Tag Archives: Christmas

Decembra romantika #3

Standarta

Jā, jā, zinu – pienākusi janvāra pēdējā diena, kāds tur decembris? Bet, tā kā pamatīgi biju pārrēķinājusies ar Ziemassvētku lasīšanas plāniem, svētku grāmatas ievilkās janvārī. Šoreiz par pēdējām divām, un tad gan šo tēmu atlikšu līdz gada beigām.

Sākšu ar sliktāko, lai varu noslēgt uz pozitīvās nots ar labāko. Ar Lisa Dickenson grāmatu “The Twelve Dates of Christmas” es pamatīgi appirkos. Šī ir no tām grāmatām, kurām būtu vajadzējis apputēt aizmirstībā “autores” mīļajā dienasgrāmatā. Tiešām, tā ir tāds samocīts savārstījums, ka bail.

Neilgi pirms Ziemassvētkiem Klaudija izšķiras ar savu ilggadējo draugu. Bet, pateicoties labākajiem draugiem Penijai un Nikam, viņai nav gluži jāvada savas dienas skumjā vientulībā ar kabatlakatiem. Penija viņai organizē aklos randiņus, bet Niks – vienkārši randiņus. Tiktāl viss jauki. Tad atklājas, ka Klaudija, protams, mīl Niku jau kopš pamatskolas. Protams. Niks, protams, viņu arī, un to vien gaidīja, kad viņa izšķirsies. Protams. Te nu varētu būt saldās beigas, visi laimīgi utt. Bet nē, grāmata tikai pusē! Vajadzīgs sarežģījums! Darīsim tā – Penija arī mīl Niku! Kas var būt labāks par mīlas trijstūri? Mīlas trijstūris starp labākajiem draugiem! Šī ir tikai viena no apnicīgajām klišejām, ar ko ir piebāzta šī grāmata. Šķiet, ka mēra izjūtas šai autorei tiešām nav, jo viņa mēģina sastumt vienā grāmatā visas iespējamās un sen jau dzirdētās versijas par tēmu, pārlaistot to ar dāsnu sniega un karstvīna mērci. Galvenās varones uzvedība ir apmēram kā padsmitgadniecei, kura ir regulāri par kaut ko sasapņojusies, tai skaitā balerīnas karjeru, lai gan pēdējo 10 gadu laikā nav bijusi ne uz vienu deju stundu. Tāpat viņai iet ar vīriešiem. Un tad vēl pati autore, kura aizmirst, ka nedēļā ir 2 brīvdienas un 5 darbadienas, nevis otrādi, un regulāri aizmirst Klaudiju aizsūtīt uz darbu, tā vietā sūtot viņu pa veikaliem, tirdziņiem, kafejnīcām un randiņiem skaidrā dienas laikā. Un tad vēl viņa nespēj nekādi atcerēties, vai Klaudija bija uz randiņu vakar vai šodien. Vai varbūt aizvakar. Nu katrā ziņā vienmēr var teikt “šodien”, un tas būs gandrīz taisnība, ne?

Vienvārdsakot, nesakarīgs un vājš gabals, kuru gan noteiktā dvēseles stāvoklī (kad vajag vispārīgus savārstījuma tipa ieteikumus par jaunas dzīves sākšanu un Ziemassvētku noskaņas baudīšanu) varbūt pat var nosaukt par labu. Man gan nebija tāds dvēseles stāvoklis. Pabeidzu grāmatu tikai principa pēc – “one for the team” jeb – lai jums tas nav jādara 😀 Nelasiet šo grāmatu. Noteikti nē!

