Monthly Archives: Jūlijs 2016

Lasīšanas maratons. 9. dublis. “Murder on a Midsummer Night”

Standarta redaktors

Ar jūnija grāmatu sanāca drusku šmaukšanās. Nolēmu izmantot pasviesto ideju un lasīt Kerry Greenwood 17. grāmatu par jauko privātdetektīvi Frainiju Fišeri – “Murder on a Midsummer Night” ar domu – jūnijs, Līgosvētki, viss čotka. Izņemot to, ka aizmirsu – grāmata ta ir no Austrālijas – tur lejā, kur cilvēki visu dara otrādi, arī staigā ar kājām gaisā… Un vasaras saulgrieži viņiem ir decembrī, nevis jūnijā. Nu neko… Būs jāiztiek ar šo nošmaukto versiju.

Ļoti priecājos, ka pirms šīs grāmatas biju skatījusies seriālu, jo nezinu, kā man pretējā gadījumā būtu veicies ar iztēlošanos. Iespējams, ka pašvaki. Bet tagad viss gatavs – zinu, kā izskatās Frainija, viņas daudzās kleitas un cepures, viņas māja un kalpotāji. Grāmatā gan daudz kas ir savādāk – piemēram, Frainijas māsa ir dzīva, pašai Frainijai ir mazāk gadu, nekā izskatās filmā, sulainim misteram Batleram ir sieva, Frainijai ir kaķis un viņa vēl arvien salaiž ar to ķīniešu džeku. Lielākoties tie ir sīkumi, pie kuriem var ātri pielāgoties. Tas, kas man pietrūkst, ir Džeks Robinsons. Pirmoreiz viņš tiek pieminēts, kad grāmata ir pusē. Un arī pārējā grāmatā viņš parādās vien pāris epizodēs, lai veiktu informācijas apmaiņu ar Frainiju un papusdienotu pie viņas dāsni klātā galda. Jā, visi tie ēdienu apraksti ir tīrākā izvirtība. Neēdušam šito labāk nelasīt.

Autores izteiksmes veids gan ir nedaudz īpatnējs, varbūt ar to viņa vienkārši mēģina uzsvērt to laiku paražas. Tas daļēji strādā, bet arī daļēji mulsina. Ok, ja par sižetu. Kāda jauna cilvēka māte lūdz Frainiju izmeklēt viņas dēla nāvi, kas tikusi atzīta par pašnāvību. Jo vairāk Frainija uzzina par mirušo jaunekli Augustīnu, kas ir bijis visai veiksmīgs un talantīgs antīku lietiņu tirgotājs un pazinējs, jo ticamāks kļūst apgalvojums, ka viņam nebija iemeslu padarīt sev galu. Izmeklēšanas laikā viņa saskaras ar dažādiem interesantiem indivīdiem (kā jau parasti Frainijai), tai skaitā visai aizdomīgu dīkdieņu kompāniju, kas pīpē zāli, sauc garus un trallina vecāku naudu. Bet vai viņi arī slepkavo savus draugus, tāds, lūk, ir jautājums.

Paralēli Frainija risina vēl vienu lietu, kur viņai lūdz atrast kādas dāmas ārlaulības bērnu, jo tas ir iekļauts viņas testamentā. Abas izmeklēšanas rit nesaistīti un beigās tiek atrisinātas Frainijai ierastajā elegantajā manierē. Visumā interesants ieskats tā laika sabiedrībā un paražās, viegla un patīkama atslodzes literatūra tieši šādam jaukam un vasarīgam laiciņam. Pārējās sērijas grāmatas gan šaubos, vai lasīšu – seriāls tomēr foršāks, un ceru, ka tam piefilmēs vēl kādu sezonu.

3/5

“Spoku mednieces”

Standarta redaktors

Daudz un dažādie neveiksmīgie filmu turpinājumi ir iemācījuši mūs gaidīt kārtējo filmu sērijas papildinājumu ar bažām – vai tas spēs aizvilkt līdz tā priekšgājēju līmenim? Kaut daļēji? Ļoti lūdzam? Vārdiem “spoku mednieki” piemīt īsta bērnības smarža un garša, kuru diez vai ir iespējams nokopēt kaut vai tādēļ, ka esam izauguši lieli un (visticamāk) kļuvuši prasīgāki attiecībā uz savu izklaidi. Tā kā filma “Spoku mednieki” aizjūru kinoteātros iznāca agrāk nekā Latvijā, neizbēgami nācās dzirdēt un lasīt dažādus viedokļus, no kuriem ne visi bija glaimojoši. Ko darīt? Skatīties vai neskatīties? Reklāmas rullītim, protams, ticēt nevar, jo tur jau vienmēr saliek labākos jokus, filmai maz ko jaunu atstājot.

