Tag Archives: chick-lit

Decembra romantika #3

Standarta redaktors

Jā, jā, zinu – pienākusi janvāra pēdējā diena, kāds tur decembris? Bet, tā kā pamatīgi biju pārrēķinājusies ar Ziemassvētku lasīšanas plāniem, svētku grāmatas ievilkās janvārī. Šoreiz par pēdējām divām, un tad gan šo tēmu atlikšu līdz gada beigām.

Sākšu ar sliktāko, lai varu noslēgt uz pozitīvās nots ar labāko. Ar Lisa Dickenson grāmatu “The Twelve Dates of Christmas” es pamatīgi appirkos. Šī ir no tām grāmatām, kurām būtu vajadzējis apputēt aizmirstībā “autores” mīļajā dienasgrāmatā. Tiešām, tā ir tāds samocīts savārstījums, ka bail.

Neilgi pirms Ziemassvētkiem Klaudija izšķiras ar savu ilggadējo draugu. Bet, pateicoties labākajiem draugiem Penijai un Nikam, viņai nav gluži jāvada savas dienas skumjā vientulībā ar kabatlakatiem. Penija viņai organizē aklos randiņus, bet Niks – vienkārši randiņus. Tiktāl viss jauki. Tad atklājas, ka Klaudija, protams, mīl Niku jau kopš pamatskolas. Protams. Niks, protams, viņu arī, un to vien gaidīja, kad viņa izšķirsies. Protams. Te nu varētu būt saldās beigas, visi laimīgi utt. Bet nē, grāmata tikai pusē! Vajadzīgs sarežģījums! Darīsim tā – Penija arī mīl Niku! Kas var būt labāks par mīlas trijstūri? Mīlas trijstūris starp labākajiem draugiem! Šī ir tikai viena no apnicīgajām klišejām, ar ko ir piebāzta šī grāmata. Šķiet, ka mēra izjūtas šai autorei tiešām nav, jo viņa mēģina sastumt vienā grāmatā visas iespējamās un sen jau dzirdētās versijas par tēmu, pārlaistot to ar dāsnu sniega un karstvīna mērci. Galvenās varones uzvedība ir apmēram kā padsmitgadniecei, kura ir regulāri par kaut ko sasapņojusies, tai skaitā balerīnas karjeru, lai gan pēdējo 10 gadu laikā nav bijusi ne uz vienu deju stundu. Tāpat viņai iet ar vīriešiem. Un tad vēl pati autore, kura aizmirst, ka nedēļā ir 2 brīvdienas un 5 darbadienas, nevis otrādi, un regulāri aizmirst Klaudiju aizsūtīt uz darbu, tā vietā sūtot viņu pa veikaliem, tirdziņiem, kafejnīcām un randiņiem skaidrā dienas laikā. Un tad vēl viņa nespēj nekādi atcerēties, vai Klaudija bija uz randiņu vakar vai šodien. Vai varbūt aizvakar. Nu katrā ziņā vienmēr var teikt “šodien”, un tas būs gandrīz taisnība, ne?

Vienvārdsakot, nesakarīgs un vājš gabals, kuru gan noteiktā dvēseles stāvoklī (kad vajag vispārīgus savārstījuma tipa ieteikumus par jaunas dzīves sākšanu un Ziemassvētku noskaņas baudīšanu) varbūt pat var nosaukt par labu. Man gan nebija tāds dvēseles stāvoklis. Pabeidzu grāmatu tikai principa pēc – “one for the team” jeb – lai jums tas nav jādara 😀 Nelasiet šo grāmatu. Noteikti nē!

Kategorija: Ziemassvētku romantiskais

Vērtējums: 1/5

 

Pārejot pie labākām lietām – grāmata “Murder Under the Christmas Tree” mani iekārdināja gan ar nosaukumu, gan vāciņu un par spīti faktam, ka stāsti ir tā daiļliteratūras kategorija, kas man kaut kā galīgi neiet. Tomēr ik pa laikam es atkal pamēģinu – varbūt kas ir mainījies? Šoreiz cerības liku uz tematiku, jo šajā grāmatā ir apkopoti desmit stāsti par dažādām kriminālām izdarībām svētku sezonā. Jāatzīst, ka pirmie pāris stāsti man sagādāja diezgan pamatīgu vilšanos, un es jau sāku apcerēt, ka šitais būs vēl viens aplauziens. Bet tad īstajā brīdī situāciju izglāba A. Konana-Doila stāsts par zilo karbunkuli. Tas mani ļoti iepriecināja un sapurināja, un tālāk lasīju jau ar līksmāku un, iespējams, arī mazāk piekasīgu prātu. Stāsti aptver visdažādākos laikmetus un personāžus. Var just, ka daži ir tapuši laikos, kad bija pieņemts katru grāmatas nodaļu sākt ar maitekļiem jeb īsu satura izklāstu. Vai vismaz nosaukt grāmatu vai stāstu tā, lai visiem uzreiz viss ir saprotams. Piemēram, tāds ir stāsts “The Invisible Man”. Pat čaiņikam skaidrs, kurš te ir slepkava.

