Tag Archives: Mansards

“Purvs”

Standarta

Tā kā jau kādu laiciņu prātoju, ka gribu pamēģināt islandiešu detektīvromānus, tad Mansarda izdotais Arnalda Indridasona “Purvs” bija tieši tas, kas vajadzīgs. Bija ļoti grūti atturēties no tā iegādes, jo vāks vien mani sauca kā tāda sirēna. Kādu laiku spirinājos pretī, jo zināju, ka decembrī līdz lasīšanai tāpat netikšu, tāpēc var jau arī pagaidīt ar pirkšanu. Un tad šo grāmatu meta pakaļ Jāņa Rozes interneta veikala Adventes kalendārā. Ar “meta pakaļ” es domāju – deva smuku atlaidi (lai gan šai grāmatai salīdzinoši ar citām līdzīgām jau tāpat ir diezgan draudzīga cena). Tā nu visas manas atrunas izbeidzās, un manās ķepiņās nonāca šis gabals. Kuram tik un tā nācās gulēt plauktā līdz janvāra vidum. Šķiet, ka “Purvs” pacietīgi nogaidīja, kad būšu vismazāk spējīga turēties pretī (aizņemta cīņā ar saaukstēšanos), un uz divām dienām mani kapitāli ievilka savā akacī.

No islandiešiem līdz šim esmu pamēģinājusi tikai vienu Ragnar Jonasson grāmatu, kas bija ok, bet līdz galam neaizrāva. Gribu arī palasīt kko no Yrsa Sigurdardottir gabaliem, bet vēl arvien nespēju izvēlēties, ar kuru sākt. Indridasons manā radarā līdz šim vispār nebija uzpeldējis. Laikam gan es neesmu vienīgā pēc detektīviem izslāpusī, jo “Purvs” pie mums, cik saprotams, ir kļuvis par dižpārdokli. Vai vismaz – par grāmatu, kurai ir nopārdots pirmais metiens un ir jāpiedrukā klāt. Tas taču ir lieliski, vai ne? It sevišķi tāpēc, ka grāmata ir tiešām laba. Man tiešām bija tā, kā gadās ne ar katru grāmatu – ka spēju lasīt tikai šo vienu, turklāt pakārtojot (lasi – atliekot) visas pārējās darāmās lietas.

Tātad. Reikjavīkas Ziemeļpurva rajonā kādā pagrabstāva dzīvoklī tiek atrasts pavecāka vīra līķis. Ar ielauztu galvaskausu un noslēpumainu zīmīti blakus. Samērā netipiska piedeva islandiešiem, kuri acīmredzot ir nejēdzīgi slepkavas. Nevīžīgi un bez izdomas. Būtu pamācījušies no kaimiņiem leduslāčiem. Vai vismaz zviedriem un norvēģiem. Bet varbūt Islandē vnk pārāk ilgi nebija kabeļtelevīzija, kur smelties ierosmes? Upura rakstāmgaldā tiek atrasta paslēpta fotogrāfija ar mazas meitenes kapa pieminekli. Pamazām izmeklētāju komandai ar Erlendu Sveinsonu priekšgalā atklājas daudzi neglīti pagātnes notikumi, kas ir noveduši līdz šodienas slepkavībai. Paralēli šai izmeklēšanai Erlends meklē arī kādu bēgošo līgavu un mēģina saprasties ar savu meitu. Jāatzīst, ka sākumā nodomāju – nē, ne jau nu vēl vienu depresīvu skandināvu izmeklētāju, kam visa dzīve sačakarēta un kurš katru vakaru guļ pārpālī. Par laimi, Erlendam ar dzeršanu tā kā viss normāli, bet to kompensē viņa dēls alkoholiķis un meita narkomāne. Meita šai grāmatā bija tāds vismazāk ticamais tēls, jo man kaut kā liekas apšaubāms viņas pēkšņais sakarīgums grāmatas otrā pusē, bet ko nu es par to zinu…

Visumā man ļoti, ļoti patika šī grāmata. Lappuses lasījās nemanot, un, lai gan notikumus varēja izskaitļot pats, tas neko neatņēma no lasītprieka. Papildus uzzināju šo to par būvniecības un kanalizācijas īpatnībām Reikjavīkā un patologu hobijiem. Bet vispār bieži negadās grāmatas, kas atgādina – tas, ka cilvēks paliek vecs, nenozīmē uzreiz, ka viņš tāpēc kļūst labs. Ir gana daudz vecu kretīnu un recidīvistu, kas uz vecumu galīgi nemainās. Varbūt nestaigā laupīdami un slepkavodami, bet par jēriņiem jau nu arī nekļūst. Tas gan attiecas uz abiem dzimumiem. Ir arī visādas rupjās omītes, kas vienkārši aizslāj parkā pār apstādījumiem tāpēc, ka viņai vajag “pa taisno”, vai izmanto parku par sabiedrisko tualeti. Ir redzētas abas versijas.

