Monthly Archives: Novembris 2016

Lasīšanas maratons. 10. dublis. “The Twelfth Day of July”

Standarta redaktors

Jūlijā man radās nopietnas grūtības ar mēneša grāmatas izvēli – viss, ko skatījos, man nepatika. Par laimi, daudzām grāmatām Amazonē ir pieejams fragments palasīšanai, kas ļauj saprast – būs vai nebūs. Un, ja man nepatīk jau pirmās divas lappuses, tad mocīties ar vēl 400 kaut kā galīgi negribas. Tā nu es uz laiciņu padevos, cerot, ka grāmata kaut kad pati uzradīsies. Laiks skrien vēja spārniem, un pāris mēnešus vēlāk tomēr izšķīros par labu “The Twelfth Day of July”, kas ir YA žanra klasika. Spriedu – ja arī nepatiks, tā vismaz būs īsa! Šī gan ir tikai pirmā no piecu grāmatu sērijas par Kevinu un Sadie.

Grāmata ir ļoti viegli lasāma un uzrakstīta vienkāršā, gandrīz bērnišķīgā valodā (ja neskaita īru žargonu, kas prasīja vārdnīcu iesaistīšanu). Arī notikumi ir ikdienišķi un pat iepriekšparedzami. Daudzviet šī grāmata man šķita drusku par vienkāršu, bet es jau arī neesmu īstā mērķauditorija. Ja būtu lasījusi to pusaudža gados, tā, iespējams, kļūtu man par īstu hītu. Tomēr tā pietiekami izteiksmīgi ilustrē tā laika pasauli un notikumus, un ļoti trāpīgi raksturo atsevišķas personības, lai to varētu lasīt un izbaudīt arī vēlākos gados.

Belfāsta, 60-tie gadi. Divas pilsētas vienā – protestanti un katoļi. Ir jūlijs, tuvojas 12. datums, un protestanti gatavojas saviem svētkiem, ko sauc arī par Orangemen’s Day (vai arī vienkārši par Divpadsmito) un kad ar parādēm tiek atzīmēta Oranžas Viljama uzvara pār katoļu karali Džeimsu II Boinas kaujā 1690.gadā. Grāmata parāda atsevišķu īru ģimeņu ikdienu vienā un otrā pusē, savstarpējos aizspriedumus, gatavošanos svētkiem un pusaudžu vēlmi provocēt pretējo pusi, brīžiem neaprēķinot iespējamās sekas. Tāpat tā lieliski atsedz to, kā aizspriedumi un uzskati veidojas ģimenēs – tu mīli vai ienīsti to, ko mīl vai ienīst tava ģimene. Un tad satiekas katoļu puisis Kevins, kuram nav bail izaicināt sasodītos protestantus, nakts vidū ar krāsu apķēzot Viljama bisti, un temperamentīgais protestantu meitēns Sadie, kas arī nav ar pliku roku ņemama un gatava atlīdzināt ar to pašu. Nospoilošu, ka beigās te dzimst neparasta draudzība. Piemestu varoņiem vēl 10 gadus klāt, un varētu uztaisīt reālu drāmu, kas, iespējams, arī ir nākamajās grāmatās. Bet, visticamāk, es par to neuzzināšu. Visumā – lai gan ne gluži tas, ko es normāli izvēlētos lasīt, tomēr pietiekami interesanti, turklāt uzvedināja papētīt Ziemeļīrijas vēstures jautājumus.

3/5

Fantastiski foršās būtnes jeb kā es piedevu JKR

Standarta redaktors

Uz šo filmu gāju, pilna cerību. Internets mani it kā atbalstīja. Bet arī “Cursed Child” gāju pirkt, pilna cerību. Un tas īpaši labi nebeidzās. Šis gan nav CC. Paldies visiem dieviem! “Fantastiskās būtnes – un kur tās meklēt” (Fantastic Beasts and Where to Find Them) ir viss tas, kā dēļ es vispār iemīlēju JKR un Harija Potera burvju pasauli. Stāsts ir pārdomāts, ar atsaucēm un mājieniem, tas ir vizuāli satriecošs (tas gan pateicoties mājas elfu, kas zīmē specefektus, čaklajām rociņām), saturiski bagātīgs un jautrs! Un sirsnīgs. Un tumšs! Ehhh… Īstie fani elsa un pūta katrā ainā, kas atsaucās uz nākotnes notikumiem, simboliem vai personāžiem. Un skaidrs, ka neviens personāžs šai filmā nav nejaušs. Mēs jau nu zinām!