Kategorija: Ziemassvētku romantiskais

Vērtējums: 1/5

 

Pārejot pie labākām lietām – grāmata “Murder Under the Christmas Tree” mani iekārdināja gan ar nosaukumu, gan vāciņu un par spīti faktam, ka stāsti ir tā daiļliteratūras kategorija, kas man kaut kā galīgi neiet. Tomēr ik pa laikam es atkal pamēģinu – varbūt kas ir mainījies? Šoreiz cerības liku uz tematiku, jo šajā grāmatā ir apkopoti desmit stāsti par dažādām kriminālām izdarībām svētku sezonā. Jāatzīst, ka pirmie pāris stāsti man sagādāja diezgan pamatīgu vilšanos, un es jau sāku apcerēt, ka šitais būs vēl viens aplauziens. Bet tad īstajā brīdī situāciju izglāba A. Konana-Doila stāsts par zilo karbunkuli. Tas mani ļoti iepriecināja un sapurināja, un tālāk lasīju jau ar līksmāku un, iespējams, arī mazāk piekasīgu prātu. Stāsti aptver visdažādākos laikmetus un personāžus. Var just, ka daži ir tapuši laikos, kad bija pieņemts katru grāmatas nodaļu sākt ar maitekļiem jeb īsu satura izklāstu. Vai vismaz nosaukt grāmatu vai stāstu tā, lai visiem uzreiz viss ir saprotams. Piemēram, tāds ir stāsts “The Invisible Man”. Pat čaiņikam skaidrs, kurš te ir slepkava.

Visumā, ja neskaita to sākumu, esmu ar šo grāmatu ļoti apmierināta un varu ieteikt kā sezonālu izvēli (vai dāvanu) kriminālstāstu un/vai Ziemassvētku cienītājiem.

Kategorija: Ziemassvētku kriminālais

Vērtējums: 4/5

Decembra romantika #2

Standarta

Doma par Ziemassvētku grāmatu lasīšanu tieši decembrī brīnumainā kārtā man ienāca prātā gana laicīgi, tāpēc jau novembrī biju sarūpējusi kaudzīti, uz kuru skatījos ar lielu nepacietību. Bet tad grāmatu e-veikals Wordery kā savu nedēļas grāmatu sareklamēja Mark Forsyth grāmatu “A Christmas Cornucopia”. Ne jau, ka man to ļoti vajadzētu, bet gribējās gan. Drusku ar sevi pastrīdējos, palasīju fragmentu Amazonē un secināju, ka vajag arī šo. Pēc tās izlasīšanas pilnībā varu apstiprināt, ka šis bija ļoti labs pirkums.

Ar ko lai sāk? Laikam ar to, ka apbrīnoju, ka autors ir spējis pārstrādāt tādu apjomu dažādas informācijas, faktu un folkloras tik viegli lasāmā un uzjautrinošā grāmatā. Visas grāmatas garumā ieturētais ironiskais stils tomēr nevienā brīdī nebojā iespaidu par Ziemassvētkiem, tādiem, kādi tie nu mums tagad ir – ļoti komerciāli, balstīti uz sadomātām lietām un pilni visādiem neloģismiem. Nē, šī ir drīzāk tāda kā cilvēka dīvainību un Ziemassvētku unikālās ilgdzīvošanas svinēšana.

Un dīvainību šo svētku sakarā tiešām netrūkst. Kaut vai sākot ar to, ka nav īsti skaidrs, kad ir pasaules vēsturē teju slavenākās personas dzimšanas diena. Jēzus dzimšana ir aprakstīta tikai divos evaņģēlijos, turklāt katrā savādāk. Bet vai kāds tam pievērš uzmanību? Tak nē! Jo Ziemassvētku ludziņās abas versijas ir samiksētas kopā, droši vien piemetot vēl šo to. Par to, kā 3. gadsimtā rēķināja Jēzus dzimeni, vispār nerunāsim. Var tikai bolīt acis un smieties. Turpinot par ludziņām, viduslaikos tās bija ļoti populāras, īpaši par Ādamu un Ievu. Un jā, tādējādi ābele gluži nemanot pārvērtās eglē.

Šī grāmata ir vienkārši konfekte, pusi lasīšanas laika ķiķināju, otru pusi – brīnījos. Tagad visiem, ko satieku, uzmācos ar dažādiem faktiem par Adventes kalendāra izgudrošanu (kur Advente vienmēr sākas 1. decembrī – ļoti ērti), ko vispār nozīmē vārds “Advente”, Ziemassvētku kartiņām un korāļiem, kāpēc citi ziemeļbrieži patiesībā apsmēja Rūdolfu, kā Vašingtons Ērvings uzrakstīja satīru par ņujorkiešiem un Ziemassvētkiem, kas negaidot kļuva par totālu hītu, pārvēršot viņa jokus realitātē, nemaz nerunājot par visu garo Santaklausa vēsturi. Un beidzot sapratu, kāpēc “Dauntonas abatijā” viņi vienmēr atgriezās Dauntonā uz Ziemassvētkiem. Ehh… Lieliska un jautra grāmata, kas ļauj pasmaidīt par cilvēku dabu un pabrīnīties par vienu svētku garo un aizraujošo vēsturi. Rekomendēju gan faktu, gan svētku cienītājiem! Garšīgi!

