nav jādara 😀 Nelasiet šo grāmatu. Noteikti nē!

Kategorija: Ziemassvētku romantiskais

Vērtējums: 1/5

 

Pārejot pie labākām lietām – grāmata “Murder Under the Christmas Tree” mani iekārdināja gan ar nosaukumu, gan vāciņu un par spīti faktam, ka stāsti ir tā daiļliteratūras kategorija, kas man kaut kā galīgi neiet. Tomēr ik pa laikam es atkal pamēģinu – varbūt kas ir mainījies? Šoreiz cerības liku uz tematiku, jo šajā grāmatā ir apkopoti desmit stāsti par dažādām kriminālām izdarībām svētku sezonā. Jāatzīst, ka pirmie pāris stāsti man sagādāja diezgan pamatīgu vilšanos, un es jau sāku apcerēt, ka šitais būs vēl viens aplauziens. Bet tad īstajā brīdī situāciju izglāba A. Konana-Doila stāsts par zilo karbunkuli. Tas mani ļoti iepriecināja un sapurināja, un tālāk lasīju jau ar līksmāku un, iespējams, arī mazāk piekasīgu prātu. Stāsti aptver visdažādākos laikmetus un personāžus. Var just, ka daži ir tapuši laikos, kad bija pieņemts katru grāmatas nodaļu sākt ar maitekļiem jeb īsu satura izklāstu. Vai vismaz nosaukt grāmatu vai stāstu tā, lai visiem uzreiz viss ir saprotams. Piemēram, tāds ir stāsts “The Invisible Man”. Pat čaiņikam skaidrs, kurš te ir slepkava.

Visumā, ja neskaita to sākumu, esmu ar šo grāmatu ļoti apmierināta un varu ieteikt kā sezonālu izvēli (vai dāvanu) kriminālstāstu un/vai Ziemassvētku cienītājiem.

Kategorija: Ziemassvētku kriminālais

Vērtējums: 4/5