Monthly Archives: Septembris 2016

Snoudens

Standarta redaktors

Olivera Stouna filma “Snoudens” varētu sagādāt vilšanos tiem, kas gaida no šīs filmas aizraujošu spiegu kino, pakaļdzīšanos, sazvērestības utt. Šis ir vienkāršs biogrāfisks stāsts par Edvardu Snoudenu. Par to, kā viņš no īsta patriota kļuva par nodevēju Nr. 1 savas dzimtenes acīs. Par to, kā sabrūk ilūzijas, kad saproti, ka tava paša valsts, piesedzoties ar cīņu pret terorismu, izspiego savus iedzīvotājus, tai skaitā – tevi pašu. Par to, kad tavai sirdsapziņai nav miera šajos melos un tu esi gatavs upurēt savu dzīvi savu principu vārdā.

Edvards Snoudens (kuru atveido Džozefs Gordons Levits) ir diezgan parasts jauns vīrietis, kas pēc neizdevušās karjeras armijā (tiek atvaļināts pēc kājas lūzuma) pievēršas IT nozarei, kur arī slēpjas viņa patiesie talanti. Tomēr, kāpjot augstāk pa karjeras kāpnēm drošības iestādēs (CIP, NDA) un uzzinot vairāk par to, kā notiek cīņa ar terorismu, par apmēriem, kādos drošības iestādes izspiego vienkāršos iedzīvotājus – lasa viņu e-pastus, noklausās zvanus utt., Snoudenam kļūst arvien grūtāk vienoties ar savu sirdsapziņu. Līdz pienāk lūzuma punkts, un viņš atsakās no savas ērtās dzīves, savām attiecībām un ierastās pasaules, lai kļūtu par ziņotāju un atklātu pārējai pasaulei, kā ASV drošības iestādes neatļauti izspiego savus iedzīvotājus un savus sabiedrotos, ne tikai sliktos teroristus. Un, kā jau mēs zinām – ziņotāji vai nu dzīvo īsu mūžu vai arī ļoti neērtu.

Nav nekāds noslēpums, ka var uztaisīt pat veselu filmu par cilvēku, kas ir iestrēdzis lidostā. Tāpēc brīžiem šķiet, ka šī filma ir pārāk vienmuļa un nav izmantoti tās potenciāli dramatiskie momenti, lai mazliet uzkurinātu dzīvību un pamodinātu skatītājus (piektdienas vakarā bija tādi, kas nespēja izturēt šīs 2,5 stundas). Protams, simpatizējot galvenajam varonim, tīri cilvēciski būtu gribējies, lai Snoudens būtu mazliet padomājis arī par sevi, teiksim – pieturējis kādu jauku informācijas kripatiņu, kas ļautu viņam netraucēti doties uz kādu siltāku pasaules malu un pavadīt savu atlikušo dzīvi dīkdienībā uz jahtas jūras vidū. Nu, jā, bet šī ir dzīve, nevis kino. Tāpēc viņš paliek iestrēdzis Krievijā.

Filma ir tapusi pēc divu grāmatu (“The Snowden Files” un “Time of the Octopus”) materiāliem. Esmu lasījusi pirmo no tām, tādēļ no filmas gandrīz neko jaunu neuzzināju, varbūt nedaudz vairāk par Snoudena privāto dzīvi, uz kuru te ir lielāks uzsvars. Grāmatas “The Snowden Files” lielu daļu aizņēma “Guardian” žurnālistu pašslavināšana – viņu briesmīgi svarīgais ieguldījums pasaules informēšanā un tas, kā viņi nabadziņi tādēļ cieta un bija spiesti iznīcināt datorus, kuros bija Snoudena iedotie materiāli. Trimdā gan nevienam no viņiem nenācās doties. Tomēr grāmatā bija ļoti izteiksmīgi (kas pietrūkst filmā) atspoguļots politiskais tirgus, kurā žurnālistiem nākas piedalīties, lai dabūtu publicēt tāda svara materiālus. Vēl interesanti bija fakti par preses un vārda “brīvību” – kāda tad īsti tā ir dažādās valstīs. Izrādās, ka ļoti daudz ko var aizliegt publicēt (pat tad, ja materiāls atklāj noziedzīgu darbību veikšanu) ar atrunu, ka tas ir valsts noslēpums vai ka tādas informācijas izpaušana apdraud valsts drošību. Cik ērti!

