Monthly Archives: augusts 2016

Ak, jaunība! Ak, Jelgava!

Standarta

Latvijas grāmatblogeri laikam jau kādu laiciņu Ziemassvētkos cits citu apdāvina. Ir gan taustāmas, gan virtuālas dāvanas. Arī es pilnīgi negaidīti saņēmu virtuālo dāvanu no Mairitas. Un nodomāju – “Jā, jā, es redzu, ko tu mēģini panākt, Mairita! Tu zini, ka man latviešu literatūra ne visai, un gribi mani pārliecināt, ka ir lieliski izņēmumi. Bet es tev ne-ti-cu! Šī gan jau ir kārtējais pārslavinātais latviešu savārstījums, kuru neviens nesaprot, bet cildina.” Par spīti savai attieksmei, jutos tāda kā nedaudz spiesta tomēr to izlasīt. Nolēmu tikt ar šo galā pēc iespējas ātrāk, citādi vēl aizmirsīšu. Pirkt to man, protams, nenāca ne prātā. Labi, ka ir draugi, no kuriem var arī aizlienēt (paldies, Kristīn!).

Ar to tikšanu galā gan man gāja diezgan lēni, bet ne jau grāmata pie tā vainīga, tikai mans mūžīgi augošais TBR saraksts. Jo visai ātri tapa skaidrs, ka taisnība būs Mairitai, ne man. Ne jau, ka es par to žēlotos. Liriska atkāpe – pusaudža gados un mazliet pēc tam kļuvu par lielu Lūsijas Modas Montgomerijas fani, kurai ir sērija par Annu no “Zaļajiem jumtiem”. Ja nekļūdos, padoms, kuru citēšu, nāk no grāmatām par Emīliju, topošo rakstnieci. (Ja es kļūdos, labojiet!) Lai vai kā, padoms ir vienkāršs – raksti par to, ko pazīsti! Protams, ir ģēniji, kas spēj radīt fantastiski lieliskas un pārdomātas pasaules (nu tur tādi Dž. R. R. Mārtini u.tml.), bet ir daudzi ne tik ģeniāli rakstnieki, kas par spīti talanta trūkumam tomēr mēģina sapenterēt izdomātus stāstus, un tie sanāk tādi… Meh. Vai galīgi smieklīgi. Klišejiski. Banāli. Stulbi. Salkani. Kas zina, kas būtu sarakstījies, ja viņi mēģinātu runāt par lietām, ko pazīst… Varbūt sanāktu šedevrs? Kā gadījumā ar “Jelgava 94”.

Jā, es nebaidos šī apzīmējuma. Šedevrs, šedevrs, šedevrs. Es ticēju katram vārdam. No pirmā līdz pēdējam. Nu ok, es pa vidu mēģināju gūglēt cerībā, ka atradīšu kādu interviju, kur Joņevs saka: “Viss ir tīra patiesība!” vai “Patiesība ir stiepjams jēdziens. Bet kaut kas no tā visa ir noticis tā vai līdzīgi. Redziet šo fingāli? To es dabūju par to patiesības daļu!” Gūglis mani kkā šoreiz pievīla, varbūt man vnk nebija pacietības stundām tur vandīties. Pieņēmu, ka gan jau daļa no tā bija tieši tā, daļa drusku savādāk, un beidzu lauzīt galvu, jo par to, kas bija taisnība un kas nē, lai satraucas grāmatā minētie personāži. Ja tas viņus satrauc.

Daļēji es mīlu šo grāmatu par to, ka tā tik ļoti atšķiras no pašreizējā latviešu literatūras piedāvājuma. Jo mēs tagad esam totāli kara zonā. Karš, pēckarš, starpkarš. Fronte, trakomāja, Okupācijas muzejs, Stūra nams un kapusvētki. Latviešu iecienītās tēmas, kā izskatās. Es saprotu un novērtēju daiļliteratūras nozīmi vēsturisko notikumu atainošanā un izpratnes veicināšanā, bet vai nevarētu uzrakstīt pārmaiņas pēc ko jauku arī? Un jā, man tiešām patika “Svina garša”, bet nevar taču visu laiku to vien lasīt. Ja vien mērķis nav novest sevi līdz depresijai.