Visumā, ja neskaita to sākumu, esmu ar šo grāmatu ļoti apmierināta un varu ieteikt kā sezonālu izvēli (vai dāvanu) kriminālstāstu un/vai Ziemassvētku cienītājiem.

Kategorija: Ziemassvētku kriminālais

Vērtējums: 4/5

Decembra romantika #2

Standarta redaktors

Doma par Ziemassvētku grāmatu lasīšanu tieši decembrī brīnumainā kārtā man ienāca prātā gana laicīgi, tāpēc jau novembrī biju sarūpējusi kaudzīti, uz kuru skatījos ar lielu nepacietību. Bet tad grāmatu e-veikals Wordery kā savu nedēļas grāmatu sareklamēja Mark Forsyth grāmatu “A Christmas Cornucopia”. Ne jau, ka man to ļoti vajadzētu, bet gribējās gan. Drusku ar sevi pastrīdējos, palasīju fragmentu Amazonē un secināju, ka vajag arī šo. Pēc tās izlasīšanas pilnībā varu apstiprināt, ka šis bija ļoti labs pirkums.

Ar ko lai sāk? Laikam ar to, ka apbrīnoju, ka autors ir spējis pārstrādāt tādu apjomu dažādas informācijas, faktu un folkloras tik viegli lasāmā un uzjautrinošā grāmatā. Visas grāmatas garumā ieturētais ironiskais stils tomēr nevienā brīdī nebojā iespaidu par Ziemassvētkiem, tādiem, kādi tie nu mums tagad ir – ļoti komerciāli, balstīti uz sadomātām lietām un pilni visādiem neloģismiem. Nē, šī ir drīzāk tāda kā cilvēka dīvainību un Ziemassvētku unikālās ilgdzīvošanas svinēšana.

Un dīvainību šo svētku sakarā tiešām netrūkst. Kaut vai sākot ar to, ka nav īsti skaidrs, kad ir pasaules vēsturē teju slavenākās personas dzimšanas diena. Jēzus dzimšana ir aprakstīta tikai divos evaņģēlijos, turklāt katrā savādāk. Bet vai kāds tam pievērš uzmanību? Tak nē! Jo Ziemassvētku ludziņās abas versijas ir samiksētas kopā, droši vien piemetot vēl šo to. Par to, kā 3. gadsimtā rēķināja Jēzus dzimeni, vispār nerunāsim. Var tikai bolīt acis un smieties. Turpinot par ludziņām, viduslaikos tās bija ļoti populāras, īpaši par Ādamu un Ievu. Un jā, tādējādi ābele gluži nemanot pārvērtās eglē.

Šī grāmata ir vienkārši konfekte, pusi lasīšanas laika ķiķināju, otru pusi – brīnījos. Tagad visiem, ko satieku, uzmācos ar dažādiem faktiem par Adventes kalendāra izgudrošanu (kur Advente vienmēr sākas 1. decembrī – ļoti ērti), ko vispār nozīmē vārds “Advente”, Ziemassvētku kartiņām un korāļiem, kāpēc citi ziemeļbrieži patiesībā apsmēja Rūdolfu, kā Vašingtons Ērvings uzrakstīja satīru par ņujorkiešiem un Ziemassvētkiem, kas negaidot kļuva par totālu hītu, pārvēršot viņa jokus realitātē, nemaz nerunājot par visu garo Santaklausa vēsturi. Un beidzot sapratu, kāpēc “Dauntonas abatijā” viņi vienmēr atgriezās Dauntonā uz Ziemassvētkiem. Ehh… Lieliska un jautra grāmata, kas ļauj pasmaidīt par cilvēku dabu un pabrīnīties par vienu svētku garo un aizraujošo vēsturi. Rekomendēju gan faktu, gan svētku cienītājiem! Garšīgi!

Looking at Victorian Christmas cards is like studying the foul unconscious of a gentleman psychopath.