Looking at Victorian Christmas cards is like studying the foul unconscious of a gentleman psychopath.

Kategorija: Ziemassvētku

Vērtējums: 5/5

 

Tikmēr paralēli lasīju kārtējo Ziemassvētku lubeni – Scarlett Bailey “Just for Christmas”. Šo gabalu izvēlējos tikai pēc tam, kad arī biju palasījusi fragmentu Amazonē, jo teiksim tā – apraksts uz vāciņa ir diezgan klišejisks. Tātad – Aleksa Munro mīl savu labāko draugu, kurš to, protams, ne nu redz, ne nojauš. Un, kad viņš paziņo, ka precēsies ar kkādu cacu, viņas sirds tiek salauzta miljons drupatiņās. Kā jau normāla sieviete, viņa sakrauj koferi un aizbēg uz valsts otru galu. Tiktāl klišejiski. Patiesībā viņa aizbēg ne tikai vīrieša dēļ, bet tas atklājas tālāk grāmatā, turklāt, ja nebūtu tas otrs notikums, ir pilnīgi iespējams, ka viņa mierīgi būtu kā kārtīga cietēja pat gājusi un dejojusi sava drauga kāzās. Tāpat viņa nevis vnk aizbēg uz pāris nedēļām, bet gluži pieaugušā veidā vispirms atrod darbu un tad pārceļas. Turklāt viņas profesija ir visai neparasta priekš sievietes – viņa ir ostas kapteinis! Šis ir uz mani labi nostrādāja, jo spriedu – ja tik neparasta profesija, varbūt būs arī citi pārsteigumi.

Tā nu Aleksa ierodas Kornvolas pilsētiņā Poldorā sākt jaunu dzīvi, kur viņa dabū dzīvesvietu komplektā ar smirdīgu kranci, kurš uzstāj uz pusgultas tiesībām, jo tā galu galā ir viņa māja. Poldora, protams, ir pilna ar cilvēkiem, kam ir savi prieki un bēdas. Ir daiļais tumšmatis Ruans, kurš, kā uzzinām vēlāk, bez krekla izskatās vēl labāk, nekā ar to. Ir pilsētas mēra/bāra īpašnieka meita Lūsija, kurai ir savi noslēpumi, kurus sargā viss miestiņš. Ir Poldoras vienīgās aristokrātiskās ģimenes atvase Sjū, kurai mantojumā ir maza pils un atbildība par šo pilsētiņu. Man brīžiem šķita, ka autore ir drusku pārcentusies ar varoņu un viņu individuālo stāstu daudzumu vienā grāmatā. Tas, protams, jauki ilustrē Poldoru un tās iedzīvotāju dažādību, turklāt ļauj pasaulei negriezties tikai ap Aleksu un viņas vīriešu problēmām, bet brīžiem tās fona informācijas ir par daudz, īpaši beigās, kad kopējam kokteilim tiek piemesti arī Aleksas šķirtie vecāki. Ja neskaita sīkas paviršības un pārspīlēti dramatiskos un mazticamos notikumus grāmatas beigās, šī bija patīkama romantiskā literatūra, kuras varoņi lielākoties ir ticami un uzvedas samērā loģiski.

Kategorija: Ziemassvētku romantiskais

Vērtējums: 3/5

Decembra romantika #1

Standarta

Decembri šogad esmu pašpasludinājusi par romantisko, Ziemassvētku un Ziemassvētku romantisko grāmatu mēnesi. Protams, tajā iesprauksies arī šis tas, kas mētājas nepabeigts, bet ko gribas pabeigt principa pēc, šis tas aizlienēts un šis tas, kas neviļus paķērās bibliotēkā. Nospriedu, ka šogad īpaši ar romantiku neesmu aizrāvusies, tādēļ varu atļauties un lasīt pat apšaubāmas kvalitātes lubenes. Because – who cares? Un vēl tāpēc, ka esmu izpildījusi savu Goodreads challenge un esmu nopelnījusi končiņu. Lūk.