Ok, ja par “Jelgava 94”. Tiem, kas vēl nav lasījuši. Šis ir stāsts par pieaugšanu 90-tajos. Par limonādēm no pulverīša (vēl tagad atceros, cik pretīgas), par cepieniem sīkumu dēļ, par neesošu mīlas dzīvi, par draugiem, ar kuriem jūs viens otru pavadāt uz mājām, lai varētu vēl mazliet ilgāk parunāties, par vakarēšanām uz māju jumtiem vai pie poģika, “Ķirzakas smaidu”, par mēģinājumiem ielavīties pasākumos bez maksas, bet pāri visam – par metālu. Bet nemaz nevajag būt metālistam, lai izbaudītu šo grāmatu ar pilnu krūti. Es točna neesmu. Protams, es esmu klausījusies metālu. Nedzīvoju jau mucā. Turklāt – kuram gan nav jaunībā bijis Nirvana (ar ko sākas šī grāmata) posms? Grāmatas skaistums ir tajā, cik pārliecinoši tā aizved uz 90-tajiem, ļaujot ar smaidu izjust bērnības/jaunības garšu, atcerēties savus ne mazāk naivos vai dumjos gājienus, jūtu un uztveres intensitāti (kam vajadzīgas narkotikas, ja ir pieejams nenostabilizēts hormonu līmenis?). Viena no labākajām lietām šeit ir autora pašironija, kas reizēm gan balansē uz robežas “mazliet par daudz”, tomēr lielākoties noturas nepārcentīgajā pusē. Turklāt izskatās, ka šai grāmatai nav ticis klāt standarta tiklais latviešu valodas redaktors, kas noravē jebkādu žargonu un padara grāmatu pilnīgi sterilu.

Šajā gadījumā nav nozīmes tam, kur stāsts sākas un beidzas, bet kur tas aizved pa ceļam. Iespējams, ka 90-to gadu garšu vislabāk izbaudīs tie, kas tieši tad bija jauni – tai spraugā starp padomiju un treknajiem gadiem. Bet neatkarīgi no dekādes piederības, šī ir lieliska, baudāma un tieša literatūra tās labākajā kvalitātē. Kaifs! Iesaku uzdurties uz šīs grāmatas adatas!

Es vēl staigāju tai pašā ziemas jakā, tikai šalli vairs netinu ap kaklu, bet ļāvu tai eleganti pīties pa kājām, bet meitenes jau steidzās atkailināties no abiem galiem. Visas šīs pavasara parādības viesa cilvēkos smeldzīgu trauksmes sajūtu. It kā atceroties kaut ko lielu un skaistu, kas reiz tika palaists garām un tagad laikam atkal notiks tāpat, bet nav saprotams, kas jādara. Nevar pat atcerēties, kas bija tas lielais un skaistais, tikai smarža, kāda smarža gaisā liek par to domāt.

Bet pirms tam es taču biju labs bērns. Klausīju vecākus bez ierunām, skolotājus arī, labi mācījos un domāju par labu nākotni advokāta vai prezidenta amatā, kurā sakārtošu pasauli un apkarošu negatīvus cilvēkus. Labprāt vēlējos kļūt gudrs, bagāts un slavens. Tas bija viens un tas pats – ja kāds ir gudrs, viņš nes vispārēju labumu, par ko pasaule, pats par sevi saprotams, atalgo viņu ar naudu, slavu un laimi. Droši vien arī ar skaistām meitenēm, ar kurām pagaidām man necik neveicās. Es neticēju tiem gudrajiem un nabagajiem, labajiem un nelaimīgajiem, un vientuļajiem. Pasaulei jābūt pareizai, un es gribēju būt pareizs pareizā pasaulē.

