100 ways to die in Iceland

Standarta

Skógá upes smukumi

Mani pārsteidz, ka islandiešiem ir tik maz krimiķu. Varbūt tas ir izskaidrojams ar samērā nelielo populāciju. Vai arī ar to, ka Islandē ir tik daudz radošu veidu, kā nogalināt, lai tas izskatītos pēc nelaimes gadījuma – palīdzēt izvārīties karstajā avotā, viegli pagrūst uz kalnu takas, atstāt nosalt uz ledāja, aicināt pozēt pārāk tuvu okeānam vai vulkāna krāterim – iespēju stāvēt pie Paradīzes vārtiem un sveicināties ar Pēteri ir simtiem. Var, protams, nomirt arī no skaistuma pārdozēšanas un acu izsprāgšanas no pieres. Bet tas vairāk priekš tūristiem.

Islande nekad nav bijis mans sapņu ceļojuma galamērķis. Bet tā jau es saku par teju katru savu ceļojumu. Jā, mani interesē tā vispārīgi, bet sapņu galamērķis ir tikai viens. Antarktīda. Tiesa, tur varētu iziet tāpat kā tiem Madagaskaras pingvīniem. Nu labi, ir vēl pāris citas iekārojamas vietas. Un pirms Antarktīdas laikam vajadzētu nomēģināt Grenlandi.

Lai nu kā – Islandē jau kādu laiciņu dzīvo mana draudzene, kura tieši šovasar pošas no turienes prom, tāpēc bija pēdējais brīdis paciemoties ziemeļos, mēģinot ietaupīt uz dzīvošanas izmaksām. Lidojumi no Latvijas pagaidām dārgi, bet vienmēr jau ir Lietuva. Tā cenu starpība mani kaut kā mulsina, jo laikam dikti daudzi pakalpojumu sniedzēji uzskata, ka mēs te, Latvijā, esam kkādi buržuji, tāpēc no mums var kāst teju divreiz vairāk. Lai nu kā, šādi sanāca pie reizes mazliet paciemoties kaimiņzemē un iztērēt turpceļam veselu dienu. (Avio bilance sanāca ~190 ēras.) Plānojot atvaļinājumu, avioreisu (ne)pieejamība noteica brīvdienu garumu – 7 dienas vai 3,5. Izvēlējos īsāko versiju, jo biju sabaidīta ar cenām. Tagad varu ieteikt ņemt garāko. Palika neapskatīti ledāji un to alas, aisbergi, ziemeļi un vaļi. Un ziemeļblāzmas (tās gan ziemas sezonā). Arī Reikjavīku apskatījām vien mazlietiņ. Šoreiz nekādu muzeju un kultūras. Bet, ak, Dievs, cik garš būtu šis rakstagals, ja es būtu pabijusi Islandē nedēļu! 😀

Kad dodies ceļojumā, neesot pārāk sasapņojies, pastāv arī mazāka iespēja vilties. Protams, es biju redzējusi Islandes bildes. Zināju, ka tur ir ledāji, vulkāni, klintis un ūdenskritumi. Nezināju, ka viņiem ir tik švaki ar kokiem. Bet tas diezgan ātri lec acīs – ainava plešas kilometriem tālu (izņemot, ja atduras pret kalniem), un tu saproti – kaut kas pietrūkst, bet kas? Ā, koki! Vispār jau koki viņiem ir, bet lielākoties tādi nīkulīgi. Tur ir vairumā pļavas un cirsmas paskata audzes. Un lavas lauki. Kas ir skumīgs skats. Īpaši tad, ja esi tikko ieradies, līst lietus, viss ir pelēks, izņemot tos lavas laukus, kas ir drūmi melni. Un tā tu brauc bezdievīgi dārgā lidostas transfēra autobusā un domā, ka varbūt šī nebija nemaz tik laba atvaļinājuma ideja. Un tad izkāp Reikjavīkas pievārtē un skats tur tas pats + smird pēc sēra. Nav tas cerīgākais sākums. Pēc tam gan izrādījās, ka Islandē IR krāsas – vajag tikai ieslēgt sauli!