Viena no labākajām lietām attiecībā uz šo grāmatu ir tās lieliskais tulkojums, ko ir radījis Dens Dimiņš. No viņa tulkojumiem laikam esmu lasījusi tikai Velbeku, un to pašu diezgan sen, tāpēc līdz šim man īsti nebija par viņu viedokļa. Tagad es ļoti mīlu to, ko viņš dara. Piekasījos tikai pie viena vārda – “masažieris”, kas izskatās nospiests no kāda mistiska e-veikala, kuram diez vai kāds latvietis ir tuvu stāvējis. Bet no otras puses – ja jau es tā tīksminos, ka šajā grāmatā nav noravēts žargons citās vietās, tad gan jau varu paciest arī “masažieri”. Ļoti rekomdēju šo jauko krimiķi. Cerams, iznāks vēl kāds no šīs sērijas. Ja ne – nu vienmēr var cerēt uz kaut cik jēdzīgu anglisko tulkojumu un meklēt šādā versijā (tiem, kas meklē Rīgā – redzēju pāris Indridasona grāmatas “Globusā”).

4/5

Izdevējs: Mansards

Ak, jaunība! Ak, Jelgava!

Standarta

Latvijas grāmatblogeri laikam jau kādu laiciņu Ziemassvētkos cits citu apdāvina. Ir gan taustāmas, gan virtuālas dāvanas. Arī es pilnīgi negaidīti saņēmu virtuālo dāvanu no Mairitas. Un nodomāju – “Jā, jā, es redzu, ko tu mēģini panākt, Mairita! Tu zini, ka man latviešu literatūra ne visai, un gribi mani pārliecināt, ka ir lieliski izņēmumi. Bet es tev ne-ti-cu! Šī gan jau ir kārtējais pārslavinātais latviešu savārstījums, kuru neviens nesaprot, bet cildina.” Par spīti savai attieksmei, jutos tāda kā nedaudz spiesta tomēr to izlasīt. Nolēmu tikt ar šo galā pēc iespējas ātrāk, citādi vēl aizmirsīšu. Pirkt to man, protams, nenāca ne prātā. Labi, ka ir draugi, no kuriem var arī aizlienēt (paldies, Kristīn!).

Ar to tikšanu galā gan man gāja diezgan lēni, bet ne jau grāmata pie tā vainīga, tikai mans mūžīgi augošais TBR saraksts. Jo visai ātri tapa skaidrs, ka taisnība būs Mairitai, ne man. Ne jau, ka es par to žēlotos. Liriska atkāpe – pusaudža gados un mazliet pēc tam kļuvu par lielu Lūsijas Modas Montgomerijas fani, kurai ir sērija par Annu no “Zaļajiem jumtiem”. Ja nekļūdos, padoms, kuru citēšu, nāk no grāmatām par Emīliju, topošo rakstnieci. (Ja es kļūdos, labojiet!) Lai vai kā, padoms ir vienkāršs – raksti par to, ko pazīsti! Protams, ir ģēniji, kas spēj radīt fantastiski lieliskas un pārdomātas pasaules (nu tur tādi Dž. R. R. Mārtini u.tml.), bet ir daudzi ne tik ģeniāli rakstnieki, kas par spīti talanta trūkumam tomēr mēģina sapenterēt izdomātus stāstus, un tie sanāk tādi… Meh. Vai galīgi smieklīgi. Klišejiski. Banāli. Stulbi. Salkani. Kas zina, kas būtu sarakstījies, ja viņi mēģinātu runāt par lietām, ko pazīst… Varbūt sanāktu šedevrs? Kā gadījumā ar “Jelgava 94”.

Jā, es nebaidos šī apzīmējuma. Šedevrs, šedevrs, šedevrs. Es ticēju katram vārdam. No pirmā līdz pēdējam. Nu ok, es pa vidu mēģināju gūglēt cerībā, ka atradīšu kādu interviju, kur Joņevs saka: “Viss ir tīra patiesība!” vai “Patiesība ir stiepjams jēdziens. Bet kaut kas no tā visa ir noticis tā vai līdzīgi. Redziet šo fingāli? To es dabūju par to patiesības daļu!” Gūglis mani kkā šoreiz pievīla, varbūt man vnk nebija pacietības stundām tur vandīties. Pieņēmu, ka gan jau daļa no tā bija tieši tā, daļa drusku savādāk, un beidzu lauzīt galvu, jo par to, kas bija taisnība un kas nē, lai satraucas grāmatā minētie personāži. Ja tas viņus satrauc.

