Tag Archives: Kāpņu pilsēta

Caur ērkšķiem uz papardēm jeb jūnija apskats

Standarta

Nu ko, katrs gads ar kaut ko pārsteidz. Šķiet, aizpagājušais gads bija tas, par kuru pirmoreiz varēju teikt, ka ir lijis katrā mēnesī, pat februārī. Šogad Laika vecis nedaudz pasteidzās ar Jāņu lietavām, atnesot tās 2 nedēļas par agru un – ko domājies – Līgo svētki aizgāja zem tveices zīmes (un aizgāja arī mans pareģojums par pufaikām pie grila). Ja par tiem ērkšķiem… Patiesība jau vienmēr ir mazāk aizraujoša – pa ērkšķiem bridu, jo neizskaidrojamu iemeslu dēļ man obligāti vajadzēja vainagu un tātad arī puķes. Un ziniet, Abavas piekrastes pļavas no upes puses ir diezgan grūti pieejamas. Bet pati Abava ir skaista – tas zaļums, tās ūdensrozes… Un ir arī Abavas ozoli, bet ne uzreiz. Prieks, ka atļāvos pierunāties laivu braucienam, bet vienlaikus tāds sērīgums bija, airējot un skatoties – cik ilgi nez šis skaistums vēl saglabāsies? Un tad apcerēju domas par to, ka vajadzētu likt pie laivas kameru un filmēt, lai kādā postapokaliptiskā pasaulē cilvēki varētu to vērot un nožēlot visu, kas izpostīts. Jo man nez kāpēc ir sajūta, ka tas netiks saglabāts gana ilgi. Bet nu pietiks par skumjo! Pāriesim pie padarītā.

Roberts Džeksons Benets – Kāpņu pilsēta. 5/5. Viena no manām šīgada pieczvaigžņu klubiņa grāmatām. Fantāzijas pasaulē ietērpts stāsts par kariem, pakļaušanu, naidu, politiku, reliģiju, fanātismu. Un arī par piedošanu, par cilvēcību, to, kā visi maināmies un augam. Pilnīgi sapratu Šaras sajūsmu kā vēsturniecei, jo izcili izdomāta pasaule! Plašāk izteicos šeit.

DSCF6942

Žils Verns – Astoņdesmit dienās ap zemeslodi. 3/5. Piedzīvojumu klasika, par kuru zināju tikai tik, cik no bērnības multenes atceros (Есть ли у вас план, мистер Фикс?). Nopirku Zvaigznes izdoto lielo un ilustrēto versiju, kas ir tiešām skaista – vairāk grāmatu vajadzētu izdot tik skaistos iesējumos. Labi atceros vecumu, kad grāmatu vērtēju pēc ilustrāciju skaita. Tās, kur bija tikai teksts un nekādu bilžu, punktus pie manis neguva. Šeit bildes lieliski kompensē to, ka stāsts tiešām ir tāds pārskrējiens pasaulei 80 dienās, nekur daudz neapstājoties un neiegrimstot apskatēs un aprakstos. A žēl.

 

Džeralds Darels – Ai-ai un es. 4/5. Stāsts par Darela & Co ceļojumu uz Madagaskaru saķert dažus retus zvēreļus – pārsvarā lemūrus. Tā kā reizēm esmu visnotaļ ignoranta, tad tikai lasot šo grāmatu, man pieleca, kāpēc multenē “Madagaskara” bija visi tie lemūri 🙂 Nu ko lai saka, neesmu ne ģeogrāfs, ne biologs. Tagad gan šo to esmu uzzinājusi, arī par bēdīgajām lietām, kas notiek Madagaskarā (tāpat kā daudzās citās vietās), kur tiek piekopta viendienīšu izdzīvošanas politika gan attiecībā uz mežiem, gan tajos mītošajiem. Tāda drusku drūmas nolemtības sajūta dveš no šīs grāmatas par spīti arī jautrajiem stāstiem.

gos

Heli Lāksonena – Kad gos smei. 3/5. Šajā grāmatā apkopoti vairāki somu dzejnieces Heli dzejoļu krājumi, kurus vienkārši izcili ir atdzejojis Guntars Godiņš. Manuprāt, atdzejošana vispār ir augstākais tulkošanas līmenis, bet vēl dialektā… Heli dzejoļi ir par dzīvi, bet vairāk tādu lauku dzīvi, kur ir gos un lauks, un tā. Nevis mans kaffe lat no rīt ar to instagram. Tiesa, ne visi dzejoļi man bija vienādi tuvi, tāpēc kopvērtējums uz 3. Bet bija daži, kas tieši sirdī. Piemēram:

Laiks

Brīžam es nekustiks guļ sava vieta
un pūlas būt pavisam klus,
lai laiks man nepaman
un nesāk akkal man dzīt uz prekš,
pespest satrouktes lidz ar viņ.

