O spring, where art thou?

Standarta

Varbūt pienācis laiks arī man beigt spārdīt šo beigto zirgu, ko pašai labpatīk saukt par mēneša apskatiem. Izskatās, ka ar rakstīšanu man galīgi neiet. Iesāktos gabalus gan jāpabeidz kā nebūt, un tad jau redzēs, kas notiksies. Lai nu kā – bija tāds mēnesis maijs, kas esot nosaukts grieķu dievietes Majas vārdā (viņa arī Hermeja māmuliņa). Arī šajā mēnesī nebija diži daudz sasniegumu, ar ko lepoties. Turpināju gaidīt pavasari, siltumiņu, kādu drusku zaļuma, kur piesiet aci, un apkures sezonas beigas. Dzīve vienmēr ievieš korekcijas tavā finanšu plānā, tas nu gan. Maijā sākās jaunā “Masterchef Australia” sezona, līdz ar to gandrīz visu brīvo skatāmlaiku veltīju tam. Un tad drudžaini metos kaut ko gatavot. Šogad pat izmēģināju pāris receptes no raidījuma, nevis tikai aplūrēju internetā, lai pasiekalotos. Turklāt izmēģināju arī uz citiem, nevis tikai uz sevi. Nesanāca, protams, tik iespaidīgi (vizuāli noteikti ne), bet priekš iesācēja ok. Ēst varēja. Un visi palika dzīvi. Iemetu vienu aci arī žurnālā “The Gentlewoman”, kuram man gribas izplēst visas reklāmas, lai paliktu tikai saturīgās lietas. Necik tālu gan ar lasīšanu netiku (tā man vienmēr ar to presi ir), bet intervija ar Laura Marling šķita gana interesanta, bet noteikti varēja būt garāka. Var teikt, ka aprāvās vietā, kurā bija vēl daudz sakāmā. Tā kā viņas vārds man bija svešs, tad pameklēju YouTube, kāda tad ir viņas mūzika. Un – viena lieta ved pie citām – izrādās, ka viņai ir, lūk, šāda dziesmiņa kopā ar Johnny Flinn, kurš savukārt spēlē seriālā “Lovesick”, par kuru rakstīju jau kaut kad iepriekš. Izrādās, viņš ir vēl arī dzejnieks. Lūk. Some have all the talents. Un vijoli viņš arī spēlē!

Grāmatas. Ir bijuši ražīgāki mēneši, bet, protams, arī 4 grāmatas nav slikti. Turklāt visas bija interesantas un patīkami lasāmas.