Un visi tie maģiskie radījumi! AAAAAAAAAAAAAAAA! Man jau no paša sākuma HP sērijā ļoti patika stāsti par maģiskajām būtnēm, to apraksti un īpašās īpašības. Un šitā filma ir vnk konfekte priekš manis. Jo te viņu ir papilnam, viņi ir pirmajā vietā, daudz, krāšņi un izteiksmīgi. Viņi nav tikai nosaukumā vai tikai fona dekors cilvēkiem un viņu svarīgajām darīšanām. Te ir pilna filma ar visburvīgākajiem un bīstamākajiem radījumiem. Un viņi ir tik skaisti! JKR uzrakstītā it kā Ņūta Skamandera grāmata man savulaik sagādāja diezgan lielu vilšanos, jo tā bija smieklīgi plāna. Šī filma man to kompensē! Beidzot!

Video tālāk ir maziņš maiteklis, jo ietver filmas ainu ar Niffler, kas uz spīguļiem un zeltiem ir trakāks par žagatu! Un veiklāks! Un mīlīgāks! Var skatīties un var neskatīties. Bet pēc šīs filmas daudzi iet mājās un sapņo par tādu nebēdnīgu niffleri (neatceros, kā viņš bija latviskots).

Otra labākā lieta te ir tā, ka šis stāsts ir pilnīgi jauns un nezināms. Nedaudz riskanti (atkal atceroties vasaru), bet aizraujoši, jo neko iepriekš nevar īsti paredzēt. Tā, tagad es mazliet nomierināšos un savākšu domas.

Notikumi risinās Amerikā, Zelta laikmetā. Ņujorkā ierodas Ņūts Skamanders, un viņam ir līdzi čemodāns, kurā ir šis tas paslēpts. Hermiones apburtā rokassomiņa ir tikai bērna šļupsti, salīdzinot ar šo koferīti. Protams, gadās nejaušības un neveiklības, un no tā koferīša ar kāda vientieša palīdzību pasprūk daži maģiski radījumi, ko Ņūts mēģina sadzīt rokā, pa ceļam iekuļoties darīšanās ar MACUSA (Magical Congress of the United States of America). Tas nosaukums mani reāli sasmīdināja, jo rīmējas ar “yakuza”. Un, lai gan Amerikā dzīve ir kā ballīte, šie ir laiki, kad attiecības starp vientiešiem un burvjiem ir ļoti saspīlētas, vajadzīga vien dzirkstele, lai izceltos karš. Burvji tiek mudināti slēpties vai pat apspiest savas spējas. Un šī tumšā sižeta līnija ir viena no galvenajām. Otra, protams, ir maģiskie radījumi, kurus Ņūts ļoti mīl un aprūpē, un viņa vēlme ir parādīt pārējiem burvjiem, ka no šiem brīnišķīgajiem, košajiem un maģiskajiem zvēriem nav jābaidās. Visumā filmā ir labi noturēts līdzsvars, tā ir gan tumša, gan krāšņa, jautra un sāpīga. Šeit vairāk nekā HP sērijā var redzēt sadzīvisko pusi, kā burvji gandrīz neko nedara bez maģijas palīdzības – vai tā ir ēst gatavošana vai ģērbšanās.

Šī ir tā filma, kurai es tiešām varu tīru sirdi ieteikt izvēlēties 3D versiju – efekti ir tiešām iespaidīgi. Bauda acīm un fantāzijai. Stāsts pats ir ļoti labs un aizraujošs. Aktierdarbs – izcils! Un ne tikai no Edija Redmeina puses. Domāju, ka gandrīz visi ļoti iemīļos to nabaga vientiesi 🙂

Reti gadās, kad cerības sakrīt ar realitāti, tāpēc vērtējums – 9/10 (vienu zvaigzni noņemu dēļ garlaicīgajiem ASV birokrātiem, kuri stāstam neko neiedod, un par vienu personāžu, kura motivācija un tālāka eksistence palika nedaudz neskaidra, bet tas varbūt (ļoti cerams) precizēsies nākamajā filmā)

Smiekli un asaras no “Spektra” izlases

Standarta redaktors

Šonedēļ norisinājās nu jau sestais kinofestivāls “Spektrs”. Pēdējā laikā esmu baigi apslinkusi un par spīti faktam, ka reizēm kaut ko uzrakstu priekš Kinoblogeriem, nebiju lāgā vīžojusi ievērtēt, ko viņi ir atlasījuši šim pasākumam. Beigās uz ātru roku izvēlējos divas filmas, par kurām man nav obligāti jāiesniedz atskaite, bet sanāca tā, ka es nespēju klusēt. Diez vai tas bija tā plānots, bet man šīs abas filmas šķita par līdzīgu tēmu. Tikai vienā versijā šī tēma ir pārspīlēta, novedot to līdz smieklīgumam, bet otrā – it kā atstāta fonā, kur klusi un gandrīz nemanāmi dara savu darbu. Un šī tēma ir tas, kā mēs kā sabiedrība sodām citus. Par to, ko viņi ir izdarījuši. Par to, kas viņi ir. Par viņu kļūdām. Nekad nepiedodam un nekad neaizmirstam. Nē, tie nav kaut kādi citi, kādi slikti svešie un nepazīstamie, kas ar sūdiem apmētā gejus. Tie esam mēs paši, kas visu mūžu turpina nozākāt draudzenes vīru par cūku, jo viņš nolaida pa kreisi. Ne jau mani piekrāpa, bet tāpat cūka un tāpat nepiedošu. Un pieminēšu. Vai aiz muguras sačukstamies, kad veikalā ienāk tas vīrietis, kas ir bijis ķurķī. It kā par bruņotu laupīšanu. Vēl viņš it kā galē nost un ēd mazus bērnus. Kā es to zinu? Bet tas taču ir loģiski. Nelietis ir nelietis. Spējīgs uz vistrakākajām zvērībām.

