Februāra pilieni

Jeb – “Esi sveicināta, Globālā Sasilšana!”

Šim mēnesim es pirmoreiz uztaisīju sarakstu ar grāmatām, ko jāizlasa noteikti, un otru ar neobligātajām. Gāja gluži labi, sarakstu atkārtošu, tas tur pie disciplīnas. Visu gan neizlasīju, ko gribēju, bet neviens jau nav perfekts. Tiku galā ar 8 grāmatām, bet jāatzīst, ka trīs no tām bija īsiņas.

 

1. Hadžūns Čangs – 23 lietas, ko mums nestāsta par kapitālismu. 3/5. Visumā diezgan noderīga grāmata vispārējās izpratnes par tirgus ekonomiku paaugstināšanai un, iespējams, dažu mītu izsvēpēšanai. Dažas lietas labākas par citām, bet kopumā noder, ja ir interese paplašināt redzesloku.
2. Markus Zusak – I Am the Messenger. 3/5. Grāmata jauniem cilvēkiem par jauniem cilvēkiem, kurā man patika doma par to, kā daudz kas dzīvē varētu būt jaukāk, ja mēs vienkārši būtu laipnāki un iejūtīgāki cits pret citu un reizi pa reizei paveiktu kādu tā saukto “random act of kindness”.
3. Tomass Glaviničs – Lielākais brīnums. 3/5. Grāmata, kuras vienai pusei varētu iedot vienu zvaigzni, otrai – piecas. Un tāpēc, ka puse no tās mani tik ļoti kaitināja, ir pagrūti uzrakstīt garo atsauksmi, bet tā top. Drizbus.
4. Roberts Lūiss Stīvensons – Bagātību sala. 3/5. Manā bērnībā šī grāmata kaut kā bija paslīdējusi garām. Gribējās izlasīt, jo seriāls “The Black Sails” ir tai tāds kā prīkvels, tomēr lielāks iespaids būtu bijis, ja šo būtu lasījusi pusaudža gados. Ideja laba, bet to noteikti varēja uzrakstīt divreiz krāšņāk/garāk/detalizētāk.
5. Inga Pizāne – Tu neesi sniegs. 5/5. Dzejas grāmata, kurai pieķēros tādēļ, ka pazīstu autori. Tiesa, tas mani arī nedaudz biedēja, jo ko gan es teikšu tad, ja man tā nepatiks? Par laimi, tā nenotika, un varu ar tīru sirdi ieteikt šo dzejas krājumu, kas ir, manuprāt, brīžiem pat sāpīgi precīzs ieskats sievišķīgajā prātā un uzbur precīzas sajūtas un bildes.
6. Lūsinda Railija – Lavandu dārzs. 3/5. Diezgan jauka chick-lit ar vēsturisku piesitienu. Gana labi, bet nekas satriecošs vai īpaši atmiņā paliekošs. Plašāk šeit.
7. James Patterson – Bloody Valentine. 3/5. Šī svaidās apkārt jau pāris gadus, nospriedu, ka būtu tematiski izlasīt tieši februārī. Īss, bet diezgan asiņains gabals, kas gan iet uz priekšu ļoti raiti un pēc notikumu attīstības atgādina 40 minūšu detektīvseriāla epizodi. Pietiekami izklaidējoši, bet nepārliecina tik daudz, lai turpinātu skatīties Patersona virzienā.
8. The Happy Reader – Issue 4. 5/5. Lielisks šī feinā literārā žurnāla numurs! Vispirms vnk perfekta saruna ar Alan Cumming par teātri, TV un grāmatām. Pēc tam stāsts par apokaliptisko gabalu “The Purple Cloud”, par apokalipsēm vispār, vīnu, violetās krāsas vēsturi, Arktiku, atombumbu, vulkāniem un zinātnisko fantastiku.