Jep, arī tā bija.

Ja godīgi, es nesaprotu, kāpēc es turpinu atvaļinājumu saukt par atvaļinājumu, ja tā laikā es vispār neizguļos un katru rītu dabonu slieties augšā agrāk, nekā normālā darbdienā. Vai tad atvaļinājums nav par gulēšanu un nekā nedarīšanu? Nē, tā vietā ir padjoms septiņos vai vēl agrāk, kāpšana kalnos un trepēs, slāšana un elšana. Bet tā jau tā “Miljons dolāru ainavu aģentūra” darbojas – lai tiktu pie baudīšanas, nākas drusku piepūlēties. Par brīvu ir tikai skats uz Grīziņkalna vienmēr sagurušajiem pamatiedzīvotājiem un hipsteriem, kas pidžamās defilē pa Avotu ielu.

Pirmajā dienā, kuras rīts atausa cerīgi sauss, devāmies grupas ekskursijā pa Zelta loku. To visu var darīt arī uz savu roku, piemēram, iznomājot automašīnu. Nezinu, vai tas atmaksājas, braucot divatā, jo arī degviela Islandē nav lēta. Tā kā ne man, ne ceļabiedrenei nav autovadītāja apliecības, tad atkrita variants aizlienēt draudzenes auto. Es gan jokoju, ka Islandē visi ir tik godīgi, ka gan jau policija nemaz nepieķertu mūs gāžam bez tiesībām, tomēr izlēmām to nepārbaudīt. Standarta ekskursiju cenas – sākot no 80 eiro. Tevi savāc no viesnīcas vai citas dzīvesvietas, piegādā turpat atpakaļ, ved pa svarīgākajām vietām, pa vidu izklaidējot ar faktiem par zirgu krāsām un 600 sūnu sugām. Sūnas islandiešiem ir ļoti svarīgas. Un zirgi arī. Nekādā gadījumā nesauciet tos par ponijiem! Ekskursantus izlaiž svarīgajos apskates punktos, ļaujot stundiņu izskrieties, safočēties un sapirkties pārmērīgi dārgus suvenīrus. Parasti es uz suvenīru pirkšanu neesmu īpaši naska – kādu pastkartīti nopērku un tā. Bet tagad visur priekšā un pakaļā bija tuklīši. Tā nu es gribēju visu – magnētus, piekariņus, zeķes, krūzītes, paliktnīšus un zīmulīšus. Ir pat sniega bumbas ar tuklīšiem. Un kalendāri. Un krekli. Utt. Bet nekur citur naudu Islandē nav kur tērēt – tikai paēšanai un suvenīriem, jo šmotkas tur ir vnk pasakainās cenās. Atbrauc mājās un jūties kā tādā peniju veikalā. Ceļojumu aprakstos lasītais arguments, ka braukšana ar savu auto ļauj pavadīt ilgāku laiku katrā vietā vai stāties pie katra ceļa staba, īsti neiztur kritiku, jo laiks apskatei tiek dots pietiekami, un nekas diži aizraujošs pa ceļam netiek palaists garām.

Gullfoss lec kanjonā

Zelta loka ekskursiju (un tai līdzīgās) piedāvā dažādi pakalpojumu sniedzēji, mēs +/- pēc nejaušības principa izvēlējāmies Gray Line. Ekskursijas standarts ietver Þingvellir nacionālo parku, Gullfoss ūdenskritumu un geizeru ģeotermālo apvidu. Þingvellir nacionālais parks ir UNESCO pasaules mantojuma vieta, kas var lepoties ar Islandes lielāko dabisko ezeru (smuks) un Ziemeļamerikas un Eirāzijas tektonisko plātņu šķiršanās/tikšanās vietu (neko nepajutu). Tā ir arī vieta, kur Islandē daudzkas noticis pirmoreiz – pirmā baznīca, pirmā valdība u.tml. izklaides.