Tomēr izlēmu par labu filmai, jo ko gan atvaļinājumā var gribēt kā vēl mazliet vairāk atslodzes? Pat tad, ja sižets klibos, nu neko, koncentrēšos uz ainām ar misteru Sekretāru. Principā filmas stāsts ir saglabāts gandrīz identisks pirmajam stāstam no tālā 1984. gada – trīs zinātnieki, viens no tiem – ļoti radošs inženieris, ceturtais komandas biedrs, kas pieklīst pilnīgi nejauši, sekretāre un kāds ļaunais, kam labpatīk izlaist spokus mūsdienu pasaulē, lai tik posta visu nost! Tikai šoreiz tas viss – mainītās dzimumu lomās. Un, lai gan nekas nav īsti izgudrots no jauna, šī versija strādā ļoti labi, pat lieliski. Jo sižets ir loģisks un ar savām, oriģinālām līnijām, joki ir izdevušies un spoki atšķirībā no vecajām filmām – iespaidīgi (arī specefektu jomā evolūcija ir ievērojama). Ak jā, un vēl šoreiz esam atkratījušies no pilnīgi nevajadzīgās romantiskās līnijas. To pilnībā kompensē misters Sekretārs – Kriss Hemsvorts.

Un, ja galvenās varones Erina (Kristena Viga) un Ebija (Melisa Makārtija) var lepoties ar gaišām galvām un spert ārā garus dialogus, pilnus nesaprotamiem, bet, kā izklausās, gudriem vārdiem, ko papildina ļoti košā Holcmane (Keita Makinona) – cilvēks-spridzeklis, kas katru mīļu dienu ir uzmeistarojis kādu jaunu, izmēģināmu uzparikti, tad Kevina (Hemsvorts) vienīgais talants ir labi izskatīties. Jā, viņš ir tāds kā apvērsts stereotips (nu jūs jau zināt – sekretārītes, kas sēž un darbā vīlē nagus), par kuru grūti saprast – tiešām dumjš kā zābaks vai tikai tāds panaivs? Bet sirds viņam laba, un filmas gaitā redzama arī zināma attīstība un vēlme kļūt par vienu no komandas. Un, protams, ir tik patīkami uz viņu skatīties! (Starp citu, ja jums tīk Hemsvorts, neskrieniet prom no filmas pirms beigu titriem!) Turklāt Hemsvortam piemīt patiesi dabisks komiķa talants, tāpēc ļoti gribētos redzēt viņu filmas turpinājumā (ja tāds mums lemts).

Man kā sievietei, protams, ļoti patīk, ka šī filma parāda cita tipa čikas, nevis jau ierasto stereotipu – kuras pēc šķiršanās sēž pidžamā, raud un ēd jau otro litru šokolādes saldējuma vai iet uz puišu striptīzšovu, lai mētātos ar naudu un piedzertos līdz nemaņai (otra galējība). Šajā stāstā gan nav šķiršanās, bet nav arī sevis žēlošanas, ka kaut kas neiet kā nākas. Te ir čikas, kas ļoti entuziastiski ķeras pie spoku gūstīšanas par spīti sociālajos tīklos paustajam viedoklim, ka vecenes šitam darbam neder. Filma ir bagātīgi piebārstīta ar pieklājīgiem un mazāk pieklājīgiem jociņiem, atsaucēm uz citām filmām (patiks kinomāniem) un aktuālajiem notikumiem, cameo lomām, dažādiem nelādzīgi noskaņotiem spokiem un arī šīs franšīzes populārāko spoku – Slaimiju, kura uzstāšanās šeit ir izcila. Bet vairāk nestāstīšu, jo tas ir jāredz pašiem. Ļoti, ļoti laba izklaide, kas rūpējas par lielisku omu!

Vērtējums – kaut kas starp 7 un 8 no 10 (esmu neizlēmīga)

Kino no 29. jūlija

Lasīšanas maratons. 8. dublis. “Maijvaboles dara to visilgāk”

