Antarktīdas impērija

Standarta

A penguin finds no difficulty in being a penguin, it simply is. This also is possible for you. /A. L. Kennedy, ‘On Having More Sense’/

Es skaužu Gevinu Fransisu. Protams. Bet ne tik daudz par to gadu Antarktīdā (lai gan arī par to un pamatīgi), bet vairāk par, ka viņš tik agri dzīvē saprata, ko grib, un ļoti gudri izvēlējās savu profesiju. Ne tā kā es, kas aizgāja uz angļu filologiem aiz neko darīt un tā, ka anglene pietiekami labi padevās. Un jebkura cita studiju programma 18 gadu vecumā man izklausījās tikpat mazpievilcīga kā pārējās. Bet stāsts jau nav par mani.

It is said to be one of our oldest stories, embedded in humanity’s DNA, when a young man goes to a far-off land in search of a terrible or wondrous beast.

Gevins jau no bērna kājas bija ornitologs-entuziasts. Un, kad viņš zoodārzā pirmoreiz ieraudzīja pingvīnus, tā bija tūlītēja aizraušanās, kas viņā iededza sapni par Antarktīdu un iespēju satikt pingvīnus pašam personīgi. Tā nu tad, kad Gevins bija izmācījies skolās un kļuvis par ārstu, viņš pieteicās BAS (British Antarctic Survey) un ļoti veiksmīgi ieguva vietu tieši tajā Antarktīdas izpētes stacijā, kura atrodas imperatorpingvīnu kolonijas tuvumā, – Halley. Nākamajā rudenī Gevins uzkāpa uz kuģa, kuru, protams, sauc Ernest Shackleton, klāja, lai dotos garajā ceļā uz Antarktīdu. Viņš apzināti izvēlējās lēnu aklimatizācijas braucienu ar kuģi, nevis lidojumu, lai noskaņotos uz garo gadu pašā pasaules malā, vērodams putnus, jūras un pakāpenisko pāreju no ziemeļu puslodes uz dienvidu, no dienas dienā.

In the dark I would lie out on the helideck looking up into the night sky. Antarctic terns on migration would veer into the ship’s lights. The stars of Orion were upside down now, Cassiopeia had slipped away into the ocean to the north. The Pleiades were still with us, a faint smudge of light, and the Milky Way stretched into an infinity of other worlds. My mind felt calmed, eased as it faced the long silence ahead. It is good to see the scale of the universe, to feel tiny and inconsequential before it. Each night I gathered my strength from that.

Lai gan Gevins nevienā brīdī nenosauc konkrētu gadu, kad viņš ir ziemojis Antarktīdā, viņš neslēpj nedz vārdus, nedz faktus, kas ļauj izsecināt, ka tas ir bijis 2003. gads (precīzāk – no 2002. gada ziemas saulgriežiem). Gevins ir labs stāstnieks, mazliet arī dzejnieks dvēselē, turklāt acīmredzami ir sajūsmā par Antarktīdu. Tāpat viņš ir izlasījis teju visu pieejamo literatūru par Antarktīdas “iekarotājiem”. Ko viņš nav paspējis izlasīt līdz tam, to viņš izlasa Antarktīdas gada laikā, jo, lai gan katram no 14 bāzes iemītniekiem ir savi ikdienas darbi, brīvā laika ir atliektiem galiem. Kaut kādā veidā viņam ir izdevies sakausēt savu personisko pieredzi, kas, protams, nav tikai sapņaina blenšana zvaigznēs (bet ir arī tā), savu mīlestību pret Antarktīdu un pingvīniem un savu priekšgājēju stāstus un piedzīvojumus, pārlaistot to visu ar pasausā skotu humora mērci. Šī ir patiešām ļoti laba grāmata, ar ko sākt Antarktīdas iepazīšanu, jo Gevins gana daudz citē pagātnes notikumus, veiksmes un zaudējumu stāstus. Tas ir tā, it kā tev būtu viszinīgs draugs, kura pieredze ļauj tev izvairīties no garlaicīgiem foliantiem un izvēlēties labāko un saturīgāko, lai to iepazītu tuvāk. (Grāmatas beigās, protams, ir norādīta visa citētā literatūra.)

