Decembra romantika #1

Standarta redaktors

Decembri šogad esmu pašpasludinājusi par romantisko, Ziemassvētku un Ziemassvētku romantisko grāmatu mēnesi. Protams, tajā iesprauksies arī šis tas, kas mētājas nepabeigts, bet ko gribas pabeigt principa pēc, šis tas aizlienēts un šis tas, kas neviļus paķērās bibliotēkā. Nospriedu, ka šogad īpaši ar romantiku neesmu aizrāvusies, tādēļ varu atļauties un lasīt pat apšaubāmas kvalitātes lubenes. Because – who cares? Un vēl tāpēc, ka esmu izpildījusi savu Goodreads challenge un esmu nopelnījusi končiņu. Lūk.

Godpilno pirmo vietu ieņem Reinbovas Rovelas grāmata “Attachments”, kuru man ieteica izlasīt pēc tam, kad biju apjūsmojusi “Eleonoru un Pārku”. Spoiler alert – pastāv diezgan liela iespēja, ka šīs grāmatas kvalitāti citas šī mēneša grāmatas nepārsitīs. Šis ir Reinbovas pirmais romāns un vēsta par mīlestību 20. gadsimtā, kad Internets vēl bija jaunums. Linkolns ir uzsācis darbu avīzes The Courier IT nodaļā, un viņa darbs ir trenkāt tos darbiniekus, kas domā, ka internets viņiem ir pieslēgts, lai skatītos porno, bet e-pasta konts – lai visu dienu rakstītu privātas vēstules. Viņam šis darbs īpaši nepatīk, jo tas ir nakts darbs un lasīt citu cilvēku e-pasta vēstules viņam nemaz nešķiet labi un pareizi. Bet darbu viņam vajag, tāpēc pagaidām jāpiecieš. Beta un Dženifera ir žurnāliste un redaktore, labākās draudzenes, kuras e-pastā apspriež dažādas privātas lietas. Principā viņām būtu jāsaņem brīdinājums, bet Linkolnam negribas meitenēm bojāt dienu, un tad jau ir par vēlu. Un tad jau viņš ir izlasījis pārāk daudz, lai atzītos. Un tad viņš saprot, ka viņam ļoti patīk Beta…

Šī ir tiešām laba, kvalitatīvi uzrakstīta grāmata, nostrādāti varoņi ar savām motivācijām, destruktīvajām mātēm (teju katram pa vienai), dzīves problēmām un priekiem. Reālistiska un cilvēciska. Mani ļoti pārsteidza, ka šī grāmata tiek galvenokārt stāstīta no Linkolna skatupunkta, un meitenes parādās vien (gan pietiekami detalizēti) ar saviem e-pastiem, jo šī tipa literatūrā puiši un viņu dzīves parasti aizņem otrā plāna lomu. Viņu uzdevums parasti aprobežojas ar galvenās varones mīlēšanu vai nemīlēšanu. Ar šo grāmatu es ļoti saslēdzos, jo tā man atgādināja par manu darbavietu, kad biju vecumā starp 20 un 30 un kur ar kolēģēm izveidojās ļoti forša meiteņu draudzība ar plašu saraksti un nebeidzamu čatošanu. Bija arī vīrieškārtas kolēģu apspriešana, kuri ieguva segvārdus, lai tos varētu brīvi pieminēt sarunās, piemēram, Metriņš (jo divmetrīgs), Ugunsdzēsība (nav nekādas saistības ar viņa talantiem), Basketbolists (pašsaprotami) vai Keiblis (jo sisadmins). Un vēl arī Beta ir filmu apskatniece, kura par savu profesiju izsakās visai trāpīgi: “There’s no reason to look pretty in print journalism. Readers don’t care if you’re cute. Especially not my readers. The only time I’m out in public, I’m sitting in the dark.”

Ļoti, ļoti jauki bija, ka draudzenes, kas bija lasījušas šo grāmatu, neko man nebija nomaitekļojušas. Tāpēc arī es darīšu tāpat. Šo jauko stāstu tiešām iesaku! Kas zina, varbūt Zvaigzne izdomās izdot arī Reinbovas romānu par pieaugušajiem? Būtu jauki.

Let’s be honest, almost nobody looks good in a strapless dress.

He put on a short-sleeved white T-shirt and tried not to flex when he checked his reflection in the mirror. Is this what women felt like when they put on miniskirts? [Atbilde ir – Jā!]

