Pusnakts stāsti

Standarta

Reiz sensenos laikos tāltālā zemē dzīvoja karalis, kam bija viena vienīga meita – daiļa kā tikko plaucis rozes zieds, maiga kā rīta rasa un jauka kā svētdiena. Patiesību sakot, viņa bija tik daiļa, maiga un jauka, ka viņa patika pat skaudīgākajiem skauģiem. Pat lielākie karaļzemes nabagi, kam nebija krekla, ko mugurā vilkt, vai maizes doniņas azaidam, no visas sirds mīlēja princesi, lai gan viņai bija viss, pēc kā viņi varētu ilgoties un par ko viņu apskaust. Bet tāda, lūk, bija šī princese – jauka, maiga un daiļa. Dziedāja korī, adīja bāreņiem zeķītes un turēja rūpi par ikvienu, ne tikai zirni zem saviem 20 dūnu pēļiem.

Un tad kādā dienā, kas līdz tam arī bija bijusi gluži jauka, karaļzemes mežā ieradās pūķis. Un kā jau pūķis, viņš nebija ieradies vienkārši pasnaust. Nē, viņš postīja un ālējās, rija aitas ganāmpulkiem vien un tramdīja tirgotājus un ikvienu citu, kas bija sadomājis doties cauri viņa mežam, caur kuru sagadīšanās pēc vijās arī karaļvalsts galvenais ceļš. Un pēc tam, sadzēries tirgotājiem nozagto vīnu, viņš ālējās dubultā un dziedāja nepieklājīgas dziesmiņas tā, ka viss mežs skanēja. Tie, kas izspruka viņa nagiem, nonākuši pilsētā, stāstīja briesmīgus stāstus, kas jo dienas, jo kļuva briesmīgāki – pūķim vienas galvas vietā pakāpeniski parādījās trīs, tad sešas. Tad viņš spļāva uguni, tad sēru. Un izmērā tas bija izaudzis no zirga līdz koku galotnēm. Bet tas pēdējais varētu arī būt taisnība, ja ņem vērā, cik aitu viņš bija aprijis. Tomēr, tā kā nav ticamu pētījumu par pūķu vielmaiņu, tad varbūt tie visi bija pārbaidītu ļautiņu pārspīlējumi.

Kad pūķim bija apnikusi aitu ēšana (spalvainas) un tirgotāju baidīšana (jo drīz vien neviens pa to ceļu vairs nebrauca), viņš nolēma sākt prasīt karalim meslus. Vai nu tu atdod man savu meitu vai dod pa vienai jaunuvei nedēļā! Karalis negribēja ne dzirdēt par meitas (daiļās, maigās, jaukās) atdošanu. Arī pavalstnieki bija vairāk nekā gatavi upurēties daiļās, maigās, jaukās vārdā un atdeva savas meitas bez ierunām. Bet drīz vien jaunavu fonds sāka izsīkt. Karalis, protams, cīnījās. Sasauca padomniekus, gudrajos un raganas. Lika spriest, spriedelēt un pareģot. Sūtīja vēstnešus, bruņiniekus un vientiešus pretī pūķim. Un nekas no tā nelīdzēja. Daiļā, skaistā un jaukā princese vairs nedziedāja, neadīja un nepriecēja, tikai klusi raudāja savā torņa istabā. Un kad visas diplomātiskās iespējas bija izsmeltas un visas pilsētas jaunavas apēstas, bija pienākusi princeses kārta. Drīz pēc tam pūķis pārcēlās uz citu dzīvesvietu, tuvāk jūrai un pludmalei. Tur vēl arvien bija gana jaunavu. Bet karalis nomira aiz bēdām, un par viņa karaļvalsti tagad liecina vien sen aizaugušas drupas mežā, kuras garāmjājot var arī nemaz nepamanīt.

Jautājums tev, manu dārgo lasītāj, – kurš ir lielāks briesmonis – pūķis, kas ēd jaunas meitenes brokastīs, vai tēvs, kas atdod savu meitu pūķim? Lai gan esmu bijusi gana jauka un neesmu jums izstāstījusi nevienu pasaku no šīs grāmatas, tās visas uzdod jautājumu – kurš šajā stāstā ir īstais briesmonis?

The trap is loneliness, and none of us escapes it.

Leigh Bardugo vārds bija dzirdēts, tomēr līdz viņas grāmatu lasīšanai pagaidām nebiju tikusi. Pa BTT bija ienākusi informācija, ka latviski tiks izdota viņas grāmata “Six of Crows”, tādēļ nolēmu nesteigties ar viņas daiļrades iepazīšanu un nogaidīt līdz latviskajam izdevumam. Ciemojoties Tallinā, gluži nožēlojamā veidā (pārāk daudz staigāšanas kājām, novirzīšanos no takas un mākslas) grāmatu veikalam atlika vien nieka pusstunda. Un kas ir pusstunda grāmatu veikalā? Nekas! Knapi spēj apostīt gaisu. Bet naudu kaut kur iztērēt vajadzēja, tādēļ pēc angļu grāmatu plauktu ātras pārskatīšanas pārsviedos uz jaunumu galdu, kur gulēja šī grāmata. Nospriedu – kaut kas par šo ir dzirdēts. Ātri iemetu aci Goodreads (jo kurš tad šodien pērk kaķi maisā), secināju, ka šis būs kaķis maisā, jo ir iznācis tikai pirms dažām dienām, bet esmu riskējusi ari vairāk, turklāt šai vismaz ir smuks vāks.

Šai grāmatai ir ne tikai smuks vāks, bet arī zīmējumi, kas gan ir nedaudz maitekļi, tāpēc ar šķirstināšanu vēlams nepārcensties. Jau autobusā no Tallinas reāli aizrāvos ar pirmo pasaku, un arī nākamās divas bija tādas, no kurām grūti atlīmēties. Mana mīļākā pasaka laikam ir par pārāk gudro lapsu. Bet ir arī stāsti par briesmoņiem, kas dzimst pieklājīgās ģimenēs, raganām piparkūku namiņos, nārām uz sauszemes utt. Bet pārsvarā tās ir par patiesību, kas netiek izstāstīta. Un Leigh tiešām sanāk ļoti labi parādīt to citu pusi – pārliecinoši, saistoši un sāpīgi. Nevaru teikt, ka visas pasakas man patika vienādā mērā, bet tāpat nevar noliegt, ka viņai piemīt ļoti spēcīgs talants un brīnišķīga valodas izjūta, kas vienkārši dod prieku lasīt.

Īpaši iesaku tiem, kam patīk interpretācijas par klasiskajām pasakām. Lai gan šo pasaku notikumi risinās Leigh radītajā GrishaVerse, tās var lasīt kā atsevišķu grāmatu un neko nezaudēt/nemaitekļot.

This is the problem with even lesser demons. They come to your doorstep in velvet coats and polished shoes. They tip their hats and smile and demonstrate good table manners. They never show you their tails.

This is the problem with making a thing forbidden. It does nothing but build an ache in the heart.

Freedom is a burden, but you will learn to bear it.

Advertisements

4 responses »

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s