Bet sākšu ar smieklīgo galu – Taika Vaititi (Taika Waititi) filmu “Mežakuilis un ūdenskrese” (Hunt for the Wilderpeople). Pāris gadus atpakaļ viņš (kopā ar Jemaine Clement) mūs aplaimoja arī ar burvīgo “mockumentary” par Jaunzēlandes vampīriem – “What We Do in the Shadows”. Un arī to Kinoblogeri pamanījās atdabūt līdz šejienei, lai parādītu uz lielā ekrāna. Bet ja par mežacūkām. Stāsta galvenais varonis ir Rikijs Beikers – rupeklis, huligāns, sienu apzīmētājs, sīks zaglēns un potenciālais recidīvists. Bārenis. Kas tiek svaidīts no vienas adopcijas ģimenes (foster family) pie citas, mūžīgi vāra sūdus un nevienam nav vajadzīgs. Karočīt – nebeidzamais cikls. Līdz viņš nonāk pie Bellas un Heka, kur beidzot dabū izbaudīt nedaudz īstas mīlestības. Nedaudz, jo Bella ņem un pēkšņi nomirst. Protams, bērnu “aizsardzības” dienesti uzreiz ir gatavi Rikiju aizstumt pie nākamās ģimenes, kurai viņš ir vajadzīgs kā sunim piektā kāja. Noteikumi ir noteikumi. Pie Heka viņš palikt nevar. Jo Heks, saprotiet, ir vīrietis. Nevar tādus ar bērniem atstāt. Jo vīrieši visi kā viens ir pedofili un izvarotāji. It sevišķi tie, kas ir vientuļi vīrieši. Rikijs, protams, paņem vagu, jo viņš jau zina, kas viņu sagaida nākamajā ģimenē. Ne jau nu pirmo reizi ar pīpi uz jumta. Un Heks negribīgi, tomēr dodas viņu meklēt. Pāris pārpratumi, un viņus jau medī traks sievišķis no bērnu dienesta, policija ar asinssuņiem un visa Jaunzēlandes armija.

It kā neizklausās pārāk smieklīgi, ne? Tā nu ir, ka filmas tēma ir visai nopietna, bet tas viss tiek pasniegts ar pamatīgu devu ironijas, ko paspilgtina galveno varoņu dialogi. Heks ir vientuļnieks, kas šajā visā iesaistās visai negribīgi un tikai tādēļ, ka nespēj atstāt bērnu vienu mežā. Tā nav pareizi. Bet Rikijam tas viss ir dzīves lielākais un aizraujošākais piedzīvojums, ko viņš izbauda ar pilnu krūti. Būt bēguļojošam noziedzniekam? Kas var būt krutāk? Šī ir tiešām brīnišķīga filma ar lielisku humoru un morāli, kur abi varoņi aug un mainās un kas lieliski ironizē par burta kalpiem, bruņotiem baltajiem vīriešiem, kas ir atraduši legālu iemeslu vazāties pa mežiem un izgāzt savu agresiju, un sistēmu, kurai tu vai nu pakļaujies vai kļūsti par noziedznieku. Piesmieta arī 5 minūšu slava un sociālie tīkli. Ļoti trāpīgi un svaigi! Jāredz! Lielisks Sema Nīla un jaunā Džuliana Denisona aktierdarbs. 8/10

Otra filma ir “Mančestra pie jūras” (Manchester by the Sea), kuru izvēlējos, jo šur tur internetā šonedēļ jau biju manījusi ļoti labas atsauksmes, bet centos izvairīties no maitekļiem, tāpēc apmierinājos ar informāciju no virsrakstiem. Man pat izdevās neredzēt reklāmas rullīti, tā ka par filmu zināju tikai šitik – “Pēc sava brāļa pēkšņās nāves Lī Čandlers kļūst par brāļadēla aizgādni un ir spiests atgriezties dzimtajā miestā, kur viņu jau gaida bijusī sieva un tik rūpīgi slēptā un aizmirstā pagātne.” Apraksts izklausās pēc chick-flick, kas tā kā neiet kopā ar runām, ka šī filma būs Oskaru pretendente. Galvenajā lomā te ir Keisijs Afleks (Casey Affleck), Bena jaunākais brālis. Un, lai gan pirmajā acu uzmetienā viņi nešķiet līdzīgi, filmas laikā ir mirkļi, kad viņus varētu sajaukt, viņiem ir arī ļoti līdzīga sejas mīmika un runasveids. Viņa brāli filmā atveido Kails Čendlers, kurš man pašai labāk pazīstams no “Bloodline”. Labais brālis, sliktais brālis. Un atkal tās asinssaites…

