Tag Archives: Ziemassvētki

Ziemassvētku romantika #8 – Canada Edition

Standarta

Karen Swan — “Christmas Under the Stars”. Šo grāmatu iegādājos pirms pāris gadiem, kad man dzima ašā ideja par ideālā Ziemassvētku romāna meklēšanu. Izķemmēju interneta veikalus, sasūtīju grāmatas, kas šķita cerīgas, un ķēros pie lasīšanas. Protams, sāku ar plānākajām. Bet šī, kurai ir visai cienījamās gandrīz 500 lappuses, tika atlikta uz nākamo gadu un tad vēlreiz uz nākamo gadu. Tā kā šovasar viena draudzene izlasīja citu šīs autores grāmatu un atzina par labu esam, nolēmu vairs nemuļļāties, un šoziem tikt galā ar šo stāstu.

Mega un Mičs dzīvo idilliskā namiņā Kanādas Klinšu kalnos. Mega strādā vietējās pilsētiņas Banfas tūrisma preču veikalā, bet Mičs ar draugu Taku ir radījuši savu snovborda zīmolu, filmē visādus trakus piedzīvojumus un bauda dzīvi tā, ka citiem atliek tikai skaust. Un dzīve nupat sāk palikt pa īstam veiksmīga, bizness rullē, un pēc pāris nedēļām Mega un Mičs precēsies. Njā. Nu, protams, ka tā nenotiek. Atnāk sniega vētra, un Mičs iet bojā. Un te pa īstam sākas stāsts.

Tai vētras naktī, kad Mičs neatgriežas no sava varonīgā mēģinājuma glābt nomaldījušos tūristus, vienīgais veids, kā Mega var mēģināt saukt palīgus, ir – izmantojot Miča radio. Un Jonass, kas atbild uz viņas trauksmes signālu, ir tik tālu, ka tieši šis attālums ļauj viņam kļūt par Megas enkuru brīdī, kad viss ir sagāzies, iedodot viņai šajā laikā kaut ko normālu un stabilu. Vienlaikus paliekot pietiekami tāls, lai neapdraudētu esošo lietu kārtību.

Kas notiek pēc Miča? Ir zaudējums, ir dusmas un ir ļoti cilvēciska cīņa par to – kurš tad drīkst sērot vairāk. Vai pirmā vieta automātiski tiek piešķirta līgavai? Un kā ar labākā drauga tiesībām sērot? Un citi? Draugi, draudzenes, draugu draudzenes, kolēģi, paziņas? Vai visiem ir jāievēro sava vieta sēru hierarhijā?

Atšķirīga šī grāmata bija ar to, ka visā šajā stāstā mums ir viens skaists manipulators, brīnišķīgs eksemplārs, kuru sākumā var arī nepamanīt. Nu, Megai vajadzēja daudzus gadus, lai viņu pamanītu. Labs manipulators, protams, ir gana uzmanīgs, lai savām lellēm neļautu norauties. Brīžiem likās, ka stāsts uzņems drusku drūmākus apgriezienus, tomēr autore palika žanra robežās. Gandrīz vai žēl. Bet to viņa kompensēja, piemetot klāt vienmēr nedaudz sarežģītās attiecības starp māsām.

Kas vēl mani pārsteidza — ka grāmata nav aizpildīta ar tukšu vervelēšanu. 500 lappuses tomēr ir daudz, bet šeit vietas starp notikumiem un dialogiem bija piepildītas ar jēdzīgu saturu, nevis priekšmetu izmēru, krāsu un zīmolu piesaukšanu (nu tipa parasti būtu apraksti par to, kā viņi mīlējas King Size gultā, kamēr viņai ir kājās nākamās sezonas Blahnika kurpes). Šis jēdzīgais saturs mani brīžiem izsita no sliedēm, jo pieķēru sevi, ka mēģinu šļūkt pa diagonāli, bet te reāli jāseko līdzi uzrakstītajam. Un jā, idilliskā Klinšu kalnu pilsētiņa Banfa izrādījās esam pilnīgi reāla. Biju jau atkal pieņēmusi, ka tā ir kāda izdomāta vieta, un tad gluži neviļus Instagram man iemeta ar tās pilsētas bildi. Tāpēc iemetīšu arī jums ar vienu. Bet vispār, ja paskatās, kas insta slēpjas zem #banff, uzreiz gribas doties ar pirmo laivu uz Kanādu.

Kategorija: Ziemassvētku romantiskais

Vērtējums: 4/5

❄❄❄

Louise Penny “A Fatal Grace”

Nevar, protams, lasīt tikai lubenes no vienas vietas. Visam ir jābūt līdzsvarā. Pagājušā vasarā izlasīju pirmo Louise Penny grāmatu par kanādiešu detektīvinspektora Armanda Gamaša (Gamache) izmeklēšanām. Un tā bija patiešām lieliska grāmata, kas ielika labu pamatu sērijai. Kad izrādījās, ka otrā grāmata norisinās ap Ziemassvētku laiku — bija grēks to nelasīt tieši svētku sezonā!

