Decembris droši vien ir visātrāk skrienošais gada mēnesis. Sākumā tev liekas — o, vēl tikai pirmā nedēļa! Gan vainagus sapīšu, gan egli mežā ar burkāniem izrotāšu, gan uzadīšu dāvaniņas. Un tad pēkšņi ir datums, kad jau ir par vēlu sūtīt svētku kartītes, jo tās saņems tikai pēc Jaunā gada. Līdzīgi man izgāja ar ziemas romantisko grāmatu lasīšanu un aprakstīšanu.
Kad savā mīļākajā grāmatu veikalā ieraudzīju “Mīlestībai nav brīvdienu”, tas bija neliels “wow” mirklis — šito vāku! Te nu nevar rasties nekādi pārpratumi attiecībā uz to, kas šī ir par grāmatu. Otrs “wow” man bija par to, ka pat Latvijā kāds uzdrošinās izdot nevis vienkārši romantisko romānu, bet sezonālo romantisko romānu. Jo, lai gan es jūlijā lasu grāmatas par Antarktīdu (lai atvēsinātos), pieļauju, ka lielākā daļa lasītāju Ziemassvētku grāmatas plāno lasīt garajās ziemas brīvdienās, nevis pludmalē zem saulessardziņa. Var jautāt, kāpēc rakstu par šo grāmatu tikai februārī? Nu, šodien [piektdien, 21.02.] snieg. Gan ļoti slapjš sniegs, bet es pieņemšu to tādu, kāds tas ir. Tāpat kā tad, kad lasīju šo grāmatu, tā arī tagad rakstot iztēlošos, ka ir bagātīgi sniegotas ziemas vidus, kamīnā sprakšķinās pagales, uz segas murrā kaķis, bet krūzē — kakao. Un fonā skan nupat svaigi atkausētais Maikls Bublē. Hei, man būs Ziemassvētki tieši šeit un tagad!
Neteikšu, ka man nebija bažiņa pirms šīs grāmatas lasīšanas. Esmu gana daudz apdedzinājusies ar smukiem vāciņiem, lai zinātu, ka reizēm tur iekšā ir pilnīgs savārstījums (pārsvarā šī sāpe attiecas uz YA žanru, kam ir tie supervilinošie un spožie vāki). Bet, jo tālāk lasīju, jo vairāk priecājos. Un turpināju baidīties, ka tas viss pēkšņi saies kkādā sviestā un mani apčakarēs. Jo tik labi taču nevar būt! Hei, — spoiler alert! — var gan!
Šī grāmata izpildīja gandrīz visas manas prasības attiecībā uz to, kas ir labs romantiskais romāns.
- Te ir sakarīgi varoņi – ar reālām profesijām un reālām dzīvēm, nevis mistiskie brokeri, projektu vadītāji vai biroju darbinieces. Un viņiem ir reālu cilvēku problēmas, piemēram, izpuvušas kanalizācijas caurules. Vai bērni, kas iepinas nepatikšanās kopā ar jaunajiem, smalkajiem klasesbiedriem. Ikvienam ir sava nasta, arī tad, ja par to zina retais. Un par to ļoti lielā mērā ir šī grāmata – ne tikai par Līsbetu un viņas romantisko dzīvi, bet par to, ka ikvienam no mums ir savs stāsts, savi prieki, savas grūtības, kļūdas un panākumi. Tas, kā mēs tiekam ar to galā, arī mūs veido par to, kas un kādi esam.
- Šie varoņi uzvedas adekvāti (starp citu, nemaz ne tik bieži ievērots standarts romantiskajā literatūrā). Protams, Līsbetas trakais izgājiens, kad viņa uzzina, ka viņas vietā skolā par sporta skolotāju ir pieņemts kaut kāds fancy āksts, jo viņš ir smuks un prot sevi pasniegt, ir komēdiju cienīgs. Un izraisa lavīnas efektu, kurš liek spurgt, bet nenonāk līdz absurdam.