Vai pats Snoudens ir apmierināts ar gala rezultātu? Viņš pats saka, ka ir. Lai gan lielos vilcienos nekas būtiski šajā pasaules kārtībā nav mainījies. Varbūt tiešām ir vieglāk dzīvot trimdā, nekā ik dienas diskutēt ar savu sirdsapziņu par to, vai viņa valsts rīcība ir attaisnojama. Pēc šīs informācijas nopludināšanas ASV it kā tika ieviestas dažas izmaiņas tajā, kā noteiktas iestādes drīkst ievākt un izmantot datus, bet vai tas tiešām tā arī ir, tas nu ir cits jautājums. Grāmatā tiešāk nekā filmā tika parādīts, ka daudzi no šādiem iestādījumiem darbojas ļoti patvaļīgi, slēpjot savu darbību aiz legālām pilnvarām, bet visur figurē dažādas slepenas atļaujas, par kurām nevienam netiek stāstīts, jo tās ir, piemēram, “valsts noslēpums”. Protams, visa šī spiegošana tā vienkārši nebeigsies, bet pieņemu, ka lielākais ieguvums šajā situācijā ir tas, ka mēs vienkārši esam spiesti aizdomāties par šiem jautājumiem, par morālisko atbildību, par to, vai cīņā pret terorismu ir izmantojami jebkādi līdzekļi, to, vai esam gatavi tādēļ atteikties paši no sava privātuma. Tādi 21. gs. eksistenciālie jautājumi. Varbūt ne pats aizraujošākais kino, bet par lietām, par kurām vērts brīdi padomāt un izlemt, kurā pusē tad katrs stāvam.

7/10

Kino no 16. septembra

Ražas apskats jeb augusta labumi

Standarta redaktors

augusts

Augusts… Kad latvieši kā vārīgi stādiņi griež bālos vaigus pret pēdējo vasaras sauli un jau skumst par rudens atnākšanu. (Tie, kuri sajūsmā neskraida pa mežu ar sēņu nazi un lielo kurvi.) Kad ir dzidri un dzestri rīti, kas sarūpējuši āboliem rasotas zāles gultas. Kad stārķi rūpīgi izseko kombainus, gatavojoties tālajam pārlidojumam uz dienvidiem. Kad var sev atgādināt seno patiesību – tas, kurš purina ābeli, dabū pa galvu. Var just, ka biju laukos, vai ne? Sen nebiju tur braukusi un nu sapratu, ka taisnība vien ir – stress un gruzons ir lietas, ko var viegli atstāt Latvijas mežos un laukos.

Grāmatnieciski biju ieplānojusi slaistīties, bet kaut kā īsti nesanāca. Dažbrīd man jau sāk šķist, ka esmu sākusi lasīt par daudz nopietnu grāmatu, tāpēc būs jāatrod kāds brīdis kaut kam totāli vieglam un bezjēdzīgam (tik pabeigšu to latviešu kara grāmatu). Pagaidām mēģinu to kompensēt ar seriāla “Friends” apgūšanu – ir pietiekami jautri, kad tiek pāri garlaicīgajai pirmajai sezonai.