  1. Frēdriks Bakmans – Omce sūta sveicienus un atvainojas. 5/5. Brīnums, ne grāmata. Tik precīzi par visiem un ikvienu – kā mēs dusmojamies, nepiedodam, baidāmies. Kā neļaujam sirdīm sadzīt. Kā neprotam atkal atvērties. Cik viegli ir nosodīt citus un aizmirst, ka katram cilvēkam ir savs stāsts, savi prieki un savas bēdas, un ka reizēm ir vajadzīgs vien nedaudz cilvēcības un drauga plecs, lai kļūtu vieglāk. Bakmans ir tik meistarīgi ievijis realitāti pasakās un pasakas – realitātē, ka man reāli skauž. Jo šī ir no tām grāmatām, kuru gribētos, kaut būtu uzrakstījis pats. Grāmata, ko tiešām vērts izlasīt. Sirsnīga un iedvesmojoša. Lai dzīvo vurses un princeses!
  2. Robert Thorogood – The Killing of Polly Carter. 4/5. Vēl viens saldēdiens no “Death in Paradise” sērijas. Šī diena iesākās slikti diviem cilvēkiem – detektīva Ričarda Pūla tējā iekakāja garāmlidojošs papagailis, un supermodele Pollija Kārtere nokrita no klints. Kā noprotat, pēdējai nepaveicās vairāk. Ratiņkrēslam piesaistītā Pollijas māsa apgalvo, ka pēc abu strīda Pollija paziņojusi, ka taisīs pašnāvību un aizskrējusi, un [it kā] nolekusi no klints. Ričards tam visam īsti netic, un sākas izmeklēšana. Aizdomīgo ir daudz (māsa, vīrs, aģents, mīļākais, mīļākā sieva), un katram ir savs motīvs. Šis nav nekāds drūmais skandināvu gabals, bet saules pieliets Karību motīvs, kur gan diemžēl kāds ir arī nomiris. Principā – atslodzīte. Ja patīk seriāls, iesaku arī grāmatas, jo tajās redzama cita it kā jau labi pazīstamo personāžu puse.
  3. Sofokls – Ajants. 3/5. Grūti ir aiziet uz bibliotēku un neatstiept mājās kaudzi grāmatu. Ar sevi cīnīties es nespēju, tādēļ šobrīd bibliotēkā vandos pa plauktiem, meklējot plānas grāmatas. Un tā nejauši uzdūros antīkās pasaules darbiem. Augstskolā gan jau visus šitos lasīju (izņemot to, par kuru bija eksāmena biļete), bet neatceros neviena vārda, protams. Bija samērā interesanti, lai gan tulkotāja komentāri un skaidrojumi teju vai vēl interesantāki. Katrā ziņā senajā Grieķijā dzejas slamus ņēma ļoti nopietni. Sacensties ar Sofoklu acīmredzami nebija nekāda pastaiga parkā. Ja noņem nost to “man bi jūsu problēmas”, samērā interesants skatījums uz noteikta laikposma paražām un mentalitāti. Vispār tie grieķu varoņi ir kaut kas traks – augstprātība un lecība kaudzēm. Un tad pa vidu vēl dievi čakarē lietas. Tomēr brīdī, kad ziepes savārījušais varonis Ajants varētu mierīgi attaisnot savus briesmu darbus ar trakumu, ko viņam uzsūtījusi dieviete, viņš tā vietā nolemj mesties uz zobina, jo tā viņam šķiet vienīgā cieņpilnā izeja no situācijas. Derētu šo iedot palasīt mūsdienu politikāņiem, kas, šķiet, it neko nav dzirdējuši par atbildību. Bet no lasīšanas, protams, neviens gudrāks nav tapis.
  4. Jack Cheng – See You in the Cosmos. 4/5. Aleksam ir 11 gadi. Viņš ir uzbūvējis raķeti un plāno doties uz raķešu entuziastu saietu, kur cer palaist savu raķeti kosmosā tik tālu, lai tā sastaptos ar citplanētiešiem. Tādēļ viņš lietotā iPod ieraksta stāstus par sevi un Zemi, lai citplanētiešiem rastos sajēga, kas ir kas. Ļoti aizkustinošs, pozitīvs un reizēm neglābjami naivs stāsts par dzīvi no 11-gadnieka skatupunkta. Lai gan Alekss ir gana gudrs, lai spētu būvēt raķetes, ir lietas, ko viņš totāli necērt. Kas, protams, ir normāli. Šo un to brīžiem apšaubīju, bet vispār pārmaiņas pēc ļoti mīlīga grāmata, kur labi cilvēki satiek labus cilvēkus, un sliktās lietas ir maz, turklāt tiek draudzīgi kopīgiem spēkiem atrisinātas. Noteiktā vecumā – ļoti iedvesmojoši par nepadošanos un turpināšanu ticēt savam sapnim. Katram cilvēkam vajag savu elku!