Kategorija: Ziemassvētku

Vērtējums: 5/5

 

Tikmēr paralēli lasīju kārtējo Ziemassvētku lubeni – Scarlett Bailey “Just for Christmas”. Šo gabalu izvēlējos tikai pēc tam, kad arī biju palasījusi fragmentu Amazonē, jo teiksim tā – apraksts uz vāciņa ir diezgan klišejisks. Tātad – Aleksa Munro mīl savu labāko draugu, kurš to, protams, ne nu redz, ne nojauš. Un, kad viņš paziņo, ka precēsies ar kkādu cacu, viņas sirds tiek salauzta miljons drupatiņās. Kā jau normāla sieviete, viņa sakrauj koferi un aizbēg uz valsts otru galu. Tiktāl klišejiski. Patiesībā viņa aizbēg ne tikai vīrieša dēļ, bet tas atklājas tālāk grāmatā, turklāt, ja nebūtu tas otrs notikums, ir pilnīgi iespējams, ka viņa mierīgi būtu kā kārtīga cietēja pat gājusi un dejojusi sava drauga kāzās. Tāpat viņa nevis vnk aizbēg uz pāris nedēļām, bet gluži pieaugušā veidā vispirms atrod darbu un tad pārceļas. Turklāt viņas profesija ir visai neparasta priekš sievietes – viņa ir ostas kapteinis! Šis ir uz mani labi nostrādāja, jo spriedu – ja tik neparasta profesija, varbūt būs arī citi pārsteigumi.

Tā nu Aleksa ierodas Kornvolas pilsētiņā Poldorā sākt jaunu dzīvi, kur viņa dabū dzīvesvietu komplektā ar smirdīgu kranci, kurš uzstāj uz pusgultas tiesībām, jo tā galu galā ir viņa māja. Poldora, protams, ir pilna ar cilvēkiem, kam ir savi prieki un bēdas. Ir daiļais tumšmatis Ruans, kurš, kā uzzinām vēlāk, bez krekla izskatās vēl labāk, nekā ar to. Ir pilsētas mēra/bāra īpašnieka meita Lūsija, kurai ir savi noslēpumi, kurus sargā viss miestiņš. Ir Poldoras vienīgās aristokrātiskās ģimenes atvase Sjū, kurai mantojumā ir maza pils un atbildība par šo pilsētiņu. Man brīžiem šķita, ka autore ir drusku pārcentusies ar varoņu un viņu individuālo stāstu daudzumu vienā grāmatā. Tas, protams, jauki ilustrē Poldoru un tās iedzīvotāju dažādību, turklāt ļauj pasaulei negriezties tikai ap Aleksu un viņas vīriešu problēmām, bet brīžiem tās fona informācijas ir par daudz, īpaši beigās, kad kopējam kokteilim tiek piemesti arī Aleksas šķirtie vecāki. Ja neskaita sīkas paviršības un pārspīlēti dramatiskos un mazticamos notikumus grāmatas beigās, šī bija patīkama romantiskā literatūra, kuras varoņi lielākoties ir ticami un uzvedas samērā loģiski.

Kategorija: Ziemassvētku romantiskais

Vērtējums: 3/5

Decembra romantika #1

Standarta redaktors

Decembri šogad esmu pašpasludinājusi par romantisko, Ziemassvētku un Ziemassvētku romantisko grāmatu mēnesi. Protams, tajā iesprauksies arī šis tas, kas mētājas nepabeigts, bet ko gribas pabeigt principa pēc, šis tas aizlienēts un šis tas, kas neviļus paķērās bibliotēkā. Nospriedu, ka šogad īpaši ar romantiku neesmu aizrāvusies, tādēļ varu atļauties un lasīt pat apšaubāmas kvalitātes lubenes. Because – who cares? Un vēl tāpēc, ka esmu izpildījusi savu Goodreads challenge un esmu nopelnījusi končiņu. Lūk.

Godpilno pirmo vietu ieņem Reinbovas Rovelas grāmata “Attachments”, kuru man ieteica izlasīt pēc tam, kad biju apjūsmojusi “Eleonoru un Pārku”. Spoiler alert – pastāv diezgan liela iespēja, ka šīs grāmatas kvalitāti citas šī mēneša grāmatas nepārsitīs. Šis ir Reinbovas pirmais romāns un vēsta par mīlestību 20. gadsimtā, kad Internets vēl bija jaunums. Linkolns ir uzsācis darbu avīzes The Courier IT nodaļā, un viņa darbs ir trenkāt tos darbiniekus, kas domā, ka internets viņiem ir pieslēgts, lai skatītos porno, bet e-pasta konts – lai visu dienu rakstītu privātas vēstules. Viņam šis darbs īpaši nepatīk, jo tas ir nakts darbs un lasīt citu cilvēku e-pasta vēstules viņam nemaz nešķiet labi un pareizi. Bet darbu viņam vajag, tāpēc pagaidām jāpiecieš. Beta un Dženifera ir žurnāliste un redaktore, labākās draudzenes, kuras e-pastā apspriež dažādas privātas lietas. Principā viņām būtu jāsaņem brīdinājums, bet Linkolnam negribas meitenēm bojāt dienu, un tad jau ir par vēlu. Un tad jau viņš ir izlasījis pārāk daudz, lai atzītos. Un tad viņš saprot, ka viņam ļoti patīk Beta…