  1. Emīlija Lokhārta – Mēs bijām meļi. 3/5. Lielisks vasaras stāsts, ko “aprīt” pāris piegājienos, ienirstot košā ilūzijā par jaunajiem, skaistajiem, bagātajiem un viņu ekskluzīvajām vasarām uz privātas salas. Patiešām labi uzrakstīts jauniešu romāns, kas varētu patikt arī pieaugušākiem cilvēkiem. Plašāk izteicos šeit.
  2. Mišels Bisī – Meklējot Spāri. 3/5. 1980. gada 23. decembra naktī Francijas kalnos avarē lidmašīna. Izdzīvo tikai 3 mēnešus veca meitenīte, par kuru cīņu uzsāk divas ģimenes. Grāmatas notikumi risinās 18 gadus vēlāk, kad izdzīvojusī meitene Emīlija saņem detektīva, kas visus šos 18 gadus ir turpinājis izmeklēt šo lietu un centies atrast pārliecinošus pierādījumus, kuras ģimenes atvase tad viņa īsti ir, dienasgrāmatu. Stāsts par izmeklēšanu vijas paralēli šodienas notikumiem divās izpostītās ģimenēs. Neparasts detektīvstāsta formāts, tomēr bija lietas, kas nepārliecināja, īpaši jau tulkojums. Bet atslodzei palasīt var.
  3. Ragnar Jonasson – Snowblind. 3/5. Ari Tors Arasons ir jaunizcepts policists, kam nākas pamest Reikjaviku, lai sāktu darbu savā pirmajā darbavietā Īslandes ziemeļos, klusā zvejnieku ciemā. Reikjavikā paliek draudzene, savukārt ziemeļnieki nelabprāt pieņem jaunpienācējus, tā ka vientulība ir garantēta. Un tad vietā “kur nekad nekas nenotiek” sāk notikt viskautkas – pa trepēm krīt un kaklu lauž ciema cienījamākais iedzīvotājs (nejaušība? slepkavība?) un pāris dienas vēlāk notiek nepārprotams uzbrukums jaunai sievietei. Un tad atnāk sniegavētra un visus ieputina. Arī slepkavu. Visumā labs un ātri izlasāms krimiķis, varētu patikt tiem, kam patīk, piemēram, Kamilla Lakberga, jo Nesbē šis gluži nav.
  4. Kārlis Vērdiņš – Tētis. 5/5. Šis bija tiešām lieliski! It kā vienkārši, bet ļoti trāpīgi dzejoļi par tētiem un ne tikai. Burvīgi apsmaidīta mūsdienu sabiedrība. Īpašs kaifs bija dzejoļu sērija “Tētis – šoferis” un dzejolis “Asiņainās meitenes”. Šonedēļ ir Tēva diena, tā ka šī varētu būt laba dāvana, kuru palasīt un pasmiet pašiem par sevi.
  5. Stefan Bachmann – The Peculiar. 4/5. Brīnišķīgi izcakota fantāzija par alternatīvu Angliju – kur cilvēki un maģiskās būtnes pastāv līdzās, par naidu abu starpā, par jaukteņiem, kurus vienlīdz kaislīgi nīst abas puses. Bartolomejs ir tieši tāds mazs jauktenis, kurš aizmirst piesardzību un galveno likumu – netiec pamanīts! Misters Dželibijs ir angļu lords, kas labprāt guļ līdz pusdienlaikam un tikpat labprāt atlikušo dienu pavada slaistoties. Un tomēr viņam ir sirdsapziņa, kas neļauj nepamanīt, ka notiek kaut kas aizdomīgs, kad tiek nolaupīti un nogalināti šādi mazi jauktenīši. Un tā viņš kļūst par varoni pret paša gribu, palīdzot Bartolomejam glābt mazo māsiņu un pie reizes arī visu Angliju.
  6. Reinbova Rouela – Eleonora un Pārks. 4/5. Lieliskas jauniešu literatūras paraugs – gudra, aizkustinoša un ticama grāmata par pirmo mīlestību, par sevis un otra iepazīšanu, par mūziku, komiksiem, par pirmajām reizēm – pirmo sadošanos rokās, pirmo apskāvienu, pirmo skūpstu. Skaisti un smeldzīgi. Vienu zvaigzni noņēmu par skumjām, par daudz to bija.