Kino. “Una”. Salielīta šī filma bija ar vārdiem “skandalozi”, ”šokējoši” utt. Tā nu gluži nebija. Es to nesauktu arī par lielāko drāmu, kas ir redzēta, bet šī filma bija par maz apspriestu tēmu – kas tad īsti notiek pēc tam, kad pusauga meitenei ir bijušas attiecības ar pieaugušu vīrieti, un kuras, protams, beidzas ar traci un tiesu darbiem. Daudzus gadus pēc notikušā Una tā arī nav pārvārījusi, ka Rejs viņu toreiz pameta, un uzmeklē viņu. Tikai – kāpēc? Ir tik labi redzams, ka Una pati nezina, ko grib, ka cer – ieraugot Reju, visas atbildes vienkārši pašas atradīsies, viss kļūs skaidrs, un sirds nekad vairs nesāpēs. Bet mēs jau zinām, ka tā nu tas dzīvē nenotiek. Lai gan skatīšanās laikā šī filma neatstāja to spēcīgāko iespaidu, pārdomas par šo tēmu es risinu vēl arvien. Viens no jautājumiem, kas palika neatbildēts, bija – vai Una bija sačakarēta jau pirms Reja, vai arī tas, kāda viņa ir šobrīd, ir tieši šo attiecību sekas? Šaubu nav vienīgi par to, ka attiecības ir lieta, līdz kurai ir jāizaug. Un ka nepieaugušiem cilvēkiem nevajag, pat – nedrīkst, veidot pāra attiecības ar pieaugušiem cilvēkiem. Zaudētājs tur vienmēr būs tas, kurš ne sūda nesaprot no tā, kas notiek.

“Guardians of the Galaxy Vol. 2” – paredzami jautri un izklaidējoši. Bez īpašām pretenzijām uz prāta noslogošanu. Ja patika pirmā daļa, patiks arī šī. Mēģinājuši arī pieķert nopietno tēmu par Dieva kompleksu, bet izklaidei tas netraucē. Un, protams, atkal visu iemīļotā trash-panda!

“Wonder Woman”. Sliktāk jau par “Betmens pret Supermenu” jau nebūs, tā es spriedu, iedama uz kino. Un nebija jau ar. No vienas puses – filmā ir saliktas visas pareizās lietas, ir stāsts, ir action, ir joki, ir sasodīti smuka sieviete. Un tomēr man kaut kas tur pietrūka. Bet skatīties var un pat drusku pasmīnēt par ironiju, kā viena supersieviete īsā bruncī var apturēt šaušanu frontē.

Vēl sanāca noskatīties YA gabalu “The Space Between Us”, kas bija paredzami jauki, paredzami vienkārši un paredzami ok. Ne pārāk tālā nākotnē cilvēki sāk pamazām apgūt Marsu, un sanāk arī tā, ka uz Marsa piedzimst pirmais cilvēks. Gārdners izaug uz Marsa, tusējot ar arvien mainīgajiem misiju darbiniekiem. Un tad viņš iemīlas Zemes meitenē, kuru atveido foršiņā Brita Robertsone un kuras dēļ es varu skatīties ne tikai YA vien. Drusku žēl, ka stāsts bija ļoti paredzams, un arī vienīgā intriga beidzās ar ļoti klasisku atrisinājumu. Bet visumā noteikti ne tas sliktākais kino, ar ko pavadīt vakaru.

Maijā aizgāju arī uz Kugrēna un Bāliņa dubultšovu “Nē nu jā”/“Tādā ziņā viss čill”. Ar šo jauniešu daiļradi, šķiet, iepazinos kādā no Positivusiem, kad nekas jēdzīgs darāms nebija, bet programmā pusdienlaikā bija ieplānots stand-up. Nu, ok, paskatīsimies, par ko latvieši spēj pajokot. Viņi abi bija tiešām labi, ko nevar teikt par visiem cilvēkiem, kas mēģina ar šo lietu nodarboties. Pērn tai pašā vietā gribējās, kaut būtu sapuvuši tomāti, ko mest skatuves virzienā. Lai nu kā, šos divus ik pa laikam kaut kur aizeju paklausīties labam garastāvoklim. Pārāk bieži gan nevar, jo joki tik bieži tomēr nemainās. Visumā ir ļoti kvalitatīvi, vismaz no tā, kas ir Latvijā dzirdēts. Protams, ir arī neizdevušies joki. Bet tos gan jau paši izņems no repertuāra. Interesanti bija, ka abas izrādes ir pēc kārtas, un var novērtēt, cik atšķirīgs ir uzstāšanās stils un plāns. Jāpiemin arī, ka pirms tam viņus “iesildīja” laikam jau draugi, jo grūti citādāk attaisnot to sviestu kā tikai – jādod draugiem iespēja. Cerams, tiem zēniem, kas sevi sauc “jaunā pilsētas leģenda, sajūtu mednieks un romantikas maestro – Liktenīgais”, bez šīs ir arī kāda profesija, kas ienes naudu. Bet, ja redzat programmiņā šo vārdu, varu ieteikt vnk tai laikā iet uz bāru. Vai mazmājiņu.

