Monthly Archives: Oktobris 2016

Septembra pārskats

Standarta

Nezinu, kur palika septembris. Liekas, ka nupat vēl bija datums, kas lika atvieglojumā nopūsties, ka man vairs nav jāiet skolā. Un nu jau ir oktobris. Uz vecumu gadi tiešām sāk skriet kā stirnas, nemaz nerunājot par mēnešiem, nedēļām vai dienām.

Grāmatas. Septembrī izlasīts pavisam maz. No sākuma domāju, ka pie vainas tā viena kara grāmata, ko marinēju tiešām ilgi, bet nē, patiesībā galvenais laika zaglis bija seriāls “Friends”, bet par to nedaudz tālāk.

  1. Vera Kacena – Kājāmgājējs karā. 3/5. Šis ir dīvains gads, jo no brīva prāta lasīju grāmatu, kas ietilpst divās manās nemīļākajās kategorijās – karš un latviešu literatūra. Šis ir tāds kā biogrāfisks romāns par latviešiem Padomju armijas sastāvā Otrajā Pasaules karā, par viņu motivācijām, piedzīvoto, par aizraušanos ar komunisma ideoloģiju un dažu ilūziju sagrāvi. Vera Kacena šo grāmatu uzrakstīja, apzinoties, ka tā, iespējams, nekad netiks publicēta. Aprakstītie notikumi ir reāli, bet darbojošās personas ir pārdēvētas un samiksētas, līdz ar to – kas patiešām notika ar kuru, uz to spētu atbildēt tikai tie, kas bija šo notikumu dalībnieki. Visumā grāmata ir ļoti laba un informatīva, tomēr pāris mīnusi ir – tajā ik pa laikam mainās stāstītājs, līdz ar to ikreiz tiku izsista no ritma. Dažreiz pie šiem personāžiem stāsts vēl atgriežas, bet lielākoties – nē. Otrs mīnuss bija, ka šai grāmatai prasījās redaktoru, jo dažas rindkopas bija gluži kā skolas referāts – viens un tas pats teksts atkārtoti, tikai citiem vārdiem. Un vispār redaktors ir brīnišķīgs radījums, kas nāk par labu visiem. Bet ļoti noderīgi bija visas pievienotās zemsvītras piezīmes, kas palīdz labāk izprast apstākļus, vietas, notikumus tiem, kas nav tēmas eksperti. Ieteicamā literatūra, ja interesē šis laikposms, notikumi un iesaistīto personu motivācija.
  2. Patrīcija Olmera – Tas ir Magrits. 4/5. Man ir ļoti iepatikušās šīs nelielās grāmatas par māksliniekiem, kas sniedz pietiekami plašu ieskatu personas dzīvē un daiļradē, lai lasītājs varētu saprast – grib viņš uzzināt vairāk vai negrib. Un Magritu es tagad labi atcerēšos, jo tieši pie viņa darba “Gaismas impērija” piesējās mana acs Pegijas Gugemheimas muzejā Venēcijā – uz mirkli šķita, ka tas ir fotoattēls, nevis glezna. Turklāt tajā bija mulsinošs kontrasts starp gaišām dienas laika debesīm un vakara tumsu lejā uz ielas. Pēc tam suvenīru veikalā nopirku pastkarti ar šo gleznu. Un pēc tam, protams, pilnīgi aizmirsu tās radītāja vārdu.
  3. The Happy Reader – Issue 7. 3/5. Pirmajā daļā burvīga un prātu stimulējoša saruna ar Hans-Ulrich Obrist. Bet otrā daļa, kas parasti ir interesants ieskats tēmās, kas saistītas ar noteiktu literāru darbu, vai kuras tas ir ietekmējis, šoreiz bija ļoti garlaicīga! Tā reāli izbaudīju tikai Maikla Kaningema eseju par to, kā, lasot “Dolovejas kundzi”, viņš atklāja, ka ir grāmatas, kurās svarīgākais varbūt nav tas, par ko tās ir, bet valoda, kādā tās ir uzrakstītas.