Arī šoreiz slepkavība ir notikusi idilliskajā ciematiņā “Trīs priedes”. Un gan es, gan Armands Gamašs ar lielu prieku atgriezāmies pie nu jau nedaudz iepazītajiem ciemata iedzīvotājiem, no kuriem daži ir brīnumjauki, daži jokaini, citi smieklīgi, un vēl citi – diezgan pamatīgi riebekļi. Un viens no tiem ir ņēmis galu. Ikgadējās kērlinga Ziemassvētku spēles laikā teju visa ciemata acu priekšā tiek nogalināta CC de Poitiers. CC bija no tiem īpaši kaitinošajiem, augstprātīgajiem un riebīgajiem eksemplāriem, tā nu pēc viņas nudien neviens nesēro. Un tomēr kāds piepūlējās, lai viņu nogalinātu visnotaļ radošā veidā.

Tāpat kā pirmajā grāmatā, noziegums un izmeklēšana ir tikai daļa stāsta. Pamazām varam iepazīt arī Gamaša komandu un uzzināt par kādu pagātnes notikumu, kura sekas atstās iespaidu uz Gamaša dzīvi un karjeru vēl ilgi. Lai gan mani vairāk iepriecināja satikšanās ar vecajiem “draugiem” no “Trīs priedēm”, arī izmeklēšanas stāsts savijas visnotaļ piņķeraini un daudzslāņaini. Grāmatā atsevišķa loma ir 1968. gada filmai “The Lion in Winter”, kuru nolēmu noskatīties aiz neko darīt, jo tiešām neesmu veco filmu fans. Tomēr šai mani izdevās pārsteigt un varu teikt tikai labāko — perfekti dialogi un izcils aktierdarbs. Mani nedaudz pārsteidz, ka autore savu ideju paušanai ir izvēlējusies detektīvžanru, jo viņas spēks, manuprāt, ir ļoti vērīgajā cilvēcisko attiecību un raksturu attēlojumā. Laikam būs jāpalasa kādas intervijas ar viņu, lai uzzinātu vairāk. Šī noteikti ir sērija, ko turpināšu, jo arī šī grāmata mani ļoti emocionāli aizķēra.

Kategorija: Ziemassvētku kriminālais

Vērtējums: 4/5

Ar to arī šīs sezonas Ziemassvētku grāmatu apskati noslēdzas. Izlasīju gan vēl arī par Erkila Puaro asiņainajiem Ziemassvētkiem, bet tie neiederas Kanādas tēmā, tāpēc par tiem vai nu kaut kad atsevišķi, vai nekad. Esmu atguvusi cerību, ka labi romantiskie Ziemassvētku stāsti vēl arvien ir un tiek rakstīti, tā ka nākamajā svētku sezonā noteikti turpināšu lasīt un meklēt. Un vērtēt. Kur nu bez tā.

Advertisements

Decembra romantika #7

Standarta

Francesca Hornak grāmata “Seven Days of Us” man iekrita acīs jau pirms gada, tāpēc šoruden, ieraugot to Ārlandas lidostas grāmatveikalā, es īpaši nekavējos to iegūt savā īpašumā. Arī tādēļ, ka pēdējais Stokholmas apmeklējums bija sanācis tāds patukšs, un pat no iecienītā komiksu veikalu izgāju tikpat gudra (un bagāta) kā iegājusi. Daļēji pie tā vainīgs Čajkovskis, jo pēc viņa izdarītā pat veikala fantāzijas un fantastikas grāmatām pilnie plaukti manī neraisīja nekādu sajūsmu, tikai arvien jaunas šaubas no tēmas “Jā, bet vai šī grāmata kaut jel mazliet spēs pietuvoties “Laika bērnu” kvalitātei?” Tā nu lidosta bija pēdējais punkts, kas ļāva neizvelties no valsts tukšām rokām.

Šis gan nav romantiskais stāsts, ja vien Ziemassvētkus neuzskata par īpaši romantisku sezonu. Šeit mēs iepazīstamies ar Bērziņu (Birch) ģimeni – Olīviju, Fībiju, Endrū un Emmu – kas pirmo reizi pa vairākiem gadiem beidzot pavadīs kopā Ziemassvētku brīvdienas. Tiesa, šoreiz nedaudz neparastos un piespiedu apstākļos, jo vecākā meita Olīvija pāris dienas pirms svētkiem atgriežas no Āfrikas, kur ir palīdzējusi ārstēt ar Haaga vīrusu saslimušos, tādēļ viņai (un attiecīgi arī viņas ģimenei) ir nedēļu jāievēro karantīna. Un karantīna nozīmē, ka nevarēs vazāties apkārt un izbēgt no ģimenes, ja tā galīgi sakritīs uz nerva.