Tālāk laidām uz Gullfoss ūdenskritumu. Ja Þingvellir nacionālais parks ir tikai tāda iesildīšanās, tad Gullfoss beidzot bija tā vieta, kur var dvest: “Oooooo!” Nu ok, pa ceļam jau arī bija smuki, tā ka bildēšana pa autobusa logu gāja vaļā uz nebēdu. Bet ko tu padarīsi tūristiem, īpaši tiem, kas atbraukuši no plakanzemes. Nez islandieši ārzemēs tikpat aizrautīgi fočē kokus? Lai nu kā – Gulfoss ir tiešām iespaidīgs ūdenskritums, kad atrodas uz Hvita upes un ļoti skaļi un strauji gāž savus ūdeņus pa kaskādēm iekšā kanjonā. Ūdenskritumi man vienmēr licies tāds jautrs ūdens, kas ar lielu prieku metas mutuļot un lēkt no klintīm, spiedzot un šļakstinoties – wuhuuuu! Iespējams, kādā no iepriekšējām dzīvēm esmu bijis tieši tāds trakulīgs ūdens. Tā teikt – izdauzījos jau toreiz, tagad padzīvosim tā rāmi un mietpilsoniski. Yawn.

Nav te nekā, ko redzēt

Nākamais svarīgais pieturas punkts bija geizeri. Kur atkal dvest “uh” un “ah” (“wow” un “OMG”, ja darāt to angļu mēlē). Šī vieta ņudz no dažādiem karstiem baseiniņiem un avotiņiem, no kuriem daži burbuļo, daži – nē. Daži ir koši debeszili un kārdinoši. Daži šaudās ar dubļiem. Un visiem blakus brīdinājumi nebāzt tur savus pirkstus un nelīst pārāk tuvu. Un tad tur ir visu geizeru geizers, no kura vispār cēlies šis apzīmējums. Tiesa, tas šobrīd nav pārāk aktīvs. Tādēļ to kompensē mazais brālis Stokkur, kurš ar savu šovu izklaidē tūristus ik pēc ~10 minūtēm, bliežot līdz pat 30 metru augstumam. Kas ir visai cienījami, un vismaz pirmās dažas reizes rada skatītājos visnotaļ lielu sajūsmu. Nenoliegšu, ka arī es sajūsmā dvesu. Un varbūt arī mazlietiņ spiedzu. Bildes neko nepasaka –  dzīvē tas tiešām ir iespaidīgāk, jo klātbūtnes efekts dara savu.

Dienu noslēdzām ar došanos uz publiskajām islandiešu karstā ūdens vannām/baseiniem. Es diezgan ilgi lauzos, jo man diez kā nepiedur publiska atkailināšanās, bet islandieši dušošanos pirms baseiniem ņem ļoti nopietni un pat pieskata, vai tas tiek darīts gana uzcītīgi. Bet nu kkā to visu pārcietu, dzīva paliku, neviens uz mani ar pirkstu nerādīja, un sēdēšana karstajos baseinos zem klajas debess bija patiešām patīkama. Varu tikai iedomāties cik kruti tas ir ziemā, kad apkārt sniegs! Te varēja arī pavērot vietējos vikingus ar rudām bizēm un tā. True story! Vakaru noslēdzām ar ārprātīgi dārgu alu bārā, kur es izbesīju smuko bārmeni, brāķējot vienu alu pēc otra. Bet ko lai dara, ka viņam tie visi smeķē pēc pašdarināta Carlsberga? Viņš man prasa, lai aprakstu, kas man garšo. Es sāku aprakstīt Labieša “Mežu”. Tikai dažas dienas vēlāk sapratu, ka mēģināju izstāstīt, kā garšo meža pļava cilvēkam, kura zemē meža nav. Nu, kam tagad viegli. Pēc pirmā alus man gribējās otro. Kādu brīdi apcerēju potenciālās izmaksas, bet tad teicu sev: “YOLO!” un aizgāju tomēr pēc otra, kuru bārmenis man bija īpaši piemeklējis (tiešām garšīgs) un lūdza, lai es dzerot prātīgi, jo tam esot 9%. “Dzert prātīgi” ir ļoti pretrunīga frāze. Bet biju gan prātīga, par spīti faktam, ka šitādu naudu bārā neatceros atstājusi pat laikos, kad ar draudzenēm ļoti bijām iecienījušas ruma kokteiļus. Kad brālis prasīja konkrētāku salīdzinājumu, teicu, ka pie mūsu cenām man būtu jābūt pārpālī. Bet patiesībā es vnk nevaru izdzert tik daudz alus vienā vakarā, lai noplītētu tādu summu. Protams, ir vietas arī Rīgā, kur ir citas cenas, bet es tomēr godīgi salīdzinu craft beer vietas, nevis fancy-shmancy zeltraču bārus.