Vēl septembris bija dzejas mēnesis, arī grāmatu klubā. Pagramstījos gan šur, gan tur, bet beigās nonācu pie Čaka. Un, ak vai, cik viņš ir brīnišķīgs! Tāds Rīgas, sieviešu un skumju apdzejotājs! Protams, dzejas patikšana un nepatikšana ir dziļi personīga, tāpēc atrast kaut ko, kas uzrunā, ir īpaši brīnišķīgi. Tad šķiet, it kā dzejnieks runā ar tavu dvēseli.

Ne jaunkundzēm es savas rindas rakstu,
No katra nieka kas aiz laimes trīc.
Tad labāk es ar nazi galdu bakstu
Un klausos, istabā kā mušas sīc.

Par sāpēm tām un dziļo maldīšanos
Ne nopūtas, ne skūpsta vēlos es;
Kad skumji man, es kaut kur nobēgt manos
Un lasu vecu vecās vēstules.

Uz galda priekšā kūp man tēja glāzē,
Un liegi smaržo šķīvī pīrāgs svaigs.
Pie sienas, lampā iemirdzoties, gāze
Plūst mierīgi un vienādi kā laiks.

/A. Čaks/

Kino. Vispār septembris bija totāls vesternu mēnesis. Un atklāju sev, ka šī tēma man ir visai patīkama. Nemaz nerunājot par Klintu Brīnumdaiļo Īstvudu. Ja neskaita vesternus (un tur bezmaz jāraksta atsevišķs stāsts), tad kino noskatījos divas filmas – “Bridžitas Džounsas mazulis” un “Snoudens”. Pirmā bija apmēram tas, ko varētu sagaidīt no Bridžitas Džounsas – gana daudz neveiklību, sirsnības un joku. Tomēr tai pietrūka vienmērīga plūduma. Notikumi un emocionālais fons iet tādiem kā pārlēcieniem. Lai gan man subjektīvi nepatika Bridžitas izvēle beigās, nevaru noliegt, ka viņa ir vienmēr forša, un ir jauki redzēt viņu uzliekam pofigu 40-nieku atzīmei un feileriem, kas viņai vienmēr gadās. Tiesa, Renē Zelvēgere ir tik nopietni krāmējusies ar skalpeli, ka to tiešām ir grūti ignorēt. Ka Bridžita neizskatās pēc Bridžitas. Kopumā tā ap 6/10. Par “Snoudenu” garāk izteicos šeit, bet īsumā – labs, bet izstiepts stāsts bez kino tik vajadzīgās dinamikas par to, kā lielākais ASV patriots nonāca līdz savas valsts melu nopludināšanai. Gandrīz vai jēdzīgāk ir lasīt grāmatu, lai gan arī tā ir tālu no ideāla. 7/10.

Ja neraksta atsevišķu stāstu par vesterniem, jo nekādi nevar sataisīties, tad īsi jāpiemin viens no svaigākajiem izdevumiem – “Lieliskais septiņnieks” (The Magnificent Seven), kas bija visai jestrs gabals ar krāšņiem personāžiem un pietiekami interesantiem notikumiem, un 2/3 no filmas aizlidoja vēja spārniem, bet beigas diemžēl kaut kā izčākstēja bez gandarījuma sajūtas. Bet bija viena aina, kurā radās sajūta – katram aktierim vajadzētu uzspēlēt vesternā, jo OMG, cik viņi tur izskatās vīrišķīgi! Tīrs testosterons vnk gāžas ārā pa visām malām. Un var manīt, ka paši arī jūtas sasodīti cool. 7/10.