5/5

Izdevējs: Mansards

Advertisements

“Mēs bijām meļi”

Standarta

Šķiet, ka esmu nedaudz atpalikusi, un visi pārējie (vismaz blogosfēra noteikti) šo grāmatu izlasīja jau pirms gada. Nu ko… Vismaz pagaidām vasara ir katru gadu, tāpēc katru gadu ir ideāls laiks, kad palasīt šo grāmatu vai parunāt par to. Tā piestāv gan saules pielietām dienām, laiskojoties pavēnī ar glāzi vēsa dzēriena, gan lietainam pelēkumam, no kura aizbēgt vasarīgā fantāzijā, uz kuru noskaņoties var sākt jau ar grāmatas vāku, kas ir izdevies patiešām pievilcīgs un pārliecinošs.

Šī ir arī ideāla grāmata, ko lasīt skolas laikā, piemēram, kad skolotāja liek grāmatās meklēt citātus, kas raksturo personāžus, jo te tie ir viegli atrodami un krāšņi. Un lai gan šī totāli ir jauniešu literatūra, tā der dažādiem vecumiem, jo nav tik virspusīga kā vizošs fliteris uz T-krekla. Manā prātā tā kļuva kā tāds “Gossip Girl” un “Revenge” krustojums – jaunie, skaistie, bagātie balti krāsotos piejūras namiņos ar terasi visriņķī mājai un šūpuļtīklu tajā. Vēl man tā atgādināja par bērnību, kurā bija maģiskais vārds: “Tūlīt!” Tūkstošiem reižu ir melots vecākiem, ka nākšu “tūlīt”. Domāju, ka tā ir bijis visiem un vēl joprojām ir.

Lūk, kas man visvairāk patīk Getā – viņš ir tik pilns entuziasma, tik nerimstoši ieinteresēts pasaulē, ka viņam ir grūti pat iedomāties iespējamību, ka citiem cilvēkiem viņa teiktais varētu likties garlaicīgs. Pat ja viņam to atklāti pasaka acīs. Bet tāpat viņam nepatīk tik viegli atmest mums ar roku. Viņš vēlas, lai mēs sākam domāt – pat tad, kad mums nav tādas vēlmes.

Iepazīstieties – Sinklēri. Blondi, skaisti, veiksmīgi un bagāti. Nevienam nav depresija, neviens nesēro, nekas viņus nespēj ievainot. Vasarās viņi satiekas uz privātas salas, kas pieder ģimenes patriarham, kurš tur ir uzbūvējis četras mājas – sev un katrai meitai (un viņu ģimenēm).

Iepazīstieties – Meļi. Keidensa, Džonijs, Mirrena un Gets. Jaunā un mirdzošā Sinklēru paaudze. Izņemot Getu, kas ir Džonija draugs un nedaudz neiederas šajā spožajā kompānijā. Pēc rases un izcelsmes. Piecpadsmitgadīgi. Šajā vasarā notiek tas, kas parasti ar Sinklēriem nenotiek – negadījums. Keidensa tiek atrasta naktī pludmalē. Hipotermija, galvas trauma, problēmas ar elpošanas orgāniem. Neviens īsti nezina, kas noticis – kāpēc viņa ir gājusi peldēties viena pati nakts tumsā. Arī viņa pati neko neatceras. Atveseļošanās ir gara, sāpīga un vientulīga.

Mēs skatījāmies debesīs. Tik daudz zvaigžņu šķita kā svinības, kā vērienīga, neatļauta ballīte, ko sarīkojušas galaktikas, kad cilvēki ir nolikti gulēt.

Divus gadus vēlāk, septiņpadsmitajā vasarā visi atgriežas Bīčvudā. It kā viss ir gandrīz kā pirms tam. Un tomēr nē. Un visu laiku Keidensa mēģina atcerēties – kas īsti notika? Atmiņas nāk pamazām, pa gabaliņam. Un tā palēnām noaužas viss stāsts – gan pateiktais, gan noklusētais. Visi daudzina, ka beigas jūs pārsteigs, un tāpēc nestāstiet par tām tiem, kas nav grāmatu lasījuši. Es jums tās nestāstīšu, bet arī nemelošu – mani tās nepārsteidza. Bet tas neko neatņēma no stāsta foršuma. Pirmkārt jau grāmata ir uzrakstīta patīkamā valodā un lasās ļoti raiti. Mana īpašā vājība ir īsas nodaļas. Tāpēc šī grāmata man bija saldais ēdiens un izlasījās nemanot. Un, lai gan var teikt, ka ir izmantots ne īpaši oriģinālais motīvs “bagātie arī raud”, šis ir veiksmīgi savirpināts vasaras romāns, kurā uz brīdi ienirt un aizmirsties.

