Atskats uz R.I.P. XII

Standarta

Man ir draudzene, kas vienmēr kavē. Nu, gandrīz vienmēr. Turklāt parasti viņas aprēķins ir ļoti optimistisks, sakot, ka būs pēc 10, bet atnākot pēc 40 minūtēm. Un tad es viņai piekasos un saku, lai vismaz nemānās un saka ticamu ierašanās laiku, pieskaitot tam vēl vismaz 10 minūtes. 😀 Attiecībā uz lasīšanu es esmu viņa. Kaut ko optimisma pilna sadomājos, saplānoju, lai pēc tam nofeilotu. Tāpēc ar skumjām jāatzīst (atkal jau), ka rudens baisās literatūras izaicinājuma rezultāts ir tikai daļēji apmierinošs. Plānoju 4 grāmatas, izlasīju apmēram 2,75.

Tess Gerritsen – I Know a Secret. Laikam labākās Džeritsenas grāmatas jau esmu izlasījusi 😦 Varbūt jāpadodas un jāpievēršas citiem autoriem. Lai gan šī grāmata nav tik vāja kā viņas iepriekšējā, cerēto spriedzi šajā neatradu. Bet bija tāda ok, ātri un viegli lasāma. Kaut kā ļoti jūtams, kad mūsdienās autori bieži (it sevišķi šajā žanrā) raksta nevis par to, ko gribētu rakstīt, bet par to, ko viņiem liekas, ka lasītāji grib lasīt vai kas ir modē (sociopāti, neirotiķi u.tml.). Un tad beigās nav ne šis, ne tas. 3/5

 

Pretty Deadly, Volume 2. Diemžēl šeit arī drusku vilšanās, pirmais sējumiņš bija sižetiski interesantāks, lai gan, protams, ilustrācijas arī šajā ir izcilas. Vnk apskaužu cilvēkus, kas tā prot zīmēt. 3/5

Abas pārējās grāmatas (“The Whatnot” un “The North Water”) pagaidām ir iesāktas un atstātas uz citu reizīti. Lai gan tās abas ir gluži bez vainas, kaut kā nelasījās. Gan jau pa garo ziemu atnāks arī tām tieši piemērots dvēseles noskaņojums.

Lai nebūtu tā, ka galīgi nekas nav izdarīts, Helovīna vakarā savā sikspārņu apsēstajā mājā jautrā kompānijā noskatījos “The Nightmare Before Christmas”. Jāatzīst, ka kopš iepriekšējās reizes biju aizmirsusi gandrīz visu, kas tajā notiek. Atceros tikai, ka man kādu laiku bija viegls crush uz Džeku Skelingtonu. Filmas otrajā pusē gan aizrunājāmies, tāpēc droši vien būs šo jānoskatās vēlreiz un uzmanīgāk. Varbūt uz Ziemassvētkiem.

Šausmiņu noskaņā šajā sezonā beidzot noskatījos (ar draudzeni, lai man vienai nav šausmīgi) “Stranger Things”, par kuru vienā vārdā teikšu – overrated. Esmu dzimusi astoņdesmitajos, tāpēc, lai gan bērnības atmiņas lielākoties ir saules mirdzuma pielietas, man nav nekādu siltu jūtu pret to laikmetu – briesmīgas frizūras, briesmīgas drēbes, pa tv nekas normāls neiet utt. Neredzu, par ko sajūsmināties. Turklāt tā pa īstam kaut kas interesants šai seriālā sāk notikt tikai ap 6. sēriju. Ja nebūtu sarunājušas noskatīties visu, es būtu metusi mieru droši vien jau pēc kādas otrās sērijas. Nu ok, nebija jau viss slikti – sīkie aktieri ir tiešām labi, turklāt viņiem ir uzrakstīti lieliski dialogi. Protams, neiztikt bez žanra klišejas – līst tieši tai caurumā, kur mīt briesmonis, kurš tev nograuzīs galvu vai kkā tamlīdzīgi. Bet toties iztika bez pārcukurotām beigām. Vienu vērtīgu secinājumu gan es ieguvu – mani biedē tas, ko es nesaprotu. Kamēr tas briesmonis netiek rādīts vai tiek rādīts tikai mazlietiņ, uzdzenot šausmiņas un ļaujot vaļu tavai iztēlei, tikmēr tieši tas arī notiek, un vienā brīdī es jau biju totāli noraustījusies. Un tad viņu parāda visā krāšņumā, un viss – vairs nav interesanti. Un bailīgi arī nemaz. Meh. Protams, mans sajūsmas trūkums par seriālu var būt skaidrojams vienkārši ar to, ka neesmu žanra cienītāja.

Nākamgad droši vien mēģināšu vēl, tikai varbūt nospraudīšu reālistiskāku plānu 🙂 Varbūt.

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.