Šī ir tiešām laba, kvalitatīvi uzrakstīta grāmata, nostrādāti varoņi ar savām motivācijām, destruktīvajām mātēm (teju katram pa vienai), dzīves problēmām un priekiem. Reālistiska un cilvēciska. Mani ļoti pārsteidza, ka šī grāmata tiek galvenokārt stāstīta no Linkolna skatupunkta, un meitenes parādās vien (gan pietiekami detalizēti) ar saviem e-pastiem, jo šī tipa literatūrā puiši un viņu dzīves parasti aizņem otrā plāna lomu. Viņu uzdevums parasti aprobežojas ar galvenās varones mīlēšanu vai nemīlēšanu. Ar šo grāmatu es ļoti saslēdzos, jo tā man atgādināja par manu darbavietu, kad biju vecumā starp 20 un 30 un kur ar kolēģēm izveidojās ļoti forša meiteņu draudzība ar plašu saraksti un nebeidzamu čatošanu. Bija arī vīrieškārtas kolēģu apspriešana, kuri ieguva segvārdus, lai tos varētu brīvi pieminēt sarunās, piemēram, Metriņš (jo divmetrīgs), Ugunsdzēsība (nav nekādas saistības ar viņa talantiem), Basketbolists (pašsaprotami) vai Keiblis (jo sisadmins). Un vēl arī Beta ir filmu apskatniece, kura par savu profesiju izsakās visai trāpīgi: “There’s no reason to look pretty in print journalism. Readers don’t care if you’re cute. Especially not my readers. The only time I’m out in public, I’m sitting in the dark.”

Ļoti, ļoti jauki bija, ka draudzenes, kas bija lasījušas šo grāmatu, neko man nebija nomaitekļojušas. Tāpēc arī es darīšu tāpat. Šo jauko stāstu tiešām iesaku! Kas zina, varbūt Zvaigzne izdomās izdot arī Reinbovas romānu par pieaugušajiem? Būtu jauki.

Let’s be honest, almost nobody looks good in a strapless dress.

He put on a short-sleeved white T-shirt and tried not to flex when he checked his reflection in the mirror. Is this what women felt like when they put on miniskirts? [Atbilde ir – Jā!]

Kategorija: romantiskais

Vērtējums: 4/5

 

Otra grāmata – Debbie Macomber “Starry Night” bija diezgan drošs šāviens totālas lubenes virzienā. Es to apzinājos, un man to vajadzēja. Paņēmu lasīšanai kā nākamo, jo tā ir īsākā no Ziemassvētku lubenēm. Tos, kas lasīja manu vērtējumu Goodread-os, brīdinu, ka tālākais teksts daļēji atkārtosies. Sanācis tā, ka arī šajā grāmatā galvenajā lomā ir žurnāliste. Kerija strādā kādas Čikāgas avīzes “sabiedrības ziņu” slejā – apmeklē un raksta par visādiem smalkiem pasākumiem, kas pilni ar cilvēkiem, kuri mēģina atstāt iespaidu cits uz citu un nokļūt ja ne pirmajās ziņu lappusēs, tad vismaz sabiedrības krējuma slejā. Lieki piebilst, ka Kerijas karjeras sapņi ir augstāki un nopietnāki, bet arī viņai ir jādara tas, kas jādara. Tad viņas priekšnieks, lai viņu mazliet nomierinātu, piedāvā iespēju pierādīt sevi – dabūt interviju no kāda rakstnieka, kura grāmata par dzīvi skarbajā un skaistajā Aļaskā ir bestsellers, kuru visi lasa, par ko visi runā un kuras dēļ puse valsts ir metusies baudīt dabu. Taču neviens nav saticis pašu autoru, jo viņš izvairās no publicitātes un atsaka intervijas. Kas, protams, tikai piemet malku ugunij.