Vakar no rīt man tas izdevas;
es skatijas tik no segapakš
un bi tik kluss,
laiks nospred, ka es vēl nou parnācs māja,
es smējas,
kad tas bi tik šoudiks,
rāv vaļa man šūplād,
vēr vaļa man skap,
pīpei
un gribei nosist laik.

Beigas šis man tomer tur atrad,
kam i duk uz mūž palikt gulta.

Žils Ēriks Seralini – Ģenētiski modificēti organismi, kas maina pasauli. 1/5. Gribēju izlasīt kaut ko gudru, bet paķēru krietni par augstu plauktu. Varētu domāt, ka šī tāda populārzinātniska grāmatiņa masām par to, kas ir ĢMO, kā tie rodas, kas labs un kas slikts. Pirmo daļu kaut kā nomocīju principa pēc. Jo nesapratu pat pusi. Bet nu beigās jau viss kkā nosēžas, apmēram tagad saprotu principus un iemeslus. Lielākais ļaunums, kas rodas no ĢMO, ir tas, ka tie tiek laisti tirgū (sēti laukos), bet netiek pienācīgi testēti. Laboratoriju testi attiecībā uz ietekmi ir vai nu minimāli vai neesoši vispār. Un nevienu neinteresē, kur nonāk vai uzkrājas tie pesticīdi vai herbicīdi. Arī šajā sfērā roka roku mazgā, tāpēc žēl, ka šī nebūs tā grāmata, kas vairos plašas sabiedrības izpratni par to, kas ir ĢMO un kurā brīdī mums tiem ir jāpasaka strikts “Nē”, jo simts gudrās galvas to, visticamāk, neizdarīs.

The Happy Reader – Issue 2. 3/5. Kā jau esmu teikusi, esmu žurnālu pircēja, bet ne vienmēr – lasītāja. Šis bija pamatīgi iekavējies. Ļoti, ļoti patika saruna ar Kimu Gordoni, bija bauda lasīt un mazliet ieskatīties viņas domās, tāpēc saruna pat likās par īsu. Diemžēl žurnāla otrā daļa par grāmatu “The Book of Tea” un visādām ar tēju saistītajām lietiņām tik ļoti neuzrunāja.

Kino. Jā, jūnijs bija īsts kino pļaujas laiks. Tā nu bija sakritis, ka ienākušās daudz skatāmas filmas, ko tad arī ņēmu un noskatījos. Vislielāko sajūsmu nedaudz pārsteidzošā kārtā manī radīja “Warcraft” (nešaubījos, ka patiks, bet gaidīju no tās tikai specefektus un ņigu-ņegu, nevis filozofiju par labo un ļauno, par principiem un tādā garā), burvīgā komēdija “Foršie džeki” (īpaši ņemot vērā faktu, ka man diez kā neiet pie sirds Rasels Krovs) un raudamgabals “Pirms atkal tiksimies”, par kuru savukārt bažījos, ka grāmatas materiāls būs galīgi sacūkots (bet nebija). Par romantiskajām jūnija filmām plašāk izteicos šeit, un par pārējām – šeit. Vēl no vizuālā repertuāra beidzot noskatījos “Frozen” – OMG, cik pārvērtēta! Kāda uzticama (pieaugusi) draudzene to ļoti slavēja par māsu attiecību atveidojumu, bet es tur galīgi nesaslēdzos un tā garlaikojos, ka knapi spēju šito gabalu izturēt līdz beigām. Nelīdzēja pat Olafs. Lieku 6/10, bet arī tas ir dāsni.

TV. Jūnijā pārsvarā apgramstīju šo un to, no pieminēšanas vērtajiem ir “Versailles” – par Francijas karaļa Luija XIV visnotaļ interesanto dzīvi, par viņa grandiozajiem plāniem būvēt Versaļas pili un citām saistītajām lietām (galms, intrigas, mīļākās, spiegošana utt.). Ļoti noderīgi ir pirms tam noskatīties BBC dokumentālo filmu “The Real Versailles” (var atrast arī YouTube), kas gan satur maitekļus no pirmās sērijas, tomēr lieliski izskaidro tā brīža politisko fonu un sniedz arī citu noderīgu informāciju, lai šis seriāls nepaskrietu gar acīm tikai kā koša bildīte ar daudz plikumiem, krāšņām kleitām un interjeriem. Reklāmas rullītis, kas ir tālāk, ir īsais, kas nesatur pārāk daudz maitekļu.

