R.I.P. XII

Vispār manā rudens plānā bija pievērsties bērnu un jauniešu literatūrai – ir šis tas uzkrājies, turklāt tagad ir sācies jaunais mocību gads, būtu tā diezgan tematiski, ne? Bet tad parādījās Mairita ar ikgadējo R.I.P. lasāmo izaicinājumu. Un es atcerējos, ka gribēju tajā piedalīties jau pērn, tikai kkā maķenīt nokavēju. Nav labāka gadalaika par rudeni, lai nodotos tumšās un šausmīgās literatūras lasīšanai. Par to tad arī ir R.eaders I.mbibing P.eril Challenge (jeb R.I.P. Challenge) – lasīt mistēriju, spriedzes, trillerīgo, tumšās fantāzijas, gotisko, šausmu un pārdabisku lietu pilno literatūru. Atzīšos, ka neesmu tā lielākā šausmiņu fane, jo vnk esmu pārāk viegli ietekmējama. Un pēc tam miedziņš nenāk un bail naktī uz točiņu iet. Tas, kā vidusskolas laikā lasīju “Drakulu” vējainos un tumšos rudens vakaros, mūžam paliks man atmiņā. Biju tik ietramdīta, ka katrs vēja pūtiens un bērza zaru piesitiens pie balkona lika man vai gaisā lēkt. Biedējošākais bija tas, ka logam nebija aizvērti aizkari, ārā biezēja šausmeklīgāko šausmekļu pilna tumsa, bet man nebija drosmes piecelties un aizkarus aizvērt, jo – kas zina, ko es ieraudzīšu aiz loga? Varbūt pašu Drakulu karājamies un aicinām mani atvērt lodziņu un ielaist viņu istabā. Un jūs jau zināt, ar ko tas beigsies. Un tomēr tas bija sasodīti aizraujoši, un nav nemaz bijis tik daudz romānu, kas man likuši satraukumā trīcošām rokām šķirt nākamo lappusi un nervozi skatīties pār plecu.

Cik saprotu, R.I.P. idejas autors ir Carl V. Anderson, kurš šogad šī lasīšanas izaicinājuma kūrēšanu ir uzticējis Andi un Heather. Ikviens var brīvi izvēlēties, ko lasīt un skatīties no atbilstošajām tēmām, un var arī piedalīties koplasīšanā un pēc tam – apspriešanā. Galvenais ir izbaudīt lasīšanas un, iespējams, arī baidīšanās prieku.

Tā kā brīžiem es esmu neglābjama optimiste un arī manā lasīšanas plānā gluži labi iederas šīs tēmas, tad esmu apņēmusies tikt galā “Peril the First” jeb 4 grāmatām, klāt pieķerot arī “Peril on the Screen”. Tā kā laika periods ir gana dāsns – no 1. septembra līdz 31. oktobrim, problēmām nevajadzētu būt.

Ian McGuire – The North Water. Tumšs un ļauns stāsts par tumšu un ļaunu cilvēku uz vaļu medību kuģa 19. gadsimtā. Daudzsološi. Iederēsies trilleru un spriedzes kategorijā. Kvalitāti sola nominācija Bukera balvai 2016. gadā.

Tess Gerritsen – I Know a Secret. Pēdējās lasītās Džeritsenas grāmatas man ir sagādājušas vilšanos, bet viņai ir arī lieliski, spriedzes pilni gabali, piemēram, “Ķirurgs” un “The Killing Place”, kuru lasot nebija ne domas par gulēšanu, jo visu laiku bija jāsatraucas, kas notiek grāmatā, kas ir tie nezināmie ļaunie, kas vēro galvenos varoņus, un kādas šausmiņas vēl mūs sagaida. Ceru, ka šī grāmata būs kaut cik spriedzīga un Džeritsena atgūs kādas akcijas manās acīs.

Stefan Bachmann – The Whatnot. Šī ir otrā grāmata “The Peculiars” sērijā par alternatīvu realitāti, kad Anglijā ir sadūrušās cilvēku un maģisko būtņu pasaules, kur vieni ienīst otrus, kur gan vieni, gan otri ienīst jaukteņus (peculiars), kur notiek dažādas nesmukas lietas un ļaunie ir patiešām ļauni. Pirmā grāmata bija aizraujoša, lieliska un drūma vienlaikus. Lieku augstas cerības uz šo un gaidu krāšņus un nomācošus piedzīvojumus.

Pretty Deadly, Volume 2. Šī ir grafiskā novele par Nāvi, tās ģimeni un draugiem. Brīnišķīgas ilustrācijas, ceru arī uz interesantu iesāktā stāsta turpinājumu. Ja stāsts nofeilos, būs vismaz bildes.

Tā kā es neesmu īpaši veiksmīga šausmu filmu skatītāja, tad tās noteikti atkrīt. Bet ir plāns jau šajā nedēļas nogalē beidzot pieķerties “Stranger Things” – būs kompānija, lai man nav jāsatraucas vienai. Un vispār varētu būt pienācis laiks vēlreiz noskatīties “Nightmare Before Christmas”, kas pirmajā skatīšanās reizē mani vienkārši apbūra. Šausmu tur nav, bet Helovīns gan pārpārēm. Ja nu būs tā, ka radīsies pārāk daudz brīva laika, varētu uzmeklēt kaut ko no Hičkoka spriedzīgajām, bet varbūt ne pārāk bailīgajām filmām.

Vai vēl kāds piedalās šajā baidīšanās izaicinājumā?