- Neparedzamība. Parastais lubeņu klupšanas akmens ir tas, ka jau no grāmatas satura kopsavilkuma izlasīšanas brīža tu jau zini, ar ko galvenā varone būs kopā pēdējā lappusē. (Protams, ka mēs lasām šīs grāmatas tieši tāpēc, ka zinām, ko no tām dabūsim, zinām, ar ko tās beigsies, bet man tomēr gribas kaut nedaudz oriģinalitātes!) Tāpēc tas, ka šai grāmatā Līsbetai bija četri (!!!) potenciālie noņēmēji, bija ļoti atsvaidzinoša pieeja, kas ļāva nu kaut nedaudz minēt – kā tad būs? Cilvēki tomēr pieņem visādus jocīgus lēmumus, bieži vien – jo tā varbūt ir vieglāk vai pierastāk. Bet vai tiešām Līsbeta, kas vienreiz jau ir aizgājusi no attiecībām, kurās pret viņu slikti izturas, neredzēs cauri notiekošajam?
- Humora izjūta. Hei, šī ir vissvarīgākā dzīves garšviela! Un šajā grāmatā ar humoru lielākajai daļai (arī ārstiem un lecīgiem slēpotājiem) viss ir kārtībā. Izņemot tos, kuriem nav. Un tā jau nav viņu vienīgā problēma.
Stāsta centrā ir Līsbeta — viņai ir 38 gadi, viņa ir stipra sieviete, kas reizēm, īpaši attiecībās ar vecākiem un māsu, vēl arvien jūtas kā maza meitene, kas neko nezina un neprot. Viņai ir jauks (ja neskaita tās caurules) namiņš pilsētiņā pie jūras un darbs skolā. Viņai ir draugi un ikdienas lietas. Viss ir forši, tikai nāk svētki, un tad, protams, visi vientuļie jūtas vēl vientuļāki. Un arī Līsbetai gribas kādu spēcīgu un siltu apskāvienu, bet ne par katru cenu.
Ja viņai vajadzētu Ziemassvētkos kaut ko apsolīt, tad tas būtu solījums, ko viņa bija devusi pati sev – turēties kopā ar laipniem un kaut kādā ziņā nesarežģītiem cilvēkiem.
Šis ir grāmatas vadmotīvs – zināt, kas tu esi, un rīkoties tā, lai tas nāk tev pašam par labu. Tas nozīmē prast pateikt “nē” dažādās situācijās. Pateikt otram — “nē, tas nav okei, ka tu tā dari”. Prast nostāties savā pusē. Apvainoties un sūroties mēs visi protam. Daudzi pat profesionāli piekopj izklāšanos lupatiņā citu priekšā, un dažreiz mūsu loma ģimenē jau ir tā atstrādāta, ka ir grūti iebilst esošajai lietu kārtībai. Tikpat bieži mēs esam tik pārņemti ar attieksmi pret mums, ka nepamanām, kāda ir mūsu attieksme pret citiem. Šeit ir pieminēts arī cīņā par sieviešu tiesībām radītais “apspiestais baltais vīrietis” — pavisam reāls un ne pārāk laimīgs radījums.
Savus uzskatus vajag pārskatīt,
Jāns saka grāmatas noslēgumā. Jā, vajag gan. Protams, šī grāmata brīžiem balansē uz “mājas psiholoģijas” šaurās laipiņas, tomēr, ja tas nekaitina, tad šis ir sirsnīgs stāsts, kas mudina uz lielāku cilvēcību un savstarpējo sapratni. Ar tīru sirdi varu ieteikt tiem, kas ilgojas pēc ziemīgas un mīlīgas lasāmvielas ar raibu personāžu klāstu.
Piesieties varēju tikai divām loģikas lietām — kaijai, kas vazājas apkārt pa nakti (vai viņai tai laikā nebūtu jāguļ?), un negadījumam uz slēpēm — profesionālam slēpotājam tā nevarētu gadīties. Man — jā. Es varu nokrist uz priekšu, uz atpakaļu un sāniski. Un, jā, es esmu to visu izpildījusi vienā vakarā. Es un slēpes — tur nekad nekas nesanāks. It’s not you, it’s me.
Kategorija: Ziemassvētku romantiskais
Vērtējums: 4/5
No zviedru valodas tulkojusi Vizma Zaķe
Izdevējs: Latvijas Mediji
Grāmata no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi