Tag Archives: One Day in December

Decembra romantika #6

Standarta

Kas meklē, tas atrod. Un, lūk — trīs gadi apzinātu meklējumu ir nesuši augļus — beidzot esmu atradusi jauku, baudāmu un ticamu mīlasstāstu ar Ziemassvētku piesitienu. Neatkārtošos par visiem iepriekšējiem feileriem, bet pat tie nespēja mazināt manu pārliecību, ka kaut kur tomēr ir jābūt tam labajam un ar baudu lasāmajam gabalam. Manas prasības nav nemaz tik augstas, tomēr galvenā — ticamība, ir nopietns klupšanas akmens lielākajai daļai romantiskās literatūras. Varētu domāt, ka tā ir kaut kāda kvantu fizika.

Šogad biju domājusi šim savam izaicinājumam iztikt ar iepriekšējos gados savāktajām grāmatām, bet tad gadījās tā (pilnīgi nemaz nejauši), ka es iegāju Vecrīgas grāmatnīcā “Globuss”. Un tas, ko viņi ir izdarījuši, ir atsevišķs stāsts. Proti, viņi ir piestūķējuši pilnu augšstāvu ar jaunām grāmatām angļu valodā. Ja iepriekš viņiem bija tam atvēlēti kādi 2-3 plaukti, tad tagad ir apmēram divtik. Kas nozīmē daudz, daudz, daudz vairāk grāmatu!!! Ahhh… Tagad tikai vēlēties un izvēlēties. Un cerēt, ka maciņš nekvieks protestā. Bet, tā kā es pati esmu maciņš, tad es kviecu tikai prieciņā. Lai nu kā – kāds tur tai “Globusā” ir ļoti labi pastrādājis (nu ok, latvietis sūdzamnieks saka, ka non-fiction plauktus varētu papildināt vēl un vēl pēdējais apmeklējums ļāva pārliecināties, ka arī šie plaukti nu ir patīkami piebāzti) un ļāva man sastapties ar šo jauko Josie Silver grāmatu “One Day in December”.

Lasot vāciņu informāciju/slavinājumus, es gan nedaudz šaubījos, jo pieteikums “Two people. Ten chances.” man drusku par daudz atgādināja Deivida Nikolsa grāmatu “Viena diena”, kura man ļoti patika, tomēr es nevēlos lasīt vēl vienu, tai ļoti līdzīgu. Bet ar grāmatām es riskēju atkal un atkal, un tad vēlvienreiz tāpat vien, tā ka tā šaubīšanās bija vien tāda amizierēšanās. Ja jums nepietiek ar tādas kaut kādas Austras viedokli, kuru viņa tā īsti vēl nemaz nav izteikusi, jo ievads garš, tad varbūt jūs pārliecinās, ka šo grāmatu kā decembra lasāmvielu savā grāmatu klubiņā ir izvēlējusies arī pati Rīza Viterspūna.

Nu, tātad. Ir 2008. gada 21. decembra pievakare. Lorija, piekususi un apkrāvusies ar Ziemassvētku iepirkumiem, sēž stāvgrūdām piestumdītā Londonas autobusā un skatās pa logu. Jo priekšā sēdošā tipa blaugznas skaitīt viņai jau ir apnicis. Un tā nu viņa pieturā ierauga kādu puisi. Viņu skatieni sastopas… Uuuuun… Viņa aizbrauc. Jo ārā no autobusa tikt ir nereāli, bet viņas ar acīm nodotais aicinājums iekāpt autobusā puisim pielec nedaudz par vēlu. Gads paiet, viņu meklējot, un tad… Tad Lorijas labākā draudzene Sāra uz viņu pašu rīkoto Ziemassvētku tusiņu atved savu jauno bojfrendu Džeku, kurš, protams, izrādās esam puisis no pieturas. Ehhh…