Daļēji es mīlu šo grāmatu par to, ka tā tik ļoti atšķiras no pašreizējā latviešu literatūras piedāvājuma. Jo mēs tagad esam totāli kara zonā. Karš, pēckarš, starpkarš. Fronte, trakomāja, Okupācijas muzejs, Stūra nams un kapusvētki. Latviešu iecienītās tēmas, kā izskatās. Es saprotu un novērtēju daiļliteratūras nozīmi vēsturisko notikumu atainošanā un izpratnes veicināšanā, bet vai nevarētu uzrakstīt pārmaiņas pēc ko jauku arī? Un jā, man tiešām patika “Svina garša”, bet nevar taču visu laiku to vien lasīt. Ja vien mērķis nav novest sevi līdz depresijai.

Ok, ja par “Jelgava 94”. Tiem, kas vēl nav lasījuši. Šis ir stāsts par pieaugšanu 90-tajos. Par limonādēm no pulverīša (vēl tagad atceros, cik pretīgas), par cepieniem sīkumu dēļ, par neesošu mīlas dzīvi, par draugiem, ar kuriem jūs viens otru pavadāt uz mājām, lai varētu vēl mazliet ilgāk parunāties, par vakarēšanām uz māju jumtiem vai pie poģika, “Ķirzakas smaidu”, par mēģinājumiem ielavīties pasākumos bez maksas, bet pāri visam – par metālu. Bet nemaz nevajag būt metālistam, lai izbaudītu šo grāmatu ar pilnu krūti. Es točna neesmu. Protams, es esmu klausījusies metālu. Nedzīvoju jau mucā. Turklāt – kuram gan nav jaunībā bijis Nirvana (ar ko sākas šī grāmata) posms? Grāmatas skaistums ir tajā, cik pārliecinoši tā aizved uz 90-tajiem, ļaujot ar smaidu izjust bērnības/jaunības garšu, atcerēties savus ne mazāk naivos vai dumjos gājienus, jūtu un uztveres intensitāti (kam vajadzīgas narkotikas, ja ir pieejams nenostabilizēts hormonu līmenis?). Viena no labākajām lietām šeit ir autora pašironija, kas reizēm gan balansē uz robežas “mazliet par daudz”, tomēr lielākoties noturas nepārcentīgajā pusē. Turklāt izskatās, ka šai grāmatai nav ticis klāt standarta tiklais latviešu valodas redaktors, kas noravē jebkādu žargonu un padara grāmatu pilnīgi sterilu.

Šajā gadījumā nav nozīmes tam, kur stāsts sākas un beidzas, bet kur tas aizved pa ceļam. Iespējams, ka 90-to gadu garšu vislabāk izbaudīs tie, kas tieši tad bija jauni – tai spraugā starp padomiju un treknajiem gadiem. Bet neatkarīgi no dekādes piederības, šī ir lieliska, baudāma un tieša literatūra tās labākajā kvalitātē. Kaifs! Iesaku uzdurties uz šīs grāmatas adatas!

Es vēl staigāju tai pašā ziemas jakā, tikai šalli vairs netinu ap kaklu, bet ļāvu tai eleganti pīties pa kājām, bet meitenes jau steidzās atkailināties no abiem galiem. Visas šīs pavasara parādības viesa cilvēkos smeldzīgu trauksmes sajūtu. It kā atceroties kaut ko lielu un skaistu, kas reiz tika palaists garām un tagad laikam atkal notiks tāpat, bet nav saprotams, kas jādara. Nevar pat atcerēties, kas bija tas lielais un skaistais, tikai smarža, kāda smarža gaisā liek par to domāt.

Bet pirms tam es taču biju labs bērns. Klausīju vecākus bez ierunām, skolotājus arī, labi mācījos un domāju par labu nākotni advokāta vai prezidenta amatā, kurā sakārtošu pasauli un apkarošu negatīvus cilvēkus. Labprāt vēlējos kļūt gudrs, bagāts un slavens. Tas bija viens un tas pats – ja kāds ir gudrs, viņš nes vispārēju labumu, par ko pasaule, pats par sevi saprotams, atalgo viņu ar naudu, slavu un laimi. Droši vien arī ar skaistām meitenēm, ar kurām pagaidām man necik neveicās. Es neticēju tiem gudrajiem un nabagajiem, labajiem un nelaimīgajiem, un vientuļajiem. Pasaulei jābūt pareizai, un es gribēju būt pareizs pareizā pasaulē.

5/5

Izdevējs: Mansards