Kategorija: romantiskais

Vērtējums: 4/5

 

Otra grāmata – Debbie Macomber “Starry Night” bija diezgan drošs šāviens totālas lubenes virzienā. Es to apzinājos, un man to vajadzēja. Paņēmu lasīšanai kā nākamo, jo tā ir īsākā no Ziemassvētku lubenēm. Tos, kas lasīja manu vērtējumu Goodread-os, brīdinu, ka tālākais teksts daļēji atkārtosies. Sanācis tā, ka arī šajā grāmatā galvenajā lomā ir žurnāliste. Kerija strādā kādas Čikāgas avīzes “sabiedrības ziņu” slejā – apmeklē un raksta par visādiem smalkiem pasākumiem, kas pilni ar cilvēkiem, kuri mēģina atstāt iespaidu cits uz citu un nokļūt ja ne pirmajās ziņu lappusēs, tad vismaz sabiedrības krējuma slejā. Lieki piebilst, ka Kerijas karjeras sapņi ir augstāki un nopietnāki, bet arī viņai ir jādara tas, kas jādara. Tad viņas priekšnieks, lai viņu mazliet nomierinātu, piedāvā iespēju pierādīt sevi – dabūt interviju no kāda rakstnieka, kura grāmata par dzīvi skarbajā un skaistajā Aļaskā ir bestsellers, kuru visi lasa, par ko visi runā un kuras dēļ puse valsts ir metusies baudīt dabu. Taču neviens nav saticis pašu autoru, jo viņš izvairās no publicitātes un atsaka intervijas. Kas, protams, tikai piemet malku ugunij.

Kerija, protams, darba nebaidās, viņai veicas (jo visi citi žurnālisti acīmredzot ir galīgi idioti), un nav nekāds pārsteigums, ka dažas dienas vēlāk viņa jau ir pie Fina Daltona namdurvīm. Kurš par to, protams, galīgi nav sajūsmā, bet neatstās jau dāmu nelaimē (lasīt – sniegputenī uz ezera Aļaskā). Nu un jūs jau zināt visu pārējo. Diemžēl visai ātri tapa skaidrs, ka šī būs no mazzvaigžņu lubenēm. Tā nu es centos labot situāciju, pieslēdzot fantāziju un apcerot, kā šo romānu varētu uzlabot. Ja man nedraudētu ar plaģiātismu, es to varētu pārrakstīt labāku. Bet pagaidām apmierinājos ar sapņošanu par Aļaskas sniegiem, zvaigžņotām naktīm un ziemeļblāzmām un to, cik labi tas viss izskatītos filmā – satriecošs fons, smuka un jauka meitene, skarbs un vīrišķīgs vīrietis (dziļi sirdī – mīksts un pūkains kaķēns). Tuvākais, kas man tāds bārdains un mežonīgs nāca prātā, bija Leonardo DiKaprio kā filmā “Revenant”. Bet, kad noskujas, tad ir tāds zelta puisēns kā filmā “The Great Gatsby”. Saprotat, kur es stūrēju? Katrā ziņā, tad man tā grāmata kļuva lasāma. Vietās, kur autore aizrāvās ar tukšām frāzēm kā: “It was as if Carrie had indelibly stamped his heart with her own brand and he was marked for life”, es vnk domāju par Leo un cik labi tas stāsts izskatītos, ja to mazliet uzfrišinātu un piešķirtu varoņiem sakarīgāku uzvedību un tekstus. Bet nebija arī tik traģiski slikti, lai to nevarētu lasīt. Varbūt mani nepameta cerība, ka kļūs labāk. Drusku, protams, žēl, ka ar paviršību un talanta trūkumu saķēza tīri normālu ideju. Bet pilnīga muļķe Debija nav, jo ir atradusi savu mērķauditoriju, kas acīmredzot ir visai maz prasīga, ja reiz ir cilvēki, kas šito novērtē ar 4 vai 5 zvaigznēm. Tā viņa katru gadu uzraksta pa Ziemassvētku romānam (un dažus citus pārējā laikā), un re – maizītei sanāk!

When she asked him about the rumor that Alaska was full of bachelors, he replied, “You know what they say about Alaska, don’t you? It’s where the men are men, and so are the women.”

Kategorija: Ziemassvētku romantiskais

Vērtējums: 2/5

 

Advertisements

One response »

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s