TV. Jā, septembris un daļēji arī oktobris aizgāja zem “Friends” zīmes. Biju nolēmusi, ka beidzot jānoskatās šis gabals, par kuru bieži iegadās jautājumi dažādās prāta spēlēs. Un tad mani paaicināja piedalīties “Friends” viktorīnā, tā ka šis kļuva prioritārs pasākums. Jāatzīst, ka 1. sezona bija knapi izturama, bet tālāk kļuva ievērojami labāk. Līdz es iestrēgu 8. Garlaicīgi. Kopš Monika un Čandlers apprecējās, viņi ir kļuvuši nebaudāmi – viņa tikai kontrolē, viņš tikai klausa. Šķiet, ka pat sarkasms to nav izturējis un nomiris. Bet citādi ir diezgan jautri, un mans iecienītākais personāžs ir/bija Čandlers tieši sava sarkasma dēļ. Vēl ceru, ka pēdējās divās sezonās viņš kaut cik atžirgs. Vēl man patīk tas, kā Fībija iziet no sarežģītām situācijām vai jautājumiem, atbildot kaut ko vienkārši pilnīgā bezsakarā. Un visi to akceptē kā normālu, jo tā taču ir Fībija!

Kad man bija apnikuši “Friends”, drusku paskatījos Netflixā “Don’t Trust the B**** in Apartment 23”, kas mani diezgan labi aizrāva uz dienu vai divām līdz es atkārtoti sastapos (diemžēl tikai kino) ar Aleksandru Skarsgārdu un pārmetos uz viņa jaunības dienu daiļradi (“True Blood”), par kuru, iespējams, izteikšos plašāk citā reizē. Vispār diez vai spēšu atturēties no izteikšanās. Bet iepriekšminētais stāsts ir tāda viegla komēdija par jaunas meitenes dzīvi lielpilsētā, kur viņai par dzīvokļa biedreni pagadās nosaukumā minētā b****, kas gan ilgtermiņā izrādās esam ne tik ļauna. Viņu ļoti kolorīti iemieso Krysten Ritter, kas šobrīd spēlē titullomu ļoti aktuālajā seriālā “Jessica Jones”. Un viņa ir tik smuka, ka varētu droši vien vilkt galvā kaut vai maisu, un tāpat izskatītos labi. Vēl tur ir James Van Der Beek, kas tēlo pats sevi ar visām no tā izrietošajām (aktiera dzīves) problēmām.

Vēl iemetu aci jaunajā TV ekranizācijā “Victoria”, kas, protams, ir par karalieni Viktoriju. Tā kā samērā nesen skatījos pilnmetrāžas filmu, tad nekas sevišķi jauns te neatklājas. Protams, daži notikumi ir plašāk izklāstīti. Nedaudz kaitina ekrāna pasaules tendence izskaistināt personāžus, izvēloties aktierus, kas varbūt ne ļoti līdzinās atveidojamajai personai, bet galvenais, ka ir smuki. Nenoliedzams pluss gan ir, ka, lai gan Viktorijas atveidotājai Jenna Coleman ir jau 30, dažās ainās viņa tiešām izskatās kā pusaudze. Un, ja skatītājiem neiet pie sirds viņas mīļotais Alberts, tad pie lorda Melburna gan var labi piesiet aci. Un turklāt viņš ir tāds džentlmenis! Ehhh…

Koncerts. Jā, biju uz virtuālo koncertu Forumcinemas. Un tas bija tiešām forši! Ne jau tikai tāpēc, ka tas bija saldais un jaukais Michael Bublé, kurš man patīk labi sen (laikam kopš tās augšminētās dziesmas), bet tādēļ, ka šī bija patiesi pozitīva un jautra koncertfilma, kurā Maikls vēlējās, lai uzsvars netiktu likts tikai uz viņu, bet tiktu stāstīts par viņa otro ģimeni – cilvēkiem, ar kuriem viņš kopā ceļo, strādā un dzīvo. Izgāju no kino ļoti uzlādējusies! Tagad ar nepacietību gaidu nākamo kino koncertu novembrī ar “Mumford & Sons”, kuri nekādi neprotas pie mums atbraukt paši.

