There was a year called “2019”

Standarta

Vai atkal ir klāt tas gada laiks? Kad priecīgi vai ne tik priecīgi izvētīt, kas izdarīts un kas neizdarīts iepriekšējā gadā. Kad nospraust jaunus mērķus, ko piepildīt un ko nepiepildīt. Tiesa, bez kaut jel kādu mērķu nospraušanas neiztikt. Galu galā tas vismaz iedod kādu virzību, pat ja līdz galam nerealizētu. Tāpēc daži būs jānosprauž arī šogad, arī attiecībā uz to, ko lasīt. Ar “cik” ir vienkārši – tur palīdz vecais, labais Goodreads. Esot reāliste, šajā (2020.) gadā esmu apņēmusies izlasīt 80 grāmatas, jo iepriekšējos divos gados esmu pievārējusi 85 gabalus, tiesa, tur ietilpst arī zīmējumu grāmatas (komiksi), dzeja un žurnāli. Vajadzētu samazināt aizlienēto grāmatu kaudzi, bet tai ir tendence pašai ataugt, lai kā es nepūlētos un neatgaiņātos. Vislabāk būtu mainīt nopirkto/izlasīto grāmatu attiecību, jo kaut kā sanāk, ka es pērku grāmatas, bet pēc tam lasu citas — aizdotas, bibliotēkā paņemtas vai citādi neplānotas. Bet ko lai dara, ja tās ir visur un mācas man virsū dažādiem neatļautiem līdzekļiem?

Reiz bērnībā skolas salidojumā kāda no bijušajām skolotājām savā runā teica, ka, kļūstot vecākam, gadi skrien ātrāk. Un izrādījās, ka viņai ir taisnība. Šobrīd man gadi skrien ne tikai kā stirnas, bet kā tāds Useins Bolts. Viens gads aizskrien kā mirklis, par nedēļām vai mēnešiem nerunāsim. Aizgājušas tās dienas, kad vasara stiepās kā košļene un šķita mūžīga. Un jo ātrāk laiks skrien un vairāk lietas notikušas, jo grūtāk atrast un atcerēties īpašus brīžus, viss saplūst ikdienišķā murskulī. Paliek tikai aptuvenas sajūtas — bija labi vai slikti.

Pagājušais gads man sanāca pārmaiņu posms. Labi, ka es to nezināju pirms tam, jo kā jau lielai daļai cilvēku arī man ne visai patīk nekontrolētas pārmaiņas. Tās gan vēl nav īsti galā, un tāds patīkamais komforts nav atjaunojies. Kad domāju par to, kā atcerēšos šī gada pirmo dienu, teikšu godīgi — nu nekā. Visu dienu pavadīju gultā. Ne tādēļ, ka slima, bet tādēļ, ka slinka. Mēģināju drusku pastrādāt (tulkotājam nekad nav brīvdienu) un palasīt. Sācies Jaunais gads, tādēļ atļāvu sev sākt jaunas grāmatas (lai gan man ir kaudzes un kaudzes ar iesāktām un nepabeigtām), lai pēc tam uzkārtos un nespētu palasīt nevienu. Tad varēju pasēdēt un padusmoties uz sevi par šo nespēju neko jēdzīgu paveikt. Iepriekšējā gada Jaungada dienu gan es atceros spilgti – pēc ballītes pie manis nakšņoja draudzene, un nākamajā dienā mēs laiskojāmies (kā savādāk) pa māju un – skandalozi! – lasījām katra savu grāmatu. Introverta sapnis — ka vari ar draugiem vienkārši sēdēt un lasīt. Un tas nav nepieklājīgi un tevi nebaksta — eu, nu taču runā ar mums, ko tu atkal iebāzi degunu grāmatā?

Pērnais gads blogam nebija necik dižs, ko tur slēpt. Lasīt es lasu vēl arvien, iespējams, pat vēl vairāk. Bet kaut kā nesanāk izteikties par to blogā. Iespējams, pie tā vainīgs Grāmatu klubs, Goodreads un draugi, ar kuriem tagad pārspriežu izlasīto. Visi secinājumi un jūtas par lasīto tiek vairākkārt pārvārītas, tādēļ šķiet lieki to vēlreiz atgremot šeit. “Kaut kā nedzejiski paliek, sevi citējot.”* Nav tik daudz oriģinālu domu, lai spētu pēc tam izvairīties no atkārtošanās.