Kerija, protams, darba nebaidās, viņai veicas (jo visi citi žurnālisti acīmredzot ir galīgi idioti), un nav nekāds pārsteigums, ka dažas dienas vēlāk viņa jau ir pie Fina Daltona namdurvīm. Kurš par to, protams, galīgi nav sajūsmā, bet neatstās jau dāmu nelaimē (lasīt – sniegputenī uz ezera Aļaskā). Nu un jūs jau zināt visu pārējo. Diemžēl visai ātri tapa skaidrs, ka šī būs no mazzvaigžņu lubenēm. Tā nu es centos labot situāciju, pieslēdzot fantāziju un apcerot, kā šo romānu varētu uzlabot. Ja man nedraudētu ar plaģiātismu, es to varētu pārrakstīt labāku. Bet pagaidām apmierinājos ar sapņošanu par Aļaskas sniegiem, zvaigžņotām naktīm un ziemeļblāzmām un to, cik labi tas viss izskatītos filmā – satriecošs fons, smuka un jauka meitene, skarbs un vīrišķīgs vīrietis (dziļi sirdī – mīksts un pūkains kaķēns). Tuvākais, kas man tāds bārdains un mežonīgs nāca prātā, bija Leonardo DiKaprio kā filmā “Revenant”. Bet, kad noskujas, tad ir tāds zelta puisēns kā filmā “The Great Gatsby”. Saprotat, kur es stūrēju? Katrā ziņā, tad man tā grāmata kļuva lasāma. Vietās, kur autore aizrāvās ar tukšām frāzēm kā: “It was as if Carrie had indelibly stamped his heart with her own brand and he was marked for life”, es vnk domāju par Leo un cik labi tas stāsts izskatītos, ja to mazliet uzfrišinātu un piešķirtu varoņiem sakarīgāku uzvedību un tekstus. Bet nebija arī tik traģiski slikti, lai to nevarētu lasīt. Varbūt mani nepameta cerība, ka kļūs labāk. Drusku, protams, žēl, ka ar paviršību un talanta trūkumu saķēza tīri normālu ideju. Bet pilnīga muļķe Debija nav, jo ir atradusi savu mērķauditoriju, kas acīmredzot ir visai maz prasīga, ja reiz ir cilvēki, kas šito novērtē ar 4 vai 5 zvaigznēm. Tā viņa katru gadu uzraksta pa Ziemassvētku romānam (un dažus citus pārējā laikā), un re – maizītei sanāk!

When she asked him about the rumor that Alaska was full of bachelors, he replied, “You know what they say about Alaska, don’t you? It’s where the men are men, and so are the women.”

Kategorija: Ziemassvētku romantiskais

Vērtējums: 2/5

 

“Lavandu dārzs”

Standarta redaktors

Ziņa, ka grāmatu svētkos Latvijā viesosies īru rakstniece Lūsinda Railija, pamudināja mani beidzot izlasīt kādu viņas grāmatu. Visvairāk mani gan interesēja gaidāmā grāmata “Septiņas māsas”, kurai iekš Goodreads ir ļoti augsti vērtējumi, bet kamēr tā nebija pieejama, nolēmu aiztipināt uz bibliotēku un izņemt kādu agrāk izdotu gabalu. Tā manās rokās nonāca “Lavandu dārzs”.

Šeit kopā savīti divi stāsti – pirmais ir par Emīliju de la Martinjēru, aristokrātiskas franču dzimtas atvasi, kas, apglabājusi māti, kļūst par vienīgo mantinieci un visai nelabprāt pievēršas tādām problēmām kā – ko darīt ar to kaudzi naudas, kas atstāta. Jeb ja nopietnāk – kā nomaksāt mātes izšķērdīgā dzīvesveida radītos parādus, ko iesākt ar château Gasēnā, kam prasās remonts, vīnadārzu un pašai savu privāto dzīvi.

Vispār jau situācija ir pat ļoti laba priekš jaunas sievietes, bet to izbaudīt traucē Emīlijas nepatika pret aristokrātisko dzīvi, pie kā galvenokārt vainīgas saspringtās attiecības ar māti, kurai Emīlija nekad nebija gana laba un iznesīga. Īstajā brīdī gan uzrodas glābējs, kāds Sebastjans Karaters, kurš man nepatīk jau no pirmā viņa izdvestā teikuma. It kā esot ieradies Gasēnā, jo te kādreiz kādu laiku ir mitusi viņa vecmāmiņa. Bla bla bla. Protams, nepaiet ne gads, kā Emīlija ir apprecējusi savu glābēju, kurš, kamēr château notiek remonts, aizved viņu uz dzimtajām mājām Jorkšīrā – Blekmūrholu. Kas man stipri atgādināja “Crimson Peak” – apkures nav, atrašanās vieta kkur ellē nekurienē, laiks briesmīgs (īpaši atšķirībā no Francijas dienvidiem), turklāt te ir arī Alekss – Sebastjana ļaunais brālis. Un tad tikai sāk atklāties visādi citi nesmukumi.