Manas ģimenes vecākajiem cilvēkiem – mammai, tantēm un vectēvam – skaistu lietu krāšana ir dzīves mērķis. Tas, kuram nomirstot būs visvairāk lietu, laimē.

Mana mamma un viņas māsas bija atkarīgas no vectēva un viņa naudas. Viņām bija labākā izglītība, tūkstošiem iespēju, tūkstošiem labu sakaru, bet viņas vienalga nespēja pašas sevi uzturēt. Neviena no viņām nedarīja neko pasaules labā. Neko lietderīgu. Neko drosmīgu. Viņas joprojām bija mazas meitenes, cenzdamās izdabāt tētukam. Viņš bija viņu maize un sviests, viņu krējums un medus.

3/5

Izdevējs: BaibaBooks

Sunny side up jeb jūlija apskats

Standarta

Jūlijā izpildīju vairāk kā gadu vecu apņemšanos – apskatīt Kolku. Jā, nekad nebiju tur bijusi, jo galīgi ne pa ceļam. Secinājumi – lieliska vieta, kur izbaudīt mieru un izvēdināt galvu. Un jā, saulrieta bildes arī labas sanāk. Ja spīd saule un divdesmit citi saulrieta pielūdzēji nelien kadrā. Vēl runā, ka tur varot netraucēti baudīt intīmas sarunas, bet neredzēju īpaši daudz kungu uzvalkos, kas mēģinātu darīt tieši to. Un vēl tur ir arī putni, kurus nevar satikt Rīgā. Kormorāni un citi reti zvēri. Sīkums, bet patīkami. Laikam būs jāuztaisa kāda smuka galerija citiem putnu cienītājiem (saka cilvēks, kas sapņo par baložu, kas dzīvo stāvu augstāk, apšaušanu). Vēl jūlijā bija Positivus, kurš priekš 10 gadu jubilejas bija tāds “nothing special”, bet Ronsons gan bija jauks. Un viņam bija konfeti lielgabals!

Lasīšanas ziņā jūlijs patiešām kļuva par garo gabalu (precīzāk – viena garā gabala) mēnesi, jo lielu daļu mana laika aizņēma Kolīnas Makkalovas Romas valdnieku sērijas pirmais ķieģelis, kuru tā arī vēl neesmu pabeigusi, tā ka par to – citā reizē. Ja būšu gana apņēmīga – tad nākamajā. Par visu pārējo – pēc kārtas.

  1. Andrēass Kīlings – Maijvaboles dara to visilgāk. 3/5. Nedaudz izklaidējoša un nedaudz izglītojoša grāmata par to, kā dzīvnieki dara TO. Samērā interesanti, bet ne tas aizraujošākais gabals par dzīvnieku pasauli. Katrā ziņā – pēc Darela liekas visai pliekani. Plašāk izteicos šeit.
  2. Luīze Pastore – Svešinieka atnākšana. 4/5. Beidzot izlasīju “Mākslas detektīvu” trešo grāmatu. Pirmās divas man kkā gan saturiski, gan ilustrāciju stila ziņā labāk gāja pie sirds, bet beigās ielasījos arī šajā un uzzināju, no kurienes tad latviešu valodā (it kā) ir ieradies “Čau!” kā sveiciena vārds. Bet visumā ļoti forši attēlotas Rīgas ainiņas no pērnā gadsimta 20-to gadu beigām. Un uz Mākslas muzeju tagad eju ar zināšanu bagāžu!
  3. Jānis Joņevs – Jelgava 94. 5/5. Ak, ak, ak! Par šo noteikti pienāktos parunāt plašāk. Bet ja ir tikai laiks mazumiņam, tad teikšu, ka ļoti jauka pārmaiņa starp visiem tiem kara/pēckara/starpkaru stāstiem, kas šobrīd pārpludina latviešu literatūras lauku. Ļoti dzīvīgs, ticams un aizraujošs stāsts ar krietnu devu pašironijas par pieaugšanu 90-tajos gados, vienlaikus esot metālistam. Ieteicamā obligātā literatūra!
  4. Kerry Greenwood – Murder on a Midsummer Night. 3/5. Šī grāmata bija kā cepumiņš pie pēcpusdienas kafijas – mazliet grēcīgi, jauki un patīkami. Viegls detektīvstāsts par daudzpusīgo mis Frainiju Fišeri, viņas veikto kārtējo izmeklēšanu (pat divām) un dažādiem gastronomiskiem aprakstiem. Tiesa gan, daudz jāskatās vārdnīcā aussie žargona dēļ. Mazliet plašāk izteicos šeit.
  5. J.K. Rowling, Jack Thorne – Harry Potter and the Cursed Child. 1/5. Droši vien, ka mana gada vilšanās. Farss slikta fan-fiction līmenī.