Kino… Ak, dieniņ. Es tiešām īsti neatceros, ko esmu pērn noskatījusies. Katrā ziņā prātā gandrīz nekas iespaidīgs nav aizķēries. No pēdējā laika filmām labākā laikam bija “Uz nažiem” (Knives Out) — skaisti, krāšņi un ar patīkamu humoru. Ikreiz, kad Kreigs pieteica sevi kā “mesjē Blānku”, man galvā bija šis:

Ja godīgi, vislabākā lieta, ko šogad redzēju kino, bija teātra izrāde no NT Live piedāvājuma — “Sapnis vasaras naktī” (Midsummer Night’s Dream). Tā nu sanācis, ka šo lugu nebiju ne lasījusi, ne redzējusi uz skatuves. Zināju tikai ļoti aptuveni, ko gaidīt sižeta ziņā, bet es noteikti negaidīju kaut ko tik izcilu. Nobāl pilnīgi viss, ko jebkad esmu redzējusi. Scenogrāfija, interpretācija, aktieri (īpaši gribas izcelt Oliveru Krisu (Oliver Chris), kurš bija ne mazāk kā ģeniāls)! Ja Forumcinemas izdomās šo kādā brīdī atkārtot, no sirds iesaku aiziet un izbaudīt! Es pati esmu gatava skatīties to atkārtoti, jo tas bija vienkārši pārāk labi. Un histēriski smieklīgi.

TV. Gada iespaidīgākais seriāls manā kastītē bija “Fleabag” — biju par to dzirdējusi, nu beidzot noskatījos. Pēc pirmās sērijas gan sajūtas bija tādas — šis man vai nu ļoti patiks vai ļoti kaitinās. Izrādījās pirmais. Otrā sezona vispār ģeniāla (jā, es atkārtojos). Un tajā ir arī brīnumainais Endrū Skots (Andrew Scott), plašāk laikam vairāk zināms kā Moriartijs, bet ne tikai. Negribu neko daudz stāstīt par sižetu, man šķiet, ka ir foršāk visu atklāt pašam, nesalasot pirms tam maitekļus un neko negaidot. Bet, ja ļoti gribas kādu mazu āķīti, tad šeku reklāmrullis:

The Morning Show — par šo man domas dalās. Ir lietas, kas tur ir izcilas, piemēram, Stīva Karela tēlojums. Dažas ainas ir vienkārši biedējošas. Īpaši tā, kur viņš sarunu ar sievieti, kuru viņš, tehniski ņemot, ir izvarojis, tik prasmīgi pagriež tā, ka izrādās — viņa pati ir vainīga. Un pilnībā šo sievieti par to pārliecina. WTF! Protams, šī šobrīd ir aktuāla tēma, un šis šķiet tāds mēģinājums paskatīties, kā publika uzņems šādu produktu, un vietām ir tā pavirši nolaists, tb māksla mākslas pēc, bet visumā labi un ir vērts noskatīties un padomāt, ko mēs ikdienām darām vai nedarām, ar to būtībā atbalstot šāda veida rīcību.

Netflixā beidzot noskatījos “The Kominsky Method”, bet tikai pēc tam, kad tas iepriekšējā sezonā salasīja balvu birumu. Līdz tam metu līkumu Maikla Duglasa dēļ, jo uzskatīju, ka neesmu viņa fane. Nu ko, tagad esmu. Burvīgs, smieklīgs seriāls par veciem vīriem. Draudzene pierunāja mani noskatīties “Politician”, kuram tieši tāpat arī taisījos netuvoties, jo cik var par to amerikāņu politiku, vemt jau gribas. Bet šī izrādījās burvīga parodija. Un tur ir Gvineta ar ļoti izteiksmīgu tēlojumu.

No reality TV mans favorīts vēl arvien ir Survivor, kas, manuprāt, ir labākais sociālais eksperiments, kāds televīzijā ir pieejams. Un, kopš austrāļi sākuši ražot savu versiju ar daudz labākiem uzdevumiem un pārbaudījumiem, arī amerikāņi sasparojās un sagudroja jaunus elementus savam šovam. Mans galvenais binge prieciņš ir un paliek “Queer Eye”, ko parasti izrauju cauri vienā vai divos piegājienos, pa vidu drusku pašņukstot aizkustinājumā. 2019. gadā arī izlasīju, nē, noklausījos, Tan France biogrāfisko grāmatu “Naturally Tan”, kas bija tiešām jauka un arī iespēja iepazīties ar viņu tuvāk, ja tā var teikt.