Standarta redaktors

Jūnijs un Jāņu laiks šķita lieliski piemērots, lai palasītu kaut ko par dabiskajām dziņām. Andreasa Kīlinga vārds dažiem lasītājiem varētu būt pazīstams no izdevniecības AGB 1999. gadā izdotās grāmatas “Teiksma par Jukonu”. Dokumentālo filmu par dabu un dzīvniekiem veidotājs Kīlings savas dzīves laikā ir vandījies teju pa visu pasauli, dzīvojis Aļaskā, tusējis ar inuītiem, gadu dzīvojis Ķīnā utt. Jau kopš bērna kājas ir interesējies par dzīvo dabu, sākot izpēti ar vieglāk pieejamajiem objektiem – abiniekiem, tāpēc par tiem viņš spēj stāstīt daudz un detalizēti. Grāmatā vispār jūtams, kuras tēmas Kīlingam ir tuvākas, bet kurās viņam ir maz, ko teikt, tāpēc tiek vāvuļots riņķī un apkārt par daudz ko citu, bet mazāk – par dzīvniekiem, kuriem veltīta attiecīgā nodaļa. Visumā jau es neiebilstu par papildinformāciju, bet šai grāmatai trūka organiska stāstījuma plūduma. Brīžiem pat kaitinoši. Īpaši, kad viņš pārcenšas ar personiskās informācijas izklāstīšanu. Piemēram, mani galīgi neinteresē viņa attiecības ar inuītu dāmām un to, ka tur nekas nesanāca, jo uz darīšanu, nevis gribēšanu vien, tādā aukstumā diemžēl spējīgi ir tikai paši inuīti, bet no dienvidiem nākušie stādiņi – galīgi nemaz. Tāpat arī nodaļa par upes delfīniem bija kaut kāda jocīga, lai neteiktu, ka garlaicīga.

Bet nu to daļēji spēja atsvērt stāsti par briežiem, zaķiem un mūsu tuvākajiem radiniekiem – gorillām, šimpanzēm un bonobo. Tie bonobo vispār tādi jautri radījumi, kuri ir teju vienīgie, kas, šķiet, ar seksu nodarbojas prieka pēc, nevis tikai dzimtas turpināšanas nolūkos. Un tā kā viņi to dara aizrautīgi un bieži, tad nav piemēroti eksponēšanai zoodārzos. Dzīvnieku pasaulē tikšana pie dāmas lielākoties ir saistīta ar tik lielu enerģijas patēriņu, ka nav nekāds brīnums, ka nabaga kungs ir tā pārmocījies, ka pēc mērķa sasniegšanas noliek karoti. Vai arī – kas tur pārsteidzošs, ka pandām ir gandrīz neesoša seksa dzīve – tās līdz pat 14 stundas dienā patērē ēšanai. Jo viņu iecienītais bambuss ir kalorijām ne tas bagātākais pārtikas produkts. Tad pa kuru laiku lai vēl paspēj veidot ģimeni un audzināt bērnus? Ir taču jācīnās par savu paša izdzīvošanu.

Manuprāt, šimpanzes iemieso sevī tieši to, kas mēs – vismaz modernie cilvēki noteikti – esam: mēs esam agresīvi, nežēlīgi, egoistiski, trokšņaini.

Visumā grāmata saņem no manis viduvēju vērtējumu, jo foršie stāsti mijās ar nesaistītiem viņa ceļojumu aprakstiem un pārāk daudz detaļām brīžiem jau pat beztēmā. Tas, protams, dziļi subjektīvi, bet viņš uz mani neatstāja talantīga stāstnieka iespaidu. Arī tulkojums nešķita tas veiksmīgākais – pārāk daudz neveiklu teikumu konstrukciju. Un runājot par maijvabolēm… Šķiet, ka tām ir pasaulē neapskaužamākais sekss, kura laikā mātīte tā sagarlaikojas, ka izvēlas paralēli tam nedaudz paēst.

3/5

Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds

Caur ērkšķiem uz papardēm jeb jūnija apskats

Standarta redaktors

Nu ko, katrs gads ar kaut ko pārsteidz. Šķiet, aizpagājušais gads bija tas, par kuru pirmoreiz varēju teikt, ka ir lijis katrā mēnesī, pat februārī. Šogad Laika vecis nedaudz pasteidzās ar Jāņu lietavām, atnesot tās 2 nedēļas par agru un – ko domājies – Līgo svētki aizgāja zem tveices zīmes (un aizgāja arī mans pareģojums par pufaikām pie grila). Ja par tiem ērkšķiem… Patiesība jau vienmēr ir mazāk aizraujoša – pa ērkšķiem bridu, jo neizskaidrojamu iemeslu dēļ man obligāti vajadzēja vainagu un tātad arī puķes. Un ziniet, Abavas piekrastes pļavas no upes puses ir diezgan grūti pieejamas. Bet pati Abava ir skaista – tas zaļums, tās ūdensrozes… Un ir arī Abavas ozoli, bet ne uzreiz. Prieks, ka atļāvos pierunāties laivu braucienam, bet vienlaikus tāds sērīgums bija, airējot un skatoties – cik ilgi nez šis skaistums vēl saglabāsies? Un tad apcerēju domas par to, ka vajadzētu likt pie laivas kameru un filmēt, lai kādā postapokaliptiskā pasaulē cilvēki varētu to vērot un nožēlot visu, kas izpostīts. Jo man nez kāpēc ir sajūta, ka tas netiks saglabāts gana ilgi. Bet nu pietiks par skumjo! Pāriesim pie padarītā.