Otrs stāsts aizsākas 1943. gadā, kad Konstansa Karatera, Anglijā izskolota par spiedzi, ierodas Francijā, lai palīdzētu pretošanās kustībai, kas cīnās pret nacistiem. Ierodoties plāni drusku nojūk, un aktīvas darbības vietā viņa nonāk Eduāra de la Martinjēra Parīzes mājā, kur tēlo viņa māsīcu, izklaidē vācu virsniekus un izliekas, ka ne viņa, ne Eduārs nav saistīti ar pretošanās kustību. Te nu ir lemts attīstīties notikumiem, kas atstās nopietnas sekas daudzu cilvēku dzīvēs. Šeit man druscīt pakrita uz nerviem Konstansa, kas sākumā gaužas, ka nevar spiegot, bet, kad viņai beidzot ir jāveic kādi riskanti darbiņi, tad atkal vaimanā un baidās no visa. Come on, sieviete, izlem, ko īsti tu gribi!

Jāatzīst, ka grāmatas sākums man likās visai klišejisks, stīvs un disharmonisks. Sajūta tāda, ka ir izdomāts samērā labs stāsta rāmis, bet apaudzēt to ar detaļām un padarīt ticamu un plūstošu kaut kā nav izdevies. Ar šo sajūtu mocījos līdz grāmatas pusei, bet otrā daļa aizgāja stipri veiksmīgāk (vienā vakarā). Arī Emīlija kā varone otrajā daļā bija kļuvusi apņēmīgāka un aktīvāka, līdz ar to – interesantāka. Beigas varbūt drusku par daudz sacukurotas, bet visumā secinājumi par grāmatu ir tādi, ka man ļoti patika vēsturiskā daļa par karalaika Franciju. Kā arī visai jaukā pamatdoma – ka ne vienmēr viss ir tā, kā izskatās. Reizēm tie, ko mīlam, mums melo. Reizēm tie, kurus ienīstam, nav tik slikti kā viņus iztēlojam. Katram ir savs stāsts, un, nezinot šo stāstu, ir visai viegli nonākt pie subjektīviem secinājumiem un doties nosodīšanas karagājienā. Ceru, ka stāsts par māsām septiņām būs izkoptāks. Drīz to uzzināšu.

3/5

Izdevējs: Zvaigzne ABC

“Apmelotā”

Standarta redaktors
Simona Ārnstede - Apmelotā

Simona Ārnstede – Apmelotā

Lai atsvaidzinātu dzīvi starp diviem krimiķiem, diētas grāmatu un tirgus ekonomikas mīnusu apcerējumiem, man, protams, vajadzēja kādu sievišķīgu nieku. Pirms dažiem gadiem biju stipri tramīgāka pircēja, reizēm visai ilgi apcerēju kādas grāmatas vāku (gan vienu, gan otru), bet tā arī nespēju noticēt, ka starp tiem ir kaut kas lasīšanas vērts. Tā man bija gan ar Simonas Ārnstedes pirmo grāmatu “Nepakļāvīgā”, gan Juša-Lieliskā-Adlera-Olsena “Sieviete būrī”. Abos gadījumos man visbeidzot izdevās grāmatu aizlienēt un pārliecināties, ka bažām nebija pamata. Es gan uzreiz saku, ka es te tagad nesalīdzinu Jusi un Simonu. Tie ir divi ļoti dažādi autori, kas raksta ļoti atšķirīgas grāmatas, bet mani priecē gan vienas, gan otras.

Simona Ārnstede, šķiet, ir atradusi zelta āderi, pievienojot skandināvu nopietno detektīvu piedāvājumam romantiskus stāstus, kas notiek vairāk vai mazāk dziļā pagātnē, kur ir pilis, kurās mīt karaļi, kur pa ceļiem jāj bruņinieki un vai nu grūž negodā satiktās nabaga jaunavas vai glābj viņas no tā. Protams, pieliekam klāt nedaudz seksa, jo nekas un nekad nav pārdevies labāk par to, un panākumu recepte ir principā gatava. Ok, es tagad esmu tāda sarkastiska, jo patiesībā jau viņas grāmatas ir feinas, izskatās, ka vēsturiskais materiāls ir pētīts gana rūpīgi, lai izdotos uzburt ticamu pasauli. Bet nu es arī neesmu vēsturnieks, tāpēc tā īpaši nepiekasos. Pietiek, ka man pastāsta par smukām kleitām. Man patika pirmās divas Ārnstedes grāmatas, tāpēc diezgan uzcītīgi gaidīju nākamo, jo šī tipa literatūra man iet ļoti labi (pa pāris vakariem nolaužu), bet gana labus gabalus nemaz nav tik viegli atrast.