Grāmatas vāka pieteikums lika domāt, ka stāsta galvenā varone būs Olīvija, kura ir balta un pūkaina ārste-varone, bet viņas ģimene – murmulīgu aizspriedumaiņu bars, kuri šajos svētkos tiks pārmācīti, ieraudzīs savus maldu ceļus, nožēlos grēkus un lūgs piedošanu. Kaut kā tādā garā. Jā, manas prasības tiešām ir zemas. Un tad šī grāmata mani pārsteidza – lai gan tā nav ģimenes drāmas šedevrs, bet vairāk tomēr tāda brīvdienu atslodzes literatūra, viss nav tik vienkārši kā es gaidīju no šāda tipa grāmatas, un pie sakāmā tiek ikviens no stāsta varoņiem. Baltā un pūkainā Olīvija ir īgna un spuraina kā pusaudze, kas viņa sen vairs nav, nicina savu ģimeni par tās izvēlēm un brīžiem jūtami iedomājas esam krietni labāka par viņiem. Endrū savulaik ir bijis kara korespondents, bet tagad apmierinās ar restorānu apskatiem, kuros izlej savu žulti, lai kompensētu nesasniegtos karjeras augstumus, un nezina, par ko runāt ar savu vecāko meitu. Emma, aristokrātiskas ģimenes atvase, arī savulaik ir lolojusi citus sapņus, nevis tikai kļūt par māti, aprūpētāju un augstākās sabiedrības viesību rīkotāju. Fībija, kuras dzīve, šķiet, virpuļo ap to, kā salikt pareizos hešiņus (#lifegoals #blessed #bestday utt.) pie saderināšanās bildes, lai iegūtu maksimāli daudz laikus Instagramā, patiesībā… nu jā, varbūt arī ir tieši tik sekla. Bet varbūt arī nē. Un katram no viņiem ir pa noslēpumam, kas šajās brīvdienās neizbēgami, lai arī, protams, neplānoti, nāks gaismā.

Man ļoti patika šis stāsts, kas it kā viegli, bet tomēr nopietni runāja par vērtībām, mīlestību un sapratni. Par to, kā piemērojam vienu mērauklu sev un savai ģimenei, bet citu – pārējiem. Par to, ka varbūt tomēr var notikt brīnums, ikviens var paspert soli uz priekšu, lai visi varētu sastapties pusceļā. Jā, realitātē droši vien vairākums no mums izvēlētos turēties pie sava aizvainojuma un paspītēties.

Kategorija: Ziemassvētku ģimeniskais

Vērtējums: 4/5

Alaistair Gunn kriminālromāns “The Advent Killer” ir drusku cits stāsts, un ne tikai tēmas ziņā. Kādu laiciņu nebiju lasījusi tādu moderno killergabalu ar maniakiem vai tamlīdzīgiem trakajiem, tāpēc, iespējams, biju par daudz sacerējusies. Tikpat iespējams ir, ka arī no šī žanra sāku izaugt.

Pirmajā Adventes svētdienā tiek atrasta vannā noslīkusi sieviete. Pēc nedēļas tiek atrasta nākamā mirusī sieviete, nu jau nepārprotami brutāli nogalināta. Pie šīs nepateicīgās lietas izmeklēšanas stūres tiek jaunizceptā detektīvinspektore Antonija Hokinsa, kurai ir jāizdara teju neiespējamais, vai arī viņas paaugstinājums būs īsākais iecirkņa vēsturē. Protams, jāpiemet klāt (ļoti, ļoti) standarta klišejas par pārstrādāšanos, bezmiegu, saspīlētām attiecībām ar ģimeni, priekšniecību un bijušo draugu. Tāpat arī slepkava maniaks būs kā no mācību grāmatas norakstīts.

