Tag Archives: Seven Days of Us

Decembra romantika #7

Standarta

Francesca Hornak grāmata “Seven Days of Us” man iekrita acīs jau pirms gada, tāpēc šoruden, ieraugot to Ārlandas lidostas grāmatveikalā, es īpaši nekavējos to iegūt savā īpašumā. Arī tādēļ, ka pēdējais Stokholmas apmeklējums bija sanācis tāds patukšs, un pat no iecienītā komiksu veikalu izgāju tikpat gudra (un bagāta) kā iegājusi. Daļēji pie tā vainīgs Čajkovskis, jo pēc viņa izdarītā pat veikala fantāzijas un fantastikas grāmatām pilnie plaukti manī neraisīja nekādu sajūsmu, tikai arvien jaunas šaubas no tēmas “Jā, bet vai šī grāmata kaut jel mazliet spēs pietuvoties “Laika bērnu” kvalitātei?” Tā nu lidosta bija pēdējais punkts, kas ļāva neizvelties no valsts tukšām rokām.

Šis gan nav romantiskais stāsts, ja vien Ziemassvētkus neuzskata par īpaši romantisku sezonu. Šeit mēs iepazīstamies ar Bērziņu (Birch) ģimeni – Olīviju, Fībiju, Endrū un Emmu – kas pirmo reizi pa vairākiem gadiem beidzot pavadīs kopā Ziemassvētku brīvdienas. Tiesa, šoreiz nedaudz neparastos un piespiedu apstākļos, jo vecākā meita Olīvija pāris dienas pirms svētkiem atgriežas no Āfrikas, kur ir palīdzējusi ārstēt ar Haaga vīrusu saslimušos, tādēļ viņai (un attiecīgi arī viņas ģimenei) ir nedēļu jāievēro karantīna. Un karantīna nozīmē, ka nevarēs vazāties apkārt un izbēgt no ģimenes, ja tā galīgi sakritīs uz nerva.

Grāmatas vāka pieteikums lika domāt, ka stāsta galvenā varone būs Olīvija, kura ir balta un pūkaina ārste-varone, bet viņas ģimene – murmulīgu aizspriedumaiņu bars, kuri šajos svētkos tiks pārmācīti, ieraudzīs savus maldu ceļus, nožēlos grēkus un lūgs piedošanu. Kaut kā tādā garā. Jā, manas prasības tiešām ir zemas. Un tad šī grāmata mani pārsteidza – lai gan tā nav ģimenes drāmas šedevrs, bet vairāk tomēr tāda brīvdienu atslodzes literatūra, viss nav tik vienkārši kā es gaidīju no šāda tipa grāmatas, un pie sakāmā tiek ikviens no stāsta varoņiem. Baltā un pūkainā Olīvija ir īgna un spuraina kā pusaudze, kas viņa sen vairs nav, nicina savu ģimeni par tās izvēlēm un brīžiem jūtami iedomājas esam krietni labāka par viņiem. Endrū savulaik ir bijis kara korespondents, bet tagad apmierinās ar restorānu apskatiem, kuros izlej savu žulti, lai kompensētu nesasniegtos karjeras augstumus, un nezina, par ko runāt ar savu vecāko meitu. Emma, aristokrātiskas ģimenes atvase, arī savulaik ir lolojusi citus sapņus, nevis tikai kļūt par māti, aprūpētāju un augstākās sabiedrības viesību rīkotāju. Fībija, kuras dzīve, šķiet, virpuļo ap to, kā salikt pareizos hešiņus (#lifegoals #blessed #bestday utt.) pie saderināšanās bildes, lai iegūtu maksimāli daudz laikus Instagramā, patiesībā… nu jā, varbūt arī ir tieši tik sekla. Bet varbūt arī nē. Un katram no viņiem ir pa noslēpumam, kas šajās brīvdienās neizbēgami, lai arī, protams, neplānoti, nāks gaismā.

Man ļoti patika šis stāsts, kas it kā viegli, bet tomēr nopietni runāja par vērtībām, mīlestību un sapratni. Par to, kā piemērojam vienu mērauklu sev un savai ģimenei, bet citu – pārējiem. Par to, ka varbūt tomēr var notikt brīnums, ikviens var paspert soli uz priekšu, lai visi varētu sastapties pusceļā. Jā, realitātē droši vien vairākums no mums izvēlētos turēties pie sava aizvainojuma un paspītēties.

Kategorija: Ziemassvētku ģimeniskais

Vērtējums: 4/5

Alaistair Gunn kriminālromāns “The Advent Killer” ir drusku cits stāsts, un ne tikai tēmas ziņā. Kādu laiciņu nebiju lasījusi tādu moderno killergabalu ar maniakiem vai tamlīdzīgiem trakajiem, tāpēc, iespējams, biju par daudz sacerējusies. Tikpat iespējams ir, ka arī no šī žanra sāku izaugt.

Pirmajā Adventes svētdienā tiek atrasta vannā noslīkusi sieviete. Pēc nedēļas tiek atrasta nākamā mirusī sieviete, nu jau nepārprotami brutāli nogalināta. Pie šīs nepateicīgās lietas izmeklēšanas stūres tiek jaunizceptā detektīvinspektore Antonija Hokinsa, kurai ir jāizdara teju neiespējamais, vai arī viņas paaugstinājums būs īsākais iecirkņa vēsturē. Protams, jāpiemet klāt (ļoti, ļoti) standarta klišejas par pārstrādāšanos, bezmiegu, saspīlētām attiecībām ar ģimeni, priekšniecību un bijušo draugu. Tāpat arī slepkava maniaks būs kā no mācību grāmatas norakstīts.

Viena zvaigzne šai grāmatai nav tikai tāpēc, ka sākums bija visai normāls. Vilka pat uz 3*. Un tad apmēram pusē viss aizgāja pilnīgi šreijā, jo autors ir idiots – viņš tik ļoti bija ietiepies uz savu izdomāto lietu risinājumu, ka tā vārdā upurēja visu loģiku un jebkādu kaut cik normālu personāžu uzvešanos. Jau grāmatas vidū ir skaidrs, kurš ir slepkava, jo pēc tam, kad policija viņu gandrīz noķer kārtējā nozieguma vietā, pēc sniegtās informācijas ir jābūt idiotam, lai nesaprastu, kas ir par lietu. Bet nu autors IR idiots, un viņš par tādiem pataisa visu izmeklēšanas komandu. Un tā ļoti lielā cenšanās vilkt deķi uz bijušā drauga, gandrīz vai stalkera pusi ir pārāk uzkrītoša. Šis laikam ir viņa pirmais mēģinājums kaut ko uzrakstīt. Varbūt vajadzēja tomēr drusku vairāk patrenēties vidusskolā ar tiem sacerējumiem, lai šādas glupības nav jādrukā grāmatās. Beigas ir pavisam episki stulbas, jo, lai cik nesakarīgu viņš būtu izveidojis galveno varoni, nu nav viņa nejauši ieguvusi inspektores amatu, bet kļūdas ir tādas, it kā viņa strādātu pirmo nedēļu. Nav smuki tādas neloģiskas muļķības taisīt tikai tāpēc, ka slinkums sakārtot sižeta attīstību un personāžu īpašības un darbības. Haltūra! Sorry par maitekļiem, bet šo tiešām pašiem nevajag lasīt pašiem, tā ka nav nozīmes, ja es par sižetu pastāstu drusku vairāk, nekā normāli drīkstētu.

Kategorija: Ziemassvētku kriminālais

Vērtējums: 2/5