Godpilno pirmo vietu ieņem Reinbovas Rovelas grāmata “Attachments”, kuru man ieteica izlasīt pēc tam, kad biju apjūsmojusi “Eleonoru un Pārku”. Spoiler alert – pastāv diezgan liela iespēja, ka šīs grāmatas kvalitāti citas šī mēneša grāmatas nepārsitīs. Šis ir Reinbovas pirmais romāns un vēsta par mīlestību 20. gadsimtā, kad Internets vēl bija jaunums. Linkolns ir uzsācis darbu avīzes The Courier IT nodaļā, un viņa darbs ir trenkāt tos darbiniekus, kas domā, ka internets viņiem ir pieslēgts, lai skatītos porno, bet e-pasta konts – lai visu dienu rakstītu privātas vēstules. Viņam šis darbs īpaši nepatīk, jo tas ir nakts darbs un lasīt citu cilvēku e-pasta vēstules viņam nemaz nešķiet labi un pareizi. Bet darbu viņam vajag, tāpēc pagaidām jāpiecieš. Beta un Dženifera ir žurnāliste un redaktore, labākās draudzenes, kuras e-pastā apspriež dažādas privātas lietas. Principā viņām būtu jāsaņem brīdinājums, bet Linkolnam negribas meitenēm bojāt dienu, un tad jau ir par vēlu. Un tad jau viņš ir izlasījis pārāk daudz, lai atzītos. Un tad viņš saprot, ka viņam ļoti patīk Beta…

Šī ir tiešām laba, kvalitatīvi uzrakstīta grāmata, nostrādāti varoņi ar savām motivācijām, destruktīvajām mātēm (teju katram pa vienai), dzīves problēmām un priekiem. Reālistiska un cilvēciska. Mani ļoti pārsteidza, ka šī grāmata tiek galvenokārt stāstīta no Linkolna skatupunkta, un meitenes parādās vien (gan pietiekami detalizēti) ar saviem e-pastiem, jo šī tipa literatūrā puiši un viņu dzīves parasti aizņem otrā plāna lomu. Viņu uzdevums parasti aprobežojas ar galvenās varones mīlēšanu vai nemīlēšanu. Ar šo grāmatu es ļoti saslēdzos, jo tā man atgādināja par manu darbavietu, kad biju vecumā starp 20 un 30 un kur ar kolēģēm izveidojās ļoti forša meiteņu draudzība ar plašu saraksti un nebeidzamu čatošanu. Bija arī vīrieškārtas kolēģu apspriešana, kuri ieguva segvārdus, lai tos varētu brīvi pieminēt sarunās, piemēram, Metriņš (jo divmetrīgs), Ugunsdzēsība (nav nekādas saistības ar viņa talantiem), Basketbolists (pašsaprotami) vai Keiblis (jo sisadmins). Un vēl arī Beta ir filmu apskatniece, kura par savu profesiju izsakās visai trāpīgi: “There’s no reason to look pretty in print journalism. Readers don’t care if you’re cute. Especially not my readers. The only time I’m out in public, I’m sitting in the dark.”

Ļoti, ļoti jauki bija, ka draudzenes, kas bija lasījušas šo grāmatu, neko man nebija nomaitekļojušas. Tāpēc arī es darīšu tāpat. Šo jauko stāstu tiešām iesaku! Kas zina, varbūt Zvaigzne izdomās izdot arī Reinbovas romānu par pieaugušajiem? Būtu jauki.

Let’s be honest, almost nobody looks good in a strapless dress.

He put on a short-sleeved white T-shirt and tried not to flex when he checked his reflection in the mirror. Is this what women felt like when they put on miniskirts? [Atbilde ir – Jā!]