Otrs mans prieciņš bija “New Blood”, arī no BBC piedāvājuma. Par šo uzzināju no sava mīļummīļā žurnāla “Crime Scene”. Scenārija autors ir arī latviešiem pazīstamais Entonijs Horovics, kurš ļoti ražīgi darbojas gan TV scenāriju, gan grāmatu rakstīšanas laukā (es gribētu dabūt to, ko viņš lieto, nopietni – jūs esat redzējuši viņa darbu sarakstu? Episki!). Seriāla galvenie varoņi ir divi iesācēji policisti, turklāt viens no viņiem ir pa pusei polis, bet otrs – pa pusei irānis. Tā ka ir pieķerta arī imigrantu tēma. Stāsts ir daļēji par to, cik grūta dzīve rūkijam – neviens tevi neņem par pilnu, tāpēc, lūdzams, nelecies. Kas ne īpaši sanāk Rašam, kura priekšnieks redz, ka puisis ir jaudīgs, tāpēc necieš viņu vēl jo vairāk. Savukārt Stefans darbojas Serious Fraud Office (tiešām nezinu, kā to pareizi latviskot), kur spēlē pārģērbšanos izmeklēšanas nolūkos. Protams, abu izmeklētās lietas agrāk vai vēlāk pārklājas, un rodas jauka bromance. Abi puiši ir jauni, karstasinīgi un ambiciozi, lai arī talantīgi, tādēļ ātri vien iekuļas arī bīstamās situācijās. Visumā spraigi, jautri un par komplicētu, mūsdienīgu noziegumu izmeklēšanu (tādām politiskām lielbudžeta shēmošanām, kas, protams, ietver arī pa kādam līķītim).

 

Advertisements

“Nāve ir domāta vārguļiem”

Standarta

Es varētu sākt ar apgalvojumu, ka “Kāpņu pilsēta”, iespējams, būs mana gada Top3 grāmata. Vai to, ka tikpat iespējams ir tas, ka Roberts Džeksons Benets kļūs par vienu no maniem mīļākajiem autoriem. Bet, lai apliecinātu šo apgalvojumu patiesumu vai maldus, jāsagaida gada beigas, lai savilktu bilanci, un man ir jāizlasa vēl kāda viņa sarakstītā grāmata. Tikmēr es varu izteikt citus apgalvojumus, kas ir patiesi šobrīd (subjektīvi) – latviskajam grāmatas izdevumam ir tiešām skaists vāks (kas turklāt liek mazliet lauzīt galvu – vai tā ir roka? Vai tās ir kāpnes?). Un tam ir tik labs tulkojums, ka es šobrīd svārstos starp vēlmi izlasīt nākamo sērijas grāmatu angliski, jo tā ir dabūjama tūliņ, un vēlmi tomēr sagaidīt latvisko tulkojumu. Mani neizmērojami priecē, ka sāk sadzīt rētas, kas gūtas gadsimtu mijā, lasot tos šaušalīgos tulkošanas mēģinājumus, kas mani uz daudziem gadiem atbaidīja no latviski izdotās literatūras. Ar cieņu paklanos Viļa Kasima virzienā par lielisku darbu.

Tas pirmais apgalvojums par Top3 ir iespējamība tādēļ, ka, lai gan nešauboties lieku šai grāmatai 5 no 5, tās patiesā kvalitāte slēpjas pārdomās, uz kurām tā uzvedina. Jā, tā ir arī labi uzrakstīta, tajā nav traģisku sižeta feileru un arī beigas nav sačakarētas vai lieki izstieptas, kamēr autors izdomās, ko īsti iesākt. Nu ok, vienīgi dievību izcelsmes jautājums uz visa tā fona likās dikti novienkāršots. Runājot par tematiku – visi mēs zinām zelta likumu – uzmanīties, ar ko apspriest sensitīvās tēmas – politika, reliģija, sekss, nauda. Šeit ir papilnam un bez aiztures par reliģiju – dievu izcelsmi, mūsu bailēm no tiem, mītiem, dievību spēju apšaubīšanu, reliģisko fanātismu un tā sekām. Tāpat arī par visur aktuālo politiku, ar kuru roku rokā soļo uzticamās draudzenes Korupcija, Birokrātija un Visatļautība (atliek vien iedomāties par tām priedēm), komiteja uz komitejas, tukša muldēšana utt. utjpr. Un viss tik pazīstami…

Politiskie instinkti dažādās valstīs varbūt izpaužas atšķirīgos veidos, taču zem pompozitātes un ceremonijām visur slēpjas vienas un tās pašas preteklības.