Islandiešu īpaši dārgais

Otrā dienā nedaudz paklīdām pa Reikjavīku. Nedaudz, jo laiks bija pretīgs – bija traki vējains un līņāja. Nekā no vakardienas cukurainās burvīgi zilo debesu un tikpat burvīgi zaļo pļavu ainavas. No ostas mola mūs gandrīz nopūta nost. Bet gandrīz neskaitās. Lielāko daļu rīta nositām grāmatveikalā, dzerot kafiju. Grāmatas Islandē ir vienkārši kriminālās cenās. Principā zem 20 eiro nekas neatdodas. Islandiešu darbu tulkojumi (pat tādi, kam 100 lpp.) maksā vismaz 25 eiro un uz augšu. Sky is the limit! Viņu algām tas droši vien skaitās ok, bet mēs tik tā palūrējām un safočējām vākus, lai zinātu, ko pēcāk pasūtīt internetveikalos. Nopirku gan vienu grāmatu no viņu slavenākā klasiķa un Nobela laureāta Halldór Laxness bibliogrāfijas. Padoms – lidostā grāmatas ir lētākas, jo izrādās, ka Islandē nav tāpat kā visur citur. Ar kafijas cenām tā pati problēma – piečuks par kafiju, kuras izmērs tikai drusku pārspēj espresso. Un tad ir tā, ka pie pirmās izdevības tu sāc kafiju zagt. Bet toties lidostā bez maksas var uzpildīt ūdens pudeles! Šajā dienā apmeklējām arī Reikjavīkas smalko koncertzāli Harpa – tai tiešām bijis ļoti viltīgs arhitekts. It kā neesmu ģībēja un ļimēja, bet tur tas viss stikls un leņķi mazliet jauca man prātu un lika zvanīt brīdinājuma zvaniem – “Nokritīsi! Nokritīsi!” Nenokritu, bet stāvēt pārāk tuvu stikla margām nebija patīkami. Bet tā jau pa smuko.

Pēcpusdienā nu jau vienu Islandes gadu pārcietusī draudzene veda mūs uz brīvdabas karsto upi. Viss bija forši līdz brīdim, kad es sapratu, ka būs jākāpj kalnā. Un tad vēl vienā. Un vēl mazliet. (Daudz.) Un tā vairāk kā stundu (manā prātā – vismaz trīs), kamēr aizkūlāmies līdz tai upei. Un tad bija forši. Sēdi vannas karstuma (un arī dziļuma) upē un sildies. Kad paliek par siltu, iedzer aukstu alu. Apkārt kalni, pļavas un mākoņi. Peredais. Līdz brīdim, kad nolēmām doties mājup. Un lietus nolēma, ka sen nav lijis. Pātagoja mūs visu garo atpakaļceļu, kas gan bija īsāks, jo veda lejā no kalna. Pie mašīnas nonācām laimīgas, bet cauri slapjas. Un tie skati kalnos! Ehh… Viss tas zaļums un smukums, kas taisni vai liek acīm iztecēt. Un visi trakie, kūpošie un burbuļojošie avoti! Un tās taciņas gar kraujām, kur viens solis un – attā! Pilnībā saprotu, kāpēc filmēt filmas, videoklipus un seriālus Islandē ir modes lieta. Un kūpošu kalnu ainava tur ir bezmaz standarts.