Šī ir tāda lēna filma. Ārkārtīgi gudri izveidota. Apbrīnojami. Jo tā klusi un nemanāmi ievelk sevī, pamazām atklājot detaļas, notikumus, pateikto un noklusēto, un tad divas stundas vēlāk es eju mājās un riju asaras. Puse nākamās dienas man ir galīgi nočakarēta, jo nespēju savākt emocijas. Ikreiz, kad stāstu kādam par šo filmu, es atkal gandrīz apraudos. Un arī tagad, meklējot bildi rakstam, palieku asaraina, vien paskatoties uz Lī. Jā, Lī ir kauslis un dzērājs. Tālu no ideāla. Un viņš, izmantojot teicienu no angļu mēles – “fucked it up royally”. Varbūt es ar viņu tik ļoti saslēdzos, jo šobrīd apceru savas dzīves bezjēdzību un “ja man šitā jānovelk vēl 30 gadi, tad tas mani īpaši nepriecē”. Manu situāciju, protams, nevar īsti salīdzināt ar Lī, bet viņš vismaz šķietami ir samierinājies ar to, ka viņa dzīve ir tāda, kāda tā ir. Ka tas ir labākais, ko viņš var gribēt. Ka tajā nebūs brīnumu un mīlestības radīto pārsteidzošo pārvērtību kā tādā romantiskā komēdijā, kas visu pārvērtīs mirdzošā pasakā. Ir pilnīgi redzams, kā viņš mēģina sevi apvaldīt. Kā viņš knapi valda savu aizkaitinājumu. Tas gan ne vienmēr izdodas. Un tikai pie beigām es apjautu (jo man tik sasodīti patīk cerēt) to, ko Lī zina jau sen – ir dzīves, kas ir tiktāl salauztas, ka tās nevar salabot. Nekad un nekā. Nekādi sasodīti brīnumi te nenotiks.

Šī ir noskaņu filma, kur vairāk tiek pateikts ar nepateikto, ko katrs var apjaust un izsecināt pats. Runas par tiem Oskariem, protams, nav nejaušība, jo tā ir vesela sistēma. Es gan nezinu, kas vēl nāks klajā tuvākajos mēnešos, bet šī filma ir ļoti spēcīgs pretendents uz Oskaru par labāko filmu. Būšu pārsteigta, ja arī Keisijs Afleks nesaņems nomināciju. Es ļoti gribētu pastāstīt vairāk par šo filmu, par niansēm, sajūtām un to, kā tā iezagās manā sirdī pavisam nemanot. Bet tās spēks ir tieši tajā, ka skatītājs pat neapjauš, uz ko viņš īsti ir atnācis. Tāpēc atturēšos no tālākiem maitekļiem, tikai teikšu, ka arī šī ir filma, kas ir jānoskatās. 9/10. Kino ārpus Spektra seansiem gaidāma 2017. gadā, drošvien ap to Oskaru sezonu. Šīs abas filmas “Spektra” ietvaros vēl būs redzamas 13. novembrī.

Booktober un viss pārējais

Standarta redaktors

Oktobris tika iedalīts vienkārši – “līdz Parīzei” un “pēc Parīzes”. Līdzīgi kā ar “Friends” viktorīnu, kad iespringu uz seriāla skatīšanos, bet tagad atlikušās divarpus sezonas mētājas apkārt nepabeigtas. Gan jau kādreiz. Tagad vajadzēja iespringt ar Parīzes ceļvežiem un zinību apgūšanu/atkārtošanu pirms HP viktorīnas, bet attiecībā uz pēdējo bija skaidrs, ka visas grāmatas tāpat nepaspēšu pārlasīt, tāpēc praktizējos ar viktorīnām internetā. Un, ja man sāk prasīt visus Freda un Džordža izgudrojumus vai Dumidora titulus, tad tiešām ir ziepes. Tā nu sanāca, ka tikām uz nākamo (fināla) viktorīnas kārtu, tāpēc būs vien jāpārlasa vēl kāda no HP grāmatiņām. Bet vispār oktobris sākās ar burvīgu “Passenger” koncertu – tas bija jauks un personisks, jo Maiklam patīk sarunāties ar publiku un jokot. Tovakar galīgi nebija iekāriens kaut kur iet, bet labi vien, ka izvilkos no mājas, jo pozitīvi uzlādējos un pat maķenīt iedvesmojos.