Grāmatas, grāmatiņas. Šis bija labs gads. Tādu patiešām draņķa grāmatu man gadījās maz. Ir vēl pa kādai nepabeigtai, kur es esmu iespītējusies un gribu redzēt, kā tas sū beigsies un vai tiešām nekļūs necik labāk. Un lai pēc tam izlietu žulti GR 😀 Bet ko tur daudz par tādām — lai tās deg ellē kopā ar to autoriem! Bet vispār galvenā problēma ar to, ka gandrīz visu gadu neraksta blogu ir tā, ka pēc tam vienā reizē gribas izstāstīt par visām brīnišķīgajām grāmatām, kas izlasītas. Bet neizsamisti, mans dārgais lasītāj (ja esi tiktāl aizkūlies) — tu netapsi nogāzts no kājām ar detalizētiem 85 grāmatu aprakstiem.

Lielākais izaicinājums, iespējams, bija apņemšanās lasīt LaLiGaBa nominētās grāmatas. Attiecības ar latviešu literatūru man ir viļņveidīgas, parasti vieglāk iet ar dzeju, jo tās taču ir īsas grāmatiņas, bet tomēr arī tās var būt kaka un mokošas. Kā izrādās. Grūtākais un skaistākais no nominantu klāsta bija “Kalevdēls”, vienkārši ģeniālā (jā, man patīk šis vārds) Guntara Godiņa tulkojumā. Grūtākais tāpēc, ka nu nav viegli lasīt tik garu dzejojumu un, godīgi sakot, sižetiski tam ir tik daudz caurumu, ka maz neliekas. Skaistākais — no valodas viedokļa un skanīguma. Es, protams, nekad nevarēšu salīdzināt šo darbu ar tā oriģinālu, bet man ir nopietnas aizdomas, ka tulkojums ir sanācis labāks. To pašu laikam var teikt par to, ko Ieva Melgalve izdarīja ar Martas Velsas “Slepkabotu” — šis dirsīgais un gražīgais personāžs latviešu valodā, iespējams, ir kļuvis stipri izteiksmīgāks.

Pērno gadu iesāku ar Umberto Eko esejām, un tās bija brīnišķīgas. Tik ļoti gribētos, lai kāds latviešu izdevējs uzdrošinātos tās izdot arī mūsu lasītājiem un latviešu lasītāji spētu noticēt, ka var lasīt un saprast arī ko vairāk par lubenēm un trilleriem. Šogad sanāca pārlasīt arī Eko “Rozes vārdu”, kas bija pārsteidzoši baudāms. Pirmoreiz lasīju to, kad man bija ~17, tāpēc nekas daudz atmiņā nebija aizķēries. Bet izrādās, ka arī reliģiskos disputus varu lasīt bez iebildumiem, ja tie ir tik labi uzrakstīti.

Gada atklājums man bija Reimonda Kārvera (Raymond Carver) stāstu krājums “What We Talk About When We Talk About Love”. Stāsti vispār nav mans mīļākais literārais žanrs, labi, es tos faking nīstu jau no bērna kājas, bet ik pa laikam tos tomēr pamēģinu, cerot, ka kaut kas manī būs mainījies. Un, lūk, izrādījās, ka vaina nav manī 😀 Šis ir tiešām izcils krājums, kas mani pamatīgi satricināja. Pēcāk iebāzu šņukuriņu vēl vienā viņa stāstu krājumā, bet tas vairs nebija tas. Iespējams, šis ir Reimonda labākais krājums. Nu, nekas nevar būt bezizmēra, izņemot Visumu. Manai dzīvei pietiks arī ar to, ka ir šis viens izcilais stāstu kopojums. Noteikti kādreiz pārlasīšu.

Kurcio Malapartes “Nolādētie toskānieši” bija končiņa. Baudīju un baudīju. Ne tikai burvīgi, ar lielu mīlestību un veselīgu pašironiju attēlota pasaule, cilvēki un īpatnības, bet arī lielisks papildus vizuālais materiāls no Alinari foto arhīviem. Ģeniāls (jā, vēlreiz!) Daces Meieres tulkojums. Ahhh… Ja mīlat Itāliju, noteikti izlasiet, gan jau patiks!