Kino. Pirmais no jūlija kinopriekiem bija “Leģenda par Tarzānu” (jeb vīru bez krekla). Filma sanākusi stipri labāka nekā varētu gaidīt, ņemot vērā izejmateriālu. Ir skaisti skati (gan Tarzāna, gan Kongo) un arī visai nopietns stāsts par kolonizāciju un sliktajiem baltajiem cilvēkiem. Izklaide ar pievienoto vērtību. 7/10. Plašāk izteicos šeit. Un vispār mani laikam ilgi vajās tas skats ar lietussargu džungļos…

Pēc tam metos atkārtot vai apgūt dažādas filmas, kurām tagad gaidāmi turpinājumi. Ghostbusters – vecās filmas ir jautras, bet ar šausmīgiem specefektiem – varētu domāt, ka taisīti ar Paintbrush, un visi tur tik jauni, tik jauni! Star Trek – mana šī gada apņemšanās izņemt Star Trek daiļradi necik tālu nebija izkustējusies, kad jau bija klāt jaunā filma. Seriāls, ar ko viss sākās, par spīti antīkai izcelsmei ir visnotaļ kvalitatīvs. Stāsts ir labs, un nav grūti pievērt acis, ka “akmens” konstrukcijas filmēšanas laukumā gāžas apkārt, kolīdz tām pieduras, un ka specefekti ir atbilstoši antīkā līmenī. Kad nu filma bija pavisam klāt, sapratu, ka nespīd man noskatīties visu un secīgi, tāpēc paķēru tikai divas svaigākās filmas, lai vismaz aptuveni nojaustu, kas ir kas. Abas patika vairāk, nekā biju cerējusi. Vēl uzzināju, ka man patīk Kamberbačs! Biju pārliecināta, ka riebjas. Un tad, protams, Džeisona Borna sāga, kurai atkārtoju pirmo daļu, šausmīgi vīlos un nolēmu neturpināt atkārtošanu. Bet, ja par šo sēriju papildinājumiem…

“Spoku mednieki” vai precīzāk – mednieces, bija filma, kas raksturo labu izklaidi. It kā rimeiks, bet mainītas dzimumu lomas, piesviežot jaunas lietas, sieviešu aktualitātes un svaigus jokus. Tiešām kvalitatīvi. Vērts redzēt. Vienīgais, kas man nedaudz bojāja prieku – nespēju pilnībā izbaudīt smuko, bet dumjo sekretāru Kevinu. Jo viena lieta ir skatīties uz tādu filmā (smieklīgi), cita – izturēt tādu katru dienu ofisā (galīgi nesmieklīgi, saku no pieredzes). Visumā 7-8/10. Plašāk šeit.

Jāatzīst, ka “Star Trek Beyond” sagādāja nelielu vilšanos, varbūt tāpēc, ka no šīs filmas jau apmēram zināju, ko gribēt. Bet šis stāsts likās ļoti neoriģināls (USS Enterprise komanda dodas it kā palīdzēt nelaimē nonākušam kosmosa kuģim, bet iekrīt lamatās, avarē un atlikušo filmu mēģina atrast iespēju atgriezties bāzē un pie reizes tikt galā ar slikto, kas viņus tur ievilka). Bet ir skaisti specefekti un episka lielās kaujas aina (kur nu vēl to pavadošā mūzika – tās ainas dēļ vien ir vērts noskatīties filmu!), kā arī labs humors un tēli (īpaši krāšņa un kā personāžs lieliska – Džeila), tomēr kaut kas man tajā visā pietrūka. 7/10.