Grāmatas. 6 gab. ir visumā neslikta čupiņa. Oktobrī pārgāju uz vieglākām tēmām, lai gan mēneša beigās atkal aizklīdu uz latviešu un kara tēmu un iesāku lasīt “Meža meitas”, un tā ir tiešām skumju pilna grāmata. Lasu pa vienam stāstam, savādāk pārāk sagruzos. Vietām pat apraudos. Jādomā, ka pa novembri izurbšos tai cauri.

  1. Alison Bechdel – Fun Home. 3/5. Šis bija tā kā mans pirmais mēģinājums atsākt lasīt komiksus. Bet būtībā tā ir ilustrēta autobiogrāfija, kas kā formāts strādā pārsteidzoši labi, jo nav, piemēram, jāiztēlojas pašam, kā tad varoņi izskatās. Zvaigznes tikai trīs, jo kaut kā ļoti viena tēma tur atreferēta – autores attiecības ar tēvu. Pieņemu, ka gan jau viņai bija arī citas lietas dzīvē. Bet visumā gana interesanti. Lasīju un apcerēju, cik esmu aprobežota, jo nelasu Prustu un Ulisu, un ko nu tur vēl. Mūsu ģimenē spieda uz vieglāku literatūru. Ak jā, un “Fun Home” nozīmē – Funeral Home. Sweet.
  2. Jim Gaffigan – Food: A Love Story. 3/5. Šo man ieteica kolēģe/draudzene, kad sūdzējos, ka viss, ko lasu, mani nomāc. Un tad gluži tematiski iegadījās “Totālo Vāku” raunds par ēdiena tēmu literatūrā, tā nu man bija divi iemesli to izlasīt. Bija jautri. Džims ir stand-up komiķis, tāpēc šī grāmata ir kā tāda garāka uzstāšanās. Ir labi joki un ne tik labi joki. Tā kā Džims sava darba dēļ daudz ceļo, tad viņš šo grāmatu ir sadalījis tematiski – ko kurā reģionā var labu apēst. Lai gan viņš ēd visu, izņemot jūras veltes. Un tad vēl ir dalījums pa ēdamlietām – atsevišķi par hamburgeriem, beigeļiem, hotdogiem u.c. Jautrs un diezgan plašs ieskats amerikāņu virtuvē ar krietnu paškritikas devu. Uzzināju diezgan daudz jaunu lietu, šo to arī pagūglēju, lai uzzinātu, kā tas izskatās. “Bacon, of course, comes from the pig. The pig is an amazing animal. If you feed a pig an apple, that apple will be metabolized by the pig and eventually turn into bacon. The pig is converting a tasteless piece of fruit, essentially garbage, into one of the most delicious foods known to man. The pig has to be one of the most successful recycling programs ever. When you think about it, that is more impressive than anything Steve Jobs did. The pig is remarkable on so many fronts. Bacon, ham, and pork chops come from pigs. The pig should really have a better reputation. You’d think calling someone a pig would be a compliment.”
  3. Alvis Hermanis – Dienasgrāmata. 5/5. Viena no gada interesantākajām grāmatām, kas veicināja daudz pārdomu. Neuzbāzīšos ar tekstu, ka obligāti, obligāti jāizlasa, bet šī ir pārsteidzoši aizraujoša grāmata par vienu gadu radoša cilvēka dzīvē. Gudri un interesanti, bet ne pārgudri vai intelektuāli augstprātīgi. “Ja ir ideja, kas iedvesmo, tad pārējais ir tikai tehniskas detaļas.” Plašāk izteicos šeit
  4. Brian K. Vaughan – Saga, Volume 1. 5/5. Nu jau kādu gadu marinēju savā prātā domu, ka varētu būt pienācis laiks pamēģināt kādu nopietnu komiksu. “Uniconā” tiku pie iepriekšminētās “Fun Home”, bet ja tur būtu bijusi Saga 1. daļa… Bet visam savs laiks. Un šis ir kaut kas lielisks. Stāsts, kas ir pilns visdažādākajiem radījumiem, kas apdzīvo kosmosa tāles. Katrs izskatās savādāk un katram savas problēmas, bet komiksa centrā ir Romeo un Džuljetas tipa pārītis – kur katrs ir no pretējās, karojošās nometnes, un nez kādēļ ir radības, kas ir ļoti ieinteresētas, lai viņi nebūtu kopā un neradītu mazus, mīlīgus jauktenīšu pēcnācējus (par vēlu!). Labi izdomāts un uzrakstīts stāsts ar lieliskām ilustrācijām. Esmu uzāķēta! Labprāt nodotos binge-reading, bet daru kā ar Hermani un dozēju pa drusciņai. “When a man carries an instrument of violence, he’ll always find the justification to use it.”
  5. Fransuā Lelors – Hektors sāk jaunu dzīvi. 3/5. Ar Hektoru iepazinos pirms pāris gadiem, kad iznāca filma ar Saimonu Pegu galvenajā lomā – “Hektors meklē laimi”. Šī ir viena no Hektora grāmatu sērijas – stāsts par mīlīgu franču psihiatru, kuram, protams, arī ir savas eksistenciālās krīzes, ne jau tikai viņa pacientiem. Viegli lasāma un baudāma grāmata, lai gan ar tādu nopietnu pamatu, kuram gan jau var arī pāršļūkt pāri, īsti nepamanot. Laba izvēle atslodzei. Un jauka atgriešanās Parīzē! “Jebkurā gadījumā šī ideja par jaunas dzīves sākumu savā ziņā ir vēl viena modernās pasaules slimība, jo vairākums mūsu senču līdz šim krīzes vecumam vienkārši nenodzīvoja. Un pat ja nodzīvoja, viņi tik un tā nevarēja mainīt savu dzīvi, jo kādam taču arī jāatdzen govis no ganībām.”
  6. J.K. Rowling Harry Potter and the Philosopher’s Stone. 5/5. Ir pagājuši vairāki gadi, kopš pēdējo reizi pārlasīju Poteru. Parasti tas notika pirms katras nākamās grāmatas iznākšanas. Pērn noskatījos vēlreiz visas filmas. Bet nu izkasījos nopirkt pirmo grāmatu ilustrētajā versijā. Un tā ir daiļa! Ja neskaita bildes ar zirnekļiem, kas ir uzzīmētas tik reālistiski, ka man nācās aizsegt ar rokām, lai varētu mierīgi izlasīt lappusi. Kā es lasīšu otro ilustrēto, kur to šausmekļu būs vēl vairāk, tiešām nezinu. Bet citādi – biju piemirsusi (īpaši Cursed Child sakarā), kā man patīk šīs grāmatas. Reāli izbaudīju katru lapu. Nu ok, dažas vietas man gribējās pārskriet, lai tiktu pie ĪSTAJIEM notikumiem. Kaut kā ielikās 5/5, lai gan pirmajā lasīšanas reizē atceros, ka maksimālo no manis pirmais saņēma Uguns biķeris.