Roberts Džeksons Benets – Kāpņu pilsēta. 5/5. Viena no manām šīgada pieczvaigžņu klubiņa grāmatām. Fantāzijas pasaulē ietērpts stāsts par kariem, pakļaušanu, naidu, politiku, reliģiju, fanātismu. Un arī par piedošanu, par cilvēcību, to, kā visi maināmies un augam. Pilnīgi sapratu Šaras sajūsmu kā vēsturniecei, jo izcili izdomāta pasaule! Plašāk izteicos šeit.

DSCF6942

Žils Verns – Astoņdesmit dienās ap zemeslodi. 3/5. Piedzīvojumu klasika, par kuru zināju tikai tik, cik no bērnības multenes atceros (Есть ли у вас план, мистер Фикс?). Nopirku Zvaigznes izdoto lielo un ilustrēto versiju, kas ir tiešām skaista – vairāk grāmatu vajadzētu izdot tik skaistos iesējumos. Labi atceros vecumu, kad grāmatu vērtēju pēc ilustrāciju skaita. Tās, kur bija tikai teksts un nekādu bilžu, punktus pie manis neguva. Šeit bildes lieliski kompensē to, ka stāsts tiešām ir tāds pārskrējiens pasaulei 80 dienās, nekur daudz neapstājoties un neiegrimstot apskatēs un aprakstos. A žēl.

 

Džeralds Darels – Ai-ai un es. 4/5. Stāsts par Darela & Co ceļojumu uz Madagaskaru saķert dažus retus zvēreļus – pārsvarā lemūrus. Tā kā reizēm esmu visnotaļ ignoranta, tad tikai lasot šo grāmatu, man pieleca, kāpēc multenē “Madagaskara” bija visi tie lemūri 🙂 Nu ko lai saka, neesmu ne ģeogrāfs, ne biologs. Tagad gan šo to esmu uzzinājusi, arī par bēdīgajām lietām, kas notiek Madagaskarā (tāpat kā daudzās citās vietās), kur tiek piekopta viendienīšu izdzīvošanas politika gan attiecībā uz mežiem, gan tajos mītošajiem. Tāda drusku drūmas nolemtības sajūta dveš no šīs grāmatas par spīti arī jautrajiem stāstiem.

gos

Heli Lāksonena – Kad gos smei. 3/5. Šajā grāmatā apkopoti vairāki somu dzejnieces Heli dzejoļu krājumi, kurus vienkārši izcili ir atdzejojis Guntars Godiņš. Manuprāt, atdzejošana vispār ir augstākais tulkošanas līmenis, bet vēl dialektā… Heli dzejoļi ir par dzīvi, bet vairāk tādu lauku dzīvi, kur ir gos un lauks, un tā. Nevis mans kaffe lat no rīt ar to instagram. Tiesa, ne visi dzejoļi man bija vienādi tuvi, tāpēc kopvērtējums uz 3. Bet bija daži, kas tieši sirdī. Piemēram:

Laiks

Brīžam es nekustiks guļ sava vieta
un pūlas būt pavisam klus,
lai laiks man nepaman
un nesāk akkal man dzīt uz prekš,
pespest satrouktes lidz ar viņ.

Vakar no rīt man tas izdevas;
es skatijas tik no segapakš
un bi tik kluss,
laiks nospred, ka es vēl nou parnācs māja,
es smējas,
kad tas bi tik šoudiks,
rāv vaļa man šūplād,
vēr vaļa man skap,
pīpei
un gribei nosist laik.

Beigas šis man tomer tur atrad,
kam i duk uz mūž palikt gulta.

Žils Ēriks Seralini – Ģenētiski modificēti organismi, kas maina pasauli. 1/5. Gribēju izlasīt kaut ko gudru, bet paķēru krietni par augstu plauktu. Varētu domāt, ka šī tāda populārzinātniska grāmatiņa masām par to, kas ir ĢMO, kā tie rodas, kas labs un kas slikts. Pirmo daļu kaut kā nomocīju principa pēc. Jo nesapratu pat pusi. Bet nu beigās jau viss kkā nosēžas, apmēram tagad saprotu principus un iemeslus. Lielākais ļaunums, kas rodas no ĢMO, ir tas, ka tie tiek laisti tirgū (sēti laukos), bet netiek pienācīgi testēti. Laboratoriju testi attiecībā uz ietekmi ir vai nu minimāli vai neesoši vispār. Un nevienu neinteresē, kur nonāk vai uzkrājas tie pesticīdi vai herbicīdi. Arī šajā sfērā roka roku mazgā, tāpēc žēl, ka šī nebūs tā grāmata, kas vairos plašas sabiedrības izpratni par to, kas ir ĢMO un kurā brīdī mums tiem ir jāpasaka strikts “Nē”, jo simts gudrās galvas to, visticamāk, neizdarīs.

