“Dzīvību vai nāvi”

Standarta

Pagaidām, kamēr mani uz grāmatu vākiem necitē, nākas veikt šādas korekcijas

Maikls Robotems ir autors, kura grāmatas vienmēr lasu ar baudu, un nu jau no viņa vienmēr sagaidu noteiktu līmeni. Lai gan Latvijā viņa grāmatas manu reti, pirmo, šķiet, iegādājos tieši Jāņa Rozes grāmatnīcā pirms kādiem gadiem astoņiem. Latviski divas viņas grāmatas savulaik bija izdevis “Kontinents”, bet laikam bez īpašiem panākumiem. To galvenais varonis ir psihiatrs Džozefs, kurš no apsūdzētā lomas pirmajā grāmatā pamazām kļūst par izmeklētāju pret paša gribu, bieži vien apvienojot spēkus ar (laika gaitā) pensionēto policistu Ruizu. Šai sērijā iznākušas pavisam 8 grāmatas, un pagaidām neviena no izlasītajām nav man sagādājusi vilšanos, jo Robotems ne tikai prot uzkurināt spriedzi, bet arī grāmatu pabeigt tā, lai nesanāk čiks.

Šis gan ir stāsts par vienu no retajām Robotema grāmatām ārpus sērijas. Nopirku pirms kāda laiciņa, jo BD to svieda pakaļ pa puscenu. Protams, tad es vēl nezināju, ka Grāmatu izstādē JR to sviedīs pakaļ pa 1 ēru! Bet nu neies pārdzīvot tādas lietas. Protams, šī grāmata būtu vēl kādu laiciņu marinējusies pa maniem plauktiem, ja vien es nebūtu ieraudzījusi, ka Zvaigzne to taisās izdot latviski. Tas man uzreiz uzsita azartu paspēt izlasīt pirms latviskā izdevuma. Principā šo var nolauzt pāris vakaros, ja nenodarbojas ar blakuslietām, jo rokraksts Robotemam ir patīkams un viegli lasāms, lappuses tā vien pašas šķiras uz priekšu.

More pregnancies could be blamed on rodeoes than almost any other form of entertainment, except maybe for male stripper revues.

Tātad – dienu pirms soda termiņa beigām Odijs Palmers izbēg no cietuma. Viņam, protams, ir plāns, bet vai tas ir saistīts ar tiem 7 miljoniem dolāru, par kuru nolaupīšanu viņš pavadīja 10 gadus cietumā? Šo 10 gadu laikā viņu ir mēģināts nogalināt ļoti daudzas reizes, un tomēr viņš ir izdzīvojis. Vēl vairāk – viņš pats nekad nav uzsācis nekādus kašķus, ieturējis cik nu iespējams neitrālas attiecības ar visiem, cītīgi strādājis, palīdzējis citiem cietumniekiem rakstīt apelācijas, vienvārdsakot – paraugpilsonis. Ja neskaita to, ka sēž cietumā. Un viņš nekad un nevienam nav paskaidrojis, kur palika tā nauda vai kāpēc viņš vispār piedalījās laupīšanā.

Un tieši tas ir jautājums, ko es sev uzdevu visbiežāk – kā tāds cilvēks kā Odijs vispār nonāca līdz dalībai laupīšanā? Jo vairāk lasītājs uzzina par Odiju, kurš ir totāli labais zēns, jo grūtāk ir nejust viņam līdzi. Bet dzīve ir tāda, kāda tā ir, un dažiem neveicas vairāk, nekā citiem. Robotems paralēli šķetina divus stāstus – viens ir par Odija bēgšanu un dažādiem tipiem, kas viņam dzen pēdas katrs savu iemeslu dēļ – gan šerifs, kas viņu apcietināja pēc laupīšanas un apšaudes, gan atlīdzību mednieki, gan FIB aģente Džūdija Hopsa Desiree Furness (pēc apraksta ļoti līdzinās Džūdijai). Otrs stāsts ir par Odija bērnību, jaunības sapņiem sasniegt ko vairāk, iegūt izglītību un neiet brāļa pēdās. Robotems pamet lasītājam informācijas druskas kā sunim kaulus, ļaujot katram pašam spēlēt detektīvu un izdarīt secinājumus. Un es tāpat kā grāmatas varoņi-detektīvi savus secinājumus pievilku pēc vajadzības. Respektīvi, pieķēru arī sevi pie šī – ja esi āmurs, drīz vien viss apkārt sāk izskatīties pēc naglām.

Kad ļoti patīk kāda autora darbi, reizēm rodas vēlme gan sev, gan citiem pierādīt, ka kāds konkrētais darbs (vai visi) ir baigi labais. Bezmaz ar putām uz lūpām. Tāpēc es divus mēnešus rakstu šo blograkstu, jo nespēju atrast īstos vārdus. Pavisam atklāti – grāmatas pusē es visus “kas un kāpēc” biju izdomājusi, jo esmu taču Šerloks, un sajutos vīlusies. Jo tas man nešķita tipisks Robotems – parasti (vismaz priekš manis) viņš nav tik viegli uzminams. Domāju – varbūt pie vainas tas, ka viņš izdomājis grāmatas notikumus risināt Amerikas dienvidos un ir vairāk iesprindzis, domājot par pareizu teksasiešu runasveidu un cietumnieku uzvedību, nekā to, vai ar sižetu viss kārtībā. Tāpēc bija prieks, kad izrādījās, ka gluži visu nebiju izdomājusi. Un tomēr – varēja iztikt bez manis pievilšanas un risināt to visu mazliet izmanīgāk. Atzīstu.

Bet kāpēc tad tik uzticīgi par viņu fanoju? Jo Robotems galvenokārt stāsta par ikdienā sastopamiem cilvēkiem. Ticamiem un parastiem. Viņiem nav miljonu, bet katram ir savs stāsts. Lasīšanas gaume laika gaitā mainās, un nu jau kādu laiku mani nespēj ieinteresēt spiegu trilleri, kur standartā darbojas satriecoši izdarīgi aģenti un nepārspējami seksīgas un tikpat gudras zinātnieces un kur ir samudžināti un nodevīgi pavērsieni ik pēc 30 lappusēm. Nepazīstu nevienu spiegu, bet, visticamāk, 90% grāmatu sižeti par šo tēmu ir autoru hiperaktīvās fantāzijas auglis, kam nav nekādas saistības ar realitāti. Tiesa, nepazīstu arī nevienu cietumnieku. Bet diemžēl pazīstamas ir dzīves, kas tīrā nieka dēļ dažreiz aiziet galīgā šreijā. Ir pazīstama bezpersoniskā “sistēma” un burta kalpi. Ir pazīstama vēlme visu iedalīt baltajā un melnajā, labajā un sliktajā. Un vēlme, kaut tie, kas visu dara mīlestības vai naudas vārdā, saņemtu pēc nopelniem.

Children normally grow up believing the world in a certain way. They hear fairytales and watch feel-good movies where every orphan finds a family and every stray dog finds a home. There is a moral to these stories. Good things happen to good people and love always finds a way, but for a lot of kids reality is less glossy and wholesome because they learn about life via a swinging belt or a swishing cane or cocked fist.

4/5

Zvaigznes izdoto versiju atpazīsiet ar šo vāciņu:

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s