How to describe it? An empire of ice and of isolation, a limitless plain of brilliant white, a binary world of ice and sky. I could not yet fathom that it was a scene I would watch every day for a year. It was the earth as in Genesis, at the moment of ‘Let there be light’. The line between ice and sky was so distinct that I saw it suddenly as if the thin skin of our atmosphere had been peeled away. Outer space began at the ice surface, and I felt as if Starbase Halley, hanging suspended off the bottom of our world, was orbiting through it. I might as well be an astronaut, I thought to myself, though an astronaut would have found it easier to get back home.

Es no šīs grāmatas uzzināju daudz vairāk, nekā biju gaidījusi (bet jāņem vērā, ka neesmu par šo tēmu lasījusi sevišķi daudz), un diezgan daudz laika pavadīju, gūglējot putnu sugas, mākoņu tipus un Antarktīdas pirmo apceļotāju zīmētos akvareļus, lai varētu labāk iztēloties, par ko Gevins raksta. Es attālināti uzzināju, kā tas ir – izelpot varavīksnes, iepazinu bāzes ikdienas dzīvi (kas bija tiešām interesanti – šī iespēja ieskatīties pasaulē, kurā es nekad nevarēšu pabūt pati) un klausījos stāstus par putniem – ar migrāciju apsēstajiem Adeles pingvīniem, sūdu vanagiem (kaiju pasuga) un, protams, imperatorpingvīniem, un arī pilnīgi barbariskajām pingvīnu pētniecības metodēm vien gadsimtu iepriekš. Gribētos vairāk šādu stāstu, kas spēj apvienot gan piedzīvojumu garu, gan dvēseles pārmeklēšanu, gan faktus, nekļūstot sausiem un garlaicīgiem.

Sublime landscapes can teach us a lesson that we might otherwise only learn through hardships: that the universe is unimaginably vast, that we are relatively small and fragile, that we must accept our limitations, and get on with enjoying the magnificent aspects of being alive. It’s a valuable perspective to remind oneself of.

Neliels ieskats Antarktīdas dzīvē (te redzamā fancy bāze Halley VI tika oficiāli nodota ekspluatācijā tikai 2013. gadā)

For me that benefit was in the solitude it offered, a whitewashed primordial backdrop against which ideas, memories, ambitions, regrets, could be examined without distraction. To travel in the Arctic is to be part of a frontier human society. Travelling in the Antarctic, I found, is very different. There is great emptiness there, unlined by cultural history, and what you see in the landscape is all about what you carry with you.

Advertisements

4 responses »

  1. Skaisti citāti! Izskatās, ka grāmata varētu būt manā gaumē, tāpēc būs jāizlasa. Mani ļoti iespaidoja Lānsinga apraksts par Šekltona ekspedīciju un Antarktīdu. Paldies par padalīšanos!

    • Ceru, ka arī tev šī ies pie sirds! Jāatzīst, ka Lānsings man svaidās apkārt puspabeigts… Būs jāizlasa beidzot. Un tad varbūt saņemšos tēmas turpinājumam “The Worst Journey in the World” 🙂

  2. Savulaik lasīju par pirmajiem Antarktīdas iekarotājiem. Apbrīnojama uzņēmība un zināma veida psihums doties uz turieni. Šī grāmata arī sķiet interesanta, ja vien būtu laika visu interesanto izlasīt 🙂

    • Šīs grāmatas iespaidā gribas izlasīt arī “The Worst Journey In the World”, bet neticas, ka šo foliantu (720 lpp.) izdosies iespiest tuvākā gada lasīšanas plānā. “Empire Antarctica” galvenais pluss, ka tā bija salīdzinoši īsa un koncentrēta, it sevišķi, ja ņem vērā, kā mūsdienās visiem patīk liet ūdeni un 3x atkārtot visu

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s