Bet nu pāriešu no garā ievada uz pašu grāmatu “Apmelotā”. 1685. gads, Zviedrija. Stāsta galvenā varone Magdalēna Svērda – gana cienījamas izcelsmes, tomēr nabadzīga sieviete, ierodas grāfa Gabriela Gripklū pilī kā viņa potenciālās līgavas pavadone. Šis darbs viņai šķiet zem sava goda, bet neko daudz tādas izputējušas vecmeitas (26 gadi) nevar sprēgāt, nākas vien pelnīt naudu kā var. Var, protams, arī lepni mirt badā.

Grāfs Gripklū savukārt ir tāds tipisks varonis pret paša gribu. Sākotnēji ģimenes melnā avs, kas sastrīdējies ar visiem, pametis tēva mājas un devies apceļot pasauli, kuģo, ved mājās eksotiskus dārgumus (un es te nedomāju – slimības) un ir visnotaļ neatkarīgs un bagāts. Bet tad noliek karoti gan viņa tēvs, gan brāļi (mantinieki), un Gabrielam neatliek nekas cits kā kļūt par zemes varenāko grāfu. Tiešām spiedīgs amats. Man patīk senie laiki ar to, cik vienkārši var tikt vaļā no visiem nevēlamajiem kadriem – vienkārši uzsūti ģimenei tīfu, un lieta darīta. Re, es atkal kļūstu sarkastiska. Turpinu mēģinājumus slēpt, cik lieliski izklaidējos, lasot šo grāmatu.

Tagad es ielikšu savu mīļāko citātu. Grāmatas man ir svēta lieta, es gandrīz nekad tajās nerakstu, pat ar zīmuli ne. Ir jābūt ļoti nopietniem vainu attaisnojošiem apstākļiem (piemēram, mācību grāmata), lai atļautos tādu necieņu. Bet šo vietu man TĀ gribējās pasvītrot. Apmierinājos, pasvītrojot to virtuāli.

Iedomājieties – viņš parādīs bibliotēku!!! Uz mani tas nostrādātu efektīvāk, nekā: “Mazā, laižam uz dienvidiem!”

Es te neko nevaru jums nospoilot, pasakot, ka Gabriels ar Magdalēnu ieskatās viens otrā par spīti tam, ka viens par otru sākotnēji ir stipri sliktās domās. Protams, viņu ceļš nav rozēm kaisīts, jo viņa nav viņam piemērota sieva (pārāk veca un pārāk neatbilstošas kārtas). Protams, abiem ir pa kādam noslēpumam, bet tas neliedz abiem visnotaļ patīkami pavadīt laiku (ja saprotat, ko es ar to domāju). Vēl pa vidu situāciju mazliet sarežģī Gabriela ģimene, mīļākā, topošās sievas jautājums, Magdalēnas ex un tamlīdzīgie apstākļi. Lai gan šī ir grāmata, kurai ir viegli paredzēt notikumu gaitu un finālu, šādi tādi pārsteigumi un variācijas par potenciālajiem notikumiem tomēr bija, turklāt beigas bija ļoti garšīgas un galīgi ne vārds vārdā kā gaidīju, turklāt es par tām kārtīgi nosmējos.

Jau nepilnas divas nedēļas Gabrielam bija eleganta, labi pieguloša un spilgta garderobe. Tā uzrunāja viņa patmīlību un, kas šķita vēl labāk, nelīdzinājās atturīgajai, konservatīvajai modei, kura, pēc viņa tēva uzskatiem, bija vienīgā, kas piederas grāfam. Gabriels pastiepa roku un apbrīnoja samtu, mežģīnes un spožumu. Tikai tāpēc vien, ka tēvs bija miris un apglabāts, nebija nekāda iemesla beigt viņu kaitināt.

Visumā – nevīlos nenieka! Dabūju tieši to, ko gaidīju no Ārnstedes, lasīšu arī visu pārējo, ko viņa uzrakstīs un kas tiks iztulkots man saprotamā mēlē. Par vērtējumu drusku lauzos, bet nu lai iet 4, jo šī IR labāka par garšvielu tirgotāja sievu, kurai iedevu 3. Turklāt, kā jau teicu, par beigām vien varu būt dāsna.