Kino. Ražīgs mēnesis! Tik vien, ka bija slinkums rakstīt par filmām garos aprakstus. Slepenajā pirmizrādē šoreiz rādīja “Grāmatvedi” (The Accountant), kuru es nebūtu skatījusies, ja ne šis pasākums, jo treileris mani galīgi nepārliecināja. Un es arī no tā biju izprātojusi drusku citu scenāriju. Vispār jau šī filma ir no sērijas “it’s not you, it’s me”. Tā galīgi nav slikta, bet tai vakarā man bija kašķīgs noskaņojums, kad kaitina visādi sīkumi, tai skaitā bērnudārzs, kas ir atnācis uz seansu un hihina katrā attāli smieklīgajā vietā tik skaļi, lai dzird visi foršie klases zēni rindas otrā galā. Jo vispār sižetiski samērā oriģināls stāsts par puisi, kam ir autisms, līdz ar to viņam vieglāk ir veidot attiecības ar skaitļiem, nevis cilvēkiem. Tāpēc arī tā grāmatvežu būšana. Nu un vēl ir tas, ka pārsvarā visas smieklīgās vārdu pārmaiņas starp šīm divām dažādajām pasaulēm esmu jau dzirdējusi seriālā “The Big Bang Theory”. Bet pluspunkti par to, ka izvairījās no romantiskajām klišejām. Pluspunkts man pašai par to, ka esmu izglītojusies tiktāl, ka atpazīstu Polloku pati saviem spēkiem. Un tajā ir pāris sižeta pārsteigumi. Tas arī labi. 7/10. (Bet, jo vairāk domāju, jo vairāk šķiet, ka varbūt netaisnīgi maz lieku. Pārbaudiet paši!)

Tad bija otrā filma par Džeku Rīčeru (Jack Reacher: Never Go Back). Grāmatas par Džeku Rīčeru man patīk tieši tāpēc, ka tās lielākoties ir par visādiem blēžiem un neliešiem, kas apdzīvo Amerikas laukus un paši sev par nelaimi satiekas ar Rīčeru. Un domā, ka tūliņ iedos šitam loham bietē, lai lasās, no kurienes nācis. Ka tik ne tā. (Es tiešām ļoti izbaudu tās vietas, kad Rīčers 30 sekundēs pieklapē šitādu gaiļu baru.) Savukārt šis gabals ir par nelietībām, ar kurām nodarbojas ASV armija un visādi korumpēti, augstu stāvoši sliktie. Līdz apnikumam nodrāzts sižets ar visām iepriekšparedzamajām klišejām. Te, protams, ir Rīčers, bet arī tas neizvelk šo stāstu augstāk par viduvēju. Interesantākā persona te bija viņa it kā meita, ar saviem pusaudzes izgājieniem un tekstiem. Un varētu pat tiešām būt viņa meita, jo apgriezieni viņai ir ne sliktāki kā Rīčeram. 6/10.