Viena zvaigzne šai grāmatai nav tikai tāpēc, ka sākums bija visai normāls. Vilka pat uz 3*. Un tad apmēram pusē viss aizgāja pilnīgi šreijā, jo autors ir idiots – viņš tik ļoti bija ietiepies uz savu izdomāto lietu risinājumu, ka tā vārdā upurēja visu loģiku un jebkādu kaut cik normālu personāžu uzvešanos. Jau grāmatas vidū ir skaidrs, kurš ir slepkava, jo pēc tam, kad policija viņu gandrīz noķer kārtējā nozieguma vietā, pēc sniegtās informācijas ir jābūt idiotam, lai nesaprastu, kas ir par lietu. Bet nu autors IR idiots, un viņš par tādiem pataisa visu izmeklēšanas komandu. Un tā ļoti lielā cenšanās vilkt deķi uz bijušā drauga, gandrīz vai stalkera pusi ir pārāk uzkrītoša. Šis laikam ir viņa pirmais mēģinājums kaut ko uzrakstīt. Varbūt vajadzēja tomēr drusku vairāk patrenēties vidusskolā ar tiem sacerējumiem, lai šādas glupības nav jādrukā grāmatās. Beigas ir pavisam episki stulbas, jo, lai cik nesakarīgu viņš būtu izveidojis galveno varoni, nu nav viņa nejauši ieguvusi inspektores amatu, bet kļūdas ir tādas, it kā viņa strādātu pirmo nedēļu. Nav smuki tādas neloģiskas muļķības taisīt tikai tāpēc, ka slinkums sakārtot sižeta attīstību un personāžu īpašības un darbības. Haltūra! Sorry par maitekļiem, bet šo tiešām pašiem nevajag lasīt pašiem, tā ka nav nozīmes, ja es par sižetu pastāstu drusku vairāk, nekā normāli drīkstētu.

Kategorija: Ziemassvētku kriminālais

Vērtējums: 2/5

Decembra romantika #6

Standarta

Kas meklē, tas atrod. Un, lūk — trīs gadi apzinātu meklējumu ir nesuši augļus — beidzot esmu atradusi jauku, baudāmu un ticamu mīlasstāstu ar Ziemassvētku piesitienu. Neatkārtošos par visiem iepriekšējiem feileriem, bet pat tie nespēja mazināt manu pārliecību, ka kaut kur tomēr ir jābūt tam labajam un ar baudu lasāmajam gabalam. Manas prasības nav nemaz tik augstas, tomēr galvenā — ticamība, ir nopietns klupšanas akmens lielākajai daļai romantiskās literatūras. Varētu domāt, ka tā ir kaut kāda kvantu fizika.

Šogad biju domājusi šim savam izaicinājumam iztikt ar iepriekšējos gados savāktajām grāmatām, bet tad gadījās tā (pilnīgi nemaz nejauši), ka es iegāju Vecrīgas grāmatnīcā “Globuss”. Un tas, ko viņi ir izdarījuši, ir atsevišķs stāsts. Proti, viņi ir piestūķējuši pilnu augšstāvu ar jaunām grāmatām angļu valodā. Ja iepriekš viņiem bija tam atvēlēti kādi 2-3 plaukti, tad tagad ir apmēram divtik. Kas nozīmē daudz, daudz, daudz vairāk grāmatu!!! Ahhh… Tagad tikai vēlēties un izvēlēties. Un cerēt, ka maciņš nekvieks protestā. Bet, tā kā es pati esmu maciņš, tad es kviecu tikai prieciņā. Lai nu kā – kāds tur tai “Globusā” ir ļoti labi pastrādājis (nu ok, latvietis sūdzamnieks saka, ka non-fiction plauktus varētu papildināt vēl un vēl pēdējais apmeklējums ļāva pārliecināties, ka arī šie plaukti nu ir patīkami piebāzti) un ļāva man sastapties ar šo jauko Josie Silver grāmatu “One Day in December”.

Lasot vāciņu informāciju/slavinājumus, es gan nedaudz šaubījos, jo pieteikums “Two people. Ten chances.” man drusku par daudz atgādināja Deivida Nikolsa grāmatu “Viena diena”, kura man ļoti patika, tomēr es nevēlos lasīt vēl vienu, tai ļoti līdzīgu. Bet ar grāmatām es riskēju atkal un atkal, un tad vēlvienreiz tāpat vien, tā ka tā šaubīšanās bija vien tāda amizierēšanās. Ja jums nepietiek ar tādas kaut kādas Austras viedokli, kuru viņa tā īsti vēl nemaz nav izteikusi, jo ievads garš, tad varbūt jūs pārliecinās, ka šo grāmatu kā decembra lasāmvielu savā grāmatu klubiņā ir izvēlējusies arī pati Rīza Viterspūna.

Nu, tātad. Ir 2008. gada 21. decembra pievakare. Lorija, piekususi un apkrāvusies ar Ziemassvētku iepirkumiem, sēž stāvgrūdām piestumdītā Londonas autobusā un skatās pa logu. Jo priekšā sēdošā tipa blaugznas skaitīt viņai jau ir apnicis. Un tā nu viņa pieturā ierauga kādu puisi. Viņu skatieni sastopas… Uuuuun… Viņa aizbrauc. Jo ārā no autobusa tikt ir nereāli, bet viņas ar acīm nodotais aicinājums iekāpt autobusā puisim pielec nedaudz par vēlu. Gads paiet, viņu meklējot, un tad… Tad Lorijas labākā draudzene Sāra uz viņu pašu rīkoto Ziemassvētku tusiņu atved savu jauno bojfrendu Džeku, kurš, protams, izrādās esam puisis no pieturas. Ehhh…