“Florense Fostere Dženkinsa”

Standarta

Laikam sākšu ar filmas ielikšanu plauktiņā – šī ir lieliska filma, ko noskatīties kopā ar mammu. Pati Florense Fostere Dženkinsa, kuru kā vienmēr nevainojami atveido Merila Strīpa, ir reāla personība – amerikāņu sabiedrības dāma, kas bija liela mūzikas cienītāja un atbalstītāja. Lai gan sākotnēji viņai paredzēja veiksmīgu pianistes karjeru, rokas trauma pārvilka svītru šiem plāniem. Tomēr sapnis par mūziku un skatuvi palika dzīvs.

Florenses nerimstošā mīlestība pret mūziku (un, šķiet, arī viņas devība pret māksliniekiem) pulcēja ap viņu gana plašu draugu un atbalstītāju loku, kuri vairāk vai mazāk pievēra acis uz faktu, ka viņas sapnis par dziedātājas karjeru ir visnotaļ absurds, jo jaukajai dāmai gluži vienkārši nav balss. Īpaši sirsnīgs viņas karjeras balstītājs bija viņas vīrs Sinklērs Beifīlds (Hjū Grānts), kura paša aktiera karjera nebija nosaucama par pārāk izdevušos. Hjū šeit ir šarmants kā vienmēr un pat nedaudz uzdejo! Sirsnība un pieķeršanās starp Florensi un Sinklēru ir gluži vai sataustāma. Ceļā uz skatuvi viņiem pievienojas arī nedaudz nervozais komponists Kosmē Makmūns, kuru attēlo Saimons Helbergs un kurš labāk zināms ir tiem, kuri seko seriālam “The Big Bang Theory”.

Filmas stāsts nav tikai par sievieti, kuras dziedāšana ir tik nepiemērota skatuvei, ka pārspēj pat dažus no ilūzijās dzīvojošajiem eksemplāriem, kas ik gadus plašā skaitā ieradās uz “American Idol” noklausīšanos. Šis ir stāsts par mīlestības dažādajām sejām. Par mīlestību uz mūziku. Par rūpēm un draudzību. Par piepildītiem un nepiepildītiem sapņiem. Un par kādu ļoti optimistisku sievieti, kura par spīti tam, ka dzīve viņai neiedalīja gribētās kārtis, nekļuva rūgtuma pilna, bet turpināja priecāties un baudīt to, kas ir. Un šī, iespējams, ir visbiežāk aizmirstā dzīves gudrība.

Kino no 7. oktobra

“Karš pret visiem”

Standarta

Pirmoreiz dzirdot šīs filmas nosaukumu un ideju, mani tā sevišķi neuzrunāja, jo sižets par pārīti korumpētu mentu un viņu dzīves problēmām ir nodriskāts kā veca tupele un redzēts visās iespējamās rasu, dzimumu un žanru kombinācijās. Kas tad šoreiz ir savādāk?

Vispirms jau filmas režisors un scenārists ir Džons Maikls Makdona (“Calvary”, “The Guard”), kurš nav kautrējies rakstīt gudri (te galveno varoņu sarunās dzirdēsiet kaudzēm atsauces uz kultūru un filozofiju), rādīt brutālu vardarbību (ja skatāties “Troņu spēles”, tad, protams, neko sevišķi jaunu neieraudzīsiet) un jokot par pilnīgi da jebko.

