Tag Archives: Leksikons

Iesākumā bija Vārds

Standarta

“Mēs pakļaujam citus, uzzinot, kas viņi ir, un pavēršot to pret viņiem pašiem.”

Pirms lasīšanas par Maksa Berija grāmatu “Leksikons” zināju tikai tik daudz, ka man kā caurkritušam filologam un čaklam vārdu vērpējam tā īpaši varētu iet pie sirds. Un gāja arī! Tagad ir tā, ka ļoti gribas pastāstīt par šo grāmatu, bet tikpat ļoti negribas pateikt pārāk daudz, bet atstāt to kā noslēpumu, ko atklāt lasīšanas gaitā. Man pat nāksies apcirpt citātus, ko man ļoti gribas šeit pievienot, jo tie ir lieliski, bet vienlaikus tie tomēr var saturēt maitekļus.

Lai padarītu kaut ko īstu, tas nav jāpasaka. […] Lai justu, vārdi nebija nepieciešami. Katrā ziņā ne tādi, kas izsakāmi skaļi.

Stāsta galvenā varone ir jauna meitene Emīlija, kuras pamatnodarbošanās ir muļķot cilvēkus uz ielas, izkrāpjot viņiem naudu. Viņa zina, kādus vārdus katram teikt un uz kurām podziņām spiest, lai iegūtu sev vēlamo rezultātu. Un tad viņu savervē kāda slepena organizācija, kuras specializācija ir vārdi un tas, ko ar tiem var panākt. Mācības viņu skolā izklausās tik interesantas, ka man dikti gribētos savu šņukuriņu tur iebāzt un paostīties. Vispār jau šī skola man kaut kādā mērā atgādināja Cūkkārpu. Pirmkārt jau ar to, ka HP pasaulē burvestību veikšanas galvenais elements ir vārds, nepietiek vien smalki pavēcināties ar sarkankoka un pūķa sirds dzīslas zizli. Vārdi ir tie, kas kaut ko rada vai iznīcina. Bet mēs ikdienišķajā vientiešu pasaulē paveicam to pat bez zižļa. Par ko var pārliecināties, palasot komentārus internetā. Otra līdzība bija par to, kā vārdu nozīmes nezināšana var izraisīt briesmīgas sekas. Mājiens “Sectumsempra” virzienā. Mini maiteklis. Sorry not sorry.

Tad viņa nocēla no plaukta biezu grāmatu ar vilinošu nosaukumu – Maģijas lingvistika. […] Tā bija vēstures mācībstunda par to, kā cilvēki reiz ticējuši burtiskai maģijai, burvjiem, raganām un burvestībām. Viņi neatklāja svešiniekiem savu patieso vārdu, jo tie varēja izrādīties burvji. Un, ja redzēji kādu, kas izskatījās pēc burvja, tu novērsi skatu un aizspiedi ausis, pirms viņš paspēja tevi pakļaut savai gribai. No tā bija radušies tādi vārdi kā apburts, savaldzināts, apvārdots, noraganots, apmāts un savalgots.

Tā kā esmu apņēmusies īpaši nemaitekļot, tad labāk pastāstīšu par to, kā man patika Emīlija. Pēdējos gada laikā kino ir manīts zināms (iepriecinošs) daudzums filmu, kur ir tiešām izteiksmīgas un spēcīgas sieviešu lomas, tā ka situācija šai laukā nav bezcerīga. Bet man ir pagrūti atcerēties grāmatu, kuras varone man būtu tik ļoti simpatizējusi kā Emīlija ar savu trauslumu un savu spēku, ar savu cilvēcisko tieksmi sasteigt un kļūdīties, ar savu apbrīnojamo apņēmību, atjautību un nebaidīšanos iet uz visu banku. Un atteikšanos pieļautajām kļūdām dot varu viņu salauzt.

Emīlija negribēja vainot zābakus, tomēr bija sajūta, ka tie viņu pieviļ. Tie bija kā puiši, kuri sākumā izturas jauki un galanti, bet pēc pāris nedēļām tu saproti, ka viņi ir zemiski nelieši.