The Happy Reader – Issue 2. 3/5. Kā jau esmu teikusi, esmu žurnālu pircēja, bet ne vienmēr – lasītāja. Šis bija pamatīgi iekavējies. Ļoti, ļoti patika saruna ar Kimu Gordoni, bija bauda lasīt un mazliet ieskatīties viņas domās, tāpēc saruna pat likās par īsu. Diemžēl žurnāla otrā daļa par grāmatu “The Book of Tea” un visādām ar tēju saistītajām lietiņām tik ļoti neuzrunāja.

Kino. Jā, jūnijs bija īsts kino pļaujas laiks. Tā nu bija sakritis, ka ienākušās daudz skatāmas filmas, ko tad arī ņēmu un noskatījos. Vislielāko sajūsmu nedaudz pārsteidzošā kārtā manī radīja “Warcraft” (nešaubījos, ka patiks, bet gaidīju no tās tikai specefektus un ņigu-ņegu, nevis filozofiju par labo un ļauno, par principiem un tādā garā), burvīgā komēdija “Foršie džeki” (īpaši ņemot vērā faktu, ka man diez kā neiet pie sirds Rasels Krovs) un raudamgabals “Pirms atkal tiksimies”, par kuru savukārt bažījos, ka grāmatas materiāls būs galīgi sacūkots (bet nebija). Par romantiskajām jūnija filmām plašāk izteicos šeit, un par pārējām – šeit. Vēl no vizuālā repertuāra beidzot noskatījos “Frozen” – OMG, cik pārvērtēta! Kāda uzticama (pieaugusi) draudzene to ļoti slavēja par māsu attiecību atveidojumu, bet es tur galīgi nesaslēdzos un tā garlaikojos, ka knapi spēju šito gabalu izturēt līdz beigām. Nelīdzēja pat Olafs. Lieku 6/10, bet arī tas ir dāsni.

TV. Jūnijā pārsvarā apgramstīju šo un to, no pieminēšanas vērtajiem ir “Versailles” – par Francijas karaļa Luija XIV visnotaļ interesanto dzīvi, par viņa grandiozajiem plāniem būvēt Versaļas pili un citām saistītajām lietām (galms, intrigas, mīļākās, spiegošana utt.). Ļoti noderīgi ir pirms tam noskatīties BBC dokumentālo filmu “The Real Versailles” (var atrast arī YouTube), kas gan satur maitekļus no pirmās sērijas, tomēr lieliski izskaidro tā brīža politisko fonu un sniedz arī citu noderīgu informāciju, lai šis seriāls nepaskrietu gar acīm tikai kā koša bildīte ar daudz plikumiem, krāšņām kleitām un interjeriem. Reklāmas rullītis, kas ir tālāk, ir īsais, kas nesatur pārāk daudz maitekļu.

Otrs mans prieciņš bija “New Blood”, arī no BBC piedāvājuma. Par šo uzzināju no sava mīļummīļā žurnāla “Crime Scene”. Scenārija autors ir arī latviešiem pazīstamais Entonijs Horovics, kurš ļoti ražīgi darbojas gan TV scenāriju, gan grāmatu rakstīšanas laukā (es gribētu dabūt to, ko viņš lieto, nopietni – jūs esat redzējuši viņa darbu sarakstu? Episki!). Seriāla galvenie varoņi ir divi iesācēji policisti, turklāt viens no viņiem ir pa pusei polis, bet otrs – pa pusei irānis. Tā ka ir pieķerta arī imigrantu tēma. Stāsts ir daļēji par to, cik grūta dzīve rūkijam – neviens tevi neņem par pilnu, tāpēc, lūdzams, nelecies. Kas ne īpaši sanāk Rašam, kura priekšnieks redz, ka puisis ir jaudīgs, tāpēc necieš viņu vēl jo vairāk. Savukārt Stefans darbojas Serious Fraud Office (tiešām nezinu, kā to pareizi latviskot), kur spēlē pārģērbšanos izmeklēšanas nolūkos. Protams, abu izmeklētās lietas agrāk vai vēlāk pārklājas, un rodas jauka bromance. Abi puiši ir jauni, karstasinīgi un ambiciozi, lai arī talantīgi, tādēļ ātri vien iekuļas arī bīstamās situācijās. Visumā spraigi, jautri un par komplicētu, mūsdienīgu noziegumu izmeklēšanu (tādām politiskām lielbudžeta shēmošanām, kas, protams, ietver arī pa kādam līķītim).