Sākumā es nebiju īsti droša, vai šī grāmata man patiks – daudz izdomātu notikumu un nosaukumu ar mājienu Krievijas (Bulikova, bet kāpēc ne – Buļikova? Būtu ierastāk.) un Indijas (Šaipūra) virzienā. Ir grāmatas, kurās visu šo apzīmētāju kļūst par daudz un bez detalizēta grafika blakus ir grūti izsekot, kas ir kurš. Bet šeit iejušanās jaunajā pasaulē notika visai organiski. Un tad vēl, protams,“Prometeja” Feisītī publicētais ķircinātājs, kuru izlasot, vairs nebija jādomā, vai turpināt. Jo, ja cilvēks prot šādi virknēt vārdus, tad man nav šaubu par kvalitāti:

Milža skatiens bija neticami, necilvēcīgi nedzīvs, taču sievietes acis ir tieši pretējas – tās ir lielas un maigas, un tumšas kā dziļas akas, kurās peld daudz zivju. Sieviete pasmaida. Smaids nav nedz patīkams, nedz arī nepatīkams, tas ir kā smalks sudraba šķīvis, kas tiek izvilkts par godu kādam īpašam gadījumam, tad nospodrināts un atlikts iepriekšējā vietā.

Autora attēls no goodreads.com profila

Autora attēls no goodreads.com profila

Mēģinot turpināt izvairīties no grāmatas satura izklāsta (ja sākšu, tad noteikti kko nomaitekļošu gluži neviļus), pievērsīsimies autoram – Robertam. Viņa attēls varētu likt domāt, ka viņš ir tīrākais eņģelītis. Bet, ielasoties grāmatā, man sāka rasties jautājumi – ko tieši viņš ir mācījies skolā, ka cilā šitentādas tēmas? Un nejaukais Gūglis man šoreiz galīgi negribēja palīdzēt ar faktiem. Atradu tikai kādu visai interesantu interviju, no kuras neuzzināju, ko viņš ir mācījies, bet uzzināju, ka viņa darba lauks ir spekulatīvā fikcija. Tāpat viņam ir visai plašs blogs savā mājaslapā, bet pagaidām tur tikai bišķiņ iebāzu šņukuru. Turpināšu izmeklēšanu. Citu viņa grāmatu apraksti liek domāt, ka tās būs “dark and twisted stuff” tieši manā gaumē.

Kāda jēga nogalināt cilvēkus, ja tā vietā var likt viņiem izskatīties kā nekompetentiem muļķiem?

Ok, beidzot mazliet par sižetu. Bulikova ir kādreizējais Kontinenta centrs. Un Kontinents ar savu dievu palīdzību reiz visai brutāli iekaroja un apspieda apkārtējās valstis līdz tās kolonija Šaipūra sacēlās, nogalināja Kontinenta dievus un paši kļuva par apspiedējiem. Stāsts sākas ar to, ka Bulikovā tiek noslepkavots Šaipūras vēsturnieks un notikušo izmeklēt ierodas īpašā izmeklētāja Šara kopā ar savu vēl īpašāko “sekretāru” Sigrudu. Tomēr Bulikova ir vēl īpašāka ar to, ka tajā vēl ir saglabājušās bijušo dievību maģijas pēdas un ne viss ir tāds, kādu to saredz acs. RJB ir uzbūris niansētu stāstu par apspiestajiem un apspiedējiem, par lomu maiņu, par naidu un dusmām simtiem gadu garumā, par vēsturi un tās sagrozīšanu pēc vajadzības (visi zinām, kā to dara!).

Man šķiet, ka vēsturniekiem jābūt patiesības glabātājiem. Mums jāsaka viss, kā ir – godīgi un bez ļauniem nolūkiem. Tas ir labākais, ko varam veikt.

RJB ir radījis galvenos varoņus, kas nav nedz skaisti, nedz iznesīgi, tomēr daļa stāsta ir arī par to, ka “visas pasaules radības ir piedzīvojušas kaut īsu, kaut niecīgu mīlestības brīdi.” Tieši šī cilvēcība, zaudējumi un vilšanās otrā vai apkārtējā pasaulē padara viņus tik īpašus, ne tik daudz fakts, ka šie varoņi neizskatās kā ierasts varoņteikās – Šara ir maza auguma, kaulaina un biezām brillēm, Sigruds – milzīgs, nerunīgs vienacis skandināvs. Un tad vēl ir Bulikovas gubernatore Mulagēša, kas ir pretstats visam maigam, jaukam, sievišķīgam, tomēr ir tik sasodīti forša! Šī grāmata kaut kā ļoti personiski mani uzrunāja un jā, mazliet salauza manu sirdi, bet es te nevaru teikt, kurās vietās tieši, jo tad sanāks maiteklis. Visumā – skaisti un gudri. Palutiniet sevi.

Aizmiršana ir kaut kas ļoti skaists. [..] Lai kāpurs varētu kļūt par tauriņu, tam jāaizmirst savas kāpura dienas. Tad notiks tā, it kā kāpurs nekad nebūtu bijis un tauriņš būtu bijis vienmēr.

5/5

Izdevējs: Prometejs