Tas mirklis, kad varētu paspēt atzīties, ka viņš ir tas Viņš, ko viņa gadu jau kā meklē, pazib kā nebijis, bez tam — Sāra jau pirms tam ir pačukstējusi Lorijai, ka viņai šķiet — Džeks ir Īstais! Nu ko, esiet sveicināti trijstūrī! Dzīve ir dzīve, un ikvienam no viņiem sanāks pieaugt, mainīties, krist un celties, iepazīties un šķirties (nē, tas nav maiteklis, bet gan dabiska dzīves sastāvdaļa). Stāsts tiek atritināts pa vienam gadam, pievēršoties vien atsevišķiem pagrieziena punktiem un svarīgākajiem notikumiem, tomēr nezaudējot kopējo noskaņu. Tā tad arī ir vienīgā ciešā līdzība ar Nikolsa grāmatu — atgriešanās pie noteikta datuma, šajā gadījumā – Ziemassvētku sezonas un katra jauna gada sākuma.

Visvairāk man šajā grāmatā patika patiešām ticamais Lorijas un Sāras attiecību attēlojums, viņu ciešā draudzība, mīlestība, kopīgie smiekli, vakari uz dīvāna ar pārāk daudz vīna un ideālajām sviestmaizēm. Tik bieži grāmatās, un vēl biežāk — kino, tiek grēkots ar to, ka sieviešu draudzībai tiek atvēlēta otrā plāna loma, draudzenes parādās vien tik daudz, lai ar viņām aizietu brančā vai parunātu par vīriešiem (Bechdel test!). Tieši tāpēc te tas trijstūris ir tik sāpīgs. Nē, nē, neko vairāk neteikšu!

Otra lieta, par ko cienu autori – viņas spēju nezaudēt saikni ar realitāti. Arī dramatiskos stāsta pagrieziena punktos viņa, šķiet, ir pratusi sev pajautāt: “Un kā rīkotos normāli cilvēki?” Līdz ar to te nav tādu muļķību, kuras atliku likām esmu lasījusi citos romantiskajos romānos un nemaz nesākšu uzskaitīt. Šeit man kaut kā neiekrita acīs nekas kliedzoši neloģisks vai pārspīlēts. Vai arī es neatceros, kas šajā gadījumā ir viens un tas pats.

Desmit gadi cilvēka dzīvē ir daudz. Īpaši — jauna cilvēka dzīvē. Es pati reizēm nepazīstu to cilvēku, kas biju pirms desmit gadiem. Varbūt tāpēc man šis stāsts šķita tik ticams, jo te bija vērojams, kā mēs ejam cauri dzīvei, maināmies, ir sapņi, ir to piepildīšanās, ir to mainīšanās. Reizēm mēs viļamies, bet reizēm dzīve dod mums nevis to, ko vēlamies, bet to, kas mums ir vairāk vajadzīgs. Mana pārliecība ir, ka īstos cilvēkus satiekam īstajos brīžos, tad, kad esam gatavi un kad viens otru protam satikt. Bet viss līdz tam piedzīvotais ir bijis ceļojums pašiem uz sevi.

Kāpēc norāvu to vienu zvaigzni? Šo grāmatu sanāca pārtraukt lasīt vidū, bet ar lubenēm tā nedara. Vai nu lasi vai nē. Nekāda tur ņeckāšanās pa desmit lappusēm katrā otrajā vakarā. Tas drusku izsita no ritma un sajūtām. Un man šķita, ka beigas ir tādas drusku par daudz sasteigtas. Kaut kā negāja ar to pārējās grāmatas ritmu. Bet — iesaku, ja gribas kaut ko reālistisku, romantisku, sniegotu un skaistu.

Kategorija: Ziemassvētku romantiskais

Vērtējums: 4/5

P.S. [2019. g. augusts] – Kontinents nupat šo ir izdevis ar nosaukumu “Viena diena decembrī”, varat ķert un lasīt latviski!

Decembra romantika #4

Standarta

Yo, romantika is back! Lai gan mans sākotnējais plāns, uzsākot šo rubriku, bija atrast ideālo Ziemassvētku romantisko romānu, visnotaļ drīz sapratu, ka medību lauki būs jāpaplašina uz vispārīgu tēmu “Ziemassvētki”, iekļaujot citas kategorijas, ja vien neesmu gatava pavadīt dienas, lasot seklus un bezjēdzīgus savārstījumus ar nelielu romantikas piesitienu. Un šogad secināju, ka patiesībā jau kvalitatīvas tematiskās literatūras netrūkst, spēj tikai izvēlēties. Attiecībā uz romantiku – ir acīmredzams, ka vismaz Amerika ir pilna ar autorītēm, kas ik gadu uz svētkiem izlaiž jaunu, švaku romāniņu. Gan jau ir viņām arī Pateicības dienas un 4. jūlija sērija, ne tikai Ziemassvētku vien, tāpat kā kovboju, amišu un futbola spēlētāju sērijas. Šādos brīžos man šķiet – es tiešām varētu labāk. Bet ko nu par to…