 

Pa džungļiem ar lietussargu jeb “Leģenda par Tarzānu”

Standarta redaktors

Interesanti, ka tieši šogad kino ar pāris mēnešu starpību ir nonākušas filmas par diviem džungļu zēniem – Maugli un Tarzānu, tā ka apmulsušajiem un tiem, kas bērnībā nav lasījuši attiecīgās grāmatas, top skaidrs, ka tas tomēr nav viens un tas pats personāžs. Tarzāna radītājs Edgars Raiss Berouzs bija cilvēks, kas pamanījās gūt nožēlojamus panākumus dažādās nodarbēs, īsi sakot – neveiksminieks. Līdz brīdim, kad nolēma pievērsties rakstniecībai. Tarzāna sērijas veiksmes faktors, šķiet, ir tas, ka cilvēkiem gan pirms gadsimta, gan arī tagad iet pie sirds “atslodzes literatūra”. Berouzs ir arī Džona Kārtera radītājs, starp citu. Savukārt filmas režisoram Deividam Jeitsam nav svešs darbs ar grāmatu pārveidi kino formātā, jo viņš tomēr ir sēdējis pie stūres 4 Harija Potera filmām un gatavo arī “Fantastiskās būtnes – un kur tās meklēt”, kas kinoteātros nonāks jau rudenī.

Filmas notikumi risinās vairākus gadus pēc tam, kad Tarzāns (Aleksandrs Skarsgārds) ir pametis džungļus un ar sievu Džeinu (Margo Robija) mitinās Londonā kā pilntiesīgs Greistokas lords Džons Kleitons III. Viņš nemīl tikt uzrunāts par Tarzānu un grib savu pagātni atstāt pagātnē, kurā viņam ir palikuši gan draugi, gan ienaidnieki. Un tie pēdējie noslēdz vienošanos ar ambiciozo beļģu pārstāvi Kongo – Leonu Romu (Kristofs Valcs kārtējā ļaundara lomā), kurš izdomā plānu, kā Tarzānu atvilināt atpakaļ uz Āfriku.

Tā Tarzāns ar Džeinu atgriežas Kongo, kas tobrīd (19.gs. beigas) ir Beļģijas valdījumā un karaļa Leopolda II vārdā tiek cītīgi izsaimniekota – sagūstot un pārdodot verdzībā iedzimtos, izlaupot un aizvedot visu, kas vērtīgs (derīgo izrakteņu izskatā). Leons Roms tādā ziņā te ir kā Eiropas augstprātīgā kolonizatora kvintesence – atbraucis uz džungļiem uzvalkā un ar sulaini, ēd tikai no porcelāna traukiem ar sudraba dakšiņu un neaizmirst arī par mutautiņu. Gan jau arī klavieres līdzi ir atstiepis kā jau kulturāls cilvēks. Ne tā kā tie Āfrikas mežoņi, kuriem viņš jūtas stāvam tik augstu pāri un kuru dzīvības nav ne graša vērtas. Paga, nē, viņi ir gan kaut ko vērti. Kā vergi, ko var pārdot. Un Tarzāns ir kā tilts starp Āfriku un Eiropu, kā apliecinājums, ka ne visi baltie ir slikti, un kā aicinājums Kongo ciltīm apvienoties un aizstāvēt sevi. Protams, filmu varētu padarīt vēl mazliet dramatiskāku un nopietnāku, bet diez vai tāds bija mērķis.

Lai gan filmas veidotāji ir saglabājuši vairākas klišejas, kas asociējas ar Tarzāna stāstiem un ir zināmas pat nelasītājiem, piemēram, “Viņš – Tarzāns, tu – Džeina. Tu spiedz, viņš metas tevi glābt.”, šajā filmā ir atsvaidzinoši maz tā, ko no tās varētu gaidīt. Jā, protams, Tarzāns nedaudz pakarājas liānās, pacīnās plikām rokām un glābj savu Džeinu, bet var teikt, ka šīs darbības brīžiem aizņem vien otro plānu. Un nav tur nekāda krūšu (ļoti muskuļoto un kas esot īstas, nekāda fotošopa) dauzīšana ar dūrēm un kaujas saucienu izkliegšana. Tarzāns un Džeina ir tikai daļa no šodienas stāsta. Arī viņu attiecību priekšvēsture tiek parādīta vien atsevišķās atmiņu ainās, kas, starp citu, ir labs laika taupīšanas veids, jo stāsts ar to neko nezaudē. Gribējās drusku izteiksmīgāku Džeinu, bet galu galā – viņa savu vīrieti pazīst krietnu laiku, skaidrs, ka viņa zina – viss beigsies labi, tāpēc nav vērts pat saraukt pieri, kad… Nevaru spoilot, sorry. Bet viņas vīrs nav parasts vīrietis.

Lielā mērā šī filma ir ierindojama pie vienkāršās izklaides, tomēr tā ir arī skaistā izklaide. Tīri vai sagribējās pašai uz Kongo – tās upes, tās ielejas, tās krāsas! Filma, kuras vizuālo materiālu noteikti ir vērts noskatīties uz lielā ekrāna, un pieļauju, ka arī 3D formāts par ļaunu nenāks.