Man nepatīk tie gājēji,
kas velkas pāri ielām,
kas tūļājas un čammājas
un blenž ar acīm lielām.

Es uzpīpinu spēcīgi
un uzdodu pa gāzi,
lai attopas un ceļu dod,
un redz, ka joki mazi.

Tie nobīstas, uz ietves lec
un nosarkst tā kā neļķes,
es garām braucot uzšļakstu
tiem ūdeni no peļķes.

/K. Vērdiņš/

Kino. Lai gan augusta mēnesī ir iznākušas (īpaši beigās) daudzas skatīšanās vērtas filmas, finansiālu iemeslu dēļ sanāks tās skatīties septembrī. Tā nu šoreiz par kino visnotaļ īsiņi.

“Pašnāvnieku vienība” (Suicide Squad) – koša bildīte par antivaroņiem no DC komiksu krājumiem. Kamēr skatījos filmu, nekur daudz nepiekasījos – vien nesapratu, kā var šitā izreklamēt Džokeru, un pēc tam izgriezt no filmas jau pusē! Vizuāli šī ir patīkama izklaide ar puslīdz sakarīgu sižetu (antivaroņi kā lielgabalu gaļa pret kādu īpaši slikto) un superīgu mūzikas celiņu (no tās arī šī dziesma “You Don’t Own Me”, kas man neglābjami pielipa uz vairākām dienām). Jāatzīst gan, ka šajā filmā vienkopus ir sapačkāts tik daudz personāžu, ka par lielāko daļu nemaz nevar paspēt kaut ko izstāstīt. Tas tā drusku nepārdomāti. Bet visumā skatāms izklaides gabals. 6/10.

“Mans draugs – nenopietns līķis” (Swiss Army Man) ir filma, kas zināmā mērā līdzinās filmai “Lobster”, jo arī tā sākumā skatītāju ievilina it kā ar jokiem, ironiju un tā, bet tad tu nemaz nepamani, pa kuru brīdi no jokiem par pirdieniem esam nonākuši pie iegruzīšanas par skumjām un vientulību, to, kā ikviens grib atrast sev kaut vienu draugu, un to, kā mēs nenovērtējam to, kas mums ir, kaut vai tas būtu apnikušais skats aiz autobusa loga. Filma, kurā šķietamie sižeta robi beigās pašizskaidrojas, un tad tīri vai gribas filmu noskatīties vēlreiz un vērīgāk. Lielisks aktierdarbs un oriģināli izstāstīts vecais, labais stāsts – par vientulību 21. gadsimtā un vientuļajām salām, uz kurām mēs mītam. Filma, kas jāredz. 9/10.

“Cīsiņu klubs” (Sausage Party). Gada nepieklājīgākā filma. Ļoti daudz necenzētas lirikas, mājieni un ne tikai mājieni seksa virzienā. Tā ka maigām būtnēm nebūtu ieteicams šo filmu apmeklēt. Bet aiz tā visa slēpjas pietiekami jaudīga ironija par “tautu draudzību”, valsts līmenī piekoptu smadzeņu skalošanu un dažnedažādiem stereotipiem gan no kino, gan dzīves. Pirmajam randiņam varbūt neieteiktu, bet citādi – noteikti, jo svaigs, pie mums mazāk populārā žanrā – pieaugušo animācijā ielikts skatījums uz mūsu pašu jauko pasaulīti. Bērniem gan nerādiet arī pēc tam, kad iznāks DVD, citādi jums būs problēmas viņus pārliecināt vēl kādreiz paēst. Turklāt čaļiem pat bija izdevies izdomāt, kā tad šo cīsiņu sacelšanos arī pabeigt ar godu. “Tikai ar galiņiem!” 7/10.

Lai jums izklaidīgs rudens!