4/5

Izdevējs: Zvaigzne ABC

“Garšvielu tirgotāja sieva”

Standarta redaktors

Man ik pa laiciņam vajag kko no lubu literatūras atslodzītei, un pēdējos gados esmu novērojusi vilkmi uz vēsturiski romantisko literatūru, kas mēdz, protams, būt dažādas kvalitātes. Bet arī iepriekšējas vilšanās neattur mani no riska, tā nu ar vieglu roku iepirku pavisam svaigo stāstu par garšvielu tirgotāja sievu.

Notikumi sākas Londonā 1666. gada rudenī, kad Lielais ugunsgrēks izposta ne tikai lielu pilsētas daļu, bet arī daudzu cilvēku dzīves un sapņus. Tai skaitā arī grāmatas galvenās varones Keitas sapni par ģimenes ligzdiņu un viņas vīra sapni – par veiksmīgu tirgotāja karjeru, jo liesmās tiek nopostīta ne tikai viņiem piederošā noliktava ar visiem labumiem, bet arī ģimenes māja, tā ka paliek tikai parādi un skumjas. Vai dusmas – kā nu kuram. Keitas vīrs un vīratēvs te ir parādīti kā klasiski iedomīgi gaiļi, kuri brīdī, kad zaudē visu materiālo labklājību, salūzt zem spiediena. Kamēr sievietes nevar atļauties tādu greznību kā padošanās, kungi gan izrāda pilnu emocionālo amplitūdu. Ceru, ka nevienam nesabojāšu to prieku, jo maiteklis galu galā ir nodrukāts pat uz grāmatas aizmugurējā vāka, bet tas Keitas vīrs Roberts ar savu nīkulību mani tā kaitināja, ka es drīz vien vairs nevarēju sagaidīt, kad viņš ņems galu.

Visumā sižets ir stipri viduvējs bez jebkādiem pārsteigumiem (jo visi galvenie sižeta pagriezieni ir izklāstīti, kā jau minēju, uz grāmatas pēdējā vāka). Par laimi, šis nav gadījums, kad grāmatas autore/-s tā moka savu galveno varoni, ka brīnums, kā tas vispār kājas velk. Zaudēta nauda un ienākumi, nobendēts vīrs, mēģinājums noslepkavot viņu pašu, bēguļošana no slepkavas, jaunas dzīves sākšanas mēģinājums, pateicoties draugu labsirdībai, un iemīlēšanās draudzenes vīrā – nu tie taču tikai sīkumi, vai ne? Tomēr par spīti tam, ka varētu vēlēties no grāmatas vairāk, stāsta vienkāršais rāmis nebija kaitinošs, un grāmata lasījās patīkami raiti, un jau pirmajā vakarā nolauzu 250 lpp., kas man reti gadās. Papildus vieglajai lasāmībai grāmatas galvenie plusi ir samērā interesantais ieskats Londonas jauncelšanas darbos, kas stipri atgādina mūsu celtniecības burbuļa laikus (kad būvē kā pagadās, galvenais – lai ir lēti un ātri, jo paši jau tajās mājās nedzīvos). Vēl man ļoti patika parfimēra darba apraksti, nemaz nesūdzētos, ja to būtu bijis vairāk, jo izklausījās intriģējoši. Pieņemu, ka arī autore ir veltījusi arī gana daudz laika Londonas ģeogrāfijas izpētei, bet diemžēl es to tā īsti nespēju novērtēt, un jāatzīst, ka Lielā ugunsgrēka posta karti papētīju tikai tagad.

"Great fire of london map" by Original uploader Bunchofgrapes at the English Wikipedia

“Great fire of london map” by Original uploader Bunchofgrapes at the English Wikipedia

Galvenais mīnuss – reizēm pilnīgi neloģiskā galvenās varones rīcība, turklāt ar tiešām kaitinošu melodramatismu grāmatas noslēdzošajā daļā. “Es viņu nevaru precēt, jo viņš mani nemīl!” To, ka vīrietis viņas priekšā jau ir izritinājies kā paklājiņš un dara visu iespējamo viņas labā, nē, to viņa neredz, jo viņš nav skaidri un gaiši madāmai pateicis, ka viņu mīl. Sievietes…

Visumā – patīkama atslodzes literatūra bez pretenzijām uz dižām atklāsmēm vai mākslas statusu – kā radīta vakariem, čaukstīgiem kā tafta apakšsvārki un smaržīgiem kā kanēlis…

3/5