7/10

Kino atsevišķos seansos no 5. jūlija, uz pilnu klapi – no 8. jūlija

Pārējie jūnija kino labumi

Standarta redaktors

Jūnijs sanāca tāds kino kompensācijas mēnesis. Un visai pozitīvs. Pat ļoti pozitīvs, jo sen nebiju noskatījusies tik daudzas filmas no vietas, turklāt gandrīz visas tiešām baudāmas.

“Krāpšanas ilūzija 2” (Now You See Me 2)

Pagājis gads (kinoteātros – trīs) kopš “Četri jātnieki” izklaidēja publiku ar saviem trikiem. Jāatzīst, ka trīs gadi ir pietiekami ilgs laiks, lai es spētu no pirmās filmas atcerēties tikai to, ka tā bija vizuāla konfekte un ka es visu filmu domāju – nu kāpēc vienmēr tie FIB izmeklētāji ir tik stereotipiski idioti? Lai nu kā, brandža ir atpakaļ, mīnus viena persona – Ailas Fišeres attēlotā Heilija ir aizstāta ar Lizijas Kaplanas Lulu. Nesūdzos, jo man patīk abas. Vispār aktieru buķete te ir vienkārši izcila acu pamielošanai – Džese Aizenbergs, Deivs Franko, Marks Rufalo, Maikls Keins, Vudijs Harelsons, Morgans Frīmens. Runājot par pēdējo – dikti bija žēl Rufalo, ka viņam jāatrodas vienās ainās ar Frīmenu, jo, lai gan man patīk Rufalo, Frīmens ir par viņu tik ļoti pārāks aktieriskajā mākslā, ka to nevar neredzēt.

Ok, par stāstu. Gadu pavadījuši pagrīdē, mācoties jaunus trikus vai gražojoties, triku meistari atgriežas ar plānu atmaskot kāda tehnoloģiju magnāta nesmukos plānus. Tiesa, paši iekrīt slazdos, un tad jau aiziet pasaciņa, kura vietām ir tik caurumaina, ka es brīžiem nesapratu – vai es kkur iesnaudos un ko palaidu garām? Lai nu kā, nav svarīgi, jo vizuālis atkal ir pilnīga končiņa, filmas scenārijs ir veidots, lai būtu kādi 3 lielie iluzionistu izgājieni, kur pamielot acis un papriecāties, kā viņi visus izmuļķo, un štrunts par sižeta loģiku. Un man jāatzīst, ka es to piedodu. Manas acis dabūja to, pēc kā nākušas, un prātam nāksies paklusēt. Perfekta filma atslodzei un izklaidei bez pārmērīgi augstām pretenzijām. Skaisti cilvēki un skaisti triki.

7/10 (galavārdu teica prāts)

 

“X-cilvēki: Apokalipse” (X-Men: Apocalypse)

Turpinot ar Apokalipses jātniekiem… Jaunākā X-meņu filma un jau no pirmā brīža – ļoti vizuāli košs stāsts. Grūti komentēt par to, cik svarīgi ir pārzināt pārējās filmas un stāstus pirms šīs skatīšanās, jo, lai gan esmu redzējusi gandrīz visas agrākās, liela daļa no tām bija tik sen, ka sižetu atceros vairs tikai aptuveni. Pieņemu, ka pietiek ar interesi par tēmu un/vai interesi par Makavoju vai Fasbenderu. Sapriecājos, dzirdot, ka tur būs arī Oskars Īzaks, bet tad izrādījās, ka viņu tur tikpat nepazīt zem grima kārtas. Runā, ka uzņemšanas laukumā starplaikos viņš esot centies kaut kur pēc iespējas atbalstīt savu smago galvu, bet nu vismaz filmas ieskaņošanā viņam nevajadzēja pārstrādāties, jo viņa attēlotais antīkais mutants En Sabah Nur pārsvarā izsakās visai īsās frāzēs. Un diezgan smieklīgi atgādināja grāmatas “Kāpņu pilsēta” dievu, kas atgriežas pēc ilgāka laiciņa realitātē un vairs nespēj izsekot modernās pasaules apgriezieniem un morālei. Tas viņam, protams, netraucē vākt sekotājus un rīkot apokalipsi. Vēl viens prieka avots šai filmā ir Quicksilver – riktīgi foršais. Sižets visumā tāds nekas lielas sajūsmas vērts, turklāt filma ir par garu, bet specefekti burvīgi un ja x-meņi kā tādi iet pie sirds, tad var skatīties bez liekām sūdzībām.