Pēc pozitīvām atsauksmēm aizgāju noskatīties “Inferno” (bet, protams, pirmdienā pa lēto). Par grāmatu kādreiz bija dzirdēti ļoti kritiski izteikumi, tā ka kārtējo Dena Brauna sacerējumu pēc tās pašas šnites nemaz nemēģināju lasīt. Jāatzīst, ka filma bija ok izklaide, nav īpaši, kur piesieties, ja nu vienīgi smīdināja Toma Henka varoņa entuziasms kāpt pāri sētai. Žēl, ka neparādīja, kā realitātē tas notiktu. Droši vien būtu diezgan izklaidējoša tusnīšana. Un jā, es drīkstu par to smieties, jo tieši tāpat izskatītos mani mēģinājumi pārkāpt sētai. Ir cilvēki, kas to ir redzējuši un var apliecināt. Bet filma vizuāli smuka, žēl tikai, ka nebija vairāk no Venēcijas, biju no reklāmas rullīša sadomājusies, ka viņi tur pavadīs vairāk laika. Filmu, protams, skatījos tikai kā izklaidi, neanalizējot faktus un saistību ar realitāti. Bet vienā brīdī biju tā aizrāvusies ar notikumiem filmā, ka briesmīgā ainā ar mākslas darba sabojāšanu noelsos pa puszāli, pēc tam pašai smiekli nāca – jo tā taču tikai filma! 😀 6/10.

Tad vēl noskatījos animācijas filmu “Kubo un divas stīgas” (Kubo and the Two Strings), kuru daudzi baigi lielīja, un laikam tāpēc drusku par daudz sacerējos. Tai gan ir tiešām satriecošs vizuālis, īpaši tie origami cilvēciņi, un arī gana labs un oriģināls stāsts, tomēr kaut kas man tur pietrūka. Laikam vnk atkal kašķu diena, kad visi traucē noskaņai un vēl tas šausmīgais puišelis, kas man apsēdās blakus un elsa, pūta, kratīja krēslu, atraugājās un, šķiet, centās, viņaprāt, neuzkrītoši palaist balodīti. Pārsēdos, bet tāpat jau biju izbesīta. Ejot uz oriģinālvalodā ieskaņotu multeni, vienmēr ceru izbēgt no bērnu rīta, bet ne vienmēr paveicas. Bet par labo – Metjū Makonehijam tur ir vienkārši burvīga vaboļbruņinieka loma, kā uzlieta! 7/10. (Ja noņemtu kašķi, tad drošvien sanāktu 8/10.)

Let’s see what November brings…

Hermanis. Dienasgrāmata.

Standarta redaktors

Šīs grāmatas iznākšanu nevarēja nepamanīt. Protams, tā uzreiz izraisīja interesi daudzos. Es paturēju savas tiesības būt skeptiskai, jo galu galā – pie mums bestsellers ir arī “After”. Ir vēl viena galējība, par kuru kāds (neatceros vairs, kurš) visai trāpīgi ironizēja – ka, spriežot pēc tempiem, kādā tika pirkts pārizdotais “Uliss”, latvieši ir vai nu ļoti inteliģenti vai ļoti liekulīgi. Tā nu es spriedu, ka mēs tagad izmantojam izdevību izskatīties inteliģenti un pērkam inteliģenta cilvēka grāmatu. Vēl kāda daļa drošvien pērk to cerībā izlasīt kādus skandalozus izteikumus. Dzeltenās preses “žurnālistiem” gan jau arī jāsēž un ar marķieri jāzīmē, ko varētu tā skaisti izņemt no konteksta un padarīt par ziņu virsrakstiem. Tā nu es nolēmu uzšķaudīt uz šo visu un turpināt gandrīz neko nezināt par Alvi Hermani.

Īsti revolucionāri vispār vai nu mirst jauni, vai tos ieliek cietumā. Nevar būt visu dzīvi revolucionārs. Veci un turklāt labi apmaksāti revolucionāri izskatās gandrīz tikpat perversi kā veca sieviete, kas apģērbusies kā tīneidžere.

Bet tad šo grāmatu izlasīja Mairita un ieteica arī man. Un viņas ieteikumiem es šobrīd ticu. Varbūt man vajadzēja sekot viņas paraugam un rakstīt par šo grāmatu vakarā, kad to pabeidzu lasīt. Būtu bijis vieglāk. Kad ir pagājis laiciņš, šķiet sarežģītāk paskaidrot, kāpēc šī grāmata man šķita tik lieliska. Par laimi, to atkal pāršķirstot, fīlingu var dabūt atpakaļ. Kas ir vēl viens iemesls, kāpēc to droši vien pārlasīšu. Pirmajā lasīšanas dienā šī grāmata mani riktīgi sapurināja un izsita no ierastajiem rāmjiem. Es reti kad lasu vienu grāmatu no vietas – paralēli iet vairākas un vēl pa vidu seriāli un filmas. Bet tajā vakarā Hermaņa man bija par daudz (un smadzenes turpināja kurināt vēl kādu stundu pēc aiziešanas gulēt), bet nekas cits mani nespēja uzrunāt. Palasīt ko citu, lai pārslēgtu prātu? Paskatīties vampīru seriālu? Nu tas jau būtu kā aiziet vakariņās uz restorānu, bet pēc tam pie mājas parakņāties miskastē, varbūt tur vēl kas atrodas. Par laimi, tas viss ir pārejoši, tagad jau spēju atkal skatīties un lasīt blēņas.