TV. Ļoti gaidīju Netflix versiju par Annu no “Zaļajiem jumtiem”. Un tik kapitāli pievīlos! Esmu no tiem kasīgajiem faniem, kas grib visu vārds vārdā. Tāpēc arī 80. gadu versija man tā īsti neaizgāja – pirmā filma bija laba (tuvu tekstam), bet jau ar otro sākās tāds frīstails, ka secināju – šito es nevaru skatīties. Netflix versiju noskatījos līdz galam, brīžiem gan sakostiem zobiem. Es pilnīgi piekrītu viņu pieejai, ka Anna nevarēja būt baigais saulstariņš, ņemot vērā bērnību, kas pavadīta bērnunamā un ne īpaši labvēlīgās ģimenēs. Tāpēc pieņemu šo Annas personības traktējumu, bet nu viss pārējais!!! Fakinā drāma, kur vaig un kur nevaig, un beigās sačakarē vienīgo normālo personāžu visā tajā stāstā – Gilbertu! Tā nedrīkst! Gilberts ir tā ideālā miera osta, kuru nedrīkst tā vienkārši postīt! Es ceru, ka tiem scenāristiem rokas nokaltīs! Bet ja par pozitīvo – Marilla ir lieliska, vienkārši perfekta.

Tāpat es varu atvainot, ka filmā vai seriālā neieliek visus notikumus precīzi, jo visam laika nepietiek. Bet, ja noņem labas lietas un tā vietā sabāž kkādu nevajadzīgu drāmu un izdomātas stulbības, tas nu gan man netīk!

Laikam tāpēc, ka skatījos Annu, Netflix izdomāja, ka man patīk cukuraini stāsti par Kanādu. Un laikam patīk jau arī. Tāpēc piedāvātais “When Calls the Heart” kaut kā ļoti labi aizgāja par spīti čīzīgajām ainām, kad personāži bez vajadzības gari un uzkrītoši smaida vai blenž. Stāsta centrā ir turīgu vecāku meita Elizabete Tačere, kas ierodas pierobežas kalnraktuvju pilsētiņā, lai kļūtu par skolotāju. Jau no paša sākuma viņai gadās saķeršanās ar vietējo “mountie” (nezinu, kā latviskot šos kanādiešu likumpārstāvjus) Džeku Torntonu. Protams – kas ķīvējas, tas mīlējas. Tiesa, pa trīs sezonām līdz tam viņi tikuši īsti nav, jo tie ir citi laiki (pieskarties dāmai var tikai dejas laikā) un ir daudz visādu kavēkļu (jauni un veci pielūdzēji, nauda un tās trūkums, vecāki, statuss utt.). Grūti paskaidrot, kāpēc, bet kaut kā pavilkos uz šo saldo gabalu. Varbūt tāpēc, ka tur viss beigās beidzas labi – gan ogļračiem (tiem, kuri paliek dzīvi), gan skolas bērniem, gan mācītājiem. Tādus stāstus arī vajag. Izrāvu divas sezonas un teicu sev, ka nu jau ir par daudz. Tad aizbraucu uz Islandi, atgāju un biju gatava trešajai. Ir arī ceturtā, bet tās nav Netflixā, tā ka laikam drusku jāpagaida. Lai gan vēl arvien nevaru saprast, kā pat trešajā sezonā tā dāmīte turpina brist pa to dubļaino miestu gaišās kleitās. “Ariel” tad točna vēl nebija izgudrots. Lai nu kā – brīdināju jūs, ka šis ir ļoti čīzīgi! 🙂 Bet dažreiz tieši to arī vajag.

Advertisements

2 responses »

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s