Kategorija: romantiskais

Vērtējums: 4/5

 

Otra grāmata – Debbie Macomber “Starry Night” bija diezgan drošs šāviens totālas lubenes virzienā. Es to apzinājos, un man to vajadzēja. Paņēmu lasīšanai kā nākamo, jo tā ir īsākā no Ziemassvētku lubenēm. Tos, kas lasīja manu vērtējumu Goodread-os, brīdinu, ka tālākais teksts daļēji atkārtosies. Sanācis tā, ka arī šajā grāmatā galvenajā lomā ir žurnāliste. Kerija strādā kādas Čikāgas avīzes “sabiedrības ziņu” slejā – apmeklē un raksta par visādiem smalkiem pasākumiem, kas pilni ar cilvēkiem, kuri mēģina atstāt iespaidu cits uz citu un nokļūt ja ne pirmajās ziņu lappusēs, tad vismaz sabiedrības krējuma slejā. Lieki piebilst, ka Kerijas karjeras sapņi ir augstāki un nopietnāki, bet arī viņai ir jādara tas, kas jādara. Tad viņas priekšnieks, lai viņu mazliet nomierinātu, piedāvā iespēju pierādīt sevi – dabūt interviju no kāda rakstnieka, kura grāmata par dzīvi skarbajā un skaistajā Aļaskā ir bestsellers, kuru visi lasa, par ko visi runā un kuras dēļ puse valsts ir metusies baudīt dabu. Taču neviens nav saticis pašu autoru, jo viņš izvairās no publicitātes un atsaka intervijas. Kas, protams, tikai piemet malku ugunij.

Kerija, protams, darba nebaidās, viņai veicas (jo visi citi žurnālisti acīmredzot ir galīgi idioti), un nav nekāds pārsteigums, ka dažas dienas vēlāk viņa jau ir pie Fina Daltona namdurvīm. Kurš par to, protams, galīgi nav sajūsmā, bet neatstās jau dāmu nelaimē (lasīt – sniegputenī uz ezera Aļaskā). Nu un jūs jau zināt visu pārējo. Diemžēl visai ātri tapa skaidrs, ka šī būs no mazzvaigžņu lubenēm. Tā nu es centos labot situāciju, pieslēdzot fantāziju un apcerot, kā šo romānu varētu uzlabot. Ja man nedraudētu ar plaģiātismu, es to varētu pārrakstīt labāku. Bet pagaidām apmierinājos ar sapņošanu par Aļaskas sniegiem, zvaigžņotām naktīm un ziemeļblāzmām un to, cik labi tas viss izskatītos filmā – satriecošs fons, smuka un jauka meitene, skarbs un vīrišķīgs vīrietis (dziļi sirdī – mīksts un pūkains kaķēns). Tuvākais, kas man tāds bārdains un mežonīgs nāca prātā, bija Leonardo DiKaprio kā filmā “Revenant”. Bet, kad noskujas, tad ir tāds zelta puisēns kā filmā “The Great Gatsby”. Saprotat, kur es stūrēju? Katrā ziņā, tad man tā grāmata kļuva lasāma. Vietās, kur autore aizrāvās ar tukšām frāzēm kā: “It was as if Carrie had indelibly stamped his heart with her own brand and he was marked for life”, es vnk domāju par Leo un cik labi tas stāsts izskatītos, ja to mazliet uzfrišinātu un piešķirtu varoņiem sakarīgāku uzvedību un tekstus. Bet nebija arī tik traģiski slikti, lai to nevarētu lasīt. Varbūt mani nepameta cerība, ka kļūs labāk. Drusku, protams, žēl, ka ar paviršību un talanta trūkumu saķēza tīri normālu ideju. Bet pilnīga muļķe Debija nav, jo ir atradusi savu mērķauditoriju, kas acīmredzot ir visai maz prasīga, ja reiz ir cilvēki, kas šito novērtē ar 4 vai 5 zvaigznēm. Tā viņa katru gadu uzraksta pa Ziemassvētku romānam (un dažus citus pārējā laikā), un re – maizītei sanāk!

When she asked him about the rumor that Alaska was full of bachelors, he replied, “You know what they say about Alaska, don’t you? It’s where the men are men, and so are the women.”

Kategorija: Ziemassvētku romantiskais

Vērtējums: 2/5