Sākšu ar romantiku. Šarlote Lūkasa “Tavs ideālais gads”. Šo grāmatu biju nedaudz nostalkojusi Zvaigznes mājaslapā, bet tā īsti neplānoju pirkt, līdz iegāju grāmatveikalā un ieraudzīju, cik tā ir smukiņa! (Ar tādām košas ceriņkrāsas (?) tonī nokrāsotām lappušu malām.) Nav noslēpums, ka es ķeros uz skaistiem vākiem. Šī varbūt īsti neklasificējas kā Ziemassvētku literatūra, tomēr tās notikumi iesākas tieši ap gadumiju. Un galu galā – noteikumus te izdomāju es.

1. janvāra rītā ļoti pareizais un visnotaļ pastīvais Džonatans dodas ikrīta skrējienā, burkšķot par izlietotajām petardēm un izdzertajiem šampīšiem, ar ko ir piedrazota viņa Hamburga. Pēc skrējiena viņš uz sava riteņa stūres atrod somu ar Jaunā gada plānotāju – pilnībā aizpildītu ar dažādiem plāniem un aktivitātēm. Un Džonatans, kurš neuzticas pazaudēto mantu birojam un kura dzīve rit komfortā, bet zināmā vienmuļībā, nolemj uzmeklēt plānotāja īpašnieku, bet tikmēr vadīties pēc dažiem tā ieteikumiem. Šī gada laikā Džonatans ne tikai sapratīs, kāpēc viņa sieva aizgāja pie viņa labākā drauga, bet arī piedzīvos pāris pavisam neierastas satikšanās un noslēgs dažas sasāpējušas būšanas. Viņš gan to vēl nezina.

Hannas stāsts sākas pāris mēnešus iepriekš – oktobrī, kad viņa kopā ar draudzeni atver bērnu brīvā laika aģentūru. Pasākumu gan mazliet nočakarē viņas draugs Simons, kas ņem un apslimst dienā, kad ir nepieciešams viņa maksimāls atbalsts. Bet nu Simons pēdējā laikā vispār ir ņerkšķis, kurš kopš darba zaudēšanas avīzē savas dienas pavada, dirnot uz dīvāna un tēlojot, ka sūta darba pieteikumus. Bet viņi trakoti mīl viens otru, tā ka gan jau viss sakārtosies. Hanna ir vienmēr pozitīva un tic labajām lietām. Tas, ko Hanna nezina – šis viņai būs sarežģīts gads. Un labi vien, ka nezina.

Grāmatas nodaļas ir uz maiņām – viena par Džonatanu, otra par Hannu. Un, lai gan mēs visi zinām, ka viņiem būtu jāsatiekas un, protams, jāiemīlas, liktenis-sliktenis viņiem ļoti ilgi neļauj satikties, uzturot intrigu dzīvu. Vispār ļoti aizrāvos ar šo gabalu, lai gan arī tam ir savas vājās un ne sevišķi loģiskās vietas. Bet tas bija patīkami savādāks, nekā jau ierastie romantiskās literatūras sižeti pat, ja beigās viss beidzas vairāk vai mazāk tāpat kā vienmēr. Turklāt arī tēli šķiet vairāk ticami, lai gan izdevniecības mantinieks ir vēl retāks eksemplārs par biržas mākleri/miljonāru 🙂

Bažas ir kā šūpuļkrēsls – tu esi nodarbināts, bet uz priekšu netiec.

Kategorija: Ziemassvētku/Jaunā gada romantiskais

Vērtējums: 4/5

 

Reids uz bibliotēku atkal padevās visnotaļ veiksmīgs, un pārnesu mājās Agatas Kristi “Piedzīvojums ar Ziemassvētku pudiņu”. Šīs grāmatas vāks būtībā ir īsta 90.to gadu esence – bezgaumības un skopuma lidojums. Varam tikai pieņemt, ka zaļais vāks ir atsauce uz Ziemassvētku eglīti. Lai gan visticamāk, ka nav gan. Bet priekš tā laika tulkojums ir pat pārsteidzoši labs, protams, spelčeku jau tad neviens nelietoja. Lai gan arī tagad nelieto.