Filmas galvenā končiņa, protams, ir duets – Terijs Monro (Aleksandrs Skārsgārds) un Bobs Bolanjo (Maikls Penja), kurus es labprāt šādā kombinācijā redzētu vēl. Ļoti izveicīgi un glauni tērpti puiši, kas nekautrējas izmantot neordināras darba metodes, jo būsim atklāti – kurš var izdzīvot no policista algas? Ne tur māju uzcelt, ne bērnus pabarot. Pat nezinu, kuru no dueta lielīt vairāk. Maiklam Penja komēdiju žanrs nav svešs, un arī šī ir lieliska loma, kurā turklāt var atļauties piesmiet rasu stereotipus, bērnu audzināšanu un ne to vien. Un viņa brilles šoreiz nav tikai stila elements. Savukārt Skārsgārds te parāda citu sava talanta šķautni, jo viņš acīmredzami izklaidējas, ticis pie lomas komēdijā. Tomēr nav arī viss tikai smiekli vien, par ko liecina kaut vai viņa varoņa žūpošana no rīta līdz vakaram. Vai arī no vakara līdz rītam. Kā sanāk. Jo, lai gan dzīve ir skaista un māja – glauna, tā stāv tukša. Un kaut arī Skārsgārda varonis ir nenoliedzami izskatīgs, smuki ģērbts un nekautrējas izrādīt savus labumus pa visu ekrānu, Skārsgārds viņam ir uzdāvinājis kūkumu, kāds ir raksturīgs dažiem garajiem puišiem. Nu jūs jau ziniet – čalis pusaudža gados ir strauji izstiepies, tad kāds skaudīgs karļiks ir sācis viņu apsaukāt par Maiksti vai Garo. Un tad čalis izdomāja, ka varbūt izskatīsies īsāks, ja galvu ieraus plecos. Tāds nu ir Terijs – bezkaunīgs, bezatbildīgs un brutāls, bet tai pašā laikā labs, jauks un viegli ievainojams. Varu saderēt, ka turpinājumā (ja tāds būs) viņš adoptēs kaķi no ielas.

Katram varonim (lai cik nepareizam) ir vajadzīgs savs pretinieks. Tam te ir smalkais un, protams, izvirtīgais angļu lords Džeimss Mangans, kuru atveido Teo Džeimss, kas vairākumam droši vien ir pazīstams no distopiju sērijas “Citādie” (Divergent) kā labais zēns Four. Šeit viņš var izvērsties pretējā frontē. Viņam, protams, ir arī savs side-kick jeb izkalpiņš, kuru, pirmoreiz ieraugot, kādu brīdi jāapdomā – tas ir vīrietis? Vai sieviete? Un tieši šo uz robežas balansējošo personu ar apskaužami atbrīvotu eleganci attēlo Keilebs Landrī Džounss.

Kas notiek, kad saduras galīgi psihas augstdzimtības, kas ir pieradusi pie visatļautības, un divu gandrīz tikpat amorālu policistu finansiālās intereses? Esiet gatavi dažiem negaidītiem pavērsieniem! Es, protams, iesaku jums aiziet uz šo filmu un izbaudīt kvalitatīvu melno komēdiju, tomēr ir cilvēki, kas spēj aizmigt arī šādā gabalā un nogulēt pašu asiņaināko vietu… True story!

Kino no 14. oktobra (#kinoblogeri seanss 12. oktobrī)

“Snow Blind” (Dark Iceland #1)

Standarta
Par Ragnaru Jonassonu raksta arī "Crime Scene"

Par Ragnaru Jonassonu raksta arī “Crime Scene”

Šķiet, ka islandieši bija vienīgie ziemeļnieki, kuru krimiķus vēl nebiju nomēģinājusi. Daži autori bija gan dzirdēti, bet līdz lasīšanai tā arī netiku. Tad gadījās spontāns pirkums un manās pēc krimiķiem iztvīkušajās rociņās nonāca Ragnara Jonassona “Snow Blind”. Iztvīkums bija tāds, ka izlasījās divos kampienos. Kādu brīdi domāju, ka rakstīšu par šo grāmatu, kad būšu izlasījusi pārējās “Dark Iceland” sērijas grāmatas, bet tad atkal gribot negribot sanāks nomaitekļot par galveno varoņu dzīves peripetijām. Tā ka – būs tomēr atsevišķi stāsti.