7/10

 

“Gadalaiki” (Les Saisons)

Filma, kura izplatītājuprāt ir paredzēta tikai bērnu auditorijai, un tai jau no paša izrādīšanas sākuma bija tikai dienas seansi. Filmas veidotāji ir tie paši, kas radīja “Ceļojošās ciltis”, bet diemžēl šis stāsts, lai arī patiešām pievilcīgs vizuāli, līdz tādam “wow” līmenim neaizvelk. Interesanti vērot dzīvniekus to dabiskajā vidē, bet to pašu jau rāda arī Animal Planet u.tml. visu cauru dienu, ne? Visumā nedaudz vilšanās.

6/10

 

“Warcraft: Sākums” (Warcraft)

Par šo es safanojos jau pēc pirmā treilera. Bet sapratu, ka man nav pietiekami čaru (ja izmantoju pareizo terminoloģiju), lai es varētu likumīgi ierasties blogeru/fanu seansā, tā ka nācās drusku nogaidīt. Lai gan reizēm liekas, ka es vienīgā atpalieku, gan jau ir vēl kādi, kas nezina, ka “Warcraft” ir datorspēle. Un, lai es tādu neesmu spēlējusi un gan jau arī nekad nemēģināšu, filmas stāsts man šķita ļoti labs.

Azerota, kur ļaudis dzīvo jaukā mierā, tiek pamatīgi satricināta, jo pa maģisku portālu viņu zemē iegāžas orku armija, kuras mērķis ir sēt postu un iznīcību. Un vnk savākt šo jauko, zaļo pasauli sev. It kā diezgan primitīva stāsta ideja. Bet te ir arī kas vairāk – par izvēlēm, kas jāizdara kopēja labuma vārdā. Par morāles saglabāšanu. Par ļaunuma kārdinājumu. Par brīdi, kad par varoņiem kļūst tie, kas nejūtas tam gatavi, vai tie, kuriem it kā pienāktos dzīvot un dzīvot, nevis mirt varoņa nāvē. Bet viņi ir gatavi uzņemties atbildību un stāties pretī ļaunumam. Karočīt, vietām totāli romantiski un bruņnieciski. Te ir arī mūsdienu populārākā vikinga Ragnara atveidotājs Treviss Fimmels, jāatzīst gan, ka viņš arī te izmanto tos pašus manierismus. Bet, ja jums patīk Ragnars, tad jau nebūs nekas iebilstams arī pret Anduinu.

Domāju, ka neesmu vienīgā, kam besī filmu veidotāju neslēptie centieni dot mājienus uz iespējamiem filmu turpinājumiem, vēl pirms šī ir beigusies. Un tādā ziņā “Warcraft” ir kā svaiga gaisa malks, jo brutāli beidzas tieši tādā veidā, kas pilnīgi pamato nosaukumā iekļauto vārdu “sākums”, jo šis ir tikai ievads. Un ir skaidrs, ka nākamais stāsts būs vēl plašāks un dziļāks, nevis vnk turpinās aiz matiem pievilktas pusdzīvas tēmas. Kā teica draudzene pēc filmas: “Un ko lai es tagad trīs gadus daru?”

9/10

 

“Foršie džeki” (The Nice Guys)

Šī, iespējams, būs gada jēdzīgākā komēdija (lai gan arī te domas dalās). 70-tie gadi, Losandželosa. Disko mūzika un krāsu karuselis ballītēs, drēbēs un interjeros. Autonegadījumā iet bojā pornozvaigzne, kuras tante nolīgst Hollandu Māršu (Raiens Goslings) izmeklēt šo lietu, jo ir svēti pārliecināta, ka redzējusi savu draisko radinieci dzīvu pēc tam, kad viņa it kā jau bija pagalam. Te nedaudz saduras Mārša un Džeksona Hīlija (Rasels Krovs) intereses, tomēr pavisam drīz viņi ne pārāk entuziastiski, tomēr apvieno spēkus un savas dažādās prasmes lietas izmeklēšanā. Hīlijs ir dueta smadzenes, jo Māršs detektīvbiznesā, šķiet, turas tikai tāpēc, ka viņa klienti ir vēl bezcerīgāki par viņu pašu (pārsvarā tie ir pansionātu iemītnieki). Pat viņa meita ir talantīgāka detektīve, un tur pat sanāktu labs filmas turpinājums! Filma ir jautra buķete ar gana sakarīgu notikumu gaitu, jēdzīgu atrisinājumu un dažām pļakts! epizodēm, lai sapurinātu publiku, kas domā, ka te būs tikai disene un prikols. Viss tas fons un krāsas vien ir ko vērtas. Tāpat kā Mets Bomers (dažiem varbūt zināms no “American Horror Story” vai “White Collar”) nelielā, bet izteiksmīgā pasūtījumu slepkavas John Boy lomā. Ļoti patika, rekomendēju! Ja neesat redzējuši reklāmas rullīti, nemaz neskatieties, nav ko uzzināt labākos jokus pirms laika:)

8/10