Tas mirklis, kad varētu paspēt atzīties, ka viņš ir tas Viņš, ko viņa gadu jau kā meklē, pazib kā nebijis, bez tam — Sāra jau pirms tam ir pačukstējusi Lorijai, ka viņai šķiet — Džeks ir Īstais! Nu ko, esiet sveicināti trijstūrī! Dzīve ir dzīve, un ikvienam no viņiem sanāks pieaugt, mainīties, krist un celties, iepazīties un šķirties (nē, tas nav maiteklis, bet gan dabiska dzīves sastāvdaļa). Stāsts tiek atritināts pa vienam gadam, pievēršoties vien atsevišķiem pagrieziena punktiem un svarīgākajiem notikumiem, tomēr nezaudējot kopējo noskaņu. Tā tad arī ir vienīgā ciešā līdzība ar Nikolsa grāmatu — atgriešanās pie noteikta datuma, šajā gadījumā – Ziemassvētku sezonas un katra jauna gada sākuma.

Visvairāk man šajā grāmatā patika patiešām ticamais Lorijas un Sāras attiecību attēlojums, viņu ciešā draudzība, mīlestība, kopīgie smiekli, vakari uz dīvāna ar pārāk daudz vīna un ideālajām sviestmaizēm. Tik bieži grāmatās, un vēl biežāk — kino, tiek grēkots ar to, ka sieviešu draudzībai tiek atvēlēta otrā plāna loma, draudzenes parādās vien tik daudz, lai ar viņām aizietu brančā vai parunātu par vīriešiem (Bechdel test!). Tieši tāpēc te tas trijstūris ir tik sāpīgs. Nē, nē, neko vairāk neteikšu!

Otra lieta, par ko cienu autori – viņas spēju nezaudēt saikni ar realitāti. Arī dramatiskos stāsta pagrieziena punktos viņa, šķiet, ir pratusi sev pajautāt: “Un kā rīkotos normāli cilvēki?” Līdz ar to te nav tādu muļķību, kuras atliku likām esmu lasījusi citos romantiskajos romānos un nemaz nesākšu uzskaitīt. Šeit man kaut kā neiekrita acīs nekas kliedzoši neloģisks vai pārspīlēts. Vai arī es neatceros, kas šajā gadījumā ir viens un tas pats.

Desmit gadi cilvēka dzīvē ir daudz. Īpaši — jauna cilvēka dzīvē. Es pati reizēm nepazīstu to cilvēku, kas biju pirms desmit gadiem. Varbūt tāpēc man šis stāsts šķita tik ticams, jo te bija vērojams, kā mēs ejam cauri dzīvei, maināmies, ir sapņi, ir to piepildīšanās, ir to mainīšanās. Reizēm mēs viļamies, bet reizēm dzīve dod mums nevis to, ko vēlamies, bet to, kas mums ir vairāk vajadzīgs. Mana pārliecība ir, ka īstos cilvēkus satiekam īstajos brīžos, tad, kad esam gatavi un kad viens otru protam satikt. Bet viss līdz tam piedzīvotais ir bijis ceļojums pašiem uz sevi.

Kāpēc norāvu to vienu zvaigzni? Šo grāmatu sanāca pārtraukt lasīt vidū, bet ar lubenēm tā nedara. Vai nu lasi vai nē. Nekāda tur ņeckāšanās pa desmit lappusēm katrā otrajā vakarā. Tas drusku izsita no ritma un sajūtām. Un man šķita, ka beigas ir tādas drusku par daudz sasteigtas. Kaut kā negāja ar to pārējās grāmatas ritmu. Bet — iesaku, ja gribas kaut ko reālistisku, romantisku, sniegotu un skaistu.

Kategorija: Ziemassvētku romantiskais

Vērtējums: 4/5

P.S. [2019. g. augusts] – Kontinents nupat šo ir izdevis ar nosaukumu “Viena diena decembrī”, varat ķert un lasīt latviski!