Kūp, burbuļo un smird

Trešajā dienā devāmies uz dienvidiem, Vīkas virzienā. Pirmais mūsu galamērķis bija prāmis, kas ved uz Vestmannaeyjar arhipelāgu un salu, kurā mīt tuklīši. Bez putniem viņiem tur ir arī lidlauks, golfa laukums un pāris vulkāniņi, no kuriem Eldfells izvirda samērā nesen – 1973. gadā, mēģinot nopostīt nīcīgo cilvēku celto pilsētu. Saliņu vulkāniskā izcelsme ir manāma uzreiz un ļoti atgādina “Someone To Lava”. Uz pāris šādām salām cilvēki pat ir pacentušies uzcelt pa namiņam. Skats ir diezgan sirreāls, kad šķietami klinšainās un vientuļās salas otrā pusē paveras mirdzoši zaļa nogāze ar baltu namiņu tās vidū. Ekskluzīvs miteklis cilvēku nīdējiem. Vai vienkārši bezdievīgi bagātajiem.

Lai nu kā – Vestmannaeyjar lielākā sala Heimaey ir brīnumaini skaista – vienlaikus maza un plaša, koši zaļi kalni, koši zils okeāns, melnas smiltis un ciku cakām izmargotas klintis. Ar tuklīšiem mums totāli nenoveicās, dažus gan redzējām, bet pa lielu gabalu. Bildes miglainas. Man personiski bija ĻOTI liela bēda. Ko lai saka – mēģinājām nepareizās vietas. Lai viss nebūtu skumji un bēdīgi, tomēr devāmies uz vietējo akvāriju un dabas vēstures muzeju. Jāsaka, ka tas dzīvajā izskatās daudz labāk, nekā fotogrāfijās (kurās tas izskatās pēc riktīgi noplukuša kantora) – viņiem ir diezgan daudzi akvāriji, kurus apdzīvo plašs skaits interesantu iemītnieku, sākot ar krabjiem un garnelēm, beidzot ar anemonēm un jūras zvaigznēm. Bet galvenais, protams, ir tas, ka šajā mājā dzīvo tuklītis Toti, kurš ir visnotaļ sabiedrisks, kā arī profesionāls pozētājs. Cuteness overload. Kā Toti nonāca muzejā? Lūk, iemesls putnu mīļotājiem braukt uz Islandi augustā – šajā mēnesī mazie tuklīši pamet alas un dodas izlūkot pasauli. Tā kā viņi vēl īsti labi nelido, mazie, mīļie ekstrēmisti metas lejā no savas klints un ļauj vējam nest sevi uz okeānu. Bet pilsēta ar savām gaismiņām ir tik vilinoša! Tā nu viņi vasaras naktīs nonāk pilsētas ielās, kur jaukie islandieši viņus salasa, lai tie netiktu sabraukti vai citādi nomaitāti, un nākamajā dienā nes palaist okeānā. Toti tika atrasts tieši tādā veidā, bet bija pārāk jauns un nepieaudzis, lai izdzīvotu okeānā viens pats, tā nu viņš tika adoptēts un dzīvojas pa muzeju, kur viņam esot savs baseins un citas ekstras. Un katru dienu jauni, spiedzoši tūristi, ko izklaidēt.