Grāmatā ir apkopoti 6 stāsti – piecos darbojas Erkils Puaro, bet pēdējā – mis Mārpla. Pēdējais sižeta ziņā bija, manuprāt, vājākais, bet tieši šī stāsta lasīšanas laikā apbrīnoju, cik talantīga bija Kristi, ka spēja tik īsā gabaliņā attēlot tik daudz detaļu, uzburot patiešām pilnasinīgu ainu un personāžus. Visumā šis bija negaidīti izklaidējošs un iepriecējošs krājums, kur neviens stāsts nav par garlaicīgu vai garu, bet tieši pareizajās proporcijās. Jūtu, ka vajadzēs palasīt Kristi vēl – tas, kas tika lasīts jaunībs dienās, lielākoties ir veiksmīgi piemirsies. Un viņas grāmatas apmierina to manu krimiķu kāri, bet nav izstieptas uz 500 lappusēm un piebāztas ar miljons pārspīlētām sazvērestībām.

Ja ir iespēja novērot cilvēka dabu, to nekad nevar uzskatīt par veltīgu laika tērēšanu.

Kategorija: Ziemassvētku kriminālais

Vērtējums: 4/5

Decembra romantika #1

Standarta

Decembri šogad esmu pašpasludinājusi par romantisko, Ziemassvētku un Ziemassvētku romantisko grāmatu mēnesi. Protams, tajā iesprauksies arī šis tas, kas mētājas nepabeigts, bet ko gribas pabeigt principa pēc, šis tas aizlienēts un šis tas, kas neviļus paķērās bibliotēkā. Nospriedu, ka šogad īpaši ar romantiku neesmu aizrāvusies, tādēļ varu atļauties un lasīt pat apšaubāmas kvalitātes lubenes. Because – who cares? Un vēl tāpēc, ka esmu izpildījusi savu Goodreads challenge un esmu nopelnījusi končiņu. Lūk.

Godpilno pirmo vietu ieņem Reinbovas Rovelas grāmata “Attachments”, kuru man ieteica izlasīt pēc tam, kad biju apjūsmojusi “Eleonoru un Pārku”. Spoiler alert – pastāv diezgan liela iespēja, ka šīs grāmatas kvalitāti citas šī mēneša grāmatas nepārsitīs. Šis ir Reinbovas pirmais romāns un vēsta par mīlestību 20. gadsimtā, kad Internets vēl bija jaunums. Linkolns ir uzsācis darbu avīzes The Courier IT nodaļā, un viņa darbs ir trenkāt tos darbiniekus, kas domā, ka internets viņiem ir pieslēgts, lai skatītos porno, bet e-pasta konts – lai visu dienu rakstītu privātas vēstules. Viņam šis darbs īpaši nepatīk, jo tas ir nakts darbs un lasīt citu cilvēku e-pasta vēstules viņam nemaz nešķiet labi un pareizi. Bet darbu viņam vajag, tāpēc pagaidām jāpiecieš. Beta un Dženifera ir žurnāliste un redaktore, labākās draudzenes, kuras e-pastā apspriež dažādas privātas lietas. Principā viņām būtu jāsaņem brīdinājums, bet Linkolnam negribas meitenēm bojāt dienu, un tad jau ir par vēlu. Un tad jau viņš ir izlasījis pārāk daudz, lai atzītos. Un tad viņš saprot, ka viņam ļoti patīk Beta…

Šī ir tiešām laba, kvalitatīvi uzrakstīta grāmata, nostrādāti varoņi ar savām motivācijām, destruktīvajām mātēm (teju katram pa vienai), dzīves problēmām un priekiem. Reālistiska un cilvēciska. Mani ļoti pārsteidza, ka šī grāmata tiek galvenokārt stāstīta no Linkolna skatupunkta, un meitenes parādās vien (gan pietiekami detalizēti) ar saviem e-pastiem, jo šī tipa literatūrā puiši un viņu dzīves parasti aizņem otrā plāna lomu. Viņu uzdevums parasti aprobežojas ar galvenās varones mīlēšanu vai nemīlēšanu. Ar šo grāmatu es ļoti saslēdzos, jo tā man atgādināja par manu darbavietu, kad biju vecumā starp 20 un 30 un kur ar kolēģēm izveidojās ļoti forša meiteņu draudzība ar plašu saraksti un nebeidzamu čatošanu. Bija arī vīrieškārtas kolēģu apspriešana, kuri ieguva segvārdus, lai tos varētu brīvi pieminēt sarunās, piemēram, Metriņš (jo divmetrīgs), Ugunsdzēsība (nav nekādas saistības ar viņa talantiem), Basketbolists (pašsaprotami) vai Keiblis (jo sisadmins). Un vēl arī Beta ir filmu apskatniece, kura par savu profesiju izsakās visai trāpīgi: “There’s no reason to look pretty in print journalism. Readers don’t care if you’re cute. Especially not my readers. The only time I’m out in public, I’m sitting in the dark.”