Ko vēl es jums drīkstu pastāstīt? Nesen uzzināju (nebiju pievērsusi tam uzmanību), ka liela daļa autoru cenšas savās grāmatās izvairīties no konkrēta gaduskaitļa vai zīmīgu notikumu pieminēšanas, lai tādējādi neļautu noteikt grāmatas notikumu brīdi, tā it kā novēršot satura novecošanu. Tāpat bieži vien notikumi risinās vai nu kādās visiem zināmās bezpersoniskās metropolēs vai no pirksta izzīstos neeksistējošos miestiņos, kas varbūt tikai pārāk ļoti atgādina autora dzimto krastu. Šajā grāmatā tiek minēta, piemēram, Vašingtona. Visi tādu zina. Un kkāds mazs raktuvju miests Austrālijā – Brokenhila (tā kā Makss Berijs ir austrālis, tad nav brīnums, ka daļu notikumu viņš risina dzimtenē). Reizēm grāmatās minētā informācija uzvedina mani pavandīties internetā, lai pārbaudītu dažus faktus vai apskatītos, kā īsti izskatās aprakstītā vieta (Google Maps te ļoti noder). Bet Brokenhila? Caur un cauri izdomāta, tā es spriedu. Un tad gluži nejauši uzdūros tai pilnīgi nesaistītā veidā un biju patiešām pārsteigta, ka šī vieta tomēr pastāv. Tiesa, pastāv arī atšķirības starp grāmatu un realitāti. Jo īstenībā Brokenhila nav maza. Tai pat ir sava lidosta. Un tajā ir rodami vieni no pasaulē bagātīgākajiem cinka, svina un sudraba krājumiem. Bet tā patiešām ir (kā grāmatā) uzcelta teju virs raktuvēm. Un tas skats uz valni, kas ieskauj raktuves, ir patiešām reāls. Bet gan ne tik nomācoši visur kā grāmatā.

Brokenhila - ekrānuzņēmums no Google Maps

Jaukais Brokenhilas raktuvju uzbērums – ekrānuzņēmums no Google Maps

Būsim atklāti – ikviens no mums lieto vārdus visdažādākajos veidos. Vārdi ir prasmīga manipulatora galvenais, un dažreiz pat vienīgais ierocis. Ir necenzētā lirika, ar kuru mēģinām izlādēt savu agresiju. Ir visi tie “nevaru” un “negribu”, ar kuriem mēģinām izčinkstēt atļauju nedarīt. Ir mīļvārdi. Ir naidvārdi. Ir vārdi, kas vienkārši aizpilda ēteru. Saukti par tukšu salmu kulšanu. Un šīs grāmatas galvenais lasīšanas blakusefekts bija tas, ka es sāku pastiprināti analizēt to, ko saku un rakstu. Ko es patiesībā mēģinu ar to pateikt. Mēģināju pieķert sevi, kā cenšos manipulēt ar saviem vārdiem, lai kaut ko panāktu. Tā, protams, var pamatīgi sapīties, jo nozīme ir ne tikai tam, kas tiek pateikts, bet arī tam, kas tiek noklusēts. Es pat varētu iet tiktāl, lai nosauktu šo grāmatu par sava veida obligāto literatūru, jo ir ļoti noderīgi apzināties, ko mēs darām ar vienu no spēcīgākajiem mums piešķirtajiem instrumentiem.

Mēs cenšamies sevi slēpt, tomēr patiesībā nevēlamies būt apslēpti pilnībā. Mēs gribam tikt atrasti. Agrāk vai vēlāk to atklāj katrs dzejnieks – aiz nevainojamām sienām nav nekā, ko būtu vērts sargāt. Patiesībā tur nav vispār nekā. Tā nu mēs iemainām noslēgtību pret tuvību. Mēs riskējam ar to, cerot, ka, atklādami sevi, ļausim kādam atrast ceļu pie mums.

4/5

Izdevējs: Prometejs

Advertisements