Savukārt “Džeisons Borns” raksturoja mūsdienu izklaides kanonu – galvenais ir izcilas pakaļdzīšanās un cīņu ainas, un pakāst par sižetu. Jo sižeta oriģinalitāte un interesantums te ir nulle. Pilnīga nulle. Bet, ja jūs zināt Džeisonu Bornu, tad jūs zināt, par ko stāsts. To “wow” sajūtu, ko reiz dabūju no pirmās grāmatas, protams, šeit neatkārtot. Bet action ainas ir tiešām iespaidīgas pat, ja pilnīgi bez jēgas. 7/10 (dēļ action, bet ne satura)

TV. Lasot nopietnas grāmatas un skatoties nopietnus seriālus, piemēram, “Bloodline”, var iedzīvoties akūtā jautrības trūkumā. Tā gadījās ar mani. Pienāca brīdis, kad mēģināju atrast kko, kas mani uzjautrinātu un pacilātu, nevis iegruzītu, bet nekādi neveicās. Pēc trīs dienu lūgšanām Netflixā pēkšņi parādījās “Lovesick”. Iesāku un sapriecājos. Lai drīz vien konstatētu, ka ir tikai 6 sērijas!!! Sasodītie briti. Ienīstu, kad viņi tā dara – uztaisa kko labu un asprātīgu un tad 6 sērijas pa 20 minūtēm sauc par “sezonu”. Kā tad, ka sezona! Būtu pamācījušies no amīšiem, kā sezonas taisa – 20 sērijas kā minimums.

Metos meklēt, vai ir vēl turpinājums. Un atklāju, ka sākotnēji šis seriāls ir saucies “Scrotal Recall”, un turpinājuma tam vēl arvien nav. Ehh… Nu varbūt kādreiz. Bet tikmēr var pavadīt stundiņas trīs ļoti, ļoti labi izklaidējoties. Bet pēc tam var būt cemmīgi, ka tik vien ir tā prieka. Sižetu sk. reklāmas rullītī! Viņiem ir arī lielisks skaņu celiņš, btw.

Starp citu, beidzot piegrābu klāt mazliet kultūras. Bija atbraukuši draugi no aizjūrām un prasīja – kas jums Rīgā jauns? No sākuma nekas nenāca prātā un gribēju jau teikt, ka nekas, bet tad atcerējos – Mākslas muzejs! Biju bijusi tur pēc remonta, kad varēja par brīvu apskatīt baltas sienas. Tagad iečekojām ar bilžām. Muzejs tagad mums ir tiešām FANCY! Nu tā kā ārzemēs – ar tādām plastikāta kartēm ar papildinformāciju, ko var paņemt un pastaipīt līdzi, un lieliem interaktīviem displejiem, kur var palasīt papildinfo. Turklāt mums par laimi nav pārāk daudz mākslas, tāpēc ar to var iepazīties, nenogurstot – nav tā, ka tu ej jau ceturto stundu un ir pilnīgi vienalga, kas tur attēlots un kurš to ir pindzelējis. Un modernās mākslas (ko es diemžēl nesaprotu) sadaļa ir nesāpīgi maza. Jāatzīst, ka izgāju no tās smiedamās gandrīz balsī. Dēļ šīs košās Ginta Gabrāna instalācijas:

Pēc tam devos uz Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeju, kur ir redzama ļoti, ļoti, ļoti skaista izstāde ar 18.-21. gs. kleitām – “Pieradinātā daba”. Bija arī daudz un dažādas cepures un citi aksesuāri. Iekšējais romantiķis saldi murrāja un mēģināja fočēt visu pēc kārtas, pārējā laikā bāžot degunu cieši klāt pie izšuvumiem un pētot tehniku.