Ļoti, ļoti jauki bija, ka draudzenes, kas bija lasījušas šo grāmatu, neko man nebija nomaitekļojušas. Tāpēc arī es darīšu tāpat. Šo jauko stāstu tiešām iesaku! Kas zina, varbūt Zvaigzne izdomās izdot arī Reinbovas romānu par pieaugušajiem? Būtu jauki.

Let’s be honest, almost nobody looks good in a strapless dress.

He put on a short-sleeved white T-shirt and tried not to flex when he checked his reflection in the mirror. Is this what women felt like when they put on miniskirts? [Atbilde ir – Jā!]

Kategorija: romantiskais

Vērtējums: 4/5

 

Otra grāmata – Debbie Macomber “Starry Night” bija diezgan drošs šāviens totālas lubenes virzienā. Es to apzinājos, un man to vajadzēja. Paņēmu lasīšanai kā nākamo, jo tā ir īsākā no Ziemassvētku lubenēm. Tos, kas lasīja manu vērtējumu Goodread-os, brīdinu, ka tālākais teksts daļēji atkārtosies. Sanācis tā, ka arī šajā grāmatā galvenajā lomā ir žurnāliste. Kerija strādā kādas Čikāgas avīzes “sabiedrības ziņu” slejā – apmeklē un raksta par visādiem smalkiem pasākumiem, kas pilni ar cilvēkiem, kuri mēģina atstāt iespaidu cits uz citu un nokļūt ja ne pirmajās ziņu lappusēs, tad vismaz sabiedrības krējuma slejā. Lieki piebilst, ka Kerijas karjeras sapņi ir augstāki un nopietnāki, bet arī viņai ir jādara tas, kas jādara. Tad viņas priekšnieks, lai viņu mazliet nomierinātu, piedāvā iespēju pierādīt sevi – dabūt interviju no kāda rakstnieka, kura grāmata par dzīvi skarbajā un skaistajā Aļaskā ir bestsellers, kuru visi lasa, par ko visi runā un kuras dēļ puse valsts ir metusies baudīt dabu. Taču neviens nav saticis pašu autoru, jo viņš izvairās no publicitātes un atsaka intervijas. Kas, protams, tikai piemet malku ugunij.

Kerija, protams, darba nebaidās, viņai veicas (jo visi citi žurnālisti acīmredzot ir galīgi idioti), un nav nekāds pārsteigums, ka dažas dienas vēlāk viņa jau ir pie Fina Daltona namdurvīm. Kurš par to, protams, galīgi nav sajūsmā, bet neatstās jau dāmu nelaimē (lasīt – sniegputenī uz ezera Aļaskā). Nu un jūs jau zināt visu pārējo. Diemžēl visai ātri tapa skaidrs, ka šī būs no mazzvaigžņu lubenēm. Tā nu es centos labot situāciju, pieslēdzot fantāziju un apcerot, kā šo romānu varētu uzlabot. Ja man nedraudētu ar plaģiātismu, es to varētu pārrakstīt labāku. Bet pagaidām apmierinājos ar sapņošanu par Aļaskas sniegiem, zvaigžņotām naktīm un ziemeļblāzmām un to, cik labi tas viss izskatītos filmā – satriecošs fons, smuka un jauka meitene, skarbs un vīrišķīgs vīrietis (dziļi sirdī – mīksts un pūkains kaķēns). Tuvākais, kas man tāds bārdains un mežonīgs nāca prātā, bija Leonardo DiKaprio kā filmā “Revenant”. Bet, kad noskujas, tad ir tāds zelta puisēns kā filmā “The Great Gatsby”. Saprotat, kur es stūrēju? Katrā ziņā, tad man tā grāmata kļuva lasāma. Vietās, kur autore aizrāvās ar tukšām frāzēm kā: “It was as if Carrie had indelibly stamped his heart with her own brand and he was marked for life”, es vnk domāju par Leo un cik labi tas stāsts izskatītos, ja to mazliet uzfrišinātu un piešķirtu varoņiem sakarīgāku uzvedību un tekstus. Bet nebija arī tik traģiski slikti, lai to nevarētu lasīt. Varbūt mani nepameta cerība, ka kļūs labāk. Drusku, protams, žēl, ka ar paviršību un talanta trūkumu saķēza tīri normālu ideju. Bet pilnīga muļķe Debija nav, jo ir atradusi savu mērķauditoriju, kas acīmredzot ir visai maz prasīga, ja reiz ir cilvēki, kas šito novērtē ar 4 vai 5 zvaigznēm. Tā viņa katru gadu uzraksta pa Ziemassvētku romānam (un dažus citus pārējā laikā), un re – maizītei sanāk!

When she asked him about the rumor that Alaska was full of bachelors, he replied, “You know what they say about Alaska, don’t you? It’s where the men are men, and so are the women.”

Kategorija: Ziemassvētku romantiskais

Vērtējums: 2/5