Tag Archives: Kirsty Logan

“A Portable Shelter”

Standarta

“We don’t choose what we are, just what we are not.”

Mans mīļākais veikals, protams, ir grāmatu veikals. Lai cik daudz vai maz man būtu laika, nav tāda ceļojuma, kurā es nepamanītos ieklīst grāmatveikalā. Viesojoties Parīzē, nočiepu draudzenes ideju un pirmoreiz apzināti iegādājos franču autora darbu, kas toreiz ievērojami samazināja izvēles mokas. Kopš tā laika ceļojumos vienmēr cenšos atrast kādu vietējā autora grāmatu, kas mani uzrunā. Tas gan ne vienmēr ir viegls uzdevums, jo lielākoties ir atkarīgs no tā, cik centīgi un radoši ir grāmatveikala darbinieki. Piemēram, Bergenā tā bija neliela problēma, jo angliski tulkoto norvēģu grāmatu plauktā bija 2 autori, no kuriem viens bija Nesbē. Nu nē, dodiet man kaut ko, ko es nevaru dabūt mājās, ko es nekādi citādi nebūtu atradusi!

Skotija tādā ziņā bija cits stāsts. Edinburgā ieraugot Blackwell’s veikalu, man bija skaidrs, kur es tagad iešu. Šis veikals, protams, mani nepievīla. Atzīšos gan, ka izpurināju tikai Skotijas tematikas plauktus, jo savādāk es tur būtu palikusi uz pusi dienas. Pēc tirināšanās pusstundas garumā mana izvēle apstājās pie Kirsty Logan grāmatas “A Portable Shelter”, kas, ja tā padomā, bija diezgan riskants darījums, jo šis ir stāstu krājums, un stāsti jau kopš bērnības ir mans nemīļākais daiļliteratūras žanrs. Bet uz vāciņiem bija mājiens, ka stāsti būs ar maģijas piesitienu. Un ka tie varētu būt savstarpēji saistīti.

“To get a good catch, a fisherman has to be willing to lose sight of the shore.”

Liska un Ruta mīt mazā namiņā Skotijas ziemeļu krastā un gaida piedzimstam savu pirmo bērnu. Pa kārtai viņas stāsta mazulim stāstus par raganām mežā, nārām uz zemes, pūķiem ezeros, sievietēm, kas naktīs skrien ar vilkiem, un vīriešiem, kas zog meiteņu sirdis. Ikvienā no stāstiem ikdienišķais savijas ar maģisko un tiek nojaukta robeža starp sapni un realitāti. Un kurš gan spēs pateikt, kurš no tiem bija patiesāks? Un ikviens no stāstiem šķiet tik pazīstams — kāds kaut kur attāli dzirdēts, kāds pašas piedzīvots, kāds noticis ar kādu tuvo un mīļo.

Autore Kirsty Logan līdz šim man nebija pazīstama, lai gan vēlāk konstatēju, ka viņas jaunāko grāmatu “The Gloaming” biju skatījusi kā iespējamu lasāmgabalu. Mana gaume ir riktīgs mikslis, reizēm es gribu vienkāršu, cukuraini lubeni, reizēm asiņainu burlaku gabalu vai līdz kaulam sāpīgu ģimenes drāmu. Bet laikam mani vienmēr un visīstāk paņem skaista valoda, un nav svarīgi, par ko ir pati grāmata. Tie ir stāsti, par kuriem negribas, lai tie beigtos. Un es atzīšos, ka ir grāmatas, ko es tieši tāpēc neesmu pabeigusi. Ka tās ir pārāk skaistas. Kur katrs teikums ir kā dzeja, kā pērkona negaisa veldze tādā karstā vasarā kā šī, kā mirkļa bauda, kad saldējums izkūst uz mēles… Protams, ne visi stāsti šeit man patika vienlīdz ļoti, bet bija tādi, kurus gribējas izplēst no grāmatas un nest draugiem: “Re, re, šo ņem! Ņem, izlasi!” Un tikmēr sēdēt kā kucēnam un skatīties acīs, vai patiks. “Vai mēs domājam to pašu? Vai tev arī viņa šķiet brīnišķīga?”

“I didn’t see the magic, so I couldn’t help my sister to see. I didn’t notice the beauty of our village, nestled snowily in its little cup of ocean. I stood with my back to it all, looking out at the road, waiting for the magic to come to me. But it didn’t come. After a while it seemed that there was no magic left in the world – and what’s the point of living in the world without magic? That’s how the stink seeps in: when you forget to chase it out. It takes daily work, noticing magic. The mind likes to slip into mediocrity, and from there it’s not far to misery.”

Un vai es teicu, ka grāmatā bija autogrāfs? 😉

5/5