Kino šomēnes tā pamazāk skatīts, taisni dīvaini, ka pirms Oskariem nebija pārbāzts grafiks, bet pēc dažām atsauksmēm uz pāris filmām nemaz arī nerāvos. Protams, tas neattiecās uz Dedpūlu, par kuru mazliet izteicos šeit. Tad bija viena Oskariņiem nominētā filma – “Saula dēls” (8/10), kas bija paredzamā apmērā drūma un tikpat paredzami saņēma Oskaru kā labākā ārzemju filma. Aktierdarbs – ļoti labs. Koncentrācijas nometnes, faktiski – nāves kameru darbinieku, ikdiena, protams, raisa dažādas eksistenciālas pārdomas un liek uzdot daudz jautājumu. Īpašu iespaidu rada tas, ka skatītājs redz tikai to, ko redz Sauls, un tās nav nekādas plašās peizāžas, līdz ar to rodas vairāk vai mazāk kaitinoša sajūta, ka nesaproti, kas notiek, neredzi, ka kāds tev tuvojas, un vispār uzdzen vieglu paranoju.

Un tad pirms Oskaru ceremonijas Forumcinemas mums uzdāvināja kaut ko patiešām pozitīvu, iedvesmojošu un jautru – Ediju Ērgli, kurš “took brave failure to new heights”! Tā kā filma (“Slēpes pa gaisu”) kinoteātros nonāks tikai aprīlī, tad par to plašāk nedaudz vēlāk. Pati Oskaru ceremonija šogad stipri pārspēja pērno garlaicību, tā ka nakts nebija velti negulēta.

No seriāliem iemetu aci atjaunotajos “X-failos”, lai to pilnībā nožēlotu jau pēc vienas sērijas. Devu gan otru iespēju, bet arī to nožēloju. Neticami garlaicīgi. Turklāt ņemot vērā kvalitatīva materiāla pārbagātību šodienas TV piedāvājumā, brīnos, ka kaut ko kādu vēl var štancēt. Laikam cer izbraukt uz seno dienu slavu. Lai nu kā, acīmredzot esmu pāraugusi šo tēmu. Dzirdot stāstu par ASV mājsaimnieču sūdzībām par “Luciferu”, nolēmu paskatīties, par ko tad brēka. Visumā iepatikās, diezgan jautrs gabals, pagaidām ir interesanti. Protams, tas nestāv ne tuvu “The Night Manager”, ne tikai tāpēc, ka šite ir Hidlstons. Pirmā sērija bija ļoti intensīva un ievelkoša. Patiess prieks par tādām pērlēm. Cerams, noturēs līmeni arī tālāk. Un tad, protams, jauna sezona manam guilty pleasure – “Survivor”, jo nekas nav labāks par kārtīgu blindside. Nezinu gan, vai viņiem izdosies pārspēt pēdējo sezonu, kas, manuprāt, bija vislabākā, kāda bijusi, bet sākums ir cerīgs. Berzēju rociņas.

Atliek tikai iepīkstēties, ka dzīves kultūras programmā iestājies panīkums, tā jaukais Kosmoss atsūta kādu iespēju. Tā nu izrentēju savas prasmes apmaiņā pret biļetēm uz Hosē Karerasa atvadu tūres koncertu. Klasika arī mūzikā nav mana stiprā puse, tomēr jūtu, ka vismaz šo varētu labot ar klausīšanos, jo nav jau tā, ka man nepatīk šāda mūzika, vienkārši tā noslogo manas smadzenes, kuras ir radušas mūziku patērēt kā fona materiālu atslodzei. Visumā koncerts bija ļoti jauks, žēl mazliet, ka nespēju to novērtēt tā, kā to var šīs jomas eksperti, bet nu tas viss ar laiku. Cerams.

Un tad, protams, izstāde. Pa ļoti ilgiem laikiem sataisījos šogad uz grāmatu svētkiem. Protams, svētdiena nebija tā pareizākā izvēle, bet tā kā bija sarunāts ar draudzeni, kas netiek sestdienā, bet es savukārt strādāju piektdienā, tad atlika cerēt, ka kaut kas vēl būs atlicis arī pēdējai dienai. Zvaigznes svara nodaļā, protams, nekā jēdzīga vairs nebija arī no paša rīta, bet to jau varēja gaidīt. Ja citādi – gāja kā ar sēņošanu – sākumā liekas, ka nekā nav, bet izejot otro apli, īpašajos piedāvājumos tomēr kaut kas atrodas. Par standarta cenu, protams, iztrūkums nebija. Visumā sapirkos iepriecinoši daudz par ļoti sakarīgām naudiņām, jo galvenā problēma bija ar kļūdu budžeta plānā, tāpēc nevarēju atvilkt tā kā biju sapņojusi. Nekas, to nākamreiz!