“Force of Nature”

Standarta

Kad atklāju kādu jaunu autoru, kas man iet pie sirds, es svārstos starp divām galējībām – mesties uzreiz izlasīt visu bibliogrāfiju (un riskēt ar apnikumu, un agrāk vai vēlāk – vilšanos, ka visi darbi nav vienlīdz lieliski) vai taupīt tos nebaltai dieniņai, knibināties lēni un pa vienam, lai pietiek visam mūžam, vai pat pamest pusratā, lai cik ļoti patīk grāmata, vienkārši tāpēc – lai nepienāktu pabeigšanas brīdis. Džeinas Hārperes “The Dry” – pirmā grāmata par Āronu Falku mani tik ļoti aizrāva ar savu nepierasto formātu un vēstījumu, ka biju gatava jau pie pirmās izdevības ķerties klāt pie nākamā uzlējuma. Ko šoreiz arī darīju.

That was the one good thing about a decent hangover. It didn’t leave much room to feel anything else.

Ja pirmā grāmata par Āronu Falku tiešām bija par Āronu Falku, tāds kā origin story, kurā galvenais varonis sastopas ar saviem lielākajiem dēmoniem un izcīna būtisku cīņu, lai turpmāk varētu dzīvot ar skatu nākotnē, nevis mūžīgi apcerēt pagātnes notikumus un dzīvi, no kuras ir nācis, tad otrajā grāmatā viņš ir vairāk fona spēlētājs un risina nu jau mazāka mēroga personiskos jautājumus. Lai gan diez vai attiecības ar tēvu var nosaukt par maza mēroga personisko jautājumu. Lai nu kā – man ļoti patīk, ka autore nesteidzina Ārona attīstību un pie pirmās iespējas nepiekarina viņam vēl arī romantisko līniju, no kuras mūsdienās, šķiet, neviens autors vai filmu scenārists nespēj atteikties, vajag to vai nevajag.

Kā jau piedien detektīvgabalam, arī šis lasījās ātri un raiti. Tiesa, tas tikpat ātri un raiti sāk izdzēsties no manas atmiņas plates, un man nākas nedaudz apdomāties, lai varētu atstāstīt sižetu. Un lūk – izrādās, ka arī Austrālijā ir nesezona, kad daudz līst, ir auksti un, īsi sakot – viss ir slikti. Tāds nu ir burvīgais notikumu fons, kad ceturtdienas vakarā mežā dodas divas piecu cilvēku grupas, lai stiprinātu komandas garu jeb – mocītu sevi, salstot teltīs, klunkurējot pa meža takām un “baudot dabu”. Svētdienas rītā no meža atgriežas saliedējušies vīrieši, bet sievietes kavē. Pēcpusdienā arī viņas beidzot izveļas no meža – fingāļos, sakasījušās, izkāvušās, neēdušas, nosalušas, izmirkušas un, jā, vēl arī tā čūska… Un vēl viņas ir pazaudējušas Alisi. Ne tā jūsu ierastā pastaiga parkā. Te pasākumam pieslēdzas finanšu noziegumu izmeklētājs Ārons Falks, jo Alise ir iesaistītā persona kādā viņa lietā, tomēr viņa iesaistīšanās lietā ir visai minimāla, jo viņam atliek vien gaidīt, vai Alise tiks vai netiks atrasta.

Tikmēr lasītājs var piedalīties minēšanā – kas notika ar Alisi un vai viņa vispār vēl ir dzīva. Autore atkārto pirmajā grāmatā izmantoto formātu, kad šodienas notikumu nodaļas mijas ar pagātni. Par džeku grupas piedzīvoto nav vērts runāt, tur viss čill, toties sievietes gan sāk kasīties, knapi tikušas uz takas. Taisnību sakot, visas piecas ir diezgan maitiski eksemplāri, bet nu tā Alise… Negribētu viņu pazīt. Jo vairāk es par viņu uzzināju, jo mazāk man viņa patika. Apmēram grāmatas pusē sāka šķist – tikai ne vēl vienu neirotiķu/sociopātu gabalu, lūdzu! Šķiet, ka sliktās, nesakarīgās un reizēm pilnīgi slimās varones ir kļuvušas par tādu pašu muļķīgu kopēšanas tendenci kā savulaik vampīri, vilkači un distopijas. Vispirms kāds uzraksta labu vai puslīdz labu grāmatu par tēmu, un tad kaudzēm viduvēju skribentu metas arī nosmelt kādu krējumiņu ar vājiem atdarinājumiem. Tā nu es šo grāmatu liku mierā uz kādu nedēļu, lai nomierinātu savu sašutumu un vilšanos.

Par laimi, lasot tālāk, atklājās, ka šis nebūs tas briesmīgais kopēšanas gadījums un Hārperei ir citi plāni attiecībā uz šo stāstu. Līdzīgi kā pirmajā grāmatā arī šoreiz aizdomās var turēt ikvienu, un ikvienam/ikvienai bija izdevība un iemesls. Nemaz runājot par nezināmajiem, kas varbūt slēpjas, bet varbūt neslēpjas meža biežņā. Autorei izdodas ļoti izteiksmīgi parādīt tik dažādos cilvēcisko attiecību līkločus, īpaši pievēršoties sieviešu (ne)draudzībai, māsu attiecībām un vecāku-bērnu jautājumam. Viņas pieeja krimiķiem patiešām ir kā malks svaiga gaisa, ar lielu interesi gaidīšu viņas turpmākās grāmatas, gan atzīstot, ka vieta uzlabojumiem tomēr vēl pastāv.

If serious money was being hidden, it was for a reason. Those pristine white collars only got grubbier the further down the trail, until by the end they were downright dirty. Falk hated it. He hated everything about it. He hated the way men in plush offices were able to wash their hands at arm’s length and tell themselves it was simply a bit of creative accounting. The way they could spend their bonuses and buy their mansions and polish their cars, all the while pretending that they couldn’t begin to guess what was rotting at the far end. Drugs. Illegal firearms. Child exploitation. It varied, but it was all paid for in the common currency of human misery.

4/5

Advertisements

2 responses »

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.