Ari Tors Arasons ir topošais policists, kas dzīvo Reikjavīkā ar savu draudzeni, topošo ārsti. Darba meklējumos viņš izsūta pieteikumus uz vakancēm visdažādākajos Islandes nostūros un pieņem pirmo darbu, kas tiek piedāvāts. Kas ir loģiski, jo policistu vakances apkārt nemētājas. Loģiski nav tas, ka viņš savu draudzeni par saviem plāniem painformē tikai post-factum. Protams, meitene apvainojas, un Ari Tors uz ziemeļiem dodas viens un visai nomākts. Siglufjordura ir zvejnieku ciemats, kura labākie gadi ar jūras sudraba (siļķu) zvejas laikiem ir garām. Te visi cits citu pazīst un svešiniekus uzņem nelabprāt. Durvis te neviens neslēdz, jo te nekad nekas notiek.

Līdz brīdim, kad dramatiskās biedrības izrādes mēģinājuma pārtraukumā pa trepēm nokrīt un kaklu lauž ciemata un visas Islandes lepnums – slavenais rakstnieks Hrolfurs Kristjansons. To noraksta kā negadījumu, jo visiem zināms, ka rakstnieka kungam patika iedzert no blašķītes. Kā negadījumu vairs nevar norakstīt epizodi pāris dienas vēlāk ar jaunu sievieti, kuru kāds pilnīgi noteikti ir sašņikājis ar nazi un atstājis guļam sniegā viņas mājas pagalmā. Vīrs, mīļākais, traks maniaks? Tā nu aizsākas izmeklēšanas, un Ari ir jātiek galā ar faktu, ka pret viņu izturas nedraudzīgi, viņš nevienu nepazīst un ka nevar tā vienkārši iet un apvainot cienījamus pilsoņus slepkavības mēģinājumā. Un tad vēl viss tas sniegs un visa tā vientulība…

Siglufjorduras karte

Siglufjorduras karte

Siglufjordura ir pavisam reāla vieta Islandē, kurās Jonassons ir pavadījis bērnības vasaras. Un tā kā šoreiz es biju pabraukājusies ar Google StreetView un redzēju, ka uz turieni ved vismaz 2 ceļi, tad man bija grūtības noticēt stāstam par izolāciju, kad vienīgais kalnu tunelis aizgrūst ar sniega lavīnu. Un arī lasīšana +25 grādos par polāro nakti, sniegputeni un klaustrofobiju nav īstais brīdis. Galīgi nevar iejusties ne ziemeļos, ne Ari problēmās. Nepalīdzēja arī tas, ka viņš ir lamzaks un, lai gan pats nočakarē attiecības, sēž kā princese uz zirņa un gaida, kad viņa draudzenīte viņam piezvanīs. Un tad apvainojas, ka viņa šo neapsveic Ziemassvētkos. Jāatzīst gan, ka viņa uzvedība ir atbilstoša viņa dzīves pieredzei – agros pusaudža gados zaudējis abus vecākus, ko gan viņš īsti zina par veselīgu attiecību veidošanu? Visumā mani interesē – kā viņš attīstīsies kā personība šajā sērijā.

Ragnara Jonassons ir tāda kā uzlecošā Islandes krimiķu zvaigznīte. Par sērijas trešo grāmatu “Nightblind” saņēmis Dead Good Reader Mörda balvu kategorijā “Most Captivating Crime in Translation”. Un, lai gan pirmā grāmata mani nepārliecināja par 100%, došu viņam arī otro un trešo iespēju. Jo izklaide bija laba, grāmata lasījās viegli un raiti. Ok, viņš nav ne Jussi Adlers-Olsens, ne Jū Nesbē. Es drīzāk viņu pielīdzinātu zviedru Kamillai Lakbergai – patīkami un nesarežģīti, kas ir jauka pārmaiņa pēc dažām tām grāmatām, ko esmu pēdējā laikā urbusi.

3/5