Supermīlīgais Toti

Pēc atgriešanās uz cietzemes turpinājām ceļu, mazliet piestājot Eijafjadlajegidla aka iespējams, slavenākā Islandes vulkāna pakājē un uzņemot dažas bildes ar skatu uz vietu, kur tas dus, tinies mākoņos. Pēc tam bija kārta Skógafoss – vienam no lielākajiem un iespaidīgākajiem Islandes ūdenskritumiem, kura izmēri ir visnotaļ vērā ņemami – 15 m platumā un 60 m augstumā. Kad esat uztusnījis šos 60 m pa trepēm tā sānos, varat aiztipināt un apskatīt tālāk vēl pāris ūdenskritumus uz Skógá upes. Un turpināt dvest par sirreāli brīnišķīgajām ainavām. Pēc tam devāmies uz Reynisfjara – melno smilšu pludmali, kur ik pa laikam neveikli tūristi veic neplānotu upurēšanos okeāna dieviem. Vēl tur ir patiešām krāšņas klintis, kuru musturu var tikai apbrīnot. Un vēl arī diezgan slavenie bazalta stabi jūrā – Reynisdrangar. Kuru dēļ vedu svētceļojumā Yrsas detektīvromānu. Žēl, bet par to nevaru teikt tikpat labus vārdus kā par Islandi. Atceļā draudzene mūs uzveda tuvumā esošajā skatu punktā – Dyrhólaey, kur var baudīt vēju un skatu gan uz melno pludmali, gan otru pusi. Un vēl var ātri atcerēties visus pātarus, ko bērnībā esi apguvis, jo tas ceļš augšā un lejā man šķita tik ekstrēms, ka apsvēru domu labāk iet kājām. Tas jau par kaut ko liecina. Bet man tiešām likās, ka mēs todien mirsim.

Un pēc tam bija pēdējā pieturvieta, kas ļoti prātīgi tika pataupīta beigām – kā odziņa visam. Un tie bija divi gandrīz blakus esoši ūdenskritumi. Piestājām pie tiem arī turpceļā, bet nolēmām, ka slapināšanās dēļ jāatstāj tos finišam. Šis ir brīdis, kad jūs gribat, lai jums līdzi ir arī ūdensizturīgas bikses, ne tikai jaka (kas Islandes apmeklējumam ir obligātais virsdrēbju minimums). Seljalandsfoss no abiem draugiem noteikti ir slavenākais, jo gana iespaidīgs, un tam var aiziet aizmugurē un bezgalīgi ilgi (vai atkarībā no drēbju ūdensizturības) skatīties uz līstošo ūdeni. Taču mazu gabaliņu tālāk ir Gljúfrabúi, kuram var piekļūt, izlaipojot cauri nelielai aizai. Un tad!!! Tad bija – wait for it! –  brīnumaini! Nekad nebūtu domājusi, ka tuvs kontakts ar ūdenskritumu var radīt tik maģisku absolūtas brīvības sajūtu! Tās dēļ vien būtu gatava atgriezties.

Bet vēl ir vērts atgriezties tā eksotiskā, krāšņā un nepieradinātā skaistuma dēļ. Tā svaigā gaisa (kad nesmird pēc sēra) un spirgtā vēja dēļ. To plašumu dēļ. To sprigano pavasara jēru dēļ, kas izraibina zaļās pļavas ar saviem apaļajiem dupšiem. To balto nakšu dēļ. Un man līdz šim likās, ka ap vasaras saulgriežiem pie mums ir gaišas naktis! Smieklīgi. Islandē jūnija sākumā saule knapi uz pāris stundām aizkrīt aiz horizonta, lai atkal nepacietīgi raustos augšā jaunai dienai. Es laikam mazliet iemīlējos šai vietā. Ir tik patīkami atklāt, ka vēl ir kaut kas, kas spēj sajūsmināt un pārsteigt. Rekomendēju nomēģināt.

 

Advertisements

8 responses »

  1. Islande ir brīnišķīgs ceļojuma mērķis. Manuprāt, Islandē ir tikai divas sliktas lietas – cenas un laikapstākļi (sanāca nokļūt pilnīgā nekurienē, kur pūta vējš vairāk kā 20m/s). Geotermālie baseini bija vienīgi, kur cena atbilda kvalitātei, viss pārējais ļoti uzcenots.

  2. Atpakaļ ziņojums: Ierakstu izlase #41 – Stacija

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s