Iemācieties no toskāniešiem nebaidīties no ļaužu naida, skaudības, aizvainojuma, augstprātības, iemācieties nebaidīties pat no mīlestības. Iemācieties uz ļaunprātībām atbildēt ar zemu tēmētiem spērieniem, uz aizdomām – ar kodieniem rīklē, bet uz skūpstiem, kas noplakš uz vaiga, ar pirkstiem, kas ieduras taisni acīs.

Rītas Jalonenas “Skaidrums” bija grāmata, kuru es visvairāk izbaudīju tās valodas dēļ. Mēs bijām uz viena viļņa, un man pat kļuva mazsvarīgi, vai Dženetas Freimas dzīvesstāsts ir izstāstīts biogrāfiski pareizi, jo tas bija pareizs sajūtu līmenī. Ļoti aizkustināja. Noteikti pārlasīšu, lai izbaudītu šo skaisto valodu. Un atkal jau skaists tulkojums mums ticis.

Ļauju skatienam klejot pa manu mazo istabiņu un domāju, ka arī tā ir gaidījusi mani tāpat kā gaida katrs nākamais gads. Tie ir uz vietas un uzņem mani, kad eju pie tiem un tiem cauri pretī nākamajam gadam. Mūža gadi ir manī jau uzbūvētas istabas, kurās jāiet iekšā, gribas to vai ne, nezinot un nepārliecinoties, vai tajās ir pietiekami gaisa, ko elpot, gaismas un telpas, kurā būt.

“This is the Story of a Happy Marriage”. No Annas Pačetas (Ann Patchett) darbiem līdz šim biju lasījusi tikai latviski izdoto romānu “Bel Canto”. Atceros sižetu pamatvilcienos un to, ka patika šī grāmata. Savukārt šis darbs ir Annas rakstu, kas laika gaitā publicēti dažādos žurnālos, apkopojums. Atšķirībā no esejām šie ir daudz garāki gabali. Un tik sasodīti interesanti. Tēmas ir visdažādākās — sākot ar to, ko nozīmē būt rakstniekam un kā par tādu kļūt, līdz ceļojumiem ar treileri, un pa vidu tam visam — par dažādajiem mīlestības veidiem. Skaisti, nenormāli interesanti un personīgi.

Pērnā gada apņemšanās bija vairāk kulturalizēties – iet uz dažādiem pasākumiem, izstādēm un tamlīdzīgi. Citādi jau sanāk apgrēcīgi – tu, cilvēks, dzīvo galvaspilsētā un pat neesi baigi apkrauts ar pienākumiem, bet tā vietā, lai papildinātu sevi, rullē gurķi un nefliksčilo. Gāja man ar šo apņemšanos dažādi, bet šo to jaunu pamēģināju, tostarp dzejas vakarus un koprakstīšanu. Izmēģināju arī audiogrāmatas, un beidzot atradu veidu, kā varu tās klausīties — gatavojot ēst vai uzkopjot māju (piemēram, Dženete Vintersone (vēl viens lielisks atklājums) manā prātā vienmēr paliks saistīta ar gultas lakošanu).

Gada prieciņš, protams, bija ceļojums. Šoreiz devāmies uz Portugāli. Nekad nebiju tur bijusi, nebija arī tā, ka baigi rautos, bet tāpēc man ir mana draudzene Ieva, lai mani pierunātu braukt uz vietām, ko es neesmu apsvērusi. Godīgi sakot, mani nav īpaši jāpielauž. Jā, nu Portugāle bija brīnumaina. Es nebiju gaidījusi, ka tā būs tik skaista, jauka un garšīga. Iemīlējos. Uzreiz un uz ilgu, varbūt uz mūžu. Patika gan pilsētas, gan gājiens gar okeānu. Okeāns vispār bija kaut kas pārpasaulīgi skaists, ko necik neapnika skatīt. Iesaku un iesaku!

Lai jums un mums jauks un vēlīgs Jaunais gads, forši un mīloši cilvēki apkārt un tikai vislabākās grāmatas!

*Aptuvens citāts no Ronalda Brieža dzejām.

5 responses »

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.