Jo par teātri tomēr nevar runāt ar uzskrūvēti optimistisku seju. Pēc savas dabas tā tomēr ir vieta, kas parāda cilvēku krīzes situācijā. Teātris atgādina skatītājam, ka faktiski visa viņa dzīve ir viena vienīga krīze. Un, pat ja skatītājs pats tā nedomā, tad teātra pienākums ir viņu pārliecināt par pretējo.

Lai gan manas zināšanas par Hermani nebija sevišķi plašas, nejutos pārsteigta, ka viņam ir lieliska valoda un prasme virknēt domas un stāstus tā, ka lappuses šķiras nemanot, ir aizraujoši un vienlaikus pārdomas veicinoši. Memuāri vispār ir labs izteikšanās veids – tā nav intervija, kur tev uzbāzīgs žurnālists lien virsū ar tiem pašiem apnikušajiem vai provocējošajiem jautājumiem. Te tu vari runāt, par ko tu gribi. Un cik gribi. Un Hermanim labi sanāk. Protams, viņš daudz stāsta par teātri un mākslu. Par aktieriem, režisoriem, teātriem un operām dažādās valstīs. Par skatuves mākslu mūsdienās, tās pārņemtību ar panākumiem un par mākslinieku īpatnībām. Arī ļoti daudz par to, kā top izrādes, kā viņš domā un strādā kā režisors un scenogrāfs, veidojot iestudējumus. Par vietām, apstākļiem un cilvēkiem, kas ir veidojuši viņa pasauli un uzskatus. Ļoti personiski un ļoti interesanti. Un, protams, visu laiku galvā intensīvi griežas zobratiņi, kas visu izlasīto sasaista ar personisko pieredzi. Piemēram, es bieži apceru, ka latviešu problēma (viena no) ir konkurētspējīgas izglītības trūkums, ka mums skolā neiemāca domāt plaši un ka pēc tam jau ir par vēlu kaut ko sasmelt. Bet te nu ir cilvēks, kas maitā manu teoriju – uzaudzis padomju laikā ar visām tā “plašajām” iespējām, bet neizskatās, ka viņa apvāršņiem kaut kas traucētu. Tādas un līdzīgas pārdomas (arī par dzīves jēgu un eksistenciālām šaubām) man radās. Šī nav īsti grāmata, ko izlasīt kā “Vakara ziņas”.

Es visu laiku meklēju arvien jaunu teātra valodu, lai stātos dialogā ar skatītāju. Lai viņu uzrunātu, ietekmētu, manipulētu, pieskartos viņam. Tādā ziņā esmu atkarīgs no skatītāja.

Runājot par to visa zināšanu par visiem, manu sirdi, protams, ļoti sildīja Hermaņa stāsts par Ņujorku, kurā tu vari pazust un būt anonīms (izņemot, ja tu esi Porziņģis). “Ignorance is bliss.” Var par mani teikt, ka esmu slinka vai ignoranta, ka nevaru no galvas noskaitīt visas Hermaņa (vai jebkura cita jaudīga režisora) izrādes, ka nezinu visus viņa sasniegumus vai nespēju novērtēt visas smalkās viņa izrāžu nianses. Un varbūt tāda esmu arī. Bet lai pirmie uz mani met akmeni tie, kuru dēļ Google, kad gribēju atrast sarakstu ar Hermaņa izrādēm, vispirms man piedāvāja uzzināt, kas ir viņa sieva un bērni. Par laimi, manā dzīvē ir pienācis laiks, kad man kļuvis mazsvarīgi, ar ko savā privātajā dzīvē nodarbojas citi cilvēki. Svarīgi tas ir tad, ja tas skar mani. Un Hermanis mani skar tikai ar savām izrādēm (visas, kuras esmu redzējusi, ir bijušas man nozīmīgas kādā veidā) vai šajā gadījumā – ar grāmatu. Un man prieks, ka viņu nedaudz iepazinu caur šo grāmatu. Un milzīga pateicība, ka mums ir tik sasodīti talantīgs cilvēks. Ļoti gribētos, lai Hermanis raksta vēl. Jo šis bija brīnišķīgi. Rekomendēju!

Milimetrs pa labi vai kreisi, un bezgaumības bezdibenis jau gaida.

5/5

Izdevējs: Neputns